Меню:
Жанры:
»На главную »К обложке
STĀSTI

STĀSTI

DŽEKS LONDONS

Annotation

   DŽEKS LONDONS
   STĀSTI
   IZDEVNIECĪBA "LIESMA,, RĪGA 1965
   No angļu valodas tulkojusi ROTA EZERIŅA Mākslinieks MARĢERS VĪTOLIŅŠ



   DŽEKS LONDONS
   STĀSTI

STĀSTS PAR KIŠU

   Kišs dzīvoja senos lai­kos polārās jūras piekrastē, ilgus un veiksmēm bagātus gadus viņš bija sava ciemata vecākais, nomira cienīts un godināts, un viņa vārdu daudzināja visu ciematnieku mutes. Viņš dzīvoja tik sen, ka vienīgi visvecākie Jaudis vēl atceras šo vārdu — Kiša vārdu un stāstu par viņu; šo stāstu tie savukārt dzirdējuši no vēl vecākiem ļau­dīm, bet nākamo paaudžu vecie ļaudis to atkal paudīs tālāk saviem bērniem un bērnubērniem, un tā līdz pat visu laiku galam. Un ziemas tumsībā, kad ziemeļu vēt­ras no tālienes brāžas pāri ledāju blāķiem, kad gaisu pilda balti virpuļi, kad neviens vīrs labprāt nedodas projām no mājām, — tad pienāk īstais brīdis stāstīt par to, kā Kišs, nācis no paša nabadzīgākā iglu visā cie­matā, pacēlās godā un varā augstu pār visiem citiem.
   Viņš bija možs zēns, kā pauž nostāsti, spirgts un spē­cīgs, un laika tecējumā bija skatījis trīspadsmit sau­les. Jo ik katru ziemu saule taču pamet zemi tumsībā, bet nākamajā gadā atgriežas jauna saule, lai cilvēki atkal varētu sasildīties un paraudzīties cits citam vaigā. Kiša tēvs esot bijis varen drosmīgs vīrs, tomēr sastapies ar nāvi bada laikā, kad, gribēdams glābt savu ciematnieku dzīvības, lūkojis atņemt dzīvību lie­lam ledus lācim. Savā straujumā viņš saķēries ar lāci krūti pret krūti, un tā arī viņa kauliņi sabrīkšķināti; bet gaļas no lāča iznācis daudz, un ļaudis bijuši glābti. Kišs bija tā vienīgais dēls, un nu viņi palika dzīvot divi vien ar māti. Tomēr cilvēki labprāt mēdz visu ko aizmirst, un tā tie aizmirsa, ko paveicis Kiša tēvs; pats Kišs vēl bija tīrais puišelis, bet viņa māte — tikai sieviete, tālab arī viņus pasteidzās piemirst, un nepagāja necik ilgs laiks, kad abiem nācās iemitināties visnožēlojamākā no visiem iglu.
   Tas notika kādu vakaru cilts sapulcē virsaiša Kloš- Kuana lielajā iglu, kad Kišs parādīja, kādas asinis rit viņa dzīslās un kāda vīrišķība dara viņu nelokāmu Viņš piecēlās cienīgi kā piedzīvojis vīrs un nogaidīja, līdz aprimst balsu murdoņa.
   —   Kas ir, tas ir, mēs ar māti aizvien saņemam savu tiesu gaļas, — viņš sacīja. — Tomēr bieži šī gaļa ir veca un sīksta, pie kam tajā mēdz būt neparasti daudz kaulu.
   Visi mednieki — kā nosirmojuši veči, tā zaļokšņi jau­nekļi — izbrīnā sastinga. Kaut kas tāds vēl nebija pie­redzēts. Bērns runāja kā pieaugušais un teica skarbus vārdus visiem tieši acīs!
   Tomēr Kišs nesamulsa un svinīgā nopietnībā runāja tālāk:
   —   Man ir zināms, ka mans tevs Boks bijis dižens mednieks, un tāpēc es saku šos vārdus. Stāsta taču, ka Boks nesis mājās vairāk gaļas nekā divi labākie med­nieki kopā, ka pats ar savām rokām viņš to sadalījis, ka pats savām acīm raudzījies, lai katra nespējīga sie­viete un katrs sirmgalvis saņemtu taisnīgu tiesu no me­dījuma.
   —   Oho! — Ehē! — vīri sāka klaigāt. — Dzeniet to puiku laukā! — Sūtiet viņu gulēt! — Kas šis jau par vīru, ka uzdrīkstas tā runāt ar vīriem un sirmgalvjiem!
   Kišs rāmā garā nogaidīja, līdz satraukums pierimst.
   —   Tev ir sieva, Ug-Gluk, — viņš teica, — un tu runā viņas labā. Tāpat arī tev, Masuk, un bez tam vēl māte, un viņu labā tu runā. Manai mātei nav cita kā vien es; tālab jārunā man. Un, tā kā Boks pārdrošās medībās ir gājis bojā, tad jāsaka, ka pēc tiesas un taisnības man, kas esmu viņa dēls, un Aikigai, kas ir mana māte un bija viņa sieva, pienākas saņemt gaļu papilnam, kamēr vien visā ciltī tās ir papilnam. Es, Kišs Boka dēls, esmu runājis.
   Viņš apsēdās, ar modru ausi ieklausīdamies nikno iebildumu brāzmā, ko bija sabangojuši viņa vārdi.
   —   Kā gan zeņķis iedrīkstas runāt sapulcē? — no­murmināja vecais Ug-Gluks.
   —   Vai zīdainis aizrādīs, kas mums, vīriem, da­rāms? — Masuks prasīja dārdošā balsī. — Vai es esmu tas vīrs, ko drīkstēs apsmiet katrs pēc gaļaaiibrēkājošs puišelis?
   Dusmas kūsāja baltiem mutuļiem. Kišu raidīja migā sust, draudēja nedot tam vairs ne cīpsliņas gaļas, solīja piekaut zili melnu par viņa pārdrošību. Kiša acis sāka dzirkstīt, dzīslas zem ādas pietūka tumšas un smagi pulsēja. Zaimu un paļu viesulī viņš pietrūkās kājās.
   —   Klausieties mani, jūs vīri! — viņš sauca. — Nekad es vairs nerunāšu sapulcē, it nekad, — līdz vīri nāks pie manis un teiks: «Ir pareizi, Kiš, ka tev jārunā, tas ir pa­reizi, un mēs to vēlamies.» Tas, jūs vīri, lai būtu mans pēdējais vārds. Boks, mans tēvs, bija dižens mednieks. Arī es, viņa dēls, pats iešu medīt gaļu, ko man ēst. Un lai visiem turpmāk būtu zināms, ka savu tiesu no mana medījuma var saņemt ikviens. Un lai neviena atraitne, neviens vārgulis nakts klusībā neraudātu tā­pēc, ka trūkst gaļas, kamēr stiprie vīri kunkst lielās vē­dergraizēs, jo saēdušies par daudz. Tais dienās, kuras vēl nāks, kauns guls pār stiprajiem vīriem, kas mēdz saēsties par daudz. Es, Kišs, esmu to sacījisL
   Naidīgs izsmiekls un zaimi izvadīja Kišu no iglu, bet viņa lūpas palika sakniebtas, un viņš aizgāja savu ceļu, nepavērdamies ne pa labi, ne pa kreisi.
   Nākamajā dienā viņš devās projām pa krastmalu gar robežu, kur ledus ar zemi satiekas. Tie, kas pama­nīja zēnu aizejam, ievēroja, ka viņš paņēmis līdz stopu un krietnu krājumu no kaula izdrāztu bultu, bet pār plecu viņam pārmests tēva lielais medību šķēps. Par šo gadījumu daudz tika smiets, daudz tērgāts. Kaut kas tāds vēl nebija piedzīvots. Nekad tik jauni zēni negāja medībās, pie tam vēl medīt vienatnē. Tāpēc ciematnieki kratīja galvas un čukstēja dažādus pareģojumus, bet sievietes žēli noskatījās uz Aikigu, kuras seja bija sa­mākusies un drūma.
   —   Gan jau drīz vien būs atkal klāt, — tās mierinā­damas teica.
   —   Lai skrien vien, tā nāks pie prāta, — runāja med­nieki. — Necik ildziņ, pārvilksies mājās kā likts, tad būs kjuvis mīksts un turpmāk runās mīlīgāk.
   Tomēr pagāja viena diena, tad otra, un trešajā sa­griezās neganta auka, bet no Kiša vēl nebija ne vēsts. Aikiga plffca sev matus un par sēru zīmi aptriepa seju ar roņa tauku lampiņas sodrējiem, bet sievietes ar bar­giem vārdiem uzbruka vīriem par to, ka tie ļauni izturē­jušies pret zēnu un iedzinuši viņu nāvē; vīri pat neat­bildēja viņām, gatavodamies iet meklēt līķi, tiklīdz vētra pieklusīs.
   Galu galā nākamā rīta agrumā Kišs ieradās ciematā. Bet viņš nenāca ar kaunīgu vaigu. Uz muguras tas nesa nastu ar svaiga medījuma gaļu. Soļi viņam bija cienīgi un valoda pašapzinīga.
   —   Ņemiet, jūs vīri, suņus un nartas, — viņš teica, — un ejiet pa manām pēdām vairāk nekā pusi vienas dienas gājuma. Tur uz ledus palika daudz ga­ļas — lācene ar diviem pusauga lācēniem.
   Aikiga nezināja, ko apsākt aiz priekiem, bet Kišs uz­ņēma viņas sajūsmību gluži kā pieaudzis vīrs, sacī­dams: — Nāc, Aikiga, tagad mēs ēdīsim. Bet pēc tam es likšos gulēt, jo esmu ļoti piekusis.
   Kišs iegāja iglu un paēda pamatīgi, bet pēc tam no­gulēja divdesmit stundu no vietas.
   Sākumā bija lielas šaubas, daudz tika gudrots un spriedelēts. Nogalināt ledus lāci ir ļoti bīstami, bet trīs­kārt — nē, pat trīsreiz trīskārt bīstamāk ir medīt lāceni ar lācēniem. Vīri nekādi nespēja noticēt, ka šis puika Kišs pats savām rokām būtu paveicis tādu brīnumainu darbu. Tomēr sievas aizrādīja uz svaigo gaļu, ko viņš pārnesis uz savas muguras, un tas neapgāžami atspē­koja vīru neticību. Tā viņi beigu beigās savīkšījās braukt pēc medījuma, gan īgni ņurdēdami, ka droši vien, ja arī viss izrādītos tīra patiesība, puika noteikti būšot aizmirsis sacirst lāčus gabalos. Ziemeļos, rau, ir ārkārtīgi nepieciešams izdarīt to tūdaļ uz vietas, kamēr medījums vēl svaigs. Citādi gaļa sasalst tik pamatīgi, ka var nolauzt visasāko nazi, bet ievelt nartās trīssimt mārciņu smagu, ragā sasalušu lāci un vilkt to pa gram­bainu ledu nav nekāda nieka lieta. Tomēr, sasnieguši norādīto vietu, vīri ne vien atrada medījumu, ko vispār bija apšaubījuši, bet arī ieraudzīja, ka Kišs ar īstu med­nieka maņu sadalījis lāčus četros gabalos un izņēmis tiem iekšas.
   Tā sākās Kiša noslēpums — noslēpums, kas jo dienas jo kļuva neizprotamāks. Jau nākamajā reizē viņš nome­dīja jaunu, gandrīz pieaugušu lāci, bet aiznākamajā — lielu lāču tēviņu līdz ar mātīti. Parasti Kišs uzkavējās prom trīs četras dienas, bet nekāds retums nebija arī nedēļu ilgi klaiņojumi, ja ceļā gadījās lieli ledus blāķi. Allaž viņš noteikti atsacījās no pavadoņa savās gaitās, un ļaudis nevarēja vien beigt brīnīties.
   —   Kā viņš to dabū gatavu? — tie taujāja cits citam.
   —  Nekad neņem līdzi pat suni, bet suns taču medībās ir tāds liels palīgs:
   —   Kāpēc tu medī tikai lāčus? — reiz uzdrošinājās tam pajautāt Kloš-Kuans.
   Kiša atbilde bija īsa un kodolīga. — Ir labi zināms, ka lācim visvairāk gaļas, — viņš atteica.
   Tomēr ciematā paklīda valodas par burvestībām.
   —   Viņam medīt palīdz ļauni gari, — dažs labs centās iegalvot, — tālab jau šim medībās allaž paveicas. Kā gan citādi tas būtu iespējams, ja ne ar ļauno garu pa­līdzību?
   —      Bet varbūt tie ir labi gari, nevis ļauni, — citi iebilda. — Zināms jau, ka viņa tēvs bija varens med­nieks. Vai nevar būt tā, ka tēvs medī kopā ar viņu un piešķir viņam gan panākumus, gan izturību, gan prasmi? Ko var zināt?
   Lai nu kā, Kišam sekmējās arī turpmāk, un mazāk veiksmīgie mednieki ne vienreiz vien bija spiesti pār­tikt no viņa medījuma. To Kišs sadalīja taisnīgi. Tāpat kā savā laikā Kiša tēvs, arī viņš tagad uzmanīja, lai ikviena veca sieviete, ikviens sirmgalvis dabūtu savu taisnīgu tiesu medījuma, bet pats sev paturēja vienīgi tik daudz, cik nepieciešams uzturam. Gan tālab, gan arī viņa mednieka nopelnu pēc viņu uzlūkoja ar cieņu, pat ar godbijību, un padzirdās pat baumas, ka viņu varētu ievēlēt par virsaiti pēc vecā Kloš-Kuana. Viņa sasniegumu pēc ciematnieki gaidīt gaidīja, lai viņš atkal ierastos sapulcē, tomēr viņš nenāca nekad, un aicināt tie kautrējās.
   —   Esmu nodomājis uzcelt sev jaunu iglu, — viņš kādu dienu teica Kloš-Kuanam un vairākiem mednie­kiem. — Tam jābūt lielam iglu, kur mēs ar Aikigu va­rētu ērti mitināties.
   —   Kā tad, kā tad. — Visi nopietni palocīja galvas.
   —   Bet man pašam nav laika. Mans darbs ir medības, un tās paņem visu manu laiku. Tā ka būtu taisnīgi un pareizi, ja ciemata vīri un sievietes, kuri ēd gaļu, ko es nomedīju, uzceltu man jaunu iglu.
   Un tāds iglu arī tika uzcelts — liels un plašs, apmē­ros tas pārsniedza pat Kloš-Kuana mājokli. Kišs ar māti pārcēlās tajā uz dzīvi, un kopš Boka nāves šis Ai- kigai bija pirmais laimes mirklis. Taču ne jau dzīves apstākļi vien viņai vērtās laimīgāki — visu apbrīnotā dēla dēļ bija radies tāds stāvoklis, ka viņu pamazām sāka uzlūkot par pirmo sievieti visā ciematā; pārējās sievietes nāca viņu apciemot, prasīt padomu vai lūgt spriedumu, ja bija saķildojušās pašas savā starpā vai ar vīriem.
   Tomēr Kiša brīnumaino medību noslēpums ļaudīm kā nedeva, tā nedeva mieru, tas vien visiem stāvēja prātā. Un kādu dienu Ug-Gluks viņam tieši acīs pār­meta nodošanos pesteļiem.
   —       Tevi apvaino sakaros ar ļauniem gariem, — viņš zīmīgi teica, — tikai tāpēc tev medībās aizvien tā lai­mējoties. v
   —   Vai tad gala nav laba? — Kišs attrauca. — Vai jel viens ciematā ir sasirdzis, to ēzdams? Un kā tu zini, ka te notiek burvestības? Jeb vai tu tikai klusībā tā prāto, tāpēc ka tevi gremž skaudība?
   Ug-Gluks sakaunējies aizvilkās projām, kamēr sie­vietes nosmējās tam nopakaļ. Bet kādu vakaru sapulcē pēc garu garās spriedelēšanas nolēma tā: kad Kišs at­kal ies medībās, jāsūta viņam pa pēdām okšķeri, lai tie izdibina viņa paņēmienus. Tā nu Bims un Bouns, divi jaunekļi un pie tam paši izveicīgākie mednieki, sekoja Kišam nākamajā medību gājienā, piesardzīgi slapstī­damies, lai netiktu pamanīti. Pēc piecām dienām viņi atgriezās; acis viņiem spiedās vai no pieres ārā, bet mē­les mežģīties mežģījās, stāstot, ko redzējuši. Kloš- Kuana miteklī steigšus sasauca sapulci, un Bims sāka stāstīt:
   —   Brāļi! Kā jau jūs likāt, mēs devāmies pa Kiša pē­dām, un viltīgi mēs gājām, lai viņš mūs neievērotu. Pit-mās dienas pēcpusdienā viņš izcēla lielu lāču tēviņu. Tas bija ļoti liels lācis.
   —   Neredzēti liels, — Bouns apstiprināja un pats tur­pināja stāstīšanu. — Tomēr lācis nekāroja uzsākt cīņu, viņš apgriezās un gausi aizslāja pa ledu. To visu mēs noskatījāmies no piekrastes klintīm; lācis nāca tieši uz mūsu pusi, bet viņam sekoja Kišs un itin ne drusciņas nebija nobijies. Viņš brēca uz lāci jo sirdīgi, vicināja pa gaisu stopu un šķēpu, vārdu sakot, ārdījās, cik spēja. Tad lācis apskaitās, paslējās pakaļkājās un ierūcās. To­mēr Kišs gāja lācim tieši virsū.
   —   Kā tad, —" Bims atkal pārņēma stāstījumu. — Tieši virsū lācim Kišs gāja. Lācis metās uz Kišu, bet viņš pabēga prom. Tomēr bēgdams viņš nosvieda uz ledus mazu, apaļu bumbiņu. Lācis apstājās, paoš­ņāja to un tad aprija vienā kampienā. Kišs tikai bēga tālāk un skriedams visu laiku meta uz ledus mazas bumbiņas, bet lācis tās rija citu pēc citas.
   Sacēlās klaigas, skanēja neticīgi saucieni un Ug- Gluks atklāti izteica savas šaubas par dzirdēto.
   —   Paši savām acīm mēs to redzējām, — Bims ap­galvoja.
   Un Bouns piemetināja: — Kā tad, paši savām acīm. Un tā tas vilkās tik ilgi, kamēr lācis uz vienu reizi sa­slējās stāvus un sāpēs skaļi ierēcās, neganti svaidīda­mies ar priekšķepām. Bet Kišs tikai drāza vien pa ledu projām, turēdamies drošā atstatumā. Tomēr lācis neli­kās par viņu ne zinis un tikai staipījās sāpēs, ko sacēla mazās, apaļās bumbiņas tam vēderā.
   —   Kā tad, tam vēderā, — Bims metās starpā. — Jo viņš sita ar ķepām pats ap sevi un lēkāja pa ledu kā kucēns, kas rotaļājas, tomēr viņa kaucieni un smilksti skaidri rādīja, ka viņš lēkā nevis aiz prieka, bet aiz sā­pēm. Tādu skatu vēl nebiju redzējis!
   —   Nē, tāds skats vēl nav pieredzēts, — Bouns atkal ņēma stāsta pavedienu savās rokās. — Un turklāt vēl tas bija tik milzonīgs lācis.
   —   Burvestības, — Ug-Gluks nosprieda.
   —   Es nezinu, — Bouns atbildēja. — Stāstu tikai to, ko manas acis skatījušas. Pēc kāda laiciņa lācis piekusa un kļuva gurdens, jo viņš tacu bija liels un smags un bija visu laiku lēkājis, cik tik spēka; tad viņš lēnām aiz­vilkās gar krastmalas ledus blāķiem, gausi šūpoja galvu šurpu turpu un reižu reizēm aptupās smilkstē­dams yn gaudodams. Kišs sekoja lācim, un mēs seko­jām Kišam, un visu to dienu un vēl trīs dienas pēc tam mēs tā sekojām cits citam. Lācis metās arvien vārgāks un ne mirkli nemitējās kaukt aiz sāpēm.
   —  Nu tak burvestības! — Ug-Gluks izsaucās. — Ne­kas cits kā burvestības!
   —  Viss var būt.
   Bims atkal pārtrauca Bounu. — Lācis klaiņoja gan šurp, gan turp, vilkās uz priekšu un atpakaļ, gāja krustu šķērsu, līču loču pats pa savām pēdām, tā ka galu galā nonāca atkal netālu no tās vietas, kur Kišs to pirmoreiz satika. Tagad nu viņš, tas lācis, bija galīgi novārdzis, nespēja par lāgu vairs ne ķetnas pavilkt; tad Kišs piegāja tam klāt un ar šķēpu nobeidza pavi­sam.
   —   Un tad? — Kloš-Kuans taujāja.
   —  Tad mēs pametām Kišu lāci dīrājam un skriešus
   vien drāzām mājup, lai varētu atnest ziņu par medī­jumu.
   Tās pašas dienas pēcpusdienā sievietes dalīja un nesa mājās lāča gaļu, kamēr vīri, kā salasījušies, sēdēja sapulcē. Kad Kišs bija atgriezies, pie viņa tūdaļ raidīja ziņnesi ar lūgumu ierasties sapulcē. Tomēr viņš atsū­tīja atpakaļ atbildi, ka esot izsalcis un noguris; bez tam viņa iglu esot tik plašs un ērts, ka varot uzņemt daudz vīru.
   Un vīru ziņkāre bija tik liela, ka visa sapulce ar Kloš- Kuanu priekšgalā cēlās kājās un devās uz Kiša iglu. Viņš patlaban ēda, bet viesus saņēma ar cieņu un nosē­dināja tos, kā katram piederas. Aikiga jutās reizē lepna un satraukta, bet Kišs palika gluži mierīgs.
   Kloš-Kuans atstāstīja, ko redzējuši Bims un Bouns, noslēgumā bargi piebilzdams: — Tagad, ai Kiš, mēs gaidām paskaidrojumu par taviem medību paņēmie­niem. Vai tur ir kāda burvestība?
   Kišs pacēla acis un pasmaidīja. — Ak nē, ai KIoš- Kuan. Ne jau zēnu varā ir burvju spēki, un par bur­vestībām man nekas nav zināms. Es tikai izmantoju līdzekļus, ar kuriem var viegli nogalināt ledus lāci, tas viss. Tas varbūt gan ir galvas spēks, bet ne burvju spēks.
   —   Un to var ikviens vīrs?
   —   Ikviens vīrs.
   Iestājās ilgstošs klusuma brīdis. Vīri uzlūkoja cits citu, bet Kišs tikai ēda vien tālāk.
   —   Bet… bet… bet vai tu mums to nepastāstītu, ai Kiš? — Kloš-Kuans beigu beigās ievaicājās drebošā balsī.
   —   Jā, es jums pastāstīšu. — Kišs beidza sūkāt sma­dzeņu kaulu un piecēlās kājās. — Tas ir pavisam vien­kārši. Paturiet prātā!
   Viņš pacēla plānu vaļa ūsu strēmelīti un parādīja to visiem. Gali tai bija nosmailēti asi kā adatas. Strēmelīti _Kišs rūpīgi saritināja, līdz tā pavisam pazuda viņa saujā. Kad viņš to strauji atlaida vaļā, tā spēji izšāvās atkal taisna. Nu Kišs pacēla piciņu vaļa tauku.
   —   Redziet, — viņš teica, — jāņem neliels vaļa tauku gabaliņš — re, tāds, un, lūk, tā jāiztaisa tajā dobulītis.
   Nu dobulītī var ielikt vaļa ūsu strēmelīti, āre, tā, cieši saritinātu, un tai virsū pieķepina vēl otru. vaļa tauku pickiņu. Tagad to izliek ārā aukstumā, kur tā sasalst par mazu, apaļu bumbiņu. Lācis aprij šo mazo bumbiņu, tauki izkūst, vaļa ūsu strēmelīte izšauj asos galus uz ārpusi, lācis sāk mesties vārgs, un, kad tas galīgi no­vārdzis, nu, tad to nodur ar šķēpu. Tas ir pavisam vien­kārši.
   Ug-Gluks teica: — Ehē! — un Kloš-Kuans teica: — Ak tā! — Ikviens izsaucās, kā nu kurš paradis, un visi pēdīgi saprata.
   Tas ir stāsts par Kišu, kas senos laikos dzīvoja polā­rās jūras piekrastē. Tālab, ka prata lietot galvas spēku, nevis burvju spēku, viņš, cēlies no paša trūcīgākā iglu, kļuva par sava ciemata virsaiti, un visus Kiša mūža ga­dus, kā stāsta, viņa cilts zēlusi un plaukusi un nevienai atraitnei, nevienam vārgulim nenācies naktīs skaļi rau­dāt tāpēc, ka trūktu gaļas.

BALTĀ CILVĒKA CEĻŠ

   Šovakar vēlos vārīt uz tava pavarda un šo nakti pārgulēt zem tava jumta, — es paziņoju ieiedams vecā Ebitsa būdā; viņš tikai truli pavērās manī ar savām nespodrajām acīm, kamēr Zilla mani pagodināja ar skābu ģīmi un nicinošu ņurdienu. Zilla bija viņa sieva, un gar visu Jukonu nebūs vairs otras vecas indiānietes ar tik skarbu mēli un tik īgnu prātu. Neparko es neapstātos pārnakšņot tieši pie vi­ņiem, ja vien mani suņi nebūtu tik pārguruši vai arī ja ciematā atrastos vēl kāds cits iemītnieks. Bet apdzīvota bija vienīgi šī būda, un tā nu gribot negribot šinī būdā es arī meklēju patvērumu.
   Vecais Ebitss pa reizītei saņēmās un salasīja kopā sava izšķobītā saprāta paliekas, un tā viņa acīs te pa- spīgoja sajēgas dzirkstītes, te tūdaļ arī apdzisa. Kamēr es gatavoju sev maltīti, viņš pat dažas reizes kā laipns mājastēvs apjautājās par manu veselību, par suņu stā­vokli un skaitu un par ceļa gabalu, kādu es šodien no­braucis. Un ikreiz tad Zilla rādīja jo sirdīgāku vaigu un ņurdēja vēl nīgrāk.
   Tomēr jāatzīst, ka jautrībai viņiem tiešām trūka jeb­kāda iemesla. Tur nu viņi abi sakņupuši tupēja pie pa­varda, divi cilvēki tuvu mūža galam, veci, izdēdējuši un nevarīgi, reimatisma savilktiem locekļiem, izbaduši, un ceptās gaļas smarža viņiem sagādāja bezgalīgas mokas. Viņi klanījās uz priekšu un atpakaļ gurdi, bez­cerīgi, un ik piecas minūtes Ebitss izdvesa klusu kunk­stu. Ne tik daudz aiz sāpēm viņš kunkstēja kā aiz sā­pīga gurdenuma. Smagā nasta, ko dēvē par dzīvi, bija viņu nomocījusi, un vēl vairāk viņu mocīja bailes no nāves. Tā ir vecuma mūžīgā traģēdija, kad dzīves prieki izgaisuši, bet tieksme pēc nāves nav stājusies to vietā.
   Kamēr briežga-ļa sprakstēdama čurkstēja pannā, es vēroju, kā vecā Ebitsa nāsis trīcēja un raustījās, ieelpo­jot ēdiena smaržu. Uz brīdi viņš pat pierima klanīties un piemirsa kunkstēt, bet sejā viņam šķita pavīdam saprāta izteiksme.
   Toties Zilla klanījās vēl žiglāk un pirmo reizi izdvesa savas ciešanas dzirdami, ar tādiem kā skarbiem, aprau­tiem rējieniem. Man uzmācās iedoma, ka viņi izturas tieši tāpat kā izbaduši suņi, un šī iztēles aina bija tik spilgta, ka es nepavisam nebrīnītos, ja pēkšņi izrādītos, ka Zillai ir aste un viņa to būkā pa grīdu pēc īstas suņu paražas. Ebitss ērmoti vaikstījās un vai ik brīdi pārtrauca klanīšanos, lai, uz priekšu sakucies, tuvinātu drebošās nāsis garšīgi smaržojošā kārdinājuma avo­tam.
   Kad es katram pasniedzu šķīvi ceptās gaļas, viņi rija kārīgi, skaļi šmakstinādami, — izdrupušie zobi čam- stēja, krūtis«šļurkstinot sēca, to visu pavadīja nemitīga sprauslāšana un murdēšana. Vēlāk, kad katram biju iedevis pa krūzei verdošas tējas, trokšņi pieklusa. Se­jas tiem laistījās labsajūtā un apmierinātībā. Zillas
   skarbi savilktā mute atslāba tiktāl, ka varēja izdvest labpatikas nopūtu. Viņi arī vairs neklanījās, bet šķita ieslīguši rāmā apcerē. Tad Ebitsa acīs parādījās mik- Iums, un es sapratu, ka viņam kļuvis pašam sevis žēl. Ilgā meklēšana, līdz atrada pīpes, skaidri liecināja, ka sen tiem nav bijis tabakas, un kāre pēc šās narkozes da­rīja veco vīru tik nevarīgu, ka man vajadzēja iededzi­nāt viņa pīpi.
   —   Kāpēc jūs esat vieni paši visā ciematā? — es ievaicājos. — Vai tad visi citi apmiruši? Vai te pāri gājusi nikna sērga? Un jūs vienīgie palikuši starp dzī­vajiem?
   Vecais Ebitss papurināja galvu, teikdams: — Nē jau, nav bijis nekādas niknas sērgas. Viss ciemats devies projām medīt gaļu. Mēs pārāk veci, mūsu kājām vairs nav spēka, mūsu muguras vairs nespēj nest apmetņu un ceļa nastas. Tālab mēs esam palikuši še un gaidām, kad jaunie vīrieši atgriezīsies ar gaļu.
   —  Un kas par to, ja arī jaunie atgriezīsies ar gaļu? — Zilla skarbi noprasīja.
   —   Varbūt tiem atgriežoties būs pulka gaļas, — viņš cerību pilns nomurmināja.
   —   Un lai arī būtu pulka gaļas, — viņa attrauca vēl skarbāk nekā pirmāk. — Kas no tā tiks tev un man? Daži kauli, ko krimst mūsu vecajām bezzobu mutēm. Bet treknie mugurgabali, iekšas un mēles — tie visi, vecais, nokļūs citās mutēs, ne tavējā, ne arī manējā.
   Ebitss nodūra galvu un sāka klusītēm šņukstēt.
   —   Nav vairs neviena, kas mums medītu gaļu, — viņa izsaucās, strauji pavērsdamās pret mani.
   Viņas žests pauda apsūdzību, un es paraustīju plecus, tā likdams saprast, ka neapzinos nekādu vainu nozie­gumā, ko man uzkrauj.
   —   Zini, ak baltais cilvēk, tā ir tavas cilts vaina, visu balto cilvēku vaina, ka mums abiem ar vīru mūža galā nav vairs gaļas un mēs sēžam aukstumā bez tabakas.
   —   Nu nē, — Ebitss stingri noteica ar skaidrāku tais­nības izjūtu. — Mums ir nodarīts pāri, tas tiesa; tomēr baltais cilvēks-nezināja, ka nodara mums pārestību.
   —   Kur Moklans? — Zilla uzstājīgi prasīja. — Kur tavs stiprais dēls Moklans un tās zivis, ko viņš arvien labprāt nesa, lai tu tās ēstu?
   Sirmgalvis papurināja galvu.
   —   Un kur Bidaršiks, tavs stiprais dēls? Viņš arvien- bija varens mednieks, un arvien viņš no brieža un ka- ribu pārnesa tev gardos mugurgabala treknumus un mīkstās žāvētās mēles. Es vairs neredzu neviena trekna mugurgabala un nevienas mīkstas žāvētas mēles. Tavs vēders jau dienām ilgi pildīts ar tukšumu, un cilvēkam no tās nožēlojamās meļu cilts nākas pabarot tevi.
   —   Nu nē, — vecais Ebitss laipnā garā iejaucās, — baltais cilvēks nav melis. Baltais cilvēks runā patie­sību. Allaž un arvien baltais cilvēks runā patiesību. — Viņš uz brīdi apklusa, apsvērdams, ar kādiem vārdiem izteikt mērenāk to skarbo, kas viņam sakāms. — Tomēr baltais cilvēks runā patiesību dažādi. Šodien viņš runā patiesību vienādi, rīt viņš runā patiesību otrādi, un nav iespējams saprast ne viņu, ne arī viņa patiesības ceļus.
   —   Šodien runāt patiesību vienādi, rīt runāt patiesību otrādi — tas nozīmē melot, — skanēja Zillas negrozā­mais spriedums.
   —   Balto cilvēku izprast nav iespējams, — Ebitss tie­pīgi palika pie sava.
   Gaļa, tēja un tabaka, šķiet, bija atkal atgriezušas viņu dzīvē', un viņš spēja stingrāk saistīt domu tēlus, kas slīdēja gar vecuma aizmiglotajām acīm. Viņš pat saslējās staltāk. Balss bija zaudējusi žēlabaino un smilkstošo pieskaņu, kļūdama stingra un noteikta. Viņš pievērsās man cienīgi, uzrunādams mani kā līdzīgs līdzīgu.
   —   Baltā cilvēka acis nekad nav slēgtas, — viņš iesaka. Baltais cilvēks redz visu, viņš domā lielas dor iii.is un ir ļoti gudrs. Tomēr baltais cilvēks šodien nav l.ul', pat:, ka baltais cilvēks rītdien, un izprast viņu nav iespējams Viņš neko nedara allaž vienādi. Un neviens nespej nojaust, ka viņš rīkosies turpmāk. Indiāņi vienu un to pašu lietu allaž dara vienādi. Briedis allaž nāk lejā no augstajiem kalniem, kad iestājusies ziema. Lasis allaž ierodas pavasarī, kad ledus upe izgājis. Ļaudis allaž mēdz visu ko darīt vienādi, un indiānis to zina un saprot. Bet baltais cilvēks neko nedara vienādi, un indi­ānis to nespēj ne zināt, ne saprast.
   Tabaka ir ļoti laba. Tā ir barība izsalkušam cilvēkam. Spēcīgu vīru tā dara stiprāku un niknajam liek aizmirst dusmas. Tādēļ arī tabaka ir dārga. Tā ir ļoti dārga. In­diānis dod lielu lasi par vienu tabakas lapu, un šās ta­bakas viņam pietiek ko zelēt ilgam laikam. Tabakas sulā, lūk, slēpjas viss labums. Kad tā plūst lejup pa rīkli, tā dod patīkamu sajūtu iekšpusē. Bet baltais cil­vēks! Kad mute tam pilna ar tabakas sulu, ko viņš dara? Šo sulu, šo milzum dārgo sulu viņš izspļauj sniegā, un pagalam tā ir. Vai baltajam cilvēkam patīk tabaka? Es nezinu. Bet, ja viņam tabaka patīk, kālab viņš izspļauj pašu dārgāko un liek tam sniegā iet bojā? Tā ir liela muļķība, kas nav izprotama.
   Viņš apklusa, papakšķināja pīpi un, pamanījis, ka ta izdzisusi, padeva to Zillai, kas notrausa baltajam cij- vēkam veltīto nievu smīnu no lūpām, lai sakļautu tās ap pīpes kātu. Ebitss šķita no jauna atslīgstam vecuma vārgumā, stāsts palika nepabeigts, un es ievaicājos:
   —   Kas tad noticis ar taviem dēliem Moklanu un Bi- daršiku? Un kālab gan jūs abi ar veco sievu mūža galā esat bez gaļas?
   Viņš uztrūkās kā no snaudas un ar pūlēm atslējās.
   —   Zagt nav labi, — viņš teica. — Ja suns pakampj tavu gaļu, tu sit suni ar rungu. Tāds ir likums. Tas ir likums, ko cilvēks devis par suni, un sunim jādzīvo pēc šā likuma, citādi viņš dabū just rungu. Ja cilvēks pa­ņem tavu gaļu vai tavu laivu, vai tavu sievu, tu nokauj šo cilvēku. Tāds ir likums, un tas ir labs likums. Zagt nav labi, un tālab ir likums, ka cilvēkam, kas zog, jā­mirst. Kas lauž šo likumu, tam smagi jācieš. Un mirt — tās ir smagas ciešanas.
   —   Bet, ja tu nonāvē cilvēku, kālab tad tu nenosit suni? — es vaicāju.
   Vecais Ebitss palūkojās manī izbrīnījies kā bērns, kamēr Zilla gluži atklāti noņirdza par manu aplamo jautājumu.
   —  Tāds, rau, ir baltā cilvēka ceļš, — Ebitss nomur­mināja vieglā rezignācijā.
   —   Tāda ir baltā cilvēka muļķība, — Zilla atcirta.
   —  Lai tad vecais Ebitss pamāca balto cilvēku gud­rībā, — es laipni ierosināju.
   —  Suni nenosit tāpēc, ka tam jāvelk cilvēka kama­nas. Cilvēks nekad nevilks otra cilvēka kamanas, tālab arī cilvēku nokauj.
   —   Ak tā, — es nomurmināju.
   —   Tāds ir likums, — vecais Ebitss turpināja. — Bet nu uzklausi, ak baltais cilvēk, un es tev pastāstīšu par lielu muļķību. Dzīvo kāds indiānis. Viņa vārds ir Mo- bitss. Viņš nozog baltajam cilvēkam divas mārciņas miltu. Ko nu baltais cilvēks dara? Vai viņš sit Mobitsu? Nē. Vai viņš nokauj Mobitsu? Nē. Ko tad viņš dara ar Mobitsu? Es tev pastāstīšu, ak baltais cilvēk. Viņam ir māja. Viņš paņem Mobitsu tajā mājā. Jumts tur ir labs. Sienas ir biezas. Viņš kurina uguni, lai Mobitsam būtu silti. Viņš dod Mobitsam daudz ko ēst. Tas ir labs ēdiens. Ne savu mūžu vēl Mobitss nav ēdis tik labu barību. Tur ir žāvēta gaļa un maize, un pupu bez sava gala. Mobitss dzīvo labas dienas.
   Pie durvīm ir liela atslēga, lai Mobitss nebēgtu pro­jām. Tā arī ir varena muļķība. Mobitss nemaz negrib bēgt. Tajā vietā taču visu laiku ir bagātīgs ēdiens un siltas segas, un liels pavards. Būtu pavisam muļķīgi bēgt projām. Mobitss nav muļķis. Trīs mēnešus Mobitss paliek tajā vietā. Viņš ir nozadzis divas mārciņas miltu. Par to baltais cilvēks gādīgi aprūpē viņu. Mobitss apēd daudz mārciņu miltu, daudz mārciņu cukura, bet gaļas un pupu viņš ēd bez gala. Tāpat Mobitss dzer daudz tējas. Pēc trim mēnešiem baltais cilvēks atver durvis un saka, lai Mobitss iet projām. Mobitss negrib iet projām. Viņš ir kā suns, kas ilgu laiku barots vienā vietā. Viņš grib palikt tajā vietā, un baltajam cilvēkam Mobitss dzīšus jāizdzen. Tā nu Mobitss nonāk atpakaļ savā ciematā, un viņš ir nobarojies resns. Tāds ir baltā cilvēka ceļš, un tas nav izprotams. Tā ir muļķība, mil­zīga mujķība.
   —  Bet tavi dēli? — es nemitējos taujāt. — Tavi stiprie dēli un bads vecuma dienās?
   —   Dzīvoja Moklans, — Ebitss sāka stāstīt.
   —  Spēcīgs vīrs, — māte viņu pārtrauca. — Viņš va­rēja mērkt airi ūdenī augu dienu un nakti un ne reizes neapstājās, jo atpūtas viņam nevajadzēja. Viņš labi zi­nāja laša paražas un ūdens paražas. Viņš bija ļoti gudrs.
   —   Dzīvoja Moklans, — Ebitss atkārtoja, neņem­dams vērā sievas iejaukšanos. — Pavasarī viņš aiz­brauc lejup pa Jukonu kopā ar citiem jauniešiem, lai tir­gotos Kembelas fortā. Tur ir veikals, kas pilns ar baltā cilvēka labajām mantām, un tur dzīvo tirgotājs, vārdā Džounss. Tāpat tur ir balto cilvēku zintnieks, ko jūs saucat par misionāru. Bet tur pie Kembelas forta ir ne­ganti ūdeņi, kur Jukona kļūst tieviņa kā jauna meitene, un ūdens skrien ātri, un straumes plūst gan uz šo pusi. gan uz to pusi un sanāk atkal kopā, un tur ir atvari un krāces, un straumes allažiņ mainās, un ūdens līmenis mainās, tā ka divas reizes pēc kārtas tas nekad nebūs tāds pats. Moklans ir mans dēls, un tādēļ viņš ir dūšīgs vīrs …
   —  Vai tad mans tēvs nebija dūšīgs vīrs? — Zilla no­prasīja.
   —   Tavs tēvs bija dūšīgs vīrs, — Ebitss atzina, acīm redzami vēlēdamies par katru cenu saglabāt mājas mieru. — Moklans ir tavs un mans dēls, tāpēc viņš ir dūšīgs. Viss var būt, ka tieši tava ļoti dūšīgā tēva dēļ Moklans ir pārāk dūšīgs. Tas ir tāpat, it kā katlā būtu ieliets par daudz ūdens un tas šļācas pāri. Tā arī Mok- lanā ir par daudz brašuma, un šis brašums šļācas pāri.
   Jaunieši ļoti baidās no negantajiem ūdeņiem pie Kembelas forta. Bet Moklans nebaidās. Viņš skaļi no­smejas — ha, ha! — un brauc iekšā negantajos ūdeņos. Bet tur, kur straumes saplūst kopā, laiviņa apgāžas. Atvara virulis sagrābj Moklanu aiz kājām, un tā viņš virpuļo apkārt un apkārt, grimst arvien dziļāk un dzi­ļāk, un nekad viņš vairs nav redzēts.
   —  Ai, ai! — Zilla sāka vaimanāt. — Spēcīgs un gudrs viņš bija — un pie tam mans pirmdzimtais.
   —  Es esmu Moklana tēvs, — Ebitss teica, pacietīgi ļāvis sievai brītiņu paklaigāt. — Es kāpju laivā un ce­ļoju lejup uz Kembelas fortu iekasēt parādu.
   —   Parādu! — es izsaucos. — Kādu parādu?
   —       Parādu no Džounsa, kas ir galvenais tirgotājs, — skanēja atbilde. — Tāds ir likums par ceļojumiem svešā novadā.
   Es pakratīju galvu, rādīdams, ka nekā nesaprotu, un Ebitss ar līdzjūtīgu nožēlu paskatījās manī, kamēr Zilla nosprauslājās ierastajā nicībā.
   — Redzi, baltais cilvēk, — viņš teica. — Tavā no­metnē ir suns, kas kož. Kad šis suns sakož cilvēku, tu dod tam cilvēkam dāvanu, tāpēc ka tev vajag atvaino­ties un tāpēc ka suns ir tavs. Tu viņam atlīdzini. Vai tad tā nav? Tāpat tev jāatlīdzina, ja tavā novadā ir bīs­tamas medības vai neganti ūdeņi. Tas ir taisnīgi. Tāds ir likums. Vai mana tēva brālis neaizgāja uz Tananas novadu, kur viņu saplosīja lācis? Un vai Tananas cilts nesamaksāja manam tēvam ar daudzām segām un labām zvērādām? Tas bija taisnīgi. Medības tur bija bīstamas, un Tananas ļaudis atlīdzināja par šīm bīsta­majām medībām.
   Tā nu es, Ebitss, ceļoju lejup uz Kembelas fortu ieka­sēt parādu. Džounss, kas tur ir galvenais tirgotājs, pa­skatījās manī un sāka smieties. Viņš smējās pilnā kaklā un ne domāt nedomāja dot man atlīdzību. Es gāju pie zintnieka, ko jūs saucat par misionāru, un ilgi stāstīju par negantajiem ūdeņiem un par atlīdzību, kas man pie­nākas. Bet misionārs runāja pavisam par ko citu. Viņš runā par to, kur nonācis Moklans, kad viņš nu ir miris. Tajā vietā esot lieli ugunskuri, un, ja vien misionārs teica patiesību, es zinu, ka Moklanam nekad vairs ne­būs auksti. Tāpat misionārs skaidro, kurp iešot es, kad būšot miris. Un viņš stāsta daudz ko sliktu. Viņš saka, ka es esot akls. Tie nu ir meli. Viņš saka, es mītot lielā tumsībā. Tie nu ir meli. Un es atbildu, ka diena un nakts nāk visiem vienādi un ka manā ciematā nav ne­maz tumšāks kā Kembelas fortā. Vēl es saku, ka tumsa un gaisma, tāpat arī vieta, kur nonāksim, kad būsim miruši, ir pavisam kas cits un tam nav nekāda sakara ar taisnīgo atlīdzinājumu par negantajiem ūdeņiem. Tad misionārs lielās dusmās'lamājas par manu tum­sību un liek man iet projām. Tā es atgriežos no Kembe­las forta, nesaņēmis nekādu atlīdzību, un Moklans ir miris, un savās vecuma dienās esmu bez zivīm un ga­ļas.
   — Balta cilvēka dēļ, — Zilla piemetinaja.
   — Baltā cilvēka dēļ, — Ebitss pievienojās. — Un vēl daudz kas noticis baltā cilvēka dēļ. Dzīvoja Bidaršiks. Kā baltais cilvēks apgājās ar viņu, tas bija viens; bet pavisam cits bija tas, kā baltais cilvēks apgājās ar Ja- mikanu, kas izdarījis to pašu. Tā nu vispirms man jā­pastāsta tev par Jamikanu, kas bija jauns vīrs no ša paša ciemata un kam gadījās nonāvēt balto cilvēku. Nav labi nogalināt cilvēku no citas cilts. Tad arvien ir lielas nepatikšanas. Tā nebija Jamikana vaina, ka viņš nonāvēja balto cilvēku. Jamikans allaž runā mīlīgus vār­dus un bēg no niknajiem kā suns no rungas. Bet šis baltais, sadzēries par daudz viskija, nakts laikā ierodas pie Jamikana mājas un dikti plosās. Jamikans nevar aiz­bēgt, un baltais cilvēks grasās to nosist. Jamikans ne­grib mirt, tālab viņš nosit balto cilvēku.
   Visā ciematā nu ir lielas bēdas. Mēs ļoti baidāmies, ka mums būs jādod milzīga atlīdzība baltā cilvēka cil­tij, un paslēpjam savas segas un zvērādas, un visas sa­vas bagātības, lai izskatītos, ka esam nabaga ļautiņi un varam dot tikai nelielu atlīdzību. Pēc ilga laika iero­das baltie cilvēki. Tie ir balto cilvēku zaldāti, un tie aizved Jamikanu sev līdzi. Viņa māte gauži vaimanā un kaisa pelnus matos, jo zina, ka nu Jamikans ir pa­galam. Un visi ciematā zina, ka Jamikans pagalam, un ir laimīgi, ka nav prasīta nekāda atlīdzība.
   Tas notiek pavasarī, kad ledus upē izgājis. Paiet viens gads, paiet divi gadi. Atkal ir pavasaris un ledus upē izgājis. Un tad Jamikans, kas taču ir pagalam, at­griežas pie mums; un viņš nemaz nav pagalam, bet gan nobarojies resns, un nu mēs zinām, ka viņš gulējis sil­tumā un viņam bijis diezgan ko ēst. Viņam daudz skaistu drēbju, un viņš ir gluži kā baltais cilvēks, un viņš savācis lielu gudrību, tā ka drīz vien kļūst par ciemata virsaiti.
   Un dīvainas lietas viņš zina stāstīt par baltā cilvēka ceļu, jo daudz ko redzējis no baltā cilvēka dzīves un tālu ceļojis pa baltā cilvēka zemi. Vispirms balto cil­vēku zaldāti aizveduši viņu tālu tālu lejup pa upi. Visu upes ceļu viņi to veduši līdz pat galam, kur tā ietek ezerā, kas ir lielāks par visu zemi un tik liels kā debe­sis. Es nemaz nezināju, ka Jukona ir tik liela upe, bet Jamikans to skatījis pats savām acīm. Man ne prātā nenāca, ka ir tāds ezers, kas lielāks par visu zemi un tik liels kā debesis, bet Jamikans ir to redzējis. Un vēl viņš man stāstīja, ka šā ezera ūdeņi esot sāļi, tas ir ļoti dīvaini un nekādi nav izprotams.
   Bet baltais cilvēks jau pats zina visus šos brīnumus, tādēļ nemocīšu viņu, stāstot par tiem. Es gribu tam tikai pastāstīt, kas notika ar Jamikanu. Baltais cilvēks dod Jamikanam daudz garda ēdiena. Visu laiku Jami­kans ēd vienā ēšanā, un visu laiku ēdamā ir daudz vai­rāk, nekā var apēst. Baltais cilvēks dzīvo zem pašas saules, tā teica Jamikans, tur ir daudz siltuma, un dzīv­nieki klāti vienīgi ar spalvu, bet kažokādu tiem nav, un visi zaļie augi izaug lieli un vareni un top par miltiem, par pupām, par kartupeļiem. Un tur, zem saules, nekad nav bada. Tur allaž ēdamā papilnam. Es nezinu. Jami­kans tā teica.
   Un nu nāk pats dīvainākais no visa, kas noticis ar Jamikanu. It nekad baltais cilvēks nav viņu sitis. Tie tikai dod viņam siltu gultu naktī un daudz garda ēdiena. Tie viņu aizved pāri sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis. Viņš brauc baltā cilvēka ugunslaivā, ko jūs saucat par tvaikoni, tikai viņš brauc ar tādu laivu, kura ir varbūt reizes divdesmit lielāka nekā Ju- konas tvaikoņi. Pie tam tā taisīta no dzelzs, šī laiva, un tomēr negrimst. To nu es nespēju saprast, bet Jami­kans teica: «Es esmu braucis tālu ceļu ar šo dzelzs laivu, un ievēro — es vēl arvien esmu dzīvs.» Tā ir balto cilvēku zaldātu laiva, un uz tās ir daudz zaldātu.
   Pēc daudzām naktsguļām, pēc ilga ilga laika Jami­kans nonāk zemē, kur nemaz nav sniega. Es tam ne­spēju ticēt. Tas nemaz nav lietu dabā, ka, ziemai at­nākot, nebūtu sniega. Bet Jamikans ir to redzējis. Es arī esmu jautājis baltajiem cilvēkiem, un tie man at­bildēja — jā, tanī zemē neesot nemaz sniega. Bet es to­mēr nevaru ticēt, un tagad es vaicāju tev: vai tajā zemē tiešām nekad nesnieg sniegs? Tāpat es gribētu dzirdēt tās zemes vārdu. Šo vārdu esmu gan dzirdējis agrāk, bet gribētu dzirdēt vēlreiz, vai tas būs tas pats, — tā es uzzināšu, vai esmu dzirdējis melus vai patiesu va­lodu.
   Vecais Ebitss uzmanīgi vērās manī ar saspringtu seju. Viņš vēlējās dzirdēt patiesību, lai kāda tā būtu, kaut gan ļoti kāroja paturēt ticību brīnumiem, kādus nekad nebija redzējis.
   —  Jā, — es atbildēju. — Patiesa ir valoda, ko tu esi dzirdējis. Tajā zemē sniega nav, un tās vārds ir Kali- fornija.
   —   Kal-ī-forn-ī-jā, — viņš murmināja reizes divas vai trīs, vērīgi ieklausīdamies, kā skan viņa lūpu veido­tās zilbes. Tad apstiprinādams palocīja galvu. — Jā, tā ir tā pati zeme, par kuru runāja Jamikans.
   Es atskārtu, ka Jamikana piedzīvojumi, acīm redzot, varējuši atgadīties senajās dienās, kad Aļaska tikko bija pārgājusi Savienoto Valstu īpašumā. Šādā gadījumā, ja slepkavība bija izdarīta laikā, pirms vēl stājušies spēkā teritoriālie likumi un apstiprināti vietējie ierēdņi, itin labi varēja notikt, ka noziedznieku nogādāja Savie­notajās Valstīs, lai prāvu iztiesātu Federālajā tiesā.
   —   Kad nu Jamikans nonācis tajā zemē, kur nav sniega, — vecais Ebitss turpināja, — viņu ieved lielā mājā, kur daudzi ciīvēki runā vienā runāšanā. Ilgu laiku viņi runā. Tāpat daudz viņi jautā Jamikanam. Vē­lāk viņi saka Jamikanam, ka nu šim vairs neesot ko bē­dāt. Jamikans nesaprot, jo nekādu bēdu viņam nav bi­jis. Visu šo laiku viņi tam devuši siltu vietu gulēšanai un daudz ēdamā.
   Bet pēc tam viņi dod tam vēl labāku ēdienu, un viņi dod tam naudu un vadā pa dažādām vietām baltā cil­vēka zemē, un viņš redz daudz dīvainu lietu, līdz kurām Ebitsa saprašana nesniedz, jo viņš ir vecs vīrs un nav tālu ceļojis. Pēc diviem gadiem Jamikans pārrodas mā­jās savā ciematā, un te viņš ir virsaitis, pie tam ļoti gudrs virsaitis līdz pat savai miršanas stundiņai.
   Bet, kamēr vēl dzīvo, viņš daudzas reizes nāk pasēdēt pie mana pavarda un stāsta par dīvainajām lietām, ko pieredzējis. Un Bidarsiks, kas ir mans dēls, arī sēž pie pavarda un klausās; un acis tam ieplešas lielas un pla­tas no visa dzirdētā. Kādu vakaru, kad Jamikans aiz­gājis mājās, Bidaršiks pieceļas kājās tāds garš un stalts, sit ar dūri pa krūtīm un saka: «Ja es esmu vīrs, man arī jāceļo uz tālām malām, līdz pat tai zemei, kur nav sniega, un pašam jāredz visi šie brīnumi.»
   —   Bidaršiks arvien mēdza ceļot uz tālām malām, — Zilla lepni pārtrauca.
   —  Tas tiesa, — Ebitss nopietni piebalsoja. — Un al­laž viņš atgriezās, lai sēdētu pie pavarda un salktu pēc citām tālām un neredzētām malām.
   —   Un arvien viņš pieminēja to sāļo ezeru, kas ir tik liels kā debesis, un zemi zem saules, kur nav sniega, — Zilla piebilda.
   —   Un allaž viņš sacīja: «Kad man būs pilns vīra spēks, es došos ceļā un paskatīšos pats, vai patiesu va­lodu runājis Jamikans,» — Ebitss atteica.
   —   Bet nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē, — Zilla sacīja.
   —   Vai tad viņš neaizbrauca lejup līdz pat sāļajam ezeram, kas ir tik liels kā debesis? — Ebitss atjautāja.
   —   Bet viņam tur nebija ceļa, pa kuru nokļūt pāri sā­ļajam ezeram, — Zilla attrauca.
   —   To var tikai baltā cilvēka ugunslaivā, kas taisīta no dzelzs un ir lielāka par divdesmit Jukonas tvaiko­ņiem, — Ebitss teica. Viņš nikni pablenza Zillā, kuras sažuvušās lūpas no jauna "grasījās vērties skarbiem vārdiem, tā piespiezdams viņu klusēt. — Bet baltais cil­vēks neļāva viņam braukt pāri sāļajam ezeram uguns­laivā, un viņš atkal atgriezās mājās sēdēt pie pavarda un salkt pēc zemes zem saules, kur nav sniega.
   —  Tomēr sāļajā ezerā viņš redzēja to dzelzs uguns- laivu, kura negrimst, — nenomierināmā Zilla izsaucās.
   —   Jā gan, — Ebitss piekrita, — un viņš redzēja, ka Jamikans stāstījis patiesību par to, ko skatījis. Bet Bi- daršikam nebija ceļa, pa kuru nokļūt baltā cilvēka zemē zem saules, un viņš nu kļuva pavisam slims un neva­rīgs kā sirmgalvis un nekustēja nost no pavarda. Viņš vairs nedevās projām, lai medītu zvērus …
   —   Un viņš vairs neēda gaļu, ko nolika tam priekšā, — Zilla atkal iejaucās. — Viņš tikai mēdza pa­kratīt galvu un teikt: «Man kārojas ēst vienīgi baltā cilvēka ēdienu un nobaroties gluži kā Jamika­nam.»
   — Viņš neēda gaļu, — Ebitss trauca tālāk. — Un Bidaršika slimība auga augumā, līdz pēdīgi es jau do­māju, ka viņš mirs. Sī slimība mita nevis ķermenī, bet galvā. Sī slimība cēlās no ilgošanās. Es, Ebitss, kas esmu viņa tēvs, domāju ilgi un daudz. Vairāk dēlu man nav, un es negribu, ka Bidaršiks mirst. Viņa slimība at­rodas galvā, un ir tikai viens ceļš, kā to dziedēt. Bidar- šikam jādodas ceļojumā pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, uz to zemi, kur nav sniega, citādi viņš mirs. Es domāju ļoti ilgi un ļoti daudz, un tad es saskatīju ceļu, pa kuru Bidaršikam jāiet.
   Tā nu kādu vakaru, kad viņš sēž pie uguns gluži vārgs, galvu nokāris, es saku: «Mans dēls, esmu izdo­mājis ceļu, pa kuru tev jāiet, lai nokļūtu baltā cilvēka zemē.» Viņš paskatās manī, un seja viņam top laimīga. «Ej,» es saku, «tieši tāpat, kā gāja Jamikans!» Bet Bi­daršiks ir slims, viņš mani nesaprot. «Ej ārā,» es saku, «un sameklē kādu balto cilvēku, un, tāpat kā Jamikans, tu nokausi šo balto cilvēku. Tad atnāks balto cilvēku za ldātf un saņems tevi ciet un aizvedīs pari saļajam ezeram uz baltā cilvēka zemi, tāpat kā viņi aizveda Ja­mikanu. Pēc tam tu tāpat kā Jamikans atgriezīsies ļoti nobarojies, un tavas acis būs pilnas ar brīnumiem, ko tās skatījušas, bet tava galva pilna ar gudrību.»
   Bidaršiks trūkstas kājās veikli jo veikli, un roka tam jau sniedzas pēc šautenes. «Kurp tu dodies?» es vaicāju. «Nonāvēt balto cilvēku,» viņš atbild. Es redzu, ka mani vārdi darījuši labu Bidaršika ausīm un ka viņš atkal kļūs vesels. Tāpēc arī zinu, ka mani vārdi bijuši gudri.
   Mūsu ciematā ir apmeties kāds baltais cilvēks. Viņš nemeklējas pēc zelta smiltīs, ne arī pēc zvērādām me­žos. Visu laiku viņš meklē tikai vaboles un mušas. Viņš taču neēd ne vaboles, ne mušas, kālab tad viņš tās meklē? Es nezinu. Zinu tikai to, ka viņš ir jocīgs baltais cilvēks. Tāpat viņš meklē arī putnu olas. Viņš neēd šīs olas. Visu, kas tur iekšā, viņš iztecina ārā un glabā vie­nīgi čaumalas. Olu čaumalas nav derīgas ēšanai. Viņš jau arī neēd šīs čaumalas, bet saliek mīkstās kastēs, lai nesaplīstu. Viņš ķer daudz sīku putniņu. Bet viņš neēd šos putniņus. Viņš tikai novelk tiem ādiņas un noglabā kastēs. Tāpat viņam patīk kauli. Kauli nav derīgi ēšanai. Un šim jocīgajam baltajam cilvēkam vislabāk patīk kauli no senseniem laikiem — tādi, kurus viņš iz­rok no zemes.
   Bet viņš nav sirdīgs baltais, un es zinu, ka viņš mirs viegli, tālab es saku Bidaršikam: «Mans dēls, šis, āre, ir tas baltais cilvēks, ko tev nonāvēt.» Un Bidaršiks at­zīst, ka mani vārdi ir gudri. Tā viņš dodas uz kādu vietu, kur zina daudz kaulu zemē. Viņš sarok pulka šādu kaulu un aiznes tos uz dīvainā baltā vīra apmetni. Baltais vīrs ļoti priecājas. Seja viņam staro kā saule, un, kaulus ap­lūkodams, viņš smaida vienā priekā. Viņš noliec galvu lejup, rau, tā, lai labāk apskatītu kaulus, un tad Bidar­šiks dod viņam pamatīgu belzienu pa galvu — ar cirvi, vienu reizi, tā, un dīvainais baltais cilvēks apveļas un ir beigts.
   «Tagad,» es saku Bidaršikam, «atnāks baltie zaldāti un aizvedīs tevi uz zemi zem saules, kur tu daudz ēdīsi un kļūsi resns.» Bidaršiks ir laimīgs. Viņa slimība jau beigusies, un viņš sēž pie pavarda un gaida, kad ieradī­sies balto cilvēku zaldāti.
   Bet kā es varēju zināt, ka baltā cilvēka ceļš nekad nav divreiz viens un tas pats? — vecais vīrs noprasīja, strauji pasviezdamies pret mani. — Kā es varēju zināt, ka to, ko baltais cilvēks darījis vakar, viņš vairs nedara šodien un to, ko baltais cilvēks dara šodien, viņš vairs nedarīs rīt? — Ebitss skumīgi papurināja galvu. — Balto cilvēku nav iespējams saprast. Vakardien viņš aizveda Jamikanu uz zemi zem saules un nobaroja to resnu ar bagātīgu ēdienu. Šodien viņš aizved Bidar- šiku, un … ko gan viņš dara ar Bidaršiku? Ļauj, lai tev pastāstu, ko viņš izdarīja ar Bidaršiku!
   Es, Ebitss, viņa tēvs, gribu tev to pateikt. Viņš aizved Bidaršiku uz Kembelas fortu un apsien tam virvi ap kaklu, rau, tā, un, kad Bidaršika kājas vairs nesniedz zemi, viņš ir beigts.
   —  Ai, ai! — Zilla gaudās. — Un nekad viņš ne­brauks pāri ezeram, kas ir tik liels kā debesis, ne arī skatīs zemi zem saules, kur nav sniega.
   —   Tālab tad nu, — vecais Ebitss sacīja drūmā cie­nībā, — nav vairs neviena, kas man medītu gaļu ve­cuma dienās, un es izsalcis sēžu pie pavarda un stāstu šos notikumus baltajam cilvēkam, kas devis man ēdienu un stipru tēju, un tabaku manai pīpei.
   —       Tā ir melīgo un ļoti nožēlojamo balto cilvēku vaina, — Zilla griezīgā balsī paziņoja.
   —       Nē, — sirmgalvis atteica savā laipnīgajā stūrgal­vībā. — Tas viss tālab, ka baltā cilvēka ceļš nav izpro­tams un nekad nav divreiz viens un tas pats.

SNIEGA CEĻA GUDRĪBA

   Sitka Čārlijs bija sa­sniedzis neiespējamo. Citi indiāņi sniega ceļa gudrību varbūt apguva ne sliktāk kā viņš; taču viņš vienīgais izprata baltā cilvēka gudrību, goda jūtas un likumus sniega ceļā. Tomēr šīs zināšanas viņš nebija ieguvis vienā dienā. Pirmatnējs saprāts tikai gausi darina vis­pārinājumus un tam vajag daudz faktu, kuriem jāat­kārtojas vairākkārt, lai pēdīgi rastos izpratne par tiem. Sitkam Cārlijam jau kopš bērnības bija pastāvīga sa­skare ar baltajiem, un, kļuvis par vīru, viņš izlēma sais­tīt savu likteni ar tiem, līdz ar to uz visiem laikiem
   aiziedams no savas cilts ļaudīm. Pat tad vēl, bijīgi at­zīdams, gandrīz vai godinādams balto cilvēku varu un daudz prātodams par to, viņš spēja vienīgi noģist tās noslēpumaino būtību — goda jūtas un likumus. Un tikai pēc daudzu gadu gaitā papildus krātas pieredzes viņš pēdīgi bija ieguvis pilnīgu izpratni. Būdams sveši­nieks baltajiem, viņš, reiz ko uzzinājis, zināja to labāk nekā baltie paši; būdams indiānis, viņš bija sasniedzis neiespējamo.
   No visa tā bija izaugusi zināma nicināšana pret sa­vas cilts ļaudīm — nicināšana, kuru gan viņš bija pa­radis slēpt, bet kura šoreiz tomēr daudzvalodu lamu vārdu viesulī izgāzās pār Kā-Čuktes un Gauhī galvām. Tie pieplakdami luncinājās viņa priekšā kā divi atņir- gušies vilku suņi, pārāk gļēvi, lai lēktu pie rīkles, bet pārāk radniecīgi vilkiem, lai spētu slēpt savus ilkņus. Tie nebija nekādi skaistie radījumi. Sitka Čārlijs gan arī ne. Visi trīs viņi izskatījās taisni atbaidoši. Miesas viņu sejās nemaz nebija: vaigu kaulus lielākoties sedza ne­jauks kraupis, kas negantajā salā bija te sasprēgājis, te sasalis, bet acīs zalgoja drūma kvēle, kādu iegruzdina izmisums un bads. Cilvēkiem, kas nonākuši tādā stā­voklī, aiz goda un likuma robežām, nedrīkst uzticēties. Sitka Cārlijs to zināja; un tāpēc arī viņš pirms desmit dienām bija tos piespiedis pamest šautenes kopā ar pā­rējiem nometnes piederumiem. Viņa un vēl kapteiņa Epingvela šautene bija vienīgās, kas palikušas.
   — Nāciet iekurt ugunskuru, — viņš pavēlēja, iz­vilkdams dārgo sērkociņu kārbiņu līdz ar nepieciešama­jām sausas bērza tāss strēmelītēm.
   Abi indiāņi īdzīgi ķērās pie darba, lasīdami nokaltu­šus žagarus un zarus. Viņi bija novārguši un bieži ap­stājās, lai atgūtu elpu, kas aizrāvās, kad viņi grīļoda­mies liecās lejup vai streipuļoja uz ugunskura vietu, ceļ­galiem sitoties kopā kā kastaņetēm. Pēc katra gājiena viņi mirklīti atpūtās, būdami vārgi un līdz nāvei pārgu­ruši. Brīžam viņu acīs iegula mēmu ciešanu panesīgā stoicisma izteiksme, bet tad atkal viņu es šķita lau­žamies uz āru ar savu mežonīgo saucienu: «Es, es, es gribu dzīvot!» — ar valdonīgo visas dzīvās radības saucienu.
   No dienvidiem pūta lēns vējiņš, knaibīdams viņu ķermeņu atsegtās da]as un durstīdams sala ugunīgās adatiņas caur kažokiem un miesu līdz pat kauliem. Tā­lab, kad uguns, jautri sprēgādama, bija izkausējusi sniegā sev apkārt valguma loku, Sitka Cārlijs piespieda negribīgos biedrus ķerties pie vējtvera uzsliešanas. Tā bija gaužām vienkārša ierīce — vienīgi sega, kas ap­mēram četrdesmit piecu grādu slīpumā izstiepta vēja pusē gar ugunskuru. Sega aizturēja ledaino vēju un no mugurpuses un augšas atstaroja siltumu uz tiem, kuriem vajadzēja saspiesties šajā patvērumā. Tad no­klāja slāni zaļu egles zaru, lai ķermeņi neskartos pie sniega. Šo pienākumu izpildījuši, Kā-Cukte un Gauhī sāka apkopt savas kājas. Viņu apledojušie mokasīni bija pagalam nonēsāti garajā ceļā, un upes ledus blīvu asās šķautnes bija saplosījušas tos skrandās. Viņu si- vašu zeķes atradās tādā pašā stāvoklī, un, kad tās bija atkausētas un novilktas, mironīgi baltie kāju pirkstu gali dažādās gangrēnas pakāpēs pauda savu vienkāršo stāstu par šo ceļu. v
   Pametis tos abus žāvējam apavus un zeķes, Sitka Cārlijs pagriezās uz to pusi, no kurienes atnācis. Ari viņam kāroties kārojās apsēsties pie ugunskura un ap­kopt savu smeldzošo miesu, bet goda jūtas un likums to neļāva. Sāpēs viebdamies, viņš steberēja pār sasalušo klaidumu, ik solim kāja pretojās, ik muskulis atteicās darboties. Vairākkārt vietās, kur vaļējās ūdens lāmas starp ledus blīvām tikai nesen bija pārvilkušās ar ledus garoziņu, viņam nācās nežēlīgi piespiesties, lai paātri­nātu kustības, jo trauslā pamatne zem kājām sašūpojās un draudēja ielūzt. Šādās vietās nāve varēja pienākt ātri un viegli; tomēr viņš nemaz nevēlējās izbeigt savas ciešanas.
   Sitkas Cārlija arvien augošās bažas tomēr izgaisa, kad aiz upes līkuma viņš pamanīja gurdi velkamies di­vus indiāņus. Tie grīļojās un elsa kā cilvēki zem sma­gām nastām, kaut gan saiņi tiem uz muguras nesvēra vairāk kā dažas mārciņas. Viņš tiem aši ko pajautāja, un to atbildes šķita viņu atvieglojam. Viņš steidzās uz priekšu. Tālāk nāca divi baltie vīri, kas, no abām pusēm balstīdami, veda kādu sievieti. Arī tie kustējās kā pie­
   dzēruši, un locekļi tiem drebēja aiz noguruma. Tomēr sieviete tikai viegli atspiedās pret tiem, cenzdamās tikt uz priekšu pati saviem spēkiem. Sievieti ieraugot, prieka sārtums uz mirkli pārlēja Sitkas Cārlija seju. Sirdī viņš loloja dziļu cieņu pret misis Epingvelu. Viņš bija redzējis daudzas baltās sievietes, bet šī bija pirmā, kas uzņēmās sniega ceļu kopā ar viņu. Kad kapteinis Epingvels bija ierosinājis šo pārgalvīgo pasākumu un lūdzis Sitkas Cārlija palīdzību, viņš tikai nopietni no­grozīja galvu, jo tas bija vēl nepazīts ceļojums caur drausmīgajiem Ziemeļzemes plašumiem, un viņš zi-. nāja, ka tā būs vīru dvēseles spēku visgalējā pārbaude. Bet, uzzinājis, ka kapteiņa sieva tos pavadīs, viņš bez kādiem aplinkiem bija atteicies no jebkuras turpmākās dalības šinī pasākumā. Bijusi tā viņa paša tautības sie­viete, iebildumi arī nebūtu radušies; bet sievietes no Dienvidzemes — nē, nē, tās bija pārāk maigas, pārāk vārīgas šādam pārdrošam pasākumam.
   Sāda tipa sievietes Sitka Cārlijs līdz tam vēl nebija pazinis. Piecas minūtes iepriekš viņš pat ne sapņos ne­bija domājis uzņemties ekspedīcijas pavadību; bet, kad sieviete pienāca viņam klāt ar savu brīnišķīgo .smaidu un pareizo, tīrskanīgo angļu valodu, runādama tieši un atklāti, nemēģinādama ne lūgties, ne pārliecināt, viņš uz vietas padevās. Ja vien viņas acīs ievizējies maigs lūgums pažēlot, ja balss iedrebējusies, ja viņa kaut mazlietiņ lūkojusi izmantot savu sievišķību, Sitka Cār­lijs būtu palicis ciets kā tērauds; taču viņas dzidri vērīgās acis un dzidri skanīgā balss, viņas pil­nīgā vaļsirdība un rāmā pārliecība, ka ir tam līdzīga, bija laupījusi Sitkam Cārlijam visus iebildumus. Tajā brīdī viņš atskārta, ka šī ir kāda jauna sieviešu audze; tikai nedaudzas dienas viņi bija ceļabiedri, bet viņš jau zināja, kālab šādu sieviešu dēli kļuvuši par zemes un jūras saimniekiem un kālab viņa paša cilts sieviešu dēli nespēja pastāvēt to priekšā. Maiga un vāra! Dienu pēc dienas viņš to vēroja — piekusušu, pārgurušu, ne­salaužamu, un šie vārdi bez rimas pulsēja viņa sirdī. Maiga un vāra! Sitka Cārlijs zināja, ka viņas kājas dzi­mušas gludām takām un saulainām zemēm, ka svešas „ tām Ziemeļzemes mokasīnu mocības, ka sala stindzinošās lūpas tās nav skūpstījušas, un viņš skatījās un brī­nījās, kā tās bez mitas spēja cilāties visu gurdo dienu cauri.
   Viņai allaž bija smaids sejā un uzmundrinošs vārds uz lūpām, tos viņa neatrāva pat viszemākajam nastu nesējam. Kad ceļš kļuva tumšāks, viņa šķita nocietinā­mies un gūstam vairāk spēka, un, kad Kā-Čukte un Gauhī, kas bija lielījušies katru robežzīmi šajā ceļā pa­zīstam tikpat labi, kā bērns pazīst sava vigvama ādas nodalījumus, atzinās, ka viņi vairs nezinot, kur atrodo­ties, viņa bija tā, kuras balss cēlās teikt piedošanas vārdus vīriešu lāstu brāzmā. Tovakar viņa tiem bija dziedājusi, līdz visi juta, ka nogurums atslābst, un jaunu cerību pilni tie bija gatavi stāties pretī nākotnei. Un,v kad sāka trūkt pārtikas un ikvienam viņa skopo tiesu nomērīja ar skaudīgu sīkmanību, tā bija viņa, kas pretojās sava vīra un Sitkas Cārlija izdarībām; viņa pie­prasīja un arī saņēma savu daļu, kas nebija ne lielāka, ne mazāka kā pārējiem.
   Sitka Cārlijs jutās lepns, ka pazīst šādu sievieti. Vi­ņas klātbūtne bija ienesusi tā dzīvē jaunu bagātību un plašāku vērienu. Līdz šim viņš pats bija sev padomde­vējs, neviena cilvēka mājiens nespēja viņu novirzīt ne pa labi, ne pa kreisi; viņš bija veidojis sevi pats pēc sa­viem ieskatiem un rūdījis savu vīrišķīgo raksturu, nelik­damies zinis, ko par viņu domā citi. Pirmo reizi viņš no ārienes sajuta aicinājumu pēc vislabākā, kas snauž viņa būtībā. Tikai atzinīgs skatiens no dzidri vērīga­jām acīm, tikai pateicības vārds, kas teikts dzidri ska­nīgajā balsī, tikai viegla lūpu savilkšanās brīnumai­najā smaidā, un viņš stundām ilgi jutās kā septītajās debesīs. Tā bija jauna ierosme viņa drosmei; pirmo reizi viņš notrīsēja lepnumā, apzinādamies savu sniega ceļa gudrību; un abi kopā viņi arvien spēja uzmundri­nāt savu biedru sirdis, kad tās sāka zaudēt možumu.
   Abu vīriešu un arī sievietes seja ieblāzmojās gaišāk, kad tie ieraudzīja Sitku Cārliju, jo galu galā viņš jau bija tas balsts, pret ko tiem atslieties. Bet Sitka Cārlijs,
   pēc paraduma nelokāmi stingrs, kā sāpes, tā prieku slēpdams aiz dzelžainas ārienes, tikai apjautājās, kā klājoties pārējiem, pastāstīja, cik tālu vēl līdz uguns­kuram, un turpināja soļot atpakaļvirzienā. Nākamo viņš satika vienu pašu indiāni bez nastas; tas, lūpas sakniebis, gāja klibodams, bet acis bija iedubušas aiz sāpēm kājā, kuras dzīvās miesas audi velti cīnījās pret nedzīvajiem. Par viņu bija gādāts, cik vien iespējams, taču, sasniedzot pēdējo robežu, vārgajiem un neveik­smīgajiem jāiet bojā, un Sitka Cārlijs sprieda, ka šā cilvēka dienas jau skaitītas. Tas vairs nevarēja būt il­gais dzīvotājs, tālab viņš tam pateica dažus parupjus uzmundrinājuma vārdus. Tad nāca vēl divi indiāņi, tiem viņš bija uzticējis pienākumu palīdzēt kulties uz priekšu Džo, trešajam baltajam viņu grupā. Tie viņu bija pametuši. Jau acis vien pavērsis, Sitka Cārlijs ievē­roja glūnīgo saspringtību to ķermeņos un saprata, ka pēdīgi tie taisās nokratīt viņa kundzību. Tālab viņš arī nebija pārsteigts negaidīti, kad, raidīdams tos no jauna uzņemties pamesto pienākumu, ieraudzīja pamirdzam mednieku nažus, ko tie izrāva no makstīm. Nožēlojama aina — redzēt trīs novārgušus vīrus sasprindzinām sa­vus niecīgos spēkus šā varenā plašuma vidū; tomēr tie divi atsprāga zem trešā šautenes laides mežonīgajiem belzieniem un griezās atpakaļ kā nopērti suņi pie savas saites. Divas stundas vēlāk, vezdami zem rokām strei­puļojošo Džo, kamēr Sitka Cārlijs sOļoja aizmugurē, viņi nonāca pie ugunskura, kur pārējie ekspedīcijas dalīb­nieki sarāvušies tupēja vējtvera aizsegā.
   — Dažus vārdus, mani biedri, pirms liekamies gu­lēt, — Sitka Cārlijs teica, kad katrs bija aprijis savu sīko neraudzētās maizes šķēlīti. Viņš uzrunāja indiā­ņus mātes valodā, jo baltos jau bija iepazīstinājis ar sava ziņojuma saturu. — Dažus vārdus, mani biedri, jūsu pašu labā, lai jums vēl laimētos palikt pie dzīvības. Es jums došu likumu; kas to lauzīs, pats atbildēs ar savu galvu. Mēs esam pārgājuši Klusuma pakalnus un tagad ceļojam pa Stjuartas upes augšējiem apgabaliem. Var­būt būs viena naktsguļa, varbūt vairākas, varbūt dau­dzas naktsguļas, bet ar laiku mēs nonāksim starp Ju- konas ļaudīm, kuriem ir daudz ēdamā. Būtu derīgi, ja
   mēs ievērotu likumu. Šodien Kā-Cukte un Gauhī, ku­riem es liku iemīt taku, piemirsa, ka viņi ir vīri, un aiz­muka kā sabiedēti bērni. Tiesa, viņi piemirsa; tālab aiz­mirsīsim arī mēs. Bet turpmāk viņiem būs jāatceras. Ja vēlreiz gadīsies, ka viņi negribēs … — Viņš nevē­rīgi, bet bargi uzsita ar roku pa šauteni. — Rīt viņi ne­sīs miltus un pieskatīs, lai baltais vīrs Džo nepaliek gu­ļam ceļmalā. Mēs saskaitījām, cik krūzīšu miltu vēl ir palicis; ja, vakaram pienākot, trūks kaut vienas vienīgas unces… Vai sapratāt? Šodien bija arī vēl citi aiz­māršas. Aļņa Galva un Trīs Laši pameta balto cil­vēku Džo guļam sniegā. Lai viņi vairs neaizmirst! Līdz ar dienas gaismu viņi dosies uz priekšu un iemīs taku. Jūs dzirdējāt likumu. Padomājiet labi, pirms laužat to!
   Sitka Cārlijs saprata, ka nav viņa spēkos noturēt cil­vēkus ciešā rindā. No Aļņa Galvas un Trim Lašiem, kuri priekšgalā iemina taku, līdz Kā-Cuktem, Gauhī un Džo tā bija izstiepusies vairāk nekā jūdzi garumā. Katrs smagi steberēja, gulēja paklupis vai atpūtās, kā nu ku­ram izdevīgāk. Viss gājiens vilkās kā ķēde ar nevie­nādām pieturu atstarpēm. Ikviens, sakopojis pēdējās spēku atliekas, grīļodamies kumurojās uz priekšu, līdz spēki bija galā, bet nezin kādā brīnumainā veidā arvien vēl atradās pati pēdējā izturības lāsīte. Katru reizi cil­vēks krizdams bija cieši pārliecināts, ka vairs necelsies, tomēr viņš cēlās, atkal krita un atkal cēlās. Miesa pa­devās, griba uzvarēja; bet katra uzvara bija reizē arī traģēdija. Indiānis ar nosaldētajām kājām, nespēdams vairs turēties stāvus, rāpoja uz rokām un ceļgaliem. Viņš atpūtās reti, jo zināja, kādu bargu sodu spriež sals. Pat misis Epingvelas lūpas pēdīgi bija sastingu­šas akmeņainā smaidā un acis, kaut skatījās, nekā neredzēja. Viņa bieži apstājās, spiezdama dūrainī ģērbto roku pie sirds, un kā apreibusi tvēra pēc elpas.
   Džo, baltais cilvēks, bija jau pārgājis ciešanu robežu. Viņš vairs nekaulējās, lai viņu pamet vienu, vairs ne­lūdza pēc nāves; sāpes remdinošais prāta aptumsums bija darījis viņu rāmu un apmierinātu. Kā-Cukte un Gauhī vilka viņu nežēlodami, reizi pa reizei apveltī­dami ar niknu skatienu vai belzienu. Tas nu viņiem šķita netaisnības kalngals. Viņu sirdīs sīvi rūga naids, tās smagi spieda bailes. Kālab gan viņiem apgrūtināt savu spēku ar šā cilvēka vājumu? To darīt nozīmēja mirt; to nedarīt;.. un abi indiāņi atcerējās Sitkas Cār­lija likumu un viņa šauteni.
   Kad dienas gaisma sāka dzist, Džo-klupa arvien bie­žāk, un tik smagi bija celt to augšā, ka viņi palika ar­vien tālāk un tālāk iepakaļ. Dažreiz visi trīs sagāzās sniegā vienā čupā, tik vārgi bija kļuvuši arī indiāņi. Tomēr uz savām mugurām viņi nesa dzīvību, spēku un siltumu. Miltu maisos taču atradās viss, kas dod ie­spēju dzīvot. Viņi nevarēja domāt ne par ko citu kā vien par to, un tālab nav ko brīnīties, ka pēdīgi viņi pa­devās vājumam. Vīri bija pakrituši līdzās milzīgai baļķu grēdai, kur tūkstošiem asu malkas gaidīt gaidīja sēr­kociņu. Turpat netālu ledū bija pavērusies sprauga. Kā-Cukte paskatījās uz kurināmo un uz ūdeni, Gauhī tāpat; tad viņi paraudzījās viens otrā. Ne vārds ne­tika izrunāts. Gauhī iekurināja ugunskuru; Kā-Cukte piepildīja skārda krūzīti ar ūdeni un uzsildīja to; Džo nesaprotamā valodā murmināja par viņiem nepazīsta» mas zemes brīnumiem. Viņi maisīja miltus siltajā ūdenī, līdz izveidojās šķidra tume, un viņi izdzēra dau­dzas krūzītes šādas tumes. Nevienu pašu tie nepiedā­vāja Džo; bet viņš pat neapjauta to. Viņš vairs neap­jauta neko, pat ne savus mokasīnus, kas gruzdēja un kūpēja starp oglēm.
   Pāri viņiem nolaidās sudrabaina sniegputekļu migla, maiga, glāsaina, tīdama viņus baltās, mīkstās segās. Un viņu kājas būtu minušas vēl daudzas takas, ja vien lik­tenim neiepaticies atgainīt mākoņus sānis un noskaidrot debesis. Pat ne tik daudz, — ja tas noticis kaut desmit minūtes vēlāk, arī tas būtu glābiņš. Sitka Cārlijs, palū­kojies atpakaļ, pamanīja ugunskura dūmu strūkliņu un visu saprata. Tad viņš paraudzījās uz priekšu — uz tiem, kas vēl nebija zaudējuši ticību, un uz misis Eping- ve'lu.
   —   Tā, mani labie biedri, jūs atkal aizmirsāt, ka esat vīri? Labi. Pat ļoti labi. Būs mazāk vēderu, ko barot.
   Sitka Cārlijs runādams no jauna aizsēja miltu mai- šeli, ar siksnu piestiprinādams šo saini pie tā, ko pats bija nesis uz muguras. Viņš ar kāju spārdīja Džo tik ilgi, līdz sāpes izlauzās cauri nabaga puiša svētlaimī­gajai neapziņai un lika tam streipuliski pieslieties kā­jas. Tad viņš uzstūma Džo uz takas un lika doties tālāk. Abi indiāņi mēģināja aizlavītieš projām.
   —   Paliec, Gauhī! Un tu arī, Kā-Cukte! Vai tad milti devuši tavām kājām tādu spēku, ka tās spētu izbēgt no ātrspārnotā svina? Nedomā apmānīt likumu. Esi vīrs jel pēdējo reizi un samierinies, ka mirsi ar pilnu vēderu. Nāciet nu, stājieties te, ar muguru pret baļķiem, plecu pie pleca. Nāciet!
   Abi vīri paklausīja mierīgi, bez bailēm, jo cilvēka sirdi nomāc tikai nākamība, nevis tagadne.
   —   Tev, Gauhī, ir sieva un bērni, un briežādu telts Cipeujanā. Kāds būtu tavs pēdējais novēlējums?
   —   Atdod viņai tās mantas, kas ir manas pēc kap­teiņa solījuma, — segas, krelles, tabaku un kasti, kas izdod dīvainas skaņas, kuras līdzīgas baltā cilvēka va­lodai. Saki, ka es nomiru ceļā, tikai nesaki, kā.
   —   Un tu, Kā-Cukte, kam nav ne sievas, ne bērna?
   —   Man ir māsa, Košimaas tirgotāja sieva. Tas viņu sit, un viņa nav laimīga. Atdod tu viņai tās mantas, kas ir manas pēc līguma, un pasaki viņai, ka būtu labāk iet atpakaļ pie savējiem. Ja tev gadītos satikt šo vīru, tad — ja tu domā tāpat — labi būtu, ja viņš mirtu. Viņš sit manu māsu, un viņa dzīvo vienās bailēs.
   ' — Vai esat mierā mirt pēc likuma?
   —   Esam.
   —   Tad ardievu, mani labie biedri! Lai jūs sēdētu siltās teltīs pie bagātīgi pildīta katla, pirms vēl diena būs galā.
   Runādams viņš pacēla šauteni, un daudzkārtīgas at­balsis pāršķēla klusumu. Atbalsis vēl nebija paguvušas noklust, kad tālumā atsaucās citu šauteņu balsis. Sitka Cārlijs saspringa. Tur taču sprakstēja vairāk nekā viens šāviens reizē, bet visā grupā bija vēl tikai viena šautene. Viņš pārlaida ašu skatienu vīriem, kas te tik mierīgi gulēja, ņirdzīgi pasmīnēja par sniegā ceļa gud­rību un traucās uz priekšu, lai sastaptu ļaudis no Jukonas.

SIEVIETES SPĒKS

   Vilkam līdzīga zvēra galva ar gudrām acīm un apsarmojušu spalvu pašķīra sānis telts durvju aizklājus.
   — Se! Projām, Sivaš! Projām, tu velna pagale! — telts iemītnieki sašutuši visi reizē kliedza tam pretī. Betlzs sāpīgi iezvēla sunim ar alvas šķīvi, un tas steigšus atrāvās atpakaļ. Luijs Savojs no jauna nostip­rināja aizklājus, aizspēra cepamo pannu pret telts dibensienu un sāka sildīt rokas. Ārā bija ārkārtīgi auksts. Jau pagājušas divas diennaktis, kopš saplīsa spirta ter­mometrs, rādīdams sešdesmit astoņus grādus zem nulIes, bet no tā brīža sals vēl nemitīgi bija pieņēmies spalgumā. Nemaz nevarēja paredzēt, kad šī sprēgoņa beigsies. Un vāja saprašana gan būtu tam cilvēkam, kas šādā laikā — ja vien dievu griba to nespiež — mēģi­nātu aizceļot projām no krāsns vai pat tikai ļautu auk­stajam gaisam ieplūst telpā, kur cilvēkam jāelpo. Daž­reiz cilvēki to dara, un gadās, kā tie dažreiz apsaldē plaušas. Tas izraisa sausu, spalgu klepu, kas sevišķi netīkami izpaužas, kad cep žāvētu cūkgaļu. Pēc tam pavasarī vai vasarā kaut kur sasalušos atkritumos at­kausē bedri. Tajā iesviež kāda cilvēka līķi, apkrauj ar sūnām un atstāj tur ar mierīgu pārliecību, ka pastarās dienas grāvienos tas celsies augšām vesels un neskarts, kā jau aukstumā glabāts. Tiem, kuri ir vāji ticībā, kuri apšauba, ka šajā liktenīgajā dienā ikviens atkal iemiesosies savā ķermenī, nevar ieteikt izdevīgāku zemi nomiršanai kā Klondaiku. Bet no tā nevajag secināt, ka šī zeme būtu izdevīga dzīvošanai.
   Ārā bija ārkārtīgi auksts, bet arī iekšpusē nebija pā­rāk silti. Vienīgais priekšmets, ko varētu nosaukt par dzīvokļa iekārtu, bija krāsniņa, un ikviens vīrs tad arī nekautrēdamies pieteica savas priekšrocības uz to. Pusi plāna aizņēma priežu zaru klājiens; virs tiem bija iz­klātas kažokādas gulēšanai, bet pašā apakšā atradās sniega kārta. Pārējā plāna daļa bija mokasīnu piebra- dāts sniegs, apkrauts ar katliem, pannām un visādiem Arktikas apmetnes piederumiem. Krāsniņa bija nokaitusi sarkana, un liesmas skaļi rūca, tomēr tikai nieka trīs pēdas tālāk gulēja ledus bluķis, tikpat šķautnains un sauss, kā tikko izlauzts no upes gultnes. No ārējā sala spiediena siltuma mākulis iekšpusē cēlās uz augšu. Tieši virs krāsniņas, kur dūmvads urbās cauri jumtam, bija redzams neliels sausa audekla aplītis; tālāk — tā­pat ar dūmvadu centrā — nāca valgi garojoša audeklā gredzens; nākamais jau lāsoja kūpoša slapjuma pilienus; un pēdīgi visa pārējā telts iekšiene — gan sie­nas, gan jumts — bija pārvilkta ar puscollu biezu, sausu, baltu graudainas sarmas kārtu.
   — Vai! Vai! Vai! — jauns puisis, kas aizmidzis gu­lēja zem kažokādām, ar bārdu apaudzis, bāls un nonī­cis, sāka sāpīgi kunkstēt; viņš nepamodās, bet mocības viņam pieņēmās skaudrumā. Ķermenis, pa pusei paslē- jies no segām, trīcēja un krampjaini raustījās, it kā raudamies projām no nātru cisām.
   —   Apveliet viņu apkārt! — Betizs norīkoja. — Kram­pji rauj.
   Un tūdaļ pusducis labvēlīgu biedru ar labi domātu nesaudzību uzrāva viņu augšā un dunkādami un pauk- snīdami apsvieda apkārt.
   —   Nolādētais sniega ceļš, — tas nomurmināja jau rāmāk, nomezdams kažokus un pieceldamies sēdus. — Esmu apbraukājis visu pasauli, esmu rūdījies visā­dos ceļu ceļos; bet tad atkūlos uz šo dieva pamesto zemi, un nu izrādās, ka esmu tikai vājš mīkstčaulis, kurā pat ne smakas nav no vīrestības. — Viņš sakumis pietupās pie krāsniņas un satina smēķi. — Ak nu, es jau nečīkstu. Es jau varu norīt šo rūgto malku, varu norīt; es tikai gluži godīgi kaunos pats par sevi, tas ir viss. Are nu. nostaigājis draņķa trīsdesmit jūdzes, esmu jau tā no­gājies, tik stīvs un izmurdzīts kā tāds deģenerējies tē­jas sūcējs pēc piecu jūdžu pastaigas pa lauku lielceļu. Pē! Taisni nelabi sametas. Vai ir kāds sērkociņš?
   —   Negražojies nu, puikiņ! — Betizs pasniedza pra­sīto sērkociņu un sāka runāt tēvišķi pamācoši. — Pa­pūlies nepadoties! Nelāga jušanās? Vai ta es neatgā­dājos pirmo reizi, kad pats laidos sniega ceļā! Stīvs? Esmu pieredzējis laiku, kad desmit minūtes pagāja, ka­mēr pacēlu muti no ūdens palts un pietrausos kājās — katra cīpsliņa sāp un smeldz, ka vai gals klāt. Krampji? Pats biju sameties tādos mezglos, ka vai puse dienas pa­gāja, kamēr mani atmežģīja. Tu priekš saviem gadiem esi puika uz goda, un tev ir īstais ķēriens. Nebūs ne gads apkārt, kad tu mūs visus, vecos bukus, sitīsi pušu jebkurā brīdī. Un vislabākais pie tevis ir tas, ka tavā raksturā nav tauku āderes, kas dažu labu dūšīgu vīru aizraidījusi Ābrama klēpī, pirms vēl pienācis īstais laiks un īstā reize.
   —  Tauku āderes?
   —   Jāe. Tā izpūš cilvēku resnumā. Ne jau lielākie vīri ir tie stiprākie, ja tiek runāts par sniega ceļu.
   —   Nekad neesmu ko tādu dzirdējis.
   —       Nekad neesi dzirdējis, ko? Nu, tas tak ir pats par sevi saprotams un visiem sen zināms, tāpēc par to vairs i mutes nedzesē. Tie resnvēderi ir labi gan, kad dar­biņš darāms aši un dūšīgi, tomēr izturības viņiem nav ne tik, cik melns aiz naga; izturība un resnums nemēdz biedros turēties. Bet, āre, tie sīkie, sīkstie vīreļi, tie gan tev, ja ķērušies pie lietas, neatlaidīsies kā izkāmējis suns no kaula. Nu nē, lai tad velns par stenderi paliek, bet lielajiem resnajiem tādas dukas iekšā nav.
   —   Pē vella! — iemaisījās Luijs Savojs. — Tas ir tā, kā tu saki, nudēn! Es pazin vīru, kas bīj lēls kā bifēls. Ar vinu pā Sēra strauta krastu gāja mazs vīrs, Lons Makfeins. Jūs zināt to Lonu Makfeinu, to mazo īru ar sarkanēm mātēm un kurs vēnmēr smīn. Un vini gāja un gāja, un gāja visu cauru dēnu un visu cauru nakti. Un lēlais vīrs drīz pēķusā loti, vins apgūla snēgā un palika. Un mazais vīrs vilka lēlo vīru, un tas brēca tāpat kā … nu, kā jūs sakāt… ah, jūs sakāt — kā bērns. Un mazais vīrs velk un velk, un velk, un atpū­šas, garu laiku, garu ceļu, velk lēlo vīru ēkšā manā būdā. Trīs dēnas, tad tik vins līda ārā no manām se­gām. Nekad es nav tik lēļu tēvīnu redzējis. Nē, nekad. Vinā bīj tas, kā tu saki — tauku ādere. Goda vārds.
   —   Bet kā tad Aksels Gundersons, — ierunājās Prinss. Lielais skandināvietis, kura bojā eju aizēnoja tik traģiski apstākļibija atstājis dziļu ietekmi uz rak­tuvju inženieri. — Viņš guļ kaut kur tur, tajā pusē. — Prinss nenoteiktā virzienā pavēcināja roku pret noslē­pumainajiem austrumiem.
   —   Garākais vīrs, kāds vien jel kad nācis no Sāļa­jiem ūdeņiem, viņš varēja noskriet briedi, ja tik labi sa­ņēmās, — Betizs papildināja. — Bet viņš ir tas slavenais izņēmums, kas apstiprina likumu. Āre, viņa sievišķis Unga — tā nesvēra vairāk par simt un desmit mārciņām, tīrie muskuļi, nevienas liekas unces. Lai cik šis bija dūšīgs, viņai iekšēja spēka bija kudī vairāk, viņa par to rūpējās un vēl palīdzēja šim, kad tik vien varēja. Nav gan nekā virs zemes, ne zemē iekšā, ne ze­mes apakšā, ko viņa nebūtu bijusi ar mieru izdarīt.
   1 Sk. stāstu «Ziemeļu Odiseja». Džeks Londons, Stāsti, LVI, 1948. g.
   —   Bet viņa to mīlēja, — inženieris iebilda.
   —   Tas nav tas. Tas ir …
   —   Redziet, brāļi, — iejaucās Sitka Cārlijs, kas sēdēja uz pārtikas kastes. — Jūs te runājāt par tauku āderi, kas pilda lielu vīru muskuļus, par sieviešu spēku un mīlestību, un jūs runājāt pareizi; bet man prātā lietas, kas notika, kad zeme vēl bija jauna un cilvēku pavardi tālu cits no cita kā zvaigznes debesīs. Toreiz man nā­cās sastapties ar garu vīru, ar tauku āderi un ar sie­vieti. Sieviete bija sīciņa; bet sirds tai bija lielāka nekā tā vīra vērša sirds, un viņai bija spēks. Mēs nogā­jām smagu ceļu, līdz pat Sāļajiem ūdeņiem, aukstums bija spalgs, sniegs dziļš un bads liels. Bet sievietes mī­lestība bija dižena mīlestība — vairāk par to cilvēks nekā nevar pateikt.
   Viņš apklusa, ar cirvīti robīdams ledus gabaliņus no lielā bluķa, kas stāvēja līdzās. Tos viņš iemeta zelta skalojamā pannā uz krāsniņas, kur kusa dzeramais ūdens. Vīrieši saspiedās tuvāk, un krampju mocītais velti meklēja ērtāku stāvokli savam stīvajam ķerme­nim.
   —   Brāļi, manas asinis ir sarkanas kā sivašiem, bet sirds man ir balta. No sava tēva grēkiem esmu manto­jis asinis, bet no savu draugu tikumiem — sirdi. Liela patiesība nāca pār mani, kad biju vēl mazs zēns. Es mācījos saprast, ka jūsu ciltij un jums ir atdota zeme, ka sivaši nevar stāties jums pretī, ka tiem jāiznīkst auk­stumā tāpat kā karibu un lācim. Tāpēc atnācu siltumā un sēdos jūsu vidū, pie jūsu pavardiem, un ņemiet vērā, es kļuvu viens no jūsējiem. Es savā laikā esmu redzējis daudz. Esmu uzzinājis dīvainas lietas un tālos ceļos bieži ticies ar dažādu cilšu ļaudīm. Un tālab es tagad ar jūsu mērauklu mēroju darbus, pēc jūsu uzskatiem spriežu par cilvēkiem un domāju jūsu domas. Tāpēc, ja arī runāšu skarbi par kādu no jūsu tautas, es zinu, ka jūs to nesapratīsiet aplam, un, ja runāšu cildeni par kādu no sava tēva cilts ļaudīm, jūs vis nesacīsiet: «Sitka Cārlijs ir sivašs, viņa acis skata greizi, un uz viņa mēles nav godīguma.» Vai tas nav tā?
   Dobji nogrudzinādamies, apkārtējie vēlīgi apstipri­nāja.
   — Sievieti sauca par Pasuku. Es viņu godīgā ceļā nopirku no viņas cilts, kas bija piekrastes ļaudis, viņu Cilketas totēms atradās jūrmalā kādas sālsūdens at­tekas galā. Mana sirds netiecās pēc šās sievietes, mani nepievilka arī viņas izskats. Jo viņa, acu nepaceldama, raudzījās zemē un bija bikla un bailīga, kādas mēdz būt meitenes, kad tās iemestas rokās svešiniekam, kuru nekad agrāk nav redzējušas. Kā jau teicu, manā sirdī nebija stūrīša, kur viņai iespraukties, jo manu prātu aiz­ņēma liels ceļojums; man vajadzēja kāda, kas barotu manus suņus un man līdzās cilātu airi garajās upju brauciena dienās. Ar vienu segu pietiek ko apsegties diviem; tāpēc es izvēlējos Pasuku.
   Vai es vēl netiku teicis, ka biju valdības dienestā? Ja arī ne, ir tomēr labāk, ka jūs to zināt. Tālab mani uz­ņēma uz kara kuģa kopā ar ragavām, suņiem un sažā­vētu pārtiku, un man līdzi nāca Pasuka. Mēs braucām uz ziemeļiem, uz Bēringa jūras ziemas ledāja robežu, kur mūs izcēla malā — mani, Pasuku un suņus. Es sa­ņēmu arī naudu no valdības, jo biju tās dienestā, kartes par zemēm, kuras cilvēka acs nekad nav skatījusi, un vēl ziņojumus. Šie ziņojumi bija aizzīmogoti un pras­mīgi nodrošināti pret vēju un sniegu, un man vajadzēja tos iznēsāt pa Arktikas vaļu mednieku kuģiem, kas, ledū ieslēgti, gulēja pie lielās Makenzijas. Nav vairs otras tik lielas upes, ja vien nemin mūsu pašu Jukonu, kas ir visu upju māte.
   Tas viss īstenībā nav vajadzīgs ne šim, ne tam, jo mans stāsts nebūs ne par vaļu mednieku kuģiem, ne arī par ziemu, kādu pārlaidu ledus kalnos pie Maken­zijas. Pēc tam pavasara pusē, kad dienas sāka stiepties garumā un virs sniega uzradās sērsna, mēs devā-mies uz dienvidiem, Pasuka un es, uz Jukonas novadiem. Smags bija ceļojums, bet saule rādīja ceļu mūsu kā­jām. Toreiz tā bija tukša zeme, kā jau es teicu, un mēs cīnījāmies augšup pret straumi gan ar kārtīm, gan ai­riem, līdz nonācām pie Četrdesmitās Jūdzes. Būtu bijis patīkami atkal skatīt baltas sejas, tāpēc mēs izkāpām krastā. Bet tā ziema bija grūta ziema. Tumsa un sals gula pār mums, un tiem līdzi nāca bads. Katram cil­vēkam kompānijas aģents bija izsniedzis četrdesmit mārciņu miltu un divdesmit mārciņu žāvētas cūk­gaļas. Pupu nebija. Suņi gaudoja bez mitas, visur bija redzami ierāvušies vēderi un iekritušās sejas, un stiprie vīri kļuva vārgi, bet vārgie nomira. Daudzi sli­moja ar skorbutu.
   Tad mēs kādu vakaru sapulcējāmies veikalā, bet tukšie plaukti lika mūsu vēderiem justies vēl tukšākiem. Mēs klusu runājāmieg pavarda gaismā, jo sveces bija noglabātas priekš tiem, kas pavasarī vēl spētu dvašot. Noturējām apspriedi un norunājām, ka vienam cilvēkam jādodas ceļā uz Sāļajiem ūdeņiem un jāpa­stāsta pasaulei par mūsu nelaimi. Visu acis pievērsās man, jo bija taču zināms, ka esmu liels ceļotājs. «Sep­tiņsimt jūdžu,» es teicu, «ir līdz Heinza misijai pie jū­ras, un katra colla jānostaigā ar sniegkurpēm. Dodiet man stiprākos no saviem suņiem un labāko no savas pārtikas, tad es iešu. Un Pasuka nāks man līdzi.»
   Tam visi piekrita. Bet tad viens cēlās kājās — jenkijs Garais Džefs ar lieliem kauliem un lieliem muskuļiem. Tāpat valoda viņam bija liela. Viņš arī esot varens ce­ļotājs, viņš teica, dzimis staigāšanai ar sniegkurpēm un izbarots ar bifeļu pienu. Viņš nākšot man līdzi, lai ga­dījumā, ja es ceļā pakristu, viņš varētu aiznest ziņu līdz misijai. Es biju jauns un nepazinu jenkijus. Kā es va­rēju zināt, ka liela valoda norāda uz tauku āderi vai ka jenkiji, kas dara lielus darbus, muti velti neplāta? Tā mēs, saņēmuši stiprākos suņus un labāko pārtiku, uz­sākām ceļu, mēs trīs — Pasuka, Garais Džefs un es.
   Jūs jau paši esat briduši pa svaigu sniegu un pūlēju­šies ar stumjamām kārtīm, un upju ledus blīvas jums riav nekas jauns; tāpēc nestāstīšu daudz par šīm mo­cībām, tikai pateikšu to, ka dažās dienās mēs nogājām pa desmit jūdzēm, bet citās arī pa trīsdesmit, tomēr visvairāk gan desmit. Tā labākā pārtika nepavisam nebija laba, un jau no paša sākuma mums vajadzēja iedalīt skopas porcijas. Tāpat arī stiprākie suņi bija ļoti vāji, un mēs ar mokām spējām tos noturēt kājās. Pie Baltās upes mūsu trīs kamanas kļuva par divām kamanām, bet bijām nogājuši tikai divsimt jūdzes. Tomēr zaudēt mēs neko nezaudējām; suņi, kas bija pa­metuši aizjūga siksnas, pazuda atlikušo suņu vēderos.
   Neviena •sveiciena, neviena dūmu mutulīša, kamēr nokļuvām Pellijā. Te es biju cerējis atrast pārtiku, un te es biju cerējis atstāt Garo Džefu, kas, ceļojuma sa­beigts, smilkstēja vien. Bet tirgotāja plaušas čērkstēja, acis zalgoja drudzī, un pazemes krātuve bija gandrīz tukša; viņš parādīja mums arī misionāra tukšo krātuvi un viņa kapu ar augstu sakrautu klints šķembu kaudzi, lai suņi netiktu klāt. Vēl tur mitinājās pūlītis indiāņu, tomēr neredzēja ne zīdainīša, ne sirmgalvja, un bija skaidrs, ka tikai nedaudzi ieraudzīs pavasari.
   Tā mēs vilkāmies tālāk ar viegliem vēderiem, bet smagām sirdīm, un pustūkstotis sniega un klusuma jūdžu mūs šķīra no Heinza misijas pie jūras.
   Tumsa pašlaik bija visniknākā, un pusdienas laikā saule nespēja pat iegaismot apvārsni dienvidos. Tomēr ledus blīvas kļuva mazākas, iešana vieglāka, tāpēc es dzinu suņus bez žēlastības un gāju no agra rīta līdz vēlam vakaram. Kā jau biju teicis Četrdesmitajā Jūdzē, katru collu ceļa nācās nostaigāt ar sniegkurpēm. Tās sa­dzina mums pēdās lielas tulznas, kas plaisāja un pār­klājās ar kreveli, bet pat nedomāja dzīt. Ik dienas šīs tulznas vērtās vārīgākas, līdz pēdīgi kādu rītu, kad sprā­dzējām klāt sniegkurpes, Garais Džefs brēca kā bērns. Es viņu noliku priekšgalā pie vieglā pajūga, lai iemin taku, bet viņš novilka sniegkurpes, lai būtu ērtāk. Tālab taka nebija pienācīgi nobradāta, viņa mokasīni atstāja dzi­ļas bedres, un šajās bedrēs suņi klupa. Suņiem sānos kauli gandrīz vai dūrās cauri ādai, un klupšana tiem nenāca par labu. Tāpēc es runāju skarbi ar šo vīru, un viņš nosolījās, bet lauza savu vārdu. Tad es viņu situ ar suņu pātagu, un pēc tam suņi vairs neklupa. Viņš bija tīrais bērns — ja runā par sāpju ciešanu un tauku āderi.
   Bet Pasuka. Kamēr šis vīrs zvilnēja pie ugunskura un raudāja, viņa gatavoja ēdienu, rītos palīdzēja suņus iejūgt kamanās un vakaros izjūgt no tām. Un viņa sau­dzēja suņtfs. Vienmēr viņa gāja pa priekšu, cilādama tīklaini pītās sniegkurpes un līdzinādama ceļu. Pa­suka … kā to izteikt? … Man likās pats par sevi sa­protams, ka viņai tas viss jādara, un vairāk es par to pat nedomāju. Jo mans prāts bija aizņemts ar citām lietām, pie tam es biju jauns gados un maz zināju par sievietēm. Tikai vēlāk, raudzīdamies pagātnē, es sapratu.
   Sis vīrs nu vairs nederēja nekur. Suņiem spēka jau tā bija maz, bet viņš vēl, palicis iepakaļ, pazagšus mēdza uzmesties uz kamanām. Pasuka teica, ka viņa pārņemot kamanas, tā ka vīrietim vairs nebija jādara nekas. No rītiem es iedevu viņam pienācīgo pārtikas tiesu un liku iet vienam pa taku uz priekšu. Tad mēs ar sievu nojaucām apmetni, sasējām visu uz ragavām un iejūdzām suņus. Pusdienas laikā, kad saule mūs pa­ķircināja, mēs parasti panācām vīrieti, uz kura vaigiem bija piesalušas asaras, un pagājām tam garām. Vakara mēs ierīkojām apmetni, nolikām atsevišķi viņam pie­nākošos pārtikas daļu un izklājām viņa kažokādas. Tā­pat mēs uzkūrām lielu ugunskuru, lai viņš to varētu sa­skatīt. Pēc kādām stundām viņš mēdza klibodams atvilkties-, stenēdams un gaudodams aprija savu daļu un nolikās gulēt. Viņš nebija vis slims, šis vīrs. Viņš bija tikai ceļa nomocīts un piekusis, un vārgs aiz bada. Bet arī mēs ar Pasuku bijām ceļa nomocīti un pieku­suši, un vārgi aiz bada; taču mēs paveicām visu darbu, bet viņš nedarīja nekā. Bet viņā bija tā tauku ādere, par kuru runāja mūsu brālis Betizs. Tomēr mēs ar­vien godīgi devām šim vīram pārtiku, kas tam pie­nācās.
   Tad kādu dienu mēs satikām divus spokus, kas klīda pa Klusumu. Tas bija vīrs ar zēnu, un viņi bija baltie. Ledus uz Lebardža ezera esot pāršķēlies, un šajā plaisā nogrimusi visa viņu mantība. Katrs nesa tikai segu, satītu ap pleciem. Vakarā tie sakurot ugunskuru un tu­pot pie tā līdz rītam. Siem esot tāds mazumiņš miltu. Tos viņi iemaisot siltā ūdenī un tad dzerot. Vīrs man parādīja astoņas krūzītes miltu — visu, kas tiem bija, bet Pellija, bada piemeklēta, atradās divsimt jūdžu tā­lāk. Vēl viņi teica, ka aiz šiem nākot kāds indiānis; viņi gan esot dalījušies godīgi, tomēr tas nespējis izturēt. Es neticēju, ka viņi dalījušies godīgi, citādi indiānis katrā ziņā būtu izturējis. Tomēr pārtiku es tiem nevarēju dot. Viņi grasījās nozagt suni — pašu resnāko, kas gan bija ļoti kārns, — bet es pavērsu pret viņiem pistoli un liku
   vākties projām. Un kā piedzērušies viņi aizgāja cauri Klusumam uz Pellijas pusi.
   Tagad man bija trīs suņi un vienas kamanas, bet no suņiem bija atlikuši kauli un āda. Ja malkas ir maz, ugunskurs deg gausi un būda kļūst auksta. Tā bija ar mums. Ja barības maz, sals kož skaudri, un sejas mums bija melnas un apsaldētas, tā ka pat miesīgas mātes nebūtu mūs pazinušas. Kājas mums bija vienās vātīs. Rītos, uzsākdams ceļu, es noplūdu sviedriem, lai aiztu­rētu kliedzienu, kad sniegkurpes sāpīgi berza kājas. Pasuka ne reizi nepavēra lūpas, bet aizgāja uz priekšu iemīdīt ceļu. Vīrietis gaudoja.
   Trīsdesmitajā Jūdzē straume skrēja ātri un bija iz­grauzusi ledu no apakšpuses, ledū rēgojās daudzi cau­rumi un plaisas, daudzās vietās plaiksnīja vaļējs ūdens. Kādu dienu mēs panācām vīrieti, kad tas atpūtās, jo, kā jau paradis, no rīta bija aizgājis pa priekšu. Bet starp mums pletās vaļējs ūdens. Viņš bija tam apgājis apkārt pa ledus maliņām, kas bija pārāk šauras kamanām. Tad mēs atradām ledus tiltu. Pasuka svēra maz un tālab gāja pirmā, šķērseniski turēdama rokās garu kārti ga­dījumam, ja iebruktu ledū. Bet viņa bija viegla, viņas sniegkurpes platas, un viņa pārgāja pāri. Tad viņa sauca suņus. Bet tiem nebija ne kārts, ne sniegkurpju, tie iebruka, un straume tos parāva zem ūdens. Es cieši turēju kamanas no pakaļpuses, līdz iejūga siksnas pār­trūka un suņi paslīdēja zem ledus. Gaļas jau tiem bija maz, tomēr es biju rēķinājies, ka mēs pārtiksim no tiem veselu nedēļu, un nu tie bija pagalam.
   Nākamajā rītā es visu pārtiku, kuras bija ļoti maz, sadalīju trīs daļās. Es teicu Garajam Džefam, ka viņš var turēties kopā ar mums vai arī ne, kā nu patīk, jo mēs tagad ceļosim viegli un ātri." Bet viņš pacēla balsi, vaimanādams par savām vāšainajām kājām un savām ciešanām, un skarbiem vārdiem nopaļāja biedriskumu. Pasukas kājas arī bija vāšainas, un manas kājas bija vāšainas — ai, vēl daudz vairāk nekā Garajam Džefam, jo mēs visu laiku pūlējāmies kopā ar suņiem un par visu gādājām. Garais Džefs zvērējās, ka miršot, ja bū­šot no jauna jādodas ceļā; tālab Pasuka paņēma kažok­ādas segu, es katlu un cirvi, un mēs bijām gatavi ceļam. Taču viņa vēl paraudzījās uz vīrieša pārtikas tiesu un teica: «Aplam būtu izšķiest labu barību zīdainim. Labāk lai viņš mirst nost.» Es papurināju galvu un teicu nē, — kas reiz bijis biedrs, paliks biedrs vienmēr. Tad viņa ierunājās par cilvēkiem Četrdesmitajā Jūdzē; tur esot daudz cilvēku un visi labi; un pavasarī tie ska­tīšoties manī un gaidīšot barību. Bet, kad es vēl arvien teicu nē, viņa aši izrāva pistoli man no jostas, un, kā mūsu brālis Betizs teica, Garais Džefs nonāca Ābrama klēpī, pirms viņa laiks pienācis. Es rāju Pasuku par to; bet viņa nerādījās nemaz noskumusi un arī nenožēloja. Savā sirdī es jutu, ka viņai taisnība.
   Sitka Cārlijs apklusa un atkal sāka mest ledus gaba­liņus zelta skalojamā pannā uz krāsniņas. Vīrieši cieta klusu, un pār muguru tiem skraidīja vēsas trīsas, klau­soties, kā suņi āra aukstumā skaļi izpauž savas cieša­nas.
   — Un dienu pēc dienas mēs gājām garām abu spoku naktsguļas vietām sniegā — Pasuka un es — un zinā­jām, ka vēl būsim laimīgi par tādām, pirms izdosies sasniegt Sāļos ūdeņus. Tad mēs nonācām pie indiāņa, kas tāpat līdzinājās spokam, un seja tam bija vērsta pret Pelliju. Viņi neesot dalījušies godīgi, šis vīrs ar zēnu, tā teica indiānis, un viņam jau trīs dienas trūk­stot miltu. Katru vakaru viņš trauciņā savārot moka­sīnu strēmeles un ēdot tās. Daudz "jau no mokasīniem vairs nebija atlicis. Viņš bija piekrastes indiānis un visu to man pastāstīja ar Pasukas muti, jo tā prata viņa valodu. Viņš bija svēšinieks pie Jukonas, arī ceļu viņš nezināja, bet seja viņam bija vērsta pret Pelliju. Cik tālu tā esot? Divas naktsguļas? Desmit? Simt? — Viņš nezināja, tomēr gāja uz Pelliju. Bija jau par tālu, lai grieztos atpakaļ; • viņam atlika tikai doties uz priekšu.
   Viņš nelūdza ēdamo, jo labi redzēja, ka ari mēs esam pie gala. Pasuka paraudzījās uz šo vīrieti un tad uz mani, it kā svārstītos starp divējām domām, gluži kā irbju māte, kuras mazuļi briesmās. Tad es pagriezos pret viņu un teicu: «Sim vīram nokrāpta viņa tiesa. Vai lai dodu viņam kādu daļu no mūsu pārtikas?» Es redzēju, ka acīs Pasukai uzliesmoja straujš prieks; bet
   viņa ilgi vērās gan vīrietī, gan manī, mute viņai saknie- bās cieši un skarbi, un viņa teica: «Nē. Sāļie ūdeņi ir tālu, bet Nāve jau guļ un glūn. Labāk lai Nāve ņem šo svešinieku un ļauj manam vīram Cārlijam iet garām.» Tā šis vīrietis aizgāja Klusumā uz Pellijas pusi. To­nakt viņa raudāja. Nekad agrāk nebiju redzējis viņu raudam. Tas arī nevarēja celties no ugunskura dūmiem, jo malka bija sausa. Tā es tikai pabrīnījos par viņas bēdām un nodomāju, ka viņas sievietes sirds kļuvusi vāja no ceļa tumsības un no sāpēm.
   Dzīve ir dīvaina lieta. Daudz esmu par to domājis un ilgi prātojis, tomēr ik dienas tās dīvainība nevis ma­zinās, bet aug augumā. Kālab šīs ilgas dzīvot? Dzīve taču ir spēle, kurā neviens cilvēks nevar uzvarēt. Dzī­vot nozīmē grūti strādāt un ciest sāpes, līdz Vecums mums smagi uzraušas plecos un mūsu rokas noslīgst izdzisušu ugunskuru aukstajos pelnos. Grūti ir dzīvot. Sāpēs bērniņš ievelk savu pirmo elpu, un sāpēs sirm­galvis izdveš savu pēdējo, un visas cilvēka dienas ir pilnas moku un bēdu; tomēr Nāves atplestajām rokām pretī viņš iet vilcinādamies un klupdams, galvu atpa­kaļ pavērsis un cīnīdamies līdz pēdējam. Bet Nāve ir laipna. Vienīgi Dzīve un viss, ko Dzīve sniedz, sagādā mums sāpes. Tomēr mēs mīlam Dzīvi un neieredzam Nāvi. Tas ir ļoti dīvaini.
   Tajās dienās, kas nāca, mēs runājām maz, Pasuka un es. Naktī gulējām sniegā kā miruši, bet rītā devā­mies savā ceļā un soļojām kā nedzīvi. Un apkārt viss bija miris. Nebija ne balto irbju, ne vāveru, ne snieg- kurpju trusīšu — it nekā. Upe zem savas baltās segas neizdvesa ne skaņas. Koku dzīvības sula bija sastin­gusi salā. Un sametās tikpat auksts kā pašlaik; naktīs zvaigznes pienāca pavisam tuvu un kļuva lielas, tās trizuļoja un dejoja; un dienu saules stabi žilbinādami ķircināja mūs tik ilgi, līdz mēs redzējām daudzas sau­les, bet gaiss viss liesmoja un dzirkstīja, un sniegs vi­zuļoja kā dimanta putekļi. Nebija ne dzīvas dvašas, ne skaņas, vienīgi griezīgais aukstums un Klusums. Kā jau teicu, mēs soļojām kā nedzīvi, it kā sapnī, un laiku vairs neskaitījām. Tikai sejas mums bija vērstas pret Sāļajiem ūdeņiem, mūsu dvēseles tiecās pēc Sāļajiem
   ūdeņiem, un kājas mūs nesa uz Sāļajiem ūdeņiem. Mēs ierīkojām apmetni pie Takhīnas, bet pat nezinājām to. Mūsu acis skatīja Balto Zirgu, bet mēs neredzējām to. Mūsu kājas mina Kanijonas pārceltuves vietu, bet ne­juta to. Mēs nejūtām nekā. Bieži klupām uz ceļa, bet arvien kritām ar sejām pret Sāļajiem ūdeņiem.
   Mūsu pēdējā pārtika bija apēsta, un mēs bijām dalī­jušies godīgi, Pasuka un es, tomēr viņa klupa biežāk, un pie Karibu krustcelēm spēki viņu pameta. Tai rītā mēs gulējām zem vienīgās kažokādas segas un ceļu ne­uzsākām. Es biju nolēmis palikt turpat un Nāvi sagai­dīt roku rokā ar Pasuku; jo es biju kļuvis vecs un iz­pratis, kas ir sievietes mīlestība. Bez tam līdz Heinza misijai bija astoņdesmit jūdzes, un starp mums un turieni lielais Cilkuta kalns augstu virs tālās mežu līnijas slēja savu negaisiem apvējoto galvu. Bet Pasuka runāja ar mani klusiņām, tā ka man vajadzēja piespiest ausi pie viņas lūpām, lai spētu sadzirdēt. Un tagad, tāpēc ka vairs nebija jābaidās manu dusmu, viņa izteica visu, kas uz sirds, stāstīja par savu mīlestību un vēl daudz ko citu, ko es nemaz nespēju saprast.
   Un viņa teica: «Tu esi mans vīrs, Cārlij, un es biju tev laba sieva. Un visas šīs dienas, kad es kūru tev ugunskuru un vārīju tev ēdienu, un baroju tavus suņus, un cilāju airi vai ieminu taku, es nesūdzējos. Es arī ne­teicu, ka mana tēva teltī bija vairāk siltuma vai ka Cil- ketā bija vairāk barības. Kad tu runāji, es klausījos, kad tu pavēlēji, es paklausīju. Vai nav tā, Cārlij?»
   Un es atbildēju: «Jā, tā tas ir.»
   Un viņa teica: «Kad tu pirmoreiz atnāci uz Cilketu, tu pat nepaskatījies manī, bet nopirki mani, kā pērk suni, un aizvedi projām, tad mana sirds bija cieta pret tevi, pilna ar rūgtumu un bailēm. Bet tas bija jau sen. Jo tu biji laipns pret mani, Cārlij, tāpat kā labs cilvēks ir laipns pret savu suni. Tava sirds bija auksta, un man tajā nebija vietas; tomēr tu dalījies ar mani godīgi, un tavi ceļi bija taisni. Un es biju pie tevis, kad tu darīji drosmīgus darbus un vadīji pārdrošus pasākumus, es salīdzināju tevi ar citu cilšu vīriešiem un redzēju tevi stāvam starp tiem pilnā godā, tavi vārdi bija gudri, un tava mēle runāja patiesību. Un es sāku lepoties ar tevi, līdz pēdīgi notika tā, ka tu piepildīji visu manu sirdi, un manas domas bija vairs tikai par tevi. Tu biji kā saule vasaras vidū, kad tās zeltainā taka ved apaļā lokā un nekad neatstāj debesis. Lai kurp metu acis, es visur redzēju sauli. Bet tava sirds vienmēr bija auksta, Cārlij, un tajā man nebija vietas.»
   Un es teicu: «Tā tas ir. Tā bija auksta, un tajā ne­bija vietas. Bet tas ir pagājis. Tagad mana sirds ir kā kupena pavasarī, kad saule atgriezusies. Manā sirdī sniegi strauji kūst un plok, urdz tekoši ūdeņi, plaukst zaļi pumpuri un dīgst asni. Tajā dūko baltās irbes un dzied sarkankrūtīši, tur skan mūzika, jo ziemas vara ir salauzta, Pasuka, un es esmu izpratis, kas ir sievietes mīlestība.»
   Viņa pasmaidīja un pavirzījās tuvāk, lai ciešāk man piespiestos. Un viņa teica: «Es esmu laimīga.» Pēc tam viņa ilgu laiku gulēja klusu, maigi elpodama, galvu noguldījusi man uz krūtīm. Tad viņa iečukstējās: «Šeit taka izbeidzas, un es esmu nogurusi. Bet vispirms man jārunā par ko citu. Sen sen, kad es vēl biju meitene Cilketā, es viena pati rotaļājos starp ādas aizkaru starpsienām sava tēva teltī, jo vīri bija medībās un sie­vietes ar zēniem aizgājušas pārvest gaļu. Tas notika pavasarī, un es biju viena pati. Liels, brūns lācis, tikko pamodies no ziemas miega, izbadojies tā, ka āda aiz kārnuma kā lupata karājās tam ap kauliem, pabāza galvu teltī un teica: «Uf!» Mans brālis patlaban skrēja atpakaļ ar pirmo gaļas vezumu. Viņš cīnījās pret lāci ar degošiem zariem no ugunskura, un suņi ar visu aiz­jūgu, vilkdami kamanas sev pakaļ, klupa lācim virsū. Izcēlās liels cīniņš un skaļa kņada. Viņi ievēlās uguns­kurā, ādas aizkarus izsvaidīja uz visām pusēm, telti sa­gāza. Bet pēdīgi lācis gulēja beigts ar mana brāļa pirkstiem mutē, un brāļa sejā bija brūces no viņa ķet­nām. Vai tu ievēroji to indiāni uz Pellijas takas, viņa dūraini bez īkšķa, roku, ko viņš sildīja virs mūsu ugunskura? Tas bija mans brālis. Bet es teicu, ka vi­ņam nevajag dot ēdamo. Un viņš aizgāja Klusumā bez ēdamā.»
   Tā, mani brāļi, spēja mīlēt Pasuka, kura nomira sniega pie Karibu krustcelēm. Tā bija dižena mīlestība, jo viņa noliedza savu brāli tā vīra labā, kurš viņu bija aizvedis pa grūtām takām pretī rūgtai nāvei. Un vēl vairāk — tik liela bija šās sievietes mīlestība, ka viņa noliedza pati sevi. Pirms viņas acis aizvērās pēdējo reizi, viņa saņēma manu roku un pabāla to sev pie jostas zem vāverādu krekla. Tur es sataustīju cieši pie­blīvētu maisiņu un uzzināju noslēpumu, kāpēc viņa zaudējusi spēkus. Dienu dienā mēs dalījāmies taisnīgi līdz pat pēdējam kumosiņam; bet dienu dienā viņa bija apēdusi tikai pusi savas daļas. Otra puse bija nogla­bāta cieši piepildītajā maisiņā.
   Un viņa teica: «Te beidzas Pasukas taka; bet tava taka, Cārlij, ved vēl tālu un tālāk, pāri lielajam Cilku- tam, lejup līdz Heinza misijai un jūrai. Un tā ved tālu un tālāk, cauri daudzu sauļu gaismai, pāri nezināmām zemēm un svešiem ūdeņiem, to pildīs gari gadi, gods un liela slava. Tā tevi vedīs teltīs pie daudzām sievietēm — pie labām sievietēm, bet nekad tā nevedīs tevi pie lielā­kas mīlestības, kā bija Pasukas mīlestība.»
   Un es zināju, ka sieviete runā patiesību. Bet mani pārņēma neprāts» es aizsviedu cieši piebāzto maisiņu, zvērēdams, ka arī mana taka beigusies, līdz Pasukas gurdās acis kļuva valgas no asarām un viņa teica: «Starp cilvēkiem Šitka Cārlijs ir staigājis godā, un ar­vien viņa vārdi ir bijuši patiesi. Vai tagad viņš aiz­mirsis savu godu un runā tukšus vārdus pie Karibu krustcelēm? Vai viņš vairs neatceras Četrdesmitās Jū­dzes cilvēkus, kuri deva viņam no savas pārtikas to la­bāko, no saviem suņiem tos stiprākos? Arvien Pasuka ir lepojusies ar savu vīru. Lai viņš pieceļas, piesprādzē sniegkurpes un dodas ceļā, tā ka Pasuka var paturēt savu lepnumu.»
   Un, kad*viņa bija izdzisusi manās rokās, es piecēlos, sameklēju piebāzto maisiņu, piesprādzēju savas snieg­kurpes un streipuļoju pa taku uz priekšu; jo ceļgali man ļodzījās vājumā, galva reiba un ausīs dunēja, bet acu priekšā līpinājās ugunis. Zēna dienu aizmirstās takas atkal atgriezās pie manis. Es sēdēju pie potlača dzīru pilnajiem katliem un pacēlu balsi dziesmā, un de­joju, kamēr jaunekļi un meitenes dziesmoja un duci­nāja valzirga ādas bungas. Bet Pasuka turēja manu roku un nāca man līdzās. Kad es nolikos un gribēju aizmigt, viņa mani modināja. Kad es sagrīļojos un pa­kritu, viņa cēla mani augšā. Kad es iebridu dziļā sniegā, viņa veda mani atpakaļ uz takas. Un tāds — gluži kā cilvēks ar aptumšotu prātu, kurš skata dīvai­nas vīzijas un kura domas ir vieglas no vīna, — es no­nācu Heinza misijā pie jūras.
   Sitka Cārlijs atmeta atpakaļ telts durvju aizklājus. Bija pusdienas laiks. Dienvidu pamalē, apmirdzēdama drūmo Hendersona kalnu kori, nekustīgi stāvēja aukstā saules ripa. Abās pusēs tai zvīļoja saules stabi. Gaiss virmoja dzirkstošā sarmā. Pašā priekšā līdzās takai kāds vilku suns, nosarmojis gluži spurains, pasvieda garo purnu pret debesīm un sāka sēri gaudot.

BAISMĪGĀS ZĀLAMANA SALAS

   nav vis tukšas valodas, ka Zālamana salas esot dieva pamests salu puduris. Bet, no otras puses, atradīsies pasaulē arī vēl sliktākas vietiņas. Tomēr zaļam jaunpienācējam, kam trūkst uz paša ādas pārbaudītas izpratnes par to, kas ir cilvēki un dzīve bez likuma, Zālamana salas tiešām var rādīties baismīgas.
   Pilnīga taisnība, ka nemitīgi tur plosās drudzis un dizentērija, ka tur mudžēt mudž no riebīgām ādas sli­mībām, ka pats gaiss tur piesātināts ar indi, kas iesū­cas ikvienā ādas porā, brūcē vai nobrāzumā, radīdama
   ļaundabīgus trumus, tiesa ari, ka daudzi spēcīgi cilvēki, kuri tomēr tur izsprukuši nāvei no zobiem, atgriežas dzimtenē kā pilnīgi grausti. Tāpat pilna tiesa un tais­nība, ka iezemieši Zālamana salās ir īsti mežoņi, kas kārīgi iebauda cilvēka gaļu un aizrautīgi kolekcionē cilvēku galvas. Pēc viņu izpratnes,, viscildenākais sporta veids ir uzklupt cilvēkam, kas uzgriezis muguru, un ar manīgu tomahauka triecienu atšķelt tam mugur­kaulu no smadzeņu pamatnes. Nenoliedzama patiesība, ka dažās salās, nu, piemēram, Malaītā, starpcilšu darī­jumos kredīta un debeta norēķinus aplēš pēc izdarīta­jām slepkavībām. Galvas ir maiņas tirdzniecības ob­jekts, un balto cilvēku galvas skaitās sevišķi vērtīgas. Bieži vien kāds ducis ciematu sāk krāt mantas «kop- katlā», bagātinādami to mēnesi pēc mēneša, līdz pē­dīgi kāds dūšīgs karavīrs spēj celt priekšā baltā cilvēka galvu, svaigi cirstu -un asinīs pilošu, tā pieteikdams savas neapstrīdamās tiesības uz kopkrājumu.
   Viss minētais ir tiešām taisnība, un tomēr atrodas baltie, kas nodzīvojuši Zālamana salās gadu desmitus un atkal ilgojas pēc tām, ja aizbraukuši no turienes. Cilvēkam tikai jābūt piesardzīgam un arī veiksmīgam, lai nodzīvotu ilgu mūžu Zālamana salās; bez tam vi­ņam vēl jābūt īstā gājuma vīram. Viņa dvēselei jānes dziļi iespiests baltā cilvēka nenovēršamības zīmogs. Viņam pašam jābūt nenovēršamam. Nepieciešams, lai viņam piemistu zināma daļa dižmanīgas nevērības pret dzīves sīkumiem, zināma daļa, kolosālas pāšpārliecības un pie tam rases egoisms, kas liek viņam nešaubīgi ticēt, ka viens vienīgs baltais katru mīļu dieniņu ir pā­rāks par tūkstoš melnādām, bet svētdienās spēj tikt galā pat ar diviem tūkstošiem nēģeru. Jo šīs jau, re­dziet, ir īpašības, kas balto cilvēku padarījušas neno­vēršamu. Ak jā, un vēl kas, — baltajam cilvēkam, kurš grib būt nenovēršams, ne vien vajag nicināt zemākas sugas radījumus un augsti vērtēt pašam sevi, bet viņš arī nekādā ziņā nedrīkst būt apveltīts ar izcilu iztēles spēju. Viņam itin nemaz nav vajadzības pēc prasmes iedziļinā­ties melno, dzelteno vai brūno ļautiņu iedzimtajās dotī­bās, paražās un domāšanā, jo ne jau šādā veidā baltā rase ieminusi savu ķēnišķīgo ceļu ap visu pasauli.
   Bertijs Ārkraits nebija nenovēršams. Viņš bija pār­mērīgi jūtelīgs, pārāk smalki noskaņots, un viņam pie­mita par daudz spilgta iztēles spēja. Pasaule viņam nozīmēja visai daudz. Pārlieku dzīvi viņš spēja iekļau­ties apkārtējā vidē. Tālab vispēdīgā vieta pasaulē, kur viņam būtu derējis nokļūt, bija tieši Zālamana salas. Viņš jau arī neieradās šeit ar nodomu palikt uz dzīvi. Piecas nedēļas ilga pakavēšanās starp diviem tvaikoņa reisiem, viņš sprieda, pilnīgi apmierināšot primitīvisma alkas, kādas viņš juta vibrējam savas būtības dzīles. Vismaz tā viņš stāstīja tūristu lēdijām uz «Makembo» klāja, kaut arī izteicās citiejji vārdiem; un tās viņu godi­nāja kā varoni, jo viņas tacu bija lēdijas un tūristes, un tālab viņām lemts iepazīties vienīgi ar drošo dzīvi uz tvaikoņa klāja, kamēr tas savā gaitā līkumoja starp Zālamana salām.
   Uz kuģa atradās vēl kāds vīrietis, par kuru šīs lēdi­jas nelikās ne zinis. Tas bija sīks, sarucis vīrelis ar iz­žuvušu ādu sarkankoka krāsā. Nav svarīgi, ar kādu uzvārdu viņš bija ierakstīts tvaikoņa pasažieru sa­rakstā, bet viņa otrais nosaukums — kapteinis Malu bija vārds, kuru no pat Jaunhanoveras līdz Jaunhebridu salām melnādainie piesauca savos pesteļos un ar kuru bridēja nerātnus bērneļus, lai iedzītu tiem bijāšanu. Viņš prata saimnieciski izmantot mežoņus un mežo­nību, un no drudža un mocībām, no snaideru šāvieniem un uzraugu pātagu plīkšķiem viņš bija sev sapūlējis, naudā vērtējot, piecus miljonus, kas bija izteikti žāvētu jūras gurķu, sandelkoku, pērleņu un bruņurupuču vāku, palmu riekstu, kopras, ganību, tirdzniecības punktu un plantāciju veidā. Kapteiņa Malu mazajam pirkstiņam, kas pie tam vēl bija lauzts, piemita vairāk nenovērša- mības nekā visam Bertija Ārkraita augumam. Un to­mēr — tūristu lēdijām taču nebija citas mērauklas, pēc kā vērtēt, kā vien ārējais veidols, un Bertijs tik tiešām bija glīta izskata vīrietis.
   Bertijs, sarunādamies ar kapteini Malu smēķējamā salonā, uzticēja viņam savu kvēlo vēlēšanos skatīt dzīvi Zālamana salās visā tās baigumā un briesmās. Kaptei­nis Malu atzina, ka šāda vēlēšanās esot cienījama un augstu vērtējama. Tikai pēc vairākām dienām kapteinis
   Malu tuvāk painteresējās par Bertiju, kad jaunais dē­kainis par visu vari gribēja tam izrādīt četrdesmit ce­turtā kalibra automātisko pistoli. Bertijs izskaidroja mehānismu un demonstrēja to, iebīdīdams pielādēto magazīnu izdobtajā spalā.
   —  Tas ir tik vienkārši, — viņš skaidroja un atvilka ārējo stobru atpakaļ gar iekšējo. — Āre, ar to pašu jau ierocis ir gan pielādēts, gan ari uzvilkts. Un tad man atliek nospiest gaili — astoņas reizes, cik ātri vien spēju pacilāt pirkstu. Paskatieties uz šo drošinātāja slēgu! Tas man visvairāk patīk pie šās pistoles. Pilnīga drošība. Uz to var nešaubīgi paļauties. — Viņš atkal iz­bīdīja magazīnu. — Jūs pats redzat, cik tas ir droši.
   Kamēr viņš turēja ieroci rokā, stobra caurums novir- * zījās pret kapteiņa Malu vēderu. Kapteiņa Malu zilās acis nekustīgi vēroja to.
   —  Vai jūs nebūtu tik laipns un nevērstu ieroci citā virzienā? — viņš apjautājās.
   —  Bet tas taču ir pilnīgi nodrošināts, — Bertijs ap­galvoja. — Es atvilku magazīnu atpakaļ. Tagad jau pistole nav pielādēta.
   —   Ierocis arvien ir pielādēts.
   —   Bet šis te nav.
   —   Vienalga, virziet to sānis!
   Kapteiņa Malu balss bija pazema, metāliska un klusa, bet viņa acis ne mirkli nenovērsās no stobra, ka­mēr tā vilktā līnija virzījās gar viņa ķermeni un pēdīgi projām no tā.
   —  Deru uz piecnieku, ka ierocis nav pielādēts, — Bertijs dedzīgi piedāvāja.
   Sarunu biedrs papurināja galvu.
   —   Nu, tad es jums pierādīšu.
   Bertijs grasījās likt stobru pats sev pie deniņiem ar nepārprotamu nodomu nospiest gaili.
   —  Vienu acumirkli, — kapteinis Malu mierīgi sacīja, pastiepdams roku. — Ļaujiet man to aplūkot!
   Viņš pavērsa pistoli pret jūru un nospieda gaili. No­rībēja spalgs šāviens, un tūdaļ mehānisms skarbi no­klikšķēja, izsviezdams sānis uz klāja karstu, kūpošu patronas čaulu. Bertija žoklis izbīlī noslīga lejup.
   —   Es taču reiz jau izbīdīju stobru atpakaļ, vai ne? — viņš atģidās. — Esmu gan rīkojies stuibi, man jāsaka.
   Viņš krikšķinādams vārgi pasmējās un atslīga tvai­koņa atzveltnī. Visas asinis bija atplūdušas tam no sejas, un zem acīm spilgti iezīmējās tumši loki. Rokas trīcēja, un viņš nespēja pacelt līdz lūpām drebošo ciga­reti. Pasaule viņam nozīmēja pārāk daudz, un iztēlē viņš skatīja pats sevi ar sašķaidītām smadzenēm nogā­žamies uz kuģa klāja.
   —   Nudien, — viņš sacīja, — nudien …
   —  Glīts ierocītis, — noteica kapteinis Malu, atdo­dams viņam pistoli.
   Uz «Makembo» klāja atradās pats pilnvarotais kas atgriezās no Sidnejas, un ar viņa atļauju tvaikonis pie­turēja pie Ugi salas, lai izceltu malā kādu misionāru. Pie Ugi stāvēja divmastnieks «Arla», kura skiperis bija kapteinis Hanzens. «Arla» bija viens no daudzajiem kuģiem, kas piederēja kapteinim Malu, un pēc viņa ie­rosinājuma un ielūguma Bertijs uzkāpa uz «Arlas» klāja, lai paviesotos četru dienu ilgajā darba algotņu vervēšanas braucienā gar Malaītas piekrasti. Pēc tam «Arlai» vajadzēja nogādāt viņu Remindžas plantācijā (kas arī piederēja kapteinim Malu), kur Bertijs varēs uzkavēties kādu nedēļu, un tad viņu aizvedīs uz Tulagi, valdības sēdekli, kur viņš viesosies pie pilnvarotā. Sakarā ar kapteini Malu minami vēl divi norādījumi, kurus devis, viņš pazudīs no mūsu stāstījuma. Viens no­rādījums tika dots kapteinim Hanzenam, otrs — miste­ram Herivelam, Remindžas plantācijas pārvaldniekam. Abu norādījumu saturs pilnīgi sakrita, un proti — ļaut misteram Bertramam Ārkraitam pilnībā izbaudīt skarbo un asiņaino dzīvi Zālamana salās. Paklusām vēl arī čukstēja, it kā kapteinis Malu būtu kaut ko pie­bildis par kasti skotu viskija, kas atbilstoši tikšot pie­šķirta tam, ar kura gādību misters Ārkraits dabūšot izbaudīt īpaši gleznainus iespaidus.
   * * „*
   1 Pilnvarotais — Britānijas karaliskās parlamenta komisijas pār­stāvis domīnijās un kolonijās.
   —   Jā, Svarcs jau vienādiņ ir bijis īsts aitasgalva. Iedomājieties, viņš tak ņēmās un aizveda četrus sava kuģa apkalpes puišus uz Tulagi, lai šos tur noper — pēc visiem likumiem, saproties, — un tad kopā ar tiem brauca mājās vienā laivā. Šūpoja pa krietnam, nu, un laiva, tikusi klajā jūrā, tūliņ apgāzās. Svarcs bija vie­nīgais, kas noslīka. Protama lieta, nelaimes gadījums.
   —   Vai tiešām? — Bertijs ievaicājās, ne visai ieinte­resēts, un ar acīm urbās melnajā vīrā pie stūres rata.
   Ugi bija pazudusi aiz muguras, un «Arla» slīdēja pa vasarīgajiem viļņiem pretī kokiem noaugušajām Mala- ītas kalnu, grēdām. Stūres vīrs, kas tik ļoti saistīja Ber- tija acis, lepojās ar desmitpensu naglu, kas bija izdurta caur degunu kā iesms. Kaklu tam apņēma bikšu pogu virtene. Ausu ļipiņu caurumos bija iesprausts konservu bundžu atgriežamais, salauzts zobu sukas kāts, māla pīpe, modinātājpulksteņa misiņa zobratiņš un vairākas vinčestera patrončaulas. Pār krūtīm, kaklā pakārta, šūpojās porcelāna šķīvja lauska. Pa klāju slaistījās vēl kādi četrdesmit melnie, kuri bija izgreznoti apmēram tāpat un no kuriem piecpadsmit piederēja pie apkalpes, bet pārējie bija tikko savervēti darba algotņi.
   —   Protama lieta, tas bija nelaimes, gadījums, — at­kal ierunājās «Arlas» stūrmanis Džeikobss, slaids, tumšacains vīrietis, kas vairāk izskatījās pēc profesora nekā pēc jūrnieka. — Džonijam Bedipam nesen gadījās gluži tāda pati nejaušība. Viņš arī veda dažus melnos atpakaļ no pēršanas, un tie apgāza laivu. Bet Džonijs prata peldēt tikpat labi kā melnie, un noslīka divi no šiem. Viņš esot izpalīdzējies ar laivas sēdekļa dēli un revolveri. Arī tas, protams, bija nelaimes gadījums.
   —   Tādi gadījumi ir gaužām parasti, — piezīmēja skiperis. — Vai redzat to puisi pie stūres rata, mister Ārkrait? Tas ir cilvēkēdājs. Pirms pusgada viņš kopā ar pārējiem matrožiem noslīcināja toreizējo «Arlas» kapteini. Viņi to izdarīja uz klāja, ser, tieši tur pakaļ­galā pie bezanšotes.
   —   Kiājs gan izskatījās šausmīgs, — stūrmanis pie­bilda.
   —   Vai man butu jāsaprot tā, ka … — Bertijs iesāka, bet aprāvās.
   —   Jā gan, taisni tā, — kapteinis Hanzens atteica. — Viņš nejauši noslīka.
   —   Bet uz klāja? …
   —   Taisni tā. Varu jums vēl piebilst — tas lai, pro­tams, paliek starp mums, — ka viņi lietoja cirvi.
   —  Tie paši matroži, kas jums ir tagad?
   Kapteinis Hanzens pamāja ar galvu.
   —   Iepriekšējais skiperis jau vienādiņ par maz pie­sargājās, — stūrmanis paskaidroja. — Viņš tak bija taisni uzgriezis tiem muguru, kad tie viņam gāza.
   —   Mums jau te, šajos ūdeņos, rokas kā sasietas, — skiperis žēlojās. — Valdīšana katrā ziņā aizstāvēs nē­ģeri pret balto. Tu nekad nedrīksti šaut pirmais. Tev gribot negribot jāgaida, lai papriekš izšauj nēģeris, ci­tādi valdīšana nosauks to par slepkavību un tu nonāksi Fidži salās. Tāpēc jau arī tik bieži gadās kādam nejauši noslīkt.
   Aicināja pusdienās, un Bertijs ar skiperi nokāpa ka­jītē, atstādami stūrmani apsargāt klāju.
   —   Paturiet acīs to melno sātanu Auiki! — skiperis aiziedams piekodināja. — Man ne visai patīk, kā viņš lūr pēdējās dienās.
   —   Labs ir, — stūrmanis atteica.
   Pusdienas patlaban bija pusē, un skiperis pilnā sparā stāstīja par to, kā kuģis «Skotu virsaiši» atgriezts no krasta.
   —   Jā, — viņš pašlaik teica, — tas bija skaistākais kuģis visā piekrastē. Bet, kad tam nelaimējās uz reizi piegriezt pie krasta, laivas jau metās tam virsū, pirms tas vēl bija atdūries rifā. Uz kuģa atradās pieci baltie kādi divdesmit matroži — Santa Krusas puiši un sa- moieši, bet izglābās vienīgi kravas pārzinis. Bez tam vēl uz kuģa bija sešdesmit darba algotņi. Tos visus kai-kai. Kai-kai? — Ak tā, lūgtu piedošanu. Gribēju teikt, ka tos visus apēda. Un kur tad «Džeimss Edvardss», uz to lepnāko aptakelēts …
   Bet šinī acumirklī no klāja atskanēja stūrmaņa trek­nie lāsti un vesels koris mežoņu brēcienu. Trīs reizes noblīkšķēja revolveris, un pēc tam padzirdās skaļš plunkšķis ūdenī. Kapteinis Hanzens acumirklī metās augšup pa kuģa kāpnēm, bet Bertijs šausmās pama­nīja, ka aizskriedams viņš izrauj revolveri. Bertijs kāpa augšup daudz piesardzīgāk un brīdi vilcinājās, pirms pabāza galvu ārā no stāvās kāpņu ejas. Tomēr nekas nenotika. Stūrmanis viss drebēja satraukumā, rokā tu­rēdams revolveri. Tikai reiz viņš satrūkās un ar lēcienu apsviedās gandrīz pavisam apkārt, it kā tam draudētu briesmas no mugurpuses.
   —   Viens iedzimtais pārvēlās pār bortu, — stūrmanis teica dīvaini aizžņaugtā balsī. — Viņš neprata peldet.
   —   Kurš tas bija? — skiperis noprasīja.
   —   Auiki, — skanēja atbilde.
   —   Bet ziniet, man likās — es dzirdēju šāvienus, — Bertijs ieminējās, trīsēdams aiz ziņkāres, jo viņš še nojauta dēku, pie tam vēl tādu, kas nu jau laimīgi beigusies.
   Stūrmanis apcirtās pret viņu un uzbrēca:
   —   Nolādēts, tie ir meli! Neviens te nav šāvis. Tas nēģeris vienkārši pārkrita pār malu.
   Kapteinis Hanzens pavērās Bertijā, un viņa nespod­rās acis pat nepamirkšķinājās.
   —   Es … es domāju … — Bertijs stomījās.
   - — Šāvieni? — kapteinis Hanzens miegaini ierunā­jās. — Šāvieni? Vai jūs dzirdējāt kādu šāvienu, mister Džeikobs?
   —   Neviena paša, — misters Džeikobss atteica.
   Skiperis triumfējoši palūkojās savā viesī un piebilda:
   —   Acīm redzot, nelaimes gadījums. Kāpsim nu lejā, mister Ārkrait, un pabeigsim maltīti.
   Bertijs to nakti pārgulēja kapteiņa kajītē, niecīgā, bet lepni iekārtotā, no kopkajītes atdalītā stūrītī. Priekš­gala šķērssiena bija greznota ar šauteņu komplektu. Virs kojas karājās vēl trīs šautenes. Zem kojas at­radās liela atvilktne, kuru atvilcis Bertijs pārliecinājās, ka tā pildīta ar munīciju, dinamītu un vairākām detona­toru kārbām. Viņš labāk izvēlējās gulēšanai tahtu pie pretējās sienas. Uz maza galdiņa redzamā vietā rēgojās «Arlas» kuģa žurnāls. Bertijs nezināja, ka kapteinis Malu licis to speciāli sagatavot šim gadījumam, un iz­lasīja tajā, ka 21. septembrī divi apkalpes locekļi pār- krituši pār bortu un noslīkuši. Bertijs lasīja starp rindi­ņām un saprata labāk. Vēl viņš lasīja, kā «Arlas» laivai pie Suvas uzbrukuši mežoņi un trīs vīri gājuši bojā; kā skiperis uzgājis pavāru uz kuģa pavarda sutinām cilvēka gaļu, ko matroži pagādājuši pastaigā pa Fuī salu; kā signalizācijas laikā nejaušs dinamīta sprā­dziens nogalinājis kādu no kuģa apkalpes; par nakts uzbrukumiem; par ostām, no kurām kuģis bēdzis nakts melnumā; par bušmeņu uzbrukumiem mangrovu pur­vos un par sālsūdens laivinieku flotīliju uzbrukumiem lielajās lagūnu ieejās. (Jn viena atzīme allaž atkārto­jās: miris ar dizentēriju. Šausmās viņš ievēroja, ka šādā nāvē miruši arī divi baltie — viesi uz «Arlas» tā­pat kā viņš.
   —   Ziniet ko, — Bertijs nākamajā dienā sacīja kap­teinim Hanzenam. — Es pašķirstīju jūsu kuģa žurnālu.
   Skiperis izlikās šausmīgi pārskaities, ka kuģa žur­nāls atstāts tā mētājamies.
   —   Un visa tā dizentērija, ziniet, tas viss ir blēņas, tieši tāpat 'kā tie nejaušās noslīkšanas gadījumi, — Bertijs turpināja. — Ko tad īsti šī dizentērija nozīmē?
   Skiperis skaļiem vārdiem apbrīnoja sava viesa apķē­rību, cienīgi saslējās, lai visu to noliegtu, bet tad lab­sirdīgi pieļāvās.
   —   Nu redziet, tas ir tā, mister Ārkrait. Šīm salām jau pašām par sevi ir pietiekoši slikta slava. Ar katru dienu kļūst grūtāk piedabūt baltos parakstīt līgumu uz šejieni. Pieņemsim, kāds vīrs ticis nogalināts. Kompā­nijai jāizgrūž elles nauda, lai sadabūtu citu viņa vietā. Bet, ja šis cilvēks vienkārši nomiris ar kādu slimību, tad viss ir kārtībā. Slimošana jaunatnācējus neko ne­uztrauc. Bet tikt noslepkavotiem — tam gan viņi ir pretī ar rokām un kājām. Es arī domāju, ka «Arlas» skiperis miris ar dizentēriju, kad pieņēmu viņa posteni. Un tad jau bija par vēlu. Līgumu biju parakstījis.
   —   Pie tam, — misters Džeikobss piebilda, — tik un tā jau salasās par daudz nejaušās noslīkšanas gadī­jumu. Neizskatās vairs ticami. Valdība pati vainīga. Baltajam cilvēkam nav nekādas iespējas aizstāvēties pret nēģeriem.
   —   Jā, nu atcerieties vien «Princesi» un to jeņķu stūr­mani, — skiperis pārņēma stāstījumu. — Uz kuģa at­radās pieci baltie un vēl valdības aģents. Kapteinis,
   aģents un kravas pārzinis ar divām laivām bija- izbrau­kuši krastā. Tos apkāva līdz pēdējam vīram. Stūrmanis un bocmanis ar kādiem piecpadsmit matrožiem — sa- moiešiem un tongiešiem — palika uz klāja. No krasta sabrauca vesels bars nēģeru. Pirms vēl stūrmanis pa­spēja atģisties, bocmanis un matroži jau bija pagalam pirmajā uzbrukumā. Stūrmanis pakampa trīs patron- jostas un divus vinčesterus un uzrāpās zāliņā. Viņš taču vienīgais bija paglābies dzīvs, un nav ko pārmest, ka viņš kļuva traks. Viņš tik šāva un šāva ar vienu šau­teni, kamēr tā sakarsa tiktāl, ka viņš vairs nejaudāja to noturēt, un tad ķērās pie otras. Klājs bija melns no nēģeriem. Viņš ņēma tos priekšā no vienas vietas. Viņš gāza tos, kamēr tie rāpās pār reliņu, un blieza tiem virsū, kad tie jau ķērās pie airiem. Tad viņi salēca ūdenī un lūkoja glābties peldus, bet viņš, traks būdams,, nolika vēl kādu pusduci. Un ko viņš par to dabūja?
   —   Septiņus gadus Fidži salās, — stūrmanis strupi atcirta.
   —   Valdība teica, ka viņam nav bijis tiesību šaut pēc tam, kad tie salēkuši ūdenī, — skiperis paskaidroja.
   —   Un tāpēc tad viņi tagadītās sākuši apmirt ar dizentēriju, — stūrmanis piemetināja.
   —   Pavisam jocīgi, — Bertijs noteica, juzdams sirdī ilgas, kaut jel kuģojums būtu jau beidzies.
   Vēlāk dienā viņš iztaujāja melno, kuru viņam bija norādījuši kā cilvēkēdāju. Sā puiša vārds bija Sumasai. Trīs gadus viņš esot pavadījis kādā Kvīnslendas plan­tācijā. Esot pabijis Samoa un Fidži salās, kā arī Sid­nejā; par matrozi uz vervēšanas šoneriem izbraukājis Jaunbritāniju, Jaunīriju, Jaungvineju un Admiralitātes salas. Bet bez tam viņš bija apķērīgs blēdis, kas prata savu izturēšanos pieskaņot skipera uzsāktajam kursam. Jā, viņš esot apēdis daudzus cilvēkus. Cik daudzus? Skaitu gan šis nevarot atgādāties. Jā, arī baltos cilvē­kus; tie esot ļoti garšīgi, ja tikai neesot slimi. Reiz viņš apēdis kādu slimu balto.
   —   Goda vārds! — viņš izsaucās, kavēdamies atmi­ņās. — No viņš man gauži slims ilgi būt. Mans pendē- ris skriet un skriet.
   Bertijs nodrebinājās un sāka izvaicāt par galvām. Jā, Sumasai esot dažas galvas krastā paslēptas — labā stāvoklī, saulē žāvētas un dūmos apkūpinātas. Viena no tām esot kāda šonera kapteiņa galva. Tai esot garas ūsas. To viņš esot ar mieru pārdot par divām mārci­ņām. Melnādaino galvas viņš pārdodot par vienu mār­ciņu. Vēl viņam esot arī dažas knauķu galveles — ne­lāgā stāvoklī, tās viņš varot atlaist par desmit šiliņiem.
   Piecas minūtes vēlāk Bertijs, sēdēdams uz kuģa kāp­nēm, ievēroja, ka līdzās sēž kāds melnais ar šausmīgu ādas slimību. Viņš pavirzījās nostāk un pavaicājis sa­ņēma atbildi, ka tā esot spitālība. Viņš nodrāzās kajītē un pamatīgi nomazgājās ar antiseptiskām ziepēm. Die­nas gaitā viņš vēl daudzas reizes dabūja mazgāties ar antiseptiku, jo ikviens iezemietis uz kuģa bija apkritis ar šādiem vai tādiem nejaukiem augoņiem un ēdēm.
   Kad «Arla» iegriezās kādā enkurvietā tieši mangrovu dūksnājū vidū, reliņu visgarām apvilka ar divkāršu dzeloņstiepļu pinumu. Tas jau izskatījās tīri pēc gata­vošanās uz nopietnu cīņu, un, kad Bertijs ieraudzīja pie kuģa sāniem no krasta atbraukušās laiviņas, bruņotas ar šķēpiem, lokiem un bultām, kā arī snaidera šaute­nēm, viņam vēl. dedzīgāk sāka kāroties, kaut jel ceļo­jums bijis galār
   Tovakar iezemieši, saulrietam tuvojoties, tikai ļoti negribīgi vācās projām no kuģa. Vairāki no viņiem sāka nekaunīgi klaigāt uz stūrmani, kad tas raidīja, vi­ņus atpakaļ krastā.
   — Nekas, nekas, gan es viņiem iemiegšu astes, — noteica kapteinis Hanzens, pazuzdams kāpņu ejā.
   Atgriezies viņš parādīja Bertijam pie makšķeres āķa ' piestiprinātu dinamīta stienīti. Tomēr bieži gadās, ka papīrā ievīstīta hlorodīna pudelīte, no kuras rēgojas ārā pavisam nevainīgs degļa galiņš, spēj apmānīt cil­vēku. Tā šoreiz apmānīja arī Bertiju, tāpat kā iezemie­šus. Kad kapteinis Hanzens aizdedzināja degli un ieka­bināja makšķeres āķi kāda iezemieša gurnu apsēja apakšmalā, šo iezemieti pēkšņi sagrāba tik dedzīgas al­kas pēc krasta, ka viņš pat neapķērās nomest savu gurnu autu. Viņš drāzās uz priekšgalu, kamēr deglis sprakšķēdams šņāca viņam aizmugurē, bet iezemieši, kas pagadījās viņam ceļā, pa galvu pa kaklu metās pāri dzeloņstieplēm. Bertijs stāvēja sastindzis aiz šaus­mām. Kapteinis Hanzens tāpat. Viņam taču bija pil­nīgi izgājuši no prāta tie divdesmit pieci savervētie, un par katru no tiem viņš bija iepriekš samaksājis trīs­desmit šiliņus. Arī tie drāzās pār bortu līdz ar šejienes piekrastes iemītniekiem, un pakaļ viņiem metās tas, kura aizmugurē karājās sprakšķošā hlorodīna pudelīte.
   Bertijs neredzēja, kā izsprāga pudelīte; bet, kad stūr­manis izdevīgā brīdī uzspridzināja īstu dinamīta stie­nīti kuģa pakaļgalā, kur tas nevienam nevarēja neko ļaunu nodarīt, Bertijs būtu gatavs apzvērēt jebkurā admiralitātes tiesā, ka viens nēģeris ticis saplosīts lu- patlēveros.
   Divdesmit piecu savervēto bēgšana visā visumā iz­maksāja «Arlai» četrdesmit mārciņu, un, ja tie reiz sa- mukuši krūmos, nebija vairs ne mazākās cerības dabūt tos atpakaļ. Skiperis ar stūrmani izlēma noslīcināt bē­das aukstā tējā. Aukstā tēja bija ielieta viskija pudelēs, tā ka Bertijs nemaz nezināja, ka viņi tempj aukstu tēju. Viss, ko viņš zināja, bija tas, ka abi vīri pamatīgi ap- dzērās, pēc tam daiļrunīgi un ilgi ķīvējās par to, vai saspridzināto nēģeri norakstīt pie dizentērijas gadīju­miem vai pie nejaušas noslīkšanas. Kad tie nolikās gu­lēt un sāka krākt, Bertijs palika vienīgais baltais uz klāja, un līdz pat rītausmai viņš stāvēja baigajā sardzē, nemitīgi baiļodamies, ka kuģim kuru katru mirkli var uz­brukt no krasta vai ka matroži sāks dumpoties.
   Vēl trīs dienas «Arla» pavadīja šajā piekrastē, un vēl trīs naktis skiperis ar stūrmani centīgi strēba auksto tēju, atstādami Bertiju sardze. Viņi zināja, ka uz Bertiju var pilnīgi paļauties, bet Bertijs savukārt cieši noņē­mās, ja vien paliks dzīvs, ziņot par šo abu vīru žūpo­šanu kapteinim Malu. Tad «Arla» pēdīgi izmeta enkuru pie Remindžas plantācijas Gvadalkanārā, un Bertijs, ar atvieglojuma nopūtu izkāpis malā, paspieda roku tās pārvaldniekam. Misters Herivels jau bija sagatavojies viņa saņemšanai.
   — Jūs nu sevišķi neiztrūcinieties, ja redzat, ka viens otrs no mūsējiem izskatās tāds sašļucis, — misters He­rivels teica, pavilcis viņu paklusām pie malas. — Te ir paklīdušas baumas par dumpošanos, un man arī pašam
   jāatzīst, ka divas trīs aizdomīgas pazīmes esmu gan manījis, tomēr es personīgi domāju, ka viss nieki vien būs.
   —  Cik … cik melno tad ir jūsu plantācijā? — Ber­tijs jautāja, juzdams, ka sirds tam pamirst.
   —   Pašlaik nodarbinām četrus simtus, — atteica mis­ters Herivels jautrā garā, — bet mēs trīs un tad vēl, protams, jūs ar «Arlas» skiperi un stūrmani — gan mēs par visiem uzliksim tiem iemauktus.
   Bertijs apgriezās, lai iepazītos un sasveicinātos ar kādu Maktevišu, veikalnieku, kas pat neuzklausīja viņa nosaukto vārdu, tik ļoti viņam svila paziņot, ka grib at­stāt darba vietu.
   —   Esmu tak precēts vīrs, mister Herivel, es nekādā ziņā nevaru atļauties palikt še ilgāk. Nelaime nāk nāk­dama, tas ir tikpat skaidri redzams kā deguns jūsu ģīmī. Nēģeri taisās dumpoties, un pie mums noteikti at­kārtosies Hohono briesmas.
   —  Kas tās par Hohono briesmām? — Bertijs jautāja pēc tam, kad veikalnieks tomēr bija pierunāts palikt līdz mēneša beigām.
   —  Ak nu, viņš domā Hohono plantāciju Izabellas salā, — pārvaldnieks atteica. — Nēģeri tur nogalināja piecus baltos, kas atradās krastā, sagrāba savās rokās šoneri, nonāvēja kapteini un stūrmani, un viss bars aiz­bēga uz Malaītu. Bet es jau vienmēr tiku teicis, ka tur Hohono viņi dzīvo pārāk nepiesardzīgi. Šeit melnie mūs nepārsteigs snaužam. Nāciet šurp, mister Arkrait, un palūkojieties ainavā no verandas!
   Bertijs bija pārāk aizņemts, gudrojot, kā varētu tikt projām uz Tulagi, uz pilnvarotā namu, tā ka no ainavas neko daudz neredzēja. Viņš vēl arvien lauzīja galvu, kad pavisam tuvu kaut kur aiz muguras norībēja šau­tenes šāviens. Tajā pašā acumirklī viņam gandrīz vai roku izgrieza no pleca, tik steidzīgi misters Herivels rāva viņu pa durvīm istabā.
   —   Jānudien, vecais, tik tikko izsprukām, — pārvald­nieks teica, visgarām noplikšķinādams viņa augumu, Aai redzētu, vai nav kur trāpīts. — Nevaru ne izteikt, cik ļoti nožēloju šo gadījumu. Bet ir taču gaiša diena, man tas pat prātā neienāca.
   Bertijs sāka mesties bāls.
   —   Tāpat jau viņi nolaida no kājas iepriekšējo pār­valdnieku, — atļāvās iebilst Maktevišs. — Un tas tak bija viens smalks puisis. Viņa smadzenes iztrakšķīja pa visu verandu. Vai ievērojāt tumšo traipu starp kāp­nēm un durvīm?
   Bertijs tiešām juta nepieciešamību pēc kokteiļa, kuru misters Herivels bija tam ielējis un samaisījis; bet, pirms viņš paspēja to izdzert, ienāca kāds vīrs jājamās biksēs un zābakos.
   —   Kas tad nu noticis? — pārvaldnieks jautāja, uz­metis skatienu ienācēja sejai. — Vai atkal upe sāk pār­plūst?
   —   Pie velna upi — nēģeri tie ir! Izlien no niedru pu­dura turpat pēdu desmit no manis un pūcē man virsū. Tas bija snaiders, un viņš šāva, turēdams šauteni pie gūžas. Kur viņš dabūjis to snaideru, — lūk, ko es gri­bētu zināt… O, piedodiet, lūdzu. Priecājos iepazīties ar jums, mister Ārkrait.
   —   Misters Brauns ir mans palīgs, — misters Heri­vels paskaidroja. — Nu izdzeriet jel savu kokteili!
   —   Bet kur viņš rāvis to snaideru? — misters Brauns nerimās. — Es jau vienmēr esmu pretojies tam, ka mūsu šautenes glabā šķūnī.
   —  Tās visas vēl šobrīd ir turpat, — misters Herivels ieteicās, rādīdamies iekaisis.
   Misters Brauns neticīgi pasmīnēja.
   —   Iesim un paskatīsimies! — pārvaldnieks uzaici­nāja.
   Arī Bertijs pievienojās tiem, kas devās uz saimniecī­bas ēku, kur misters Herivels triumfēdams norādīja uz lielu kasti kādā putekļainā stūrī.
   —   Nu labi, bet kur tādā gadījumā tas plukata dabū­jis snaideru? — misters Brauns neatlaidās.
   Tieši tajā mirklī Maktevišs pacilāja kasti. Pārvald­nieks sarāvās, tad metās plēst kastei vāku nost. Kaste bija tukša. Baismīgā klusumā viņi raudzījās cits citā. Herivels gurdi ļāva galvai noslīgt uz krūtīm.
   Tad Maktevišs sāka lādēties.
   —   To es saku un pie tā palieku — mājas kalpiem ne­kad nevar uzticēties.
   —    Izskatās diezgan nopietni, — Herivels piezī­mēja, — tomēr galā mēs tiksim šā vai tā. Tiem asinskā­rajiem melnādārn tikai vajag pa krietnam nolaist asinis. Esiet tik laipni, džentlmeņi, nākdami pusdienās, pa­ņemiet līdzi savas šautenes, un jūs, mister Braun, lūdzu, sagatavojiet kādus četrdesmit vai piecdesmit dinamīta stienīšus! Degļus ielieciet pamatīgus un īsus! Gan mēs viņus izmācīsim. Bet tagad, džentlmeņi, pusdienu galds ir klāts.
   Bertijs nevarēja ciest piparotu ragū ar rīsiem, un tā nu izgadījās, ka viņš vienīgais tūdaļ ķērās pie kārdino­šās omletes. Viņš patlaban bija izēdis šķīvi tukšu, kad Herivels uzlika no omletes arī sev. Nogaršojis vienu kumosu, viņš ierēkdamies to izspļāva.
   —   Tā ir jau otrā reize, — Maktevišs zīmīgi piebilda.
   Herivels vēl arvien kraukājās un spļaudījās.
   —   Kas par otro reizi? — Bertijs trīsošā balsī iejau­tājās.
   —   Inde, — skanēja atbilde. — Bet nu tas pavārs karāsies.
   —   Tādā veidā jau arī Keipmaršas grāmatvedis no­nāca viņsaulē, — Brauns ieminējās. — Mira šausmīgā nāvē. Ļaudis no «Džesijas» stāstīja, ka trīs jūdžu tā­lumā varējuši dzirdēt viņa kaucienus.
   —  To pavāru es ieslēgšu dzelžos, — Herivels spļaudījās. — Labi gan, ka vēl laikus to atklājām.
   Bertijs sēdēja kā paralizēts. Viņa sejā nebija ne asins lāsītes. Viņš centās runāt, bet spēja izdvest vienīgi ne­skanīgu gārdzoņu. Visu acis bailīgi pievērsās viņam.
   —  Tikai nesakiet, tikai nesakiet, ka … — Maktevišs izkliedza saspringtā balsī.
   —   Jā, es ēdu to, daudz apēdu, veselu šķīvi! — Ber­tijs vai šautin izšāva, gluži kā nirējs pēkšņi atgūdams elpu.
   Baigais klusums ilga vēl kādu pusminūti, un pārējo acīs Bertijs izlasīja savu likteni.
   —  Varbūt galu galā nemaz arī nebija indes, — Herivels drūmi ieminējās.
   —   Pasauciet pavāru! — Brauns sacīja.
   Un ienāca pavārs, melnādains jauneklis ar smaidīgu seju; viņa deguns bija caurdurts ar iesmiņu, bet ausu ļipiņās sakārti dažādi priekšmeti.
   —       Paklau, Vi-vi, ko tas nozīmē? — Herivels iebau- rojās, ar apsūdzošu žestu norādīdams uz omleti.
   Vi-vi, pats par sevi saprotams, pārbijās un samulsa.
   —       Labs gan būt kai-kai, — viņš taisnodamies murk- šķēja.
   —       Lieciet, lai ēd pats! — Maktevišs ierosināja, — Tā ir vislabākā pārbaude.
   Herivels pakampa pilnu karoti ēdiena un lēkšus pie­lēca pie pavāra, kas trakā izbīlī aizmuka.
   —       Tātad viss skaidrs, — Brauns svinīgā nopietnībā izteica savu atzinumu. — Viņš negrib to ēst.
   —       Mister Braun, vai jūs, lūdzami, neizietu un ne­uzliktu viņam roku dzelžus? — Tad Herivels laipni pie­vērsās Bertijam. — Viss kārtībā, vecais, gan pilnvaro­tais ar viņu izdarīsies, un, ja jums būs jāmirst, varēsiet šķirties pārliecībā, ka viņš tiks pakārts.
   —       Nedomāju vis, ka valdība to .darīs, — Maktevišs neticīgi iebilda.
   —       Bet džentlmeņi, džentlmeņi, — Bertijs vaima­nāja, — padomājiet jel par mani!
   Herivels līdzcietīgā nožēlā paraustīja plecus.
   —       Ļoti žēl, vecais, bet tā ir kāda iedzimto inde, un iedzimto indēm nekādi pretlīdzekļi nav zināmi. Mēģiniet saņemties un ja …
   Divi spalgi šautenes rībieni ārpusē pārtrauca šo sa­runu, un Brauns ienācis izlādēja savu šauteni, pēc tam apsēdās pie galda.
   —       Pavārs ir pagalam, — viņš teica. — Drudzis. Ārkārtīgi pēkšņa lēkme.
   —       Es nupat stāstīju misteram Ārkraitam, ka pret iezemiešu indēm nav nekāda pretlīdzekļa…
   —   Izņemot džinu, — Brauns atteica.
   Herivels nolamāja sevi par idiotu bez galvas un aizsteidzās pēc džina pudeles.
   —       Tīra manta, cilvēks, nesajaukta, — viņš brīdināja Bertiju, kas, vienā guldzienā izrijis lielu glāzi, gan­drīz pilnu ar stipro dzērienu, kāsēja un rīstījās no dedzinošā šķidruma, kamēr asaras tam sāka tecēt pa vaigiem.
   Herivels paraudzīja viņa pulsu un pārbaudīja tem­peratūru, mēģinādams izskatīties noraizējies, un izteica šaubas, vai omlete vispār bijusi saindēta. Brauns un Maktevišs arī likās šaubāmies; bet Bertijs saklausīja viņu balsīs neīstu skaņu. Ēstgriba viņam bija zudusi, un zem, galda viņš slepus taustīja pats savu pulsu. Nebija ne mazāko šaubu — pulss nepārtraukti paātrinājās, tomēr viņam neienāca prātā, ka tam varētu būt kāds sakars ar izdzerto džinu. Maktevišs ar ieroci rokā iz­gāja uz verandas izlūkot apkārtni.
   —   Pie virtuves ēkas tie pulcējas bariem, — viņš ziņoja. — Un snaideru tur — bez gala. Es domāju, ka vajadzētu slepus aplīst apkārt otrā pusē un uzbrukt tiem no flanga. Dot sitienu pirmajiem, ziniet. Vai jūs nāksiet, Braun?
   Herivels tikai mierīgā garā turpināja maltīti, bet Ber­tijs atklāja, ka viņa pulss paātrinājies vēl par pieciem pukstiem. Tomēr, kad sāka rībēt šautenes, viņš tik un tā pielēca kājās. Caur snaideru sprakstiem varēja sa­klausīt Brauna un Makteviša vinčesteru dobjos būk­šķus, un fonu šai mūzikai gādāja velnišķīgi ķērcieni un kaucieni.
   —   Viņi piespieduši tos bēgt, — Herivels piezīmēja, kad balsis un šāvieni izdzisa tālumā.
   Tikko Brauns un Maktevišs bija atgriezušies pie galda, Maktevišs tūdaļ izklāstīja stāvokli.
   —   Viņi ir sadabūjuši dinamītu, — tas teica.
   —   Tad arī viņus mēs apsvētīsim ar dinamītu, — ierosināja Herivels.
   Sabāzuši kabatās katrs pa pusducim stienīšu un ap­gādājušies ar degošiem cigāriem, viņi devās uz durvīm. Un tieši tad tas notika. Vēlāk viņi par to vainoja Mak- tevišu, un viņš arī atzinās, ka lādiņš padevies mazliet par stipru. Tomēr šā vai tā — dinamīts sprāga tieši zem mājas, kam viens stūris palēcās uz augšu un tad atkal noslīga atpakaļ uz pamatnes. Puse no visa porce­lāna uz galda sašķīda drumslās, bet astoņdienu pulkste­nis apstājās. Brēkdami pēc atriebības, visi trīs vīrieši izdrāzās ārā nakts tumsā, un tad sākās bombardēšana.
   Atgriezušies viņi Bertiju neatrada. Tas bija aizvilcies uz šķūni, tur aizbarikadējies un tad novēlies uz grīdas
   džina reibuma murgos, kuru laikā viņš paspēja nomirt tūkstoš nāvēs, kamēr ap viņu turpinājās drosmīgā kauja.
   4 Džina paģirās viņš no rīta ar sliktu dūšu un sāpošu galvu izķepurojās ārā, lai ieraudzītu, ka saule vēl arvien spīd pie debesīm un arī dievs, jādomā, nav tās atstājis, jo viņa saimnieki visi bija sveiki un veseli.
   Herivels centās viņu pierunāt paviesoties ilgāk, bet Bertijs palika nelokāms un nekavējoties aizbrauca ar «Arlu» uz Tulagi, kur tad, gaidīdams nākamo tvaikoņa pienākšanas dienu, nespēra ne soli projām no pilnvarotā mājas. Uz izejošā tvaikoņa atradās tūristu lēdijas, un Bertijs atkal bija varonis, kamēr kapteinis Malu kā parasti palika nepamanīts. Bet no Sidnejas kapteinis Malu aizsūtīja divas kastes vislabākā skotu viskija, kāds vien dabūjams, jo nekādi nespēja izšķirt, kurš tad īsti — kapteinis Hanzens vai misters Herivels — snie­dzis Bertijam Ārkraitam visgleznainākos iespaidus par dzīvi Zālamana salās.

«EK JŪS! EK JŪS! EK JŪS!»

   tas bija viskijā nožūpojies skots, un viskiju viņš tempa pilnīgi tīrā veidā, pirmo glāzīti iemezdams tieši pulksten sešos no rīta un tad augu dienu regulāri atkārtodams šo nodarbību līdz pat gulēt iešanai, kas parasti notika ap pusnakti. Gulēja viņš tikai piecas stundas no visām divdesmit četrām, bet pārējās deviņpadsmit bija rāmā garā pamatīgi pie­dzēries. Abus mēnešus, kurus es pavadīju kopā ar viņu Oolongas atolā, ne brītiņu netiku viņu redzējis skaidrā. Tiešām, gulēt viņš gulēja tik maz, ka nekad nepaspēja atžirbt. Tik spilgti izteiktu nepārtraukta reibuma stā­vokli man vēl savu mūžu nebija gadījies novērot.
   Viņa vārds bija Makelisters. Viņš bija jau krietni gados un pagalam nevarīgs uz kājām. Rokas viņam krampjaini trīsēja, kas sevišķi dūrās acīs, kad viņš ielēja sev viskiju, tomēr ne reizes netiku pamanījis, ka viņš būtu jel lāsīti izlaistījis. Divdesmit astoņus gadus viņš bija pavadījis Melanēzijā, klaiņodams no Vācu Jaun- gvinejas līdz pat Vācu Zālamana salām, un bija tā ieaudzis šajā pasaules stūrītī, ka pat runāt mēdza tajā no visām valodām salasītajā žargonā, ko dēvē par «beche-de-mer» [1]. pat ar mani runādams, viņš lietoja tādus izteicienus kā «saule nākt augšā», kas nozīmēja «Saullēktu, «kai-kai stāv», kas nozīmēja, ka galds klāts, «pendēris spiež tekāt», kas nozīmēja, ka viņš dabūjis caureju. Viņš bija maziņš vīrelis, pavisam sažuvis, no iekšpuses un ārpuses svilinošu dzērienu un svilinošas saules apdedzināts. īstenībā viņš vairs nebija cilvēks, bet sārņu pika, teiksim, lava, kam mazliet dzīvības iekšā, kas vēl nav galīgi atdzisusi; kustības viņam raisījās stīvi un pēkšņos rāvienos kā automātam. Spē­jāks vēja brāziens varētu viņu aiznest pa gaisiem. Sis vīrs svēra deviņdesmit mārciņu.
   Tomēr kaut kas neizmērojams bija vara, ar kādu viņš valdīja. Oolongas atola apjoms bija simt četrdesmit jūdžu. Tā lagūnā varēja iestūrēt tikai ar kompasa pa­līdzību. Atolu apdzīvoja pieci tūkstoši polinēziešu — visi tādi vien stalti vīri un sievietes, daudzi sasniedza sešu pēdu garumu un svēra savas pārsimt mārciņas. Oolonga atradās divsimt piecdesmit jūdžu no tuvākās cietzemes. Divreiz gadā te iegriezās mazs šonerītis, lai savāktu kopru. Vienīgais baltais cilvēks Oolongā bija Makelisters, sīks tirgotājiņš un nevaldāms žūpa; tomēr pār Oolongu un tās pieciem tūkstošiem iezemiešu viņš valdīja ar dzelzs roku. Teica viņš «šurp», un tie ieradās; teica viņš «prom», un tie pazuda. Nekad tie neuzdrīkstē­jās apšaubīt ne viņa vēlēšanās, ne spriedumus. Viņš bija tik sīkumaini ķildīgs, kāds spēj būt vienīgi vecs skots, un allaž jaucās iekšā salinieku personīgajā dzīvē. Kad Nugu, karaja meita, gribēja precēt Haunau no atola viņas malas, tās tēvs bija ar mieru, bet Makelisters ne, un precības tā arī nenotika. Kad karalis vēlējās no­pirkt no virspriestera mazu saliņu lagūnā, Makelisters teica nē. Karalis bija kompānijai parādā summu simt astoņdesmit tūkstošu kokosriekstu apmērā, un, pirms tā nebija nomaksāta, viņš nevienu kokosriekstu ne­drīkstēja izlietot citām vajadzībām.
   Taču ne karalis, ne viņa tauta nemīlēja Makelisteru. īstenībā tie viņu briesmīgi ienīda, un, cik man zināms, visa cilts priesteru vadībā veselus trīs mēnešus velti bija pūlējusies izlūgt no dieviem Makelistera nāvi. Velnu velni, kādus ļaudis piesauca viņu vajāt, bija paši šausmīgākie, bet, tā kā Makelisters velnu velniem ne­ticēja, tiem trūka varas pār viņu. Piedzērušiem skotiem visi pesteļi noslīd secen. Ļaudis slepus uzlasīja atliekas no ēdieniem, ko skārušas viņa lūpas; pievāca kādu tukšu viskija pudeli, kokosriekstu, no kura viņš bija iz­dzēris sulu, savāca pat viņa spļaudekļus un ar visu to izmēģinājās dažnedažādākās burvestības. Tomēr Ma­kelisters dzīvoja, kā dzīvojis. Veselība tam bija nesa­graujama. Nekad viņš neslimoja ar drudzi, nezināja, kas ir iesnas vai klepus, asinssērga viņu neskāra, viņam nepielipa ne ļaundabīgi audzēji, ne citas nejaukas ādas slimības, kādas šajā klimatā vienādā mērā apdraud kā melnos, tā baltos. Viņš laikam bija tā piesātinājies ar alkoholu, ka baktērijas viņa ķermenī neatrada sev pie­mērotus dzīves apstākļus. Es reizēm pat iztēlojos, kā baciļi, tiklīdz nonāk viņa viskija piesūcinātajā dvašā, izplēnējuši birtin birst zemē sīksīkām čupiņām. Neviens viņu nemīlēja, pat baktērijas ne, bet pats viņš mīlēja vienīgi viskiju — un tomēr dzīvoja.
   Es biju nesaprašanā. Nespēju aptvert, kālab gan pieci tūkstoši iezemiešu pacieš šo tirānu izčākstējuša jūras vēža izskatā. Tīrais brīnums, ka viņš jau sen nebija ņēmis galu pēkšņā nāvē. Pretstatā bailīgajiem mela- nēziešiem šejienieši bija lepni un ļoti kareivīgi. Lielajā kapsētā kapu kopiņu galvgaļos un kājgaļos vēl gulēja asiņainās pagātnes liecinieki — vāļu tauku kasīkļi, ve­cas, sarūsējušas bajonetes un dunči, vara bultas, stūres ķēdes, harpūnas, ar bumbām šaujami lielgabali, ķieģeļi, kas varēja nākt vienīgi no vaļu mednieku kuģa kausē­jamās krāsns, un senas bronzas lauskas no sešpadsmitā gadsimta — tās apstiprināja leģendas par pirmajiem spāņu jūras braucējiem šajās zemēs. Kuģis pēc kuģa bija traukuši nest nelaimi Oolongai. Vēl pirms nepilniem trīsdesmit gadiem vaļu ķērājs «Blenerdeila», kas iebrauca lagūnā salabot bojājumus, bija iznīcināts līdz ar visu ekipāžu. Tādā pašā veidā bija gājusi bojā arī sandelkoku tirdzniecības kuģa «Gasketa» apkalpe. Lielo franču barku «Tulona», kas bezvēja dēļ bija aizkavēju­sies atolā, salinieki ieņēma pēc sīva kautiņa un no­gremdēja Lipau šaurumā, vienīgi kapteinim un nedau­dziem matrožiem izdevās izglābties lielajā kuģa laivā. Spāņu kuģa bronzas lūžņi vēstīja par to, kā pazudusi viena no pirmajām pētniecības ekspedīcijām. Tas viss, atzīmēts pēc kuģa vārdiem, ir vēstures materiāls, un dokumentus par to var atrast Klusā okeāna Dienvid- jūru kuģniecības direkcijā. Bet šī te bija cita vēsture — nerakstītā vēsture, ko man tagad vajadzēja iepazīt. Un šai mācības laikā es brīnīdamies brīnījos, kālab gan pieci tūkstoši mežonīgu iezemiešu atstāj pie dzīvības vienu vienīgu deģenerējušos skotu despotu.
   Kādā tveicīgā pēcpusdienā mēs abi ar Makelisteru sēdējām verandā, raudzīdamies pāri lagūnai, kas zai­goja visbrīnumainākajās dārgakmeņu nokrāsās. Mums aizmugurē aiz simt jardu platās, palmām apaugušās smilšu strēmeles pret rifu krākdama brāzās, ārējā ban- gotne. Bija šausmīgi karsts. Mēs atradāmies uz ceturtā dienvidu platuma grāda, un saule, pirms dažām dienām šķērsojusi ekvatoru savā ceļojumā uz dienvidiem, stā­vēja mums tieši virs galvas. Nepūta ne mazākā vēs­miņa — ūdens līmenis pat neietrizuļojās. Dienvidaus­trumu pasātu laiks tuvojās beigām, un ziemeļrietumu musoni vēl nebija sākuši pūst.
   — Dejot nu viņi nejēdz ne velna, — Makelisters no­teica.
   Biju nejauši ieminējies, ka polinēziešiem ir skaistākas dejas nekā papuasiem, bet Makelisters to neatzina — ne aiz kāda cita iemesla kā vienīgi aiz sava ķildīguma. Tomēr bija pārāk karsts, lai strīdētos, un es neko neiebildu. Bez tam ne reizes vēl nebiju redzējis Oolon- gas iemītnieku dejas.
   —   Tūliņās jums to pierādīšu, — viņš paziņoja un uzsauca melnajam Jaunhanoveras zēnam, kas ar līgumu bija saistīts par kalpotāju un izpildīja pavāra un gal­venā sulaiņa pienākumus. — Paklau, puis, pasaki tur tam šo karalim, lai nāk šur pie manis!
   Zēns aizskrēja, un drīz vien ieradās pirmais ministrs, uztraucies un nelaimīgs, un taisnojās gari un plaši. Vārdu sakot — karalis guļot, un viņu nedrīkstot traucēt.
   —  Karalis gauži stipri midzis būt, — viņš nobeidza savu runu.
   Makelisters tā pārskaitās, ka galvenais ministrs bez kavēšanās ņēma kājas pār pleciem, lai tūdaļ atkal at­grieztos līdz ar pašu karali. Abi viņi izskatījās vienkārši lieliski, it sevišķi karalis, kas varēja būt savas sešas pēdas un collas trīs garš. Viņa sejā varēja vērot tos pašus ērgļa vaibstus, kas tik ļoti raksturīgi Ziemeļame­rikas indiāņiem. Viņš bija dzimis valdnieks kā pēc iz­skata, tā izcelšanās. Klausoties acis karalim liesmoja, bet ar lēnprātīgu padevību, viņš izpildīja Makelistera pavēli sapulcināt ciematā pāris simtu vislabāko dejo­tāju — kā vīriešus, tā sievietes. Un viņi dejoja — veselas divas mokpilnas stundas viņi dejoja negantajā saules svelmē. Ļaudīs tas viss nemodināja mīlestību pret Ma- kelisteru, tomēr viņš par to necēla ne ausu un, kad dejas bija beigušās, aiztrieca tos mājās ar paļām un lāstiem.
   Šo stalto iezemiešu zemiskā pakļaušanās iedvesa taisni šausmas. Kā tas iespējams? Kur gan meklējams Makelistera kundzības noslēpums? Dienām aizritot, mana neizpratne auga augumā, un, kaut arī dabūju skatīt nebeidzamus viņa neierobežotās pavēlniecības piemērus, nespēju atrisināt mīklu, kā tas var notikt.
   Kādu dienu man gadījās pažēloties, ka nelaimējies kāds pirkums — pāris skaistu, oranžsārtu kauri gliemež­vāku. Šāds gliemežnīcu pāris Sidnejā maksātu vismaz savas piecas mārciņas. Es tiku piedāvājis īpašniekam divsimt paciņu tabakas, bet tas neatlaidīgi pastāvēja pie trim simtiem. Kad nejauši ieminējos par šo apstākli, Makelisters nekavējoties aizsūtīja šim vīram pakaļ, pa­ņēma no viņa gliemežvākus un atdeva tos man. Piec­desmit paciņu tabakas — vairāk viņš man neļāva par tiem maksāt. Virs paņēma tabaku un šķita vēl gauži priecīgs, ka tik viegli ticis cauri. Kas attiecas uz mani, es apņēmos turpmāk turēt mēli ciešāk grožos. Un vēl arvien manas domas nemitīgi grauzās ap Makelistera varas noslēpumu. Es pat galu galā saņēmos pavaicat tieši viņam pašam, bet viņš tikai samiedza vienu aci, pieņēma gudru izskatu un izmeta vēl glāzi viskija.
   Kādu vakaru es izbraucu lagūnā pazvejot kopā ar Oti, to pašu cilvēku, kam tika atņemti gliemežvāki. Pa­klusām biju viņam piemaksājis simt piecdesmit paciņas; kopš tā laika viņš izturējās pret mani ar tādu cieņu, kas jau līdzinājās godināšanai, un tas man šķita ļoti jocīgi, jo viņš bija vecs vīrs, vismaz divreiz tik vecs kā es.
   —   Kālabad jūs, kanakas, visi bērni būt? — es uzsāku sarunu ar viņu. — Sitas tirgotājs — viens cilvēks. Jūs, kanakas, daudz, daudz cilvēku. Jūs, kanakas, kā suņi būt — ļoti bailes jums no tirgotāja. Viņš neēd jūs, ka­nakas. Viņam tādi zobi nav. Kālab jums tādas bailes?
   —  Varbūt daudz kanakas vajag sist viņu nost? — Oti atjautāja.
   —  Viņš nomirt, — es atbildēju. — Jūs, kanakas, no­nāvēt daudz daudz balti vīri ilgi ilgi atpakaļ. Kālabad jums bailes no šitas viens-balts vīrs?
   —  Jā, daudz mēs viņi nonāvēt, — Oti atteica. — Vīrs un vārds! Liels skaits! Ilgi ilgi atpakaļ. Kādu reizi, kad es jauniņš jauniņš būt, liels kuģis apstāt ār­pusē. Vējš nepūst. Pulka daudzi kanakas mēs ņemt lai­vas, pulka daudzi laivas, mēs iet ķert tas kuģis. Vīrs un vārds — mēs sākt liela kauja. Divi trīs balti vīri šaut kā velni. Mums nav bailes. Mēs braukt klāt, mēs kāpt augšā, pulka daudzi, varbūt, domāt, piecdesmit desmit (pieci simti). Viena balta Mērija (sieviete) būt uz tas kuģis. Nekad agrāk es nav redzēt balta Mērija. Pulka pulka balti vīri pagalam. Viens skiperis nemirt. Pieci seši balti vīri nemirt. Skiperis sākt dziedāt. Daži balti vīri vēl kauties. Daži balti vīri laist laivu lejā. Pēc tam visi kopā tie iet pāri mala/ Skiperis stiept balta Mērija lejā. Pēc tam viņi airēt pulka daudzi. Tēvs mana būt tas laika stiprs vīrs. Viņš uz viens vīrs mest šķēps. Tas šķēps iet iekšā viens sāns balta Mērija. Viņš tur nestāt.
   Vīrs un -vārds, viņš iet laukā otra puse balta Mērija. Viņa pagalam. Man nav bailes. Pulka kanakas, pulka daudzi, bailes nav.
   Vecā Oti lepnums bija aizskarts, jo viņš pēkšņi no­rāva savu lava-lava un parādīja man zīmi, kas neap­šaubāmi bija cēlusies no lodes. Pirms es paspēju ierunā­ties, viņa makšķeres aukla pēkšņi sāka raustīties. Viņš to satvēra un pūlējās ievilkt, bet izrādījās, ka zivs ap­skrējuši ap korāļu žuburu. Uzmetis man pārmetošu ska­tienu, jo tā taču mana vaina, ka viņš kļuvis neuzmanīgs, Oti pārkāpa pār laivas malu, laizdams kājas pa priekšu un apgriezdamies tikai zem ūdens, kur viņš .sekoja savai auklai līdz pat dibenam. Ūdens bija desmit asu dziļš. Es pārliecos pār malu un vēroju viņa kāju kustības, ko acs uztvēra arvien neskaidrāk un neskaidrāk, jo tās sakūla bāli fosforescējošo ūdeni spokainās dzirkstelēs. Desmit asu — sešdesmit pēdu — tas viņam, vecam vīram, bija tīrais nieks salīdzinājumā ar makšķeres āķa un auklas vērtību. Pēc laiciņa, kas šķita vai piecas mi­nūtes garš, kaut gan nevarēja būt ilgāks par vienu minūti, ieraudzīju viņu kā baltu liesmu šaujamies augšup. Viņš strauji iznira virs līmeņa un iemeta laivā dēsmit mārciņu smagu klinšu mencu, kā arī pilnīgi ne­bojāto auklu ar āķi, kas vēl turējās zivs mutē.
   —   Viss var būt tā, — es neatlaidīgā uzmācībā turpi­nāju sarunu. — Jums nebūt bailes sen atpakaļ. Tagad jums pulka bailes no tirgotājs.
   —   Jā, pulka bailes, — viņš apstiprināja ar jaušamu netīksmi runāt par to. Kādu pusstundu mēs klusēdami metām ūdenī savas auklas un vilkām tās ārā. Tad sāka kosties nelielas zivju haizivis, un, pazaudējuši vienu āķi, mēs ievilkām auklas, lai pagaidītu, kamēr haizivis aiz­peldēs savu ceļu.
   —   Es teikt tev taisnība, — Oti uzsāka valodas, — tu pats redzēt, tagad mums bailes.
   Es iededzināju pīpi un gaidīju, un notikumus, ko Oti man papauda šausmīgajā Dienvidjūru žargonā, es šeit atstāstu skaidrā angļu valodā. Citādā ziņā — saturā un stilā — stāsts ir tāds, kāds nāca pār Oti lūpām.
   —   Tas notika pēc tam, kad mēs kļuvām ļoti lepni. Mēs jau daudzas reizes bijām cīnījušies ar .svešajiem
   baltajiem vīriem, kas dzīvo uz jūras, un ikreiz bijām tos sakāvuši. Viens otrs no mums krita, bet kas gan tas bija salīdzinājumā ar bagātību krājumiem — tūkstošiem un tūkstošiem visādu mantu, kādas mēs atradām uz kuģiem? Un tad kādu dienu, varbūt pirms gadiem div­desmit vai divdesmit pieciem, piebrauca kāds šoneris un pa šaurumu tieši lagūnā iekšā. Tas bija liels šoneris ar trim mastiem. Uz tā bija pieci baltie cilvēki un var­būt kādi četrdesmit matroži, melnie puiši no Jaungvi- nejas un Jaunbritānijas; un šoneris bija ieradies zvejot jūras gurķus. Tas gulēja uz enkura pāri pretī lagūnā, ja skatās no šejienes, tur pie Paulo, tā laivas braukalēja pa visām malām, krastā ierīkodamas nometnes, kur žā­vēt jūras gurķus. Sāda sadalīšana pa nometnēm viņus novājināja, jo piecpadsmit jūdzes šķīra tos, kas zvejoja šeit, no tiem, kas atradās uz šonera pie Paulo, un citi atradās vēl tālāk.
   Mūsu karalis un virsaiši noturēja apspriedi, un es biju starp tiem, kas laivā visu pēcpusdienu un visu va- karcēlienu airējās pāri lagūnai, nesdami vēsti ļaudīm uz Paulo, ka rīt mēs vienā laikā uzbruksim zvejnieku nometnēm un^ka viņu uzdevums ir ieņemt šoneri. Mēs, kas iznēsājām ziņas, bijām noguruši airēdami, tomēr tāpat piedalījāmies uzbrukumā. Uz šonera atradās divi baltie — skiperis un otrais stūrmanis — līdz ar kādu duci melno puišu. Skiperi ar trim melnajiem mēs no­ķērām krastmalā un nonāvējām, bet pirmos astoņus no mums skiperis nošāva ar saviem diviem revolveriem. Mēs, redzi, cīnījāmies pavisam kopā, tuvcīņā.
   Mūsu cīņas troksnis paziņoja stūrmanim, kas noticis, un viņš ielika pārtiku, ūdeni un buru mazā laiviņā — nu tik mazā, ka tā nesniedza ne divpadsmit pēdu garumā. Mēs brukām virsū šonerim — tūkstoš vīru, un visa lagūna bija kā noklāta ar mūsu laivām. Bez tam mēs pūtām gliemežvāku taures, dziedājām kara dziesmas un dauzījām ar airiem pa laivu sāniem. Ko gan varētu iesākt pret mums viens baltais un trīs melnie? Itin nekā — un stūrmanis to labi saprata.
   Baltie cilvēki ir sātani. Daudz tos esmu vērojis, tagad esmu vecs vīrs, un nu pēdīgi es saprotu, kāpēc baltie cilvēki ir paņēmuši sev visas salas, kas jūrā. Tas tāpēc, ka viņi ir sātani. Te nu tu sēdi laivā kopā ar mani. Tu par lāgu neesi nekas vairāk kā vien puika. Tu neesi gudrs, jo ik dienas man nākas tev stāstīt daudzas lietas, ko tu nezini. Kād es biju vēl pavisam mazs bērnelis, es par zivīm un zivju paražām zināju vairāk nekā tu tagad. Es esmu vecs vīrs, bet varu nonirt lejā līdz lagū­nas dibenam, un tu nespēj man sekot. Kam tad tu galu galā esi derīgs? Es nezinu nekā cita — vienīgi cīniņu. Nekad neesmu redzējis tevi cīnāmies, tomēr zinu, ka tu esi tāds pats kā tavi brāļi un ka tu cīnīsies kā sātans. Tāpat tu esi arī muļķis, gluži kā tavi brāļi. Jūs nekad neatskārstat, kad esat sakauti. Jūs cīnāties līdz pat nā­vei, un tad jau ir par vēlu atskārst, ka jūs esat sakauti.
   Tagad uzklausi, ko šis stūrmanis darīja. Kad mēs metāmies viņam virsū, noklādami jūru ar laivām un pūzdami savus gliemežvākus, viņš no šonera ielēca mazajā laivelē līdz ar visiem trim melnajiem puišiem un airēja uz lagūnas ieeju. Te nu viņš atkal bija muļķis, jo neviens gudrs vīrs nelaistos jūrā tik sīkā laivelē. Tās malas nepacēlās ne četras collas virs ūdens. Divdesmit laivu aizbrauca viņam pakaļ, un šajās laivās bija divi simti jaunekļu. Mēs noairējam piecas asi kamēr viņa melnie puiši spēja pairties tikai vienu asi. viņam nebija nekādu izredžu, bet viņš bija muļķis. Viņš piecēlās laivā kājās ar šauteni rokā, un viņš šāva daudzas rei­zes. Viņš nebija labs šāvējs, bet, kad piebraucām tuvāk, daudzus no mūsējiem tomēr ievainoja un nonāvēja. Bet tik un tā viņam nebija nekādu izredžu.
   Es atminos, ka visu laiku viņš smēķēja cigāru. Kad mēs bijām vairs tikai četrdesmit pēdu no viņa un strauji braucām tuvāk, viņš nosvieda šauteni, aizdedzināja pie cigāra dinamīta stienīti un svieda to uz mums. Viņš dedzināja vēl vienu un vēl vienu un svieda tos mums ļoti ātri daudzus, daudzus. Tagad es zinu, ka viņš, jādomā, bija iešķēlis degļu galus un saspraudis tur sērkociņu galviņas, jo tie uzliesmoja tik ātri. Bez tam degļi bija ļoti īsi. Dažreiz dinamīts izsprāga jau gaisā, tomēr lielākā tiesa sakrita laivās. Un katru reizi, kad tāds uzsprāga laivā, šī laiva bija pagalam. No div­desmit laivām puse tika sadauzīta druskās. Laiva, kurā es atrados, arī tika tā sašķaidīta un līdz ar to divi
   cilvēki, kas sēdēja man līdzās. Dinamīts nokrita tieši starp viņiem. Pārējās laivas apgriezās un aizbēga. Tad stūrmanis sāka uz mums neganti kliegt: «Ek jūs! Ek jūs! Ek jūs!» Pie tam viņš no jauna apšaudīja mūs ar šauteni, tā ka daudzus nošāva no mugurpuses, ka­mēr tie bēga. Un visu šo laiku melnie puiši laiviņā turpināja airēt. Redzi, es tev saku taisnību, tas stūrma­nis bija sātans.
   Tas vēl nebija viss. Pirms viņš atstāja šoneri, viņš bija to aizdedzinājis un sagatavojis visu pulveri un dinamītu tā, lai tas uzsprāgtu vienā laikā. Simtiem mūsējo bija uz kuģa, tie mēģināja dzēst uguni un smēla ūdeni, pār kuģa malu, kad šoneris uzsprāga gaisā. Tā ka viss, par ko mēs bijām karojuši, mums bija zudis, pie tam vēl jo daudzi mūsējie nogalināti. Dažbrīd pat vēl tagad, vecuma dienās, es redzu briesmīgus sapņus, kuros dzirdu stūrmani gaudojam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Viņš rēc pērkona balsī: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Bet visi tie, kas atradās zvejnieku nometnēs, bija no­kauti.
   Stūrmanis izbrauca pa šaurumu savā mazajā laiviņā, un mēs bijām pārliecināti, ka beigas viņam ir, — jo kā gan okeānā var palikt dzīva tik maza laivele ar četriem cilvēkiem iekšā? Pagāja apmēram mēnesis, un tad vienu rītu divu lietus gāžu starplaikā kāds šoneris iebrauca pa mūsu šaurumu un izmeta enkuru ciemata priekšā. Karalis un virsaiši apspriedās ilgi un gari, līdz nolēma, ka šoneri mēs sagrābsim pēc divām vai trim dienām. Bet pa šo laiku, tā kā mūsu paraža arvien bija izrādī­ties draudzīgiem, mēs braucām laivās uz šoneri, vez­dami kokosriekstu virtenes, mājputnus un cūkas, lai tirgotos. Bet, kad bijām piestājuši pie kuģa sāniem — daudzas jo daudzas mūsējo laivas, — cilvēki no kuģa sāka mūs apšaudīt ar šautenēm, un, kad mēs airējām projām, es ieraudzīju stūrmani, kas bija aizbraucis jūrā mazajā laivelē, uzlecam uz reliņa, dejojam un rēcam: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»
   To pašu pēcpusdienu viņi no šonera zbrauca krastā trijās mazās laiviņās, kurās atradās baltie vīri. Viņi gāja tieši cauri ciematam, nošaudami ikvienu vīrieti, ko ieraudzīja. Tāpat viņi apšāva mājputnus un cūkas.
   Mēs, kas nebijām nošauti, sabēgām laivās un izairējām ārā lagūnā. Atskatījušies mēs varējām redzēt, ka visas būdas liesmo ugunī. Pievakarē ieraudzījām daudzas laivas braucam no Nihi — tas ir ciemats pie Nihi šauruma ziemeļaustrumos. Tie bija visi, kas palikuši dzīvi, jo, tāpat kā mūsējo, arī viņu ciematu bija nodedzinājis otrs šoneris, kas iebraucis pa Nihi šau­rumu.
   Tumsā mēs turējāmies rietumu virzienā — uz Paulo, bet nakts vidū izdzirdām sieviešu vaimanas un drīz pēc tam iekļuvām lielā laivu pulkā. Tajās atradās visi, kas palikuši dzīvi Paulo, kura gluži tāpat bija pārvērsta pelnos, jo trešais šoneris bija iebraucis pa Paulo šau­rumu. Redzi, tas stūrmanis un viņa melnie puiši taču nebija noslīkuši. Viņš bija aizkūlies līdz Zālamana sa­lām un tur pastāstījis saviem brāļiem, ko mēs Oolongā esam izdarījuši. Un visi viņa brāļi bija teikuši, ka nāk­šot un sodīšot mūs, un klāt viņi bija trijos šoneros, un visi mūsu trīs ciemati tika noslaucīti no zemes virsas.
   Un kas mums vairs atlika ko darīt? Rītā abi šoneri no vēja puses brauca mums virsū lagūnas vidū. Pasāts pūta krietni pastiprs, un viņi sašķaidīja mūsu laivas dučiem vien. Un šautenes nemitējās runāt nē mirkli. Mēs izklīdām tikpat kā lidojošās zivis, kad parādās bonita, un mūsējo'bija tik daudz, ka mēs paspējām iz­bēgt tūkstošiem, pamukdami gan še, gan tur pa saliņām atola nomalēs.
   Pēc tam šoneri trenkāja mūs pa lagūnu uz priekšu un atpakaļ. Naktīs mēs klusītiņām aizlavījāmies tiem ga­rām. Tomēr nākamajā vai aiznākamajā dienā šoneri ar­vien bija atkal klāt un dzenāja mūs uz lagūnas otru galu. Tā tas turpinājās. Mēs sen vairs neskaitījām savus mirušos un pat nepieminējām tos. Tiesa, mūsu bija daudz, bet ienaidnieku maz. Taču — ko mēs varējām darīt? Es biju vienā no tām divdesmit laivām, kurā at­radās cilvēki, kas nebaidījās nāves. Mēs uzbrukām ma­zākajam šonerim. Viņi apšāva mūs kaudzēm. Viņi svieda laivās dinamītu un, kad dinamīta krājumi bija izbei­gušies, lēja verdošu ūdeni mums uz galvām. Šautenes neapklusa ne mirkli. Tos, kuru laivas bija sadragātas, apšāva, kamēr tie peldēja projām. Bet stūrmanis lēkāja šurp un turp pa kajītes jumtu, neganti kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!»
   Ikviena māja tika nodedzināta uz katras pat visma­zākās saliņas. Pie dzīvības nepalika neviena vista, ne­viens sivēns. Mūsu akas bija piegānītas ar nokauto ķermeņiem vai arī piebērtas ar koraļļu radzēm. Mēs bijām Oolongā divdesmit pieci tūkstoši pirms šo triju šoneru ierašanās. Šodien mūsu ir tikai pieci tūkstoši. Kad šoneri aizbrauca, mūsējo bija vairs vienīgi trīs tūkstoši, kā pats dzirdēsi.
   Pēdīgi trim šoneriem apnika gaiņāt mūs šurp un turp. Visi trīs aizbrauca uz Nihi pašā ziemeļaustrumu galā. Pēc tam tie neatlaidīgi sāka dzīt mūs uz rietu­miem. Arī viņu deviņas laivas atradās ūdenī. Viņi pār­meklēja katru saliņu, kurai virzījās garām. Viņi mūs dzina, dzina, dzina dienu, no dienas. Un katru nakti visi trīs šoneri kopā ar deviņām laivām izveidoja aizsar­dzības ķēdi, kas stiepās šķērsām pāri lagūnai no vie­nas malas līdz otrai, tā ka mēs nekādi nevarējām iz­sprukt.
   Mūžīgi viņi nevarēja mūs tā dzīt, jo lagūna jau ne­bija tik liela, un pēdīgi mēs visi, kas palikuši dzīvi, bijām sadzīti uz pēdējās smilšu sēres pašos rietumos. Aiz mums pletās atklātā jūra. Mūsu tur bija desmit tūkstoši, un mēs nosedzām smilšu sēri no lagūnas pie­krastes līdz pat brāzmainajai bangotnei otrā malā. Ne­vienam pat atgulties nebija iespējams. Trūka vietas. Mēs stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca. Divi dienas viņi mūs tur noturēja, un stūrmanis mēdza uz­rāpties vantīs un ņirgāties par mums, brēkdams: «JEk jūs, ek jūs, ek jūs!» — līdz mēs visi no sirds vēlējāmies, kaut jel nebūtu pirms mēneša aiztikuši ne viņu, ne viņa šoneri. Mums nebija barības, un divas dienas un divas naktis mēs nostāvējām kājās. Mazie zīdainīši apmira, un vecie un vārgie apmira, un ievainotie apmira. Un ļaunākais no visa — mums trūka ūdens, ko dzesēt slā­pes, un divas dienas saule mūs svilināja, bet paēnas nebija. Daudzi vīri un sievietes brida okeānā un tur noslīka, bet bangotne meta viņu līķus atpakaļ krastā. Un tad vēl mums uzkrita mušu posts. Daži vīrieši aizpeldēja līdz šoneru sāniem, bet tos visus apšāva līdz pēdējam. Un mēs, dzīvi palikušie, gauži nožēlojām, ka savā lepnībā bijām mēģinājuši ieņemt triju mastu šoneri, kas bija ieradies zvejot jūras gurķus.
   Trešās dienas rītā mazā laiviņā piebrauca visu triju šoneru skiperi un arī tas stūrmanis. Visiem viņiem bija šautenes un revolveri, un viņi runāja ar mums. Tikai tāpēc, ka esot apnicis mūs galināt, šie metuši mieru, tā viņi mums teica. Un mēs atkal teicām, ka ļoti ļoti nožēlojam, ka nekad vairs neaiztiksim nevienu balto cilvēku, un par padevības zīmi kaisījām smiltis sev uz galvas. Un visas sievietes un bērni sāka gauži vaima­nāt pēc ūdens, tā ka labu brīdi neviena vīrieša balss nebija saklausāma. Tad mums pastāstīja, kāds būs mūsu sods. Mums jāpiepilda visi trīs šoneri ar kopru un jūras gurķiem. Mēs bijām ar mieru, jo mums vaja­dzēja ūdens un mūsu sirdis bija salauztas, un mēs sa­pratām, ka cīniņā mēs esam tīrie bērni, kad jākaujas ar baltajiem vīriem, kas cīnās kā sātani. Kad nu visas sarunas bija beigušās, stūrmanis piecēlās un, mūs izsmiedams, ierēcās: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Pēc tam mēs airējām projām savās laivās un meklējām ūdeni.
   Un nedēļām ilgi mēs pūlējāmies, ķerdami jūras gur­ķus un žāvēdami tos, vākdami kokosriekstus un gata­vodami no tiem kopru. Dienu un nakti dūmu mutuļi vāliem vien cēlās no visu Oolongas saliņu piekrastēm, kad mēs maksājām atlīdzību par saviem ļaunajiem darbiem. Jo šinīs nāves dienās mūsu galvās bija iekalts skaidri un saprotami, ka galīgi aplam ir aiztikt balto cilvēku.
   Kad nu šoneri pamazām bija tikuši pilni ar kopru un jūras gurķiem, bet mūsu koki tukši no kokosriekstiem, trīs skiperi un tas stūrmanis sasauca mūs visus kopā uz lielām sarunām. Viņi teicās esam ļoti priecīgi, ka mēs nākuši pie saprašanas, un mēs jau desmittūkstošo reizi atkārtojām, ka ļoti nožēlojam un nekad vairs tā nedarīsim. Un atkal mēs kaisījām smiltis sev uz galvas. Tad skiperi teica, ka tas viss esot labi, tomēr, lai tieši pierādītu, ka viņi mūs nepiemirsīšot, viņi uzsūtīšot mums velnu velnu, ko mēs mūžam pieminēšot un tu- rešot prātā ik reizes, kad mums atkal uznākšot patika ķerties klāt baltajam cilvēkam. Pēc tam stūrmanis vēl­reiz izņirgāja mūs, kliegdams: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» Tad viens šoneris izlaida krastā sešus mūsējo vīrus, kurus sen jau turējām par mirušiem, šoneri uz­vilka buras un aizbrauca pa šaurumu uz Zālamana salām.
   Tiem sešiem vīriem, kurus izlaida malā, pirmajiem nācās tikties ar velnu velniem, ko skiperi bija mums uz­sūtījuši.
   —   Uznāca nikna sērga, — es viņu pārtraucu, jo at­skārtu . šās nekrietnības būtību. Uz šonera bijušas masalas, un šie seši gūstekņi tīšuprāt tikuši aplipināti ar tām.
   —   Jā, nikna sērga, — Oti turpināja. —• Tas bija va­rens velnu velns. Visvecākie cilvēki neko tādu ne dzirdē­juši nebija. Tos mūsu priesterus, kas vēl dzīvoja, mēs paši nogalinājām, jo tie nemācēja pārspēt velnu velnus. Sērga pletās plašumā. Es jau teicu, ka mūsu tur bija desmit tūkstoši, kad stāvējām sānu pie sāna un plecu pie pleca uz smilšu sēres. Kad slimība no mums atstā­jās, dzīvi bija atlikuši vairs tikai trīs tūkstoši. Un, tā kā visi kokosrieksti bija pārstrādāti koprā, iestājās bads.
   —   Sitas tirgotājs, — Oti beidza savu stāstu, — tas tīrais mēsls būt. Viņš būt kā beigts gabals kai-kai (gaļas), viss apkārt, smirdēt. Viņš būt kā suns, slims suns, un pulka daudzi mušas apkārt suns.,Mums nav bailes no tirgotājs. Mums bailes tālab, ka viņš balts vīrs. Mēs pulka skaidri redzēt: nav labi nokaut balts vīrs. Ta viens tirgotājs kā slims suns, bet tam pullca daudzi brāļi būt ap viņš, balti vīri kā tu, cīnīties kā sātani. Mums nav bailes no tas nolādēts tirgotājs. Kāda reize viņš pulka daudzi kaitināt kanakas, un kana­kas gribēt viņš nosist, bet kanakas domāt par velnu velns, un kanakas dzirdēt stūrmanis dziedāt: «Ek jūs, ek jūs, ek jūs!» — un kanakas nenosist viņš.
   Oti uzdūra savam āķim gabalu tinteszivs ēsmai, ar zobiem noplēsdams to no dzīvā, ļumošā nezvēra, un āķis ar ēsmu baltās liesmās nogrima līdz pat dibenam.
   —       Haizivs staigāt izbeigt, — viņš ieteicās. — Es domāt, mēs noķert pulka daudzi zivs.
   Viņa aukla mežonīgi noraustījās. Viņš steigšus rāva to augšā, pārtverdams roku aiz rokas, un iesvieda lai­vas dibenā lielu, elsājošu klinšu mencu.
   —       Saule nākt augšā, es dot nolādēts tirgotājs dā­vana — dot liela zivs, — Oti sacīja.

VELNI FUATĪNO SALĀ

   i
   No visiem saviem daudza­jiem šoneriem, divmastniekiem un kuteriem, kas burāja starp Dienvidjūru korāļu salām, Dāvids Grifs visvairāk mīlēja «Grāvēju» — jahtai līdzīgu šoneri de­viņdesmit tonnu tilpumā, ar tik veiklu gaitu, ka tas jau senajās dienās bija kļuvis slavens, vadādams kontra­bandas opiju no Sandiēgo uz Pudžetsaundu, sirodams pa roņu nometnēm Bēringa jūrā un vezdams ieročus uz Tālajiem Austrumiem. Valdības ierēdņu neieredzēts kā rūgta nāve, šis kuģis toreiz bija visu jūrnieku prieks un tā būvētāju meistaru lepnums. Pat tagad, pēc četr-
   desmit gadu braukāšanas, tas vēl arvien bija vecu ve­cais «Grāvējs», kas trauca pār jūrām tikpat apbrīno­jamā ātrumā, tā ka jūrniekiem vajadzēja redzēt to savām acīm, lai spētu tam noticēt; tas tad arī visās ostās no Valparaiso līdz Manilas līcim izraisīja dažu labu sirdīgu diskusiju, kur neskopojās ne ar vārdiem, ne belzieniem.
   Sinī naktī šoneris, turēdamies cieši pie vēja, tā ka lielā grotbura slīga lejup ērmoti gluda, vēja pusē viegii- tiņām noplandoties ik pie pacēliena virs lēzenajiem vil­nīšiem, slīdēja pār ūdeņiem, it viegli veicot četrus mez­glus stundā, kaut gan brīze bija tikai vāja pusmiņa. Jau kādu stundu Dāvids Grīfs stāvēja, atspiedies pret ieliņu novēja pusē pie priekšmasta vantīm, no augšas vērodams, kā kuģa šķirtais ūdens bez mitas vizmo fos- foriskās dzirkstīs. Priekšējās buras, vieglītiņām papu- rinādamās atpakaļ, apvēdināja viņa vaigus un krūtis ar spirdzinošu vēsumu, un viņš sajūsmināts apcerēja šo­nera teicamās īpašības.
   —   Ek, kas par skaistuli, Taute, kas par skaistuli! — viņš ieteicās kanakam vērotāja postenī, aizgrābtībā ar roku papliķēdams tika koka reliņu.
   —   Jā, skiper, — atbildēja kanaks polinēziešu sulīgi dobjajā krūšu balsī. — Es jau trīsdesmit gadu pazīstu kuģus, bet tāds man vēl nav gadījies. Mēs Raiateas salā to saucam par «Fanauao».
   —   «Rītausma», — Grīfs pārtulkoja šo mīlināmo vār­diņu. — Kurš tad viņu tā nosauca?
   Taute grasījās atbildēt, bet tad pēkšņi sāka saspringti raudzīties uz priekšu. Grīfs pievienojās šai vērošanai.
   —   Zeme, — Taute teica.
   —   Jā, Fuatīno, — Grīfs atbildēja, neatraudams acis no vietas, kur zvaigznēs vizošo apvārsni asām aprisēm šķēla melns plankums. — Viss kārtībā. Es pateikšu kapteinim.
   «Grāvējs» trauca uz priekšu, līdz salas siluets iznira tik skaidri, kā rokām taustāms, līdz varēja saklausīt plīstošo viļņu miegaino dūkoņu un kazu blēšanu, līdz vējš, nākdams no zemes, pildījās ar reibinošām ziedu smaržām.
   —       Nebijusi nu tā ieeja īsta sprauga, tādā naktī «Grā­vējs» droši izbrauktu pa to, — kapteinis Glass piezī­mēja, ar netīksmi noskatīdamies, kā stūresvīrs strauji sagriež stūres ratu sānis.
   Kādu jūdzi no krasta «Grāvējs» nogula dreifā, lai, nogaidījis rītausmu, dotos iekšā pa bīstamo Fuatīno salas ieeju. Bija īsta tropu nakts, nemanīja ne zīmes no lietus gāzes vai pēkšņas beijas. Priekšgalā Raiateas salas matroži, kurus vien nesaistīja dienests, nolikās gulēt tieši uz klāja. Pakaļgalā kapteinis, stūrmanis un Grīfs izklāja savas guļvietas tikpat gurdā bezrūpībā.. Viņi gulēja virs segām, smēķēdami un pusbalsī mie­gaini pārspriezdami par Matāru, Fuatīno karalieni, un viņas meitas Naumo mīlas dēku ar Motuaro.
   —   Tie nudien ir romantiski ļautiņi, — ieteicās stūr­manis Brauns. — Tikpat romantiski kā mēs, baltie.
   —   Tikpat romantiski kā Pilzahs, — Grīfs iesmējās, — un tas kaut ko nozīmē. Cik tad sen tas notika, kap- tein, kad viņš aizmuka no jums?
   —   Vienpadsmit gadu, — kapteinis Glass īgni at­ņurdēja.
   —   Pastāstiet man par to! — Brauns lūdza. — Runā, ka viņš kopš tā laika ne reizes neesot atstājis Fuatīno. Vai tas tiesa?
   —   Tiesa kas tiesa, — kapteinis norūca. — Viņš tak mīl savu sievu — šito nebēdnieci! Viņa man to nočiepa, un viņš gan bija tas labākais jūrnieks, kādu vien pasāti jebkad atpūtuši … ja tik viņš ir holandietis.
   —   Vācietis, — Grīfs pārlaboja.
   —   Tas tak viena alga, — skanēja atbilde. — Jūra zaudēja varenu jūrnieku tai vakarā, kad viņš izkāpa krastā un Notutu uzmeta viņam vienu actiņu. Jādomā, viņi gauži iepatikās viens otram. Pirms tu, cilvēks, vēl paguvi acis pamirkšķināt, viņa jau bij uzmaukusi tam galvā nez kādu tur baltu puķu pinumu, un pēc piecām minūtēm abi aizskrēja pa pludmali kā divi bērni, rokās saķērušies un skaļi smiedamies. Ceru, ka viņš būs uzspridzinājis to lielo koraļļu bluķi kanālā. Tur es, ar tauvām pāri vilkdamies, arvien nobrāžu kādas pāris vara apšuvuma plāksnes.
   —   Stāstiet nu tālāk! — Brauns skubināja.
   —       Tas ir viss. Tepat jau stāsts arī beidzas. To pašu nakti apprecējās. Uz kuģa tā arī vairs neatgriezās. Otrā dienā iegāju viņu apciemot. Atradu viņu brikšņos stiebru būdā ar plikiem stilbiem — īstu balto mežoni, visgarām apkārušos ar puķēm un visādiem grabuļiem, trinkšķi­nām ģitāru. Nu gatavais ēzelis. Teica man, lai atsūtot šā mantiņas malā. Es atteicu, lai papriekš brauc ellē. Un tas ir viss. Jūs jau pats viņus rīt redzēsiet. Nu jau saraudzījuši trīs bērneļus — brīnum jaukus mazus del- verīšus. Man tur lejā ir fonogrāfs viņam un skaņu vel­tnīšu vai miljons.
   —   Un tad jūs pieņēmāt viņu par tirgotāju? — stūr­manis jautāja Grifam.
   —   Kas tad man cits atlika? Fuatīno ir mīlestības sala, un Pilzahs nu reiz ir mīlētājs. Iezemiešus viņš arī pazīst — viens no labākajiem tirgoņiem, kādi man bijuši un ir. Viņam ir atbildības sajūta. Jūs jau rīt viņu redzēsiet.
   —   Paklau, jaunais cilvēk, — kapteinis Glass draudīgi uzrūca savam stūrmanim. — Vai jūs esat romantiķis? Jo, āre, — ja jūs tāds esat, tad paliksiet uz klāja. Fu­atīno ir romantikas apsēsta sala. Te ikviens ir kādā sa­mīlējies. Viņi jau pārtiek no mīlestības. Tas laikam ce­ļas no kokosriekstu piena vai arī no gaisa, varbūt no jūras. Visa salas vēsture pēdējos desmittūkstoš gados ir tikai viena vienīga mīlestības dēka. Es zinu. Esmu runājies ar večiem. Un ja es jūs notveršu skrienam projām pa pludmali roku rokā ar …
   Kapteiņa pēkšņā apklušana lika abiem sarunu bied­riem paraudzīties viņā. Tie sekoja viņa skatienam, kas slīdēja tiem pāri gar grotmasta vantīm, un ieraudzīja to pašu, ko viņš, — brūnu plaukstu un roku, musku­ļainu un slapju, kurai virspusē pievienojās vēl otra brūna plauksta un roka. Tālāk parādījās -galvvirsa, klāta ķerainām mežaina sprogām, un tad seja ar šķel­mīgām, melnām acīm, savilkta zīmīgā mūžamežu iemītnieka smaidā.
   —  Ak mans dievs! — Brauns izdvesa. — Tas jau ir fauns — jūras fauns.
   —   Tas ir Cilvēks-Āzis, — Glass atteica.
   —       Tas ir Mauriri, — piebilda Grīfs. — Viņš ir mans asinsbrālis pēc iezemiešu paražu svēta zvēresta. Viņa vārds ir manējais, un mans vārds ir viņējais.
   Virs kuģa malas pacēlās plati, brūni pleci un varenas krūtis, un tūdaļ ar tādu vieglumu, kas šķita neprasām nekādu pūļu, pār reliņu pārmetās viss lieliski veido­tais ķermenis un pilnīgi bez trokšņa nolaidās uz klāja. Brauns, kas būtu varējis kļūt arī kas cits nekā tikai Dienvidjūru salu šonera stūrmanis, jutās apburts. Viss, par ko viņš kādreiz bija salasījies grāmatās, tagad pār­liecinoši iemiesojās šajā faunam līdzīgajā viesī no okeāna dzīlēm. — Tomēr tāds sērīgs fauns, — jaunais cilvēks nosprieda, kad zeltainbrUnais mežu dievs nāca šurp, kur Dāvids Grīfs ar pastieptu roku bija izslējies sēdus.
   —   Dāvid, — teica Dāvids Grīfs.
   —  Mauriri, Lielo Brāli, — atteica Mauriri.
   Un arī turpmāk pēc asinsbrālību noslēgušo cilvēku paražas viņi sauca viens otru savā, nevis biedra īstajā vārdā. Pie tam viņi runāja Fuatīno salas polinēziešu izloksnē, un Braunam atlika tikai sēdēt un minēt.
   —   Tālu esi peldējis, lai pateiktu talofa, — Grīfs ieru­nājās, kad pienācējs bija apsēdies, straumēm plūdinā­dams ūdeni pār klāju.
   —   Jau daudzas dienas un naktis es vēroju, vai tu nenāksi, Lielo Brāli, — Mauriri atbildēja. — Es sēdēju uz Lielās klints, kur noglabāts dinamīts, kuram esmu iecelts par sargu. Es redzēju, ka jūs piebraucāt pie ieejas un atkal pazudāt tumsā. Es zināju, ka jūs gaidīsiet līdz rītam, un sekoju jums. Lielas bēdas ir nākušas pār mums. Matāra jau dienām ilgi raudādama gaida tevi. Viņa ir veca sieva, un Motuaro ir miris, un viņa ir no­skumusi.
   —   Vai viņš apprecējās ar Naumo? — Grīfs vaicāja, kad saskaņā ar paražām bija pašūpojis galvu un no­pūties.
   —  Jā. Beigās viņi bija aizbēguši dzīvot pie kazām, kamēr Matāra viņiem piedos, un tad viņi atgriezās dzīvot pie mātes Lielajā mājā. Bet tagad viņš ir miris, un arī Naumo drīz mirs. Dziļas ir mūsu bēdas, Lielais Brāli. Tori ir miris un Tati-Tori, un Pēto, un Nari, un Pilzahs, un citi.
   —  Pilzahs arī! — Grīfs izsaucās. — Vai tad te bijusi sērga?
   —   Bija daudz slepkavību. Klausies, Lielo Brāli! Trīs nedēļas pagājušas, kopš ieradās svešs šoneris. No Lie­lās klints es ieraudzīju tā topburas pār jūru. Šoneri ar laivām vilka iekšā, bet pie lielās radzes viņi nepagriezās sānis, un kuģa dibens tai vairākkārt uzgrūdās virsū. Tagad kuģis stāv krastā, kur viņi nostiprina salauztās brangas. Uz klāja ir astoņi baltie. Pie viņiem ir sievietes no kādas salas tālu austrumos. Sievietes runā valodā, kas daudzējādā ziņā līdzīga mūsējai, taču ir savādāka. Tomēr mēs varam saprasties. Viņas stāsta, ka šonera vīri esot tās nozaguši. Mēs jau nezinām, tomēr viņas dzied un dejo, un liekas laimīgas.
   —   Un vīrieši? — Grīfs pārtrauca.
   —   Tie runā franciski. Es to zinu, jo kādreiz uz tava šonera bija stūrmanis, kas runāja franciski. Divi ir priekšnieki, tie neizskatās līdzīgi pārējiem. Tiem ir zilas acis kā tev, un tie ir velni. Viens ir lielāks velns par otro. Pārējie seši arī ir velni. Viņi mums nemaksā par jamsu un iaro saknēm, ne arī par maizes koka augļiem. Viņi mums visu atņem, bet, ja mēs žēlojamies, nokauj mūs. Tā tika nokauts Tori un Tati-Tori, un Peto, un tie citi. Mēs nespējam pretoties, jo mums nav šauteņu — tikai divas vai trīs vecas šautenes.
   Viņi dara pāri mūsu sievietēm. Tā jau arī nokāva Motuaro, jo viņš gribēja aizstāvēt Naumo, kuru tie ta­gad paņēmuši pie sevis uz šonera. Tālab vien tika no­galināts arī Pilzahs. Galvenais no abiem priekšnie­kiem — Lielais Velns — vienreiz šāva uz viņu, kad viņš brauca laivā, un otrreiz, kad viņš raudzīja uzrāp­ties piekrastes smiltīs. Pilzahs bija krietns vīrs, un No- tutu tagad sēž būdā un raud bez gala. Daudzi ļaudis nobijušies un aizbēguši dzīvot pie kazām. Tomēr tur, augstajos kalnos, visiem nepietiek barības. Un vīri vairs negrib braukt zvejot, un viņi vairs nestrādā sakņu dār­zos, jo velni tik un tā atņem visu, ko viņi ieguvuši. Bet mēs esam gatavi cīnīties.
   Lielo Brāli, mums vajadzīgas šautenes un daudz pat­ronu. Es izsūtīju ziņu, pirms peldēju jūrā pie tevis, un vīri jau gaida. Baltie svešinieki nezina, ka tu esi iera­dies. Dod man laivu un šautenes, un es došos atpakaļ vēl pirms saullēkta. Un, kad jūs rit iebrauksiet, mēs jau būsim sagatavojušies, lai pēc tava signāla apkautu baltos svešiniekus. Viņi ir jānokauj. Lielo Brāli, tev allaž bijušas vienas asinis ar mums, un vīri un sievas lūdza daudzus dievus, lai tu ierastos. Un tu esi ieradies.
   —   Es braukšu laivā tev līdzi, — Grīfs teica.
   —   Nē, Lielo Brāli, — skanēja Mauriri atbilde. — Tev jāpaliek uz šonera. Baltie svešinieki baidīsies no šonera, nevis no mums. Mums būs šautenes, bet viņi to nezinās. Viņi satrūksies tikai tad, kad ieraudzīs tavu šoneri nākam. Sūti tur to jaunekli braukt laivā līdzi.
   Tā nu notika, ka Brauns, tvīkdams kārē pēc roman­tiskām dēkām, par kādām gan lasījis, gan sapņojis, bet kādas ne reizi vēl nebija piedzīvojis, apsēdās pakaļgalā lielajai laivai, kura bija piekrauta ar šautenēm un patronām un kuru airēja četri Raiateas matroži, bet stūrēja zeltainbrūns, pār jūru atpeldējis fauns, vadī­dams to pa silto tropu nakts tumsu uz pusleģendaro mīlestības salu Fuatīno, kur iebrukuši divdesmita gad­simta pirāti.
   II
   Ja starp Džaluitu Maršala salu grupā un Bugenvilu Zālamana salās novilks līniju un ja šo līniju divus grā­dus uz dienvidiem no ekvatora šķels ar citu līniju, kas vilkta no Ukuoras Karolīnu salās, tad šai krustpunktā saules piemirdzinātajos vientuļā okeāna plašumos kļūs redzama kalnainā Fuatīno sala, kuru apdzīvo cilts, kas radniecīga havajiešiem, samoiešiem, tahitiešiem un ma­oriem. Fuatīno iznāk pašā smailē leņķim, ko vilktu gar Polinēziju tālu uz rietumiem un atpakaļ starp Melanēziju un Mikronēziju. Tā tad arī bija Fuatīno, kas nāka­majā rītā iznira Dāvida Grifa skatienam divas jūdzes uz austrumiem no kuģa, tieši lecošās saules virzienā. Pieturējās tā pati brīze, un «Grāvējs» slīdēja pār gludo ūdens līmeni tādā gaitā, ko uzskatītu par ļoti veiksmīgu ikvienam salu šonerim, kaut arī brīze bijusi trīsreiz spēcīgāka.
   Fuatīno Īstenībā nebija nekas cits kā sens krāteris, ko kāds pirmatnējs izvirdums izcēlis no jūras dibena. Rietumu daļa, sadēdējusi un nogruvusi līdz jūras līme­nim, veidoja ieeju pašā krāterī, kas tad bija salas osta. Tādējādi Fuatīno atgādināja nelīdzenu zirga pakavu, kura gali vērsti pret rietumiem. Uz atvērumu starp šiem pakava galiem tad arī stūrēja «Grāvējs». Kapteinis Glass, kas ar tālskati rokā visu laiku bija raudzījies paša zīmētā, uz kajītes jumta izklātā kartē, pēkšņi atslē­jās stāvus, un izteiksme viņa sejā pauda pa pusei sa­traukumu, pa pusei samierināšanos.
   —   Klāt ir, — viņš teica. — Drudzis. Nevarēja ar pa­gaidīt līdz rītam. Man tas allaž uzklūp smagi, mister Grīf. Pēc piecām minūtēm es jau būšu kā bez galvas. Jums pašam nāksies iestūrēt šoneri ostā. Zēn! Sataisi man koju! Labi daudz segu! Ielej pudelē karstu 'ūdeni! Ir tik rāms, mister Grīf, es domāju, ka jūs varēsiet pār­braukt lielo radzi pat bez nobrāzumiem. Nogaidiet iz­devīgu vēja pūtienu un šaujiet taisni pāri! «Grāvējs» ir vienīgais kuģis pa visiem Klusā okeāna dienvidiem, kurš spēj to izdarīt, un es zinu — jūs jau protat šo ma­nevru. Gar Lielo klinti brauciet cieši garām, vērojiet tikai, lai grotmasta rāja to neskar!
   Viņš runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdulli­nātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uzplūdu. Kad viņš streipuļoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam bija klāta mēļi sarkaniem plankumiem, it kā ne­jauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis stiklaini zvīļoja, rokas drebēja, un zobi klabēja auk­stuma krampjos.
   —   Divas stundas, kamēr tikšu pie svīšanas, — viņš šļupstēja ar izķēmotu smīnu. — Tad vēl pāris stundu, un es būšu uz pekām. Es šās nolādētās lēkmes gaitu esmu izpazinis līdz pēdējai minūtei. J-j-jūs b-b-brauciet š-š-š …
   Balss noslāpa vārgos stostos, un viņš klupdams no­šļāca lejā kajītē, bet viņa saimnieks pārņēma kuģa vadību. «Grāvējs» patlaban tuvojās šaurumam. Salas pakava galus veidoja divi milzīgi, tūkstoš pēdu augsti klinšu kalni, abi gandrīz jau atdrupuši no pašas salas,, ar kuru to saistīja tikai zema un šaura pussala. Starp
   galiem atradās kādu pusjūdzi plata josla, gandrīz visa aizsprostota ar koraļļu rifu, kas šķērsu stiepās no dien­vidu gala. Ieeja, kuru kapteinis Glass bija nosaucis par spraugu, izlīkumoja caur šo rifu, nogriezās tieši uz ziemeļu galu un tālāk veda gar stateniskās klintssienas pakāji. Šinī vietā, kur grotmasta rāja gandrīz skrāpēja klinti pie bakborta, Grīfs, lūkodamies lejup stārborta pusē, nepilnu divu asu dziļumā saskatīja dibenu, kas strauji kāpa pretī līmenim. Pa priekšu brauca lielā laiva, tauvā vilkdama kuģi, lai varētu ieturēt virzienu, kā arī nodrošināt to pret vilni, kas skalojās atpakaļ no klints­sienas, un Grīfs, uztvēris izdevīgu brīzes pūsmu, iegro­zīja «Grāvēju» šaurumā un aizslīdēja garām lielajam koraļļu bluķim, nemaz nepieskaroties tam. Taisnību sa­kot, mazliet gan tam piedūrās, bet tik viegli, ka pat nesabojāja vara plākšņu apšuvumu.
   Viņa priekšā atvērās Fuatīno osta. Tā bija apaļa ūdens krātuve piecu jūdžu diametrā, ko ieskāva balts koraļļu liedags, un zaļumiem klātās nogāzes no tā strauji izauga par stāvām krātera sienām. Sienu vir­sotnes veidoja asi zobotas vulkāniskas smailes, ko vie­tumis sedza vai vainagoja aizķērušies pasāta mākonīši. Ikviens izdrupušās lavas dobumiņš vai plaisiņa deva patvērumu meža vīnstīgām un kokiem — zaļš augu mutulis tinās gar klintīm. Tievas ūdens strūkliņas, vai­rāk gan līdzīgas miglas pllvurīšiem, plandījās un vijās lejup pa stāvām, vairākus simtus pēdu augstām no­gāzēm. Un, lai darītu pilnīgu šā zemes stūrīša pievil­cību, siltajā, valgajā gaisā smagnēji tvīka dzeltenzie- dainās kasijas smaržas.
   Lavēdams ar vieglajām, gaisīgajām vēsmiņām, «Grāvējs» iebrauca krāterī. Pavēlējis laivu atsaukt at­pakaļ, Grīfs ar tālskati sīki aplūkoja krastu. Neredzēja ne mazākās dzīvības. Visa apkārtne snauda tropiskās saules svelmainajā tveicē. Ne zīmes no kādas sagaidī­šanas. Tālāk ziemeļkrasta liedagā, kur kokospalmu bārkstainais ietvars ieslēdza ciematu, viņš saskatīja melnos laivu priekšgalus laivu būdiņās. Liedagā uz līdzena ķīļa gulēja svešais šoneris. Nekas nekustējās ne uz tā klāja, ne arī kuģa apkaimē. Ne tuvāk kā piecdes­mit jardu no krasta Grīfs lika izmest enkuru četrdesmit asu dzijumā. Tālāk uz vidu viņš pirms daudziem ga­diem bija mērījis dziļumu līdz trīssimt asīm, bet dibenu tā arī nesasniedza, kā jau to varēja sagaidīt no tik pa­matīgas krātera rīkles, kāda bija Fuatīno. Kad ķēde dārdēdama un šļakstinādama slīdēja caur enkura klīzi, Grīfs pamanīja, ka pulciņš iezemiešu sieviešu, sevišķi gara auguma, kādas mēdz būt vienīgi polinēzietes, plī­vojošos ahu ģērbušās un ziedu vainagiem galvās, iz­skrēja uz piekrastē guļošā šonera klāja. Tāpat viņš ievēroja arī to, ko šīs sievietes nemaz nepamanīja, — ka salīcis cilvēks no kambīzes aizzagās uz priekšgalu, nolēca smiltīs un pazuda šaurajā, zaļajā krūmāju joslā.
   Kamēr saritināja un piesēja buras, izstiepa audekla nojumi un salocīja tauvas un takelāžu, kā ostās pie­ņemts, Dāvids Grīfs soļoja pa klāju un velti raudzījās pēc kādas dzīvas dvēseles vēl kaut kur citur, ne vien uz svešā šonera klāja. Vienreiz viņš nepārprotami skaidri padzirda tālu šautenes šāvienu Lielās klints virzienā. Citi šāvieni nesekoja, un viņš nodomāja, ka tur kāds mednieks šāvis meža kazu.
   Vēl pēc stundas kapteinis Glass, gulēdams zem ve­sela segu kalna, bija beidzis drebināties un nu atradās pašā sviedrēšanas peklē.
   —   Pēc pusstundas es būšu uz kātiem, — viņš vārgā balsī teica.
   —  Jauki, — Grīfs atbildēja. — Sala kā izmirusi, un es došos krastā satikt Matāru un izpētīt apstākļus.
   —  Tā ir rūdīta banda. Turiet acis vaļā! — kapteinis viņu brīdināja. — Ja jūs pēc stundas nebūsiet atpakaļ, sūtiet man ziņu!
   Grīfs satvēra stūres rokturi, un četri Raiateas matroži noliecās pār airiem. Kad viņi sasniedza liedagu, Grīfs ziņkārīgi aplūkoja sievietes zem šonera buraudekla no­jumes. Viņš izmēģinādams pamāja ar roku, un sievietes, mazliet pairgojušas, atmāja pretī.
   —   Talofa! — viņš uzsauca.
   Viņas saprata sveicienu, bet atbildēja: — Jorana, — un tad viņš zināja, ka tās nāk no Sabiedrības salu grupas.
   —   Huahine, — kāds matrozis tūdaļ zināja nosaukt šo sieviešu dzimto salu vārdā. Grīfs pajautāja sievietēm,
   no kurienes šīs esot, un viņas smiedamās un krikšķinā« damas attrauca: — Huahine.
   —   Izskatās tīri kā vecā Dipija šoneris, — Grīfs ietei­cās tahitiešu valodā, runādams paklusa balsī. — Ne­skatieties tik cieši! Kā jums liekas, ko? Vai tā nav «Valeta»?
   Kad matroži izrāpās malā, viņi, pavilkdami laivu mazliet augstāk liedagā, pazagšus un it kā nevērīgi ap­lūkoja kuģi.
   —   Tā ir «Valeta», — teica Taute. — Pirms septiņiem gadiem tai nolūza štenga. Papētē viņi tai pielika un uztakelēja jaunu! Tā bija desmit pēdu īsāka. Rau, kur tā ir.
   —   Aizejiet turp un parunājiet ar sievietēm, puiši! No Raiafeas jau Huahines salu gandrīz var saredzēt, un jūs droši vien kādu no šīm sievietēm pazīsiet. Mēģiniet izzināt visu, ko vien var. Bet, ja parādāt kāds no bal­tajiem, tikai nesāciet kautiņu.
   Kad Grīfs kāpa augšup pa krastmalu, viņa priekšā čabēdama aizrāpoja uz visām pusēm vesela armija vientuļo jūras vēžu, bet zem palmām nerakņājās ne­viens urkšķošs sivēns. Kokosrieksti gulēja, kur krituši, un pie kopras šķūņiem nemanīja ne zīmes, ka tur ko žāvētu. Darba un cītības pēdas bija izgaisušas. Vienu stiebru būdu pēc otras Grīfs atrada pamestu. Tikai reiz viņš uzdūrās sirmgalvim, aklam, bezzobainam, neiedo­mājami sarukušam, kas sēdēja paēnā un uzrunāts kaut ko nomurkšķēja pārbīlī. Tīri it kā šo ciematu būtu iz­postījusi sērga, — Grīfs domāja, pēdīgi tuvodamies Lielajai mājai. Te visur rēgojās posts un nekārtība. Ne­redzēja neviena puķēm vainagota jaunieša vai meitenes, avokado koku ēnā nevalstījās neviens brūns bērnelis. Durvīs saknupusi sēdēja Matāra, vecā karaliene, un klanījās uz priekšu un atpakaļ. Grifu ieraudzījusi, viņa saka raudāt jo rūgtāk, pa daļai pati par savu ciešanu stāstu, pa daļai aiz žēlabām, ka nav neviena apkalpo­tāja, kas tam varētu izrādīt viņas viesmīlību.
   —   Un tā viņi aizveda Naumo, — Matāra nobeidza stāstu. — Motuaro ir miris. Mani'ļaudis ir aizbēguši un mirst badā, dzīvodami pie kazām. Un pie manis vairs nav pat neviena, kas tev varētu pāršķelt kokosriekstu, ko spirdzināties. Ai Brāli, tavi baltie brāļi ir velni.
   —   Tie nav mani brāļi, Matāra, — Grifs viņu mieri­nāja. — Tie ir laupītāji un cūkas, un es salu iztīrīšu no viņiem …
   Viņš aprāva vārdus un apcirtās pa pusei apkārt, tai pašā laikā viņa roka ar zibenīgu kustību aizslīdēja līdz jostai un atpakaļ, un liels kolts jaiļ mērķēja pret cilvēku, kas, zemu noliecies, izdrāzās no koku starpas un metās uz viņu. Viņš nenospieda gaili,- un cilvēks arī neapstā­jās, līdz visā garumā bija izstiepies pie Grifa kājām, un svešinieka mute izvirda veselu dīvainu un nesaprotamu vārdu straumi. Grīfs pazina šinī radījumā to pašu, kas bija aizšmaucis no «Valetas» un pazudis krūmājā; pie­cēlis to kājās, Grīfs vēroja viņa mutes kroplīgo šķobī- šanos, jo viņam bija zaķa lūpa, un tikai tad varēja sa­prast viņa runu.
   —   Glābiet mani, kungs, glābiet mani! — cilvēks vaimanāja angļu valodā, kaut gan viņš neapšaubāmi bija Dienvidjūru iezemietis. — Es jūs pazīstu! Glābiet mani!
   Pēc tam viņš sāka gāzt ārā mežonīgu birumu nesaka­rīgu vārdu, kas nemitējās ātrāk, pirms Grīfs nebija sa­tvēris viņu aiz pleciem un sapurinājis tā, ka viņam aizsitās elpa.
   —   Es tevi pazīstu, — Grīfs teica. — Tu pirms diviem gadiem biji pavārs franču viesnīcā Papētē. Visi tevi saukāja par Zaķa Lūpu.
   Cilvēks dedzīgi meta ar galvu.
   —   Tagad esmu pavārs uz «Valetas», — viņš spurk- šķēja un sprauslāja, mutei nejēdzīgi šķoboties cīņā ar fizisko defektu. — Es jūs pazīstu. Es jūs redzēju tur viesnīcā. Es jūs redzēju pie Lavinas. Es jūs redzēju uz «Kitiveika». Es jūs redzēju pie «Maripozas» iekrauša­nas steķiem. Jūs esat kapteinis Grīfs, un jūs mani iz­glābsiet. Sie cilvēki ir velni. Viņi nogalināja kapteini Dipiju. Man viņi lika noindēt pusi kuģa ļaužu. Divus viņi nošāva uz zāliņiem. Pārējos viņi apšāva ūdenī. Es tos visus pazinu. Viņi nozaga meitenes Huahines salā. Viņi pavairoja savu spēku, pieņemdami cietumniekus no Noumeas salas. Viņi aplaupīja tirgotājus Jaunhebri- dās. Vanikori salā viņi nogalināja tirgotāju un nozaga tur divas sievietes. Viņi…
   Bet Grifs vairs neklausījās. Caur kokiem no ostas puses skanēja šauteņu rībieni, un viņš steigšus sāka skriet uz piekrasti. Pirāti no Tahiti un katordznieki no Jaunkaledonijas! Jauka laupītāju banda, kas patlaban brūk virsū viņa šonerim. Zaķa Lūpa sekoja, visu laiku spurkšķēdams un sprauslādams savu stāstu par balto velnu darbiem.
   Šauteņu spraksti apklusa tikpat pēkšņi, kā sākušies, tomēr Grīfs, baigu nojautu tirdīts, turpināja skriet, līdz kādā ļakas pagriezienā uzdrāzās virsū Mauriri, kas steidzās viņam pretī no piekrastes puses.
   —   Lielais Brāli, — Cilvēks-Āzis elsa..— Es nokavēju. Viņi ir sagrābuši tavu šoneri. Nāc! Jo tagad viņi mek­lēs tevi.
   Viņš metās atpakaļ pa taku projām no piekrastes.
   —   Kur ir Brauns? — Grīfs vaicāja.
   —   Uz Lielās klints. Es tev vēlāk pastāstīšu. Nāc nu!
   —   Bet mani cilvēki laivā?
   Mauriri tija vai izmisumā aiz bailēm no vajāšanas.
   —   Viņi ir pie sievietēm uz svešā šonera Tos neno­nāvēs. Es saku tev patiesību. Velniem vajadzīgi mat­roži. Bet tevi viņi nokaus. Paklau! — Uz ūdens kāds aizlūzušā tenora balstiņā dziedāja franču mednieku dziesmiņu. — Viņi brauc krastā. Viņi sagrāba tavu šo­neri — to es redzēju. Nāc!
   III
   Kaut gan Dāvids Grīfs daudz nebēdāja par savu dzī­vību un ādu, tomēr viņam ne mazākā mērā nepiemita lie­ka pārgalvība. Viņš zināja, kad cīnīties un kad bēgt, un ne brīdi nešaubījās, ka pašlaik pienācis laiks bēgšanai. Augšup pa taku, garām sirmgalvim, kas sēdēja paēnā, garām Matārai, kas sakumpusi tupēja Lielās mājas dur­vīs, viņš sekoja Mauriri cieši uz papēžiem. Viņam pašam pie papēžiem kūleņoja Zaķa Lūpa. No aizmugures ska­nēja vajātāju klaigas, bet celiņš, pa kuru veda Mauriri, lika sirdij kāpt kaklā. Platā taka sašaurinājās, pasviedās pa labi un strauji kāpa kalnup. Pēdējā stiebru būdiņa bija palikusi aiz muguras, un taka, vīdamās caur augstiem kasiju biezokņiem un milzīgu zeltainu lapseņu pū|iem, kļuva arvien stāvāka, līdz izvērtās par īstu kazu stidziņu. Rādīdams augšup uz kailu vulkā­niskas klints izcilni, Mauriri paskaidroja, ka taka vedot tieši tam pāri.
   —   Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvām, bet citas takas nav. Arvien viņi paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!
   Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.
   —   Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mau­riri brīdināja.
   Viņš izlēca saules kvēlē, un kaut kur no apakšas vairākas šautenes sāka steidzīgi būkšķināt. Lodes plak- šķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drum­stalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grifs sekoja, un kāda lode ietriecās klinti tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.
   Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kal­nos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un visā pilnībā iepazinās ar stāvokli.
   —   Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No visām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbrau­cām no ieejas. Viņiem bija gan lielas, gan mazas lai­vas. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raiateas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nonākt pašā līča galā, bet viņi aizšķērsoja mums ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs izglābām šautenes un visu munīciju, tomēr laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un munīciju.
   —   Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints vir­sotni un nesūtīja man brīdinājumu, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.
   —   Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie teVis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; un mani viņi trenkāja līdz pat rītausmai, un visu rītu viņi dzenāja mani tur pa to zemo smilšu sēri. Tad tu iebrauci ar savu šoneri, un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es nu gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.
   —   Vai tu šāvi to vienu šāvienu?
   —   Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un ne- šaudīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.
   —   Nu, un kas tev stāstāms, Zaķa Lūpa? — Grīfs teica «Valetas» pavāram.
   Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms kāda gada viņš uz «Valetas» bija aizbraucis no Tahiti un braukājis pa visām Pomotu salām. Vecais Di- pijs bija «Valetas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nometinātu to par savu tirdz­niecības aģentu Fanriki salā. Rauls van Asvelds un Karls Lepsiuss bija viņa stūrmanis un kravas pārzinis.
   —   Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunā­jamies uz klāja tumsa, kad viņi domaja, ka neviens ne­klausās, Zaķa Lūpa paskaidroja.
   «Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savāk­dama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas pun­ktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta [2] pērļu, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī, tikko izbraukuši no Fanriki, kajītē noti­kusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Tahitiešu matroži visi samukuši
   bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van As- velds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.
   —   Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie pel­dēja. Es vienīgais paliku dzīvs un vēl abi velni; jo ma­nis viņiem vajadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, iz­mantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējiem.
   Tālāk sekoja Zaķa Lūpas murgiem līdzīgie piedzīvo­jumi, kamēr šoneris klaiņojis tālos braucienos uz rietu­miem. Viņš bijis vienīgais dzīvais liecinieks un labi zi­nājis, ka tāpat būtu nogalināts, ja vien nebijis pavārs. Numeā viņiem pievienojušies pieci katordznieki. Zaķa Lūpu nav laiduši krastā nevienā salā, un Grīfs esot pirmais no.malas, ar kuru viņš dabūjot runāt.
   —   Un tagad .viņi mani nokaus, — Zaķa Lūpa spurk- šķināja. — Jo nu viņi zina, ka esmu jums pastāstījis. Es tomēr neesmu galīgs zaķapastala, es palikšu pie jums, kungs, un miršu kopā ar jums.
   Cilvēks-Azis papurināja galvu un piecēlās kājās.
   —   Guli te un atpūties! — viņš teica Grifam. — Šo­nakt būs tālu jāpeld. Bet šo pavāru, to es tagad aizve­dīšu vēl augstāk kalnos, kur mani brāļi dzīvo kopā ar kazām.
   IV
   — Labi gan, ka tu proti peldēt, kā 'vīram pieklājas, Lielo Brāli, — Mauriri pačukstējā.
   No lavas klinšu gravas viņi bija nokāpuši līcī un ieslīdējuši ūdenī. Viņi peldēja klusiņām, nešļakstinā- damies, Mauriri peldēja pirmais. Krātera melnās sienas slējās pār viņiem tik augstu, ka likās — viņi peld mil­zīga trauka dibenā. Pašā augšā vīdēja debess, nokaisīta blāvi vizošiem zvaigžņu putekļiem. Priekšā viņi redzēja uguntiņu, kas iezīmēja «Grāvēja» atrašanās vietu, un no kuģa klājā, attāluma klusināta, skanēja garīga dziesma, ko spēlēja Pilzaham paredzētais fonogrāfs.
   Abi peldētāji nogriezās pa kreisi, sānis projām no nolaupītā šonera. Kad korālis beidzās, no klāja atviļ- ņoja skaļi smiekli un dziedāšana, tad atkal ieskanējās fonogrāfs. Grīfs, pie sevis vīpsnādams par dziesmas piemērotajiem vārdiem — «Vadi, skaidrā gaisma», vei­cīgi peldēja tālāk pār tumšajiem ūdeņiem.
   —  Mums jāizpeld līdz ieejai un jāizkāpj pie Lielās klints, — Mauriri čukstēja. — Velni ieņēmuši zemo sēri. Paklau!
   Kāds pusducis šāvienu ar nevienādām atstarpēm lie­cināja, ka Brauns vēl arvien turas uz klints, bet pirāti ierīkojušies šaurajā pussalā.
   Vēl pēc stundas viņi jau peldēja zem Lielās klints augstu izslietajām kraujām. Mauriri, taustīdams ceļu, pirmais izkāpa krastā pie kādas aizas, un, apmēram simt pēdu rāpušies pa to augšup, tie nonāca uz šauras klints pārkares.
   —  Paliec še! — teica Mauriri. — Es iešu pie Brauna. No rīta atgriezīšos.
   —   Iešu tev līdzi, Brāli, — Grīfs atteica.
   Mauriri tumsā pasmējās.
   —   Pat tu, Lielo Brāli, to nespēj. Es esmu Cilvēks- Azis, un es vienīgais visā Fuatīno salā spēju pāriet pār Lielo, klinti nakts laikā. Bez tam šī arī būs pirmā reize, kad es pats to darīšu. Pastiep roku! Vai sataustīji? Tur ir noglabāts Pilzaha dinamīts. Nogulsties cieši pie klintssienas, tad tu pa miegam nenovelsies. Es tagad eju.
   Un augstu pār šalcošo bangotni uz šauras klinšu dzegas līdzās dinamīta krājumiem Dāvids Grīfs pār­domāja savu kaujas plānu, tad nolika galvu uz elkoņa un aizmiga.
   No rīta, kad Mauriri veda viņu pāri Lielās klints ga­lotnei, Dāvids Grīfs saprata, kāpēc viņš nebūtu spējis te pāriet naktī. Kaut arī viņa jūrnieka nervi bija norū­dīti lielos augstumos un bīstamā kāpaļāšanā, viņš brī­nījās, kā spēj veikt šo pārgājienu pat gaišā dienas laikā. Te bija vietas, kurās viņam, paklausot Mauriri sīkajiem norādījumiem, vajadzēja saliekties uz priekšu un ar visu ķermeni krist pāri simt pēdu dziļai aizai, ka­mēr izstieptās rokas satvēra kādu atbalsta punktu pie pretējās kraujas, un tad varēja pārvilkt pāri arī kājas. Reiz pāri piecsimt pēdu dziļam bezdibenim bija . jāiz­dara lēciens desmit pēdu uz priekšu un kādu asi uz leju līdz šaurai klints maliņai. Par spīti aukstajam prā­tam, reiz tam tomēr sāka reibt galva, stāvot uz klints ^zcilnīša pat ne divpadsmit collu platumā, kur, šķita, nebija vairs ne kruvesīša, pie kā pieturēties. Mauriri, redzēdams viņu grīļojamies, pārlieca pats savu ķermeni tālu pāri aizai un apgāja viņam apkārt, pie tam spēcīgi uzsizdams pa muguru, lai uzmundrinātu viņa apdullu­šās smadzenes. Toreiz uz visiem laikiem Grīfs atskārta visā pilnībā, kāpēc Mauriri nosaukts par Cilvēku-Azi.
   v
   Aizsardzības postenim uz Lielās klints bija savas la­bās īpašības un savi trūkumi. Nodrošināti pret jebkuru uzbrukumu, divi cilvēki varēja to noturēt pret desmit tūkstošiem. Pie tam vēl klints sargāja izeju atklātā jūrā. Abi šoneri, Rauls van Asvelds un viņa rīkļurāvēju kompānija bija iesprostoti. Grīfs ar savu dinamītu, pār­cēlis to augstāk uz klints, bija stāvokļa kungs. To viņš arī spoži pierādīja kādu rītu, kad šoneri lūkoja izkļūt jūrā. Pa priekšu brauca «Valeta», to tauvā vilka laiva, kuru airēja sagūstītie Fuatīno vīrieši. Grīfs un Cilvēks- Ažis raudzījās tieši lejup no kādas drošas klinšu slēp­tuves trīssimt pēdu augstumā. Šautenes gulēja tiem līdzās, tāpat arī gruzdoša pagale un Mels sainis dina­mīta stienīšu ar pievienotiem degļiem un detonatoru auklām. Kad laiva nokļuva zem viņiem, Mauriri pa­purināja galvu.
   — Tie ir mūsu brāļi. Mēs nevaram šaut.
   «Valetas» priekšgalā atradās vairāki no Grifa paša Raiateas matrožiem. Pakaļgalā kāds cits stāvēja pie stūres rata. Pirāti bija vai nu kajītē, vai arī uz otrā kuģa, izņemot vienu vienīgu, kas ar šauteni rokā stā­vēja kuģa vidusdaļā. Par vairogu tas turēja Naumo, ka­ralienes meitu, cieši piespiedis sev klāt.
   —  Tas ir galvenais velns, — Mauriri čukstēja, — viņam acis ir tikpat zilas, kā tev. Viņš ir briesmīgs cilvēks. Skaties! Viņš tur cieti Naumo, lai mēs nevarētu uz viņu šaut.
   Viegla pūsmiņa un neliela straumīte dzina ūdeni šau­rumā, tā ka šoneris virzījās uz priekšu ļoti lēnām.
   —   Vai jūs protat angliski? — Grīfs sauca lejup.
   Vīrietis sarāvās, pacēla šauteni gandrīz stateniski
   un paraudzījās augšup. Viņa kustības bija straujas un lunkanas kā kaķim, bet zeltaini iedegusī seja pauda zvērisku cīņas kāri. Tā bija slepkavas seja.
   —   Jā, — viņš atsaucās. — Ko jūs gribat?
   —   Griezieties atpakaļ, vai arī es jūsu šoneri uzspri­dzināšu,— Grīfs brīdināja. Viņš uzpūta gruzdošo pagali un pačukstēja: — Pasaki Naumo, lai izraujas viņam no rokām un skrien uz pakaļgalu.
   No «Grāvēja», kas brauca cieši aiz «Paietas», sāka rībināt šautenes, un lodes plakšķēdamas sitās pret klinti. Van Asvelds nicinoši nosmējās, un Mauriri ieze­miešu valodā kaut ko sauca lejup sievietei. Kad tie bija nonākuši tieši apakšā, Grīfs ieraudzīja sievieti izrauja- inies no vīrieša rokām. Acumirklī Grīfs piegrūda gruz­došo pagali pie sērkociņa galviņa's, kas atradās īsā deg- līša šķēlumā, izlēca redzamā vietā pie klints malas un nosvieda dinamītu. Van Asvelds bija paguvis satvert meiteni un tagad cīnījās ar to. Cilvēks-Āzis turēja šau­teni pavērstu pret viņu un gaidīja izdevīgu brīdi. Dina­mīts nokrita uz klāja ciešā sainī, palēcās un aizripoja uz bakborta špigati. Van Asvelds, to ieraudzījis, brīdi sastinga, tad viņi abi ar meiteni skrēja, cik jaudas, uz pakaļgalu. Cilvēks-Āzis šāva, bet sašķaidīja vienīgi kambīzes stūri. Ložu krusa no «Grāvēja» pastiprinā­jās, abi vīrieši uz klints zemu pietupās, lai aizsargātos, un nogaidīja. Mauriri gribēja palūkoties, kas notiek apakšā, bet Grīfs to atturēja.
   —   Deglis ir bijis par garu, — viņš teica. — Nākam­reiz zināšu labāk.
   T-as notika pusminūti pirms eksplozijas. Kas notika pēc tās, to viņi kādu laiciņu nespēja pateikt, jo šāvēji no kuģa, noteikuši īsto attālumu, gāza uguni bez mi­tas. Reiz Grifs riskēja palūrēt kaut ar vienu aci, un tū­daļ tam gar abām pusēm aizšalca lodes. «Valetai» bija norauta daļa bakborta klāja līdz ar reliņu, un tā, sa- šķiebusies un grimdama arvien dziļāk, slīdēja atpakaļ uz ostu. Uz «Grāvēja» klāja rāpās augšā tie vīrieši un Huahines salas sievietes, kas bija slēpušies «Valetas» kajītē un tagad šauteņu uguns aizsegā aizpeldējuši uz otru kuģi. Fuatīno vīrieši, kas brauca vilcējlaivā, no­svieduši tauvu un visā sparā iemukuši atpakaļ šau­rumā, tagad mežonīgā steigā īrās uz dienvidu krastu.
   Četru šauteņu zalve no pussalas krasta liecināja, ka Brauns ar saviem vīriem, izlauzušies caur džungļiem līdz piekrastei, nu ķeras pie darba. Lodes vairs nespin- dza apkārt, un Grīfs ar Mauriri lika lietā arī savus ie­ročus. Tomēr neko nopietnu Viņi nodarīt nespēja, jo «Grāvēja» vīri šāva no klāja uzbūvju aizsega, kamēr vējš un straume nesa šoneri arvien dziļāk šaurumā. No «Valetas» vairs nemanīja ne pēdu, tā bija nogrimusi krātera dziļajos ūdeņos.
   Rauls van Asvelds izdarīja divus manevrus, kas pa­rādīja viņa pārdrosmi un aukstasinību, tā ka pat Grīfs bija spiests pabrīnīties. Ar «Grāvēja» šauteņu uguni Rauls piespieda bēgošos Fuatīno ļaudis atgriezties un padoties gūstā. Un tai pašā laikā, steigšus sasēdinājis pusi no saviem rīkļurāvējiem «Grāvēja» laivā, viņš raidīja tos krastā un tad šķērsām pāri pussalai, tā ne­ļaudams Braunam pāriet uz pašu salu. Visu rīta cēlienu ik pa brīdim atjaunotā šaudīšanās stāstīja Grifam, ka Brauns atspiests Lielās klints pretējā pusē. Stāvoklis palika nemainījies, ja neskaita to, ka «Valeta» bija pa­galam.
   VI
   Lielās klints aizsardzības posteņa trūkumi nopietni apdraudēja dzīvību. Tur nebija ne barības, ne ūdens. Vairākas naktis Mauriri kāda Raiateas matroža pava­dībā peldēja uz līča viņu galu pēc pārtikas krājumiem. Tad pienāca nakts, kad pār ūdeni liesmoja ugunis un skanēja šāvieni. Pēc tam Lielajai klintij pieguļošā ūdens mala tika pamatīgi bloķēta.
   —  Jocīgs stāvoklis, — piezīmēja Brauns, kas nu pil­nībā dabūja izbaudīt visas tās dēkas, kādas iespējams piedzīvot Dienvidjūrās un par kādām viņš līdz šim bija tikai sapņojis. — Mēs esam viņu saņēmuši ciet un ne­varam laist vaļā, un Rauls savukārt ir saņēmis mūs ciet un nevar laist vaļā. Viņš nevar tikt projām, un mums gribot negribot jānomirst badā, turot viņu ciet.
   —  Ja uznāktu lietus, klinšu bedres piepildītos ar ūdeni, — Mauriri teica. Tā bija viņu pirmā diennakts bez ūdens. — Lielo Brāli, šonakt mēs abi sadabūsim ūdeni. Tas ir darbs stipriem vīriem.
   Tonakt, paņēmuši stingri aizbāztus kokosriekstu ka- labašus-1 , katru kvartas lielumā, viņi ar Grifu nokāpa pie ūdens Lielās klints pussalas pusē. Viņi neaizpeldēja vairāk par simt pēdām. Aizmugurē varēja saklausīt kādu nejaušu aira iečīkstēšanos vai irkļa piesitienu pie laivas sāniem, un dažreiz viņi redzēja uzliesmojam sērkociņu, kad vīri sardzes laivās aizdedzināja cigare­tes vai pīpes.
   —   Gaidi še, — Mauriri čukstēja, — un turi kalaba- šus!
   Apgriezies otrādi, viņš nira lejup. Grīfs, gulēdams ar seju pret ūdeni, vēroja, kā Mauriri fosforescētās stigas kvēle kļūst arvien blāvāka un pēdīgi izgaist. Pēc laba brīža viņš bez trokšņa pāršķēla ūdens līmeni Grifam līdzās.
   —   Še! Dzer!
   Kalabašs bija pilns, un Grīfs dzēra saldu, svaigu ūdeni, kas bija izšļācies no sāļā ūdens dzīlēm.
   —  Tas iztek no zemes, — Mauriri teica.
   —   Pašā dibenā?
   —   Nē. Dibens ir tikpat dziļi zem mums, cik kalni augstu virs mums. Tas iztek piecdesmit pēdu dziļumā. Nirsti lejup, līdz jutīsi tā vēsumu!
   Vairākas reizes piepildījis savas plaušas ar gaisu un atkal iztukšojis, kā jau nirēji to dara, Grīfs apgriezās ar galvu uz leju un aizpeldēja cauri ūdenim. Sāļš tas
   ' Kalabašs — trauks no izdobta ķirbja vai kokosrieksta čaulas.
   skalojās gar viņa lūpām un remdeni silts gar ķermeni; bet pēdīgi dziļi lejā tas kļuva dzestrāks un garšoja sāji. Tad pēkšņi viņa ķermenis ienira aukstajā zemūdens straumē. Grīfs izvilka nelielo aizbāzni no kalabaša un, kamēr saldais ūdens burbuļodams plūda tajā iekšā, vē­roja lielas zivs fosforescējošo mirdzumu — kā jūras spoks tā gausi aizšūpojās garām.
   Pēc tam, turēdams kalabašus, kuru svars arvien pa­lielinājās, viņš visu laiku palika ūdens virspusē, kamēr Mauriri tos citu pēc cita nonesa lejā un piepildīja.
   —  Tur ir haizivis, — Grīfs ieteicās, kad viņi peldēja atpakaļ uz krastu.
   —   Phe! — skanēja atbilde. — Tās taču zivju haizivis. Mēs, Fuatīno ļaudis, esam brāļi zivju haizivīm.
   —   Bet tīģerhaizivis? Es arī tās esmu šeit redzējis.
   —  Ja tās ieradīsies, Lielo Brāli, mums vairs nebūs ūdens, ko dzert, kamēr neuznāks lietus.
   VII
   Nedēļu vēlāk Mauriri un kāds Raiateas salinieks at­peldēja atpakaļ ar tukšiem kalabašiem. Ostā bija sara­dušās tīģerhaizivis. Nākamajā dienā uz Lielās klints visi cieta slāpes.
   — Mums jāizmanto visas iespējas, — teica Grīfs. — Šonakt es došos pēc ūdens kopā ar Mautau. Rītnakt tu, Brāli, peldēsi ar Tehā.
   Grīfs dabūja tikai trīs kvartas ūdens, tad parādījās tīģerhaizivis un izdzina viņus malā. Uz klints viņi bija seši, un pinte dienā subtropu tveicē nav pietiekams val­gums cilvēka ķermenim. Nākamo nakti Mauriri un Tehā atgriezās bez ūdens. Otrā dienā Brauns dabūja iepazī­ties ar visām ārējām pazīmēm, kas saistītas ar slā­pēm, — lūpas sasprēgā līdz asinīm, mutes dobums pār­klājas graudainām gļotām, un pietūkušajai mēlei mute kļūst pārāk šaura.
   Tumsā Grīfs aizpeldēja kopā ar Mautau. Viens pēc otra viņi nira caur sālsūdeni lejup līdz aukstajai, sal­dajai straumei, dzerdami vai līdz plīšanai, kamēr pildi- jās trauki. Bija Mautau kārta nirt ar pēdējo kalatjašu, un Grīfs, lūkodamies lejup no virspuses, ieraudzīja jū­ras spoku vizmošanu un noskatījās visu fosforisko blāzmu apviļņoto cīņas ainu. Atpakaļ viņš peldēja viens, tomēr nepiemirsdams paķert savu dārgo nastu — piepildītos kalabašus.
   Barības tiem bija maz. Uz klints nekas neauga, bet kraujās sienas, kur skalojās pērkonīgi rēcošā bangotne- un mitinājās gliemeži, bija pārāk stāvas, lai tur pie­kļūtu. Vietumis, kur pa aizām varēja norāpties, viņi ar pūlēm salasīja nedaudz gliemežu un jūras ežu. Reizem izdevās noķert cilpā kādu fregati vai citu jūras putnu. Kādreiz ar fregatputna gabalu kā ēsmu viņiem palai­mējās izvilkt haizivi. Pēc tam ar skaudīgi glabāto hai­zivs gaļu ēsmai viņi iemanījās šad tad izmakšķerēt vēl pa haizivij.
   Tomēr ūdens trūkums bija un palika viņu lielākā mo­cība. Mauriri lūdza lietu kazu dievam. Taute lūdza misionāru dievu, bet abi viņa tautieši atkrita no tā, pie­saukdami dievus no savām senajām pagānisma dienām. Grīfs tikai smīnēja un nodevās pārdomām. Bet Brauns lādējās, acīm mežonīgi zibot, un nomelnējusī mēle tam spraucās ārā no mutes. Visvairāk viņš lādēja fonogrāfu, kas vēsajās mijkrēšļa stundās no «Grāvēja» klāja mēdza dārdināt korāļus. It īpaši korālis «Kur nav ne bēdu, nav ne prieka» varēja novest viņu līdz trakumam. Tas šķita sevišķi iecienīts uz šonera, jo tika spēlēts vai­rāk par citiem. Brauns, izbadojies un slāpju mocīts, pa pusei apstulbis aiz vārguma un ciešanām, tīri mierīgi varēja gulēt starp klinšu radzēm un vienaldzīgi klausī­ties ukuleļu un ģitāru trinkšķināšanā vai Huahines sa­las sieviešu dziedātajās hula. Bet, kad pār ūdeņiem plūda Trīsvienības kora balsis, viņš galīgi zaudēja galvu. Kādu vakaru aizlūzis tenoriņš sāka dziedāt līdzi fonogrāfam:
   Kur nav ne bedu, nav ne prieka, Tur būšu drīz.
   Kur nav ne atmodas, ne miega,
   Kur nav ne saules, nav ne sniega, — Tur būšu drīz, Tur būšu drīz.
   Tad Brauns sāka plosīties. Šāvienu pēc šāviena viņš aklā niknumā raidīja pret šoneri. Vīriešu un sieviešu smieklu šalts atsaucās atbildes vietā, un no pussalas skanēja atmaksas ložu spraksti; bet aizlūzušais teno- riņš nemitējās dziedāt, un Brauns turpināja šaut, ka­mēr korālis bija galā.
   Tās gadījās tonakt, kad Grīfs un Mauriri atgriezās tikai ar vienu ūdens trauku. Grifa plecam trūka- ādas lēvera sešu collu garumā — par piemiņu, ka tur ar savu smilšpapīram līdzīgo sānu pieskārusies haizivs, no kuras trieciena viņš bija izvairījies.
   VIII
   Nākamajā dienā agri no rīta, pirms saules tveice bija sasniegusi īsto kvēli, atnāca ziņa, ka Rauls van Asvelds gribot uzsākt sarunas.
   Brauns atnesa šo vēsti no ārējā posteņa, kas atradās starp klintīm kādus simt jardus tālāk. Grīfs tupēja pie maza ugunskuriņa, cepinādams uz oglēm haizivs gaļas šķēli. Iepriekšējā diennakts bija gadījusies veiksmīga. Viņiem bija laimējies salasīt ēdamās aļģes un jūras ežus. Tehā bija noķēris haizivi, bet Mauriri sagūstījis prāvu astoņkāji tās aizas pakājē, kur glabājās dina­mīts. Bez tam pa tumsu viņi veselas divas reizes bija laimīgi aizpeldējuši pēc ūdens, pirms tīģerhaizivis vi: ņus uzošņāja.
   —   Saka, šim gribētos atnākt un parunāties ar jums, — Brauns teica. — Bet es jau zinu, ko tas bezgo­dis kāro. Viņam tiktos redzēt, vai jau drīz būsim noba- dojušies līdz nāvei.
   —  Vediet viņu iekšā! — Grīfs teica.
   —   Un tad mēs viņu nokausim, — Cilvēks-Azis prie­cīgi izsaucās.
   Grifs papurināja galvu.
   —   Bet viņš tak ir daudzus cilvēkus nokāvis, Lielo Brāli, viņš ir nezvērs un īsts velns, — Cilvēks-Azis tu­rējās pretī.
   —  Viņu nedrīkst nokaut, Brāli. Pēc mūsu paražām, doto vārdu nedrīkst lauzt.
   —   Tās ir muļķīgas paražas.
   —   Un tomēr tās ir mūsu paražas, — Grīfs nopietni atbildēja, apgrozīdams haizivs gaļas šķēli uz oglēm un pamanīdams, cik kārīgi Tehā ošņā un noskatās. — Ne­dari tā, Tehā, kad atnāks Lielais velns! Rādi tādu ģīmi, it kā tu nemaz nezinātu, kas tas bads tāds ir! Rau, iz­cep tu šos jūras ežus, bet tu, Lielo Brāli, izcep astoņ- kāji! Mēs ielūgsim Lielo velnu padzīrot ar mums. Ne­taupiet neko! Izcepiet visu!
   Un, vēl arvien cepinādams gaļu, Grīfs piecēlās, kad Rauls van Asvelds, kuram pakaļ tecēja liels īru terjers, iesoļoja apmetnē. Rauls rīkojās apdomīgi, nepastiep- dams roku apsveikumam.
   —  Sveikiņi! — viņš uzsauca. — Esmu par jums dzir­dējis.
   —   Es vēlētos, kaut par^jums nekad nebūtu dzirdē­jis, — Grīfs atbildēja.
   —   Es tāpat, — skanēja atbilde. — Pašā sākumā, ka­mēr vēl nezināju, kas iebraucis, es nodomāju, ka man jātiek galā ar parasto tirdzniecības kuģa kapteini. Ti­kai tāpēc vien jau jūs varējāt mani tā iesprostot.
   —   Un man ar kauna pilnu aci jāatzīst, ka biju jūs novērtējis pārāk zemu, — Grifs pasmīnēja. — Es jūs noturēju par zaglīgu bīčkomeru nevis par īstu pirātu un slepkavu. Tālab vien arī pazaudēju savu šoneri. Tā­tad mūsu savstarpējie pagodinājumi, šķiet, būtu līdzīgi šai ziņā.
   Zem tumšā iedeguma Rauls niknumā nosarka, tomēr savaldījās. Acis tam klaiņoja pār barības krājumiem un pilnajiem ūdens traukiem, kaut arī viņš prata slēpt ne­ticīgo pārsteigumu. Viņa augums bija garš, slaids un samērīgs, un Grīfs, viņu pētīdams, pēc sejas vērtēja viņa raksturu. Acis bija drošas un bargas, bet nedaudz par tuvu viena otrai — ne jau saspiestas, tomēr mazliet par tuvu pretstatā platajai pierei, spēcīgajam zodam un žoklim, kā arī izceltajiem vaigu kauliem. Spēks! Viņa
   1 Bīčkomeri — Klusā okeāna salu un piekrastu apdzīvotāji, kas pārtiek, zvejojot pēiles vai savācot to, ko jura izmet malā, bet bieži vien arī pelnās daudz sliktākiem līdzekļiem; tā dēvē ari blan- doņas, kas klaiņo pa ostām.
   8 — Dž. Londons
   seja to pauda_ pārbagātīgi, tomēr Grīfs nojauta tajā kaut ko tadu, kā šim cilvēkam trūka.
   —       Mēs abi esam stipri vīri, — Rauls teica palocīda­mies. — Pirms kādiem simt gadiem mēs, kas zina, būtu cīnījušies par karaļvaras iegūšanu. '
   Nu bija Grīfa kārta palocīties.
   —       Bet pašreizējos apstākļos mēs plēšamies kā suņi, graudami koloniālos likumus tajās pašās karaļvalstīs, kuru likteņu noteicēji mēs varētu būt bijuši pirms simt gadiem.
   —       Viss sairst pīšļos, — Rauls pamācoši piezīmēja apsēzdamies. — Turpiniet vien savu maltīti! Negribu jūs traucēt.
   —   Vai nevēlaties piedalīties? — Grīfs uzaicināja.
   Pretinieks skadri pētīdams {^lūkojās viņā, tad bija
   ar mieru.
   —   Es taisni līpu no sviedriem, — viņš ieminējās.
   — Vai nevaru nomazgāties?
   Grīfs pamāja ar galvu un lika, lai Mauriri atnes ka- labašu. Rauls vēroja Cilvēka-Āža acis, tomēr nesaska­tīja nekā cita kā vien garlaikotu vienaldzību, kad dārgā ūdens kvarta tika izšļakstināta pa zemi.
   —   Suns grib dzert, — Rauls ieteicās.
   Grifs atkal pamāja, un dzīvniekam nolika priekšā otru kalabašu.
   Atkal Rauls pētīja iezemiešu acis, bet nekā neuzzi­nāja.
   —   Zēl, kafijas mums nav, — Grīfs atvainojās.
   —   Jums vajadzēs dzert ūdeni vien. Padod kalabašu, Tehā! Pagaršojiet šo haizivs gabaliņu! Vēl būs astoņ- kājfs un jūras eži ar aļģu salātiem. Žēl, ka pašlaik nav neviena fregatputna. Vakardien puiši noslinkoja un pat nemēģināja kādu saķert.
   Kaut gan Grīfam tā gribējās ēst, ka viņš nebūtu ap­smādējis pat taukos pamērcētas naglas, viņš tomēr ēda ar gariem zobiem un meta pa kumosam sunim.
   —       Diemžēl vēl arvien nevaru pieradināties pie šās primitīvās diētas, — viņš nopūtās, atlaizdamies ērtāk.
   —   Jā, tie konservi, kas palika uz «Grāvēja», tos gan es tagad paēstos ar gardu muti, bet šis te draņķis … — Viņš paķēra kādu pusmārciņu smagu ceptas haizivs
   gabalu un pasvieda to sunim. — Liekas, ka būs vien jāpierod, ja jūs visā drīzumā nepadosieties.
   Rauls netīksmi iesmējās.
   —   Es nāku piedāvāt noteikumus, — viņš zīmīgi teica.
   Grīfs pakratīja galvu.
   —  Nevar būt nekādu noteikumu, esmu jūs sakampis tieši pie čupras un pat nedomāju laist vaļā.
   —  Un jūs domājat, ka noturēsiet mani šajā cau­rumā! — Rauls izsaucās.
   —   Dzīvs jūs to nepametīsiet, ja nu vienīgi dzelžos slēgtām rokām, — Grīfs apdomīgi paskaidroja savam viesim. — Ar jūsu sugas ļaudīm jau esmu agrāk ticis galā. Mēs tos diezgan pamatīgi esam" patīrījuši no Dienvidjūrām. Bet jūs esat — kā lai saku? — jūs esat sava veida anahronisms. Jūs esat pagātnes palieka, un mums vienkārši jātiek vaļā no jums.. Es personīgi ie­teiktu jums doties atpakaļ uz šoneri un izpūst sev dzī­vību. Tas ir vienīgais ceļš, kā izbēgt no tā, kas jums gaidāms.
   Sarunas, vismaz no Raula viedokļa, palika bez rezul­tātiem, un viņš atgriezās savā pusē pārliecībā, ka cil­vēki uz Lielās klints spēj turēties vēl gadiem, kaut gan šī pārliecība acumirklī tpainītos, būtu viņš redzējis, kā Tehā un raiateieši, tiklīdz viņš pagrieza muguru un iz­zuda skatienam, metās rāpot starp akmeņiem, sūkā­dami un grauzdami atliekas, ko suns bija pametis ne­ēstas.
   IX
   — Pašlaik nu mēs paliekam badā, Brāli, — teica Grīfs; — bet tas ir labāk nekā badoties vēl daudzas turpmākās dienas. Lielais velns, pie mums saēdies un padzēries laba ūdens, cik tik gribas, ilgi vairs nepaliks Fuatīno._ Iespējams, ka viņš jau rīt pat mēģinās aiz­braukt. Šonakt mēs abi gulēsim klints galotnē, un Tehā, kas labi šauj, gulēs pie mums, ja vien tam pietiks dū­šas uzrāpties uz. klints.
   Tehā, vienīgais fuatīnietis starp raiateiešiem, bū­dams labs alpīnists, droši veica bīstamo ceļu, un
   rītausmu viņš sagaidīja ar klintsbluķiem aizbarika- dētā dobumā kādus simt jardus pa labi no Grīfa un Mauriri.
   Pirmais brīdinājums bija šauteņu uguns no pussalas, tur Brauns ar abiem raiateiešiem signalizēja, ka atstāj posteni un seko aplencējiem cauri džungļiem uz pie­krasti. No slēptuves Lielās klints kraujā Grīfs kādu stundu vēl neko neredzēja, tad parādījās «Grāvējs», virzīdamies uz šaurumu. Tāpat kā pirmo reizi, sagūs­tītie Fuatīno vīri brauca laivā pa priekšu un vilka šo­neri. Mauriri, pēc Grīfa norādījumiem, sauca tiem lejup, kā rīkoties, kad tie lēnām airējās apakšā. Grifam bla­kus atradās vairāki dinamīta stienīšu saišķi, cieši sa­saistīti un ar sevišķi īsiem degļiem.
   «Grāvēja» klājs bija^ļaužu pilns. Priekšgalā ar šau­teni rokā starp Raiateas matrožiem stāvēja bandīts, kuru Mauriri nosauca par Raula brāli. Pakaļgalā vēl viens stāvēja blakus stūresvīram. Ar virvi pie viņa vi­dukļa bija piesieta Matāra, vecā karaliene. Stūresvīram otrā pusē stāvēja kapteinis Glass ar kaklā pakārtu roku. Vidusdaļā, tāpat kā iepriekš, stāvēja Rauls un tam līdzas Naumo, Šoreiz aiz vidukļa cieši piesieta pie viņa ķermeņa.
   —   Labrīt, mister Dāvid Grīf, — Rauls sauca augšup.
   —   Es taču brīdināju jūs, ka šo salu atstāsiet vienīgi dzelžos slēgtām rokām, — Grīfs atņurdēja sērīgā no­žēlā.
   —  Jūs tak nenokausiet visus savus ļaudis, kuri at­rodas man te uz klāja, — skanēja atbilde.
   Šoneris, kustēdamies lēnām, grūdienu pēc grūdiena, kā to vilka vīri laivā, bija nonācis gandrīz zem klints. Airētāji, nepārtraukdami kustību, sāka cilāt airus krietni gausāk, un vīrs, kas stāvēja kuģa priekšgalā, tiem tūdaļ piedraudēja ar šauteni.
   —   Svied, Lielo Brāli! — sauca Naumo fuatīniešu iz­loksnē. — Esmu bēdu pilna un gribu mirt. Viņam ir sagatavots nazis, ar ko pārcirst manu virvi, bet es viņu turēšu stingri. Nebaidies, Lielo Brāli! Svied — svied tūlīt un paliec sveiks!
   Grīfs vilcinājās un tad nolaida gruzdošo pagali, ko jau bija uzpūtis kvēlē.
   —   Met! — Cilvēks-Azis skubināja.
   Grifs vēl arvien kavējās.
   —  Ja viņi izbrauks jūrā, Lielo Brāli, Naumo būs jā­mirst tik un tā. Un tur jau ir vēl tie citi. Kas ir viņas dzīve pret tik daudzām dzīvībām?
   —  Ja jūs nometīsiet dinamītu vai izšausiet kaut vienu šāvienu, mēs nonāvēsim visus, kas atrodas uz klāja, — Rauls tiem sauca augšup. — Jūs esat man rokā, Dāvid Grīf. Jūs nevarat nokaut šos cilvēkus, bet es varu. Turi tu muti!
   Pēdējais uzbrēciens bija domāts Naumo, kura sauca kaut ko augšup dzimtajā valodā un kuru Rauls ar vienu roku sagrāba aiz rīkles, lai piespiestu klusēt. Viņa savu­kārt ar abām rokām apķērās tam apkārt un lūdzoši pa­raudzījās uz Grifu.
   —  Metiet, mister Grīf, un lai velns viņus parauj! — kapteinis Glass ierūcās savā dobjajā balsī. — Tie ir asinskāri slepkavas, un kajīte mudž no tiem.
   Bandīts, kas bija sasiets kopā ar veco karalieni, pa- sviedās pret kapteini Glasu un draudot pacēla šauteni, tad Tehā no sava posteņa tālāk uz klints nospieda gaili, notēmējis pret viņu. Šautene izkrita vīram no rokām, seja tam savilkās kā milzīgā izbrīnā, kājas saļodzījās, un viņš sabruka uz klāja, noraudams karalieni sev līdzi.
   —   Bakborts! Cieši bakborts! — Grīfs uzsauca.
   Kapteinis Glass un kanaks strauji pagrieza stūres
   ratu, un «Grāvēja» priekšgals pavērsās tieši pret klinti. Vidusdaļā Rauls vēl arvien cīkstējās ar Naumo. Brālis no priekšgala steidzās tam palīgā, izsprukdams sveikā caur ašo šāvienu spietu, ar kādu to apbēra Tehā un Cilvēks-Āzis. Kad Raula brālis piespieda šautenes stobra galu pie Naumo sāniem, Grīfs piegrūda kvēlošo pagali pie sērkociņa galviņas degļa šķēlumā. Tai pašā brīdī, kad viņš ar abām rokām nogrūda lielo dinamīta saini, norībēja arī šāviens un Naumo nogāzās uz klāja reizē ar dinamīta saišķi. Šoreiz deglis bija pietiekami īss. Sprādziens notika brīdī, kad dinamīts pieskārās klājam, un «Grāvēja» klāja daļa, uz kuras atradās Rauls, viņa brālis un Naumo, pazuda uz visiem laikiem.
   Šonera sāni bija iedragāti, un kuģis tūliņ sāka grimt. Priekšgalā visi raiateieši metās pār bortu un ienira.
   Pirmo bandītu, kas lēkšus izdrāzās pa kuģa kāpnēm no kajītes, kapteinis Glass saņēma ar kājas spērienu tieši sejā, tomēr cilvēku gūzma viņu notrieca gar zemi un aizdrāzās viņam pāri. Pēc bandītiem izskrēja Huahines salas sievietes, un, kad tās patlaban lēca pār bortu, «Grāvējs» nogrima uz līdzena ķīļa tuvu pie klints pakā­jes. Zāliņi vēl rēgojās virs ūdens, kad kuģis bija sasnie­dzis dibenu.
   Raudzīdamies no augšas, Grīfs varēja pārredzēt visu, kas notika zem ūdens līmeņa. Viņš redzēja, kā Matāra kādu asi zem ūdens atraisījās no beigtā pirāta un uz­peldēja virspusē. Kad viņas galva iznira virs līmeņa, viņa dažus jardus tālāk pamanīja slīkstam kapteini Glasu, kas nevarēja papeldēt. Karaliene, kaut gan sirma vecenīte, tomēr bija saliniece, viņa apgriezās, no- nira līdz kapteinim un, turēdama to ciet, peldēja uz ūdens neapņemtajiem zāliņiem.
   Piecas galvas, gan gaišmatainas, gan brūnmatainas, jaucās juku jukām ar polinēziešu melnajām galvām, kas bija sētin nosējušas ūdens virspusi. Grīfs ar ieroci rokās vēroja, kad varēs nekļūdīgi notēmēt. Cilvēkam- Azim pēc kādas minūtes laimējās trāpīt, un viņi re­dzēja, kā viena pirāta ķermenis gausi nogrima dzelmē. Bet Raiateas matrožiem, staltiem, spēcīgiem vīriem, kas peldēja kā zivis, nu bija parādīta iespēja atriebties. Strauji peldēdami šurp un turp, viņi izķēra kā gaišās, tā arī brūnmatainās galvas. Tie no augšas tikai noska­tījās, kā četrus atlikušos laupītājus aplenca, sagrāba, parāva dziļi zem ūdens un noslīcināja kā suņus.
   Desmit minūtēs viss bija galā. Huahines salas sievie­tes smiedamās un irgodamas saķērās apkārt laivai, kas bija vilkusi kuģi. Raiateas matroži, gaidīdami pavēles, pulcējās ap zāliņu, pie kura turējās kapteinis Glass un Matāra.
   —   Nabaga vecais «Grāvējs», — kapteinis Glass žē­lojās.
   —   Nekā tamlīdzīga, — Grīfs attrauca. — Pēc nedē­ļas mēs jau būsim to izcēluši, ielikuši jaunas brangas vidusdaļā un atrādīsimies ceļā. — Un karalienei: — Kā jūties, Māsa?
   —       Naumo ir pagalam un Motuaro tāpat, mans Brāli, bet Fuatīno atkal ir mūsu. Diena sākas no jauna. Jāsūta ziņa visiem maniem ļaudīm, kas mitinās augstienēs kopā ar kazām. Un šonakt nu atkal reiz — un tā kā vēl nekad — mēs dzīrosim un līksmosim Lielajā mājā.
   — Kuģim jau gan sen vajadzēja jaunas brangas vidusdaļā, — noteica kapteinis Glass. — Tomēr hrono­metri šinī braucienā vairs nebūs lietojami.

NELIELS RĒĶINS SVIZINAM HOLAM

   Pēdējo reizi gausi un vē­rīgi nopētījis ne ar ko nepārtraukto jūras aploci, Dā­vids Grifs nolaidās no zāliņa un, visas cerības zaudējis, lēnām nokāpa pa veblīnēm uz klāja.
   — Leu-Leu atols ir nogrimis, mister Snov, — viņš teica jaunajam stūrmanim ar izbiedēto seju. — Ja vien navigācijas zinībām vēl kaut cik var ticēt, tad šis atols droši vien atrodas zem jūras, jo mēs divas reizes neap­šaubāmi esam pārbraukuši tam tieši pāri .. . labāk sa­kot, vietai, kur tas līdz šim mēdza atrasties. Vai nu tas ir tā, vai arī hronometrs sabojājies, jeb vai es esmu aiz­mirsis visu, ko zinu par navigāciju.
   —  Tas laikam gan būs hronometrs, ser, — stūrmanis apliecināja savam saimniekam. — Ziniet, es taču izda­rīju novērojumus arī pats uz savu roku un apstrādāju tos, un tie pilnīgi saskanēja ar jūsējiem.
   —  Jā, — noņurdēja Grīfs, īgni pamezdams ai galvu, — un tur, kur krustojas jūsējās somnerlīnijas un manē­jās tāpat, tur ir punkts, kur jāatrodas Leu-Leu centram. Vainīgajam jābūt gan hronometram — vai nu tas no­slīdējis par kādu iedaļu, vai atgadījies kas cits tamlī­dzīgs.
   Viņš paspēra dažus soļus līdz reliņam un atpakaļ, tad pameta bažīgu skatienu uz «Tēvoča Tobija» sliedi ūdenī. Šoneris, no pakaļgala pūšot diezgan pastiprai brīzei, brauca ar deviņu vai desmit mezglu ātrumu.
   —   Labāk iegroziet to tuvāk pie vēja, mister Snov! Atstājiet tikai mazās buras un ļaujiet kuģim kreisēt pret vēju ar-kādu divu mezglu, ātrumu. Sāk nomākties, un es nedomāju vis, ka šonakt izdosies novērot zvaig­znes; tāpēc tagad mums atliek tikai noturēties uz vietas pret vēju, pēc rītrīta vērojumiem aprēķināsim platuma grādus un uzmeklēsim Leu-Leu, braukdami pa tās pla­tuma grādu. Tā savā laikā rīkojušies visi vecie jūrnieki.
   No visiem šoneriem, kas piederēja Dāvidam Grifam, «Tēvocis Tobijs» — plats, smagnējiem rangouta ko­kiem, augstu, stāvu virsūdens bortu un holandiešu priekšvadni — bija visgausākais, vispamatīgāk būvē­tais, tālab arī visizturīgākais, uz kuru droši varēja pa­ļauties.
   Kuģa parastais maršruts veda pa Benksa un Santa Krusas salu grupām un starp ziemeļrietumos izkaisīta­jiem atsevišķajiem atoliem, kur Grīfa iezemiešu tirgo­tāji vāca kopru, karetes bruņurupučus un šad tad, ja gadījās, arī diezgan daudz pērleņu. Tā kā skiperi bija nolikusi gultā sevišķi nikna drudža lēkme, Grīfs bija palaidis viņu atvaļinājumā un pats pārņēmis «Tēvoci Tobiju» tā reisā pa atoliem, kas notika ik pusgadu reizi. Viņš bija nolēmis vispirms aizbraukt uz Leu-Leu atolu, kas atradās vistālāk, bet tagad izrādījās, ka nomaldī­jies jūrā, jo hronometrs rāda zilus brīnumus.
   Tonakt neparādījās neviena zvaigzne, un nākamajā dienā arī saule nebija redzama. Visapkārt zvila necie­šami smacīga nekustība, ko reizēm sarāva spējas vēja brāzmas un pēkšņas lietus gāzes. Aiz bažām novirzīties pārāk tālu pret vēju «Tēvoci Tobiju» nolika dreifā, un četras nākamās dienas un naktis debesis sedza mākoņi. Ne uz mirklīti nepaspīdēja saule, un tajos nedaudzajos brītiņos, kad pa mākoņu spraugām pavizēja zvaigznes, tās bija pārāk blāvas un tūdaļ arī nozuda, tā ka par to noteikšanu pat nebija ko domāt. Šajā laikā jau nu pat pēdīgais nepraša būtu skaidri atskārtis, ka dabas spēki gatavo negantu uzbrukumu. Grīfs, apskatījis baro­metru, kas nemainīgi turējās uz 29,90, kāpa atpakaļ uz klaja, sagrūzdamies ar Džeki-Džekiju, kura seja bija tikpat samākusies un aizmiglota kā debesis un gaiss visapkārt. Džeki-Džekijs, pieredzes bagāts jūrnieks no Tongas salas, skaitījās tāds kā bocmanis un pa pusei otrais stūrmanis, kas izrīkoja no dažādu cilšu kanakiem salasīto apkalpi.
   —   Lieli vēji būs nākt, es domāt, — viņš teica. — Es taisni tāds redzēt agrāk — varbūt piecas, varbūt sešas reizes.
   Grīfs pamāja ar galvu. — Tieši tā, Džeki-Džekij, ne­gaisa* laiks. Drīz vien barometrs būs nokritis pavi­sam — tam izvelsies pat dibens.
   —   Skaidrs, — tongietis apliecināja. — Drīz būs pūst kā elle.
   Desmit minūtes vēlāk uz klāja uznāca Snovs.
   —   Barometrs sakustējies, — viņš teica. — 29,85, k;īt arvien zemāk un visu laiku svārstās. Nejēdzīgi su- tīgs — vai jūs nejūtat? — Viņš nobraucīja pieri ar ro­kam. — Taisni nelabi kļūst. Tā jau visas brokastis at­nāks atpakaļ bez kādām pūlēm.
   Džeki-Džekijs pasmīnēja. — Mans taisni tāpat. Viss, kas iekšā būt, nākt uz ārpuse. Tas vienmēr tā, pirms nakt stiprs pūtiens. Bet «Tēvocis Tobijs» dūšīgs. Viņš iet cauri visam.
   —   Labāk uzvelciet vētras buru grotmastā un negaisa klīveri! — Grīfs teica stūrmanim.' — Neaizmirstiet visas buras sarēvēt līdz pēdējam, pirms tās noņem! Ne­maz vēl nevar pateikt, kas viss mums var noderēt. Uzlieciet dubultcēziņus, ja jau reiz ķeraties klāt!
   Pēc stundas tajā pašā pilnīgajā bezvējā, smacējoša­jam spiedīgumam augot augumā, barometrs noslīdēja līdz 29,70. Stūrmanis bija jauns, viņam trūka pacietības rāmi gaidīt neizbēgamo. Uz mirkli apturējis nemierīgo so]ošanu šurp un turp, viņš pavēcināja rokas.
   —  Ja jau tai reiz jānāk, būtu tad arī nākusi! — viņš izsaucās. — Kas par jēgu mētāties te neziņā! Lai nak kaut visjaunākais, bet tad lai arī nāk, ka mēs varam, zi­nāt, kas tas ir! Jauka jezga — nomaldījušies ar niķainu hronometru, bez tam vēl vētra, kas nemaz negrib pūst!
   Mākoņiem appinkuļotā debess pieņēma neskaidru vara krāsu un šķita kvēlojam kā milzīga nokaitēta katla iekšiene. Neviens vairs nekavējās apakšā. Iezemiešu matroži biklās grupiņās pulcējās kuģa vidusdaļā un priekšklājā, runājās klusinātās balsīs un bažīgi raudzī­jās draudīgajās debesīs un tikpat draudīgajā jūrā, kas vēla garus, gausus, eļļainus viļņus.
   —   Izskatās kā nafta, kas sajaukta ar rīcineļļu, — stūrmanis gremzās, riebumā nospļaudamies pār bortu. — Māte mēdza mani dzirdīt ar tādām mikstūrām, kad biju maziņš. Ak kungs, nu tā kļūst melna!
   Baigā kapara kvēle bija nozudusi, debess satumsa un noslīga tik zemu, ka iestājās vēla vakara krēslainība. Dāvids Grīfs, kas visos sīkumos pazina negaisu, tomēr vēl un vēlreiz pārlasīja «Vētru likumus», sasprindzinā­dams redzi, lai vājajā gaismā spētu saskatīt burtus. Neko citu nevarēja apsākt kā vien gaidīt vēju, tad varēs uzzināt, kādā stāvoklī kuģis atrodas pret ciklona strauji traucošo centru, kas no kaut kurienes tuvojās caur šo drūmo mijkrēsli.
   Pulkstenis bija trīs pēc pusdienas un barometrs no- krities līdz 29,45, kad uzradās vējš. To varēja saredzēt jau uz ūdens, jo vējš savā skrējienā aptymšoja jūras virsmu un sāka dzīt pār to sīkas, kruzuļainas putu sai­tītes. Tā bija vēl tikai tāda stingrāka brīze, un «Tēvocis Tobijs» ar piepūstajām vētras burām, kamēr vējš nāca no sāniem, gorīdamies aizpeldēja četru mezglu gaitā.
   —   Nu tad ir vējelis! — Snovs paņirgājās. — Un pēc tik lieliskas gatavošanās!
   —  Vējš bērniņš, — Džeki-Džekijs piekrita. — Drīz viņš būs augt liels vīrs, būsi redzēt.
   Grīfs lika uzvilkt fokburu, atstājot to sarēvētu, un «Tēvocis Tobijs» mazliet paātrināja savu soli pieaugo­šajā brīzē. Vējš strauji izvērtās par īstu vīru, tomēr ar to nesamierinājās. Tas tikai pūta spēcīgāk, arvien vēl spēcīgāk, katru pastiprinājuma pakāpi iepriekš paslu­dinādams ar bezvēja brīžiem, kuriem tūdaļ sekoja jau­nas mežonīgas brāzmas. Tas kļuva stiprāks ar ik brīdi, līdz «Tēvoča Tobija» reliņš biežāk atradās zem ūdens nekā virs tā un vidusdaļa burzguļoja putainos ūdeņos, ko špigates nespēja aizvadīt. Grīfs nemitīgi pētīja ba­rometru, kas neatlaidīgi slīdēja lejup.
   —   Centrs atrodas dienvidos, — viņš teica Snovam, — mēs traucamies šķērsām tā ceļam un tieši tajā iekšā. Tāpēc mums jāgriežas apkārt un jābrauc pretējā vir­zienā. Tad barometrs noteikti sāks celties. Noņemiet fokburu — kuģis jau tik un tā vairāk nespēj turēt — un esiet gatavi iziet bauti!
   So manevru izpildīja, un cauri mijkrēslim, kas jau līdzinājās vakara tumsai, «Tēvocis Tobijs» apgriezās un trakā ātrumā aizdrāzās uz ziemeļiem šķērsām vētras virzienam.
   —   Nekur mēs tikpat netiekam, — Grīfs pāris stundu vēlāk atzinās stūrmanim. — Vētra met milzīgu loku — šo loku nemaz nav iespējams aprēķināt, — un varbūt mēs pagūsim izskriet šķērsām cauri, bet varbūt ari centrs mūs' skars. Paldies dievam, barometrs vismaz paliek uz vietas.. Viss atkarīgs no tā, cik plašs būs šis loks. Viļņi ir pārāk lieli, mēs nevaram turpināt brau­cienu. Lieciet kuģi dreifā! Gan jau tas kā nekā izkul­sies pats. *
   —   Es līdz šim domājos zinām, ko nozīmē vējš, — agri nākamajā rītā Snovs iekliedza savam saimniekam ausī. — Tas jau nemaz nav vējš. Tas ir kaut kas neiedo­mājams. Tas ir vienkārši neiespējams. Brāzienos tas, jādomā, sasniegs savas deviņdesmit vai simt jūdzes stundā. Taču šis definējums neko neizsaka. Kā gan es varētu kādam to attēlot? Nav manos spēkos. Un parau- gieties uz jūru! Esmu izbraukājis visus austrumus, bet neesmu redzējis neko tamlīdzīgu.
   Diena bija iestājusies, un saulei jau kopš stundas va­jadzēja būt uzlēkušai, tomēr vairāk kā drūmu puskrēslu tā nespēja sagādāt. Viss okeāns bija varena kustīgu kalnu grēdu pārvietošanās. Trešdaļjūdzes plati vērās bezdibeņi starp milzīgajiem viļņiem. To augstās nogā­zes, kaut daļēji pasargātas no trakojošā vēja, lauzīja sīkāku baltkrēpjotu vilnīšu vijumi, bet no pašu milzeņu augstajām korēm vējš norāva baltos kroņus, pirms vēl tie paguva izveidoties. Sīs putu šaltis līmeniski joņoja virs jūras mastu galu augstumā un vēl augstāk.
   —   Ļaunākajam mēs jau esam cauri, — Grīfs sprieda. — Barometrs visu laiku ceļas. Viļņi gan vēl palielinā­sies, kad vējš sāks pierimt. Es iešu nolikšos. Piesargie- ties rfo spējiem vēja apsviedieniem! Tie noteikti nāks. Modiniet mani, kad būs astoņas glases!
   Ap launaglaiku, kad jūra meta milzonīgas bangas, bet vējš pēc pēdējā apsviediena vairs nepūta spēcīgāk kā stingra brīze, Tongas bocmanis ieraudzīja kādu šo­neri ar dibenu uz augšu. «Tēvoci Tobiju» vējš dzina šķēr­sām garām tā priekšgalam, un viņi nespēja saskatīt tā vārdu; bet, pirms vēl iestājās nakts, viņi nejauši pamanīja mazu divsēdekļu laiviņu ar apaļu dibenu tā iegrimušu, ka bija saskatāms vienīgi balto burtu uzraksts priekš­galā. Ar tālskati Snovs saburtoja: «Emīlija L. Nr. 3.»
   —   No roņu mednieku šonera, — Grīfs ieteicās. — To­mēr, kas gan roņu ķērājam darāms šajos ūdeņos, tas sniedzas pāri manai saprašanai.
   —   Varbūt apslēptas mantas meklētāji? — Snovs prā­toja. — Atcerieties, roņu mednieku kuģi bija arī «Sofija Sazerlenda» un «Hermanis», kas izbrauca no Sanfran­cisko, noslēguši līgumu ar tiem gudreļiem karšu īpaš­niekiem, kuri arvien sakās droši zinām atrast īsto vietu, tikai, kad tā atrasta, izrādās, ka tā nemaz nav īstā.
   III
   Pēc galvu reibinošas nakts, kurā viss plašos vēzienos šūpojās augšup un lejup, kurā «Tēvocis Tobijs», gāze­lēdamies pa rimstošās jūras varenajiem viļņiem bez vienas vēja pūsmiņas, kas spētu izlīdzināt tā cilāšanos, ikvienu cilvēku uz kuģa bija sakratījis slimu pie miesas un dvēseles, uzpūta spirgta brīze, un ierēvētās buras varēja atritināt. Ap pusdienas laiku mākoņi ,pār līdzeno okeāna līmeni izdila un aizpeldēja, atklādami saules vaigu. Novērojumi rādīja divus grādus un piecpadsmit minūtes dienvidu platuma. Ar sabojātu hronometru konstatēt garuma grādus nebija nemaz ko mēģināt.
   —   Mēs atrodamies tā starp piecsimt un tūkstoš jū­dzēm pa šo platuma līniju, — Grīfs piezīmēja, kopā ar stūrmani noliecies pār karti. — Leu-Leu būs kaut kur uz dienvidiem, un šī okeāna daļa ir pavisam klaja. Te nav ne salas, ne rifa, pēc kura mēs varētu noregulēt hronometru. Vienīgais, ko varam dārīt…
   —   Hei, zeme, skiper! — sauca tongietis pa kuģa kāp­nēm lejā.
   Grīfs uzmeta ašu skatienu tukšajam laukumam kartē, pārsteigumā iesvilpās un vārgi atslīga krēslā.
   —   Es dabūšu trieku, — viņš teica. — Te nekur apkārt nevar būt zeme. Tā mēs nekad neesam ne dreifējuši, ne braukuši. Viss šajā ceļojumā iet ačgārni. Esiet tik laipns, mister Snov, un paskatieties, kas Džekijam īsti lēcies!
   —   Tik tiešām zeme, — pēc minūtes stūrmanis jau sauca lejup. — To var saredzēt pat no klāja … kokos- palmu galotnes … tāds kā atols. Varbūt te vēl galu galā būs Leu-Leu.
   Grīfs noteikti papurināja galvu, paraudzījies uz palmu virkni, no kuras bija redzamas vienīgi galotnes, kas šķita augam tieši jūrā.
   —   Iegriezt vairāk pie vēja, mister Snov, cieši pie vēja, un mēs paskatīsimies. Mēs tieši varam aizstūrēt gar dienvidu galu, un, ja sala tajā virzienā stiepjas tā­lāk, tad piebrauksim pie dienvidrietumu stūra.
   Palmām vajadzēja būt ļoti tuvu, ja tās iespējams sa­redzēt no šonera zemā klāja, un, kaut gan «Tēvocis To­bijs» virzījās uz priekšu gausi, zemā sala tomēr strauji cēlās augšup virs jūras līmeņa un parādījās arvien vai­rāk palmu, kas ļāva noteikt atola aploci.
   —   Skaista gan, — stūrmanis piezīmēja. — Pilnīgs aplis … Izskatās, ka caurmērs varētu būt astoņas vai deviņas jūdzes … Nezin vai lagūnā ir ari ieeja … Kas zina? Varbūt tā ir jaunatrasta zeme.
   Viņi nobrauca gar atola rietumu piekrasti, īsām hal- zēm kreisēdami uz bangotnes apšļāktajām koraļļu ra­dzēm un atkal atpakaļ. No masta gala, vērdamies pāri palmu joslai, kāds kanaks ziņoja, ka redzot lagūnu un tās vidū nelielu salu.
   —   Es zinu, ko jūs tagad domājat, — Grīfs teica sa­vam stūrmanim.
   Snovs, kas, galvu purinādams, visu laiku kaut ko murmināja, aši pacēla acis ar šaubu pilnu un neticīgu skatienu.
   —   Jūs domājat, ka ieeja būs ziemeļrietumos, — Grīfs turpināja, tīri kā atkārtodams ko iemācītu. — Divu ka- beļtauvu platumā ziemeļos to iezīmē trīs atsevišķas kokospalmas un dienvidos pandanusa koki. Pilnīgs ap­lis astoņu jūdžu diametrā ar salu pašā viducī.
   —   Es tiešām tā domāju, — Snovš bija spiests atzīt.
   —   Un tur jau paveras arī ieeja, tieši tur, kur tai vaja­dzētu atrasties …
   —   Un trīs palmas, — Snovs gandrīz čukstēja, — un pandanusa koki. Ja vēl uz salas būs vējdzirnavas, tad tā ir . .. Svizina Hola sala. Bet tas nevar būt. Pēdējo des­mit gadu laikā taču ikviens jūras braucējs to meklējis.
   —   Hols reiz jūs neģēlīgi apkrāpa, vai ne? — Grifs iejautājās.
   Snovs pameta ar galvu. — Tālab vien tik es arī strā­dāju pie jums. Viņš mani iedzina bankrotā. Tā bija vis­tīrākā laupīšana. Tur — Sidnejā es nopirku «Kaskā­des» vraku, kad biju saņēmis kāda mantojuma pirmo iz­maksu no dzimtenes.
   —   «Kaskāde» bija uzskrējusi sēklī pie Ziemsvētku salas, vai ne?
   —   Jā, pilnā gaitā, viss korpuss ārā no ūdens, nakts laikā. Izglābti tika pasažieri un pasta sūtījumi. Tad es nopirku nelielu salu šonerīti, izdodams par to visu pā­rējo naudu, un nu man nācās gaidīt no testamenta iz­pildītājiem pēdējo izmaksu, lai varētu to apgādāt ar visu nepieciešamo. Bet ko izdarīja Svizins Hols — to­brīd viņš atradās Honolulu, — viņš taisnā ceļā drāzās uz Ziemsvētku salu. Viņam nebija ne mazāko tiesību uz
   to. Kad es tur ierados, no «Kaskādes» bija atlikusi vie­nīgi ārējā čaula un motori. Uz kuģa taču, starp citu, bija atradusies vesela krava zīda. Tas pat nav bijis bo­jāts. Es vēlāk to uzzināju tiešā ceļā no paša Hola kra­vas pārziņa. Par visu to Hols ieņēmis skaidrā naudā kādus sešdesmit tūkstošus dolāru.
   Snovs paraustīja plecus un īgni paraudzījās uz la­gūnas gludo līmeni, kur pēcpusdienas saulē dejoja sīki vilnīši.
   —   Vraks bija mans. Es to nopirku publiskā izsolē. Riskēju ar visu, bet zaudēju. Kad atgriezos Sidnejā, ap­kalpes ļaudis un daži veikalnieki, kas bija mani kredi­tējuši, attiesāja manu šonerīti. Es ieķīlāju savu pulk­steni un sekstantu un kādu laiku cilāju ogļu lāpstu, līdz pēdīgi sadabūju līgumu uz Jaunhebridām par nieka astoņām mārciņām mēnesī. Tad izmēģināju laimi kā patstāvīgs tirgotājs, bet uzsēdos sēklī, pierakstījos par stūrmani uz darba algotņu vervēšanas kuģa, kas brau­kāja uz Tannu un pa Fidži salām, dabūju uzrauga vietu kādā vācu plantācijā tur tālāk Apijā un beidzot atradu pastāvīgu darbu uz «Tēvoča Tobija».
   —   Vai esat jel kādreiz saticis Svizinu Holu?
   Snovs papurināja galvu.
   —   Nu, tā vien izskatās, ka tagad jūs viņu satiksiet. Rau, kur ir tās vējdzirnavas.
   9 Iznirdami no ieejas, viņi lagūnas centrā ieraudzīja
   mazu, kokiem apaugušu saliņu, un cauri lapotnei bija skaidri saskatāmas lielas holandiešu vējdzirnavas.
   —   Neviena nav mājās, kā rādās, — teica Grīfs. — Citādi jums būtu izdevība piedzīt parādu.
   Stūrmaņa seja savilkās atriebības grimasē, bet dū­res sažņaudzās.
   —   Likumīgi es nevaru tikt tam klāt. Nu jau viņam ir pārāk daudz naudas. Bet es viņam padīrāšu ādu seš­desmit tūkstošu dolāru vērtībā. Ceru, ka viņš būs mā­jās.
   —   Tādā gadījumā es arī ceru, ka būs, — Grīfs at­teica, saprotoši pasmīnēdams. — Viņa salas aprakstu jums laikam gan deva Bau-Oti?
   —   Jā, neviens cits to nevar tik sīki. Nelaime tikai tā, ka Bau-Oti nevar uzdot ne platuma, ne garuma grādus.
   Viņš vienīgi saka, ka braukuši tālu ceļu no Džilberta salām — tas ir viss, kas viņam zināms. Nez kas ar viņu pēdīgi noticis.
   —   Es viņu pirms gada redzēju Tahiti piekrastē. Teica, ka gudrojot piemunsturēt uz kāda kuģa reisam caur Paumotu salām. Nu tā, klāt mēs esam, jau pavi­sam tuvu. Iemet loti, Džeki-Džekij! Sagatavoties iz­mest enkuru, mister Snovl Pēc Bau-Oti ziņām, enkura vietai jābūt trīssimt jardu attālumā no rietumu krasta deviņu asu dziļumā, dienvidaustrumos ir koraļļu rifi. Tur jau ir tie koraļļu lauki. Cik tev tur ir, Džekij?.
   —   Deviņi asi.
   —   Enkuru lejā, mister Snov!
   «Tēvocis Tobijs», ko turēja enkurs, apmeta loku, priekšējās buras tika nolaistas, un kanaku matroži me­tās pie foka un grotburu falēm un skotiņiem.
   IV
   Laiva sāniski piegula pie nelielā koraļļradžu piestāt­nes mola, un Dāvids Grīfs ar stūrmani izkāpa krastā.
   — Varētu domāt, ka šī vieta galīgi pamesta, — Grīfs teica, kad viņi pa smilšaino taciņu kāpa augšup uz bun- galo. — Tomēr es saožu smaku, ko esmu jau bieži odis. Kaut kas te tomēr tiek strādāts, vai arī mans deguns melo. Lagūna ir klātin noklāta ar pērlenēm. Gaļu no tām viņi izpūdē ne jau tūkstoš jūdžu tālumā no šejie­nes. Vai jūtat to gaisa strāvu?
   Svizina Hola bungalo itin nemaz nelīdzinājās paras­tajiem tropu bungalo. Tas bija misijas arhitektūras stilā  un, iegājuši pa neaizslēgtajām plānu dēļu dur­vīm, viņi ieraudzīja tajā pašā stilā veidotu iekārtu un mēbeles. Lielās dzīvojamās istabas grīda bija klāta ar vissmalkākajiem samojiešu paklājiem. Tur atradās dī­vāni, ērti sēdekļi logu nišās, omulīgi stūrīši un pat bil­jarda galds. Šujamais galdiņš ar rokdarbu groziņu, no kura spraucās ārā smalka linaudekla gabals, rotāts
   1 Stils, kas darināts pēc senajiem spāou kātoju misijas parau­giem Kalifornijā.
   & — Dž. Londons J29 franču izvilkumā, ar iespraustu adatu, liecināja par sie­vietes klātbūtni. Skadriņi pie logiem un veranda durvju priekšā apslāpēja žilbinošo saules gaismu līdz vēsam, blāvam mirgojumam. Perlamutra slēdžu vizmojums pie­saistīja Grīfa acis.
   —  Jā, nudien, akumulatoru baterijas, ko dzen vēj­dzirnavas! — viņš izsaucās, piespiezdams podziņas. — Un neredzamas apgaismošanas ierīces!
   Iedegās apslēptas spuldzes, un telpa pielija ar izklie­dētu, zeltainu gaismu. Gar sienām rindojās daudzi grāmatu plaukti. Grīfs sāka steigšus pārskatīt to virs­rakstus. Diezgan daudz lasījis, kaut arī bija jūras dēkainis, viņš ar vienu acu uzmetienu saskatīja še gluži neaptveramu literatūras veidu dažādību, gan pārsvarā katoliskajā gaumē. Viņš še sastapa gan vecus draugus, gan arī tādus, par kuriem tikai dzirdējis, bet kurus ne­bija lasījis. Te atradās Tolstoja, Turgeņeva un Gorkija kopotie raksti, tāpat arī Kupera, Marka Tvena, Igo, Zolā, Sī, Flobēra, Mopasāna un Pola de Koka raksti. Viņš ziņkārīgi pašķirstīja Mečņikova, Veiningera un Šopenhauera lappuses un izbrīnā ieskatījās Elisa, Lidstona, Krafta-Ebinga un Forela sējumos. Vudrafa «Rasu ekspansija» patlaban atradās tam rokās, kad Snovs atgriezās no mājas tālākas apskates.
   —   Emaljēta peldu vanna, atsevišķa dušas istaba un vēl sēdvanna! — viņš izsaucās. — Viss iekārtots kara­liski! Un, manuprāt, arī šis tas no manas naudiņas būs aizgājis, lai visu to samaksātu. Mājā tomēr vajag būt kādai dzīvai dvēselei. Pieliekamajā es atradu nupat at­vērtas sviesta un piena kārbas, un tur karājās arī svaiga bruņurupuča gaļa. Iešu palūkot, kas vēl te atro­dams.
   Grīfs izgāja pa durvīm dzīvojamās istabas pretējā pusē. Tagad viņš nepārprotami atradās sievietes budu­ārā. Pāri pretī caur stiepļu vijuma durvīm varēja ielū­koties ar žalūzijām aptumšotā guļamtelpā. Uz kušetes atlaidusies, atdusējās kāda sieviete. Maigajā apgaismo­jumā tā šķita neparasti skaista, melnīgsnēja kā spā- niete. Tai līdzās uz krēsla atradās atvērta grāmatiņa; kas bija apgriezta otrādi. No viņas sejas krāsas Grīfs secināja, ka viņa vēl ne visai ilgi uzturējusies tropos.
   Uzmetis tikai vienu skatienu, viņš klusām aizlavījās at­pakaļ — tieši laikā, lai sastaptu Snovu, kas pa pretējam durvīm ienāca dzīvojamā istabā. Aiz kailās rokas stilba sagrābis, viņš vilka līdzi no vecuma sarukušu nēģeri, kas, pārbīlī zobus atņirdzis, ar zīmēm rādija, ka esot mēms.
   —   Es to atradu snaužam mazā skabūzītī aiz mā­jas, — stūrmanis teica. — Viņš, kā liekas, ir pavārs. Nevaru no viņa izdabūt ne vārda! Ko jūs atradāt?
   —   Aizmigušu princesi. Cssst! Nu kāds ir ienācis.
   —   Ja nu tas ir Hols, — Snovs nomurdēja, sažņaug­dams dūri.
   Grīfs papurināja galvu. — Nav īstā vieta kautiņiem. Šeit uzturas sieviete. Un, ja tas ir Hols, gan jau es pirms aizbraukšanas sagādāšu jums izdevību parīko- ties.
   Durvis atvērās, un ienāca garš, smagnējs vīrietis. Aiz jostas viņam bija aizbāzts smags kolts ar garu stobru. Viņš tiem uzmeta ašu, bažīgu skatienu, tad sakrokoja seju mīlīgā smaidā un pastiepa roku.
   —   Sveicināti, svešinieki! Bet neņemiet ļaunā manu vaicājumu — kā gan jums, pie visiem svētajiem, izde­vās uziet manu salu?
   —   Tāpēc, ka bijām nomaldījušies no sava kursa, —1 Grīfs atteica, paspiezdams viņa roku.
   —   Mans vārds ir Hols, Svizins Hols, — tas sacīja, pagriezdamies, lai pakratītu roku Snovam. — Un man jāatzīstas, ka jūs esat mani pirmie viesi.
   —   Un šī tad ir jūsu slepenā sala, par kuru jau ga­diem tērgā visās piekrastēs? — Grīfs attrauca. — Nu, tagad es zinu formulu, pēc kuras to atrast.
   —   Kā tad? — Hols strauji ievaicājās.
   —   Sadauziet savu hronometru, ļaujiet, lai negaiss jūs izmētā riņķī un apkārt, un tad turiet tik acis vaļā, lai saskatītu kokospalmu galotnes paceļamies no jū­ras!
   —   Un kāds būtu jūsu vārds? — Hols apjautājās, ne­gribīgi pasmējies.
   —   Enstejs — Fils Enstejs, — Grīfs nevilcinādamies atbildēja. — Braucu ar «Tēvoci Tobiju» no Džilberta
   salas uz Jaungvineju un mēģinu uziet savu garuma grādu. Šis te ir mans stūrmanis misters Grejs, labāks jūrnieks par mani, tomēr līdz ar hronometra zaudējumu tāpat zaudējis sajēgu kā es.
   Grīfs pats nezināja, kālab īsti melo, bet viņš juta kār­dinājumu un padevās tam. Viņš neskaidri noģida, ka te kaut kas nav kārtībā, tomēr nevarēja parādīt ar pirkstu, kur tad ir nekārtība. Svizins Hols bija paresns vīrs ar apaļu seju, smaidīgām lūpām un smieklu krun­ciņām acu kaktiņos. Bet Grīfs jau agrā jaunībā bija uz­zinājis, cik maldinošs var izrādīties šāds cilvēka tips, tāpat kā nevainīgi zilas acis aiz labsirdīga skatiena var slēpt daudz ko citu.
   — Ko jūs darāt ar manu pavāru? Vai savējo esat pazaudējuši un gribat nolaupīt šito? — Hols ieminējās. — Laidiet jau nu labāk vaļā, ja gribat dabūt vakariņas. Mana sieva arī ir še un ļoti priecāsies jūs satikt… viņa jau tās sauc par pusdienām un nevar vien beigt mani rāt, ka es lietojot nepareizus vārdus, bet es nu reiz esmu vecmodīgs cilvēks. Manējie pusdienas arvien ēda dienas vidū. Nevaru tikt vaļā no bērnības para­žām. Vai negribat nomazgāties? Es gan gribu. Paska­tieties vien uz mani! Esmu nostrādājies kā zirgs — tur ārā kopā ar nirējiem … pērlenes, ziniet. Bet jūs jau, protama lieta, paši saodāt.
   V
   Snovs aizbildinājās, ka nevarot atstāt šoneri bez uz­raudzības, un atkal aizbrauca uz to. Viņam nepavisam netikās lauzt maizes riecienu kopā ar cilvēku, kas viņu aplaupījis, un bez tam bija nepieciešams iestāstīt ka- naku matrožiem, cik svarīgi ir uzturēt spēkā Grīfa me­lus. Vienpadsmitos vakarā Grīfs ieradās uz kuģa, kur stūrmanis viņu jau gaidīja.
   — Kaut kas te notiek — šajā Svizina Hola salā, — Grīfs teica, galvu grozīdams. — Es nespēju izdibināt, kas tas ir, bet skaidri izjūtu to. Kas gan par cilvēku ir šis Svizins Hols?
   Snovs nogrozīja galvu.
   —   Tas cilvēks tur krastā gan nekad nav pircis grā­matas, kas stāv grāmatplauktos, — Grīfs pārliecināti paskaidroja. — Viņš arī nekad nevar būt izprātojis ap­slēptas apgaismošanas spuldzes. Viņš ir mazliet iema­nījies no ārienes rādīties pieklājīgs, bet būtībā ir un pa­liek raupjš kā zirga skrāpis. Viņš ir slīpēts blēdis. Un tad šī banda, kas dzīvo kopā ar to, — viņus sauc par Votsonu un Gormenu; viņi ieradās, kad jūs jau bijāt aizbraucis … nu īsti jūras vilki, tā pusmūža gados, malti un mīcīti, stīvi kā ierūsējušas naglas, tikai div­kārt bīstamāki, īsti razbainieki ar šaujamiem aiz jostām, un tiem nepavisam nešķiet, ka es būtu īstais, kam vajadzētu draudzēties ar Svizinu Holu. Un šī sie­viete! Tā ir īsta lēdija. Vārda pilnā nozīmē. Viņa pazīst Dienvidameriku kā savus piecus pirkstus un Ķīnu tā­pat. Esmu pārliecināts, ka viņa ir spāniete, kaut gan angliski runā kā dzimta angliete. Viņa ir daudz ceļo­jusi. Mēs runājām par vēršu cīņām. Viņa redzējusi tās Gvajakilā, Meksikā un Seviļā. Viņai ir plašas zināša­nas par kotiku.
   Un vēl kaut kas man nedod mieru. Viņa saprot mū­ziku. Es vēl pajautāju, vai viņa pati spēlē. Un viņš taču šo māju iekārtojis kā pili. Ja jau tā, kāpēc tad viņš nav tai iegādājis klavieres? Un vēl kas: viņa ir tāda žirgta un mundra, bet, tikko viņa sāk runāt, šis ne acu no vi­ņas nenolaiž. Sēž kā uz adatām un nemitīgi maisās starpā, pats pārņemdams sarunu pavedienu. Sakiet — vai esat kādreiz dzirdējis, ka Svizins Hols būtu precē­jies?
   —   Goda vārds, nezinu, — stūrmanis atteica. — Ne prātā nav nācis par to lauzīt galvu.
   —   Viņš to iepazīstināja kā misis Holu. Un Votsons un Gormens viņu pašu sauc par Holu. Tas tikai ir skaists pārītis, šie abi puiši. To visu es nekādi nespēju izprast.
   —   Ko jūs šinī sakarībā esat nodomājis darīt? — Snovs vaicāja.
   —   O, pagaidām tāpat vien pakavēties te. Tiem tur krastā ir dažas grāmatas, kuras man gribētos izlasīt. Jums rīt vajadzēs nolaist štengu un to pamatīgi pār­baudīt. Mēs taču esam pārcietuši negaisu, paši zināt. Savediet kārtībā takelāžu, ja jau reiz esat ķērušies pie remonta! Pārskatiet visu smalki jo smalki un nemaz nesteidzieties!
   VI
   Nākamajā dienā Grīfa aizdomas atrada jaunus pie­turas punktus. Jau agri izbraucis malā, viņš lēnā garā soJoja pāri mazajai saliņai uz barakām, kur mitinājās nirēji. Kad viņš pienāca klāt, tie patlaban kāpa laivās, un viņu nepatīkami pārsteidza fakts, ka ar kanakiem te apgājās sliktāk nekā ar ķēdēs saslēgtiem cietumnie­kiem. Turpat atradās arī visi trīs baltie, un Grīfs ievē­roja, ka katram bija līdzi šautene. Hols apsveica viņu- diezgan familiāri, bet Gormens un Votsons nīgri pa­šķielēja, norūkdami savus strupos labrītus.
   Brīdi vēlāk kāds kanaks, noliekdamies, lai ieliktu airi dullī, pasveicināja Grifu ar vieglu, neuzkrītošu mājienu. Sā cilvēka seja.viņam šķita kur redzēta, tas bija viens no tiem tūkstošiem iezemiešu matrožu un nirēju, kurus viņš sastapis, apbraukādams salas tirdzniecības nolū­kos.
   —   Nesaki viņiem, kas es esmu, — Grīfs ieminējās ta- hitiešu valodā. — Vai tu kādreiz esi braucis uz mana kuģa?
   Cilvēks pamāja ar galvu un jau pavēra muti, bet, pirms viņš paguva bilst kādu vārdu, viņu atturēja ne­gants uzbrēciens «Muti ciet!» — ko izrēca Votsons, jau sēdēdams laivas pakaļsēdeklī.
   —   Piedodiet, lūdzu, — Grīfs teica. — Man jau pašam vajadzēja prasties, ka jātur mute.
   —   Nekas, nekas, — iejaucās Hols. — Nelaime tā, ka šie par daudz pļāpā un par maz strādā. Ar viņiem jā­būt stingram, citādi tie nesazvejos pat ne tik daudz pērienu, lai atlīdzinātu savu vēdera tiesu.
   Grīfs līdzjūtīgi palocīja galvu. — Es viņus pazīstu. Pašam man komanda sastāv no tādiem — slinki kā cūkas. Jāizdzen kā tīrie nēģeri, lai pa visu dienu iz­spiestu pusi dienas darba.
   —  Ko jus viņam teicat? — Gormenam nevilšus pa­spruka.
   — Es apvaicājos, kādas šeit pērlenes un cik dziji jā­nirst.
   —   Nekas, var iztikt, — Hols atkal pārņēma atbildi. — Pašlaik mēs strādājam desmit asu dzijumā. Āre, tur ārā, kādus simt jardus no šejienes. Vai negribat pa­braukt līdzi?
   Pusi dienas Grīfs pavadīja pie laivām un pusdienas ēda bungalo. Pēcpusdienu viņš noslinkoja, ērti atlaidies atzveltnī lielajā dzīvojamā istabā, mazliet palasīja un kādu pusstundu patērzēja ar misis Holu. Pēc vakari­ņām viņš spēlēja biljardu ar mājastēvu. Grifam nekad agrāk nebija gadījies tikties ar Svizinu Holu, bet šā vīra meistarību biljardā slavināja visās piekrastēs no Levukas līdz Honolulu. Tomēr cilvēks, ar kuru Grīfs šovakar spēlēja, izrādīja lielu vienaldzību pret šo spēli. Viņa sieva daudz veiksmīgāk prata rīkoties ar kiju.
   Atgriezies uz «Tēvoča Tobija», Grīfs piecēla Džeki- Džekiju no gultas. Viņš tam sīki aprakstīja, kur atrodas barakas, un lika tongietim klusām aizpeldēt turp un aprunāties ar kanakiem. Pēc divām stundām Džeki-Dže­kijs atgriezās. Viņš purināja galvu, stāvēdams Grīfa priekšā, un ūdens no viņa tecēja straumēm.
   —   Ļoti jocīgs lieta, — viņš ziņoja. — Viens balts vīrs viss laiks būt tur. Viņam būt liels šautene. Viņš gulēt iekšā ūdens un sargāt. Pulkstenis varbūt divpads­mit, nākt otrs balts vīrs un ņemt šautene. Pirms balts vīrs iet uz gulta. Otrs balts vīrs palikt tur ar šautene. Labi nebūt. Mans nevar runāt ar kanakas. Mans nākt atpakaļ.
   —   Vilks ar ārā! — Grīfs teica Snovam, kad tongie- tis bija atgriezies savā kojā. — Es saožu kaut ko vairāk nekā pērlenes vien. Šie trīs stāv sardzē pie saviem kanakiem. Ja šis cilvēks ir Svizins Hols, tad arī es tas esmu.
   Snovs iesvilpās, jo viņam pēkšņi kas iešāvās prātā.
   —   Uzminēju! — viņš izsaucās.
   —       Bet es pateikšu, ko jūs uzminējāt, — Grīfs at­trauca. — Jums ienāca prātā, ka «Emīlija L.» ir bijis viņu šoneris?
   —   Tieši tā. Viņi te velk ārā pērlenes un izpūdē tās, kamēr kuģis aizbraucis vēl pēc citiem nirējiem vai ari provīzijas — varbūt abiem kopā.
   —   Pilnīgi vienis prātis ar jums. — Grīfs paraudzījās uz kajītes pulksteni, kas rādīja, ka laiks doties uz dusu. — Viņš ir jūrnieks. Jūrnieki viņi ir visi trīs. Bet salinieki viņi nav. Šinīs ūdeņos viņi ir jauniesācēji.
   Snovs atkal iesvilpās.
   —   Bet «Emīlija L.» ir gājusi bojā ar visu apkalpi, — viņš atsaucās. — Mēs taču to zinām. Viņi tagad te no­metušies palaupīt, kamēr atgriezīsies Svizins Hols. Tad viņš tos saņems ciet ar visām pērlenēm.
   —  Vai arī tie sagrābs viņa šoneri.
   —   Ceru, ka viņi to izdarīs! — Snovs atriebības kārē nomurmināja. — Derētu gan kādam aplaupīt viņu pašu. Vēlētos, kaut varējis ielīst viņu ādā. Gan tad es norēķi­nātos par tiem sešdesmit tūkstošiem.
   VII
   Pagāja nedēļa, un pa šo laiku «Tēvocis Tobijs» bija sagatavots izbraukšanai jūrā, bet Grīfs bija pratis at­brīvoties no katrām aizdomām krastmalas bandas acīs. Pat Gormens un Votsons noticēja, ka Grīfs ir tas, par ko uzdodas. Visu cauru nedēļu Grīfs lūdzās un kaulējās ar tiem, lai uzdod salas garuma grādu.
   —   Jūs taču negribēsiet pamest mani šeit bojā ejai, — viņš pēdīgi sāka uzstāties stingrāk. — Es nevaru orien­tēties pēc sava hronometra, ja nezinu jūsu garuma grādu.
   Hols pasmējās, bet atteicās.
   —   Jūs esat pārāk labs navigators, mister Enstej, un noteikti sasniegsiet Jaungvineju vai citu kādu cietzemi.
   —   Jūs arī esat pārāk labs navigators, mister Hol,— Grīfs atbildēja, — un sapratīsiet, ka es kurā katrā laikā varu sameklēt jūsu salu, braukdams tikai pa tās pla­tuma grādu.
   Pēdējā vakarā, kā parasti izbraucis salā uz vakari- ņģm, Grīfs pirmo reizi dabūja aplūkot pērles, ko viņi bija savākuši. Misis Hola aizrāvusies palūdza savu vīru atnest «skaistulītes» un veselu pusstundu izrādīja tās Grifam. Viņa sajūsma par tām bija neviltota, tāpat kā izbrīns, ka tie izvilkuši tik bagātīgu lomu.
   —   Lagūna ir vēl pavisam neizmantota, — Hols pa­skaidroja. — Jūs jau pats redzējāt, ka viss vairums pēr­ienu ir lielas un vecas. Bet interesanti tas, ka lielāko tiesu pašu vērtīgāko pērļu mēs ieguvām mazā lauku­miņā vienas nedēļas laikā. Tā bija īsta dārgumu krātu- vīte. Likās, ka katrs gliemezis ir pilns, — visumā sīko pērlīšu tur būs kāda kvarta, bet šīs izlases pērles — rau, viss vairums tur tajā kaudzītē — nākušas no tā mazā laukumiņa.
   Grīfs pārlaida tām acis un aplēsa, ka to vērtība var būt no simt līdz tūkstoš dolāru gabalā, kamēr dažas īpaši lielas pērles būs vēl nesalīdzināmi dārgākas.
   —   Ak, kas par skaistulītēm, kas par daiļaviņām! — izsaucās misis Hola, pēkšņi paliekdamās uz priekšu un skūpstīdama tās.
   Vēl pēc dažām minūtēm viņa piecēlās un pateica arlabvakaru.
   —   Jāsaka — ardievu, — Grīfs atteica, saņemdams viņas roku. — Mēs izbrauksim, rītam austot.
   —   Tik piepeši! — viņa atsaucās, tomēr Grīfs labi re­dzēja, cik apmierināti uzdzirkstīja viņas vīra acis.
   —   Jā, — Grīfs turpināja. — Visi remonta darbi pa­beigti. Es nekādi nevaru no jūsu laulātā drauga izlūg­ties salas garuma grādu, kaut gan nebeidzu cerēt, ka viņš vēl kļūs pieļāvīgāks.
   Hols pasmējās un pakratīja galvu, un, kad sieva bija izgājusi no istabas, ierosināja iedzert pēdējo atvadu glāzīti. Pie šīs glāzītes viņi nu sēdēja smēķēdami un sarunādamies.
   —   Kā pēc jūsu domām — cik tās būtu vērtas? — Grīfs ievaicājās, norādīdams pērļu birumu uz galda. — Tas ir, cik pērļu uzpircēji varētu dot jums atklātā tirgū?
   —   O, kādus septiņdesmit piecus vai astoņdesmit tuk- stošus, — Hols nevērīgi attrauca.
   —       Baidos, ka vērtējat par zemu. Es mazliet pazīstu pērles. Ņemsim kaut šo pašu vislielāko. Tā ir pilnīgi nevainojama. Ne centu mazāk par pieciem tūkstošiem dolāru. Kāds multimiljonārs reiz samaksās divtik daudz, kad starpnieki būs noņēmuši savus meslus. Un nemaz nenieciniet sīkās pērlītes, jums jau šo baroka pērlīšu ir veselām kvartām. Un baroka pērlītes pašlaik nāk modē. Tās ar katru gadu arvien vairāk izķer, un to vērtība jau dubultojusies.
   Hols aplūkoja savu pērļu klāstu ciešāk un ilgāk, ap­rēķinādams atsevišķo pērļu vērtību un balsī izteikdams kopsummu.
   —  Jums taisnība, — viņš pievienojās. — Tās būs vēr­tas visus simttūkstoš dolārus.
   —   Un par cik jūs apvērtētu savus ražošanas izdevu­mus? — Grīfs turpināja. — Jūsu paša, divu palīgu un nirēju darbu?
   —   Ar pieciem tūkstošiem tie būtu segti.
   —  Tātad pērles jums ienestu deviņdesmit piecus tūk­stošus skaidra atlikuma?
   —   Apmēram tā. Bet kālab jūs tik ziņkārīgs?
   —   Nu, es tikai tā gudroju … — Grīfs apklusa, lai iztukšotu savu glāzi. — Gudroju, kā lai sagādā jums taisnīgu atlīdzinājumu. Es domāju, ka varētu piešķirt jums un jūsu ļaudīm braucienu par brīvu uz Sidneju un šos piecus tūkstošus dolāru … vai, pareizak, septiņus tūkstošus piecus simtus. Jūs esat dūšīgi strādājuši.
   Nesaraudamies, nepakustinādams ne muskuli, otrs tikai saausījās un saspringa. No apaļās sejas jautrība izgaisa kā liesma no izdzēstas sveces. Smaids vairs ne­aizēnoja viņa acis, un to dziļumos atsedzās šā vīra skarbā, bīstamā dvēsele. Viņš runāja klusā, piesardzīgā balsī.
   —   Pie velna, ko īsti jūs ar to gribat teikt?
   Grīfs uzsvērti vienaldzīgi no jauna iededzināja savu cigāru.
   —   Es nu nezinu, kā lai iesāk, — viņš atteica. — Stā­voklis ir… khe … diezgan kutelīgs… jums. Redziet, es mēģinu būt atklāts. Kā jau teicu, jūs esat strādājis dūšīgi. Es nemaz negribu šīs pērles jums konfiscēt. Vē­los samaksāt jums par zaudēto laiku, pūlēm un izdevu­miem.
   Acumirkli otra vīra seja sastinga pilnīgā vainas ap­ziņas grimasē.
   —       Un es domāju, ka jūs esat Eiropā, — viņš nomur­mināja. Uz brīdi uzliesmoja cerības stars. — Paklau, jūs taču gribat mani izāzēt. Kā lai es zinu, ka jūs esat Svizins Hols?
   Grīfs paraustīja plecus. — Šāda āzēšana būtu pa­visam nepiedienīga pēc jūsu viesmīlīgās uzņemšanas. Un tāpat nepiedienīgi izskatītos, ja uz salas atrastos divi Svizini Holi.
   —       Ja nu jūs esat Svizins Hols, kas tad, visu velnu vārdā, esmu es? Vai to jūs arī zināt?
   —       Nē, — Grīfs nevērīgi atteica. — Bet man nebūtu iebildumu uzzināt.
   —   Nu, tā nav jūsu darīšana.
   —       Bez šaubām. Kas jūs esat, tas neattiecas uz lietu. Bez tam es zinu jūsu šoneri, un no tā es arī varu uzzi­nāt, kas esat jūs pats.
   —   Kā to sauc?
   —   «Emīlija L.»
   —       Pareizi. Es esmu kapteinis Rafijs, tās īpašnieks un kungs.
   —       Malu mednieks roņu nometnēs? Esmu dzirdējis par jums. Kas gan galu galā jūs atvedis šurp manos īpašumos?
   —       Vajadzēja naudas. Roņu bari jau gandrīz izbeigu­šies.
   —       Un pasaules nomaļu stūrīšos kārtība ir jums izde­vīgāka, ko?
   —       Gandrīz tā. Bet nu parunāsim par pašreizējo ķezu, mister Hol. Es varu neganti pretoties. Ko jūs tādā ga­dījumā darītu?
   —       To, ko jau teicu. Pat vēl labāk tā. Cik vērta ir «Emīlija L.»?
   —       Viņas dienas jau pagājušas. Ne vairāk kā desmit tūkstošu, un tā pati jau būtu tīrā laupīšana. Ikreiz, kad tā izbrauc stiprākās bangās, es bažījos, ka tā izbirdinās visu balastu caur dibena plankām.
   —   Ir jau izbirdinājusi, kapteini Rafij. Pēc pēdējā negaisa es to redzēju ar dibenu uz augšu. Teiksim, tā būtu vērta septiņus tūkstošus piecus simtus. Tātad es samaksāšu jums kopā piecpadsmit tūkstošus un pie­šķiršu ceļojumu par brīvu. Nekustiniet rokas! — Grīfs piecēlās, piegāja viņam klāt un paņēma viņa revolveri. — Tikai nepieciešamā piesardzība, kaptein. Tagad jūs nāksiet uz kuģi kopā ar mani. Misis Rafijai es šos jau­numus pastāstīšu vēlāk un pierunāšu viņu piebiedroties jums.
   —   Jūsu rīcība ir jauka, mister Hol, tas man jā­saka, — kapteinis Rafijs vaļsirdīgi atzina, kad laiva piestāja pie «Tēvoča Tobija» sāniem. — Bet paturiet acīs Gormenu un Votsonu! Tie ir īsti blēži. Un pie tās pašas reizes — man gan lāgā netīkas pašam to piemi­nēt, bet jūs jau redzējāt manu sievu. Es atdevu viņai četras vai piecas pēries. Votsons un Gormens bija ar mieru.
   —   Nekas vairāk nav jāsaka, kapteini. Pat ne vārda. Šīs pērles paliks viņai. Vai tas esat jūs, mister Snov? Šeit ir mans draugs kapteinis Rafijs, un es gribētu jūs lūgt ņemt viņu savā gādībā. Es braukšu krastā pēc viņa laulātās draudzenes.
   VIII
   Dāvids Grīfs sēdēja bungalo dzīvojamā istabā pie bibliotēkas galdiņa un rakstīja. Ārā jau rādījās pir­mais bālais ausmas svīdums. Šo nakti viņš bija pavadī­jis vienā darbā. Misis Rafijai vajadzēja veselu divu histērijas stundu, lai iesaiņotu savas un kapteiņa Rafija mantas. Gormens bija saņemts miegā, bet Votsons, kas stāvēja sardzē pie nirējiem, mēģināja pretoties. Līdz šaudīšanai gan nenonāca, bet vienīgi tad, kad viņam uz­skatāmi pierādīja, ka spēle zaudēta, viņš uzdeva cīņu un bija ar mieru pievienoties saviem kompanjoniem uz kuģa. Uz laiku drošības labad viņu un Gormenu pie­ķēdēja stūrmaņa kajītē, misis Rafiju ieslēdza Grīfa ka­jītē, bet kapteini Rafiju piesēja pie salona galda.
   Grīfs pabeidza savu dokumentu un parlasīja, ko bija uzrakstījis:
   «Svizinam Holam par pērlēm, kas izzvejotas no lagūnas
   (aptuveni vērtējot)…………..
   Herbertam Snovam pilnos ap­mēros glābšanas nauda par tvaikoni «Kaskāde», atlīdzinā­ta pērlēs (aptuveni vērtējot) Kāpt. Rafijam atalgojums un iz­devumi par pērļu savākšanu . Kapteinim Rafijam atmaksa par šoneri «Emīlija L.», kas gājis
   bojā negaisā . . ■…………….
   Misis Rafijai aiz labas sirds piecas skaistas pērles (aptu­veni vērtējot)
   23 411
   Par ceļojumu uz Sidneju čet­rām personām, katrai 120 dol. Par svina baltumu divu Svizina Hola laivu krāsošanai . . . Svizinam Holam pārpalikums pērlēs (aptuveni vērtējot), ku­ras atrodamas bibliotēkas galda atvilktnē . . . . . .
   100 000 dolāru — 100 000 dolāru» Grīfs parakstīja un datēja dokumentu, tad, brīdi pa­domājis, pierakstīja apakšmalā:
   «P. S. — Bez tam vēl Svizinam Holam esmu parādā trīs grā­matas, ko aizņēmos no bibliotēkas: Hadsona «Fizikālo parādību likumsakarības», Zolā «Parīze» un Mehena «Āzijas problēma», šīs grāmatas vai to pilnu vērtību var saņemt no minētā Dāvida Grifa viņa Sidnejas kantorī.»
   100 000 dolāru
   60 000 dolāru 7500 „
   7500
   1100
   480
   Viņš izslēdza elektrisko apgaismojumu, paņēma grāmatu sainīti, rūpīgi noslēdza ārējās durvis un devās uz laivu, kas lejā jau gaidīja.

SAULES SPALVAS

    I
   Tā bija Fitu-Ivas sala — Polinēzijas pēdējais neatkarības cietoksnis Dienvidjū- rās. Trīs faktori noteica Fitu-Ivas neatkarību. Pirmais un otrais bija tās nošķirtais ģeogrāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju kareivīgais noskaņojums. Tomēr tie vien galu galā nespētu salu paglābt, ja nebijis tā fakta, ka Japāna, Francija, Lielbritānija, Vācija un Savienotās Valstis vienā laikā atklāja, cik ļoti tā iekārojama. Šīs valstis līdzinājās spēlmaņiem, kas plēšas viena penija dēļ. Tās stājās cita citai ceļā. Šo piecu valstu kara kuģi drūzmējās Fitu-Ivas vienīgajā mazajā ostiņā. Klīda bau­mas par karu, tika draudēts ar karu. Ēzdami brokastīs grauzdētas maizes šķēli, cilvēki visā pasaulē lasīja ve­selas avīžu slejas f)ar Fitu-Ivu. Kāds jenkiju matrozis tolaik īsi un kodolīgi izteicās — visas šīs valstis gribot reizē iecelt kājas silē.
   Tā nu bija iznācis, ka Fitu-Iva bija izvairījusies pat no kopēja protektorāta, un karalis Tulifau, saukts vēl par Tui Tulifau, netraucēti noteica tiesu un likumus savā baļķu pilī, ko kāds Sidnejas tirgonis tam bija uz­cēlis no Kalifornijas sarkankoka. Tui Tulifau bija ne vien, kā mēdz teikt, karalis ikvienu collu, bet viņš bija karalis ikvienu sekundi. Kaut gan valdīja jau piecdesmit astoņus gadus un piecus mēnešus, pats viņš bija tikai piecdesmit astoņus gadus un trīs mēnešus vecs. Tas ja- saprot tā, ka valdnieks viņš bija piecus miljonus se­kunžu ilgāk, nekā vispār elpoja, jo viņu kronēja divus mēnešus pirms dzimšanas.
   Viņš bija karalisks karalis, valdniecisku apmēru vīrs sešarpus pēdu garumā un, nebūdams nemaz pārmērīgi aptaukojies, svēra trīssimt divdesmit mārciņas. Tas to­mēr nav nekas neparasts polinēziešu «virsaišu dzimtā». Sepeli, viņa karaliene, bija sešas pēdas un trīs collas gara un svēra divsimt sešdesmit mārciņas, bet viņas brālis Uiliami, kas komandēja armiju tajos brīžos, kad nebija jāpilda premjerministra pienākumi, pārspēja viņu par vienu collu garumā un pussimt mārciņām svarā. Tui Tulifau bija jautras dabas, liels dzīrotājs un plītnieks. Tāpat jautri ļaudis bija visi viņa pavalstnieki, izņemot tās reizes, kad noskaitās; tad viņi, gadījās, at­ļāvās pat apmētāt ar sprāgušiem sivēniem savus ap- kaitinātājus. Bez tam viņi savā reizē prata cīnīties ne sliktāk par maoriem, — to senajās dienās bija nācies piedzīvot viņu piekrastē pirātiskajiem sandelkoku un vergu tirgotājiem.
   II
   Grīfa šoneris «Kantāni», pirms divām stundām pa­braucis gar Pīlāru klintīm pie eejas, tagad gausi virzī­jās pa ostu, jo brīze vēdināja tikai vieglas vēsmiņas un nevarēja vien saņemties, lai sāktu pūst kārtīgi. Bija dzestrs, zvaigžņots vakars, un viņi šļaucījās pa pupi, gaidīdami, kamēr šī gliemeža gaita viņus novedīs līdz enkurvietai. Villijs Smī, kravas pārzinis, iznāca no ka­jītes, grezni uzcirties savā krasta tualetē. Stūrmanis pašķielēja uz viņa kreklu no vissmalkākā un baltākā zīda un zīmīgi noirdza.
   —   Šovakar laikam būs dejas? — Grīfs piezīmēja.
   —   Nē, — stūrmanis atteica. — Tas jau Taituas dēļ. Villijs viņā ieķēries.
   —   Lika drusku pagaidīt! — kravas pārzinis negri­bēja atzīties.
   —   Nu, tad viņa ieķērusies jūsos, tas pats vien iz­nāk, — stūrmanis turpināja. — Jūs vēl ne pusstundu nebūsiet krastā, kad jums jau būs puķe aiz auss, kronis galvā, bet roka ap Taituas vidukli.
   —   Vienkārši greizsirdība, — Villijs Smī nošņācās.
   —   Jums pašam būtu kārojies tikt viņai klāt, tikai jūs nevarat.
   —   Es nevaru sadabūt tādu kreklu kā jūsējais, tālab man nekas neiznāk. Bet esmu gatavs derēt uz puskronu, ka no Fitu-Ivas jūs vis neaizbrauksiet ar šo kreklu mu­gurā.
   —   Un, ja to nedabūs Taitua, tad Tui Tulifa'u jau nu katrā ziņā dabūs, — Grīfs brīdināja. — Labāk ne acīs nerādiet viņam šo kreklu, citādi tam pēdējā stundina klāt.
   —   Tas tiesa, — kapteinis Boigs apstiprināja, pa­griezdams galvu atpakaļ, jo visu laiku bija vērojis bū­diņu ugunis krastā. — Pēdējā reizē, kad te bijām, viņš apķīlāja vienam no maniem kanakiem skaistu jostu līdz ar nazi makstī. — Kapteinis pievērsās stūrmanim.
   —   Varat kuru katru brīdi izmest enkuru, mister Maš. Tikai neatlaidiet ķēdi pārāk vaļīgi! No vēja nav ne zī­mes, un rīt mēs varam bfit aizslīdējuši otrā pusē kopras šķūņiem.
   Pēc minūtes enkurs žvarkstēdams nogāzās ūdenī. Laiva jau nolaista stāvēja pie kuģa sāniem, un ļaužu grupa, kas gribēja doties krastā, salēca tajā. Bez kana­kiem, kas visi kā viens tiecās uz krastu, laivā atradās
   vēl tikai Grifs un kravas pārzinis. Mazās koraļļradžu laivu piestātnes sākumā Villijs Smī, atvainodamies kaut ko noburkšķējis, atšķīrās no sava saimnieka un pazuda kādā palmu alejā. Grifs pagriezās pretējā vir­zienā gar vecās misionāru baznīcas priekšpusi. Seit, starp kapiem krastmalā, vieglos ahu un lava-lava tērpu­šies, ziediem vainagoti un puķu vītnēm ap kaklu, ar lie­liem fosforiski vizošiem hibiska ziediem matos dejoja jaunekļi un meitenes. Tālāk Grīfs pameta aizmugurē garo, no stiebriem taisīto himine būdu, kurā vairāki desmiti vecāku vīru sēdēja rindās, dziedādami vecos korāļus, ko tiem iemācījuši jau sen aizmirsti misionāri. Tāpat viņš pasoļoja garām Tui Tulifau pilij, kurā, kā varēja spriest pēc gaišajiem logiem un trokšņiem, gāja vaļā parastā_ dzīrošana. Jo no laimīgajām Dienvidjūru salām Fitu-īva bija vislaimīgākā. Te ļaudis svinēja svētkus un līksmoja gan piedzimšanas, gan nāves ga­dījumos un lāpāt apdzīroja vēl nedzimušos un jau no­mirušos.
   Grīfs gāja tikai tieši vien uz priekšu pa Irbenāju ceļu, kas vijās un locījās caur leknām puķu audzēm un pa­pardēm līdzīgo algarobas koku biezokņiem. Siltajā gaisā pludoja smaržas, un pār galvu, asi iezīmēdamies pret zvaigznēm, slējās zem smagas augļu nastas nolī- kušie mango, staltie avokado koki un palmas ar slai­diem lapu pušķiem. Šur un tur stāvēja pa stiebru būdai. Tumsā burbulēja balsis un smiekli. No ūdens puses mir­guļojošās uguntiņas un maigu balsu kori vēstīja, ka zvejnieki atgriežas no rifa.
   Pēdīgi Grīfs nogriezās no ceļa, gandrīz paklupdams pār cūku, kas īdzīgi norukšķējās. Paraudzījies pa at­vērtajām durvīm, viņš redzēja druknu, pavecāku ieze­mieti sēžam uz paklāju kaudzes. Reizi pa reizei tas gluži automātiski pārvilka pār kailajām kājām no kokosriekstu šķiedrām gatavotu mušu gaiņātāju. Viņš valkāja acenes un pastāvīgi mēdza lasīt kādu grāmatu, kā Grīfs labi zināja, — angļu bībeli. Jo šis jau bija Jeremija, viņa tirgonis, tā nosaukts pēc pravieša Jere­mijas vārda.
   Jeremijas āda bija gaišāka nekā fituīviešiem, kā tas parasti mēdz būt tīrasiņu samoiešiem. Misionāru
   izglītots, viņš bija labi kalpojis to mērķiem tur pāri rie­tumos, kanibālu atolos, strādādams par nemācīto ļaužu skolotāju. Par atlīdzinājumu viņš bija atsūtīts uz para­dīzi Fitu-Ivas salā, kur visi jau senlaikus piegriezti ticībai, ja vien nebija atkrituši no tās, un te viņam vaja­dzēja uzokšķerēt ticības atkritējus. Par nelaimi Jere­mija bija dabūjis pārāk labu izglītību. Kāds nejauši pie- klīdis Darvina sējums, kašķīga sieva un glīta fituīviešu atraitne bija ievilkuši viņu atkritēju tīklos. Te vēl ne­bija īsta ķecerība. Darvina ietekmē radās tikai prāta apguruins. Kāda gan jēga censties izprast šo ārkārtīgi sarežģīto un mīklaino pasauli, it sevišķi vēl tādā gadī­jumā, ja cilvēks apprecējis kašķīgu sievu? Kad Jeremija sāka pamest novārtā savu pienākumu pildīšanu, misi­jas padome arvien skaļāk un skaļāk draudēja nosūtīt viņu atpakaļ uz atoliem, bet sievas mēle attiecīgi pie­ņēmās asumā. Tui Tulifau bija līdzjūtīgs monarhs, par kuru bija zināms, ka sieva to mēdzot iekaut, it sevišķi tad, kad viņš krietni piedzēries. Aiz politiskiem iemes­liem — jo karaliene piederēja pie tikpat karaliskas dzim­tas kā viņš pats, bet tās brālis komandēja armiju — Tui Tulifau nevarēja no viņas šķirties, bet viņš varēja šķirt un arī šķīra Jeremijas laulību, un Jeremija nekavējoties uzsāka komerciālu dzīvi un apņēma savu izredzēto sirdsdāmu. Kā neatkarīgs tirgotājs viņš cieta neveiksmi galvenokārt Tui Tulifau nelaimīgās aizbildnības pēc. Liegt kredītu šim jautrajam monarham nozīmēja sa­gaidīt, lai viņam atsavina visu mantu; nodrošināt tam pastāvīgu kredītu nozīmēja drošu bankrotu. Vienu gadu tāpat noslaistījies pa piekrasti, Jeremija bija kļuvis Dāvida Grīfa tirgonis, un nu jau divpadsmit gadu viņš tam kalpoja godīgi un veiksmīgi, jo Grīfs viņā bija at­radis īsto cilvēku, kas prasmīgi spēja atteikt kredītu karalim vai arī iekasēt parādus no tā, ja tomēr bija ko aizdevis.
   Jeremija drūmi paraudzījās pār aceņu rāmjiem, kad viņa saimnieks ienāca būdā, drūmi atzīmēja vietu bī- belē, pirms nolika to pie malas, un drūmi padeva tam roku.
   — Esmu priecīgs, ka jūs ieradāties personīgi, — viņš teica.
   —   Kā tad es vēl citādi būtu varējis ierasties? — Grifs pasmējās.
   Tomēr Jeremijam prāts nenesās uz jokiem, un viņš izlikās piezīmi nedzirdējis.
   —   Salas komerciālais stāvoklis ir nolādēti riebīgs, — viņš teica dzijā nopietnībā, tekoši izrunādams daudz- zilbīgos vārdus. — Mani grāmatvedības norēķini ir čupā.
   —   Vai tirgošanās vāja?
   —   Gluži pretēji. Tā bija lieliska. Plaukti ir tukši, ga­līgi tukši. Bet… — Viņa acis lepni iezalgojās. — Bet noliktavā vēl atlicis daudz preču; es tās turu rūpīgi ieslēgtas.
   —   Vai atvēlējāt Tui Tulifau par daudz kredīta?
   —   Gluži pretēji. Neesmu kreditējis nevienu pašu. Un visi vecie rēķini ir nokārtoti.
   —   Nu es jūs vairs nesaprotu, Jeremija, — Grīfs at­zinās. — Kas tad te ir par joku? Plaukti tukši, kredīti nav piešķirti, veci rēķini nolīdzināti, noliktava rūpīgi aizslēgta — kā to izskaidrot?
   Jeremija tūdaļ neatbildēja. Noliecies pie paklāju kau­dzes, viņš izvilka lielu naudas glabājamo lādi. Grīfs izbrīnā ievēroja, ka tā nav pat aizslēgta. Šis samoietis taču arvien bija gluži neiedomājami rūpīgs kases gla­bāšanā. Lāde, izrādījās, bija pilna ar papīra naudu. Viņš paņēma virsējo banknoti un pasniedza to Grifam.
   —   Te ir izskaidrojums.
   Grīfs apskatīja diezgan labi izstrādāto banknoti. — «Fitu-īvas pirmā karaliskā banka šās naudas zinies uz­rādītājam pēc pirmā pieprasījuma izmaksās vienu mār­ciņu sterliņu,» viņš lasīja. Zīmes centrā bija redzams tāds kā neveikls iezemieša sejas attēls. Bet apakšā at­radās Tui Tulifau paraksts un vēl kāda Fulualeas pa­raksts, kuram pievienots iespiests paskaidrojums: «Finansu ministrs.»
   —   Kas tad, pie velna, ir šis Fulualea? — Grīfs jau­tāja. — Kāds fidžietis, vai ne? … Vārds nozīmē «saules spalvas»?
   —   Tieši tā. Vārds nozīmē «saules spalvas». Tā šis nekrietnais iznirelis titulē pats sevi. Viņš atbrauca no
   Fidži, lai apgrieztu Fitu-Ivu ar kājām gaisā, tas ir, ko­merciālā ziņā.
   —   Kāds no tiem slīpētajiem Levukas puišiem, kā šķiet?
   Jeremija skumīgi pakratīja galvu. — Nē, šis zemiskais tēviņš ir baltais un īsts nelietis. Viņš pieņēmis dižu un daiļskanīgu fidžiešu vārdu un saminis to dubļos, lai tas kalpotu viņa neģēlīgajiem mērķiem. Viņš piedzirda Tui Tulifau. Viņš to piedzirda līdz nejēdzībai. Visu šo laiku viņš tur Tui Tulifau galīgi piedzērušu. Pats viņš savukārt ticis par finansu ministru un vēl par nez ko citu. Viņš izlaida šo viltoto papīrnaudu un piespieda ļaudis to pieņemt. Viņš ir uzlicis veikalu nodokli, kop­ras nodokli un tabakas nodokli. Mums ir ostas nodevas un priekšraksti, un vēl visādi citādi maksājumi. Bet iedzīvotāji nav aplikti ar nodokļiem — vienīgi tirgotāji. Kad uzlika kopras nodokli, es tūdaļ par tikpat lielu summu pazemināju iepirkšanas cenu. Tad ļaudis sāka kurnēt, un Saules Spalvas izdeva jaunu likumu, ar kuru noteica atkal veco cenu un aizliedza jebkuram cilvēkam to pazemināt. Mani viņš nosodīja ar divām mārciņām sterliņu un piecām cūkām, jo visiem bija labi zināms, ka man ir tieši piecas cūkas. Tās jūs varat atrast ierak­stītas kases grāmatā. Hokinzu, Fulkruma kompānijas tirgoni, nosodīja vispirms ar cūkām, pēc tam ar džinu, un tad, tā kā viņš turpināja skaļi žēloties, ieradās kara­spēks un nodedzināja viņa veikalu. Kad es atteicos pārdot savas preces, šis Saules Spalvas uzlika man jaunu sodu un piedraudēja pat nodedzināt veikalu, ja es vēl apgrēkošoties. Tāpēc es pārdevu visu, kas atradās plauktos, un te nu ir kaste, kas pilna nevērtīgiem pa­pīriem. Es būtu gan ļoti sarūgtināts, ja jūs man maksātu atalgojumu šajos papīros, tomēr tas būtu likumīgi, tikai likumīgi. Nu, kas tagad būtu darāms?
   Grīfs paraustīja plecus. — Man vispirms jāsatiek šis Saules Spalvas un jānovērtē situācija.
   —   Tad jums jo drīz jātiekas ar viņu, — Jeremija aizrādīja. — Citādi viņš jau būs paspējis uzlikt jums veselu kaudzi naudas sodu. Šādā veidā viņš savācis visu mūsu valstiņas metālnaudu. Tā visa nu ir pie viņa, izņemot to, kas aprakta zemē.
   Iedams atpakaļ pa Irbenāju ceļu, pie spoži apgaismo­tās ieejas pils teritorijā Grifs sadūrās ar strupu, apaļīgu ziedoša izskata džentlmeni, kas, gludi skuvies un ģēr­bies baltā, nestīvinātā uzvalkā, patlaban iznāca no pils. Kaut kas viņa piesardzīgi taustošajā solī šķita tā kā pazīstams. Grīfs šo cilvēku acumirklī atcerējās, jo bija gadījies to redzēt daudzās Dienvidjūru ostās.
   —   Lai nu kurš, bet ko tad jūs te, Kornēlij Dīzij! — viņš izsaucās.
   —   Ka tik tas nav pats Grīfs, vecais velns, — skanēja atbildes sveiciens, kad viņi paspieda viens otram roku.
   —  Ja vēlaties uzkāpt uz kuģa, man ir krājumā labi izdedzināts īru degvīns, — Grīfs aicināja.
   Kornēlijs izrieza krūtis un stīvi saslējās.
   —   Nekā nevar darīt, mister Grīf. Tagad es ir Fulua- lea. Man ar vecu laiku būšanām vairs nepielišķēsies. Tāpat ar viņa gaišības majestātes karaļa Tulifau rīko­jumu es ir finansu ministrs, un es ir arī galvenais tiesnesis, izņemot brīžus, kad karalis pats savas ķēniš­ķīgās izpriecas labad visžēlīgi nolemj pagrozīt taisnības riteni ar savu roku.
   Grīfs aiz pārsteiguma iesvilpās. — Tātad jūs esat tas Saules Spalvas?
   —   Es dod priekšroku vietējajn apzīmējumam, — viņš aizrādīja. — Fulualea, jūs būs tik laipni. Ta kā es nav piemirsis vecos laikus, mister Grīf, tad man ļoti sāpina sirdi, ka man jāsniedz jums sekošas ziņas. Jums būs jāsamaksā likumīgās importa nodevas tāpat kā visiem pārējiem tirgoņiem, kuri lolo nodomu aplaupīt maigos polinēziešu mežoņus šajās koraļļu salās, kas apaugu­šas … Jā, kur tad es paliku? Ak tā! Atcerējos. Jūs ir pārkāpis priekšrakstus. Ar ļaunprātīgu nolūku jūs pēc saules rieta ir iebraucis Fitu-Ivas ostā ar neiededzinā­tām bortugunīm. Nepārtrauciet mani! Es ir redzējis jūs pats savām acīm. Par šo pārkāpumu jūs tiek sodīts ar summu piecu mārciņu apmērā. Vai jums ir džins? Tas ir nopietns pārkāpums. Bez ugunīm tiek apdraudē­tas mūsu patīkamās ostas kuģinieku dzīvības, lai ietau­pītu petroleju kāda penija vērtībā. Vai es jau tiku
   vaicājis: ir jums džins? Šoreiz jums prasa ostas priekšnieks.
   —   Esat gan jūs saņēmis veselu vezumu uz saviem pleciem, — Grifs pavīpsnāja.
   —   Tāds ir baltā cilvēka liktenis. Šie nelietīgie tirgo­tāji visu uzkrāvuši nabaga Tui Tulifau, vislabsirdīgā­kajam valdniekam, kāds vien jebkad sēdējis Dienvidjūru salu tronī un baudījis sakņu liķieri no impēriskā kala- baša. Tālab es, Kornēlijs, — labāk sakot, Fulualea, — ir šite, lai pieraudzītu, ka viss notiek pēc tiesas un tais­nības. Kaut arī man ļoti netiktos to darīt, kā ostas priekšniekam man ir pienākums atzīt jūs par vainīgu' karantēnas laušanā.
   —   Karantēnas?
   —   Tāds ir ostas ārsta noteikums. Nekādas saskares ar krastu, pirms kuģis nav pārmeklēts. Kāda drausmīga nelaime nāktu pār paļāvīgajiem iedzimtajiem, ja jums uz kuģa būtu bijušas vēja bakas vai garais klepus! Kurš ir šite, kas var aizstāvēt maigos, uzticīgos polinēziešus? Es, Fulualea, Saules Spalvas, stāv savā augstajā misijā.
   —   Kurš tad, pie velna, ir tas ostas ārsts? — Grīfs apjautājās.
   —   Tas ir es, Fulualea. Jūsu pārkāpums ir nopietns. Ņemiet vērā, ka jūs ir sodīts ar piecām kastēm pirm­klasīga Holandes džina.
   Grīfs gardi nosmējās. — Gan jau salīgsim, Kornēlij. Nāciet uz kuģa, iemetīsim!
   Saules Spalvas šo piedāvājumu atvairīja ar lielma­nīgu žestu. — Tā ir kukuļošana. Par to es nekā negrib dzirdēt — es paliek uzticīgs savai dienišķajai maizei. Un kālab jūs nav uzrādījis sava kuģa dokumentus? Kā muitas pārvaldes priekšnieks es jūs nosodu ar piecām mārciņām un vēl divām kastēm džina.
   —   Paklausieties, Kornēlij! Joks paliek joks, bet tas nu jau iet par tālu. Te jums nav nekāda Levuka. Man gandrīz vai gribētos kraut jums reiz pa degunu. Mani vis jūs tā nepaķersiet.
   Saules Spalvas sabijās un nemierīgi pamīņājās at­pakaļ.
   —   Neuzdrošinās pielietot varas darbus, — viņš drau­dēja. — Jums ir taisnība. Šeit nav Levuka. Un taisni
   šinī sakarībā, tā kā aiz manis stāv Tui Tulifau un karaliskā armija, jūs paķert ir tieši tJP;, ko es vēlas un ko es darīs. Šīs soda naudas jūs samaksās nekavējo­ties, vai arī es konfiscēs jūsu kuģi. Jūs jau nav pirmais. Vai tad nu tas ķīnīzeru pērļu uzpircējs Pīters Džī ko citu darīja — vienīgi iešmauca ostā, pārkāpdams visus priekšrakstus un lietodams rupju muti tikai to pāris nieka naudas sodu dēļ. Nē, tos viņš negribēja maksāt, un tagad viņš sēž uz sauszemes, lai pārdomātu to visu.
   —   Jūs taču negribat sacīt, ka . ..
   —   Skaidrs, ka es grib. Savus augstos pienākumus pildīdams, es atsavināju viņa šoneri. Piektā daļa ka­raliskās armijas vīru tagad stāv uz tā kuģa sardzē. No šās dienas par nedēļu to pārdos. Kravas telpās daži desmiti tonnu gliemežvāku, un es tagad gudro, vai ne­varēs jums tos pārdot par džinu. Es var jums piedāvāt sevišķi labu veikalu. Kā jūs teicāt — cik daudz džina jums ir?
   —   Ko, vai vēl vajag džina?
   - Kāpēc ne? Tui Tulifau tak ir karalisks žūpa. Pro­tama lieta, ka man nākas strādāt virsstundas, lai viņu apgādātu, jo viņš džinu šķaida ar brīnum devīgu roku. Viss liekēžu augstmaņu bars pastāvīgi ir pierijies līdz kaklam. Kaut kas šausmas. Vai jūs maksās tos sodus, mister Grīf, vai es būs spiests spert stingrākus soļus?
   Grīfs nepacietīgi apsviedās uz papēža.
   —   Kornēlij, jūs esat piedzēries. Padomājiet taču un nāciet pie prāta! Vecās, trakulīgās Dienvidjūru dienas ir pagājušas. Tādus jokus jūs vairs nevarat atļauties.
   —   Ja jūs domā, ka tagad jūs dosies uz ķuģa, jnister Grīf, tad es var pateikt, lai jūs par velti nepūlas. Es jau jūsu sugu pazīst. Es paredzēju jūsu stūrgalvīgo ietie­pību. Un izrādījās, ka tieši tāds jūs ar ir. Tepat krastā jūs atradīs savu apkalpi. Kuģis ir konfiscēts.
   Grīfs atkal pavērsās pret viņu, vēl arvien pa pusei pārliecināts, ka viņš joko. Fulualea atkal bailīgi atkāpās. Tam blakus tumsā iznira liela auguma cilvēks.
   —   Vai tas tu, Uiliami? — Fulualea iedūdojās. — Te ir vēl viens jūras laupītājs. Stāvi man klāt ar savu roku spēku, ak spēcīgais brāli!
   —   Sveicināts, Uiliami,— Grifs teica.— No kura laika tad Fitu-Ivā vafda Levukas blčkomeri? Viņš saka, — mans šoneris esot konfiscēts. Vai tas tiesa?
   —   Tas-ir tiesa, — Uiliami atrūca dobjā krūšu balsi.
   —  Vai jums vēl ir tādi zīda krekli kā Villijam Smī? Tui Tulifau vēlētos sev tādu kreklu. Viņš ir dzirdējis par to.
   —   Tas viss ir viena alga, — Fulualea pārtrauca.
   —  Krekli vai šoneri, karalis tos dabūs.
   —   Diezgan augstu jūs sniedzaties, Kornēlij, — Grīfs noņurdēja. — Tā taču ir viszemiskākā laupīšana. Jūs esat atsavinājis manu šoneri, pat nedodams man iespēju izteikt iebildumus.
   —   Kādu iespēju? Kad mēs šite pat stāvējām, vēl ne piecas minūtes nav pagājušas, vai jūs neatteicās maksāt sodu?
   —   Bet tad kuģis jau bija konfiscēts.
   —   Skaidrs, un kāpēc gan ne? Vai tad es nezināju, ka jūs atteiksies? Viss darīts godīgi, nav nekādas netais­nības … Ak taisnība, šī spožā, īpašā zvaigzne, kuras mirdzošo altāri Kornēlijs Dīzijs jeb Fulualea, kas ir tas pats, vienmēr pielūdz! Šļūc pa diegu, mister tirgotāj, vai arī es jums uzrīdīs pils sardzi. Uiliami, ir gan šaus­mīgs raksturs šitam tirgotājam. Pasauc sargus!
   Uiliami iepūta svilpē, kas kokosriekstu šķiedras auklā karājās uz viņa platajām, kailajām krūtīm. Grīfs nikni pastiepa roku pēc Kornēlija, kas ieģenģerēja drošā pa­tvērumā aiz Uiliami masīvā stāva. Kāds ducis staltu polinēziešu, neviens mazāks par sešām pēdām, noskrēja lejā pa pils taku un nostājās rindā aiz sava komandiera.
   —   Šļūc pa diegu, mister tirgotāj! — Kornēlijs pavē­lēja. — Saruna ir beigusies. Jūsu dažādos pārkāpumus mēs iztiesās rīt. Ierodās pilī tieši pulksten desmitos, lai atbildētu par sekošām apsūdzībām, proti: miera traucēšana; dumpīgi un nodevīgi izteicieni; varmācīgs uzbrukums galvenajam maģistrātam ar nolūku radīt miesas bojājumus, brūces, kropļojumus un zilumus; ka­rantēnas pārkāpšana; ostas priekšrakstu laušana un muitas pārvaldes noteikumu pārkāpšana lielā mērogā. Rīt, puis, rīt tiesa un taisnība uzvarēs, pirms vēl maizes koka auglis būs kritis. Un tas kungs lai apžēlojas par jūsu dvēseli!
   Pirms vēl bija pienākusi tiesas sēdei noteiktā stunda, Grifs Pītera DžI pavadībā ar pūlēm piekļuva pie Tui Tulifau. Karalis, ko aplenca kāds pusducis augstmaņu, zvilnēja uz paklājiem avokado koku ēnā pils plašajā pagalmā. Stunda vēl bija agra, tomēr pils kalpones jau rosīgi cēla tiem priekšā šķautnainas džina pudeles. Ka­ralis priecājoties, redzēdams savu veco draugu Dāvidu, un ļoti nožēlojot, ka tam radušies sarežģījumi ar jau­najiem noteikumiem. Tik daudz viņš pateica, bet citādi neatlaidīgi izvairījās pārrunāt šo jautājumu. Visus ekspropriēto tirgotāju protestus viņš atvairīja ar jau­niem džina glāzes piedāvājumiem. — Iedzersim! — skanēja viņa nemainīgā atbilde, taču reiz viņš atklāja savas slēptās sirdsdomas, izsacīdamies, ka Saules Spal­vas esot brīnišķīgs cilvēks. Nekad pils līdzekļi neesot bijuši tik ziedošā stāvoklī. Nekad neesot bijis tik daudz naudas mantu kambarī, ne ari tik daudz džina, ko vi­siem dzert. — Ļoti apmierināts es esmu ar Fulualeu, — viņš nobeidza. — Iedzersim!
   —   Mums no šās jezgas jātiek laukā jo ātrāk, jo la­bāk, — Grīfs dažas minūtes vēlāk pačukstēja Pīteram Džī, — citādi mēs nebūsim ne ceptas vardes vērti. Tātad mani pēc pāris minūtēm tiesās par dedzināšanu, par ķecerību, par spitālību un nezin par ko vēl, tādēļ man nu jāliek visi prāti kopā.
   Aizejot no karaļa, Grīfs uz mirkli pamanīja karalieni Sepeli. Viņa paklusām vēroja savu karalisko laulāto draugu ar tā žūpu brāļiem, un viņas sarauktās uzacis Grifam bija tikpat kā mājiens. Ja vispār kas bija sa­sniedzams, tad vienīgi ar viņas palīdzību.
   Kādā citā no ēnainajiem plašā pagalma stūrīšiem Kornēlijs turēja tiesu. Viņš jau agri bija ķēries pie darba, jo, kad Grīfs ieradās, patlaban beidza iztiesāt Villija Smī lietu. Karaliskais karaspēks pilnā sastāvā bija sapulcināts apkārt, ja neskaita to daļu, kas sargāja konfiscētos kuģus.
   —   Lai apsūdzētais pieceļas, — teica Kornēlijs, — un uzklausa tiesas taisnīgo un žēlsirdīgo spriedumu par nesavaldīgu un apkaunojošu uzvešanos, kāda nemaz nepiedien kravas pārzinim. Apsūdzētais saka, — viņam neesot naudas. Ļoti labi. Tiesa ar nožēlu atzīst, ka tai trūkst tuptūža. Tā vietā, kā arī ņemot vērā apsūdzētā trūcīgos apstākļus, tiesa piespriež sodu iepriekšminēta­jam apsūdzētajam viena balta zīda krekla apmērā, tās pašas šķirnes, fasona un kvalitātes, kādu apsūdzētais šinī mirklī valkā.
   Kornēlijs pameta ar galvu vairākiem zaldātiem, un tie aizveda kravas pārzini sānis aiz avokado koka. Pēc mirkļa viņš atkal parādījās, tikai bez minētā apģērba gabala, un apsēdās līdzās Grifam.
   —   Ko tad jūs bijāt apgrēkojies? — Grīfs ievaicājās.
   —  Velns lai mani parauj, ja es to zinu. Un kādus noziegumus tad jūs esat pastrādājis?
   —   Nākošā lieta, — teica Kornēlijs tik oficiāli, cik vien spēja. — Apsūdzētais Dāvids Grīfs lai pieceļas! Tiesa ir aplūkojusi pierādījumus viņa lietā, pareizāk sa­kot, lietās, un iznes sekošu spriedumu, proti. .. Muti ciet! — viņš uzbļāva Grifam, kas mēģināja viņu pār­traukt. — Es jau teicu, ka pierādījumi ir pārbaudīti, pamatīgi pārbaudīti. Tiesas vēlēšanās nav sagādāt vēl papildu nepatikšanas apsūdzētajam, tālab tiesa izmanto šo gadījumu, lai brīdinātu apsūdzēto, ka par necienīgu izturēšanos viņu sauks pie atbildības. Par atklātu un vieglprātīgu ostas noteikumu un priekšrakstu pārkāp­šanu, par karantēnas laušanu un kuģniecības likumu neievērošanu viņa šoneris «Kantāni» līdz ar šo tiek at­zīts par konfiscētu Fitu-Ivas valdības labā, lai to pār­dotu publiskā izsolē pēc desmit dienām, skaitot no šo- dienējā datuma, līdz ar visiem tā piederumiem, iekārtu, apgādi un kravu, kas pēdējam piederīga. Par apsūdzētā personīgajiem noziegumiem, sastāvošiem no varmācīgas un dumpīgas uzvedības un neiedomājamas necieņas izrādīšanas pret valsts likumiem, viņš tiek sodīts ar summu viena simta mārciņu sterliņu apmērā un piec­padsmit kastēm džina. Es nemaz negrib jums jautāt, vai jums būs kas ko piebilst. Bet vai jūs grib maksāt? To es jums jautā.
   Grīfs papurināja galvu.
   —   Līdz tam, — Kornēlijs turpināja, — lieciet vērā, ka jūs atrodas zem aresta. Te nav tuptūža, kur jūs ieslo­dzīt. Un vispēdīgi tiesai ir nācis zināms, ka šā rīta agrā stundā apsūdzētais tīšā patvarībā ir savā uzdevumā iz­sūtījis kanakus rifā saķert zivis brokastīm. Ar to ir nepārprotami pārkāptas Fitu-īvas zvejnieku amata tie­sības. Vietējā mājamatniecība ir jāsaudzē. Par šādu apsūdzētā izturēšanos tiesa izsaka stingru rājienu, un pārkāpuma atkārtošanās gadījumā vainīgais un vainī­gie, visi bez izņēmuma, nekavējoties tiks likti pie spaidu darbiem Irbenāju ceļa labošanā. Tiesa ir atlaista.
   Kad viņi atstāja pagalmu, Pīters Džī piebikstīja Gri­fam, lai tas paskatās, kur Tui Tulifau bija izlaidies uz paklājiem. Kravas pārziņa krekls, izstaipīts un izspī­lēts, jau apņēma karalisko miesu brangumu,
   V
   —   Lieta ir skaidra, — Pīters Džī teica apspriedē Je­remijas mājā. — Dīzijs jau savācis gandrīz visu metāl- naudu. Pa to laiku viņš karali piedzirda ar džinu, ko nolaupījis no mūsu kuģiem. Tiklīdz vien spēs to iekārtot, viņš pievāks kasi un laidīsies lapās vai nu ar jūsu kuģi, vai ar manējo.
   —   Viņš ir zemisks tēviņš, — Jeremija paziņoja, uz brīdi apklusdams, lai nospodrinātu acenes. — Viņš ir nelietis un bezgodis. Viņu vajadzētu dauzīt ar sprāgušu cūku, ar labi sen nosprāgušu cūku.
   —   Tieši tā, — Grifs attrauca. — Viņš jāsadauza ar beigtu cūku. Jeremija, es nemaz nebrīnīšos, ja tieši jūs būsiet tas, kas gāzīs viņam ar sprāgušu cūku. Neaiz­mirstiet tikai izmeklēt tādu sevišķi smakojošu. Tui Tu­lifau patlaban ir lejā pie laivu mājas un lauž vaļā kasti mana skotu viskija. Es došos uz pili un kalšu plānus ar karalieni. Jūs pa to laiku salieciet plauktos šādas tādas preces no noliktavas! Es jums kādas aizdošu, Ho- kinz. Un jūs, Pīter, apgādājiet vācieša veikalu! Sāciet visi tirgoties, pārdodiet par papīrnaudu! Atcerieties, zaudējumus segšu es. Ja vien nekļūdos, pēc trim die­nām mums būs vai nu tautas sanāksme, vai arī ap­vērsums. Jūs, Jeremija, izsūtiet pa visu salu ziņnešus pie zvejniekiem un zemniekiem, visur kur, pat kalnos pie kazu medniekiem. Pasakiet tiem, lai sapulcējas pie pils pēc trim dienām.
   —   Bet zaldāti? — Jeremija iebilda.
   —    Par. tiem es parūpēšos. Tiem nav maksāts jau di­vus mēnešus. Pie tam Uiliami ir karalienes brālis. Tikai neturiet plauktos pārāk daudz preču uzreiz! Tiklīdz ierodas zaldāti ar papīra naudu, pārtrauciet tirgošanos!
   —   Tad viņi nodedzinās veikalus, — Jeremija ieteicās.
   —    Lai dedzina. Karalis Tulifau samaksās, ja viņi to izdarīs.
   —    Vai viņš samaksās arī par manu kreklu? — Villijs Smī noprasīja.
   —    Tas nu ir tīri personīgas un privātas dabas jautā­jums starp jums un Tui Tulifau, — Grīfs atbildēja.
   —    Krekls jau plīst pušu uz muguras, — kravas pār­zinis žēlojās. — Es to pamanīju jau šorīt, kad viņš kreklu nebija valkājis vēl ne desmit minūtes. Tas man maksāja trīsdesmit šiliņus, un es to biju uzvilcis tikai vienu reizi.
   —    Kur lai es dabūju sprāgušu cūku? — Jeremija vaicāja.
   —    Nokaujiet kādu, protams! — Grīfs atteica. — No­kaujiet tādu nelielu.
   —   Neliela maksā desmit šiliņu.
   —   Tad ierakstiet to kases grāmatā pie operatīviem izdevumiem! — Grīfs uz mirklīti apklusa. — Ja gribat, lai tā dūšīgi smirdētu, būtu labi nokaut jau tūdaļ.
   VI
   — Tu runāji labi, Dāvid, — teica karaliene Sepeli. — Šis Fulualea atnesis sev līdzi trakumsērgu, un Tui Tulifau ir noslīcis džinā. Ja viņš neapsolīs sasaukt lielo sanāksmi, es viņu piekaušu. Kad viņš piedzēries, viņu piekaut ir viegli.
   Karaliene pacēla savilkto dūri, un, redzēdams viņ^as amazoniskos apmērus un apņēmīgo seju, Grīfs zināja, ka sanāksme tiks sasaukta. Fituīviešu valoda bija tik līdzīga samoiešu valodai, ka viņš varēja tajā runāt kā īsts iezemietis.
   —   Un tu, Uiliami, — viņš sacīja, — izteicies, ka zal­dāti esot pieprasījuši metālnaudu un noraidījuši papīrus, kurus Fulualea tiem piedāvājis. Saki viņiem, lai pieņem papīrnaudu, un pieraugi, ka jau rīt visiem būtu sa­maksāts!
   —   Kālab gan pūlēties? — Uiliami iebilda. — Karalis ir laimīgs, kad piedzēries. Mantu kambarī naudas ir daudz. Un arī es esmu apmierināts. Manā mājā ir divas kastes džina un daudz labu mantu no Hokinza veikala.
   —   Tu esi īsts cūka, ak mans brāli! — Sepeli aizsvilās dusmās. — Vai tad Dāvids nerunāja? Vai tev ausu nav? Kad džins un preces tavā mājā būs izbeigušās un tirgo­tāji ar džinu un precēm vairs nebrauks šurp, un Saules Spalvas būs aizbēdzis uz Levuku ar visu Fitu-Ivas naudu, ko tad tu darīsi? Nauda valsts kasē ir no sud­raba un zelta, bet papīrnauda ir tikai papīrs. Es tev saku, ka ļaudis jau kurn. Pilī vairs nav zivju. Jamss un batates liekas pazuduši no zemes virsas, jo tādus mums nepiegādā. Kalnu iemītnieki jau veselu nedēļu nav atsūtījuši nevienu meža kazu. Kaut gan Saules Spalvas spiež tirgotājus pirkt kopru par veco cenu, ļaudis tomēr nepārdod, jo viņi negrib papīra naudu. Tikai šodien vien es izsūtīju ziņnešus pa divdesmit mā­jām. Nekur nav olu. Vai tad Saules Spalvas uzsūtījis vistām nedēšanas sērgu? Es nezinu. Es zinu tikai to, ka olu nav. Labi vismaz, ka tie, kuri daudz dzer, maz ēd, citādi jau pilī bUtu bads. Saki saviem zaldātiem, lai tie saņem algu, kaut tā arī būtu Fulualeas papīrnauda!
   —   Un atceries, — Grīfs brīdināja, — kaut arī veikali tirgosies, tomēr, kad ieradīsies zaldāti ar saviem papīra lēveriem, tiem neko nepārdos. Un pēc trim dienām no­tiks sanāksme, bet Saules Spalvas būs beigts kā nosprā­gusi cūka.
   VII
   Sanāksmes dienā salas iedzīvotāji bariem vien bija saplūduši galvaspilsētā. Gan kanu laiviņās, gan laivās, gan kājām, gan ēzeļu mugurās te saradās visi pieci tūkstoši Fitu-Ivas iemītnieku. Trīs pagājušās dienas bija vēl krietni uzkurinājušas vispārējo satraukumu. Pa- priekšu no tirgotāju patukšajiem plauktiem varēja iepirkties diezgan rosīgi. Bet, kad parādījās zaldāti, viņus kā pircējus atraidīja un teica, lai ejot pie Fulua­leas pēc metālnaudas. — Vai tad uz papīrnaudas virs­puses nav uzrakstīts, — tirgotāji aizrādīja, — ka pēc pieprasījuma to apmainīs pret metālnaudu?
   Vienīgi Uiliami spēcīgā autoritāte neļāva nodedzināt tirgotāju mājas. Tomēr viens Grīfa kopras šķūnis tik un tā izkūpēja dūmos, un Jeremija to, protams, ierak­stīja savās grāmatās uz karaļa rēķina. Jeremija pats tika gan apsmiets, gan zākāts, bet viņa acenes sadauzī­tas. Villija Smī pirkstu krumšļiem bija nobraukta āda. Tam par iemeslu bija trīs dauzonīgi zaldāti, kas cits pēc cita traucās no visa spēka triekt savus žokļus pret tiem. Kapteinis Boigs bija cietis līdzīgus miesas bojājumus. Pīters Džī bija ticis cauri sveikā, jo gadījuma pēc tie bija maizes kurvji, nevis žokļi, kas atsitās pret viņa dūrēm.
   Tui Tulifau ar Sepeli pie sāniem, savu uzdzīvotāju augstmaņu aplenkts, sēdēja sanāksmes vadītāja vietā lielajā pils pagalmā. Viņa laba acs un zods bija sa- pampuši, it kā arī viņš būtu triecies kādam pret dūri. Torīt pa pili tenkoja, ka Sepeli esot sarīkojusi ģimenes kautiņu. Šā vai tā, bet karalienes laulātais draugs bija skaidrā, un viņa treknā miesa Villija Smī zīda kreklā kā nedzīva blīda ārā pa plīsuma vietām. Slāpes tam bija nedzesējamas, un nepārtraukti tam tika sniegti svaigi dzeramie rieksti. Vienkāršo ļaužu pūlis, ko kara­spēks mēģināja atturēt, spaidījās ārpus pagalma. Vie­nīgi mazākie augstmaņi, ciematu dāmas un ievēroja­mākās personas, kā arī runasvīri ar saviem amata spieķiem bija ielaisti iekšā. Kornēlijs Dīzijs, kā jau klājas augstam un cienītam ierēdnim, sēdēja tuvu pie karaļa labās rokas. Pa kreisi no karalienes pretī Kor­nēlijam sēdēja Jeremija, ko aplenca baltie tirgotāji, kurus viņš pārstāvēja. Tā kā acenes viņam bija gājušas zudumā, tad viņš šķielēja pāri uz finansu ministru, īsredzīgi samiedzies.
   Uiliami runāja armijas vārdā. Viņa vīri esot neap­mierināti un dumpojoties. Kaut gan ar karalisko rīko­jumu tirgotājiem esot likts pieņemt naudu, tie tomēr neņemot. Viņš jau neko nesakot, tomēr izskatoties tā, it kā tam būtu kāds sakars ar Fulualeas dīvaino naudu.
   Ilgi viņš skaidroja — ar pirmkārt un otrkārt, un vi­siem sīkākiem pierādījuma iedalījumiem — par organi­zāciju, kārtību un civilizāciju. Viņš centās pierādīt, ka tirgotājs esot civilizācijas nesējs un ka tirgotāja veika- lošanu vajagot atbalstīt, citādi viņš vairs nebraukšot šurp. Tur pāri uz rietumiem esot salas, kurās negribot atbalstīt tirgotājus. Kāds esot iznākums? Tirgotāji uz tām nebraucot, un ļaudis tur dzīvojot kā meža zvēri. Viņi nevalkājot ne drānas, ne zīda kreklus (te viņš, nozīmīgi pamirkšķinādams, pašķielēja uz karali), un viņi ēdot cits citu.
   Saules Spalvu ērmīgais papīrs neesot nekāda nauda. Tirgotāji gan zinot, kas esot nauda, un šādu viņi nekad neņemšot. Ja Fitu-Iva pastāvēšot pie tā, ka viņiem tāda jāpieņem, viņi aizbraukšot projām un nekad vairs neatgriezīšoties. Un tad fituīvieši, kas jau paguvuši aizmirst, kā darina tapa, skraidīšot pliki un ēdīšot cits citu.
   Viņš stāstīja vēl daudz vairāk, runādams krietnu stundu, bet arvien atgriezās pie tā, cik nožēlojams būšot viņu stāvoklis, ja tirgotāji vairs nebraukšot šurp. — Un tajā dienā, — viņš beidza savu runu, — kā gan fituīvie- šus sauks plašajā pasaulē? Par kai-kanak (cilvēkēdā­jiem) ļaudis viņus sauks. «Kai-kanak! Kai-kanak!»
   Tui Tulifau runāja īsi. Lieta nu esot izklāstīta, viņš teica, kā no tautas, tā arī no armijas un tirgotāju puses. Tagad esot laiks Saules Spalvām izklāstīt savu viedokli. Nevarot taču noliegt, ka viņš esot darījis brīnumus ar savu finansu sistēmu. — Daudzas reizes viņš man iz­skaidroja savas sistēmas būtību, — Tui Tulifau nobei­dza. — Tā ir ļoti vienkārša. Un tagad viņš to izskaidros jums.
   Tā esot tikai balto tirgotāju sazvērestība, — tā Kornē­lijs uzsāka cīniņu. Jeremijam esot taisnība tiktāl, ciktāl varot runāt par dažādajiem labumiem, kādus dodot baltie milti un petroleja. Fituīvieši nemaz negribot kļūt par kai-kanak. Fitu-Iva gribot civilizāciju; tā gribot aizvien vairāk civilizācijas. Bet te jau esot lietas bū­tība — lai nu viņi uzmanīgi ieklausoties. Papīra nauda esot augstākās civilizācijas pazīme. Tālab arī viņš, Sau­les Spalvas, esot to ievedis. Un tālab tirgotāji pretojo­ties tai. Viņi negribot redzēt Fitu-Ivu civilizētu. Kāpēc gan viņi braucot pār tāliem okeāna plašumiem ar savām precēm uz Fitu-Ivu? Viņš, Saules Spalvas, pateikšot, kāpēc, tieši acīs tiem pateikšot visas varenās sanāksmes priekšā. Viņu pašu zemēs cilvēki esot pārāk civilizēti, lai ļautu tirgotājiem raust milzīgo peļņu, kādu viņi gūstot no fituīviešiem. Ja fituīvieši kļūtu pietiekami civilizēti, tad tirgotāju peļņa būtu pagalam. Tajā dienā ikviens fituīvietis pats varētu kļūt par tirgotāju, ja tik vēlētos.
   Tālab vien baltie tirgotāji cīnoties pret papīrnaudas sistēmu, ko viņš, Saules Spalvas, šurp atvedis. Kālab viņš saucoties par Saules Spalvām? Tāpēc, ka viņš esot Gaismas Nesējs no Pasaules Aiz Debesīm. Papīra nauda esot gaisma. Baltie laupītājtirgoņi nespējot dzīvot spožā gaismā. Tāpēc viņi apkarojot gaismu.
   Viņš to varot pierādīt labajiem Fitu-Ivas ļaudīm, un šo pierādījumu viņš likšot izteikt pašu ienaidnieku mu­tēm. Esot visiem zināms fakts, ka visās augstu civilizē­tās valstīs pastāvot papīra naudas sistēma. Viņš pa­jautāšot Jeremijam, vai tas tā esot vai ne.
   Jeremija neko neatbildēja.
   — Jūs redz, — Kornēlijs turpināja, — viņš neat­bild. Viņš nevar noliegt to, kas ir patiesība. Anglijā, Francijā, Vācijā, Amerikā, visās lielajās Papalangi val­stīs ir papīrnaudas sistēma. Tā pastāv. Jau daudzus gadsimtus tā pastāv. Es jautā tev, Jeremija, kā godīgam vīram, kā cilvēkam, kas reiz bijis centīgs strādnieks tā kunga vīnakalnā, es jautā tev, — vai tu var noliegt, ka lielajās Papalangi valstīs pastāv šī sistēma?
   Jeremija nevarēja noliegt, un viņa pirksti nervozi bungoja pa klēpī turamā groza rokturi.
   —    Jūs redzat, tas ir tā, kā es teicu, — Kornēlijs trauca tālāk. — Jeremija piekrīt, ka tas ir tā. Tālab es jautā jums, visi labie Fitu-Ivas ļaudis, — ja kāda sistēma ir laba Papalangi zemēs, kālab tā nevarētu būt laba arī Fitu-Ivā?
   —    Tas nav viens un tas pats! — Jeremija izsaucās. — Saules Spalvu papīri ir citādi nekā lielo valstu papīr­nauda.
   Bija redzams, ka Kornēlijs uz to jau sagatavojies. Viņš pacēla augšup Fitu-Ivas naudas zīmi, ko visi ap­skatīja.
   —   Kas tas ir? — viņš jautāja.
   —    Papīrs, vienīgi papīra gabals, — Jeremija at­bildēja.
   —   Un tas?
   Šoreiz Kornēlijs pacēla Anglijas bankas naudas­zīmi.
   —    Tā ir angļu papīrnauda, — viņš paskaidroja sa­nāksmei, tai pašā laikā pasniegdams to Jeremijam ap­lūkošanai. — Vai nav tiesa, Jeremija, ka tā ir angļu papīrnauda?
   Jeremija negribīgi pameta ar galvu.
   —    Tu teici, ka Fitu-Ivas papīrnauda esot papīrs, nu, kā tad ir ar šo angļu naudu? Kas tā ir? .. . Tev jāatbild kā īstam vīram … Visi gaida tavu atbildi, Jeremija.
   —    Tā ir… tā ir… — apjukušais Jeremija iesāka, bet tad bezpalīdzīgi nokrekšķinājās, jo šo sofismu viņa saprašana vairs nespēja atrisināt.
   —     Papīrs, tikai papīra gabals, — Kornēlijs nobeidza viņa vietā, atdarinādams viņa atturīgo valodas veidu.
   Visu sejas pauda, kuru viņi atzīst par zaudētāju. Ka­ralis sajūsmā sita plaukstas un purpināja: — Tas ir skaidrāk par skaidru, tas ir pavisam skaidri.
   —    Jūs redzat, viņš pats to atzīst. — Droša uzvaras apziņa bija dzirdama Dīzija balsī un redzama viņa iznesībā. — Viņš neredz nekādu starpību. Starpības arī nav. Tas ir naudas attēls. Tā ir nauda pati.
   Pa to starpu Grīfs kaut ko iečukstēja Jeremijam ausī, tas pamāja ar galvu un sāka runāt.
   —      Bet Papalangi zemēs visiem ir zināms, ka angļu
   valdība par šiem papīriem ir ar mieru izmaksāt metāla naudu.
   Dīzija uzvara nu bija piļnīga. Viņš turēja paceltu fituīviešu naudas zīmi.
   —   Vai uz šās papīrnaudas nav rakstīts tas pats?
   Atkal Grifs ko pačukstēja.
   —       Ka Fitu-īva ir ar mieru izmaksāt metāla naudu? — Jeremija pavaicāja.
   —   Tā tur rakstīts.
   Trešo reizi Grīfs pasuflēja.
   —   Pēc pieprasījuma? — Jeremija taujāja.
   — Pēc pieprasījuma, — Kornēlijs apliecināja.
   —        Tad es tagad pieprasu metāla naudu, — Jeremija teica, izvilkdams nelielu naudaszīmju žūksnīti no ma­ciņa pie savas jostas.
   Kornēlijs novērtēja paciņu ar ašu, vērīgu skatienu.
   —       Labs ir, — viņš bija ar mieru. — Es tev tagad došu metāla naudu. Cik daudz?
   —       Un mēs redzēsim, kā darbojas šī sistēma, — ka­ralis paziņoja, dalīdamies sava ministra triumfā.
   —       Jūs visi dzirdējāt! Tagad viņš dos metāla naudu! — Jeremija skaļā balsī uzsauca visiem, kas bija sapulcējušies.
   Tai pašā mirklī viņš iegrūda abas rokas grozā un vilka laukā daudzus jo daudzus fituīviešu naudaszīmju sainīšus. Varēja manīt, ka pa visu sanāksmes laukumu izplūst īpatnēja smaka.
   — Te man ir, — Jeremija paziņoja, — viens tūksto­tis divdesmit astoņas mārciņas seši šiliņi un seši pensi. Te būs arī kulīte, kur iebērt metāla naudu.
   Kornēlijs atsprāga atpakaļ. Tādu summu viņš nebija gaidījis, un visur, kur vien sanāksmē paraudzījās viņa iztrūcinātās acis, viņš redzēja, ka augstmaņi un runas­vīri velk ārā naudaszīmju sainīšus. Armijas vīri ar divu mēnešu algu rokās spiedās klāt sapulces vietai, bet aiz tiem visa tauta, arī naudu vicinādama, lauzās iekšā pagalmā.
   —       Tas ir bankas grautiņš, un jūs uz to ir sakūdī­jis, — viņš pārmetoši teica Grifam.
   —  Te ir maisiņš, kur iebērt metāla naudu, — Jeremija skubināja.
   —  Būs jāatliek, — Kornēlijs teica izmisis. — Pašlaik nav bankas darba laiks.
   Jeremija pavicināja kādu naudas sainīti. — Par ban­kas darba laiku te nekas nav rakstīts. Pēc pieprasī­juma — tā te teikts, un es tagad pieprasu.
   —   Lai viņi nāk rīt, o Tui Tulifau, — Kornēlijs lūdzās karali. — Rīt viņiem izmaksās.
   Tui Tulifau vilcinājās, bet laulātā draudzene paglū­nēja viņā, pie kam tās brūnganā roka saliecās un pa­cēla ietekmīgā dūrē savilktu plaukstu. Tui Tulifau mē­ģināja lūkoties uz citu pusi, tomēr tas viņam neizdevās. Viņš nervozi atkāsējās.
   —  Mēs gribam redzēt, kā darbojas šī sistēma, — viņš pavēlēja. — Cilvēki nākuši tālu.
   —  Tu man prasi, lai es izmaksāju tik daudz nau­das, — Dīzijs klusā balsī nomurdēja karalim.
   Sepeli bija sadzirdējusi, ko viņš teica, un tik sirdīgi ierūcās, ka karalis salēcās un neviļus parāvās tālāk no viņas.
   —   Neaizmirsti sivēnu! — Grīfs pačukstēja Jeremi­jam, kas tūdaļ piecēlās kājās.
   Ar slaidu mājienu Jeremija apklusināja balsis, kas jau bija sākušas guldzēt.
   —   Reiz Fitu-īvā bija sens un godājams paradums, — viņš teica, — ka cilvēkam, kas atklāti pieķerts ļaun­darībā, ar rungu pārsita krustus un tad viņu bēguma laikā piesēja jūrā pie staba, lai haizivis aprij viņu dzīvu. Diemžēl tās dienas ir pagājušas. Tomēr cits sens un godājams ieradums mums vēl ir palicis. Jūs visi zināt, kāds tas ir. Ja kāds cilvēks izrādās par zagli un meli, viņu dauza ar sprāgušu cūku.
   Jeremijas labā roka grāba grozā, un, kaut gan viņam trūka aceņu, beigtais sivēns, ko viņš izvilka, nemaldīgi ķēra Dīzija skaustu. Sviediens bija tik sparīgs, ka mi­nistrs sēdēdams apgāzās uz sāniem un paslēja kājas gaisā. Pirms viņš paspēja atģisties, Sepeli ar tādu žig­lumu, ko nemaz nevarēja gaidīt no divsimt sešdesmit mārciņu smagas sievietes, pielēca viņam klāt. Ar vienu roku tā turēja DIziju aiz krekla apkakles, ar otru vici­nāja virs galvas sivēnu un sajūsminātās karaļvalsts piekrišanas saucienu rūkoņā apveltīja viņu ar karalisku kūlienu.
   Tui Tulifau neatlika nekas cits kā vien rādīt laipnu vaigu par sava favorīta negodā krišanu, un viņa trek­nais miesas blāķis atzvēlās uz paklājiem, raustīdamies varenu smieklu brāzmā.
   Kad Sepeli nosvieda kā sivēnu, tā ministru, kāds ru­nasvīrs no pievēja piekrastes pakampa sprāgoni. Kornē­lijs jau bija kājās un skrēja, ko mācēja, kad sivēns trāpīja tam pa stilbiem un nogāza to gar zemi. Gan tauta, gan karaspēks klaigādami un smiedamies piedalījās šai iz­priecā. Lai kā līkumoja un bēguļoja izbijušais finansu ministrs, visur viņu sastapa vai panāca lidojošais si­vēns. Kā izbiedēts trusītis viņš cilpoja starp avokado kokiem un palmām drīz še, drīz tur. Neviena roka viņu neaizskāra un spīdzinātāji arvien pašķīra ceļu viņa priekšā, bet visur tie viņam sekoja, un visur sivēns lidoja viņam pakaļ tik aši, cik aši vien rokas spēja to satvert.
   Kad medību troksnis noklusa tālumā pa Irbenāju ceļu, Grīfs veda tirgotājus uz karaļa mantu kambari, un diena jau nāca pie vakara, kad pēdējā fituīviešu bank­note bija izmainīta pret metālnaudu.
   VIII
   Caur mijkrēšļa maigo dzestrumu kāds cilvēks no at­tāla džungļu skupsnīša īrās uz «Kantāni». Tā bija šķir­baina, saimnieka pamesta laivele, un cilvēks airēja gausi, reizi pa reizei nomezdams airi, lai izsmeltu ūdeni. Ka- naku matroži uzjautrināti irgoja, kad tas piebrauca pie kuģa malas un ar mokām pārrausās pār reliņu. Viņš bija notašķīts no galvas līdz kājām un šķita pa pusei jucis.
   — Vai es drīkst runāt kādu vārdu ar jums, mister Grīf? — viņš bēdīgi un pazemīgi apvaicājās.
   —  Apsēdieties novēja pusē un tā patālāk prom! — Grifs atbildēja. — Vēl mazliet tālāk. Tā būs labāk.
   Kornēlijs apsēdās pie reliņa un saņēma galvu abās rokās.
   —   Tiesa gan, — viņš teica. — Es smird kā līķu pilns kaujas lauks. Galva man vai plīst aiz sāpēm. Skausts gandrīz pārlauzts. Zobi ļogās smaganās. Ausīs džinkst veseli sirseņu pūļi. Mugurkauls izmežģīts. Es ir pārdzī­vojis zemestrīci un mēri, un no debesīm kā krusa bira sprāguši sivēni. — Viņš apklusa, izdvesdams nopūtu, kas izbeidzās kunkstā. — Es ir skatījis šausmīgu nāvi. Tādu, par kuru dzejnieki pat ne sapņojuši nav. Ja tevi sagrauztu žurkas vai tevi izvārītu eļļā vai saraustītu ar mežonīgiem zirgiem — tas būtu gan nepatīkami. Bet ka tevi dauza līdz nāvei ar sprāgušu sivēnu! — Viņš aiz šaušalām nodrebuļojās. — Tas nudien pārsniedz cilvēka izdomas spējas.
   Kapteinis Boigs dzirdami nošņaukājās, pabīdīja savu audekla atpūtas krēslu tālāk uz pievēja pusi un atkal atsēdās.
   —   Es ir dzirdējis, ka jūs dosies uz Japu, mister Grīf, — Kornēlijs turpināja. — Un divas lietas es grib jums lūgt: ļaujiet man braukt jums līdzi un dodiet mal­ciņu tā dedzinātā degvīna, no kura es atteicās tai va­karā, kad jūs izkāpa malā.
   Grīfs saplaukšķināja rokas, lai ierastos melnais stju­arts, un lika atnest ziepes un dvieļus.
   —   Ejiet uz priekšgalu, Kornēlij, un vispirms noskrā- pējieties! — viņš teica. — Zēns jums atnesīs kādas bikses un kreklu. Starp citu, pirms jūs aizejat, — kā tas gadījās, ka mēs mantu kambarī atradām vairāk metāl- naudas, nekā jūs bijāt izlaidis papīru?
   —   Tas bija mans paša ieguldījums, ko atvedu sev līdzi, gatavodamies šai avantūrai.
   —   Mēs nolēmām atlīdzinājumu par veikalu kavēto darbu, kā arī citus izdevumus un zaudējumus piedzīt no Tui Tulifau, — Grīfs teica. — Tā ka starpība, ko mēs atradām, tiks atdota jums atpakaļ. Tomēr desmit šiliņi būs jāatvelk.
   —   Par ko tad?
   —   Vai jūs domājat, ka sprāguši sivēni aug kokos?
   Desmit šiliņi par šo sivēnu ir jau ierakstīti kases grāmatā.
   Kornēlijs nodrebinādamies palocījās par piekrišanas zīmi.
   — Es, protams, var tikai pateikties, ka tas ftebija sivēns par piecpadsmit šiliņiem vai pat par visiem div­desmit.

LEPNĪBAS NAMS

   Persivals Fords pats ne­saprata, kālab še ieradies. Viņš nedejoja. Viņš ne se­višķi ieredzēja armijas ļaudis. Viņš taču pazina visus tos, kas tur slīdēja un griezās dejā pa plašo Liedaga lanaix , gan virsniekus tikko cietinātajās baltajās uni­formās, gan privātos, ģērbušos baltā un melnā, gan sie­vietes ar atsegtiem pleciem un rokām. Pēc diviem Honolulu pavadītajiem gadiem Divdesmitais pulks nu šķīrās no šejienes, lai dotos uz jauno komandējuma
   ' Terase, veranda.
   vietu Aļaskā, tālab Persivals Fords, viens no salu diž­vīriem, labi pazina šos virsniekus, viņu sievas un mei­tas.
   Tomēr starp pazīšanu un patikšanu ir dziļš bezdi­benis. Sīs armijas dāmas viņu pat mazliet biedēja. Tās izturējās pavisam citādi nekā sievietes, kas bija pa viņa prātam, — proti, pavecākas dāmas, vecmeitas un jau­navas ar acenēm, vispār visas ļoti nopietnas dažāda vecuma sievietes, ar kurām .viņš tikās baznīcu, biblio­tēku un bērnudārzu komitejās un kuras visā pazemībā mēdza ierasties pie viņa pēc ziedojumiem un norādī­jumiem. Pār šīm sievietēm viņš valdīja ar savu garīgo pārākumu, milzīgo bagātību un augsto vietu, kādu ie­ņēma Havaju salu komerciālajā aristokrātijā. No tām viņš nebaidījās itin nemaz. To sieyietiskums nebija uz­mācīgs. Nu jā, tur jau bija tā lieta. Sīm sievietēm piemita kaut kas cits, labāk sakot, kaut kas vairāk nekā uzbā­zīgais dzīves zemiskums. Viņš bija izsmalcināts, kā pats sevī atzina, un šīs armijas dāmas ar atsegtajiem pleciem un kailajām rokām, ar uzmācīgajiem, nekautrī­gajiem skatieniem, ar savu dzīvesprieku un izaicinošo sievišķīgumu aizvainoja viņa smalkās jūtas.
   Viņš nebija labākās domās arī par virsniekiem, kas uz dzīvi raudzījās vieglprātīgi, mūžu pavadīja dzer­dami, smēķēdami un lādēdamies un nodevās visām ze­miskajām miesas baudām tikpat nekautrīgi kā viņu sievietes. Armijas ļaužu sabiedrībā viņš arvien jutās neomulīgi. Arī tiem, šķiet, nebija visai omulīgi. Fords ar­vien nomanīja, ka klusībā tie smīn par viņu, nožēlo vai arī tikai piecieš viņu. Bez tam tie jo uzsvērti lika For­dam saprast, ka viņam, Jūk, trūkstot kaut kā, kas šiem pašiem piemītot bagātīgi, — bet Fords gan tencināja dievam par šo savu trūkumu. Pē! Ne par matu tie neat­šķīrās no savām dāmām.
   Patiesību sakot, sievietes Persivalu Fordu ieredzēja ne labāk kā vīrieši. Pietika uzmest viņam skatienu, lai kļūtu skaidrs, kāpēc tas tā. Viņš gan bija labi noau­dzis, nepazina nopietnu slimību, pat ne vieglas sirgša- nas, tomēr viņam galīgi trūka dzīvīguma. Viss viņā bija neizteiksmīgs. Ne niecīgākā kvēle gan laikam ne- dzirkstīja asinīs, kas bija barojušas un veidojušas šo garo, šauro seju, plānās lūpas, kalsnos vaigus un ma­zās, skadrās acis. Gludi piesukātie pelnu krāsas mati, taisni un reti, lika nojaust, cik trūcīgā augsnē tie auguši, un plānais, smalki veidotais deguns mazliet at­gādināja knābi. Vārgās asinis viņam bija atrāvušas visus dzīves priekus un apveltījušas viņu tikai ar vienu vienīgu pārmērību, proti, ar taisnīguma apziņu. Viņš nemitīgi mocījās prātojumos par taisnīgu rīcību, un da­rīt visu tā, lai būtu pareizi, viņa dabai šķita tikpat ne­pieciešami, kā vienkāršajiem mirstīgiem ir nepieciešams mīlēt un kļūt mīlētiem.
   Viņš sēdēja zem algarobas kokiem starp lanai un krastmalu. Pārlaidis acis dejotājiem, viņš pavērsa galvu sānis un sāka raudzīties jūras virzienā pār klusi šalcošo bangotni uz Dienvidu Krustu, kas mirgoja pie apvāršņa. Viņu kaitināja sieviešu kailie pleci un rokas. Bijusi viņam meita, tai gan viņš kaut ko tādu neatļautu, nē, nekad. Tomēr šī prātuļošana bija vistīrākā abstrak­cija. Domu gaita nesaistījās ne ar kādu priekšstatu par šādu meitu tiešamībā. Viņš nemaz neredzēja īstu meitu ar rokām un pleciem. Gluži otrādi, nevilšā iedoma par precību iespēju' izraisīja viņa sejā smīnu. Viņam bija trīsdesmit pieci gadi, tomēr trūka jebkādas personīgas pieredzes mīlestībā, un, pēc viņa domām, tā bija nevis kas pasakains, bet vienīgi dzīvniecisks. Ikviens jau var apprecēties. Japāņu un ķiniešu kuliji, kas strādā vergu darbu cukura plantācijās un rīsa laukos, arī taču precas. Pirmajā izdevīgajā gadījumā viņi neizbēgami apprecas. Tas tāpēc, ka viņi dzīvē stāv uz tik zemas pakāpes. Cits nekas jau tiem arī neatliek. Viņi ir tādi paši kā šie armijas aprindu ļaudis. Fordam toties bija citi mērķi — cildenāki. Viņš krasi atšķīrās no tiem, no itin visiem pārējiem. Viņš lepojās ar savu izcelšanos. Viņš vis nebija dzimis no-kādas nekādas nožēlojamas mīlas saistības. Viņš bija piedzimis cēlā laulībā, kur pie­nākums apvienojies ar ziedošanos augstākiem mērķiem. Viņa tēvs nebija precējies aiz mīlestības. Mīlas stul­bums nekad netika jaucis prātu Tzakam Fordam. Kad tas atsaucās aicinājumam doties pie pagāniem, lai sludinātu priecas vēsti, tam pat prātā nenāca doma par precēšanos. Šinī ziņā viņi abi ar tēvu bija gluži vienādi.
   Tomēr misijas padome mēdza rīkoties taupīgi. Ar Jaun- ariglijas pavalstniekiem raksturīgo sīkstulību padomes vīri pārdomāja, apsvēra un izlēma, ka precējušies misi­onāri prasa mazāk izdevumu uz galviņu un darbojas enerģiskāk. Tālab padome pavēlēja īzakam Fordam precēties. Bez tam vēl tā apgādāja viņam arī sievu, otru tādu pašu centīgu dvēseli, kas ne domāt nedomāja par precēšanos, bet kāroja vienīgi strādāt tā kunga darbu pagānu vidū. Pirmo reizi viņi redzējās Bostonā. Padome saveda viņus kopā, visu nokārtoja, un pēc ne­dēļas viņi jau kā precēti ļaudis devās garajā ceļojumā ap Horna ragu.
   Persivals Fords jutās lepns, ka radies no šādas lau­lības. Viņš bija cēli dzimis un uzskatīja pats sevi par gara aristokrātu. Un viņš lepojās ar savu tēvu. Tā viņam bija tieši kaislība. īzaka Forda staltais, stingrais tēls bija iededzinājis savu zīmogu viņa lepnības apziņā. Uz rakstāmpults viņam stāvēja miniatūra ar šā dieva kara­vīra attēlu. Guļamistabā karājās īzaka Forda por­trets, kas gleznots tolaik, kad viņš kalpoja monarhijai premjerministra postenī. Ne jau pēc izcilas vietas un pasaulīgas mantas dzinās Tzaks Fords, tomēr, būdams premjerministrs un vēlāk baņķieris, viņš izdarīja ievē­rojamus pakalpojumus misijas lietai. Vācu tirgotāji un angļu tirgotāji, vārdu sakot, visa tirdznieciskā pasaule ņirgājās par īzaku Fordu, šo komersantu — dvēseļu glābēju, bet viņš, īzaka dēls, visu saprata pa savam. Kad iezemieši, pēkšņi izrauti no savas feodālās iekār­tas, nespēdami aptvert zemes īpašuma jēdzienu un tā nozīmi, ļāva saviem plašajiem zemes gabaliem izslīdēt no rokām, tad īzaks Fords bija tas, kas atrāva tirgoņu pūlim viņu laupījumu un sagrāba pats sev neizmēro­jamas neskartas zemes platības. Nav nekāds brīnums, ka tirgotājiem netika kavēties pie šīm atmiņām. Tomēr uz savu neaprēķināmo bagātību viņš nekad nebija rau­dzījies kā uz savu vien. Viņš uzskatīja sevi par dieva kalpu. No šiem ienākumiem viņš cēla skolas, slimnīcas un baznīcas. Vai tad tā viņa vaina, ka cukurs, cenām strauji krītoties, maksāja četrdesmit procentu mazāk, ka viņš ar savas bankas veiksmīgajām finansu operāci­jām bija ieguvis personīgā īpašumā dzelzceļu vai ka, starp citu, tie piecdesmit tūkstoši akru Oahu ganību ze­mes, ko viņš bija pircis par dolāru akrā, ik pēc pusotra gada deva astoņas tonnas cukura no akra? Tomēr, lai nu kā, Izaks Fords bija izcila personība, cienīga, kā Persivals Fords pie sevis sprieda, lai viņa piemineklis stāvētu līdzās Kamehamehas I statujai Tiesu palātas priekšā. īzaks Fords bija miris, bet viņš, tā dēls, turpi­nāja šo labo darbu vismaz tikpat centīgi, ja arī ne tik prasmīgi.
   Viņš no jauna pievērsa acis lanai. Kāda gan atšķi­rība viņš jautāja sev, starp nekaunīgajām hula dejām, ko lēkā zāļu vijumiem joztās iezemietes, un starp de­jām, kurās griežas viņa paša rases dekoltētās sievietes? Vai te vispār bija būtiska starpība? Jeb vai visu izšķīra tikai stāvoklis?
   Kamēr viņš prātoja par šo problēmu,, kāda roka no­gula uz viņa pleca.
   —   Sveiks, Ford, — ko tad jūs šeit darāt? Vai arī dzī­rojat?
   —   Cenšos būt iecietīgs, doktor Kenedij, pat tikai no­skatīdamies, —p Persivals Fords drūmi atbildēja. — Vai jūs nepiesēdīsiet?
   Doktors Kenedijs apsēdās un spalgi sasita plaukstas. Atsteidzās balti ģērbts japāņu sulainis.
   Kenedijs pasūtīja skotu viskiju ar sodas ūdeni, tad, pagriezies pret līdzās sēdošo, ieminējās:
   —   Protams, jūs es pat nelūdzu piebiedroties.
   —   Es tomēr kaut ko pasūtīšu, — Fords stingri no­teica. Doktora acis pauda pārsteigumu, un sulainis gai­dīja. — Zēn, lūdzu, limonādi.
   Doktors sirsnīgi nosmējās, it kā ar viņu būtu pajo­kots, tad pavērās mūziķos zem hau koka.
   —- Nu, tas taču Aloha orķestris, — viņš izsaucās. — Es domāju, ka otrdienas vakaros viņi spēlē Havajas viesnīcā. Kā liekas, tur tie būs saķīvējušies.
   Viņa acis uz brīdi pakavējās pie cilvēka, kas spēlēja ģitāru un dziedāja havajiešu dziesmiņu orķestra pava­dījumā. Raugoties dziedātājā, viņa seja apmācās un nenoskaidrojās arī tad, kad viņš pievērsās kaimiņam.
   —   Paklausieties, Ford, — vai jums reiz nebūtu laiks likt mierā Džo Gārlendu? Cik noprotu, jūs esot noskanots pret Labdarības komitejas lēmumu sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm, un es vēlējos par to parunāt ar jums. Man likās, ka jūs tieši priecāsieties, dabūdams viņu projām no šās zemes. Tā jums būtu lieliska izde­vība izbeigt šo vajāšanu.
   —   Vajāšanu? — Persivala Forda uzacis jautājoši pa­cēlās.
   —   Sauciet to, kā gribat, — Kenedijs turpināja. — Jūs taču trenkājat šo nabaga velnu jau gadiem ilgi. Bet viņš te nav vainojams. To pat jūs nevarat noliegt.
   —   Viņš nav vainojams? — Persivala Forda plānās lūpas uz mirkli sakniebās ciešāk. — Džo Gārlends ir izlaidīgs un slinks. Viņš arvien bijis dienaszaglis un slaists.
   —   Bet tas nav nekāds iemesls, lai jūs tā medītu viņu. Es jūs vēroju no paša sākuma. Pats pirmais, ko jūs ap- sākāt, kad, atgriezies no koledžas, atradāt viņu strādā­jam plantācijā par lauka luna — jūs viņu atlaidāt, kaut gan jums pieder miljoni, bet viņš saņem sešdesmit dolāru mēnesī.
   —   Tas nebija pirmais, ko apsāku, — atteica Persi­vals Fords oficiālā balsī, kādā bija paradis runāt ko­miteju sapulcēs. — Vispirms es izsacīju viņam brīdi­nājumu. Pārvaldnieks teica, ka viņš esot dūšīgs luna. Šai ziņā man nebija nekādu iebildumu. Runa bija par to, kā viņš dzīvoja ārpus darba laika. Viņš ārdīja ma­nas darbības rezultātus straujāk, nekā es spēju tos at­jaunot. Kāda gan nozīme bija svētdienas skolām, vakarskolām un šūšanās kursiem, ja vakaros turpat at­radās Džo Gārlends ar saviem nolādētajiem ģitāras trinkšķiem un ukuleles spēli, ja viņš tur dzēra un dejoja hula? Kad biju viņu jau brīdinājis, es reiz nejauši sa­stapu viņu — to es nekad neaizmirsīšu, — sastapu tur lejā pie strādnieku būdām. Tas notika vakarā. Jau pa gabalu dzirdēju hula dziesmas, bet tad arī ieraudzīju viņu un visas tās meičas mēnesnīcā dejojam savas ne­kaunīgās dejas, — tās pašas meitenes, kam biju ziedo­jis tik daudz pūļu, lai iemācītu viņām tikumīgi dzīvot un pareizi uzvesties. Bez tam vēl trīs no šīm meitenēm,
   1 Strādnieks, algādzis.
   atceros, tikko bija beigušas misijas skolu. Skaidra lieta, es atlaidu Džo Gārlendu. Es zinu, tas pats notika ari Hilo. Ļaudis apgalvoja, ka es it kā jaucies svešās da­rīšanās, uzstādams, lai Mesons un Fičs atlaiž Gārlendu. Bet to taču misionāri pieprasīja no manis. Ar savu kļūmo paraugu Gārlends grāva visu viņu darbību.
   —   Vēlāk, kad viņš sāka strādāt uz dzelzceļa — uz jūsu dzelzceļa, viņu atlaida bez jebkāda iemesla, — Ke­nedijs izaicinoši atgādināja.
   —   Nebūt ne, — atbilde sekoja strauji. — Es viņu uzaicināju savā personīgajā kabinetā un veselu pus­stundu runāju ar viņu.
   —  Jūs atlaidāt viņu par nespējību darbā?
   —   Par amorālu dzīves veidu, ja vēlaties zināt.
   Doktors Kenedijs griezīgi nosmējās. — Kāds velns
   gan jums iepūtis galvā uzstāties par soģi un tiesātāju? Vai tad zemes īpašnieka stāvoklis jTims piešķīris pār­raudzību pār jūsu labā vergojošo cilvēku nemirstīga­jām dvēselēm? Esmu jūsu ārsts. Varbūt arī man rīt sa­gaidāms jūsu rīkojums — atteikties vai nu no viskija ar sodu, vai arī no jūsu aizgādības? Ko vēl ne! Ford, jūs uz dzīvi raugātīes pārāk spīvi. Atcerieties, kad Džo bija iekūlies tajā kontrabandas ķezā (pie tam viņš nemaz nestrādāja jūsu uzņēmumā) un atrakstīja jums, lūg­dams samaksāt par viņu soda naudu, jūs mierīgi ļāvāt viņam sešus mēnešus nostrādāt spaidu darbos uz rifa. Nepiemirstiet, toreiz jūs pamētāt Džo Gārlendu ne­laimē. Jūs viņu nežēlīgi atstūmāt; un tomēr es atminos pirmo dienu, kad jūs iestājāties skolā — mēs taču dzī­vojām vienā pansijā, tikai jūs mācījāties dienas maiņā, — un jūs vajadzēja iesvētīt skolas dzīvē. Trīs- reizēja iegremdēšana zem ūdens peldbaseinā — atce­rieties, tā bija kārtējā deva, kas jāsaņem katram jaun­atnācējam skolēnam. Bet jūs turējāties pretī. Jūs ap­galvojat, ka neprotot peldēt. Jūs bijāt pārbijies, kritāt histērijā … r
   —  Jā, zinu, — Persivals Fords gausi atteica. — Es biju nobijies. Un tie bija meli, ka neprotu peldēt… Es biju vienkārši nobijies.
   —   Un vai atceraties, kurš tad metās cīniņā par jums? Kurš meloja jūsu labā negantāk, nekā jūs pats pratāt melot, un zvērējās labi zinām, ka jūs tiešām nemākot peldēt? Kurš ielēca baseinā un izvilka jūs ārā pēc pir­mās iegremdēšanas, un kuru par to tikko nenoslīcināja pārējie zēni, kas bija ievērojuši, ka jūs protat peldēt?
   —   Protams, atceros, — kaimiņš vēsi atteica. — Bet viens augstsirdības gadījums bērnībā neattaisno sliktu dzīves veidu visu pārējo mūžu.
   —  Viņš taču nekad jums nav nodarījis nekā ļauna — tieši jums personīgi, es domāju?
   —  Nē, — skanēja Persivala Forda atbilde. — Tieši tas dara manu nostāju nesatricināmu. Man pret viņu nav itin nekāda personīga naida. Viņš ir slikts cilvēks, tas viss. Viņa dzīve ir slikta …
   —   Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka viņš nav ar jums vienis prātis par to, kādā veidā dzīve īsti jā­dzīvo, — doktors iebilda starpā.
   —  Varat teikt arī tā. Tas nav svarīgi. Viņš ir laisks un …
   —  Ar ko pietiek, — atkal runātājs tika pārtraukts, — lai attaisnotu visas tās neskaitāmās reizes, kad jūs viņu izsviedāt no darba vietas.
   —   Viņš ir netikumīgs . ..
   —   Ak nu, beidziet taču reiz, Ford! Pietiek malt vienu un to pašu. Jūs esat visīstākais Jaunanglijas stīvmugu- ris. Džo Gārlends ir pa pusei kanaks. Jūsu asinis ir šķidras. Viņa asinis kūsā. Dzīve jūsu acīs ir pavisam kas cits nekā viņa acīs. Viņš caur dzīvi iet smiedams, dzie­dādams un dejodams, līksms, pašaizliedzīgs, draugs ik­vienam — gluži kā bērns. Jūs caur dzīvi virzāties kā staigājoša lūgšanu mašīna, jums nav neviena drauga, izņemot taisnīgos, un taisnīgie ir tie, kuri par taisnīgu uzskata to pašu, ko jūs. Un galu galā — kas gan zina? Jūs dzīvojat kā eremits. Džo Gārlends dzīvo kā lāga puisis. Kuram dzīve sniedz vairāk? Mums par dzīvi at­līdzina, kā paši zināt. Ja»alga nepietiekama, mēs pame­tam šādu darba vietu, kas tad arī, ticiet man, ir iemesls visām ar prātu apsvērtajām pašnāvībām. Džo Gārlends nomirtu badā ar to atalgojumu, kādu jūs saņemat no dzīves. Ieskatiet taču reiz, ka viņš ir citādi veidots! Tā­pat jūs ciestu un mocītos ar to, ko dzīve piešķir viņam, jo tās ir dziesmas un mīlestība, un…
   —  Miesaskāre — piedodiet, lūdzu, — Fords pār­trauca runātāju.
   Doktors Kenedijs pasmīnēja.
   —   Jums mīlestība ir tikai vārds, kas sastāv no devi­ņiem burtiem, un definīcija, ko esat piesavinājies no vārdnīcas. Bet mīlestību, īsto mīlestību, kas ir dzidra kā rasa un maigi pulsē cilvēka sirdī, to jūs nemaz nepa­zīstat. Ja jau dievs radījis jūs un mani, vīriešus un sievietes, ticiet man, viņš radījis arī mīlestību. Bet grie­zīsimies nu atpakaļ! Ir laiks pārvilkt reiz svītru Džo Gārlenda vajāšanai. Tas nav jūsu cienīgi, tas ir gļēvi. Jums tagad vajadzētu pastiept roku un piedāvāt to viņam.
   —  Kālab gan man un nevis, teiksim, jums? — kai­miņš attrauca. — Kālab tad jūs nesniedzat viņam šo roku?
   —   Es to arī daru. Patlaban jau es viņam sniedzu šo roku. Es mēģinu jūs pierunāt neizgāzt Labdarības komi­tejas priekšlikumu sūtīt viņu projām. Es viņam toreiz sameklēju darbu Hilo pie Mesona un Fiča. Esmu apgā­dājis viņam savu pusduci darba vietu, no kurām visām jūs viņu izdzināt. Bet lai nu tas būtu. Nepiemirstiet tikai vienu, — nu, maza vaļsirdība jau jūs neaizvai­nos, — tā nav godīga rīcība, ja par cita grēkiem gribat atdarīt Džo Gārlendam; pašam jums vajadzētu atskārst, ka tieši jūs vismazāk drīkstētu to darīt. Ai, ai, jaunais cil­vēk, tā nav laba uzvedība. Tas ir vienkārši nepieklājīgi.
   —   Nu es vairs nespēju sekot jūsu domu gaitai, — Persivals Fords atbildēja. — Jūs esat uzbraucis māko­ņos ar kādu miglainu zinātnisku teoriju par iedzimtību un personīgu bezatbildību. Bet, kā jel kāda teorija spēj apgalvot, ka Džo Gārlends nav atbildīgs par saviem sliktajiem darbiem, un izvirzīt mani kā personīgi atbil­dīgu par tiem — vairāk atbildīgu nekā jebkurš cits, ie­skaitot pašu Džo Gārlendu, —Jtas sniedzas pāri manai saprašanai.
   —   Man šķiet, tā ir vai nu pārsmalcinātība, vai arī labais tonis, kas liedz jums aptvert manus vārdus, — doktors Kenedijs asi atcirta. — Ir jau labi sabiedrības priekšā klusu ciešot šo to ignorēt, bet jūs taču darāt daudz vairāk, nekā tikai klusu ciešot ignorējat.
   —   Kas tad tas būtu, lūdzami, ko es klusu ciešot ignorēju?
   Doktors Kenedijs bija noskaities. Kad viņš atbildēja, seju viņam klāja daudz spilgtāks sārtums nekā paras­tais, ko tajā lēja kārtējās viskija devas:
   —   Jūsu tēva dēls.
   —   Bet ko jūs ar to gribat teikt?
   —   Velns ar ārā, cilvēk, jūs nevarat prasīt, lai es ru­nātu vēl atklātāk! Bet, ja vēlaties, lai notiek, — īzaka Forda dēls Džo Gārlends, jūsu brālis.
   Persivals Fords sēdēja nekustīgi, ar īgnas neizprat- _ nes izteiksmi sejā. Kenedijs ziņkārīgi pavērās viņā, tad, mirkļiem gausi velkoties uz priekšu, viņš sāka justies samulsis un iztrūcies.
   —   Ak tu kungs! — viņš beidzot izsaucās. — Jūs taču negribēsiet man iestāstīt, ka jūs to nezinājāt!
   Tam par atbildi Persivala Forda vaigi pamazām vēr­tās pelēksnīgi.
   —   Tas ir nejēdzīgs joks, — viņš teica, — nejēdzīgs joks.
   Doktors jau bija savaldījies.
   —   Tas zināms ikvienam, — viņš atbildēja. — Es do­māju, ka arī jūs zināt. Un, ja tiešām nezinājāt, tad jums ir.pēdējais laiks to uzzināt, un esmu priecīgs, ka tieši man gadījās izdevība atvērt jums acis. Džo Gār­lends un jūs esat brāļi — nu, pusbrāļi.
   —   Tie ir meli! — Fords izsaucās. — Jūs tā nemaz ne­domājat. Džo Gārlenda māte bija Eliza Kunīlija. — (Doktors Kenedijs palocīja galvu.) — Es viņu labi at­ceros, viņai piederēja pīļu dīķis un sīks zemes gabaliņš taro audzēšanai. Viņa tēvs bija Džozefs Gārlends, bīč- komers. — (Doktors Kenedijs pakratīja galvu.) — Viņš nomira pirms pāris gadiem. Viņš mēdza piedzerties. Lūk, no kā Džo mantojis savu izlaidību! Te jums ir tā iedzimtība.
   —   Un neviens pats nav jums to pastāstījis! — Kene­dijs izbrīnā noteica pēc neliela klusuma brīža.
   —   Doktor Kenedij, jūs pateicat kaut ko šausmīgu, ko es tāpat vien nevaru palaist gar ausīm. Jums tas vai nu jāpierāda, vai arī, vai arī…
   —   Pārbaudiet pats! Pagriezieties atpakaļ un parau- gieties uz viņu! Jums viņš redzams profilā. Ievērojiet viņa degunu! Tas ir īzaka Forda deguns. Jūsējais ir tikai vājš tā atdarinājums. Tā tas ir. Pavērojiet! Seja gan ir apaļīgāka, bet līdzība skaidri saskatāma.
   Persivals Fords palūkojās uz pusasiņu kanaku, kas zem hau koka spēlēja ģitāru, un viņam šķita, it kā spožā uzliesmojumā viņš ieraudzītu pats savu atspulgu. Vaibsts pēc vaibsta iegaismojās neapšaubāmā līdzībā. Vai arī drīzāk jāsaka — viņš pats bija tā otrā — spēka pārpilnā un stalti noaugušā cilvēka vājš atspulgs. Viņa paša vaibsti un arī šā otra cilvēka vaibsti — tie atgā­dināja Izaku Fordu. Un neviens nebija viņam to teicis. Viņš pazina ikkatru īzaka Forda sejas vaibstu. Tēva miniatūrattēli, portreti un fotogrāfijas cita pēc citas at­miņā aizstrāvoja caur viņa smadzenēm, un atkal un at­kal šajā sejā tepat acu priekšā viņš šur tur uztvēra vienādību vai vismaz nelielu līdzību. Tā taču bija īsta velnišķība — īzaka Forda skarbos vaibstus ieburt šajā izlaidīgajā, jūsmīgajā sejā, ko skatīja viņa acis. Jaunais vīrietis reiz pagriezās, un uz vienu acumirkli Persiva- lam Fordam likās, ka viņš redz savu tēvu, sen mirušo, sen aizgājušo, raugāmies viņā ar Džo Gārlenda seju.
   —   Tas taču nav nekas sevišķs, — viņš tik tikko sa­klausīja doktoru Kenediju sakām. — Senajās- dienās jau viņi visi te jaucās juku jukām. Jūs to labi zināt. Jūs pats esat to vērojis visu mūžu. Jūrnieki apprecēja karalienes un dzimtās princeses — un tā joprojām. Tā taču šeit salās bija pavisam parasta lieta.
   —   Bet ne ar manu tēvu, — Persivals Fords viņu pār­trauca.
   —   Te nu bija. — Kenedijs paraustīja plecus. — Vi­suma varenība un dzīves putekļi. Vecais īzaks Fords turēja sevi stingri grožos — un tā tālāk, un es zinu, ka tādas lietas izskaidrot nav iespējams, sev pašam jau nu nepavisam. Viņš'to izprata ne labāk kā jūs. Dzīves putekļi, tas ir viss. Un nepiemirstiet vienu, Ford! Vecajā īzakā Fordā ritēja arī lāsīte nemierpilnu asiņu, un tās mantojis Džo Gārlends, — itin visu, gan Visuma va­renību, gan dzīves putekļus; bet jūs mantojāt visas vecā īzaka askētiskās asinis. Un tieši tāpēc, ka jūsu asinis ir vēsas, mierīgas un disciplinētas, jums nav ne mazākā iemesla raukt pieri par Džo Gārlendu. Ja arī Džo Gār-
   lends jauc jūsu darīto darbu, iegaumējiet, ka abās pusēs ir vienīgi vecais Tzaks Fords, kas ar vienu roku ārda to, ko ar otru uzcēlis. Jūs esat, ja tā var sacīt, īzaka Forda labā roka, Džo Gārlends ir viņa kreisā roka.
   Persivals Fords neko neatbildēja, un šai klusuma brīdī doktors Kenedijs izdzēra piemirsto viskiju ar so­das ūdeni. Pāri laukumam atskanēja kāda automobiļa pavēlnieciskā taurēšana.
   —   Mašīna jau klāt, — doktors Kenedijs sacīja pie­celdamies. — Nu man jāsteidzas. Man žēl, ka tā uzbu­dināju jūs, un tai pašā laikā esmu ļoti priecīgs. Atce­rieties tikai vienu — īzaka Forda nemierpilno asiņu lā­sīte bija ārkārtīgi niecīga, un Džo Gārlends mantojis to pilnīgi. Un vēl ko. Ja jūsu tēva kreisā roka jūs ap­grēcina, necērtiet to nost! Pie tam Džo ir kārtīgs puisis. Atklāti sakot, ja man būtu jāizvēlas, ar kuru no jums dzīvot-kopā uz vientuļas salas, es izvēlētos Džo.
   Mazi, baskājaini bērneļi skraidelēja ap Persi- valu Fordu, rotaļādamies mauriņā, bet Persivals Fords pat neredzēja tos. Viņš visu laiku neatlaidīgi vērās tikai dziedātājā zem hau koka. Reiz viņš pat pārsēdās citā vietā, lai nokļūtu tam tuvāk. Garām gāja Liedaga rakstvedis, aiz vecuma pieklibodams un smagi vilkdams neklausīgās kājas. Viņš salās bija nodzīvojis četrdesmit gadu. Persivals Fords viņam pamāja, un rakstvedis bijīgi tuvojās, brīnīdamies, ka Persivals Fords viņu vis­pār ievērojis.
   —  Džon, — Fords sacīja, — es vēlētos, lai jūs man ko paskaidrojat. Vai jūs neapsēstos?
   Rakstvedis neveikli piesēdās, pārsteigts par negaidīto godu. Viņš pašķielēja blakus sēdētājā un nomurmi­nāja: — Jā, ser, pateicos jums.
   —   Džon, kas ir Džo Gārlends?
   Rakstvedis izbijies pablenza viņā, acis blisinādams, tad nokrekšķinājās un neteica neko.
   —  Sakiet vien! — Persivals Fords pavēlēja. — Kas viņš ir?
   —  Jūs jokojat ar mani, ser, — vecais vīrs tikko spēja izrunāt.
   —   Es runāju pavisam nopietni.
   Rakstvedis iztrūcies pavirzījās nostāk.
   —       Jūs taču nedomājat teikt, ka nezināt to? — viņš iejautājās, un šis jautājums pats jau bija atbilde.
   —   Es gribu zināt.
   —        Nu, viņš ir … — Džons aprāva un bezpalīdzīgi pameta skatienu apkārt. — Vai jūs labāk nepajautātu kādam citam? Visi domā, ka jūs zināt. Mēs arvien do­mājām …
   —   Jā, turpiniet vien!
   —       Mēs arvien domājām, ka tieši aiz šā iemesla jūs viņu neieredzat.
   īzaka Forda fotogrāfijas un miniatūrattēli atkal rindu pēc rindas traucās caur viņa dēla smadzenēm, un visapkārt gaisā šķita rēgojamies spoki īzaka Forda izskatā. — Arlabvakar, ser, — viņš saklausīja rakstvedi sakām un redzēja, ka tas sāk klibot projām.
   —   Džon! — viņš strupi uzsauca.
   Džons panācās atpakaļ un palika stāvam tam līdzās, mirkšķinādams acis un nervozi laizīdams lūpas.
   —   Klausieties, jūs man tomēr nekā nepateicāt.
   —  Ak tā, par Džo Gārlendu?
   —   Jā, par Džo Gārlendu. Kas viņš ir?
   —       Viņš ir jūsu brālis, ser, ja nu reiz man tas jāsaka, kaut gan ne jau es esmu tas, kam tādas lietas sakāmas.
   —   Pateicos, Džon. Arlabvakar!
   —       Un jūs tiešām nezinājāt? — vecais vīrs taujāja, labprāt vēl gribēdams pakavēties, kad nu pats bīstamā­kais brīdis bija garām.
   —       Pateicos, Džon. Arlabvakar! — viņš saņēma par atbildi.
   —       Jā, ser, pateicos, ser. Man liekas, ka taisās uz lietu. Arlabvakar, ser!
   Tieši no skaidrajām debesīm, ko apmirdzēja vienīgi zvaigznes un mēnesnīca, norasināja lietutiņš, tik sīks un smalks, ka drīzāk līdzinājās nemanāmām tvaika strūkliņām. Neviens tam neveltīja ne mazākās vērības; bērni turpināja rotaļāties, basām kājām lakstīdami pa zālīti un lēkādami pa smiltīm; un pēc piecām minūtēm lietus jau bija pāri. Dienvidaustrumos pret zvaigznēm atēnojās Dimanta Galvas krātera tumšais plankums ar asi iezīmētām aprisēm. Pēc gurdeniem starpbrīžiem bangotne aizšļāca putu mutujus pāri smilšu joslai līdz pat mauram, un tālumā kā melnus punktiņus varēja viest cilvēkus, kas mēness gaismā peldējās. Apklusa dziedātāju balsis, kas bija skandējušas valša melodiju, un klusumā kaut kur no koku paēnas atšalca sievietes smiekli — tas bija mīlas sauciens. Persivals Fords sa­trūkās, šie smiekli viņam izraisīja atmiņā doktora Ke- nedija vārdus. Lejā pie laiviņām, kas gulēja izvilktas smiltīs, viņš redzēja vīriešus un sievietes — kanaki aiz­rautīgi slīdēja sapņainā dejā, un sievietes bija ģērbu­šās baltos holoku; pret vienu šādu baltu holoku viņš pa­manīja laivas stūrmaņa tumšo galvu atdusamies uz sievietes pleca. Vēl tālāk, kur pretī ieejai lagūnā smilšu strēmele paplašinājās, varēja vērot vīrieti un sievieti so}ojam plecu pie pleca. Tiem tuvojoties apgaismotajai lanai, viņa acis pamanīja sievietes delnas kustību — delna noslīdēja līdz viduklim, lai atbīdītu roku, kas tu­rēja to apskautu. Kad viņi gāja garām, Persivals Fords sveicinādams palocīja galvu pret kapteini, ko pazina, un kāda majora meitu. Dzīves putekli, jā, tā tas bija, un cik daudz aptvēra šie vārdi! Atkal no algarobas lapotnes tumšās paēnas atšalca sievietes smieklu vilnis — mīlas sauciens; garām viņa krēslam japāņu auklīte rādamās vadīja uz dusu baskājainu mazuli. Dziedoņu balsis maigi un kūstoši salējās havajiešu mīlas dziesmā, un pa lanai, rokas savijuši, no jauna sāka slīdēt un virpuļot virsnieki ar sievietēm; un vēlreiz zern algarobas kokiem iesmējās sieviete.
   Bet Persivals Fords prata vienīgi noraidīt visu to. Viņu kaitināja sievietes mīlas smiekli, stūrmanis, kura galva bija noslīgusi uz baltā holoku, mīlētāju pāri, kas staigāja pa liedagu, dejojošie virsnieki un sievietes, mīlas suminātāju dziedoņu balsis un viņa paša brālis, kurš līdz ar citiem dziedāja zem hau kokiem. Jo sevišķi viņu kaitināja smejošā sieviete. Viņa domas pēkšņi bija sākušas darboties pavisam neparastā virzienā. Viņš bija īzaka Forda dēls, un tas, kas atgadījies ar īzaku Fordu, var notikt arī ar viņu pašu. Šī doma sadzina vaigos vāju notvīkuma sārtmi un durstīja viņu ar dze­ļošu kauna sajūtu. Persivals Fords izbijās no tā, kas bija snaudis viņa asinīs. Tas bija tikpat, it kā viņš pēkšņi būtu uzzinājis, ka tēvs bijis spitālīgs un ka viņa paša asinīs var slēpties šās briesmīgās sērgas dīgļi. Izaks Fords, šis stingrais tā kunga karavīrs, — vecs liekulis! Kāda gan atšķirība starp viņu un jebkuru bīčkomeru? Lepnības nams, ko Persivals Fords bija sev uzcēlis, draudēja sagrūt pār viņa galvu.
   Stundas ritēja, armijas ļaudis smējās un dejoja, ie­zemiešu orķestris spēlēja bez mitas, un Persivals Fords domās mocījās ar satriecošo problēmu, kas tik piepeši bija viņam uzmākusies. Viņš klusībā lūdza dievu, at­spiedis elkoni pret galdu un balstīdams galvu uz ro­kas; ja vērotu no malas, — gurdens skatītājs. Deju starplaikos virsnieki ar savām dāmām un privātie viesi bariem viļņoja ap Persivalu Fordu, konvencionāli tēr­zēdami, bet, kad tie aizplūda atpakaļ uz lanai, viņš no jauna nodevās moku pilnajam cīniņam tieši no tās vie­tas, kur bija to pārtraucis.
   Pamazām viņš sāka atkal lipināt kopā savu drupās satriekto īzaka Forda ideālu, un par cementu viņam no­derēja izgudri viltīga loģika. Šāda loģika spēj veido­ties vienīgi egoistisku cilvēku smadzeņu laboratorijā, un tā kalpo labi. Persivalam Fordam šķita pats par sevi saprotams, ka viņa tēvs bijis darināts no smalkāka māla nekā visi pārējie cilvēki; tomēr vecais īzaks vēl atradās tikai tapšanas stadijā, kamēr viņš, Persi­vals Fords, jau ir pilnveidots. Viņš pat centās attaisnot savu tēvu, pats iekvēlodamies cēlā sajūsmā par šo sa­vas pilnības pierādījumu. Viņa vārgais un niecīgais es pieatiga līdz kolosāliem apmēriem. Nu viņš bija dižens diezgan, lai spētu piedot. Viņš tvīka cildenā tīksmē, par to domādams. īzaks Fords bija dižs, bet viņš ir vēl di­žāks,..jo spēj piedot īzakam Fordam un pat no jauna pa­celt to svētajā vietā savās atmiņās, kaut arī šī vieta vairs nebūtu gluži tik svēta, kā bijusi līdz šim. Tāpat viņš klusībā izteica atzinību īzakam Fordam par to, ka tēvs ignorējis šā sava vienīgā kļūmīgā soļa iznākumu. Nu jauki, arī viņš to ignorēs.
   Dejas izbeidzās. Orķestris lika izskanēt «Aloha Oe» melodijai un posās doties mājās. Persivals Fords sasita plaukstas, aicinādams japāņu sulaini.
   — Pasakiet tur tam cilvēkam, ka vēlos viņu redzēt,—
   viņš teica, norādīdams uz Džo Gārlendu, — pasakiet, lai tūlīt nāk šurp!
   Džo Gārlends ieradās un godbijīgi palika stāvam dažu soļu atstatumā, nemierīgi ņirbinādams pirkstus pār ģitāru, ko vēl arvien turēja rokās. Persivals Fords pat neuzaicināja viņu apsēsties.
   —   Jūs esat mans brālis, — viņš teica.
   —       Ak nu, tas taču katram zināms, — skanēja atbilde izbrīna pilnā balsī.
   —       Jā, to nu esmu atskārtis, — Persivals Fords sausi atteica. — Tomēr es to nezināju līdz pat šim vakaram.
   Klusumā, kas sekoja viņa vārdiem, pusbrālis neomu­līgi gaidīja, un pa šo laiku Persivals Fords aukstasinīgi apsvēra savus turpmākos vārdus.
   —       Vai jūs atceraties, kā es pirmo reizi ierados skolā un kā zēni mērcēja mani ūdenī? — viņš ievaicājās. — Kālab jūs nostājāties manā pusē?
   Pusbrālis tikai kautri pasmaidīja.
   —   Vai tāpēc, ka jums tas bija zināms?
   —   Nu jā, tāpēc gan.
   —       Bet es nezināju, — Persivals Fords atkārtoja tajā pašā sausajā tonī.
   —   Jā, — otrs atbildēja.
   Atkal iestājās klusums. Sulaiņi uz lanai sāka izdzēst spuldzes.
   —       Tātad tagad … jūs zināt, — pusbrālis vienkārši ieminējās.
   Persivals Fords sarauca uzacis. Tad viņš pārlaida pusbrālim pētījošu skatienu.
   —       Cik daudz jūs vēlētos saņemt par to, lai atstātu salas un nekad vairs neatgrieztos šeit? — viņš nopra­sīja.
   —        Un nekad vairs neatgrieztos? — Džo Gārlends no­drebēdams izdvesa. — Tā ir vienīgā zeme, kuru pazīstu. Citas zemes ir aukstas. Citas zemes es nepazīstu. Te man ir daudz draugu. Citās zemēs neatskanēs neviena kalss, kas man uzsauktu: «Alolia, Džo, manu zēn!»
   —       Es sacīju: lai nekad vairs negrieztos atpakaļ, — Persivals Fords neatlaidīgi atkārtoja. — «Alameda» rīt dodas ceļā uz Sanfrancisko.
   Džo Gārlends bija galīgi apjucis.
   —       Bet kālab? — viņš vaicāja. — Tagad taču jūs zi­nāt, ka mēs esam brāļi.
   —       Tieši tāpēc, — skanēja atbilde. — Kā jūs pats tei­cāt, tas zināms ikvienam. Es jums pilnīgi atlīdzināšu.
   Viss biklums un mulsa Džo Gārlendam izgaisa. Gan pēc izcelšanās, gan stāvokļa viņi nu šķita apmainīju­šies vietām.
   —  Jūs vēlaties, lai es aizbraucu? — viņš jautāja.
   —       Es vēlos, lai jūs aizbraucat un nekad vairs neat­griežaties, — atbildēja Persivals Fords.
   Un šinī acumirklī, it kā zibenim uzzibsnījot un mo­mentā izdziestot, viņš pēkšņi saskatīja brāli stāvam pār sevi augstu kā kalnā, bet pats jutās sarūkam un iz- kūstam par mikroskopisku niecību. Tomēr nav labi, ja cilvēks saskata sevi kailā īstenībā, neviens arī nespēj sevi tā vērot ilgi un pēc tam vēl turpināt dzīvi; un tā vienīgi šo zibsnīgo mirklīti Persivals Fords redzēja sevi un savu brāli tādus, kādi viņi bija. Jau nākamajā brīdī viņa sīkais un nesātīgais es atkal bija guvis virsroku.
   —       Kā jau teicu, es jums to atlīdzināšu. Jūs nepalik­siet cietējos. Es jums labi samaksāšu.
   —       Labs ir, — Džo Gārlends atbildēja, — es aiz­braukšu.
   Viņš pagriezās uz iešanu.
   —        Džo, — otrs vēl izsaucās, — aizejiet pie mana ad­vokāta rīt no rīta! Pieci simti uz rokas un divi simti ik mēnesi, cik ilgi vien jūs paliksiet projām.
   —       Jūs esat ļoti laipns, — Džo Gārlends mierīgi at­teica. — Jūs esat pārāk laipns. Bet tik un, tā es nevēlos jūsu naudu. Rīt es aizbraucu ar «Alamedu».
   Viņš aizgāja pat neatsveicinājies.
   Persivals Fords sasita plaukstas.
   —   Zēn, — viņš sacīja japānim, — limonādi!
   Un, sūkdams limonādi, viņš vēl ilgi smaidīja, apmie­rināts pats ar sevi.

KANAKU BANGOTNE

   tūristu dāmas, atdusē­damās lapotnes ēnā zem hau kokiem, kas nožogoja Moānas viesnīcas pludmali, noelsās vien, kad LI Bārtons ar savu sievu Idu iznāca no peldu mājiņas. Un, kamēr tie abi soļoja viņām garām un tālāk lejup uz smilšaino liedagu, elsieni nespēja rimties. Ne jau LI Bārtona ārē­jais izskats viņas pavedināja uz pārsteiguma nopūtām. Tūristu dāmas nebija no tās sugas, kuras noelstos, tikai ieraudzījušas vīrieša augumu peldkostīmā, lai arī cik krāšņi būtu veidotas šā auguma līnijas un muskuļi. Treneri un cilvēku skaistuma vērtētāji gan būtu aiz
   patikas ievilkusi elpu, aplūkojot viņa ārieni. Tomēr viņi nepūstu tā, kā to darīja sievietes, kuru nopūtas norādīja uz morālu satricinājumu.
   Ida Bārtona bija viņu sašutuma un neatzinības cē­lonis. Viņas to visā nopiētnībā neieredzēja jau no pirmā acu uzmetiena. Pašas gan viņas domāja — jā, viņas de­dzīgi centās sevi apmānīt, — ka sašutumu iesvēlis Idas peldkostīms. Tomēr jau Freids ir norādījis, ka gadīju­mos, kad skarti dzimumu jautājumi, daudzas personas visā nopietnībā sliecas vienu parādību dēvēt kādas citas vārdā un tad par šo pārdēvēto parādību stāvēt un krist tik kaismīgi, itin kā tā būtu pati īstenā.
   Idas Bārtonas peldkostīms bija ļoti jauks, kādi jau nu sieviešu peldu apģērbi mēdz būt. Tas bija joti smal­kas, melnas, grodas vilnas kostīms ar baltām apmalī- tēm, baltu jostu, augstu kakla segumu, īsām piedur- knītēm un bruncīšiem. Bruncīši bija īsi, bet stilbiem cieši apglaustās biksītes vēl īsākas. Taču turpat pludmalē tuvējā Airētāju kluba priekšā brida ūdenī vai nāca no tā ārā savas pārdesmit sievietes, neierosinādamas nevienu sašutuma nopūtu, kaut gan bija ģērbušās daudz izaici­nošāk. Viņu vīriešu parauga peldtērpi, kuru apspīlētās biksītes un bruncīši bija tikpat īsi, apņēma ķermeni ļoti cieši, piedurkņu trūka pavisam — gluži kā vīriešu peldkostīmiem, pie tam piedurkņu izgriezumi bija ļoti dziļi un plati, bet atsegtās paduses liecināja, ka valkā­tājas piemērojušās 1916. gadā modē nākušajam dekoltē.
   Tātad vainojams nebija Idas Bārtonas peldu ģērbs, kaut gan sievietes sevi apmānīja, pieņemdamas, ka tieši tas. Pirmkārt, teiksim, vaina bija viņas kājās, vai arī, teiksim, pirmkārt, visā viņas būtnē, viņas sievišķības maigumā un mirdzumā, kas apžilbināja skatītājas. Gan aristokrātiska vecava, gan nobriedusi matrona, gan jauna meitene, kuras saudzīgi aizsedza savus maigi apaļīgos muskuļus vai slēpa bālo siltumnīcas sejas krāsu hau koku lapotnes paēnā, visas acumirklī izjuta vi­ņas izaicinājumu. Viņa bija tām drauds, viņas pārā­kums šķita kā aizvainojums šo sieviešu pašu izvēlētajā un dažreiz arī veiksmīgajā dzīves spēlē.
   Tomēr to viņas neteica. Pat ne pašas sev viņas ne­pieļāva šādu domu. Viņas uzskatīja, ka vainīgs esot peldkostīms, un tā arī stāstīja cita citai, nemaz neievē­rodamas tās pārdesmit sievietes, kas bija ģērbušās vēl pārdrošāk, toties nebija tik bīstami skaistas. Ja kāds spētu izkristalizēt šo sašutušo dāmu dvēselēs to, kas slēpās pašā pamatā Idas kostīma nosodījumam, izrādī­tos, ka tā ir sievišķīgi greizsirdīga doma: nevienai sie­vietei, kas ir tik skaista kā ši, nedrīkst ļaut izrādīt savu skaistumu. Tas nebija godīgi pret viņām. Kādas izre­dzes tad viņām palika iekarot sev vīriešus, ja priekš­plānā izvirzījās tik bīstama sāncense?
   Sīs dāmas pelna attaisnojumu. Lūk, piemēram, Sten- lijs Patersons teica savai sievai, kanjēr viņi abi pēc peldes žāvējās smiltīs pie sīkās saldūdens urdziņas, ku­rai pāri brida Bārtoni, lai nokļūtu Airētāju kluba lie­dagā:
   —  Ak dievs, tu visa skaistā un brīnumainā kungs, nu paskaties uz tiem! Mīļā, vai tu kaut vienai sievietei esi redzējusi šādas kājas! Paraugies, cik tās apaļīgas un cik tievas kļūst pie potītēm! Tās ir kā zēna kājas. Esmu redzējis spalvas svara cīkstoņus dodamies ringā — tiem bija tādas kājas. Un tomēr tās ir pilnīgi sievišķīgas kājas. Neviens visā pasaulē par to nešaubī­sies. Kāds augšstilba līnijas velvējums priekšpusē! Un izlīdzināti samērīgais pilnīgums mugurpusē! Un kā šīs pretēji izliektās līnijas slaidi pievienojas celim, kas tie­šām ir celis! Man taisni pirksti kņud. Kaut nu tepat uz vietas bijis pie rokas kāds piciņš māla!
   —   Tas ir īsts sievietes celis, — sieva tam piebalsoja, ne mazāk aizrāvusies, jo arī viņa, tāpat kā vīrs, bija tēl­niece. — Redzi, kā lokoties zem ādas darbojas stiegras. Celis ir tik labi veidots un par laimi nemaz nav iegrimis tauku kārtā. — Viņa apklusa, lai nopūstos, iedomā­dama pati savus ceļus. — Tik nevainojami skaists un tik glezns. Burvīgi! Nu es reizi par visām reizēm redzu cilvēka miesas krāšņumu. Nezin kas viņa tāda varētu būt?
   Stenlijs Patersons, nogrimis alksmīgā aplūkošanā, no jauna atsāka savu partiju šinī slavinājuma korī.
   —   Ievēro, ka viņai ceļu iekšpusē nav apaļīgo mus­kuļu izciļņu, kas tik daudzu sieviešu ceļiem liek izskatī­ties mezglainiem. Tās ir kā zēna kājas, stingras un drošas …
   —   Un jaukas sievietes kājas, tādas maigi apaļīgas, — viņa sieva trauca līdzsvarot. — Un parau, Stenlij! Pa­skaties, kā viņa soļojot balstās uz kāju pirkstu spilven­tiņiem! Šāds solis viņu dara vieglu kā gulbja pūku. Ik solis šķiet nedaudz paceļam viņu no zemes, un katrs nākamais liekas vēl mazliet augstāks, līdz rodas ie­spaids, ka viņa lido vai arī nupat, nupat pacelsies gaisā un aizlidos …
   Tā sprieda Stenlijs Patersons un viņa sieva. Bet viņi bija mākslinieki,A tālab viņu acis atšķīrās no tām cilvēk- acu baterijām, zem kuru apšaudes vajadzēja iet Idai Bārtonai un kuras bija sagrupējušās uz Airētāju kluba lanai un hau koku ēnā tuvējā kaimiņu pludmalē. Lie­lākā tiesa Airētāju kluba publikas bija nevis iebraucēji tūristi, bet gan kluba biedri un sensenie Havajas iemīt­nieki. Bet pat šīs veclaiku sievietes noelsās.
   —   Tas nu patiesi ir piedauzīgi, — Henlijam Blekam teica viņa sieva, gadus četrdesmit piecus veca, pilnmie- sīga matrona, kas, dzimusi Havaju salās, par Ostendi pat ne dzirdējusi nebija.
   Henlijs Bleks ar kritiski iznīcinošu skatienu aplūkoja sievas līdz nejēdzībai bezveidīgo un plumpīgo Jaun- anglijas peldtērpu, kas šķita atlicis no pirmsledus laik­meta. Viņi bija precējušies jau pietiekami ilgus gadus, tādēļ vīrs uzdrošinājās izteikt savu spriedumu bez kā­das kautrēšanās:
   —   Blakus tās svešās sievietes peldkostīmam tavējais rādās taisni nepieklājīgs. Tu izskaties kā kaunīgs ra­dījums, kas ar apģērba ķēmīgumu lūko slēpt kādu sle­penu kroplību.
   —   Viņa nes savu ķermeni kā spāņu dejotāja, — misis Patersona sacīja vīram, jo arī tie abi bija pārbriduši pāri urdziņai, lai labāk varētu vērot skaisto ainu.
   —   Dieva vārds, nudien tā, — Stenlijs Patersons pie­vienojās. — Viņa man atgādina Estrellitu. Torss pietie­kami nosliekts uz priekšu, viducis slaids, vēders nav pārāk ierauts, un muskuļi tam kā zēnam bokserim — tie droši sargā vēderu pret sitieniem. Muskuļiem tādiem arī jābūt, lai viņa varētu tā nest savu augumu un tā izbalansēt muguras muskulatūru. Ievēro šo muskuļu iz­liekumu mugurā! Nu gluži kā Estrellitai.
   —  Cik gara viņa būs, kā tu domā? — sieva iejau­tājās.
   —  Grūti noteikt, — vīrs vērtēdams atbildēja. — Iespē­jams, ka viņa ir piecas pēdas vienu collu, bet varbūt arī piecas pēdas un trīs vai četras collas gara. Maldina viņas gaita, tiešiv tāda, kā tu attēloji, — gandrīz vai lidošana.
   —  Jā, kā tad, — misis Patersona pievienojās. — Aiz enerģijas pārpilnības viņa, šķiet, visu laiku turas uz pirkstgaliem un nemitīgi ce{as arvien augstāk.
   Stenlijs Patersons brīdi apsvēra.
   —   Tā vien būs, — viņš izlēma. — Viņa tiešām ir ne­liela auguma. Bez kurpēm mērījot, es dotu tai piecas pēdas divas collas. Un svars, manuprāt, nebūs lielāks par simt desmit vai simt astoņām mārciņām — nu, vis­augstākais, simt piecpadsmit.
   —   Nekādā ziņā viņa nesver simt desmit, — sieva pārliecināti paziņoja.
   —   Un, ja viņa būs apģērbusies, vēl pievienojot šo iznesību (ko veido viņas dzīvīgums un gribas spēks), varu derēt, neviens viņu nesauks par maza auguma sievieti.
   —   Es zinu gan šo tipu, — sieva pameta ar galvu. — Satiec tādu kaut kur cilvēkos, un tev rodas sajūta, ka viņa, ja arī nav izteikti gara sieviete, tomēr sniedzas krietni pāri vidusmēram. Un tālāk — vecums?
   —  Šai ziņā nu tev vairāk sapratnes, — viņš atvai- rījās.
   —  Viņai var būt divdesmit pieci, var būt arī trīs­desmit astoņi…
   Bet Stenlijs Patersons pavisam nepieklājīgā veidā bija piemirsis klausīties.
   —   Ne jau tikai viņas kājas vien, — tas sajūsmināts izsaucās. — Visa viņa! Nu paskaties uz šo glezni vei­doto rokas stilbu. Un cik lieliskā lokā tas pāriet uz plecu. Un bicepss! Tas taču ir dzīvs. Saderu, ka viņa spēj to savilkt ietekmīgā muskuļu kamolā . Neviena sieviete — un vismazāk tāda kā Ida Bār- tona — nevarēja palikt neziņā par efektu, kādu viņas parādīšanās izraisījusi gar visu Vaikiki liedagu. Tomēr Ida nebija tik sīki iedomīga, lai justos aplaimota, gluži otrādi, tas viņu kaitināja.
   —   Nu es atminos, — Lī Bārtons piebilda, — tas ir bijis tieši tajā laikā, kad es, tāds pusaudzis vēl, ierados šeit kādas nedēļas padzīvot — mēs toreiz klaidojām apkārt. Es droši vien tai laikā būšu saticis tevi šeit pludmalē — tu, jādomā, biji viens no tiem bērneļiem, kas te šaudījās pa ūdeni kā zivteles. Apžēlojies, visas sievietes šeit toreiz jāja, sēdēdamas šķērsām seglos, un vēl ilgs laiks pagāja, pirms pārējā sieviešu pasaule bija pāraugusi šo aizspriedumu par nekautrību un arī atrada par iespējamu sēdēt zirgā jāteniski. Es pats tolaik šajā piekrastē mācījos peldēt. Iespējams, ka mēs abi tajos pašos viļņos esam mēģinājuši izmācīties vizi­nāšanos uz bangām vai arī es varbūt kādreiz iešļācu tev mutē pilnas saujas ūdens, par ko tu atmaksāji, pa­rādīdama man mēli…
   Lī Bārtonu iztraucēja labi dzirdams sašutuma elsiens,
   ko izdvesa kāds zirneklīgs sievišķis, turpat netālu sau­ļodamies un neveikli šjaucīdamies pa smiltīm peldkos­tīmā, kas bija līdz riebīgumam neglīts, un viņš ievēroja, ka sieva nevilšus gandrīz manāmi saslienas.
   — Es tikai pasmaidu, man tas patīk, — viņš tai teica. — Tas tavus mazos drosmīgos pleciņus saceļ vēl dros- mīgāk. Varbūt tas dara tevi mazliet kautrīgu, bet tai pašā laikā arī muļķīgi pašpārliecinātu.
   Jo redziet, jau iepriekš varu darīt zināmu, ka Lī Bārtons bija pārcilvēks, bet Ida Bārtona — pārcilvē­ciska sieviete, — vismaz viņi bija personības, ko šādi mēdz apzīmēt zaļknābji grāmatu recenzenti, gan sie­viešu, gan vīriešu dzimuma plānā galdiņa urbēji un sholastiski bālasinīgi kritiķi, kuri, raudzīdamies pāri savas pliekanās dzīvītes vienmuļībai, nav spējīgi saska­tīt nevienu lielisku cilvēkbērnu, ja tas pārsniedz viņu apvārsni. Sie pliekanie ļautiņi, mirušās pagājības at­balsis, kas paši sevi uzbāzīgi izraudzījuši par mantijas šlepes nesējiem tagadnei un nākotnei, šie citu vietā dzī­vojošie surogātu baudītāji, kas nespēj izjust tiešamību, līdzīgi einuhiem apgalvo, — tālab ka viņu pašu būtība, viņu vide un viņu miesas slābā iekairināmība ir tikai pelēcīgi viduvēja, — ka neviens vīrietis, neviena sieviete nespējot pacelties pāri pelēcīgai viduvējībai.
   Tā kā viņos pašos lieliskuma nav, viņi noliedz lie­liskumu visā cilvēcē; būdami pārāk bailulīgi aušībām un trakulībām, viņi turas pie ieskata, ka aušības un trakulības jau sensenis izbeigušās, pats vēlākais — vis­maz viduslaikos; tā kā paši viņi lipinās līdzīgi sīkām svecītēm, viņu vārgās acis apžilbst un kļūst aklas citu dvēseļu ugunsgrēku liesmojumā, kas atblāzmo viņu debesīs. Spēka viņiem nav vairāk kā pigmejiem, tālab citos viņi nespēj aptvert spēku, kas lielāks nekā pašiem. Senās dienās esot dzīvojuši milži, tomēr viņu pašu sa­pelējušās grāmatas viņiem stāsta, ka milži sen jau iz­zuduši, bet no tiem atlikuši vienīgi kauli. Kas nekad nav redzējis kalnus, tam kalni arī neeksistē.
   Paši mitinādamies sava mūžam omulīgā pīļu dīķa dū­ņās, tie apgalvo, ka neviena būtne ar spožu skatienu un ' starojošu ārieni nav iespējama ārpus pasaku grāmatām, veciem nostāstiem un seniem ticējumiem. Nekad viņi
   nav redzējuši zvaigznes un tālab noliedz tās. Nekad viņi nav skatījuši spožos ceļus un mirstīgos, kas soļo pa tiem, tālab viņi pieņem, ka nav ne šādu spožu ceļu, ne arī stariem vainagotu mirstīgo, kas staigā šos spožos ceļus. Uzskatīdami savu acu sīkos redzoklīšus par vi­suma centru, viņi visumu spēj iedomāties tikai savos jēdzienos, un pēc savām kārnajām personībiņām viņi gatavo nožēlojamus mērkokus, ar kuriem mērīt staro­jošās dvēseles, sacīdami: «Tik lielas ir visas dvēseles un ne vairāk; nav iespējams, ka pastāvētu diženākas dvēseles nekā mums, un mūsu dievi gan zina, ka mēs esam diženi veidoti.»
   Tomēr visi vai gandrīz visi liedagā piedeva Idai Bār- tonai kā viņas peldkostīmu, tā arī ķermeņa formas, kad viņa ielēca ūdenī. Plaukstas pieskāriens vīra plecam, uz­lūgums un izaicinājums viņas smaidošajā sejā, un abi tie kā viens paskrēja kādus sešus soļus un kā viens nolēca no valgi blīvajām krastmalas smiltīm, ķerme­ņiem gaisā aprakstot lēzenu loku, pirms tie skāra ūdeni.
   Vaikiki piekrastē ir divas bangotnes: lielā, krēpjainā vīriešu bangotne, kas rēc tālu viņpus lēkšanas torņa, un mazāka, mīlīgāka — vahine jeb sieviešu bangotne, kuras viļņi plīst pie paša krasta. Šeit vēl ir ļoti sekls, te var brist simtiem un atkal simtiem pēdu, līdz sa­sniedz dziļumu. Tomēr, ja ārējā bangotne viļņo spēcīgi, arī vahine bangotne var plīst trīs četru pēdu augstumā, tā ka pašā krastmalā cietā smilšu pamatne var atrasties gan trīs pēdas, gan arī trīs collas zem virsējo putu jūkļa. Nirt no krasta šajos viļņos, uzlidojot gaisā pēc strauja ieskrējiena, lidojumā pagriežoties tā, lai atras­tos ar kājām augšā, un tādā veidā ieslīdēt ūdenī ar galvu pa priekšu — tur vajag lieliski pazīt viļņus un prast no­teikt to bangojumu atstarpes, kā arī nepieciešama tre­nēta ķermeņa veiklība, lai mestos šādā nepastāvīgā dziļumā, šķeļot ūdeni ar skaistu un bezbailīgu lēcienu uz galvas, pie tam nonirstot vienlarkus jāmanās pie­lāgoties piekrastes seklumam.
   Tas ir jauks, skaists un pārgalvīgs paņēmiens,Hko ne­var iemācīties vienā dienā — ko nevar iemācīties nemaz,
   ja negrib izbaudīt dažu labu krietnu triecienu pret jūras dibenu, vienu otru reizi tikai par mata tiesu paglābjo­ties no sadauzīta galvaskausa vai lauzta spranda. Šeit, šinī pašā vietā, kur abi Bārtoni tik skaisti ienira, pirms divām dienām kāds Stenfordas treka atlēts bija lauzis kaklu. Viņš bija kļūdījies, aprēķinādams vahine bangot* nes viļņu celšanās un plakšanas starplaiku.
   —   Nu jā, profesionāle, — Henlija Bleķa kundze no­smīnēja pret savu vīru, redzēdama Idas Bārtonas iz­veicību.
   —   Jādomā, kāda varietē dejotāja, — bija viens no daudziem līdzīgiem vērtējumiem, kādus ēnā sēdošās sievietes atkal un atkal pašapmierināti papauda cita citai, jo šādā pašapmānā tīri kā burvju līdzeklī atrada lielu gandarījumu, apzinoties mantīguma un sabiedriskā stāvokļa atšķirību starp sievieti, kam jāstrādā, lai būtu ko ēst, un viņām pašām, kas nestrādāja iztikas pēc.
   Šinī dienā bangotnes Vaikiki piekrastē bija sevišķi spēcīgas. Vahine bangotne bija trakulīga diezgan pat labiem peldētājiem. Bet tālāk ārpusē, kanaku jeb vīriešu bangotnē, nerādījās neviens. Ne jau tāpēc, ka tie des­miti jauno bangu jātnieku, kas tagad dīki slaistījās pa liedagu, nebūtu spējīgi vai pat baidītos doties turp, — vienkārši tāpēc, ka pat viņu vislielākās airu laivas ap­gāztos, bet bangu braucamie dēļi pārmestu kūleni, jo pērkonīgi rēcošie viļņi pārāk mežonīgi slējās pret de­besīm un atkal gāzās lejup. Paši viņi — vismaz lielākā tiesa — gan spētu izpeldēt, jo cilvēks var peldēt cauri plīstošiem viļņiem, kam pāri tikt nav pa spēkam ne laiviņām, ne bangu braucamiem dēļiem; bet slīdēt pa viļņu virsmām, putu apšalktiem, stāvēt pilnā augumā virs bangu mugurām, lai auļojoša zirga ātrumā trauk­tos uz krastu, — lūk, tieši šī jau bija iemīļotā izprieca, kuras dēļ viņi vispār braukuši no Honolulu uz Vaikiki.
   Devītā numura glābšanas laiviņas kapteinis, pats likumīgs Airētāju kluba biedrs un apbalvots ar daudzām medaļām garo distanču peldējumos, nebija pamanījis Bārtonus ielecam ūdenī un pirmo reizi ieraudzīja tos jau viņpus pēdējās drošības virves, pie kuras turējās vesela peldētāju girlanda. Kopš tā brīža, stāvēdams novērošanai izdevīgajā otrā stāva lanai, viņš tos vairs neizlaida no acīm. Kad tie neapstādamies traucās tālāk garām tērauda lēkšanas tornim, kurā patlaban izklaidē­jās tikai daži visprasmīgākie nirēji, viņš īgni noņurdēja pie sevis: «Nolāpītie malahini!»
   Vārds malahini nozīmē jaunpienācēju, mīkstpēdiņu; un, kaut arī viņu peldēšanas paņēmieni nenoliedzami bija skaisti, kapteinis zināja, ka neviens cits kā tikai malahini uzdrošinātos laisties iekšā brāzmainajā straumē aiz lēkšanas torņa. Tālab arī devītās laiviņas kapteinis bija tik saīdzis. Viņš nokāpa liedagā un, bilz- dams klusu vārdiņu gan še, gan tur, tā pa vienam vien salasījis visspējīgāko bangu pārvarētāju komandu, at­kal atgriezās uz lanai ar tālskati rokā. Pavisam neuz­krītoši šī komanda, skaitā seši airētāji, atvilka devīto numuru ūdens malā, pārlūkoja, vai airi un viss pārējais sagatavots steidzamai izbraukšanai, un tad bezrūpīgi sagula smiltīs ap laivu. Viņu pienākums bija stingri uz­manīties, lai neviens nenojaustu, ka gatavojas kam no­pietnam, kaut gan viņi arvien zagšus pameta pa skatienam augšup uz savu kapteini, kas sasprindzināti vērās tālskatī. •
   Kanāla gultni bija veidojusi saldūdens strāva. Koraļļi nevar dzīvot saldūdenī. Bet straujumu kanālam piešķīra milzīgo bangotnes viļņu brāzmojums pret krastu. Ne­spēdami noturēties liedagā, kur uzšļākuši, un netik-, dami atpakaļ, jo pretī tiem gāzās nemitīgi pret krastu traucošā kanaku bangotne, iesprostotie ūdens vāli at­rada izeju jūrā gan pa šokanāla gultni, gan arī zemūdens strāvu veidā pa jūras dibenu zem plīseņiem. Arī pašā kanālā plīsa lieli viļņi, tomēr ne gluži tik spēcīgi un ar tādu baigu varenību kā pa labi un pa kreisi no tā. Tālab arī laiviņa vai īpaši izveicīgs peldētājs varēja uzdroši­nāties doties šajā kanālā. Tomēr šim peldētājam vaja­dzēja būt sevišķi spēcīgam, lai varētu veiksmīgi lauzties pretī ūdens brāzmām. Tāpēc devītā numura kapteinis neatslābināja vērību un nemitējās paklusām lādēt mala­hini, būdams netīkamajā pārliecībā, ka šie abi malahini piespiedīšot viņu laist devīto numuru jūrā un doties tiem pakaļ, kad būšot atskārtuši, ka straume ir pārāk spē­cīga, lai varētu peldēt tai pretī. Ja pats būtu iekūlies tādā klizmā, viņš būtu griezies vairāk pa kreisi, uz
   Dimanta Galvas pusi, un tādējādi nok|uvis kanaku ban- gotnes pret krastu vērstajā plūdumā. Bet tāpēc jau tas ari bija viņš, divdesmit divus gadus vecs bronzas krā­sas Herkuless, visblondākais gaišmatis, kādu vien sub­tropu saule jebkad nodedzinājusi mahagonija brūnumā; viņa ķermenis, auguma līnijas un muskulatūra stipri līdzinājās hercoga Kahanamoku lieliskajam ķermenim. Simt jardu peldējumā pasaules čempions vienmēr uz­varēja viņu, bet vairāku jūdžu distancē viņš spēja šim čempionam appeldēt riņķī un apkārt.
   Neviens no ļaužu simtiem visa piekrastē, ja neskaita šo kapteini un viņa komandu, nezināja, ka Bārtoni aiz­peldējuši garām lēkšanas tornim. Visi, kas bija vērojuši viņus aizpeldam, pats par sevi saprotams, domāja, ka viņi piebiedrojušies pārējiem tur uz torņa.
   Kapteinis pēkšņi uzlēca uz lanai margām, ar vienu roku turēdamies pie pīlāra, un atkal vērsa tālskati pret abiem galvu plankumiņiem. Viņa aizdomas apstiprinā­jās. Šie abi dulnie bija nogriezušies no kanāla pretī Dimanta Galvai un nu atradās kanaku bangotnei tieši jūras pusē. Vēl trakāk, kamēr viņš raudzījās, tie jau gatavojās doties malup tieši kanaku bangotnei cauri.
   Kapteinis aši pameta skatienu lejup uz laivu, bet, kamēr viņš vēl skatījās un kamēr šķietami laiskie ap­kalpes locekļi gausi slējās kājās un ieņēma savas vietas pie laiviņas, lai tūdaļ varētu dzīt to ūdenī, viņš izšķīrās. Pirms laiviņa paspētu nokļūt līdz kanālam, šim vīrietim un sievietei jau būtu beigas. Un, ja arī pieņemtu, ka tā vēl pagūtu viņus sasniegt, tajā mirklī, kad laiviņa laistos iekšā kanaku bangotnē, tā tūdaļ apgāztos, un tad pat viņu visstiprākajam peldētājam būtu gaužām vājas izredzes izglābt cilvēku, kuru krēpjaino viļņu masas patlaban samaļ pulverī, dauzot pret jūras dibenu.
   Kapteinis redzēja pirmo kanaku vilni, kas pats gan bija liels, bet saviem brāļiem līdzās šķita sīciņš, no jūras puses izslienamies aiz abiem peldošajiem punkti­ņiem. Tad viņš redzēja tos pārejam kraulā, abus līdzāsr ar sejām lejup, visā garumā izstiepušos virs līmeņa, kamēr kājas vērpās kā propelleri un rokas kūla ūdeni straujos pārmaiņu vēzienos, palielinot ātrumu, lai tuvi­nātos tā viļņa ātrumam, kurš dzinās tiem pakaļ; tad,
   tajā mirklī, kad vilnis tos sasniegs, viņi paši varētu kjūt par tā sastāvdaļu un slīdēt tam līdzi, nevis palikt aiz­mugurē. Tādā veidā, ja vien tiem netrūktu aukstasinīgas izveicības, lai, visā garumā izstiepušies, vizinātos uz pašas viļņa kores, nevis ļautu sevi pasviest un sagriezt grīstē vai arī kūleniski notriekt līdz pašam dibenam, viņi varētu drāzties uz krasta pusi, nemaz neizlieto­dami savu enerģiju, — viņus nestu vilnis, kurā viņi tagad būtu iemiesojušies.
   Un viņi izdarīja to! «Tie tik ir peldētāji!» devītā nu­mura kapteinis bija spiests klusībā atzīt. Viņš aizrautīgi turpināja vērošanu. Vislabākie peldētāji spēj noturēt šādu vilni vairāku simtu pēdu lielā gabalā. Bet vai šie spēs? Ja viņi to spēs, tad būs veikuši trešo daļu ceļa cauri briesmām, kādas paši izaicinājuši. Tomēr, kā jau to varēja sagaidīt, sievietei kļūmējās pirmajai, jo viņas ķermenis nesedza tik plašu līmeņa virsmu kā viņas vīra augums. Pēc pēdām septiņdesmit vilnis to apraka un norāva lejā, paslēpdams skatienam aiz ūdeņu masām, kādas vilnis slēja tai pāri. Vīrs tai sekoja, un tad abi atkal parādījās, peldēclami aiz viļņa, ko bija pazaudējuši.
   Nākamo vilni kapteinis ieraudzīja pirmais. — Nu, ja viņi mēģinās pabraukties uz tā, tad ar labu nakti, — viņš noņurdēja, jo zināja, ka dzīvs nepaliks neviens peldē­tājs, kas lūkos uz tāda pajāties. Pats gan vēl bez krēpju vainaga, tas toties bija visu krēpjaino ciltstēvs; kādu jūdzi garš, tas izcēlās tālu viņpus tās vietas, kur mēdza rasties pārējie, sliedams savu vareno stāvu arvien aug­stāk un augstāk, līdz aizsedza visu apvārsni, izvērsda- mies par īstu milzeni savu biedru vidū, līdz tā galotne, gatavodamās šķīst, sāka mesties plānāka un veidot putu kori.
   Tomēr bija acīm redzams, ka abi peldētāji labi pazīst lielās bangas. Viņi pat nelūkoja mesties ātruma sa­cīkstē, kad vilnis tuvojās. Kapteinis klusībā izteica tiem atzinību, redzēdams tos pavēršamies ar sejām pretī vil­nim un sagaidām to. Visā piekrastē viņš vienīgais ska­tīja šo ainu, tik brīnum skaidru un dzīvīgu tālskata pa­lielinājumā. Viļņa siena tiešām bija īsta siena, kā kalns tā slējās un kāpa arvien vēl augstāk, pašā galotnē kļūdama tik plāna, ka cauri tai blāzmoja saulrieta krā­sas visos to zaļganajos un zilganajos toņos. Viņa acu priekšā zaļums jau vērtās blāvā zaļganumā, līdz kļuva zils. Bet tas bija zils dārgakmens, ko cauri vizošā saules mirga piekaisīja ar neskaitāmām sārtu un zeltainu lies­miņu dzirkstītām. Šī krāsu orģija viļņoja lejup un aug­šup līdz pat tikko dīgstošā putu cekula bārkstīm un augtin auga spožumā, pēdīgi uzkūsādama žilbinoši daudzveidīgos caurspīdīgas varavīksnes mutuļos.
   Pret bangas fonu vīrieša un sievietes galvas izskatījās kā divi niecīgi puteklīši. Puteklīši tie arī bija — dzīvi puteklīši, kas nebaidījās no aklajiem elementu spēkiem, drosmīgi mezdamies sadursmē ar jūras titāniskajām brāzmām. Ja šāds visu viļņu virsaitis, kas patlaban rēgojās tieši virs viņu galvām, ar visu svaru sabruktu pār tiem, tas spētu sadauzīt vīrieti līdz nesamaņai vai sadragāt sievietes trauslos kaulus. Devītā numura kap­teinis nemaz neapjauta, ka aizturējis elpu. Vīrietim viņš neveltīja vērību. Tikai sievieti viņš redzēja. Ja viņa pa­zaudēs galvu vai drosmi vai arī tikai uz vienu vienīgu mirklīti izdarīs nepareizu kustību, šā milzeņa trieciens raus viņu līdzi simtiem pēdu un pēdīgi nosviedīs sa­kropļotu, bezpalīdzīgu, ar aizsistu elpu, lai tad sašķai­dītu pret koraļļu pamatni un ar zemūdens atplūdu straumi aizskalotu jūrā par treknu maltīti zivju haizi­vīm, kas ir pārāk gļēvas, lai uzdrīkstētos nogaršot cil­vēku, kamēr tas dzīvs.
   Kālab viņi nenonirst dziļumā, kamēr laika vēl diez­gan, — kapteinis prātoja, — bet nogaida, kamēr pēdējais drošības mirklis apvienosies ar pirmo briesmu mirkli? Viņš redzēja sievieti pagriežam galvu pret pa­vadoni un iesmejamies, un tas atbildēdams pavērsa arī savējo. Kamēr viņi slīdēja pa viļņa nogāzi augšup, krēpjainā kore, kas pārkaru slīga virs viņiem dzeltenīgi balta un saputodamās rožaini zeltaina, izsvaidīja dārg­akmeņu šļakatas. Vieglā pasāta vēsmiņa, kas plūda no krasta, rāva nost šim vainagam bārkstis un pūta tās gan atpakaļ, gan jardiem augstu gaisā. Šinī momentā viņi, turēdamies līdztekus, bet sešas pēdas viens no otra, ienira tieši zem pārslīgstošās galotnes, kas patlaban haotiskā gāzmā sāka šķīst lejup. Kā kukainīši ieslīd starp krāšņas milzu orhidejas ziedlapu kruzuļiem, tā izzuda viņi, kad viļņa kore ar putu vainagu, ar šļakatām un dārgakmeņu šaltīm daudzu tonnu svarā dārdēdama un krākdama nogāzās tieši tajā vietā, no kurienes viņi mir­klīti iepriekš bija izgaisuši, — bet tur viņu vairs nebija.
   Beidzot viņi, izpeldējuši vilnim cauri, atkal parādījās tam aizmugurē, turēdamies līdztekus, tomēr vēl arvien sešas pēdas viens no otra un vienmērīgiem vēzieniem peldēdami uz krasta pusi, līdz nākamais vilnis ļaus viņiem pavizināties uz savas muguras vai arī vajadzēs stāties tam pretī un urbties cauri. Devītā numura kap­teinis par atlaišanas zīmi pamāja saviem ļaudīm ar roku un atsēdās uz lanai margām, juzdamies mazliet pieguris, tomēr vēl arvien tālskatī vērodams peldētājus.
   — Lai nu tie būtu kas būdami, — kapteinis nomurmi­nāja, — malahini tie nav. Vienkārši nav iespējams, ka tie būtu malahini.
   Ne jau katru dienu, īstenībā ļoti retās dienās Vaikiki bangotne ir tik augsta; un dienās, kas sekoja šai, Ida un Lī Bārtoni, kuri arvien izraisīja ārkārtīgu ievērību kā liedagā, tā arī ūdenī, nemitējās kveldināt nenovīdīgu interesi tūristu lēdiju krūtīs, bet Airētāju kluba kapteiņi nelikās vairs par tiem ne zinis, kad tie izpeldēja jūrā. Viņi gan bieži novēroja, kā šis pāris aizpeld, izzuzdams zilās tālēs, un viņi — kā nu gadījās — redzēja vai arī neredzēja tos atgriežamies pēc vairākām stundām. Gal­venais, — kapteiņi nemaz neraizējās par viņu atgrieša­nos, jo zināja, ka viņi atgriezīsies.
   Iemesls tas, ka viņi nebija malahini. Viņi bija šejie­nieši. Citiem vārdiem jeb, pareizāk, piemērotajā sali­nieku vārdā, viņi bija kamaaina. Kamaaina — kā vīrieši, tā sievietes ap gadiem četrdesmit — atcerējās Lī Bār- tonu no savām bērnības dienām, kad viņš no visas tie­sas vēl bija malahini, kaut gan no pašiem jaunākajiem. Kopš tā laika, uzturēdamies te ilgstoši, viņš pamazām bija izpelnījies kamaaina godu.
   Kas attiecas uz Idu Bārtonu, tad jaunās kundzes vi­ņas vecumā (klusībā gudrodamas, kā gan viņa prot sa­glabāt savu figūru) mēdza steigties viņai pretī ar apkam­pieniem un sirsnīgiem havajiešu skūpstiem. Vecmāmuļām katrā ziņā vajadzēja aicināt viņu uz tēju un atmiņu risināšanu vecajos dārzos, kas apņēma pusaizmirstas mājas, kuras tūristi nekad nedabū redzēt. Nepilnu ne­dēļu pēc Idas ierašanās sirmā karaliene Liliuokalani esot atsūtījusi tai pakaļ un pārmetuši nevērību pret viņu. Un sirmgalvji uz vēsām, smaržainām lanai ar bezzobu mutēm dudināja viņai nostāstus par viņas vec- tctiņu kapteini Viltonu, kurš gan dzīvojis jau pirms šiem, bet kura trakulīgās un pārgalvīgās dēkas un as­prātības, ko šiem pauduši šo tēvi, vecie ar patiku mēdza pieminēt, — par vectēti kapteini Viltonu jeb Dāvidu Viltonu, jeb «Izdarīgo», kā šo tālo dienu havajieši viņu bija mīlīgi iedēvējuši. Izdarīgais bija kādreizējais Zie­meļrietumu tirgonis, bezdievīgais, klaidonīgais kaptei­nis bez kuģa un avarējušais skiperis, kurš 1820. gadā no brigas «Tadeušs» izkāpis Kailua krastā, kur .viņu laipni saņēmuši paši pirmie misionāri, un kurš dažus gadus vēlāk skandalozi apprecējies, aizbēgdams ar kāda misionāra meitu, tad apmeties uz mierīgu dzīvi, ilgi un centīgi kalpodams karalim Kamehameham valsts kases pārziņa un muitas priekšnieka amatā un darbo­damies arī par starpnieku un strīdu izšķīrēju starp misionāriem, no vienas puses, un bīčkomeru pūli, tir­gotāju pūli un visdažādāko noslāņojumu havajiešu virsaišiem, no otras puses.
   Arī Lī Bārtonu nepameta novārtā. Starp neskaitāma­jām pusdienām un lenčiem, starp luau (havajiešu dzī­rēm) un poi maltītēm, peldēšanās izbraukumiem un deju vakariem, uz kuriem sirsnīgā aloha (mīlestībā) ielūdza viņus abus, uz Lī Bārtona laiku un labvēlību pfetendēja brašo jaunekļu bars no senajām Kohalas dienām, — tie pēdīgi bija atskārtuši, ka šiem taču esot arī gremojamie orgāni un dažādas citādas iekšķīgas funkcijas, un nu tie bija iekārtojušies uz tādu kā mierīgu dzīvi, delverējās mazāk, toties daudz spēlēja bridžu un bieži gāja uz beizbola spēlēm. Tādā pašā noskaņojumā atradās ari vecvecais pokera spēlmaņu pulciņš no Lī Bārtona jau­nības dienām; tagad viņi spēlēja uz pieņemamākām lik­mēm un ievēroja robežas, dzēra pie tam minerālūdeņus un apelsīnu sulu, bet pēdējo spēles partiju nekad ne- ievilcināja ilgāk par pusnakti.
   Parādījās viesību trokšņa apšalkotais Sonnijs Gran- disons, Havajā dzimusi havajiešu slavenība, kurš, kaut gan ļoti jauns — tikai četrdesmit vienu gadu vecs, jau bija paguvis atraidīt tam pie'dāvāto Havaju salu gu­bernatora amatu. Viņš, kā izrādījās, pirms ceturtdaļgad­simta bija grūdis zem ūdens Idu Bārtonu Vaikiki ban- gotnē, bet vēl agrāk, pavadīdams brīvdienas sava tēva lielajā lopu fermā Lakanajas salā, šaušalīgā veidā iepazīstinājis viņu un vēl dažādus citus knauķus piecu līdz septiņu gadu vecumā ar savu puiku bandu «Kani- bāliskie galvu mednieki» jeb «Lakanajas šausmas». Se­kojot vēl tālāk, atklājās, ka viņa vectēvs Grandisons un viņas vectēvs Viltons senajās dienās bijuši saistīti ar veikalnieciskiem un politiskiem darījumiem.
   Izglītību guvis Harvardā, viņš kādu laiku bija kļuvis pasaules klaiņotājs zinātnieks un visu ļaužu mīlulis. Pēc karadienesta, ko nokalpoja Filipīnu salās, viņš kā valdības entomologs bija piebiedrojies vairākām ekspedī­cijām pa Malaju salām, Dienvidameriku un Āfriku. Četr­desmit viena gada vecumā viņš vēl arvien Smitsonas institūtam bija ceļojošais komisionārs, kaut gan viņa draugi apgalvoja, ka par cukura «kaitēkļiem» tas zinot vairāk nekā jebkurš lietpratīgs entomologs, ko viņš un viņa kolēģi, cukura plantatori, algoja eksperimentālajā stacijā. Dzimtenē būdams ievērojama personība, viņš bija arī vispazīstamākais Havajas reprezentētājs ārze­mēs. Ceļotāji, no Havajas jau to zināja kā aksiomu, — lai kurā pasaules malā viņi pieminētu, ka atbraukuši no. Havajas, pirmais jautājums, ko viņiem uzdos, ne­mainīgi būs šāds: «Bet vai jūs pazīstat Sonniju Grandisonu?» īsi sakot, viņš bija bagāta vīra dēls, kam dzīvē labi veicies. No tēva mantoto miljonu viņš bija pavairojis līdz desmit miljoniem, tai pašā laikā turēdams godā tēva novēlējumus un dāvinājumus labdarīgiem mērķiem un vēl pārspēdams tos pats ar savējiem.
   Tomēr viņam piemita arī vēl kas vairāk. Jau desmit gadu atraitnis bez pēcnācējiem, viņš bija visvēlamģfkais un visdedzīgāk kārotais precību kandidāts visās Ha- vāju salās. Šo tumšmati ar asiem un stingriem sejas vaibstiem, gara auguma, slaidu un lokanu, ar tievu sprintera vidukli, arvien možu un mundru, vienmēr un visur izcilu parādību pārējo vidū, sarmojošie deniņi (in­triģējošā pretstatā ar jauneklīgo sejas krāsu un spoža­jām, dzīvīgajām acīm) vērta tikai vēl pievilcīgāku. Par spīti sabiedriskajiem pienākumiem, kas ierobežoja viņa laiku, par spīti neskaitāmajām komiteju sapulcēm, di­rekciju sanāksmēm un politiskajām konferencēm viņš tomēr atrada laiku vadīt Lakanajas poniju polo spēles, sagādājot komandai uzvaras, ko nevar piedēvēt nejau­šībai, kā arī savā paša Lakanajas salā sacensties ar Baldvinu no Maui salas polo poniju audzēšanā un importēšanā.
   Ja lugā darbojas izcili spējīgs un dižens cilvēku pā,- ris — vīrietis un sieviete un ja tad uz skatuves uznāk otrs tikpat izcili spējīgs un dižens vīrietis, nenovēršami gatavojas izcili spēcīgas un diženas traģiskās trijotnes draudi. Tik tiešām, šādu traģisku trijotni, runājot plānā galdiņa urbēju vārdiem, var apzīmēt par «šausmīgi sais­tošu» un «baigi interesantu». Varbūt Sonnijs Grandi- sons bija pirmais, kas sāka apzināties stāvokli, jo iekāre līdz ar apņēmību taču sākotnēji bija modušās tieši viņā, kaut gan viņam vajadzēja būt izcili izveicīgam, lai iepriekš paredzētu tādas sievietes noskaņojumu, kāda bija Ida Bārtona. Šā vai tā, tomēr nav apšaubāms, ka pēdējais no trijiem to saprata Lī Bārtons, kas tad ātri mēģināja ar smiekliem aizgainīt visu, par ko vien bija iespējams pasmieties.
   Drīz viņš redzēja, ka šīs pirmās nojausmas bija pā­rāk novēlojušās, jo puse no namatēviem un namamātēm, pie kuriem viņš mēdza viesoties, jau sen bija to atskār- tuši. Palūkojies pagātnē, viņš apjēdza, ka jau labu laiku ikvienās viesībās, kurās ieradās viņš ar sievu, tāpat bija ielūgts arī Sonnijs Grandisons. Kur vien bija viņi abi, tur izrādījās esam trīs. Vai tas būtu brauciens uz Kahuku vai Haleivu, uz Ahuimanu vai Kaneohes koraļļu dārziem, vai pikniks ar peldēšanos pie Koko Galvas, nezin kā vienmēr bija sagadījies, ka Ida brauca Sonnija mašīnā vai arī tie abi kopā sēdēja kādā citā automobilī. Deju vakari, luau, pusdienas un izbraukumi visi bija vienādi: tajos arvien piedalījās viņi trīs.
   Reiz k]uvis aizdomīgs, Lī Bārtons nevarēja neievērot, ka Ida ikreiz rādījās vairāk aplaimota, ja atradās vienā sabiedrībā ar Sonniju Grandisonu, un tāpat pamanīja Idas neslēpto patiku braukt vienā automobilī ar viņu, dejot ar viņu vai nosēdēt visas dejas nedejotas — kopā ar viņu. Visvairāk Lī Bārtonu pārliecināja Sonnijs Grandisons pats. Kaut četrdesmit vienu gadu vecs, spē­cīgs un pieredzējis vīrs, tomēr viņa seja neprata slēpt jūtas vairāk, kā divdesmit gadu vecs jauneklītis būtu pratis slēpt savu pirmo jauneklīgo mīlestību. Par spīti četros gadu desmitos iegūtai paškontroles un savaldības mākai viņš neprata savu dvēseli maskēt ar sejas iz­teiksmi tā, lai Lī Bārtons, kam bija tikpat daudz gadu, neprastu lasīt viņa dvēseli šādā caurredzamā sejā. Un bieži, kad Idas valodās ar citām sievietēm sarunu pa­vediens skāra Sonniju, Lī Bārtons dzirdēja sievu iz­sakām savu patiku par Sonniju vai arī pārāk daiļrunīgi jūsmojam par viņa polo spēli, par viņa darbību plašajā pasaulē un vispār par to, cik pelnīti ir viņa sasniegumi dzīvē.
   Par Sonnija jūtām un sirdi Lī Bārtonam nebija ne­kādu šaubu. Tās bija atklātas diezgan, lai visa pasaule varētu tās lasīt. Bet kā ir ar Idu, kas jau divpadsmit gadu bija viņa sirsnīgi mīlošā un mīlētā sieva? Viņš zināja, ka sieviete, šis mistiskais radījums, ik mirkli spēj uzdot neatminamas mīklas. Vai viņas atklātais biedriskums pret Grandisonu tiešām nozīmē vienīgi at­klātu biedriskumu un bērnu dienās sāktās, vīra gados atjaunotās draudzības turpinājumu? Jeb vai tas ar sie­vietes smalkāko un noslēpumaināko izmaņu tikai slēpj sirds pukstus, kas varbūt saskanīgi atbalso jūtas, kādas pauž Sonnija seja?
   Lī Bārtons nejutās laimīgs. Divpadsmit laulības gadi, kuros sieva viņam piederējusi pilnīgi un nedalīti, bija pierādījuši, ka — vismaz no viņa puses — Ida ir viņam vienīgā sieviete pasaulē, ka tāda sieviete nevar būt dzimusi — kur nu vēl redzēta, — kura kaut uz mirkli spētu sacensties ar sievu viņa sirdī, viņa dvēselē, viņa prātā. Nemaz nav iespējams, ka eksistētu sieviete, kas spētu viņu atvilināt no sievas, kur nu vēl pārspēt Idu tajā neaptveramajā, nebeiāzamajā aplaimojumā, kādu tā viņam sniedza.
   Vai tad šis nu būtu, viņš vaicāja pats sev, tas visu maigo mīlētāju bieds — nejaušība, kam jākļūst par vi­ņas pirmo «dēku»? Viņš spīdzināja pats sevi ar šo ne­beidzamo taujāšanu, un par izbrīnu reformētajam ko- haliešu pokera pulciņam, kas sastāvēja no prātīgiem jaunekļiem vidējos gados, kā arī par atbildi savu vies­mīlīgo namamāšu un paša viešņu sīvi pētošajiem ska­tieniem viņš apelsīnu sulas vietā sāka dzert Karaļa Viljama kokteiļus, pokeru spēlējot, cirst pāri visām likmju robežām, nakts laikā triekt savu automašīnu pa Pali un Dimanta Galvas ceļiem ātrumā, ko nevar saukt par piesardzīgu, un pirms pusdienām un lenčiem vai arī pēc tiem iztukšoja krietni lielāku skaitu veclaicīgo kokteiļu un skotu viskija glāžu, nekā vīram pieklājas.
   Visus viņu laulības dzīves gacUis Ida arvien bija iz­turējusies iecietīgi pret vīra kāršu spēli. Sī viņas iecie­tība jau bija tam ierasta. Bet tagad, kad bija modušās šaubas, viņam šķita, ka Ida ar zināmu dedzību atbalsta vīra pokera partijas. No otras puses — viņš nevarēja nepamanīt, ka Sonniju Grandisonu nekad neredz pokera un bridža pulciņos. Viņš šķita esam pārāk aizņemts. Bet kur gan uzturējās Sonnijs, kamēr viņš, Lī Bārtons, spē­lēja kārtis? Skaidrs, ne jau vienmēr komiteju un direk­ciju sēdēs. Lī Bārtons par to bija pārliecinājies. Viņš it viegli uzzināja, ka šādās reizēs Sonnijs vēl biežāk nekā parasti bija sastopams tur, kur gadījās būt arī Idai, — deju vakaros, pusdienās, izbraucienos peldēties mēness gaismā, vai arī, piemēram, tieši to pēcpusdienu, kad Sonnijs bija atteicies piedalīties kā ceturtais Lī, Lenghorna Džounsa un Džeka Holsteina bridža saspēlē Klusā okeāna klubā, kategoriski aizbildinādamies, ka esot apkrauts ar neskaitāmām darīšanām, — to pašu pēcpusdienu viņš bija spēlējis bridžu Doras Nailzas mājā ar trim dāmām, no kurām viena bija Ida.
   Kādu pēcpusdienu, atgriezdamies no lielās sausā doka celtnes apskates Pīrlharborā, Lī Bārtons trenca mašīnu ātrāk, nekā pieļauts, lai vēl paspētu pārģērbties uz pusdienām un pabrauca garām Sonnija automobilim; vienīgais pasažieris, ko Sonnijs veda mājās, bija Ida. Kādu citu vakaru nedēļu vēlāk, kuras laikā Lī ne reizes nebija spēlējis .kārtis, viņš ap pulksten vienpadsmitiem pārnāca mājās no brieža maltītes Universitātes klubā un mirklīti vēlāk pārradās arī Ida no poi dzīrēm un deju vakara Alstonā. Bet mājās to pārveda Sonnijs. Viņi ieminējās, ka vispirms esot aizveduši majoru Frenklinu ar sievu uz Fortšafteru otrā pilsētas malā un vairākas jūdzes projām no krasta.
   Lī Bārtons visumā bija humāns cilvēks un, būdams humāns cilvēks, nespēja izturēties pret Sonniju citādi kā vien ļoti draudzīgi, tomēr klusībā viņš neganti cieta. Pat Idai nenāca prātā, ka viņš cieš; un viņa ar smaidiem vaigā turpināja savas jautrās, bezrūpīgās gaitas, līdz sirds dziļumiem paļaudamās pati uz sevi, kaut gan viņu mazliet mulsināja pavairotais kokteiļu skaits, kurus vīrs mēdza izdzert pirms pusdienām.
   No ārpuses varēja ^kties, ka Idai kā parasti ir dalība gandrīz visā, kas skar tās vīru; tomēr tagad tā vairs nedalījās ne Lī neizpaustajās ciešanās, ne arī viņa iek­šējās grāmatvedības garajās līdzteku ailēs, kuras viņa smadzenēs mirkli no mirkļa — dienu un nakti — uz­rādīja reģistrēto faktu kopsummu. Vienā ailē tika at­zīmētas Idas neapšaubāmi