Меню:
Жанры:
»На главную »К обложке
Starp diviem laikmetiem

Starp diviem laikmetiem

DŽEKS FINEJS

Annotation

   STARP DIVIEM LAIKMETIEM
   DŽEKS FINEJS
   izdevniecība «zinātne» Riga 1976
   Дж. Финней МЕЖ ДВУХ ВРЕМЕН Серия «В мире фантастики» Издательство «Зинатне» Рига 1976
   На латышском языке
   Перевела с английского Милда Якобсон Послесловие Евгения Брандиса Оформление Айны Л у б г а и е
   No ang|u valodas tulkojusi Milda Jakobsone Jevgeņija Brandisa pēcvārds Noformējusi Aina Lubgāne
   Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu
   (g) Tulkojums latviešu valoda Izdevniecība «Zinātne», 1976
   no autora
   Šajā grāmatā pēc iespējas centos turēties pie pa­tiesiem faktiem. Zirgu tramvajs tik tiešām gaja pa tām ietām, pa kurām ar to brauca Sajs; gaisa dzelz­ceļa stacijas atradās tur, kur viņš sēdās vilcienos tin kāpa no tiem āra; citāti no avīžu hronikas norakstīti vārdu pa vārdam; un Brīvības statujas roka patiesi bijusi uzstādīta Aledisonskvērā — tas ir fakts, ar kuru es īpaši lepojos. Reizēm mana tieksme pēc precizitā­tes pārauga mānijā, piemēram, aprakstot ugunsgrēku «Pasaules» mājā, kā arī notikumus pirms tā, un es ar garīgi slima cilvēka neatlaidību skaidroju, kāds tad bijis laiks un kā tas mainījies, paturēju prātā nomnieku uzvārdus un istabu numurus.
   Tajā pašā laikā es raudzījos, lai dzīšanās pēc pre­cizitātes nesabojatu vēstījuma saaudumu. Piemēram, veco Dakotti man ievajadzējās 1882. gadā; es lieliski zināju, ka to uzcēla tikai 1885. gadā, un tomēr pa­virzīju patiesību par trim gadiem atpakaļ — varat inani iesūdzēt tiesā. Galu galā, tas ir daiļdarbs, kas uzrakstīts, lai dotu iespēju lasītājam izklaidēties un atpūsties.
   Ievietotās Saja fotogrāfijas un skices, dabiski, ne­pavisam nav taisījis viņš. Daudzas labākās ilustrā­cijas ņemtas no Ņujorkas Muzeja. Man liekas, tās sniedz pietiekami skaidru priekšstatu par to laikmetu, kaut arī ne visas acīmredzot var tieši attiecināt uz pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Tomēr, pirms bija iestājies 20. gadsimts, dzīve mainījās lēnāk nekā šodien — raugi, vēl viens iemesls, kāpēc Saja lēmums palikt pagātnē jāuzskata par saprātīgu.
   Dž. F.
   starp diviem laikmetiem
   Džeks Finejs ienāca literatūrā 50. gadu sākumā. Viņa pirmais fantastiskais romāns «Miesas nolaupī­tāji» (1956), kurā stāstīts par citas planētas būtņu viltīgo iebrukumu, iemiesojoties cilvēkā, ne vien izrai­sīja ievērību, bet pat tika ekranizēts. Un, kaut gan kritiķi, kas ir nodrošinājuši Fincjam nopietna rakst­nieka reputāciju, nepieskaita viņu pie mūsdienu fan­tastikas korifejiem, viņš tomēr nevar sūdzēties par preses nevērību. Katru jaunu viņa grāmatu un gan­drīz katru pēc kārtējā romāna uzņemtu filmu pavada labvēlīgas atsauksmes.
   Tomēr atšķirībā no lieliskā Brcdberija vai izdomas bagātā Azimova — fantastiem, kuri ir iemantojuši pasaules slavu, Finejs nekad nav guvis skaļus panā­kumus. Arī pēc darbu skaita, kaut vai salīdzinājumā ar to pašu Azimovu, kurš 50 gadu jubilejā izdeva simt desmito grāmatu, Fineja daiļrade nav tik impo­zanta: trīs stāstu krājumi un seši romāni, turklāt ne visi ir fantastiski.
   Finejs strādā nesteidzīgi un ļoti rūpīgi. Amerikāņu fantastu vidū viņš krasi izdalās ar īpašiem māksli­nieciskiem paņēmieniem, kas ir tuvi tradicionālajam reālismam. Viņu drīzāk var dēvēt par Dreizera un Sinklera skolnieku nekā par Velsa skolas sekotāju. Līdzīgi tam, kā šī romāna varonis Saimons Morlijs šaudās «starp diviem laikmetiem», tā Džeks Finejs
   svārstās starp diviem literatūras virzieniem. Tieksme attēlot sadzīves sīkumus, precīzi atveidot vietas un laika kolorītu, dot «tipiskus raksturus tipiskos apstāk­ļos» padara viņu par reālistu fantastikā, bet nosliece uz neticamām situācijām — par fantastu reālistu vidū. Tieši tas Fineja fantastiskās pasaules atainoju­mus padara ticamākus.
   Atkāpjoties no žanra kanoniem, viņš nepārsteidz lasītājus ar pārlieku oriģinālām idejām vai «trakām» hipotēzēm. Pat risinot savu iemīļoto tēmu par pār­vietošanos laikā, viņš neielaižas šķietami zinātniskos pierādījumos, bet dod priekšroku vienkāršiem motī­viem. Romānā «Starp diviem laikmetiem» vienīgi iej ušanās pagātnē veicina fizisko pārvieto­šanos.
   Profesors Dancigers, kas ir slepena projekta autors, par kuru ļoti interesējas valdība — Baltais nams un Pentagons, bez pārgudras prātošanas atsaucas uz Einšteinu, kurš atklājis, ka mūsu pasaulei ir četras dimensijas (laiks kā ceturtā dimensija). No tā šķie­tami izriet, ka bijušais turpina eksistēt un mēs varam «aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums». Profesors Dancigers uzskata, ka dažādi laika momenti pastāv līdzās un, atrodoties tagadnē, mēs esam tūkstoš saitēm saistīti ar citiem laika posmiem. Tikai nepieciešams, sasprindzinot gribu, šīs saites saraut, iedomāties, ka tu esi noteiktā gadā, un tu patiešam tur nokļūsi. Bet šādiem ekspe­rimentiem piemēroti vienīgi sevišķi talantīgi indivīdi, kas ir ārkārtīgi jūtīgi un kam piemīt pašiedvesmas spējas. Gatavojoties pārcelties pagātnē, cilvēks aprod ar apstākļiem, kas atbilst atveidojamajam vēsturiska­jam kolorītam, iejūtas attiecīgajā situācijā, mācās dzīvot un domāt līdzīgi tā laika ļaudīm, uz kuru viņam ar savu iztēles spēku jāpārceļas.
   Izrādās, ka Saimons Morlijs, necils reklāmu biroja mākslinieks, arī ir tāds īpašs indivīds, kura iedzimtās spējas vēl attīsta iepriekšējos treniņos.
   Pec Velsa «Laika mašīnas» iznākšanas fantasti ir izdomājuši desmitiem dažādu atjautīgu paņēmienu, kā nokļūt citos laikmetos. Taču, neraugoties uz sižeta brīvai attīstībai nepieciešamās loģiskās argumentāci­jas sarežģītību, neviens arguments neiztur zinātnisku kritiku. Ceļojums laika ir tāda pati aplamība kā para­lēlu pasauļu vai jebkuru «lironoklazmu» pastāvē­šana, kas dod iespēju iejaukties pagātnes notikumos. Jau izpētītās fizikālās likumsakarības pilnīgi izslēdz «laika mašīnas» iespējamību. Fantasti to skaidri apzinās, un tomēr viņi nereti izmanto neparastas situācijas, kuras rodas, tagadnei šķietami nonākot sadursmē ar pagātni vai nākotni. No loģikas vie­dokļa, līdzīgu ieceru fantastiskums slēpjas nevis pār­vietošanas veidā, bet gan tieši situāciju neikdieniš- ķībā, kas paver plašas iespējas visāda veida sociā­liem vai psiholoģiskiem eksperimentiem.
   Lūk, kādēļ Finejs, bieži vien izmantodams līdzīgus sižetus, apmierinās ar pašu vienkāršāko motivāciju.
   Rakstnieks un viņa varoņi mūsdienu Amerikas Savienotajās Valstīs jūtas neomulīgi. Elēģiskās skumjās par pagājušiem laikiem, kad vidusmēra ame­rikānis varēja būt tāds, kāds viņš ir, Finejs idealizē pagātni. Tas Fineju padara tuvu Bredberijarn. Un ne tikai viņam. Tagadnes traģiskā uztvere un drūms skats uz nākotni (tas ir raksturīgi daudziem rakstnie­kiem, kuriem marksistiskās idejas ir tālas), no vienas puses, rada tieksmi pēc «patriarhālās» senatnes un, no otras puses, nespēju veidot pozitīvus nākamības modeļus. Šajā ziņā Finejs nav izņēmums.
   Romāns «Starp diviem laikmetiem» ieturēts mazliet vecmodīgā «Viktorijas laika» stilā un ar savu nestei­dzīgo pamatīgumu atgādina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma angļu romānus. Ar apbrīnojamām zināšanām autors attēlo 1882. gada Ņujorku vissīkākajās deta­ļās, turklāt viņa apraksti atstāj ne mazāku iespaidu kā analogas ainas un tēli Dreizera vai O'Menri dar­bos, kas laika ziņā tuvi šim vēstures periodam. Fineja romānā ir arī kaut kas «puritānisks». Ieturot pagā­jušo laiku stilu un garu, viņš ir apbrīnojami šķīsts un, nokļūstot līdz intīmām scēnām, prātīgi nolaiž aizkaru. Pēc žanra šis «hibrīdais» romāns ir vienlīdz sociāli psiholoģisks un zinātniski fantastisks. Pār­celšanās laikā palīdz atrisināt idejisko un mākslinie­cisko uzdevumu: salīdzināt un pretstatīt divus laik­metus, kurus vienu no otra šķir gandrīz 90 gadi — Ņujorku pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā un Ņujorku mūsdienās, proti, mūsu gadsimta 60. gadu beigās.
   Finejs kopā ar savu varoni no «laika valgiem» slēp­jas vecajā Ņujorkā, kuru viņš ir pamatīgi iepazinis un dedzīgi mīl. Romāna patoss un neapšaubāmā izziņas vērtība slēpjas seno laiku Ņujorkas, šīs mīļo­tās pilsētas, savdabības un poētiskuma atveidojumā, lai gan autors atsedz arī tās ēnas puses. Ar gaumi izvēlētie fotoattēli, kurus it kā uzņēmis Saimons Mor­lijs 1882. gada Ņujorkas ielās, ir organiski saistīti ar tekstu un lielā mērā to papildina. Bez šī ilustratīvā materiāla apraksti būtu mazāk uzskatāmi. Tomēr jāpiebilst, ka romāns ir pārslogots ar detaļām, kas var interesēt tikai mūsdienu Ņujorkas iedzīvotājus, tāpēc tulkojumā šīs vietas ir izlaistas.
   Tātad Saimons Morlijs, kura vārdā sniegts vēstī­jums, palīdz īstenot valdības projektu par ceļojumiem laikā, vēl nenojaušot, kādi ir īstenie nodomi augstu stāvošajiem ierēdņiem, kuri finansē profesora Danci- gera izmēģinājumus.
   Vadoties no personiskiem apsvērumiem, viņš izvē­las tieši 1882. gadu. Iegansts ir ģimenes noslēpums, kas nomāc viņa draudzenes Keitas patēvu. Šis noslē­pums iesniedzas 1882. gadā, kad miljonārs Endrū Kārmodijs, kas vēlāk kļūst par prezidenta Klīvlenda padomnieku, saņem noslēpumainu vēstuli, kura izsū­tīta janvāra vakarā no Ņujorkas pasta. Pirms Kār­modijs pēc daudziem gadiem beidz dzīvi pašnāvībā, viņš uz šīs pašas vēstules ir uzrakstījis dīvainu pie­zīmi. Saimons Morlijs (saukts Sajs) labprātīgi uzņe­mas detektīva lomu un 1882. gada 23. janvārī izseko no Ņujorkas pasta nosūtītās noslēpumainās vēstules autoru.
   Tāds ir notikumu sarežģījums. Tad seko virkne pie­dzīvojumu, kuri nosaka darbības attīstību. Sižeta līni­jas savelkas ciešā mezglā. Personāžu raksturi, kas ir atkarīgi no laika un apstākļiem, tiek attēloti vis­pusīgi. Ikviena persona, pildot tai iedalīto lomu līdz galam, parāda, uz ko tā ir spējīga izšķirošos dzīves brīžos. Tas rada melodramatiskas kolīzijas, kas, pēc autora ieskatiem, vispār ir bijušas raksturīgas 19. gadsimtam un pat, attēlotas uz skatuves, tikušas uzņemtas kā īstenības atspoguļojums. Tomēr, pēc mūsu domām, romāna «Starp diviem laikmetiem» melodramatiskumu vairāk nosaka literatūra, jo Finejs apzināti savu darbu stilizē pēc 80. gadu romānu parauga, savijot izdomu ar dzīves īstenību, literāras konvencionalitātes ar vērīgu kriticismu, atkailinātus izklāsta paņēmienus ar valdzinošu tā dabiskumu.
   Detektīvliteratūras fabula grāmatā pati par sevi gandrīz nav jūtama. Tas nav nekas cits kā «dopings», lai lasītājs nezaudētu interesi par grāmatu, tikai vir­sējais slānis, zem kura slēpjas visai dziļa iecere. Autors par galveno uzskata divu laikmetu salīdzinā­šanu un ar savdabīgo sižetu saistītos psiholoģiski fantastiskos eksperimentus: pagātnes uztveri ar rnūsu laikabiedra Saimona Morlija acīm un tagadnes ska­tījumu no maz pieredzējušās Džūlijas Šarbono vie­dokļa, kas ieradusies no pagājušā gadsimta.
   Kas vidusmēra amerikanī izraisa neapmierinātību ar tagadni?
   Vientulība un cilvēka nošķirtība šajā plašajā pasaulē. Neticība rītdienai. Ārprātīgais dzīves temps. Tas, ka nav iespējams koncentrēties, palikt vienatnē pašam ar sevi. Tas viss rada nīgrumu, atsvešināša­nos, nošķir cilvēkus citu no cita, izraisa vienaldzību, indiferentumu, mērķa zudumu, sadzīves un domu standartizāciju. Cilvēks zaudē individualitāti, kļūst līdzīgs citiem, nespēj piemēroties straujajām pārvēr­tībām, kas rada sajukumu apziņā un pārvērš dzīvi virpulī. Un vispār, kā var samierināties ar cietsirdīgu izturēšanos pret dabu un pret cilvēkiem?
   «Mēs esam cilvēki, kas piesārņo gaisu, kuru paši elpojam. Un mūsu upes,» saka Finejs ar sava varoņa muti. «Mēs iznīcinām Lielos ezerus; Fri ir jau paga­lam, un nu mēs esam sākuši postīt okeānus. Mēs pie­sārņojam gaisu ar radioaktīvajiem nokrišņiem, kas saindē mūsu bērnu kaulus, un mēs to zinājām jau agrāk. Mēs esam izgatavojuši bumbas, kas dažās minūtēs var noslaucīt no zemes virsas visu cilvēci, un tās ir jau nomērķētas un gatavas sprādzienam. Mēs izskaudām poliomielītu, un tad Savienoto Valstu armija radīja jaunus baciļus, kas var izraisīt nāvīgu, neārstējamu slimību. Mums bija izdevība taisnīgi nokārtot mūsu nēģeru jautājumu, un, kad viņi to pie­prasīja, mēs to noraidījām. Āzijā mēs dedzinājām dzīvus cilvēkus, mēs patiesi to darījām. Mēs ļaujam bērniem Savienotajās Valstīs augt bez pietiekama uztura. Mēs neaizkavējam dažus cilvēkus raust naudu, izmantojot televīziju, lai pierunātu mūsu bērnus smē­ķēt, kaut gan zinām, kādu ļaunumu tas viņiem noda­rīs. Šis ir laiks, kurā kļūst aizvien grūtāk un grūtāk sev iestāstīt, ka mēs vēl aizvien esam labi cilvēki. Mēs nīstam cits citu un esam pie tā pieraduši.»
   Tādā noskaņojuma Saimons Alorlijs dodas uz 19. gadsimtu.
   Aptuveni deviņdesmit gadu laika notikušas tik daudzas pārvērtībās, ka rāmie 80. gadi (lai gan Ame­rikā jau sākās imperiālisma laikmets) liekas pavisam arhaiski.
   Iesākumā viss šķiet dīvains: apģērbs, mājsaimnie­cības piederumi, ēkas, ar telegrāfa vadiem apvītās un visvisādu ekipāžu pārpildītās Ņujorkas ielas, kurās mirdz gāzes laternas, Brodvejs ar savu Dāmu Jūdzi un pie veikalu skatlogiem drūzmējošās nesteidzīgās modes dāmas savādos tērpos — platmalainās, ar spalvām rotātās cepurēs vai ērmotās kapucēs un garās kleitas ar turnīrām, kas pilnīgi apsedz kājas.
   Desmitiem lappušu aizņem spilgtie apraksti par veco «zemo» Ņujorku, kurā šur tur saglabājušās pagājības saliņas (atsevišķas ēkas, dievnami, parki), kas Šajā izraisa smeldzīgas skumjas. Un tomēr viņš nav tik naivs, lai neievērotu kliedzošos kontrastus: blakus grezniem kvartāliem un pašapmierinātiem biz­nesmeņiem — drausmīgi grausti, smirdošas izgāztu­ves, rahītiski bērni, izbadējušies ubagi. Sarunā ar zirgu tramvaja kučieri Sajs pārliecinās, cik zemu tiek vērtēts darbs. Nabaga kučieris, strādādams aukstumā un vējā, lietu un sniegā četrpadsmit stundas pēc kār­tas, tik tikko spēj uzturēt savu ģimeni. Bet baznīca cenšas iestāstīt, ka viņam jāpateicas dievam tam kun­gam par parādīto žēlastību. «Tas var būt pareizi attiecībā uz mācītāju,» prāto kučieris, «bet es bieži domāju … ka gan lai spēju savā sirdī pateikties die­vam par barību, ko viņš man sniedz, un par dzīvību, ja katru kumosu, ko ēdu, es nopelnu sūrā darbā un pat ar ciešanām?»
   Tā ir. Tomēr Saimons Morlijs un kopā ar viņu arī autors saskata ne visai tālās pagātnes Amerikā daudz priekšrocību salīdzinājumā ar tagadni. Svarīgākās 110 tam ir dzīves stabilitāte un dvēseles lid/svars, ko nodrošina nemainīgas paražas.
   Saja iepriekšējo iejušanos cita laikmetā un pakā­penisko apziņas pārveidošanos, nonākot 80. gadu Ņujorkā, uztveram ļoti skaidri un taustāmi. Romāna varoņa psiholoģiskajā zīmējumā dotas vissmalkākās nianses. Vēstījums pirmajā personā Fineja fantas­tiskajam eksperimentam piešķir vēl lielāku ticamību.
   Nebūdams apmierināts ar to, viņš turpina ekspe­rimentu, tēlojot Džūlijas Sarbono ceļojumu 20. gad­simtā, viņas iejušanos nākotnē. Meiteni, kura augusi pagājušajā gadsimtā, pārsteidz viss: debesskrāpji, taksometri, luksofori, vienvirziena kustība ielās, elek­triskais apgaismojums, ledusskapji, televizori, «nepie­klājīgi» īsās kleitas, šķīstošā kafija, hlorētais ūdens ar nepatīkamo piegaršu un dārzeņi, kam nav nekādas garšas. Taču visvairāk viņu pārsteidz cilvēki: izklai­dīgi, norūpējušies, viņi rosās, steidzas, aprunājas tikai garāmejot. Šķiet, viņiem nav laika dzīvot.
   Lai cik dīvaini tas būtu, vismazāk meiteni pār­steidz … lidmašīna. Viņa tūlīt uzmin, ka tas ir a e r o p l ā n s, jo ir cītīgi lasījusi 2ila Verna romānus. Taču Finejs, kam ir tieksme būt pilnīgi precīzam, šajā gadījumā pieļāvis kļūdu. Pirmkārt, Zila Verna romāns «Roburs iekarotājs», kur pirmo reizi tiek aprakstīts par gaisu smagāks lidaparāts, iznāca tikai 1886. gadā. Tas nozīmē, ka Džūlija vēl nemaz nebija varējusi izlasīt šo grāmatu. Otrkārt, vārds «aero- plāns» ir radies daudz vēlāk. Roburs savu lidošanas ierīci sauca par aeronefu.
   1970. gads Džūlijai Sarbono liekas vel svešāks nekā Saimonam Morlijam 1882. gads. Viņa nevar aprast ar pārmaiņām, kādas nepilna gadu simteņa laika notikušas domāšanas veida un dzīves ritma.
   Kaut gan Džūlija mīl Saju, viņa atzīst par labāku atgriezties savā laikā.
   Sašutis par to, ka ģenerāļi ar Baltā nama ziņu grib, lai viņš palīdz izdarīt «labojumu» vēsturē — palīdz piespiest prezidentu Klīvlendu atpirkt no Spā­nijas Kubu un tādējādi nepieļaut blakus ASV izvei­doties «komunisma perēklim» —, Sajs nodomā atteik­ties no šī uzdevuma. Nedrīkst taču tik bezatbildīgi rotaļāties ar cilvēces un pasaules likteņiem! Šodien partaisīs vienu vēstures daļu, rit — citu, un nav zināms, pie kā tas novedīs. Un Saimons Morlijs atkal dodas pagātnē, taču ne jau tāpēc, lai izpildītu uzde­vumu, bet lai izjauktu Dancigera nākamo vecāku nejaušo tikšanos teātrī. Nav nekā vienkāršāka kā novērst iepazīšanos, kas notikusi tajā pašā 1882. gada! Meitene zaļajā tērpā, kurai vajadzēja kļūt par profesora Dancigera māti, ieiet savā ložā, un jaunais cilvēks, viņa nākamais tēvs, jaunavu nepa­mana. Tāpēc Dancigers nepiedzimst un neizdara savu atklājumu.
   Ka gan mēs tad esam uzzinājuši par šo notikumu? Sajam ir pazīstams rakstnieks (acīmredzot pats Finejs), kas mīl rakņāties arhīvu dokumentos. 1911. gadā, kad tiek dibināta Ņujorkas bibliotēka, Sajs tur atstāj savu manuskriptu, kurā dots «Pro­jekta» un ar to saistīto notikumu apraksts … Tiesa, tas ir pretrunā ar autora iepriekšējo deklarāciju, ka nevienam nav tiesību mainīt notikumu gaitu, bet acīmredzot šajā gadījumā mērķis attaisno līdzekļus: iespēja neļaut politikāņiem kontrolēt vēsturi ir sva­rīgāka nekā ļaunums, ko nodara šāda iejaukšanās (Dancigera pazušana un reizē ar to visas notikumu ķēdes sairums).
   Stāstījums beidzies ar «hronoklazmu» — literāru paņēmienu, kuru daudzi zinātniskās fantastikas cie­nītāji uzskata par «nekorektu». Taču Finejs visai maz rūpējas par to, lai tiktu ievēroti vispārpieņemtie «noteikumi». Viņam rūp īstenot savu ieceri: paust no­raidošu nostāju pret Amerikas dzīves īstenību, izteikt savus uzskatus par nepareizu civilizācijas attīstības ceļu kopš 20. gadsimta sākuma un parādīt ta laika priekšrocības, kad dzīve mainījās lēnāk neka tagad. Autors to īpaši uzsver arī pēcvārda nobeiguma: «… raugi, vēl viens iemesls, kāpēc Saja lēmums palikt pagātnē jāuzskata par saprātīgu.»
   Romānā var skaidri saskatīt, kadas stiprās un vājās puses ir Finejam — rakstniekam, reālistam, kas izmanto arī zinātniskās fantastikas metodes. Romāna kritiskais patoss vietumis kļūst ļoti ass un pilnīgi pār­liecina lasītāju. Mūs Finejā visupirms interesē atmas­kojošās tendences. Viņa idejisko pozīciju aprobežotību ir viegli izskaidrot: tā ir ne tik daudz individuāla, cik tipiska. Tāpat kā daudzi citi amerikāņu rakstnieki, un ne tikai fantasti vien, viņš sliktai īstenībai pretstata nevis labāku nākotni, bet gan labāku pagātni. Viņam «zelta laikmets» ir pagājībā, kaut gan arī rāmais 19. gadsimts nemaz neliekas tik idillisks. Šajā ziņā Finejs ir romantiķis, viens no tiem, kas, Ļeņina vār­diem runājot, «… savās praktiskās vēlēšanās «salī­dzināja tagadējo ar pagājušo» un nevis ar nākošo,… centās «pierādīt sabiedrības mūžīgās vajadzības» ar «drupu» palīdzību un nevis ar jaunās attīstības ten­denču palīdzību» (V. I. Ļeņins. Raksti, 2. sēj., 212. Ipp.).
   Vienlaikus Džeks Finejs būtībā paliek vērīgs māk­slinieks, kas balstās uz angļu un amerikāņu klasiskā romāna labākajām tradīcijām. Līdz ar to viņa darbs pelna ievērību un neapšaubāmi tiks pienācīgi novērtēts.
   J. Brandiss



   STARP DIVIEM LAIKMETIEM
   DŽEKS FINEJS
   izdevniecība «zinātne» Riga 1976

I

   Es sēdēju, kreklā izmeties, kā parasti, kad strādāju, un zīmēju pie rasēšanas galda augšējā stūra ar izo­lācijas lenti piestiprināto ziepju gabaliņu. Zeltītais iesaiņojuma papīrs bija rūpīgi atlocīts tā, ka varēja izlasīt gandrīz visu uz tā drukāto firmas marku; pirms panācu vajadzīgo efektu, biju jau sabojājis kādu pusduci iesaiņojuma papīru. Tā bija jauna ideja — parādīt ražojumu gatavu lietošanai, pēc kuras, kā vēstīja klātpieliktā. reklāmas lapiņa, «jūs būsiet smaržojoša, dzirkstoša un burvīgāka»; mans uzdevums bija uzzīmēt kādas divpadsmit skices tā, lai ziepju gabaliņš katrā no tām būtu mazliet citā rakursā.
   Tas bija tieši tik garlaicīgi, kā izklausās, un es uz brīdi pārtraucu zīmēšanu, lai pa logu, kuram blakus es strādāju, paskatītos uz 54. ielu un mazajām gal­viņām, kas kustējās pa ietvi divpadsmit stāvus zemāk. Bija saulaina, dzidri skaidra diena novembra vidū, un es ilgojos tikt laukā, lai visa pēcpusdiena piederētu man un lai man nekas nebūtu jādara — pa­reizāk, lai man nebūtu jādara tas, ko biju spiests darīt.
   Mūsu burtu zīmētājs Vinss Mendels, vājš un mel­nīgsnējs, aizklājis muti ar marles masku, stāvēja pie sava galda un darbojās ar pulverizatoru; iespējams, ka viņš, tāpat kā es, šodien jutās iesprostots. Vinss smidzināja miesaskrāsas šķidrumu uz fotogrāfijas, kas bija izgriezta no žurnāla «Life» un attēloja meiteni peldkostīmā. Kad viņš beidza savu darbošanos, peldkostīms bija «noģērbts», atstājot meiteni šķie tami kailu, tikai no pleca līdz viduklim slīpi sliepas lente ar uzrakstu «Mis Skaitļojamā mašīna». Kopš brīža, kad Vinss bija izdomājis šo triku, tas bija kļu­vis par viņa iemīļoto paņēmienu, un retušetā fotogrā­fija tiks pievienota citām tādām pašām uz mākslas nodaļas ziņojumu dēļa.
   Mūsu mākslinieciskais direktors Frenks Deps, mazs, apaļš enerģijas kamolītis, rikšoja uz savu kabinetu, kas bija atdalīts no kopīgā mākslinieku aploka tā ziemeļaustrumu stūrī. Ejot garām lielajam metāla skapim, kas atradās tieši pie ieejas, viņš mežo­nīgi dauzīja pa tā atvērtajām durvīm un, pilnā kaklā aurodams, jodelēja. Tas bija satriecošs skaņu izvir­dums, parastā neizlietotās enerģijas izlādēšana — tas pats, kas lokomotīvei tvaika izlaišana. Tomēr mēs — Vinss, es un Karls Džonass pie galda man priekšā — nepacēlām ne acu. Man bija skaidrs, ka to nedara arī neviens mašīnrakstītāju birojā, kaut gan bija zināms, ka apmeklētāji, kas parasti gaidīja māk­slas nodaļas pieņemšanas telpā tieši vienu stāvu virs halles, no šā jandāliņa lecot stāvus.
   Bija parasta diena, piektdiena, vēl bija atlicis div­desmit minūšu līdz pusdienas pārtraukumam, piecas stundas līdz darba laika beigām un nedēļas nogalei, desmit mēnešu līdz atvaļinājumam, trīsdesmit sep­tiņi gadi līdz pensijai. Tad zvanīja tālrunis.
   —   Saj, jūs vēlas satikt kāds vīrietis. Runāja Vera. — Viņš neesot iepriekš pieteicies.
   Okei! Tas ir mans radagabals, man nepiecie­šams kāds, kas mani uzpurina.
   —   Jūs neviens nespēs sapurināt ia, ka vajadzētu!
   Viņa nolika klausuli. Es piecēlos, brīnīdamies, kas
   gan tas varētu būt — reklāmu aģentūras mākslinie­kam parasti nav parak daudz apiuekletaju. Galvenā pieņemšanas telpa atradās stāvu zemāk, un es gāju cauri grāmatvedībai un iespiestuvei, taču nemanīju uevienu jaunpieņemtu meiteni.
   Frenks Deps galveno pieņemšanas zāli dēvēja par Brodveja filiāli. To dekorēja īsts austrumu paklājs, dažas vitrīnas ar antīkām sudrablietām no kolekcijas, kas piederēja vienai no triju līdzīpašnieku sievām, un īsta sabiedrības dāma ar matiem, kuri ari bija gluži ka no antīka sudraba. Viņa apmeklētāju lūgumus nodeva tālāk Verai. Kad gāju pie sava ciemiņa, viņš stāvēja un skatījās uz vienu no ierāmētajām reklā­mām, kas karājās pie sienas. Man nepatīk atzīties, ka es kautrējos, sastopoties ar svešiem cilvēkiem, tāpēc esmu iemācījies to noslēpt; tagad, kad apmeklētājs, izdzirdis manus sojus, pagriezās, es izjutu pazīsta­mas vieglās bažas un acumirklīgo apmulsumu. Viesis bija maza auguma plikpauris, viņa galvas virsa snie­dzas tikai lidz manu acu līmenim, un man pašam pie- trukst colla no sešām pēdām. Iedams viņam tuvāk, prātoju, ka viņš izskatās gadus trīsdesmit piecus vecs un ka viņam ir ļoti plats krūšukurvis; nebūdams resns, viņš tomēr noteikti svēra vairāk nekā es. Olīv- zaļais gabardīna uzvalks nepiestāvēja viņa sārtajai rudmataina cilvēka sejas krāsai. Es nodomāju: «Ce­rams, ka viņš ne ar ko netirgojas.» Tad viņš ienāca vestibilā un pasmaidīja īstu smaidu; man viņš uz vie­tas iepatikās, un es nomierinājos. «Nē,» es sev teicu, «tas nu gan neko nepārdod,» — un smagāk pievilties es nemaz nebūtu varējis.
   — Misters Morlijs?
   Es pamāju ar galvu, atbildēdams ar smaidu.
   Misters Saimons Morlijs? — viņš pārjautāja, it kā aģentūrā varētu būt vairāki Morliji un viņš gri­bētu būt pilnīgi drošs. Jā.
   Viņš vēl nebija apmierinats.
   —       Nu, tikai ta joka pēc — varbūt jūs atceraties savu armijas numuru?
   Apmeklētājs satvēra mani pie elkoņa un veda laukā lifta gaitenī, projām no viesu pieņēmējas.
   Es nobēru numuru, un man ne prātā nenāca brīnī­ties, kādēļ, neko nejautādams, izpļāpāju to svešinie­kam.
   —       Pareizi, — viņš mani uzslavēja, un man tas pa­tika.
   Mēs tagad atradāmies gaitenī, un tuvumā neviena nebija.
   —       Vai jūs esat no armijas? Ja tā, tad šodien gan neesmu piemērotā omā, lai vēlētos sastapt kādu 110 turienes.
   Es ievēroju, ka viņš pasmīnēja, taču uz jautājumu neatbildēja, tikai pateica:
   —       Es esmu Rūbins Prīns. — Viņš brīdi pavilcinā- jās, it kā man šis vārds varētu būt pazīstams, tad turpināja:
   — Man laikam gan vajadzēja iepriekš piezvanīt un norunāt satikšanos, bet es ļoti steidzos, tāpēc pie- skrēju pats.
   —       Tas nekas, es jau neko nedarīju, tikai strādāju. Ar ko varu jums pakalpot?
   Viņam tik grūti bija pateikt sakāmo, ka viņš sa­vieba seju jokainā grimasē.
   —       Man vajadzēs jūs apgrūtināt kādu stundu. Ja jūs varētu iekārtoties, tad tūlīt. — Viņš izskatījās samulsis. — Man ļoti žēl, bet… ja jūs īsu brīdi uzti­cētos man, es būtu laimīgs …
   Biju uzķēries uz makšķeres, apmcklētajs mani inte­resēja.
   —       Labi. Tagad ir desmit minūtes pāri divpadsmi­tiem. Vai jūs negribat kopā ar mani paēst lenču? Es varu aiziet mazliet agrāk.
   —   Lieliski, tomēr nerunāsim telpās. Mēs varētu paķert līdzi dažus sendvičus un apēst tos parkā. Ar mieru? Laiks nav pārāk auksts.
   Piekrītoši pamājis ar galvu, es sacīju:
   —   Sadabūšu savu mēteli. Pagaidiet mani šeit pat. .lus mani intriģējat. — Es stāvēju vilcinādamies un cieši raudzīdamies uz šo mazo, patīkamo stūrgalvīga izskata plikpauri. Tad piemetināju: — Un esmu pār­liecināts, ka jums tas ir skaidrs. Jūs taču šitā neizda- raties pirmo reizi, vai ne? Tēlodams apmulsumu, nokārtojat savas darīšanas?
   Viņš pasmīnēja un pasita vieglu knipi.
   —   Un es biju pārliecināts, ka rīkojos no tiesas veikli. Nu, neko darīt, jāiet atkal pie spoguļa un jā­praktizējas. Paķeriet savu mēteli, mēs tikai velti kavējam laiku.
   Mēs gājām pa Piekto avēniju uz ziemeļiem garām milzīgajām stikla un tērauda, stikla un mirdzoša metāla, stikla un marmora celtnēm un arī vecāka gada gājuma ēkām, kurās bija vairāk akmens un ma- zak stikla. Tā ir apstulbinoša un neiedomājama iela, es nekad neesmu varējis pierast pie tās un šaubos, vai vispār kāds patiešam pierod pie tās. Vai vēl kur citur vesels mākoņu valnis var pilnīgi atspoguļoties viena paša nama vienas sienas logos tā, lai vēl vieta paliktu pāri? Šodien man jo sevišķi patika iet pa šo ielu, temperatūra bija krietni pāri 50 grādiem pēc Fārenheita, un gaisā jautās vēla rudens dzestrums. Bija gandrīz dienas vidus, un skaistas meitenes spur­dza laukā no visām kantoru ēkām, kurām mēs gājām garām, un man kļuva žēl, ka es nekad neiepazīšos un pat nevarēšu parunāties ar kādu no viņām. Mazais plikpauris man blakus teica:
   —   Es pastāstīšu to, kas man jums jāpasaka, pēc tam uzklausīšu jautājumus. Iespējams, ka uz dažiem pat atbildēšu. Bet viss, ko drīkstu jums stāstīt, būs pateikts, iekams sasniegsim 56. ielu. Esmu to darījis jau vairāk nekā trīsdesmit reižu, un vēl neesmu iema­nījies savu sakamo izklāstīt labi vai pat tikai ta, lai tas izklausītos kaut cik saprātīgi, pie tam es allaž esmu traki nopūlējies. Nu, tad tā.
   Ir kāds Projekts. Laikam jāsaka: Savienoto Valstu valdības Projekts. Protams, slepens. Kas gan mūsdie­nas valdībai nav slepens? Manuprāt, un daži citi domā tāpat, tas ir svarīgāks nekā visi nukleārie un kos­mosa pētījumi, visas zemes pavadoņu un raķešu pro­grammas kopā, kaut gan Projekts ir ellišķīgi mazs. Es jums skaidri pasaku, ka nedrīkstu sniegt pat vis­niecīgāko norādījumu par to, kas tas īsti ir par Pro­jektu. Un ticiet man, jūs ne mūžam to neuzminēsiet. Varu teikt tikai vienu: nekad visā savā trakajā vēsturē cilvēki nav mēģinājuši neko tādu, kas varētu kaut maz­drusciņ līdzināties šim aizraujošajam Projektam. Kad pirmo reizi apjēdzu, kas tas īsti ir, es divas naktis negulēju — un šoreiz es to nedomāju pārnestā no­zīmē — es burtiski nevarēju iemigt. Un, lai aizmigtu trešajā naktī, man vajadzēja iešļircināt miega zāles. Un mani uzskata par smaga rakstura cilvēku bez iztēles. Vai jūs klausāties, ko es stāstu?
   — Ja, ja saprotu pareizi, beidzot jūs esat atklā­juši kaut ko interesantāku par seksu.
   Jūs pats redzēsiet, ka nepārspīlējat. Man šķiet, ka pavizināšanās pa Mēnesi izrādīsies gandrīz gar­laicīga salīdzinājumā ar to, ko varbūt varēsiet darīt jūs. Tas ir visvarenākais piedzīvojums, kāds vien iespējams. Es atdotu visu, kas man pieder vai pie­derēs, lai likai varētu ielīst jūsu ādā; es ziedotu pat dažus gadus no dzīves tikai par iespēju piedalīties šai pasakumā. Moriij, draugs, tas arī ir viss, ko drīk­stu pateikt, lai gan varētu vēl stāstīt un stāstīt, bet īstenībā tas ir viss, kas man bija sakams. Jūs uzai­cina pievienoties Projektam ne jau kadu jūsu nopelnu vai likumu dēļ, nē, jums tikai uzsmaidījusi akla laime. Jus varat atdot sevi Projektam. Pilnīgi akli uztico­ties. Tas ir tikpat kā pirkt cūku maisā, tā jau tas ir, bet ak dievs, kādu cūku! 57. ielā ir diezgan labs deli­katešu veikals. Kādus sendvičus jūs vēlaties?
   Ar cūkas cepeti, kādus gan citus!
   Mēs nopirkām sendvičus un dažus ābolus un turpi­nājām ceļu uz Centrālo parku, līdz kuram bija pāris kvartālu ko iet. Prīns gaidīja atbildi, un mēs klusē­dami nosoļojām kādu puskvartālu; tad es, vēlēdamies Init pieklājīgs, satraukti paraustīju plecus, taču nezināju, ko vēl atbildēt.
   Kas man būtu jāsaka?
   Ko tik gribat.
   Nu labi, kāpēc izvēlējās mani?
   Nu, kā saka politiķi, priecājos, ka jūs jautājat. Mums vajag speciāla tipa cilvēku. Šim cilvēkam jābūt apveltītam ar daudzām īpašībām. īstenībā tas ir garš specifisku īpašību saraksts. Bez tam visām šīm īpašībam jābūt diezgan noteiktā līdzsvarā. Sākumā mēs to nezinājām. Mēs domājām, ka derēs gandrīz katrs dedzīgs, inteliģents puisis. Piemēram, es. Ta­gad mēs zinām vai arī tikai domājam, ka zinām, ka viņam jābūt fiziski labi attīstītam, psihiski normālam, ar īsto temperatūru. Tam jābūt cilvēkam ar savu īpatnēju redzes viedokli. Viņam jāspēj redzet lietas tadas, kādas tās ir, un tai pašā laikā tādas, kādas tās varētu būt. Un tā laikam ir visai reta īpašība. Ja jūs varat to saprast. Laikam jau jūs saprotat, jo varbūt, ka tas, ko mēs domājam, ir mākslinieka acs. Tās ir tikai dažas īpašības, nepieciešamas vēl arī citas, par kurām es pašlaik negribu jums stāstīt. Nelaime tā, ka to trūkums šā vai tā izslēdz lielāko daļu cilvēku. Mēs varam uziet kandidātu, tikai rokoties cauri armi­jas jaunkareivju testiem, jūs tos atceraties, vai ne?
   — Kā pa miglu.
   —   Es nezinu, cik komplektu šādu testu ir analizēti, tas nav manā kompetencē. Iespējams, ka miljons. Pir­majai pārbaudei lieto skaitļojamās mašīnas, tās iz­slēdz visus nepārprotami nepiemērotos. Un lielākā daļa ir tāda. Pēc tam analīzi turpina cilvēki; mēs ne­gribam zaudēt itin nevienu kandidātu. Mēs esam pārbaudījuši nezin cik miljonu dienesta personīgo lietu, arī sieviešu daļās. Šķiet, ka kaut kādu iemeslu dēļ sievietes ir piemērotākas nekā vīrieši; mēs gribētu, lai tikai būtu vairāk, ko pārbaudīt. Katrā ziņā kāds Saimons L. Morlijs ar smalko un daiļskanīgo armijas numuru liekas esam piemērots. Kā tas gadījās, ka netikāt tālāk par kaprāli?
   —   Talanta trūkums tādās idiotiskās izdarībās kā maršēšana ierindā.
   —   Kā man liekas, speciālais termins šāda defekta apzīmēšanai ir «abas kājas kreisās». Vairāk nekā no simt iespējamiem kandidātiem, kurus līdz šim esam atraduši, kādi piecdesmit jau ir noklausījušies to, ko tagad dzirdat jūs, un pēc tam pagriezuši mums mu­guru. Apmēram vēl piecdesmit piekrita, un vairāk nekā četrdesmit no tiem izgāzās tālākajos testos. Galu galā pēc īsta elles darba mums ir pieci vīrieši un di­vas sievietes, kas varbūt varētu noderēt. Visvairāk no viņiem izkritīs īstajā mēģinājumā: mums nav ne­viena paša, par kuru mēs justos pavisam droši. Ja vien spēsim, mēs gribētu savākt divdesmit piecus kandidātus. Mēs jau vēlētos simtu, taču nav ticams, ka tas izdosies; katrā ziņā mēs nezinām, ka viņus atrast. Bet jūs varētu būt viens.
   —   Kaut tu izčibētu!
   Kad mēs pie 59. ielas stāvējām un gaidījām zaļo gaismu, es no sāniem paskatījos uz Rūbu un teicu:
   —   Jā, Rūb Prīn, jūs esat kādreiz spēlējis futbolu. Kad tas bija? Pirms gadiem desmit?
   Viņš pagriezās un pavīpsnāja.
   Jūs uzminējāt! Jūs esat lāga puika, man vaja­dzēja jums izmaksāt kādu biezu, tumīgu saldo ēdienu, tādu, kādu pats vairs nedrīkstu ēst. Es spēlēju pirms gadiem piecpadsmit; īstenībā es vairs neesmu tas jaunais, skaistais jauneklis, pēc kāda es, manuprāt, izskatos.
   —   Kādā komandā jūs spēlējāt? Nevaru atminēties.
   Iedegās zaļā gaisma, un mēs nokāpām no ietves.
   —   Vestpointā.'
   Es to zināju! Jūs esat armijā?
   -   Jā.
   Es papurināju galvu.
   Nu, ļoti žēl, taču, lai ievilktu mani šai afērā, ar jums vien nepietiks. Vajadzēs piecus spēcīgus, cīņas kārus militāros policistus, lai aizstieptu mani atpa­kaļ uz armiju, un es spārdīšos un kliegšu visu ceļu. Vienalga, lai ko jūs arī pārdodat un lai cik aizraujošs tas būtu, es to negribu. Bezmiega naktis vien armijā nav pietiekami pievilcīgas, Prīn, man tā ir līdz kak­lam.
   Ielas otrā pusē uzkāpām uz ietves, šķērsojām to un sakāru iet pa grantētu ceļu, meklēdami kādu tukšu solu.
   -     Kas armijai vainas? — Rūbs jautāja, tēlodams aizskartu nevainību.
   —  Jūs teicāt, ka mūsu saruna prasīs tikai stundu. Lai atbildētu uz jūsu jautājumu, man vajadzētu veselu nedēļu nodaļu virsrakstiem vien.
   Labi, neiestājieties armijā, pievienojieties flotei, mēs no jums iztaisīsim visu, ko tik gribat, sākot ar bocmaņa palīgu un beidzot ar vecāko leitnantu. Vai sāciet strādāt iekšlietu departamentā. Jūs varētu kļūt arī par mežsargu. — Prīns uzjautrinājās. — Ja gribat,
   ' Vestpointā atrodas amerikāņu armijas ģenerālštāba akadē­mija un citas militāras iestādes.
   piesakieties pastā, mūs iecelsim jūs par inspek­tora palīgu, iedosim nozīmīti, un jums būs tiesības apcietināt tos, kas mēģinās apkrāpt pastu. Es to do­māju no visas tiesas: izvēlieties valsts dienestā kādu nozari gribat, tikai Valsts departamentu un diplomā­tisko korpusu ne, un tādu amatu, kāds jums iepatī­kas, vienīgi alga nedrīkst pārsniegt divpadsmit tūk­stoš dolāru gadā un amats nevar būt tāds, kurā ievēlē. Jo, Saj… Vai drīkstu saukt jūs par Saju? — viņš pēkšņi nepacietīgi noprasīja.
   •— Droši.
   —    Un, ja vēlaties, sauciet mani par Rūbu. Saj, nav nozīmes, kurā algu sarakstā jūs oficiāli skaitā­ties. Ja es saku, ka Projekts ir slepens, tad es tā arī domāju. Mūsu budžets ir izkaisīts pa visvisādu depar­tamentu un biroju grāmatvedībām, mūsu cilvēki ir visos algu sarakstos, tikai nc mūsējos. Oficiāli mēs nemaz neeksistējam. Nūja, es vēl aizvien skaitos Sa­vienoto Valstu armijas karavīrs, tuvojas laiks doties pensijā, un man armijā patīk, lai cik ekscentriski tas arī izklausītos. Tomēr mans formas tērps karājas skapī, es tagad nevienu militāri nesveicinu, un cil­vēks, no kura saņemu krietni daudz pavēļu, ir mums uz laiku piekomandēts vēsturnieks no Kolumbijas uni­versitātes. Uz šā sola paēnā ir pavēsi, pameklēsim vietu saulē.
   Mēs izvēlējamies solu kādus divpadsmit jardus no takas, blakus lielam, melnam, izliektam akmenim. Nosēdāmies piesaulē, atzvēlāmies pret sasilušo ak­meni un sākām izsaiņot savus sendvičus. Dienvidos, austrumos un rietumos pie pašas parka robežas pār to draudīgi slējās augstie Ņujorkas debesskrāpji, gluži kā gangsteru banda, kas gatava mesties iekšā parkā un aprakt zaļumus betonā.
   —   Jūs laikam mācījāties vidusskolā, kad lasījāt par lidojošo Rūbu Prinu, aizsargu ar brieža kājām.
   —   Man tā šķiet. Tagad man ir divdesmit astoņi.— Es iecirtu zobus savā sendvičā. Tas bija ļoti labs, gaļa plānās šķēlēs, taču uzlikta biezā kārtā, taukums gar malām bija apgriezts.
   —  Vienpadsmitajā martā paliks divdesmit as- toņi, — Rūbs piebilda.
   —   Ak to arī jūs zināt? Ai, šie mīļie, dārgie špiki!
   —   Tas, protams, ir ierakstīts jūsu personīgajā lietā armijā. Bet mēs zinām arī šo to, kas tur nav piemi­nēts. Mēs zinām, ka jūs pirms diviem gadiem izšķīrā­ties no sievas, un zinām arī, kāpēc.
   —   Vai jūs man to nepateiktu? Es pats nekādi ne­varēju to izdomāt.
   —   Jūs to nesaprastu. Mēs zinām arī, ka apmēram piecos pēdējos mēnešos jūs esat saticies ar deviņām sievietēm, bet tikai ar četrām no tām vairāk nekā vienu reizi. Šķiet, ka pēdējās sešās nedēļās viņu skaits pamazām sarucis un tagad jūs sastopaties tikai ar vienu. Tomēr mēs nedomājam, ka esat jau nobriedis jaunām laulībām. Jūs pats varbūt domājat, ka esat, taču mums liekas, ka jus vēl baidāties. Jums ir divi draugi, jūs šad un tad ar viņiem kopā paēdat lenču vai pusdienas; jūsu vecāki ir miruši, jums nav ne brāļu, ne mā …
   Mana seja kvēloja, es to jutu, tādēļ centos runāt mierīgā balsī:
   —   Rūb, man šķiet, ka jūs man patīkat. Bet man jāprasa: kas deva jums vai kādam citam tiesības bāzt degunu manā privātajā dzīvē?
   —   Neskaistieties, Saj! Tas nav to vērts. Pārāk daudz mēs nemaz neesam izošņājuši. Un nekā sa­traucoša, nekā nelikumīga. Mēs neesam tādi kā viena otra valdības aģentūra, kuru es varētu nosaukt; mēs nedomājam, ka mums piešķirta dievišķīga sūtība. Mēs nenodarbojamies ar telefona sarunu noklausīšanos un nelegālām kratīšanām; mēs domājam, ka konstitūcija attiecas pat uz mums. Taču, pirms šķiramies, gribu palūgt jūsu piekrišanu izkratīt jūsu dzīvokli šodien, pirms vel nebūsiet pārgājis mājās.
   Es jutu, ka manas lūpas sakniebjas, un pakratīju galvu.
   Rūbs pasmaidīja un, paliecies uz manu pusi, pie­skārās manai rokai.
   —   Es jūs mazliet pakaitināju. Taču ceru, ka jūs neņēmāt to par pilnu. Es jums piedāvāju iespēju pie­dalīties tik ellišķīgi interesantā piedzīvojumā, kāds vēl nav gadījies nevienam cilvēkam.
   —   Un jūs nevarat neko man pastāstīt par to. Esmu pārsteigts, ka esat sadabūjuši septiņus cilvēkus vai pat tikai vienu pašu.
   Rūbs skatījās zemē uz zāli, lauzīdams galvu, ko vēl varētu man pateikt, tad atkal paraudzījās uz mani.
   —   Mēs gribētu uzzināt par jums vairāk, — viņš gausi teica. — Mēs vēlētos jūs pārbaudīt. Taču mēs domājam, ka zinām par jums jau krietni daudz — kāds esat, ko domājat. Piemēram, mums pieder divas Saimona Morlija oriģinālgleznas no jūsu mākslas no­daļas pagājušā pavasara izstādes un viens akvarelis, un dažas skices, viss godīgi pirkts un samaksāts. Mēs drusku zinām, kas jūs esat par cilvēku, un šodien es uzzināju vēl šo to. Man liekas, ka drīkstu jums teikt: varu gandrīz vai garantēt, nē, esmu pārlieci­nāts, ka varu garantēt — ja jūs mums uzticēsieties uz diviem gadiem, protams, ja izturēsiet dažas tālākās pārbaudes, jūs būsiet man pateicīgs. Jūs teiksiet, ka man bija taisnība. Jūs teiksiet man, ka jums tirpas skrien pa muguru, pat iedomājoties, ka būtu varējis palaist garām šo izdevību. Cik daudz cilvēku vispār ir dzīvojuši, Saj? Varbūt pieci vai seši biljoni? Un, ja jūs izturēsiet pārbaudi, varbūt jūs kļūsiet par vienu ducī no šiem biljoniem, varbūt par vienīgo, kas varēs
   piedalīties vislielākajā piedzīvojumā, kādā cilvēks jel­kad devies.
   Tas mani ietekmēja. Sēdēju, ēdu ābolu un pārdomā­dams blenzu tukšumā. Pēkšņi pagriezos pret Rūbu.
   —   Sasodīts, bet jūs taču nepateicāt nenieka vairāk kā pirmīt!
   —  Jūs to pamanījāt? Daži nepamana. Tas, Saj, ir viss, ko drīkstu stāstīt!
   —   Jūs esat pārāk pieticīgs — jūsu plāns ir skaisti nostrādāts. Es pērku Bruklinas tiltu. Vai pirmo ie­maksu jūs pieņemsiet jau tūlīt? Deviņi pērkoni, Rūb, kā jūs domājat: ko gan es varētu jums teikt? «Skaidrs, es piekrītu. Kur man jāparakstās?»
   Viņš pamāja ar galvu.
   —   Zinu. Tas ir grūti. Tikai nekā citādi es to nevaru izdarīt, tas ir viss.
   Viņš sēdēja un skatījās uz mani. Tad klusītēm pie­metināja:
   —   Tomēr jums ir vieglāk nekā daudziem citiem. Jūs neesat precējies, jums nav sīko. Un jūsu darbs jūs pagalam garlaiko, mēs to zinām. Un kā lai negar­laikotu? Tas jums nekā nedod, tam nav nekādas vērtības. Jūs esat pats sev apnicis, nemierā ar sevi, un laiks steidzas; pēc diviem gadiem jums būs trīs­desmit. Un jūs vēl aizvien nezināt, ko iesākt ar savu dzīvi.
   Rūbs atspiedās pret silto akmeni un, ļaudams man padomāt, raudzījās uz taku un cilvēkiem, kas pa to pastaigājās saulainajā rudens dienvidū. Tas, ko viņš nupat pateica, bija taisnība.
   Rūbs gaidīja. Kad es atkal pagriezos, lai paskatī­tos uz viņu, Rūbs sacīja:
   —   Tātad jums tas jādara, jāizlieto izdevība. Ievel­ciet dziļi elpu, aizveriet acis, aizspiediet degunu un Ieciet tik iekšā. Vai jums labāk patīk arī turpmāk pār­dot ziepes, košļājamo gumiju un krūšturus, un jods viņu zina kādus vēl krāmus? Dieva dēļ, jūs taču esat jauns cilvēks!
   Rūbs saberzēja plaukstas, nopurinādams druskas, un sabāza vairākus vaska papīra vīstokļus savā somā. Tad bijušais futbolists strauji un veikli pie­cēlās. Arī cs piecēlos. Tik saērcināts, ka tas mani pašu pārsteidza, es sacīju:
   —   Vajadzētu ellīgi daudz uzticības, lai paļautos uz pilnīga svešinieka tērgāšanu. Un kas būs tad, ja es pievienošos šai lielajai mistērijai un tā man nemaz neliksies tik aizraujoša?
   —   Neiespējami.
   —• Bet ja mani tā neinteresētu?
   Ja jūs mūs apmierināsiet kā kandidāts un mēs jums pastāstīsim, ko darām, tad mums jāzina, ka jūs izturēsiet līdz galam. Mums nepieciešams jūsu iepriekšējs solījums, citādi mēs nevaram.
   —   Vai man būs jāaizceļo?
   —   Ar laiku jā. Jāizdomā, ko teikt jūsu draugiem. Mēs nevaram pieļaut, ka ļaudis sāk brīnīties, kur un kāpēc pazudis Sajs Morlijs.
   —   Vai pasākums ir bīstams?
   —   Mēs domājām, ka ne. Tomēr es nevaru ar pilnu pārliecību apgalvot, ka tas mums ir pilnīgi skaidrs.
   Kad gājām uz parka stūri pie Piektās avēnijas un 59. ielas, es domāju par savu dzīvi, kāda tā bija izvei­dojusies, kopš cs pirms diviem gadiem kā nepazīs­tams mākslinieks ar paraugu mapi padusē biju iera­dies Ņujorkā no Bufalo. Šad un tad es pusdienoju ar mākslinieku Leniju Hindesmitu, ar kuru kopā biju strādājis savā pirmajā darba vietā Ņujorkā. Pēc pus­dienām mēs parasti gājām uz kino, spēlējām ķegļus vai darījām ko tamlīdzīgu. Ar Metu Pleksu, jaunu grāmatvedi manā tagadējā aģentūrā, cs diezgan bieži spēlēju tenisu, vasara — publiskajos laukumos, ziemā — manēžā; viņš mani ieveda arī kādā bridža pulciņā, kas sanāca kopā katru nedēļu pirmdienas vakarā, un iespējams, ka mēs abi varētu kļūt draugi. Pērla Mosketi bija grāmatveža palīdze un strādāja parfīmu nozarē manā pirmajā darba vietā; kopš tā laika es ar viņu šad un tad satikos, vienu laiku pat katru nedēļas nogali, kaut gan tagad neesmu viņu redzējis jau ilgāku laiku. Es domāju par Greisu Enu Vunderlihu, kas agrāk bija dzīvojusi Sietlā. Es viņu gandrīz nejauši pievācu Longšāmpa bārā 40. ielas un Medisona avēnijas stūrī, ieraudzījis, ka viņai sāk birt asaras aiz pārmērīgas vientulības. Viņai šķita, ka citiem visapkārt ir draugi, tikai viņai vienai jā­nīkst pie galdiņa un tāpēc neatliek nekas cits kā tikai dzert un dzert, kaut gan viņai tas ne patika, ne arī bija kāds mierinājums. Katru reizi, kad mēs pēc tam satikāmies, mēs abi dzērām pārāk daudz — acīm­redzot pēc pirmās reizes parauga, parasti kādā bārā Vilidžā. Reizēm es tur piekāpju arī viens pats, jo ta­gad pazīstu bārmeni 1111 dažus pastāvīgos apmeklētā­jus, un tas man atsauc atmiņā Soselito Kalifornijā, kur bija brīnišķīgs bārs ar nosaukumu «Bārs bez nosaukuma». Visvairāk man bija jādomā par Ketrinu Mankuso, meiteni, ar kuru satikos aizvien biežāk un biežāk; man sāk rasties aizdomas, ka laikam lūgšu viņu precēties ar mani.
   Sākumā mana dzīve Ņujorkā bija milzīgi vientuļa, toreiz es to labprāt būtu pametis. Bet tagad, kad vēl aizvien divus, trīs un pat vairāk vakarus nedēļā pava­dīju viens — lasot, skatoties kādu filmu, kuru es gri­bēju redzēt, bet Keitija ne, sēžot mājās pie televizora vai arī laiku pa laikam klaiņojot pa pilsētu, — dzīve vairs nešķita tik vientuļa. Tagad man bija draugi, bija Ketrina, un reizēm man patika pabūt vienam.
   Es domāju par savu darbu. Aģentūrā ar to bija apmierināti, visi mani labi ieredzēja, man bija diez­gan pieklājīga alga. Darbs jau nebija tieši tāds, par
   katlu biju sapņojis, iedams mākslās skolā Bufalo; es ne­zinu, kas man toreiz īsti bija prātā, ja vispār kas bija.
   Tātad visumā mana dzīve it kā bija kārtībā. Izņe­mot to, ka, tāpat kā maniem paziņām, man no tās pre­tim rēgojās milzīgs tukšums, un es nezināju, kā to piepildīt. Man pat nebija nojautas, kam īsti tur vaja­dzētu būt. Es teicu Rūbam:
   —       Pamest darbu, atteikties no draugiem. Pazust. Kā lai es zinu, ka jūs neesat balto vergu tirgotājs?
   —   Paskatieties spoguli.
   Izgājuši no parka, mēs atkal apstājāmies uz stūra.
   —        Labi, Rūb. Šodien ir piektdiena. Vai varat ļaut man padomāt? Vismaz nedēļas nogali? Neesmu pār­liecināts, ka priekšlikums mani interesē, bet es jums paziņošu. Nezinu, ko citu vēl es jums pašlaik varētu pateikt.
   —        Kā būs ar piekrišanu? Es tagad gribētu piezva­nīt, īstenībā no vistuvākās telefona būdiņas — Plazā, — viņš pamāja ar galvu uz veco viesnīcu tieši pre­tim, pāri 59. ielai, — un šopēcpusdien, kamēr neesat mājās, aizsūtīt cilvēku, lai izkrata jūsu dzīvokli.
   Jutu, ka sejā vēlreiz sakāpj sārtums.
   —   Visu, kas dzīvokli?
   Viņš pamāja ar galvu.
   —       Ja tur ir vēstules, viņš tās izlasīs. Ja kaut kas paslēpts, viņš to atradīs.
   —       Labi. Jods lai parauj, meklējiet. Drošs kā banka, ka viņš neatradīs neko interesantu.
   —        To es zinu. — Rūbs mani izsmēja. — Jo viņš tur pat acu neienietīs. Nav tāda cilvēka, kuram es grasītos zvanīt. Neviens nekratīs jūsu kramīgo dzī­vokli. Un neviens tur arī nav bijis.
   —   Kāda velna pēc tad visa šitā pļapašana?
   —       Vai tad jūs neapjēdzat? — Viņš bridi staveja un vēroja mani, tad pavīpsnāja. — Jūs pats tam vel neticat, tomēr tas nozīmē, ka esat jau izlēmis.

2

   Sestdienas rītā mēs ar Keitiju uz visu dienu aiz­braucām uz Konektikutu. Vēl aizvien pieturējās skaidrs, saulains laiks; es nevarēju atcerēties tik ieilgušu rudeni. Mēs negribējām skaisto laiku izniekot, tāpēc braucām ar Keitijas veco mašīnu. Tas bija arhaisks modelis ar kāpšļiem, nolaižamu jumtu un uz priekšu izvirzītu radiatoru. Kaut gan Ņujorkā īste­nībā mašīnu nevar atļauties, Keitijai tā pieder tikai tāpēc, ka, nelikumīgi pārbraucot pāri ietvei, to var iespiest šaurā spraugā blakus viņas veikalam. Kad mašīna ir tur, jāiekāpj un jāizkāpj pāri tās pakaļga­lam, taču tā ietaupās īre par garāžu un Keitija var automobili paturēt.
   Keitijai pieder mazs antīku priekšmetu veikaliņš Trešajā avēnijā 40. ielas tuvumā. Viņas audžu vecāki — Keitija bijusi divus gadus veca, kad tikusi adoptēta, — pirms diviem gadiem abi nomiruši. Tie bijuši cilvēki jau gados, vecāki, neka būtu bijuši Kei- tns īstie vecāki. Tad viņa no Vcstčesteras pārcēlusies uz Ņujorku, strādājusi par stenogrāfisti. Darbs viņai neesot paticis, un gadu vēlāk, saņēmusi mantojumā pāris tūkstošu dolāru, viņa atvērusi šo veikaliņu. Tas nīkuļoja. Viņa sāka pārdot arī apsveikumu kartītes un ierīkoja nelielu maksas bibliotēku, tas tomēr neko nelīdzja, un mēs abi zinājām, ka pavasarī, kad izbeigsies īres līgums, viņai veikals būs jālikvidē.
   Man bija žēl abu, gan Keitas, gan veikala, jo man tur patika. Es ar prieku rakņājos pa veikalu, atklājot kaut ko agrāk vēl neredzētu: varbūt zem letes kādu kastīti ar vecām politiskas kampaņas emblēmām vai arī ko jaunu, ko Keita tikko nopirkusi, piemēram, kādu admirāļa cepuri, kuru es varēju pielaikot. Un vienmēr, kad man atlika laiks vai kad, tā kā šorīt, vajadzēja gaidīt Keitu, es parasti nosēdos pie viena no viņas stereoskopiem, paņēmu vienu vai vairākas kastītes ar vecām bildītēm, galvenokārt Ņujorkas ainavām. Jo vecas fotogrāfijas man vienmēr šķitušas kā brīnums; to izskaidrot nav viegli. Varbūt jūs paši saprotat, ko es domāju. Es domāju to izbrīnu, kas mani pārņem, skatoties uz dīvaino apģērbu un zudušo ainavu, zinot, ka tas, ko redzu, kādreiz patiesi ir eksistējis. Ka šie ļaudis patiesi reiz ir dzīvojuši un smaidījuši fotoaparātam. Jūs būtu varējis ieiet šai ainavā, pieskarties šiem cilvēkiem, sarunāties ar viņiem. Jūs patiesi būtu varējis ieiet ērmotajā, vecmo­dīgajā mājā un redzēt, kas ir iekšpusē aiz durvīm, bet tagad vairs nekad to nevarēsiet.
   — Ka tu vari tik ilgi nosēdēt, gandrīz nepakustē­damies, — Keita man ne vienreiz vien jautāja, •— un skatīties uz vienu un to pašu bildi?
   Tas bija viens iemesls, kāpēc man palika veikals. Otrs — tas man bija palīdzējis iepazīties ar Keitu; tā ir vienīgā reize mana mūžā, kad man pietika dūšas izrīkoties tā kā toreiz.
   Kādas reklāmas zīmēšanai man vajadzēja īpašu antīku galda lampu, un es aizgāju uz Kcitas veikalu un apstājos, lai ieskatītos skatlogā tieši tad, kad viņa no tā ņēma kaut ko laukā. Es palūkojos uz viņu. Viņa ir glīta meitene ar tādiem tumši brūniem vara krāsas matiem, kuriem tikai mazdrusciņ pietrūkst, lai tie būtu sarkani, un gaišiem teterraibumiņiem uz sejas. Acis, kā tas bieži piederas tādiem matiem, ir brūnas. Taču mani saistīja viņas seja, es domāju — sejas izteiksme. Tā ir seja, par kuru jau pirmaja acumirklī ir skaidrs, ka tā pieder sevišķi piemīlīgai būtnei, tas ir viss. Man viņa iepatikās uzreiz gan kā cilvēks, gan kā glīta meitene. Un es esmu pārliecināts, ka tikai tāpēc, līdzko viņa uz mani paskatījās, man pietika dūšas — pirms vē! nebiju paspējis atcerēties, ka man tās nav, — ar saliektiem pirkstiem pieskarties lūpām un cauri stiklam pamest viņai gaisa skūpstu, tai pašā mirklī aizsedzot acis. Viņa smaidīja, un, iekams es paspēju zaudēt šo jauno, man neparasto drosmi, es iegāju veikalā, pārliecināts, ka izdomāšu, ko teikt. Tā arī notika; sacīju, ka meklēju jaunu Napoleona cepuri, jo veco man atņēma. Viņa atkal pasmaidīja, kas pierāda, cik laipna viņa ir. Mēs brīdi patērzējām. Tā kā tobrīd viņa nevarēja atstāt veikalu un iedzert kopā ar mani tasi kafijas, cs ierados atkal nākamajā dienā, un mēs gājām kopā paēst pusdienas.
   Es nestāstīšu visu, kas būtu sakāms par Keitu un mani. Esmu lasījis šādus pilnīgi izsmeļošus un deta­lizētus aprakstus, kuros nekas nav izlaists, un, ja tie ir labi, man tie patīk. Dažreiz es no tiem uzzinu šo to par cilvēkiem, gandrīz tāpat kā no tiešas pieredzes, un tas patiesi ir labi. Taču mans raksturs ir savādāks, tas ir viss. Es negribu un nevaru par sevi atklāt pil­nīgi visu. Man patīk tādus aprakstus lasīt, taču ne­patīk rakstīt. Katrā ziņā es nenoslēpju neko unikālu. Ja jums šad un tad šķiet, ka varat lasīt starp rindām, jums var būt taisnība un var arī nebūt. Tomēr es nerakstīšu par Keitu un sevi visu, ko varbūt varētu.
   Neticu, ka tai nedēļas nogalē es būtu sevišķi daudz domājis par Rūbu un viņa priekšlikumu. Tomēr pirm­dienas pēcpusdienā divos trīsdesmit es pabeidzu savu pēdējo «jūs būsiet piemīlīgāka» skici, iegāju Frenka Depa kabinetā, noliku to uz viņa galda, pagriezos un grasījos jau aiziet, taču neizdarīju tā, man pavērās mute, un es dzirdēju pats sevi uzsakām darbu. Teicu Frenkam, ka esmu ietaupījis drusku naudas un, ka­mēr vēl nav par vēlu, kādu laiciņu pamēģināšu, vai nevaru kļūt par nopietnu mākslinieku. Tie bija meli, tomēr kaut kas tāds, par ko bieži biju domājis.
   Tu gribi gleznot? -— Frcnks jautāja, atzvēlies krēslā.
   —   Nē. Gandrīz visa mūslaiku glezniecība ir ab­strakta un bezpriekšmetiska.
   —   Vai tad tu esi antiabstrakcionists, vai?
   —   Nē. īstenībā es pat esmu tāds kā Mondriāna[1]cienītājs, kaut gan domāju, ka viņš gleznoja, kamēr iegleznojās strupceļā. Taču mans talants, ja man tāds vispār ir, piemērots tikai priekšmetiskai mākslai, tāpēc es zīmēšu.
   Frenks izskatījās noskumis un pamāja ar galvu. Kaut ko tādu viņš pats būtu gribējis darīt, taču viņam divi bērni mācījās vidusskolā, pēc tam tie būs jāsūta universitātē. Frenks teica, ja es steidzoties, tad varot aiziet tūlīt, līdzko pabeidzot iesāktos darbus, un ka viņš pirms šķiršanās gribot man izmaksāt kādu lāsīti. Es viņam pateicos, juzdamies draņķīgi melu dēļ, un liftā nobraucu lejā uz vestibilu, kur atrodas telefona automātu būdiņas. Tur es uzgriezu Rūba iedoto numuru.
   Bija ilgi jāgaida, kamēr viņš pienāca pie tālruņa. Pirms tam man vajadzēja runāt ar diviem cilvēkiem, vispirms ar kādu sievieti, pēc tam vīrieti, tad bija jāgaida veselas divas minūtes, un operators piepra­sīja papildmaksu. Beidzot Rūbs atbildēja, un es teicu:
   —   Es piezvanīju, lai pateiktu: ja es to darīšu, man vajadzēs par to pastāstīt Ketrinai.
   Iestājās diezgan ilgs klusums. Tad Rūbs teica:
   —   Nu, jums nebūs daudz ko stāstīt, pirms nebū­sim skaidrībā, ka jūs esat derīgs. Ja izrādīsies, ka ne, mēs pateiksim jums paldies par pūlēm, un tad jums nebūs nekā, ko viņai stāstīt. Vai varam tā vie­noties?
   —   Aha.
   —   Ja jūs izlemsiet pievienoties Projektam un zinā­siet, ko mēs darām… — Viņš brīdi vilcinājās. — Nu, man šķiet, tad jums viņai būs jāpastāsta. Mums ir divi precējušies puiši, un viņu sievas zina. Mēs viņas nozvērinām klusēt un ceram, ka viņas nepļāpās.
   —   Okei. Kas notiktu, ja viņai paspruktu mēle, Rūb? Vai arī man? Prasu to tikai aiz ziņkārības.
   —  Maskējies vīrs cieši piegulošā melnā tērpā nolaidīsies pa skursteni pie jums un izšaus uz jums saindētu bultu, kas jūs paralizēs. Tad mēs iespundē­sim jūs cieši noslēgtā caurspīdīgā plastmasas bluķī unļ uzglabāsim līdz 2001. gadam. Dieva dēļ, nekas nenotiks. Vai jūs domājat, ka kāds no CIP[2] vai citas tamlīdzīgas iestādes jūs noslepkavos, vai? Viss, ko mēs varam darīt, ir censties atrast cilvēkus, kuriem, mūsuprāt, varam uzticēties. Un zināt — mēs esam Ketrinu redzējuši un ļoti diskrēti, kā pieklājas, ap­vaicājušies par viņu. No jums abiem es vairāk uzticos Ketrinai. Cik es saprotu, tad jūs pievienosieties mums?
   —   Jā.
   Labi, pirmajā brīvajā diena, kad varat, atnaciet pie mums ap deviņiem no rīta. — Un viņš pateica adresi.
   Un tā trīs dienas vēlāk, ceturtdienas rītā mazliet pēc deviņiem, pārāk satraukts, lai brauktu ar takso­metru, es kājām gāju pa lietu — labais laiks acīm­redzot bija beidzies — un pēc Rūba iedotās adreses meklēju vajadzīgo māju. Es samulsu vairāk un vai- rāk; es atrados augšējā Vestsaidā, rajonā ar mazām fabrikām, mašīnu tirgotavām, vairumtirdzniecības veikaliem, grāmatsietuvēm. Visām ielām abās pusēs cieši cita pie citas stāvēja automašīnas ar labās puses riteņiem uzbrauktas uz ietves malas. Ietves bija piemētātas ar slapjiem papīriem, salauzītām apelsīnu dzēriena kārbām, sadauzītiem stikliem; neredzēja neviena kājāmgājēja. Meklēdams uzdoto adresi, devos uz rietumiem, aizvien tuvāk un tuvāk upei. Pagāju garām Baza Benistera neona reklāmu ražošanas uz­ņēmumam, kurš atradās netīrā mājā ar baltiem ģipša rotājumiem; logi bija piekrauti ar papes kārbām. Bla­kus mitinājās brā|u Fioru veikals «Jaunumi vairumā»; durvis bija aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu, pie ieejas gulēja sadauzīta vīna pudele. Pāri ielai aiz stiepļu žoga klusas un pamestas lietū gulēja simtiem klučos sapresētu un sarūsējušu automašīnu.
   Es sāku prātot, vai neesmu izjokots un Rūbs Prins nav … kas? Varbūt aktieris, kas angažēts, tai ievili­nātu mani kādā veikli izdomātā jokā? Tas nelikās ticami, tomēr numuram, ja tāds vispār bija, vajadzēja būt nākamajā kvartālā, bet es redzēju, ka to visu aiz­ņem viena pati liela sešus stāvus augsta sodrējos nomelnējusi ēka, virs kuras slējās laika gaitā cietis koka ūdenstornis; uz platas balti izbalojušas svītras tieši zem jumta izlasīju: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555—8811.» Tikai paskatījies vien uz uzrakstu, varēju pateikt, ka izkārtne tur stāvējusi jau gadiem ilgi.
   Sienas bija bez logiem, tikai vienā stūrī tieši priekšā pāri ielai pirmajā stāvā bija divas lielas vit­rīnas, uz kurām ar zeltītiem burtiem bija uzrakstīts: «Brāļi Bīkiji.» Nelielajā kantorī aiz logiem viņpus letes pie galda sēdēja meitene un darbojās ar elek­trisko aritmometru. Augstu uz sienas man pretim taisnstūra paneli uz ķieģeļiem bija uzkrāsots: «Vietē­jie un tālie pārvadājumi; uzglabāšana — mūsu spe­cialitāte. Apvienoto auto pārvadājumu līniju aģenti.» Uz ielas pie metāla vārtiņiem stāvēja zaļš furgons ar uzrakstu «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana». Divi vīri baltos kombinezonos svieda mašīnā aiz- sargpārklāju kaudzes.
   Nekas cits neatlika, bija vien jāiet uz šo ēku, taču biju pārliecināts, ka numurs pie kantora durvīm nebūs tas, kuru man iedeva Rūbs, un tā arī bija. Noso­ļoju lietu veselu kvartālu garām laika gaita cietušai ķieģeļu sienai. Starp to un ietvi šaurā cieši noblietētas zemes strēmelītē auga kādu pēdu augsts izpūris un nekopts dzīvžogs. Mazajos, stīvajos zaros uzķērušās, karājās celofāna skrandas, uz sienām ar krāsu bija ii/smidzināti neķītri vardi, un es sāku prātot, vai man pietiks dūšas palūgt Frenkam, lai pieņem mani atpa­kaļ darbā.
   Kvartāla galā ēkā bija parastas koka durvis ar iiosubējušu metāla rokturi un atslēgu. Pelēkā krasa bija saplaisājusi un atlupusi, vietām atklājot kailu koku; durvis izskatījās aizslēgtas. Taču uz mit­rajiem ķieģeļiem virs tām ar šablonu bija uzkrāsots lifilt.s numurs, kas bija tik izbalējis, ka to tik tikko VfirHfi salasīt un tas bija Rūba iedotais numurs. Es pieklauvēju pie durvīm. Klusums, tikai ceturtdienas rīta dārdoņa pilsētā cēlas līdz debesīm, un man aiz muguras uz mašīnu jumtiem un pārklājiem čabēja lietus. Es neticēju, ka uz manu klauvēšanu kāds atbildēs vai pat ka otrpus durvīm vispār ir kāds, kas to dzirdētu.
   Tomēr tur kāds bija. Rokturis noklabēja, pagriezās, durvis atvērās, un pa tām paskatījās jauns, melnma­tains puisis baltā kombinezonā; uz viņa krūšu kaba­tiņas ar sarkanu diegu bija izšūts: «Dons»; rokā viņš turēja «Sports Illustrated» numuru.
   Sveiki, sveiki, nāciet tik iekšā! te nu gan laiciņš!
   Es viņam garām iegāju iekšā. Kad jauneklis aiz­vēra durvis, es uz viņa muguras izlasīju uzrakstu ar sarkaniem bloka burtiem: «Brāļi Bīkiji, transport- strādnieks.»
   Mēs atradāmies kantorī, kurš bija bez logiem un nebija lielāks par desmit kvadrātpēdām; to apgais­moja dienasgaismas spuldzes. Istabiņā bija rakstām­galds, grozāmais krēsls un pāris dzeltenu ozolkoka krēslu, no kuriem lielākā daļa lakas bija nolupusi. Pie sienas karājās brāļu Bīkiju firmas kalendārs un daudz ierāmētu fotogrāfiju ar smaidošiem vīriem, kas pozēja pie Bīkiju furgoniem.
   —   Ar ko varu pakalpot? — jautāja jauneklis kom­binezonā, nosēzdamies aiz sava rakstāmgalda. — Pārvadājums? Uzglabāšana?
   Teicu, ka esmu ieradies sastapties ar Rūbu Prīnu, un gandrīz gaidīju, ka viņš rādīs stulbu seju, tomēr viņš pajautāja manu vārdu, uzgrieza kādu numuru, ar zodu norādīdams man uz drēbju pakaramo pie sie­nas.
   —   Pakariniet mēteli un cepuri, — viņš teica man, pēc tam aparātā: — Misters Morlijs pie mistera Prīna.
   Noklausījies atbildi, viņš noteica: — Labi, — un nolika klausuli. — Prīns būs lejā pēc minūtes; jūtie­ties kā mājās.
   Atgāzies grozāmajā krēslā, viņš atkal sāka lasīt žurnālu.
   Es sēdēju, cenzdamies iedomāties, kas tagad notiks, taču man nekas neienāca prātā, un es notvēru sevi pētām ierāmētās fotogrāfijas; uz vienas ar baltu tinti bija uzrakstīts «Komanda 1921», tajā bija redzams Bīkiju furgons, veca kravas mašīna, kuras riteņiem bija metāla spieķi un lietas gumijas riepas; pusei komandas locekļu bija garas ūsas.
   No manis pa labi noklabēja durvis, kas bija ierī­kotas vienlaidus ar sienu. Kad tās atsprāga vaļā, es paskatījos un ieraudzīju, ka šai pusē tām nav roktura. Rūbs stāvēja, ar kāju pieturēdams durvis aiz sevis vaļā. Viņam mugurā bija tīras audekla bikses un balts krekls ar īsātn piedurknēm un atpogātu apkaklīti. Rūba delmi bija noauguši ar cirtainām, sarkanām spalvām un tik resni kā mani bicepsi, pie tam mus­kuļaināki.
   —  Redzams, atradāt gan mūs. — Viņš pastiepa roku. — Sveiks, Saj. Priecājos jūs redzēt.
   —   Pateicos. Jā, atradu. Par spīti maskējumam.
   Ak, īstenībā mēs nemaz neesam maskējušies.
   Viņš paaicināja mani līdzi un ļāva durvīm aiz mums aizcirsties; tās klusi, dobji nobūkšķēja, un es nopratu, ka tās ir no krāsota metāla. Mēs stāvējām mazā gaitenītī ar cementa grīdu, to vāji apgaismoja kaila spuldze stiepļu režģī pie griestiem. Mums pre- lim atradās divas ar zaļu emalju klātas lifta dur­vis, un Rūbs pasniedzās man garām, lai piespiestu pogu.
   īstenībā eka ir tada pati, kada bijusi gadiem ilgi; no ārpuses. Vel pirms desmit mēnešiem tajā at­radās īsts parvadājumu un uzglabāšanas uzņēmums. Mēs to nopirkām un kādā norobežotā ēkas daļā vēl aizvien pa druskai nodarbojamies ar pārvadāšanu un uzglabāšanu; ar to pietiek, lai saglabātu fasādi.
   Durvis atslīdēja vaļā, mēs iekāpām liftā, un Rūbs piespieda pogu ar ciparu 6. Vēl otra poga ar sala- sāmu apzīmējumu bija 1. Pārējās bija aizlīmētas ar nosmulētu lenti.
   —   Vecākos darbiniekus aizlaida pensijā, citus pamazām nomainīja ar mūsu cilvēkiem. Es tiku pie­ņemts par transportstrādnieku un mēnesi nostrādāju pa īstam. Sitas sasodītais darbs mani gandrīz vai noveda kapā. — Rūbs smaidīja jauko, sirsnīgo smaidu, uz kuru nevarēja neatbildēt. —• Tagad mēs maksu par pakalpojumiem prasām nedaudz, tikai mazliet par augstu, un visi pasūtījumi parasti nonāk pie konkurentiem. Kaut gan mēs izskatāmies tikpat nodarbināti kā vienmēr. Faktiski esam arī. Mēs pat iegādājāmies vēl divus jaunus furgonus. No šejienes mūsu pašu furgonos ir aizvests ellīgi daudz mate­riālu — patiesība visa ēkas iekšpuse. Un man šķiet, ka mēs ievedām pat vel vairak materiālu.
   Zaļās durvis atslīdēja vaļā, un mēs izkāpām kan­toru stāvā.
   Varēja saost, ka viss te ir glužt jauns; izskatījās kā visās modernās kantoru ēkās — pulēti, ar vinīlu izklāti gaiteņi zem veselas logu rindas jumtā; bēša krāsas sienas, ar šablonu uzkrāsotas melnas bultas, kas norādīja uz biroju numuriem; šļūteņu rituļi aiz stikla; numurētas durvis vienā līmenī ar sienu, bla­kus tām pie sienas piestiprinātas melnbaltas plasti­kāta plāksnītes ar vārdu. Kad mēs gājām garām dur­vīm, es paskatījos uz plāksnītēm, lai rastu kādu atminējumu, bet tur bija tikai uzvārdi, kas man neko neizteica: «V. V. O'Nīls», «V. Zaljans», «Mis K. Vīča» …
   Rubs pamāja uz kādām durvīm tieši priekša; plast­masas plāksnīte blakus tām vēstīja: Personāls.
   —  Vispirms mums jātiek cauri šite: anketas, ap­drošināšana, nodokļi, atvilkumi. Pat mēs no visa tā nespējam izbēgt.
   Viņš atvēra durvis, ar roku norādīdams, lai eju pir­mais, un mēs iegājām mazā priekštelpā. Pusi no tās aizņēma, rakstāmgalds, pie kura sēdēja meitene un klabināja rakstāmmašīnu.
   —  Roze, tas ir Saimons Morlijs, jauns darbinieks. Saj, iepazīstieties ar Rozi Makabi.
   Mēs sasveicinājāmies.
   —      - Cik daudz laika jums vajadzēs, Roze? Pusstun­du?
   Meitene atteica, ka kādas divdesmit minūtes; Rubs pasacīja, ka vēlāk atnākšot man pakaļ, un aizgāja.
   —   Ienāciet, ludzu, šeit, mister Morlij.
   Meitene atvēra durvis un ieveda mani parastā ka- hiiietā. Tas izskatījas tukšs; gaisma krita tikai no loga griestos.
   - Lūdzu, apsēdieties.
   Aizgāju pie rakstāmgalda un apsēdos grozāmajā Krēslā.
   Anketām vajadzētu būt šeit.
   Meitene atvēra kādu atvilktni un izņēma žūksnīti — kādas sešas vai astoņas dažāda lieluma un dažādas krasas kopā saspraustas veidlapas. Viņa noņēma saspraudi un izklāja anketas zem manas galda lam­pas, ar otru roku ieslēgdama gaismu.
   Te tās visas ir. Izpildiet tās, mister Morlij, vis­pirms šo garo.
   Viņa pasniedza man lodīšu pildspalvu.
   Tas neprasīs daudz laika, ja jums ir kādi jau- tajurni, pasauciet mani.
   Viņa painaja uz mazo galdiņu blakus manam krēs­lam; tu virsa bija klāta ar sarežģītu intarsiju un apmēram kvadiātpedu liela; uz tas tieši pietika vietas baltam telefona aparatam. Meitene uzsmaidīja man un Izgāja, aizverot durvis.
   Ar lodīšu pildspalvu rokā es sēdēju un kādu brīdi apskatīju istabu. Pie pretējās sienas stāvēja zaļš aktu skapis; pie sienas man aiz muguras bija spogulis; pie sienas pa labi no manis durvju tuvumā karājās ierāmēts akvarelis, kurā bija attēlots slēgts tilts; akvarelis nebija slikts, taču gleznots diezgan parastā manierē. Vairak nekā cita istaba nebija, un es paska­tījos zemāk, uz papīriem, kas bija izklāti zem galda lampas; tur bija nodokļu blanka, hospitalizācijas anketa un citas tamlīdzīgas veidlapas. Es pievilku tuvāk garo anketu ar uzrakstu «Kadru uzskaites lapa» un sāku to izpildīt. Prātodams, vai kāds kādreiz vispār arī iemet acis šais papīros, es pirmajās ailēs ierakstīju savu vārdu un dzimšanas vietu: «Gerija
   Indiānas štatā»; dzimšanas datums: «1942. gada 11. marts». Sāka zvanīt telefons uz mazā galdiņa pie mana elkoņa, es pagriezu krēslu, pacēlu klausuli, un īsti ledains aukstums noskrēja man pa muguru, jo telefons bija zaļš. Es biju pilnīgi pārliecināts, ka pir­mīt tas bija balts, bet tagad tas bija zaļš.
   —   Halo? — es teicu klausulē.
   —  Misters Prīns atnācis pēc jums. Vai jūs drīz būsiet beidzis?
   —   Beidzis? Es tikko sāku.
   Brīdi valdīja klusums.
   —  Tikko sākat? Mister Morlij, jūs pildāt veidlapas jau, — atkal brīdi klusums, it kā viņa skatītos pulk­stenī, — vairāk nekā divdesmit minūtes.
   Nezināju, ko atbildēt.
   —   Jūs esat kļūdījusies, mis Makabi, es tikko sāku.
   Viņas balsī jautās apslēpts aizvainojums:
   —  Lūdzu, pabeidziet pēc iespējas ātrāk, mister Morlij. Misteram Prīnam jābūt pie direktora.
   Viņa pārtrauca sarunu, un es lēnām noliku klausuli. Vai iespējams, ka es būtu aizsapņojies veselas div­desmit minūtes? Es atkal pievērsos veidlapai, kuru biju sācis izpildīt, tad patiesās bailēs pielēcu stāvus, mans krēsls paslīdēja atpakaļ un ar blīkšķi atsitās pret sienu. Anketā zem mana vārda, dzimšanas vietas un dzimšanas laika bija ierakstīts mana tēva vārds «Ērls Gevins Morlijs»; viņa dzimšanas vieta un dzim­šanas laiks «Mansi Indiānas štatā 1908. gadā», ma­nas mātes meitas vārds «Stronga», mani vaļasprieki «zīmēšana» un «fotografēšana» un pilnīga manu darba gaitu vēsture, sākot ar «Nefu un Kārteru» Bu- falo. Arī pārējās anketas t bija izpildītas, pie tam visas, tāpat kā šī, nepārprotami manā rokrakstā. Ne­bija iespējams, ka es, pats to nezinot, bulu tās izpildī­jis, taču izpildītas tās bija. Nebija arī iespējams, ka būtu aizritējušas jau divdesmit minūtes, bet tā tas
   bija. Un baltais telefona aparats — es atkal paskatī­jos uz to — vēl aizvien bija zaļš. Mati man uz pakauša iekņudējās, it kā gribētu slieties stāvus, un vēderu ka dure sažņaudza bailes.
   Tad beidzu baidīties. Šīs veidlapas es nebiju iz­pildījis, to es zināju. Es šai telpā nebiju uzturējies ilgāk par trim vai četrām minūtēm, arī to es zināju. Es stāvēju un, piemiedzis acis, stingi skatījos pari rakstāmgaldam un domāju, tad pēkšņi mans skatiens krita uz akvareli pie sienas. Slēgtais tilts bija pazu­dis, tagad tā vietā bija ar priedēm apaudzis un sniega klāts kalns. Es skaļi iesmējos, bailes acumirklī sarā- vās un pagaisa. Atveras durvis, un ienāca Rūbs Prīns.
   Vai pabeidzāt visu? Kas par lietu?
   Pie joda, Rūb, kādu velnu jūs te dzenat?
   Es stāvēju smīnēdams, kamēr viņš pienāca pie galda.
   Kapec man jāiedomājas, ka esmu uzturējies šeit divdesmit minūtes?
   liet j 11 s bijāt šeit divdesmit minūtes.
   Un ta bilde pie sienas, — es norādīju uz akva­reli, pārvērtas no tilta par kalnu?
   Akvarelis? — Rubs stavēja pie rakstāmgalda un samulsis pagriezās, lai paskatītos uz to. — Uz la allaž ir bijis kalns.
   Un telefona aparāts vienmēr ir bijis zaļš, Rūb?
   Viņš paskatījās uz to.
   Jā, laikam gan, cik varu atcerēties.
   Vel aizvien smīnēdams, es lēni papurināju galvu.
   Tā taču nav taisnība, Rūb; es šeit esmu ilgākais piecas minūtes.
   Es norādīju uz papīriem uz rakstāmgalda.
   Un es nekad neesmu izpildījis šīs veidlapas, lai cik Iīd/,īgs ari šis rokraksts būtu manējam.
   Kadu brīdi Rubs stāvēja un pāri galdam skatījās ii/, mani; viņa acis izskatījās norūpējušās.
   —    Un ja nu cs jums zvēru, Saj, ka jūs to darījāt? Un ka jūs šeit esat, — viņš paskatījās pulkstenī, — gandrīz divdesmit piecas minūtes.
   —   Tad jus melotu.
   —   Un ja to apzvēr ari Roze?
   Es tikai papurināju galvu. Pēkšņi es notupos bla­kus mazajam telefona galdiņam un paskatījos zem ta. Tur karājās baltais telefona aparāts, un galdam apakšā piestiprinātā platā U veida vara lente neļāva nokrist klausulei uz grīdas; blakus atradās maza metāla kastīte, no kuras divas stieplītes iesniedzās galda kājas iekšpusē. Es piespiedu galda virsu tuvu malai, un panelis ar intarsijām apsviedās, baltais telefona aparāts bija atkal uz galda, bet zaļais — nozudis zem tā. Kad es pacēlu acis uz Rūbu, viņš smaidīja un pār plecu māja kādam aiz kabineta durvīm.
   Ienāca vīrietis kreklā. Viņš bija jauns, tumšma­tains, ar apcirptām ūsiņām un ļoti apmierināts skatī­jās uz mani. Kad viņš pienāca pie mums, Rubs sacīja:
   —   Doktors Oskars Rosofs. Saimons Morlijs.
   Mēs nobērām parastās pieklājības frāzes, un
   Rosofs pārliecās pāri galdam; es pacēlu roku, lai paspiestu viņējo, taču viņš vis nesaņēma manu roku, bet ar īkšķi un rādītājpirkstu aptvēra manu locītavu.
   Pēc brīža doktors teica:
   —    Pulss gandrīz normāls un aizvien vēl pamazām nomierinās.
   Viņš palaida vaļā manu rokas locītavu un stāvēja, laimīgi uzsmaidīdams man.
   Kā jūs zinājāt? Kas jums pačukstēja? — viņš jautāja.
   Durvīs stāvēja Roze un smaidīdama novēroja mus.
   —    Neviens man neko priekšā nepateica, bet tas taču ir neiespējami. Es zināju, ka neesmu izpildījis veidlapas un neesmu šeit uzturējies divdesmit minūtes.
   Kad pamāju uz akvareli, man atkal bija jāpa­smaida.
   —   Un es zināju, ka pirms dažām minūtēm tas muļ­ķīgais kalns vēl bija tilts.
   Es vēl nebiju beidzis, kad Rosofs jau nomurmināja:
   — Introspektīva psihe. — Tad viņš teica Rūbam: - Ļoti laba reakcija.
   Doktors atkal pievērsās man: - Jums var likties nesvarīgi, taču varu apliecināt, ka daudzi cilvēki izdarās pavisam aplami. Viens pie- leca kājās un metās laukā pa durvīm; mums viņš vestibilā bija jānoķer un viss viņam jāizskaidro.
   —   Lieliski, es priecājos, ka izturēju šo mēģinā­jumu.
   Es jutos tik laimīgs kā puišelis, kas tikko bez kļū­dām uzrakstījis pareizrakstības uzdevumu, taču cen­tos to neizrādīt.
   Mēs visus faktus jau zinājām. Speciālistam rok­rakstu viltošanā vajadzēja četras stundas, lai ar sim- patētisko tinti izpildītu veidlapas. Visus, izņemot tikai trīs pirmos jautājumus garajā anketā, tos mēs atstājām jums. Galda lampā ir ievietots mazs infra­sarkano staru avots, tie padara tinti redzamu dažu sekunžu laikā. Roze jūs novēroja spogulī, kas atro­das aiz jums. No viņas darba vietas uz turieni ved mazs gaitenītis. Līdzko jūs izpildījāt pirmos trīs jau­tājumus, viņa jums piezvanīja un ieslēdza infrasar­kano starojumu. Pa to laiku, kamēr bijāt pievērsies telefonam, — hey, prestox — kad jūs atkal paskatījā­ties uz veidlapām, tās visas bija izpildītas.
   —   Un akvarelis?
   Rūbs paraustīja plecus.
   —   Sienā aiz rāmja un stikla ir caurums. Kamēr kandidāts raksta, es tikai izrauju laukā tiltu un iestumju tā vieta kalnu.
   —  Nu, jus jau sitat pušu vislabākos burvju māk­sliniekus, bet kada tam jēga?
   Lai redzētu, kā jūs reaģējat, kad notiek neti­camas lietas, Rosofs paskaidroja. — Daži cilvēki nespēj to pārdzīvot. Viņi vienmēr izturas, kā ieraduši, paļaudamies, ka visam mūžīgi jābūt tā kā vienmēr. Un, kad pēkšņi tā vairs nav, viņi zaudē pašsavaldī­šanos un nespēj tikt gala ar notikumiem. īstenībā viņu jutekļi kapitulē. Te, pie šī galda, viņi zaudē galīgi. Dons, tas, kas tagad strādā lejā, ir viens no tiem; mums vajadzēja viņam iedot nomierinošu tab­leti vēl pēc tam, kad bijām izskaidrojuši, kā viss noti­cis. Taču jūs vadāties pēc savas iekšējās izjūtas, nevis pēc ārējiem apstākļiem. Jūs zināt to, ko jūs zināt. Ienāciet tagad manā kabinetā iedzert kafiju. Arī ko stiprāku, ja vēlaties. Jūs to esat nopelnījis.
   Rosofa kabinets atradās tai gaitenī, pa kuru mēs ar Rūbu bijām nākuši; uz durvīm bija uzrakstīts «Lazarete». Kad Rosofs attaisīja durvis, lai ielaistu mūs ar Rūbu pirmos, telpa man atgādināja hospitāli un es ievēroju, ka durvis ir platākas nekā parasti. Mēs izgājām cauri lielai telpai, kuru apgaismoja tikai logs griestos. Istabā atradās rakstāmgalds, gar sienu stāvēja rinda pītu krēslu, vel bija fluoroskops, redzes pārbaudes tabula un kaut kāda ierīce, kas izskatījās pēc rentgena aparāta.
   Es apsolu, ka turpmāk nekādu triku vairs nebūs. Sitas bija pirmais un vienīgais, — Rūbs apgal­voja.
   —   Es to nemaz neņemu galvā.
   Mes iegājām mazā pieņemšanas telpā, medmāsa baltā uzsvārci stāvēja pie aktu skapja un, šķirstīdama ātršuvējus augšējā atvilktne un turēdama zobos lodisn pildspalvu, uzsmaidīja mums kā spēdama. Kad nirs gājām viņai garām, Rūbs izlikās, ka grasās lizšaiil viņai pa pēcpusi; viņa notēloja, ka notic, un pabēga mums no ceļa. Masa bija liela auguma, glīta, labsirdīga izskata sieviete tuvu četrdesmitiem, ar stipri sirmiem matiem.
   Cukuru? Krējumu? — jautāja doktors, ienācis kabineta un piegājis pie zema žurnālu galdiņa, uz kura slavēja karsta paplāte ar kafijkannu. — Ceru, ka neko no piesolīta nevēlaties, jo nav ne viena, ne ol ra.
   Man šķiet, ka dzeršu melnu, — Rūbs teica, apsēzdamies mīksta krēslā. — Ka jūs, Saj?
   Ari man melna būs laba diezgan. es apsēdos uz zaļa, ar ādu apvilkta krēsla un paskatījos apkart. Telpa bija liela, četrstūraina; die­nasgaisma ieplūda pa diviem lieliem logiem griestos, hlalm man lulit iepatikās, un es tajā jutos ērti. Grīda b!|.i l/klala ai pelēku paklāju, bet sienas nolīmētas iii tapetēm priecīga sarkani zaļa raksta. Istabas vienā gala, apkrauts ar gramatu un papīru kaudzēm, stā­vēja doktora rakstāmgalds. Otra atradās grāmat­plaukti, kas sniedzās no grīdas līdz griestiem; Rosofs, sniegdams man kafiju, pamanīja, ka metu ncis uz tiem.
   Ja jus interesē, ejiet paskatieties, — viņš teica, līs piecēlos un, malkodams kafiju, kas nebija visai laba, piegāju pie plauktiem.
   biju gaidījis, ka ieraudzīšu grāmatas par medicīnu, daudzas arī bija tādas, taču sešas vai astoņas pēdas plaukta aizņēma literatūra par vēsturi: mācību gra- iiialas, rokasgrāmatas, biogrāfijas, dažādas grama- Ijis par visiem vēstures periodiem, valsts darbinie­kiem un vēsturiskām personām, kādas vien var iedo­māties. Tur bija arī laikam kādi divi simti romānu; pcc iesējumiem spriežot, daži bija sevišķi veci, un neviens no virsrakstiem man nebija pazīstams. Ejot atpakaļ pie sava krēsla un dzerot kafiju, es pametu acis uz ierāmētajiem diplomiem un fotogrāfijām, kas klāja gandrīz visu sienu aiz zaļā ādas dīvāna. Es noskaidroju, ka Rosofs ir beidzis Džona Hopkina medicīnas skolu un ir medicīnas zinātņu doktors un psihologs, ka viņam ir jautra izskata sieva, divas skolas vecuma meitenes un suns.
   —  Tie visi pieder man, it sevišķi jau suns, — dok­tors piezīmēja, pamanījis, ka apskatu fotogrāfiju.
   Mēs dzērām kafiju un gausi pļāpājām vēl kādas piecas minūtes. Tad Rūbs nolika savu tasi uz mazā galdiņa blakus krēslam.
   —   Paldies, Oskar, kafija bija šausmīga. Saj, kad doktors būs beidzis jūs pārbaudīt, es atnākšu pēc jums un mēs abi aiziesim pie direktora.
   Rūbs aizgāja. Rosofs piedāvāja man vēl kafiju, taču es atteicos.
   —   Okei. Atlikuši vēl daži testi, un es lūgšu jūs tūlīt ķerties pie tiem, — viņš teica. — Esmu pārlieci­nāts, ka lielākā daļa ir jums zināma. Es lūgšu jūs apskatīt dažus Roršaha[3] traipus un pastāstīt, kādas piedauzīgas domas iešaujas jums prātā, tos aplūko­jot. Ja šo pārbaudi izturēsiet, paskatīsimies, cik labi jūs protat melot. Bez iepriekšēja brīdinājuma es palūgšu jūs izlikties par to, kas neesat, piemēram, par advokātu, turklāt atbildēt kādiem trim četriem pratinātājiem, kuriem būs aizdomas, ka jūs izlicka- ties. Jūs varētu arī mēģināt noliegt, ka esat māksli­nieks, vai arī apgalvot, ka neesat nekad bijis Ņujorkā, sarunājoties ar vairākiem svešiem cilvē­kiem — tie visi būs no Projekta 1111 mēģinās jūs pie­ķert. Vai jums gadījumā nav ienācis prātā, ka mēs visi varētu but āksti un ka jus varētu būt iekūlies milzīgā stulbeņu midzenī?
   —   Tāpēc jau es atnācu pie jums.
   Labi, acīmredzot jūs esat tāds tips, kāds mums vajadzīgs.
   Man Rosofs patika; ja viņš bija gribējis panākt, lai cs jutos brīvi, tad viņam tas bija izdevies.
   Vai jus kādreiz esat hipnotizēts?
   Nē, nekad.
   Vai jums ir kādi iebildumi pret hipnozi? Es ceru, ka ne, — viņš steigšus piebilda. — Tas ir ļoti svarīgi. Vispirms mums jābūt pārliecinātiem, ka jus pakļaujaties hipnozei, un to var noskaidrot, tikai izmēģinot.
   Brīdi vilcinājos, tad paraustīju plecus.
   Man šķiet, ja kāds ir kompetents …
   Es esmu kompetents. Un es jūs hipnotizēšu. Ja jus piekrītat.
   —   Okei. Esmu ar jums jau tiktai sapinies, ka nebūtu nekādas jēgas tadeļ vien atteikties.
   Rosofs piecēlās, piegāja pie rakstāmgalda un paņēma dzeltenu koka zīmuli. Viņš atkal apsēdās, pievilkdams krēslu tuvāk manējam — tikai kāda jarda attālumā — un mēs sēdējam aci pret aci.
   Aiz noasinātā gala turēdams zīmuli man priekšā, viņš teica:
   —   Mēs izlietosim kādu priekšmetu. Šis pats būs labs, bet noderētu arī jebkurš cits, tam nav jābūt spī­došam. Tikai, ludzu, neskatieties uz zīmuli pārāk intensīvi. Un, ja jums gribas samirkšķināt vai novērst acis, dariet to. Svarīgs tikai viens: ja jūs būsiet sasprindzis un pretosieties, es nevarēšu jūs hipnotizēt. Man vajadzīga jūsu piekrišana ne tikai vārdos vien jums jāpiekrīt ar visu savu būtni. Un pilnīgi. Un visu laiku. Vismaz nemēģiniet cīnīties pret hipnozi, nepretojieties tai. Vai jums ir pavisam ērti? Pamājiet tikai ar galvu, ja ta ir.
   Es pamaju ar galvu.
   — Lieliski. Ja jus sava prāta sajūtat kaut kadu pretestību, ļaujiet tai izgaist. Tikai sēdiet un vērojiet, ka ta kust un aizplūst. Starp citu, atbrīvojiet musku­ļus; es vēlos, lai jus justos pavisam ērti. Un ne par ko neuztraucieties. Es dažreiz nodarbojos ar pašhip- nozi, tas ir ļoti viegli, jūs arī to iemācīsieties. Četras piecas minūtes pašhipnozes var būt ļoti atsvaidzino­šas; īstenībā tas nenozīmē neko citu ka tikai pakļaut savu prātu pašsuģestijai. Es tā varu izārstēt galvas sāpes, kas radušās aiz pārpūles. Es nekad nelietoju zāles. Man šķiet, jūs jūtat, kā tas atslabina. Vai ta nav patīkami atpūsties? Palīdz labak neka malks viskija, labāk neka kokteilis. — Viņš nolaida zīmuli uz leju.
   Es jums pastāstīšu, cik brīnišķīgi atbrīvots jus īstenība esat. Paskatieties, ka jusu laba roka guļ uz krēsla paroča. Tā ir tik pilnīgi atslābināta kā vēl nekad jusu mūžā, pat miegā ne. Jūs pat nespējat to pacelt. Muskuļi ir pilnīgi atbrīvoti, tie atsakas darbo­ties. Es skaitīšu līdz trīs, tad mēģiniet roku pacelt. Jus to nespēsiet. Viens. Divi. Trīs.
   Mana roka nekustējās. Pieliecies tuvāk, pievērsis skatienu svārku piedurknei, es blenzu uz savu roku, pavēlēju tai kustēties. Taču roka gulēja pilnīgi mie­rīgi; pēc manas mēmās pavēles ta bija tikpat nekus­tīga ka doktora rakstāmgalds.
   Lieliski, nemaz neuztraucieties: jus pēc savas gribas pakļavaties manai hipnotiskajai suģestijai, pie tam paveicāt to ļoti labi. Tagad es dažas minūtes parunāšos ar jums. Starp citu, jūsu roka ir pilnīgi brīva un tagad atkal var kustēties.
   Es pacēlu roku, saliecu to, sažņaudzu dūre un atkal atslābināju pirkstus, it ka ta bulu notirpusi. Tad es aizvēlos mīkstajā adas krēsla, juzdamies ērti un apmierinats; nespēju atcereties, ka kādreiz agrak hūtu ta juties.
   Sava ziņa prata darbība ir salikts process. Dažādas smadzeņu daļas veic dažādas funkcijas. Ja kāda noteikta smadzeņu daļa atsakās darboties, pie­mēram, nelaimes gadījumā, var zust spēja runāt. Tad jāmācās atkal viss no paša iesākuma, trenējot kādu citu smadzeņu daļu. Mēs tapat varam rīkoties ar atmiņu. Atmiņas var izslēgt. Tā izdzēst, it ka tas nekad nebūtu bijušas. Ja tas notiek plaša apjoma, mēs saucam to par amnēziju. Tūlīt mēs izslēgsim tikai sīku daļiņu no jūsu atmiņas. Kad es ar zīmuli piesitīšu pie krēsla paroča, jūs aizmirsīsiet ta cilvēka vardu, kurš jūs atveda pie mums. Uz laiku tas būs izgaisis no jūsu atmiņas ta, it kā jūs to nekad nebūtu zinājis.
   Viņš piesita ar zīmuli pa sava krēsla ādas paroci; troksnis bija ļoti niecīgs, tomēr es to dzirdēju.
   Vai atceraties cilvēku, kas vispirms runāja ar jums un tad pamudināja jus ierasties šeit? Un kas tikko dzēra kafiju kopa ar mums? Vai varat iztēloties viņa seju? Jā.
   Starp citu, ka viņš bija ģērbies?
   Audekla bikses, balta kreklā ar īsām piedur­knēm, kājās mīkstas brūnas kurpes.
   Vai jūs varat uzzīmēt vina seju?
   Noteikti.
   Okei, kā viņu sauc?
   Man nekas neienāca prata. Es saspringti domāju. Pie sevis uzskaitīju uzvārdus: Smits, Džonss, pazīs­tamu cilvēku vārdus, vārdus, kurus biju lasījis vai dzirdējis. Neviens no tiem itin neko nenozīmēja; es vienkārši nezināju viņa uzvārdu.
   Vai jus saprotat, kāpēc jūs to nevarat atcerē­ties? Tāpēc, ka atrodaties hipnotiskā suģestijā.
   —   Jā, saprotu.
   —   Nu, pamēģiniet, vai varat no tās atbrīvoties. Jūs šo uzvārdu šodien vairākas reizes izrunājāt un dzir­dējāt. Nu, kāds tad ir viņa uzvārds?
   Es aiz piepūles aizvēru acis. Es rakņājos savā atmiņā, par visu vari cenzdamies atcerēties šo vārdu, bet nekādi nevarēju. Bija tā, it kā man prasītu, kā sauc kādu svešinieku uz ielas.
   —   Kad es atkal piesitīšu ar zīmuli pie krēsla, jūs uzvārdu atcerēsieties. — Un, piesitis ar zīmuli pie paroča ādas, Rosofs jautāja: — ka viņu sauc?
   —   Rūbins Prīns.
   —   Labi. Kad es sasitīšu plaukstas, jus pilnīgi atbrīvosieties no hipnozes. Pēc tam nebūs nekādas pēchipnozes sajūtas. Viss hipnozes iespaids būs izgaisis.
   Viņš sasila plaukstas, ne skaļi, bet ar asu, dobju plaukšķi.
   —   Vai jūtaties labi?
   —   Aha. Lieliski.
   —   Skaisti. Seanss beidzies. Jūs bijāt lielisks, pirm­klasīgs medijs. Man ir nojauta, ka jūs derēsiet. Nākamreiz es varbūt likšu jums riet kā ronim un ēst dzīvas zivis.
   Tad es apskatīju Roršaha traipus un pastāstīju, kādas domas tic manī izraisa. Skatījos bildes, izskaid­roju tās, dažas uzzīmēju. Piedalījos īsā testa «Patie­sība un meli». Ierakstīju teikumos izlaistus vārdus. Stāstīju par sevi un atbildēju uz jautājumiem. Ar aiz­sietam acīm ņēmu priekšmetus, aprakstīju to izmērus un veidu un dažreiz arī, kā tos lieto. Beidzot Rosofs teica:
   Pieliek. Pārpārēm pietiek. Parasti es ar testiem noņēmos vairākas dienas, dažreiz nedēļu, bet… nolādēts, mēs nemaz neesam tik pārliecināti par to, ko te darām, lai es spētu izlikties, ka pavisam precīzi varu noteikt, kādam jābūt cilvēkam, lai paveiktu to, kas patiesība ir neiespējams. Alan ir spēcīga nojauta, ka jūs derēsiet, un neviens tests nepiespiedīs mani mainīt savas domas. Protams, visi testi tas apstip­rina. Cik es varēju noskaidrot, tad jus varat pamē­ģināt.
   Viņš paskatījās uz aizvērtajām kabineta durvīm un ieklausījās. Varēja dzirdēt, ka vīrieša balss kaut ko dudina, tad iesmejas sieviete, un Rosofs uzsauca:
   —   Rūb, lieciet mieru Elisei un nāciet šurp!
   Durvis atvērās, un ienāca ļoti garš, tievs vecāks
   vīrietis, un Rosofs ar skubu piecēlās.
   —   Es nu tā kā nebūtu Rubs, — vīrietis teica, — un man ar nožēlu jāatzīstas, ka Elisei es ne pirkstiņu nepiedūru.
   —   Bija gluži otrādi, — medmāsa iesaucās, pasniegdamas kabineta pēc durvju roktura, un smai­dīdama aizvēra durvis.
   Rosofs mūs iepazīstināja. Tas bija doktors E. E. Dancigers, Projekta direktors. Mēs sarokoja­mies. Viņa roka, liela, spalvām apaugusi, ar paplaši­nātām vēnām, pilnīgi apslēpa manējo, tik milzīga ta bija, un viņa acis lūkojās manī satrauktas un apbu­rošas, cenzdamās vienā skatienā uzzināt visu par mani.
   Viņš kā bēršus nobēra:
   —   Kā viņš tika gala ar testiem?
   Un, kamēr Rosofs viņam to skaidroja, bija mana reize nopētīt doktoru Dancigeru.
   Viņš bija vīrs, kurš, kaut redzēts tikai reizi, neiz­dzēšami paliek atmiņā. Man šķita, ka viņš ir gadus sešdesmit piecus vai sešdesmit sešus vecs; seja bija vienās grumbās; vaigu līnijas izskatījās ka trīs izliek­tas iekavas, kas stiepās no mutes kaktiņiem uz augšu līdz vaigu kauliem; kad viņš smaidīja, tās kļuva vēl dziļākas. Pakausis viņam bija pliks un dzeltenbrūns, galvvirsa nosēta vasaras raibumiem, taču sānos atli­kušie mati bija vel melni, iespējams, ka krāsoti. Dok­tors laikam bija kadas sešas pēdas un piecas collas garš, varbūt pat garaks; tievs un izstīdzējis, platiem, bet nolaideniem pleciem. Viņš bija aplicis vieglprā­tīgu zili punktotu taurentiņu, uzvalks bija vecmo­dīgs — dzeltenbrūns, ar divrindu pogām; svārki bija vaļa, zem tiem bija pavilkts brūns adīts svīteris ar pogām. Lai gan krietni pari sešdesmitiem, Dancigers izskatījās spēcīgs, vīrišķīgs un nobriedis; man bija nojauta, ka viņam nebūtu nekādu iebildumu maķenīt piedurties Elisei, un dievs vien zina, var būt, ka viņai nebūtu nekas pret to iebilstams.
   Dancigers klusām pajautaja Rosofani:
   —   Jus sakal — ja?
   Un, kad Rosofs piekrītoši oalocija galvu, viņš pie­bilda:
   —  Tad ari es saku ja. Es pārbaudīju visu, kas mums par viņu zināms, un rādās, ka viņš bus īstais.
   Doktors Dancigers pagriežas un dažas sekundes mani mierīgi un pētoši aplūkoja. Pa to laiku kabineta bija ienācis Rubs un klusi aizvēra aiz sevis durvis. Es no Dancigera skatiena saku mazliet mulst, tad viņš pēkšņi pasmīnēja.
   Viss kartībā! — viņš iesaucas. Un tagad jus gribēsiet zināt, kur īsti esat iekūlies. Nu, vispirms Rubs jums to parādīs, un tad es mēģināšu pastāstīt.
   Dancigers satvēra žaketes atlokus savas lielajās, mūsainajas dūrēs un atkal saka skatīties uz mani, mazliet smaidīdams un lēni madams ar galvu, it ka piekrītot, un es jutu, ka priecājos par to vairak, nekā butu varējis iedomāties.
   Es vadu šo pasakumu, Dancigers turpināja.
   Faktiski es to uzsaku, liet tagad es apskaužu jūs.
   Esmu sešdesmit astoņus gadus vecs, un pirms diviem gadiem, kad sapratu, ka šis Projekts īstenosies, cs pirmo reizi mūžā sāku rūpēties par savu veselību. Es atteicos no smēķēšanas, kaut gan nekad nebiju iedo­mājies, ka to varēšu vai pat tikai sevišķi gribēšu, bet tomēr atteicos. — Viņš pasita knipi.— Lūk, tā! Man grūti nesmēķēt. Viņa roka atkal satvēra žaketes atloku. — Tomēr es nesākšu no jauna smēķēt. Es dzeru mēreni, īstenībā tikai zāļu tiesu. Kādreiz cs pie gadījuma dzēru daudz. Un tadi gadījumi trāpījās bieži, jo man patika iedzert. Bet tagad vairs ne; bez tam es vēl ievēroju diētu. Kāpēc visas šīs blēņas? — Viņš pacēla uz augšu roku ar izstieptu rādītājpirkstu.
   Es vēlos dzīvot un vadīt šo Projektu tik ilgi, cik vien spēšu. Mana dzīve ir bijusi interesanta, tā mani nav piekrāpusi; esmu piedalījies divos karos, dzīvojis piecās valstīs, man bijušas divas sievas, daudz draugu, gan vīriešu, gan sieviešu, un reiz es četrus gadus biju pat bagāts. Bērnu gan man nav, taču nedrīkst jau gribēt visu. — Doktors Dancigers atkal paskatījās uz mani, viņa acis cs redzēju draudzību un skaudību; rokas turējās pie atlokiem. — Bet, ja šim Projektam bus panākumi, tad tas būs visievēro­jamākais, ko kāds mirstīgais jelkad ir paveicis. Un es atteikšos no visa, apmierināšos ar diētu, ēdīšu kaut vai zaļus rāceņus un zirgābolus, lai tikai varētu iegūt kādu lieku gadu vai pat tikai mēnesi dzīves. Nav īpaši svarīgi, cik prātīgi cilvēks dzīvo, lai gan manā vecuma atlikušās dienas ir jau skaitītas. Bet jums? Jums ir divdesmit astoņi?
   Es piekrītoši pamāju ar galvu.
   Nu, jus esat par četrdesmit gadiem jaunāks, un, ja cs varētu jums tos nozagt, es darītu to ar prieku un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Es apskaužu jūs pat par šo dienu. Vai esat kādreiz patapinājis kādam grāmatu, kas jums milzīgi patikusi, un izjutis skaudību, ka viņš to lasīs pirmo reizi, bet jums šis p; edzīvojums ir jau garām?
   —   Jā, ser. «Heklberiju Finu».
   —    Nu, luk, ta cs apskaužu jūs par to dienu, kas tagad gaida jus. Vediet viņu, Rūb. Ir tik daudz, ko viņam parādīt, un tagad mums ir jāsteidzas.
   Viņš pacēla roku un paskatījās uz pulksteni.
   —   Pusdienas laika atvediet viņu uz kafejnīcu.

3

   Izgājuši ar Rubu gaitenī, ik uz soļa sastapām cil­vēkus, kas steidzas no biroja uz biroju, — gan vīrie­šus, gan sievietes, lielākoties jaunus, un, kad kāds pamāja vai kaut ko uzsauca Rubam, viņš vai viņa ziņkārīgi noskatīja mani. Es jutu, ka Rūbs, drusciņ smīnēdams, vēro mani, un, kad es palūkojos Rūbā, viņš teica:
   —   Kā jūs domājat, ko īsti redzēsiet?
   Lai kā centos atrast atbildi uz šo jautājumu, man tomēr vajadzēja noliedzoši papurināt galvu.
   —   Man nav ne jausmas, Rūb.
   —    Man ļoti žēl, ka jābūt tik sasodīti noslēpumai­nam, bet visu izskaidro direktors, nevis es. Un jums vispirms viss jāapskata, tikai tad viņš varēs jums visu izskaidrot.
   Mēs nogriezāmies ap stūri, tad vēl ap vienu un atradāmies gaitenī, kas bija ievērojami šaurāks nekā iepriekšējie. Nogriezāmies vēlreiz un tagad soļojām pa šauru eju, kas stiepās labu gabalu uz priekšu.
   Vienā ejas sienā nebija ne logu, ne durvju. Otrajā bija virkne logu, pa kuriem mēs varējām ieskatīties istabās, kuras, kā Rūbs man paskaidroja, esot mācību telpas. Pirmās trīs bija tukšas un mebeletas kā paras­tas klases. Seši vai astoņi koka krēsli, kuru viens paro- cis beidzās ar paplašinājumu — galdiņu rakstīšanai; tāfeles, grāmatu plaukti, instruktora galds un krēsls. Aiz ceturtā loga tādā pašā telpā sēdēja divi vīrieši, viens pie skolotāja galda, otrs uz koka krēsla ar seju pret instruktoru. Mēs apstājāmies viņus pavērot.
   —  Mēs viņus varam redzēt, bet viņi mūs nevar, — Rūbs skaidroja. — Visi to zina; tā ir tāpēc, lai netrau­cētu nodarbības.
   Vīrietis skolēna krēslā vienmērīgā balsī kaut ko stāstīja, bet ar biežiem pārtraukumiem, dažbrīd domīgi paberzējot seju. Viņš bija tievs un melnīg­snējs, gadus četrdesmit vecs. Mugurā viņam bija jūras zils svīteris un balts krekls ar atpogātu apkak­līti. Instruktors pie skolotāja galda bija jaunāks, ģēr­bies brūnā tvīda sporta žaketē. Blakus logam uz nerū­sējoša tērauda paneļa bija divas pogas. Rūbs pie­spieda vienu no tām, un tagad mēs varējām dzirdēt runātāja balsi no skaļruņa aiz metāla režģa pie loga.
   Vīrietis runāja kādā svešvalodā, un pēc sekundēm desmit man sāka likties, ka pazīstu šo valodu — jau grasījos ieminēties Rūbam, tomēr aprāvos. Biju domājis, ka dzirdu franču valodu, bet nu vairs nebiju drošs par to. Stāvēju un uzmanīgi ieklausījos; daži vārdi bija franciski, par to es biju gandrīz vai pārlie­cināts, taču neskanēja gluži pareizi. Runātājs turpi­nāja diezgan tekoši, instruktors šad tad palaboja izrunu, un apmācāmais tad vairāk reižu atkārtoja vārdu un tikai pēc tam atkal sāka runāt.
   —   Vai tā ir franču valoda?
   No tā, kā Rūbs pasmaidīja, nopratu, ka viņš bija šo jautājumu gaidījis.
   —  Jā, bet viduslaiku franču valoda. Neviens tā nav runājis jau četrsimt gadu.
   Rūbs piespieda otru pogu, skaļrunis apklusa, bet vīrieša lūpas turpināja kustēties. Mēs gājām tālāk. Pie nākamā loga, kad Rūbs ieslēdza skaļruni, es izdzirdu apslāpētus rēcienus un koka atsišanos pret koku; nostājos blakus Riibain un ieskatījos telpa.
   Tā bija pilnīgi bez mēbelēm, sienas bija polstētas un noklātas ar biezu audeklu; divi vīrieši cīnījās ar šauteņu galos uzspraustiem durkļiem. Vienam galvā bija sekla bruņucepure, mugurā haki krāsas blūze ar augstu apkakli, kājas notītas ar kājautiem; apģērbs izskatījās pēc amerikāņu formas tērpa pirmā pasau­les kara laikā. Otram kājās bija melni zābaki, uni­forma bija pelēka, galva dziļa un platā vācu bruņu­cepure. Durkļi, kas izskatījās neīsti, bija nosūbējuša sudraba krasa, un es ievēroju, ka tie ir no krāsotās gumijas. Vīriešu sejas spīdēja no sviedriem, formas tērpiem padusēs un uz muguras bija traipi. Kamēr mēs viņus vērojam, tie ierēkdamies bruka viens otram virsū, atvairījās, izlocījās un grūstījās. Pēkšņi vācie­tis ātri atlēca atpakaļ, izlikās, ka uzbruks no flanga, un ietrieca durkli otram tieši vēderā; gumijas dur­klis pret haki krasas formas tērpu pārliecās gandrīz uz pusēm.
   Ak tu, amerikāņu cūka, tu esi beigts! — uzbru­cējs ieķērcās.
   — Ne velna, tas ir tikai niecīgs ievainojums vēderā, — otrs atkliedza.
   Abi saka smieties un turpināja bakstīt viens otru ar durkļiem; Rubs nikni blenza uz viņiem un nomur­mināja:
   Aplami, pavisam aplami, izdzimteņi tādi! Pil­nīgi nepareiza attieksme!
   Čs uzmetu viņam skatienu. Rūbs, lūpas sakniebis un acis piemiedzis, likās bīstams un zemisks. Vēl brīdi klusēdams noskatījies, viņš spēcīgi iebelza ar īkšķi pa izslēdzēja pogu un strauji pagriežas projām no loga.
   Nākamaja telpā sēdēja kads ducis vīriešu. Vairu­mam mugurā bija balti galdnieku kombinezoni,
   dažiem džinsi un darba krekli. Pie galda slavēja vīrietis haki krāsas kokvilnas biksēs un kreklā 1111 ar lineālu rādīja uz kartona modeli, kas pilnīgi nosedza galda virsu. Tas bija istabas makets; tāpat kā skatu­ves dekorācijām, tam trūka vienas sienas. Vīrietis rādīja uz miniatūrajiem griestiem. Rūbs piespieda pogu blakus logam.
   … krāsotas sijas. Bet tikai griestu visaugstā­kajās vietās, kur neiespīd gaisma.
   Lineāls aizvirzījās līdz sienai.
   — Šeit, lejā, sākas īstas ozola sijas un īsts apme­tums. Jaukts ar salmiem, velns lai parauj, tikai neaiz­mirstiet!
   Rūbs nospieda izslēdzēja pogu, 1111 mēs atkal devā­mies tālāk.
   Nākamajā telpā nebija neviena cilvēka, tikai mil­zīga kādas pilsētas viena rajona aerofotogrāfija, kas klaja trīs sienas no grīdas līdz griestiem; mēs apstā­jamies 1111 apskatījām to. Uz tās ar melnu tušu bija uzrakstīts: «Vinfīlda Vermontas štatā. Restaurācijas darbi. 9. skats. 14. sērija.» Es palūkojos uz Rubu, viņš to zināja, bet ir nedomāja man ko paskaidrot, tikai turpināja vērot lielo fotogrāfiju, un es pie sevis nospriedu neko nejautāt.
   Nākamās divas telpas bija tukšas. Aiznākamajā istabā krēsli bija atbīdīti pie sienas un glīta meitene dejoja čarlstonu pārnēsājama uzvelkamā patafona mūzikas pavadībā. Sieviete vidējos gados stāvēja un vēroja viņu, ar rādītājpirkstu sizdama takti. Meite­nes tērpa mala plandījās virs viņas kustīgajiem ceļ­galiem, un tērpa jostas līnija nebija daudz augstāk par tiem. Meitenes mati bija īsi apgriezti, un es zināju, ka tadu sasuku sauc par zengalviņu. Viņa zelēja košļājamo gumiju. Vecākā sieviete bija ģērbu­sies līdzīgā, tikai mazliet garākā tērpā.
   Rūbs ieslēdza skaļruni, un mēs dzirdējām, kā
   meitenes kājas ātri un ritmiski slīd pa grīdu, un arī spalgo, spocīgo, senlaicīgo mūziku. Tā pēkšņi bei­dzās ar vecmodīgu akordu. Meitene apstājās un, skaļi elpodama, uzsmaidīja vecākajai sievietei, kas piekrītoši māja ar galvu un noteica:
   — Pavisam labi!
   Un pēc šā mīlīgā nobeiguma Rūbs, pūlēdamies nesmaidīt, piespieda pogu, un mēs, ne vārda nepārmi- juši, gājām tālāk.
   Pagājām garām vēl trim telpām; nevienā no tām nebija cilvēku. Priekšpēdējā istabā blakus instruk­tora galdam rindā stāvēja kāds ducis drēbnieka manekenu. Uz viena krēsla bija kaudze papes kārbu, kas izskatījās tādas, ka tajās varētu atrasties tērpi.
   Mēs atkal strauji soļojām pa gaiteņiem, kuros gaisma krita no griestos iebūvētiem logiem, garām durvīm ar numuriem un melnbaltām plāksnītēm ar uzvārdiem: «D. V. Maklrojs», «A. N. Bārks un Helena Frīdmane», «Grāmatvedība», «N. O. Demp- sters», «Arhīvs B». Rūbu uzrunāja bezmaz visi, kurus mēs sastapām, un viņš katram atbildēja. Gandrīz neviens vīrietis nebija uzcirties, tie bija svīteros, sporta žaketēs, sporta kreklos, kaut gan daži bija ģērbušies arī uzvalkos un uzsējuši kaklasaites. Sie­vietes un meitenes — dažas itin glītas — bija tērpu­šās kā parasti birojos. Divi vīrieši virsvalkos aiz- spraucās mums garām, stumdami smagus koka divri­čus ar kādu motoru vai citu mašīnas daļu, kas bija pa pusei apsegta ar brezentu. Rūbs apstājās pie kādām durvīm, kas neatšķīrās no citām, vienīgi uz tām nebija plāksnītes ar vārdu, bet tikai numurs. Rūbs atvēra durvis un pamāja, lai es eju pirmais.
   Es vel nebiju paguvis spert kāju pāri slieksnim, kad vīrs aiz mazā rakstāmgalda jau bija pielecis kājās; ta bija maza priekštelpa tikai ar galdu un krēslu.
   Labrīt, Fred, Rūbs sveicinaja.
   —   Labrīt, ser, — virs atbildēja.
   Viņam mugurā bija neilona jaka ar rāvējslēdzēju; es nevarēju ieraudzīt ne zīmotņu, ne ieroča, taču bija skaidrs, ka tas ir sargs. Viņam bija spēcīga cilvēka pleci, krūtis, kakls un locītavas, un viņš šeit nedarīja neko citu kā tikai lasīja kādu «Escjuire» numuru.
   Aiz rakstāmgalda vienā līmenī ar sienu bija tērauda durvis bez roktura; vienā malā tām kādu collu cits no cita bija trīs misiņa atslēgas caurumi. Rubs izņēma slēdzeņu saišķi, izmeklēja vajadzīgo, aizgāja aiz rakstāmgalda un ielika to augšējā atslē­gas caurumā un pagrieza. No pulksteņa kabatiņas viņš izņēma vienu pašu slēdzeni, ielika vidējā atslē­gas caurumā un ari pagrieza. Sargs gaidot stāvēja viņam blakus un pēc tam ielika slēdzeni apakšējā atslēgas cauruma, pagrieza to un, vilkdams aiz slēdzenes, atvēra durvis. Rūbs izņēma no durvīm abas savas slēdzenes un pamāja, lai eju pa priekšu. Viņš man sekoja, un durvis aiz niurns cieši aizdarī- jās. Es dzirdēju klikšķus, atslēgām aizkrilot. Mēs stāvējām telpa, kas nebija daudz lielāka par prāvu skapi; to vārgi apgaismoja spuldze stiepļu režģī virs mūsu galvām. Tad pamanīju, ka mēs stāvam uz metāla vītņkāpņu augšējā laukumiņa. Rūbs gāja pir­mais, un mēs nokāpām kādas desmit pēdas lejup, sakuma gandrīz pilnīgā tumsā, vēlāk kļuva gaišāks. No pēdējā pakāpiena mēs uzkāpām uz metala režģu grīdas. Mēs atradāmies telpā, kas ļoti līdzinājās tai, no kuras nācām, tikai grīda bija no metāla. Gar divām sienām stiepās šauri, nekrāsoti koka plaukti; uz tiem stāvēja kāds ducis bezveidīgu pelēka filca čību pāru. Tās izskatijas lempīgas, sniedzas līdz potī­tēm un bija aiztaisāmas ar sprādzēm kā botes.
   —   Uzvelciet tās virsū kurpēm; pameklējiet tādu pāri, kas jums der, lai nekrīt nost. — Viņš norādīja uz metāla durvīm mums priekša. Līdzko būsim tur, mums bus jaizturas klusi ka pelītēm. Nevienas skaļas vai griezīgas skaņas, kaut gan klu­sītēm varēsim saruaties; šķiet, ka skaņa plūst uz augšu.
   Es pamāju ar galvu; zināju, ka mans pulss tagad nevar but normāls. Pie joda, ko gan mēs redzēsim? Aiztaisījam savu čību sprādzes; čības bija neērtas un pārāk siltas. Rubs atgrūda smagas divviru durvis bez roktura un atslēgas; durvis aiz mums bez trokšņa aizvērās. Otra puse mēs tūlīt nokļuvām uz šaura me­tāla režģu grīdas turpinājuma — īstas «kaķu laipas». Režģota tērauda margas, kuras man šķita pārāk traus­las, sniedzas mums līdz viduklim un neļāva nokrist. Es ar roku pieķēros margu augšdaļai daudz ciešāk, nekā bija nepieciešams, tomēr nespēju tvērienu atslā­bina! un nejutos arī ta, ka varētu spert kādu soli tālāk, jo «kaķu laipa» zem mūsu kājām bija daļa no plaša metala režģu tiltiņu zirnekļu tīkla, kas karajas gaisā pari milzīgam četrstūrainam piecus stāvus dziļam tukšumam. Metala celiņi savienojās, atkal izšķīrās, meta līkumus un taluma saplūda kopa.
   Šis lielais šauro metala celiņu mežģiņu tikls pirksta resnuma metala stieņos karājas no griestiem, kas bija mušu tikko atstato biroju telpu grīda. Mēs stāvējām uz vietas, Rūbs ļāva man aprast ar domu, ka būs jāiet pa šo tīklu. Es lejā nevarēju saredzēt neko citu ka tikai biezu sienu augšdaļas, kuras no tukšas noliktavas slejas piecus stāvus uz augšu 1111 beidzas apmēram pēdu zem pāreju apakšējās daļas. Varēju redzēt, ka šīs sienas sadala milzīgo četrstū­raino telpu zem mums lielos neregulāros laukumos. Palūkojies uz augšu, es ieraudzīju milzumu gaisa vadu un izdzirdu pie griestiem piekarināto mašīnu apslāpēto dūkoņu. Paskatījos atpakaļ 11/. Rubu. Viņš pasmīnēja par manu sejas izteiksmi.
   Es zinu, tas ir satriecošs pārdzīvojums. Nestei­dzieties, pierodiet. Kad esat apradis, ejiet uz priekšu, uz kuru pusi gribat.
   Es piespiedos un nosoļoju varbūt kadas desmit pēdas tieši uz priekšu, tik tikko spējīgs apvaldīt vēlē­šanos pieķerties pie margām un palikt uz vietas; es vēl aizvien nespēju paskatīties lejup. Celiņš dažas pēdas gāja tieši uz priekšu no durvīm, pa kurām bijām ienākuši. Tad tas nogriezās pa labi, un es apjēdzu, ka mēs ejam pari kādas sienas augšmalai, kura slējās no grīdas gandrīz līdz mūsu «kaķu lai­pas» apakšdaļai. Kad bijām pāri šai sienai, es jutu vienmērīgu siltuma plūsmu un dzirdēju izplūdes ventilatoru dūkoņu virs galvas. Tieši zem «kaķu lai­pām» vietumis pāri sienai rindām bija izvirzītas cau­rules, pie kurām bija piestiprināti simtiem maskētu teātra prožektoru. .Šķita, ka te bija visu iespējamo izmēru prožektori, kas izstaroja visu iespējamo krāsu un nokrāsu gaismu. Tie bija novietoti grupas un pavērsti ta, lai lejā gaisma saplūstu noteiktās vie­tas. Es apstajos, pagriezos sāniski, sagrābu margas ar abam rokam un piespiedu sevi palūkoties uz leju.
   Piecus stāvus zemāk uz laukuma, virs kura stāvē­jām, ta tālākajā mala ieraudzīju mazu koka majeli. No ša stūra varēju ieskatīties apjumtajā veranda mājas priekšā. Kreklā izmeties vīrietis sēdēja uz verandas malas, nolicis kajas uz pakāpiena. Viņš sūca pīpi, izklaidīgi skatīdamies uz ķieģeļiem bruģēto ielu mājas priekšā.
   Katra pusē šai majai atradas divu citu māju daļas. Sānu sienas pret vidējo māju bija pavisam īstas, pie logiem karājās pat aizkari. Tapat īsta bija arī puse jumta kores un visa priekšējā siena, arī veranda ar izmītiem pakāpieniem. Uz vienas verandas stavēja pīti bērnu ratiņi. Taču, izņemot vienīgo īsto māju vidū, pārējām abām bija tikai divas sienas un daļa jumta; no šejienes es varēju redzei priežu koka sastatnes, kas balstīja tas no aizmugures. Visu trīs māju priekšā zaļoja mauriņš un auga koki paēnai. Aiz tiem atradās ķieģeļu ietve un bruģēta iela; ietves mala bija dzelzs stabiņi zirgu piesiešanai. Otrpus ielas stāvēja vēl kāds pusducis māju fasāžu. Vienas mājas verandā gulēja salauzts divritenis. Citas mājas verandā karājās šūpuļtīkls ar bārkstīm. Taču šīs šķietamās ēkas bija tikai māņu fasādes un nebija bie­zākas par kādu pēdu; tās bija novietotas gar laukuma malu, lai noslēptu sienu.
   Rūbs, atspiedies pret margām man blakus, teica:
   — Vīram, skatoties 110 verandas, visiem mājas lo­giem un katras vietas mauriņā, šķiet, ka viņš atrodas īstā ielā ar nelielām mājiņām. No šejienes nevar redzēt, bet īsās īstās ķieģeļu ielas galā, uz kuru viņš tagad skatās, uz laukuma sienas, pedantiski ievērojot diorāmas perspektīvu, ir uzkrāsots un izveidots šīs ielas turpinājums un tālumā izgaistoša ainava.
   Kamēr Rūbs man visu to stāstīja, uz ielas zem mums parādījās zēns uz divriteņa. Es nepamanīju, no kurienes viņš uzradas. Puikam galvā bija jūrnieka cepure, tās uzlocīta mala bija gandrīz pilnīgi aizklāta ar kaut ko, kas izskatījās pēc reklāmas vai vēlēšanu kampaņas emblēmas; kājās viņam bija īsas, brūnas tieši zem ceļgaliem sasprādzētas bikses, garas mel­nas zeķes un netīras audekla kurpes, kas sniedzās līdz potītēm. Plecā zēnam karājās ar salocītam avī­zēm piebāzts ieplīsis audekla maiss. Puika, ar vienu roku stūrēdams, braukāja no vienas ielas malas uz otru un veikli iesvieda pa salocītai avīzei katrā ve­randa. Kad viņš tuvojās īstajai mājai, vīrietis ve­randa piecelās, zens pasvieda viņam avīzi, kuru vīrie­tis saķēra 1111 apsēdies atlocīja. Puika vel iesvieda avīzi blakus uz ielas stūra stāvošās majas verandā un aizbrauca ap stūri; tiklīdz uz verandas sēdošais vīrietis viņu vairs nevarēja redzēt, zēns nokāpa no divriteņa un aizstūma to līdz durvīm laukuma siena, pie kuras mazā šķērsieliņa pēkšņi nobeidzās. Puika atvēra durvis un izstūma divriteni pa tām ārā.
   Es nevarēju redzēt, kas atrodas otrpus durvīm, bet pa tām tūlīt iznāca kāds vīrs un aizvēra tas aiz sevis. Viņš devās uz ielas stūri, pa ceļam uzlikdams galvā salmu cepuri ar cietu dibenu, lēzenām malām un melnu lenti. Viņa baltā krekla apkaklīte bija atpo­gāta, kaklasaite atraisīta vaļā; žaketi viņš nesa rokā. No piecu stāvu augstuma virs viņa galvas mēs ar Rūbu vērojām, kā viņš īsi pirms stūra apstājās, atbī­dīja salmenīcu pakausī, uzmeta žaketi uz viena pleca un izvilka no kabatas savīstītu mutautu. Viegli pie­skāries ar to pierei, viņš gurdeniem soļiem sāka iet, pagriezās ap stūri un lēni slāja pa ķieģeļu ietvi ga­ram verandai, uz kuras sēdēja vīrietis un lasīja avīzi.
   Paklausieties, — Rūbs teica, pielikdams saliektu plaukstu pie auss; es darīju to pašu.
   No tālienes, no lejas, tomēr pietiekami skaidri mēs dzirdējām, ka vīrs uz ietves sacīja:
   Labvakar, mister Maknoton. Gluži silts laiciņš vai ne?
   Cilvēks uz verandas pacēla acis no avīzes.
   —   Sveicināts, mister Dreksler. Jā, vēl viena tvei­cīga dieniņa, un avīze sola tādu pašu arī rīt.
   Vēl aizvien smagi vilkdams kājas, sakarsušais, no­gurušais vīrs, kas bija ceļā no darba uz mājām, sku­mīgi papurināja galvu.
   —   Nu, kādreiz taču tai tveicei jābeidzas, — viņš noteica, un vīrs uz verandas smaidīdams piekrītoši pamāja un piebilda:
   -— Gan jau uz Ziemsvētkiem beigsies ar!
   Vīrs uz ietves pagriezās, pārgāja uz stūra pāri ielai, uzkāpa pa kāpnītēm un atvēra starpsienas durvis vienā no neīstajām fasādēm.
   Edna! — viņš sauca. Esmu mājās.
   Skatuves durvis aiz viņa aizveras, un mēs redzē­jām, ka viņš nokāpj pa mazam pieslienamam kāpnī­tēm, noliecas zem sastatnēm un atver durvis sienā. Viņš izgaja pa durvīm, un tās klusi aizvērās aiz viņa.
   Blakus esošajā maņu fasādē pavērās skatuves dur­vis, uz verandas iznāca sieviete un, pacēlusi un atlo­cījusi avīzi, stāvēja, pārskatīdama pirmo lappusi; viņai mugurā bija zili rutota neparasti gara mājas kleita, kuras mala bija kādu pēdu no zemes. Dzirdot atveramies durvis, vīrietis uz verandas viņpus ielas uz mirkli pacēla acis, tad atkal iegrima savā avīzē. Rokas plati iepletis, viņš atvēra avīzi un atlocīja iek­šējo lapu.
   Es pagriezos, lai ieskatītos Rubam seja, taču viņš, ar apakšdelmiem atspiedies uz aizsargmargām un salicis plaukstas brīvi kopa, vēroja skatu lejā.
   Es neredzu kameru, taču man šķiet, ka jus tur lejā vai nu uzņemat, vai mēģināt kādu filmu.
   Es nevarēju neko darīt, jo mana balss skanēja drusku satraukti.
   Nē, — Rūbs atbildēja. - Cilvēks uz verandas patiešām dzīvo tai maja. Iekšpusē ta ir pilnīgi īsta, un kāda sieviete pusmūža gados katru dienu nak vārīt viņam ēdienu un uzkopt rnaju. Pārtikas preces ik dienas pieved vieglā, zirga vilktā furgona ar uz­rakstu «Henrijs Dortmunds. Dažādas pārtikās pre­ces». Pastnieks pelēkā uniformā divreiz dienā piegādā pastu, galvenokart reklāmas. Šis cilvēks gaida, vai viņu pieņems darbā kadā no vairakam vietām, uz kurām viņš šai pilsētā pieteicies. Drīz viņš uzzinās, ka jāsāk strādāt viena no šīm vietām. Tad viņa die­nas ritums mainīsies, viņš ies uz darbu pilsēta. Rūbs paskatījas uz mani, tad atkal iegrima pārdomās par skatu leja. — Pagaidām viņš bezmērķīgi klaiņo pa māju, aplaista mauriņu. Lasa. Da|u dienas pavada kopa ar kaimiņieni. Smēķē cigaretes «Luckv Strike» no zaļam paciņam. Dažreiz paklausās radio, kaut gan šāda karstumā ir daudz atmosfēras traucējumu. Šad tad viņu apciemo draugi. Pašlaik viņš lasa svai­gi nodrukātu avīzes numuru, kuru izlaida tikai pirms stundas, — pilsētas avīzes 1926. gada 3. septembra numuru; tur, lejā, šodien pēcpusdienā bija pāri par simt grādiem karsts un pat naktī bus vairāk par as­toņdesmit. īsts atvasaras karstuma vilnis, un kondi- cionētā gaisa nav. Un, ja viņš tieši tagad palūkotos uz augšu, tad redzētu tikai kvēlojošas zilas debesis.
   Pacietīgā balsī es jautāju:
   — Jus domājāt, ka viņš darbojas pēc kāda sce­nārijā?
   Ne, nav nekāda scenārijā. Viņš dara, ko grib, un cilvēki, ar kuriem viņš satiekas, rīkojas un runa saskaņa ar apstakļiem.
   Vai jus gribat man iestāstīt, ka viņš patiešam tic, ka ir pilsēta .. .
   Ne, nē, ari ta tas nav. Viņš gluži labi zina, kur atrodas. Zina, ka piedalas tada ka skatuves uzve­duma kadā Ņujorkas noliktavā. Viņš uzmanās un ne­kad neiet ap stūri un neskatās, taču zina, ka tur aiz viņa redzes lauka beidzas iela. Viņš zina, ka garais ielas turpinājums, ko viņš redz otra pusē, īstenībā ir uzgleznota perspektīva. Un, kaut gan neviens viņam nav to stāstījis, esmu pārliecināts, ka viņš saprot, ka mājas otrpus ielas visticamāk ir tikai fasādes. Rubs stāvēja izslējies ar seju pret mani. — Saj, viss, ko es jums pašlaik varu pateikt, ir, ka šis virs, jods lai parauj, dara visu iespējamo, lai justu, ka patie­šam sež uz verandas vasaras nogales pēcpusdienā un lasa, ko šodien teicis Kclvins Kulidžs1 , ja viņam vis­pār ir bijis kas, ko pateikt.
   1 Amerikas Savienoto Valstu prezidents no 1923. gada līdz 1929. gadam.
   Vai īstenība ir šāda pilsēta un šada iela?
   — O. jā, iela ar mājām, kokiem un mauriņiem līdz pat pēdējam zāles stiebriņam un pītajiem bērnu ra­tiņiem uz verandas. Jūs redzējāt šīs pilsētas aerofo- togrāfiju — Vinfīldu Vermontas štatā. — Rūbs pa­smīnēja. — Neskaistieties, — viņš klusu turpināja. — Jums vispirms tas jāredz, tikai tad jūs sapratī­siet.
   Mēs gājām uz priekšu pa zirnekļa tīklu zem dūco­šajam mašīnām un pari simtiem un simtiem prožek­toru. Pārsoļojām tieši pāri mājai ar cilvēku uz ve­randas, un bija ērmoti iedomāties, ka viņš redz tikai šķietamas debesis, kaut gan viņš nepaskatījās uz augšu, tikai turpināja lasīt savu avīzi, kamēr viņu mūsu skatienam aizsedza verandas jumta dzega. Pa­griezušies uz kreiso pusi pa kādu citu «kaķu laipu», mēs pārgājām pāri sienai, un laukums vairs nebija redzams.
   Tūlīt kļuva vesaks un mitrāks, gaisa jautās lietus, un mēs apstajāmies, lai paskatītos lejup. Tālu apakšā gulēja prērija, pa kuru tecēja sīks strautiņš. Skato­ties no vietas, kur stāvējām mēs, laukuma otrā pusē redzēja izklaidus augošus bērzus ar baltiem stum­briem. Tie bija atklīduši no daudz biezākā meža, kas pletās pa nogāzi uz augšu un pāri pakalna korei. Es atskārtu, ka lielākā daļa meža uzgleznota uz sienas, taču tas izskatījās īsts. Gandrīz tieši zem mums at­radās vigvami, kas bija notriepti ar neveikli zīmētiem padzisušiem apļiem, robotām līnijām un stabiem lī­dzīgiem cilvēku attēliem. Pa visu vigvamu jumtu caurumiem gaisā cēlās tievas dūmu strūkliņas. Viena vigvama priekšā pie mietiņa bija piesiets kucēns, kas kaut ko plosīja ar priekškājām. Kamēr skatījāmies, daži prožektori, kas apgaismoja laukumu, cits pēc cita izdzisa nies varējam dzirdei klikšķus — un vigvamu trīssturainas ēnas prērijas zāle kļuva dzi­ļākas, un tagad mēs gaisā peldošo dūmu strūkliņās varējām saskatīt arī pa dzirkstelītei.
   — Šite man patīk, — Rūbs nomurmināja. — Mon- tāna, apmēram sešdesmit jūdžu no vietas, kur tagad atrodas Billingsa. Šais vigvamos dzīvo astoņi cil­vēki — visi tīrasinu kraukļu cilts indiāni. Nu, iesim tālāk.
   Savās filca čībās mes gandrīz nedzirdami čāpojam pa šauro metāla režģi un, atkal šķērsojuši sienu, gā­jām pāri kādai telpai. Stāvējām augstu pāri trīsstū- rainam laukumam tieši virs tā šaurākās malas, ska­tīdamies uz priekšu, uz tālāko vietu. No grīdas gan­drīz līdz mūsu kājām slējās balta akmens celtne. Un tā atkal nebija tāda, kāda izskatījās no priekšas un viena sāna; tai bija tikai divas sienas, kuras aizmu­gurē balstīja dzelzs stieņu sastatnes. Sienu pakājē pletās lielu akmeņu bruģis. Četri vīri virsvalkos aiz­pildīja spraugas starp akmeņiem ar šaurām velēnu strēmelēm un dēslija mazus nezāļu pudu rīsus, kurus ņēma no groziem. Nelīdzenais bruģis beidzās ar mazu zālainu nogāzi, kas nolaidās līdz upei, kura šķita esam īsta. Brūns un gauss ūdens plūda gar trisstū- rainā laukuma vienu malu.
   Kaut kas šai balto akmeņu pseidoceltnē, kas bei­dzās tikai kādu jardu zem mūsu kājām, šķita man pa­zīstams, un es pa «kaķu laipu» devos tālāk, lai labāk redzētu fasādi. Sānu sienu, gar kuru es gāju, lejā balstīja kontrforsi, un tad es ieraudzīju, ka ēkas priekšpusē paceļas divi gluži vienādi četrstūraini torņi. No torņu sāniem slējās akmenī kalti tēli; viens bija pietiekami tuvu, lai es, mazliet pasniedzoties, varētu to aizskart. Tēli bija spārnotas himēras, un atbalstītā siena un abi dvīņu torņi piederēja kate­drālei; ta bija Parīzes Dievmātes katedrāle — tagad cs to pazinu ])ēc redzētajām filmām un fotogrā­fijām.
   Vērodams manu seju, Rubs noprata, ka pazīstu ēku, ko apskatām, un norādīja pāri upei. Olra krastā es redzēju tāluma aizvijamies līkumotus lauku ceļus, dažas zemas koka vai akmens mājas; lielāko daļu aizņēma lauki un meži.
   Viduslaiku Parīze 1451. gada pavasarī, — Rūbs smaidīja. — Tā būs viņa, ja tikai mēs kādreiz pa­beigsim šo nolādēto darbu.
   Viņš pacēla roku un ar rādītājpirkstu vērsa manu uzmanību uz kaut ko tālumā, un tad cs ieraudzīju upes viņā pusē cilvēku kokvilnas biksēs un zilā, ar krāsām notrieptā darba kreklā —- milzi, kas stāvēja pie mājām un kokiem, kuri sniedzās viņam tikai līdz ceļgaliem. Kreisajā rokā vīrietis turēja paleti un ļoti rūpīgi gleznoja meža turpinājumu, kas ar ogli bija uzzīmēts uz laukuma sienas viņpus bruņās, laiski tekošās Sēnas.
   Šeit vēl ir ellišķīgi daudz darba, —- Rūbs teica. Katrs katedrāles akmens jāmazgā ar skābi, lai novecotu; galu gala 1451. gadā katedrāle bija jau vairākus gadsimtus veca, taču es šaubos, vai pat Dancigers pa īstam tic, ka tur kas varētu sanākt. Gatavs? Iesim tālāk.
   Neapstājoties mēs pārgājām trapecveida lauku­mam. Tālu leja, nometušies četrrāpus, divi vīri iesvīt- roja laukumu ar drēbes lentēm un krāsainu krītu.
   Es lāgā neatceros, kas te būs, — Rūbs stāstīja, man šķiet, ka laikam amerikāņu ekspedīcijas ka­raspēka hospitālis pie Vimī Francijā 1918. gada.
   Mēs skatījāmies lejā uz sniega klātās Zieineļdako- tas fermu 1924. gada ziemas vidū. Gaiss virs tas bija griezīgi auksts; jau pec minūtes mes sākam drebinā­ties. Mēs stāvējām virs Denveras ielas stūra 1910. ga­dā: akmeņiem bruģēta iela ar tramvaja sliedēm, mazs pārtikas veikaliņš ar sapluimtu audekla nojumi; divi vīri kombinezonos pieveda pie ta preces. Rūbs, atspie­dies pret margām man blakus, dudināja:
   — Rekonstruēta pēc vairāk nekā septiņdesmit fo­togrāfijām un momentuzņēmumiem, kā arī pēc varen skaidras stereoskopa bildes. Un dievs zina, cik mērī­jumu izdarīti uz vietas mūsdienās. Mēs to vēl neesam pabeiguši, pašreiz viņi piegādā veikalam preces; viss ir absolūti autentisks — tāds, ka bija tai laika. Kad šis būs gatavs, viss būs tieši tā kā toreiz, par to varat būt drošs.
   Rūbs paskatījās pulksteni.
   Ir vēl arī daži citi pasākumi, bet tagad laiks doties pie Dancigera.
   Mēs apgriezāmies, lai ietu atpakaļ. Rubs nāca cieši aiz manis.
   Mūsu Ņujorkas ainai dublikāta nevajag; to mēs apskatīsim pēc lenča. Vai esat izsalcis? Apmulsis? Noguris un uzbudināts?
   Jā, nu man sāp kājas, - es atbildēju.

4

   Mēs ēdām mazā kafejnīciņā sestajā stāvā, telpa ne­bija neko lielākā par prāvu dzīvojamo istabu, bez lo­giem un izlikta ar bali zilām un dzeltenam flīzēm; to apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Dancigers jau gaidīja, sēdēdams viens pie galdiņa. Kad mēs paņēmām paplates, viņš mums pamaja. Uz galda viņa priekšā stāvēja gabaliņš ābolu tortes un ar apakš­tasīti nosegta bļodiņa ar buljonu, lai neatdzistu. Mēs ar Rūbu slidinājām paplātes pa hromētajām sliedēm. Es paņēmu glāzi tējas ar ledu 1111 scndviČu ar šķiņķi un sieru no jau sagatavotu un ietītu sendviču kaudzes. Rūbam glīta meitene pasniedza bifšteku šveiciešu gaumē ar dārzeņu piedevu. Sliedīšu galā kasieres nebija, un maksāt nevajadzēja. Rubs, paķēris savu pa­plāti, uzsauca, ka satikšoties ar mani vēlāk, un aiz­gāja pie kāda vīrieša un sievietes, kuri tikko bija sā­kuši ēst. Es nesu savu paplāti uz doktora Dancigera galdiņu, pa ceļam pārlaizdams acis telpai. Bez mums kafejnīcā bija vēl tikai kādi septiņi vai astoņi cilvēki, bet vietas pietiktu vēl kādam ducim. Kad es nostājos pie galdiņa un sāku nokravāt paplāti, Dancigers, uzminējis manas domas, pasmaidīja.
   —   Jā, mūsu Projekts nav liels. Varbūt vismazākais no nozīmīgajiem kādas modernas valdības vēsturē. Ir patīkami apzināties, ka tā. Mums ir tikai ap piec­desmit Projektā pilnīgi iesaistītu cilvēku; iespējams, ka jūs ar laiku iepazīsieties ar vairumu no viņiem. Mēs šad tad varam izmantot dažādu valdības departa­mentu pakalpojumus un resursus un to arī darām. Taču mēs visu nokārtojam, nevienam nedodot iespēju mūs izjautāt. Viņš pacēla apakštasīti no buljona bļodiņas. — Sasodīts, šodien nav šokolādes tortes.
   Doktors paņēma karoti un gaidīja, kamēr es attinu sendviču, kuru man īstenībā nemaz negribējās. Es biju pārāk satraukts, lai spētu domāt par ēšanu — labprātāk būtu kaut ko iedzēris.
   —   Mēs saglabājam slepenību, nevis uzspiežot uz dokumentiem zīmogu «Konfidenciāls» un nēsājot no­zīmītes zem svārku atloka, bet gan nevēršot uzma­nību uz sevi. Protams, prezidents zina, ar ko mēs nodarbojamies, kaut gan neesmu pilnīgi pārliecināts, vai viņam nešķiet, ka mēs paši nezinām, ko darām. Var būt, ka viņš mūs vispār neatceras. Neizbēgami, ka par mums zina daži senatori, daži kongresmeņi un daži vīri Pentagonā. Ja būtu iespējams, es vēlētos, lai arī viņi nenieka nezinātu, bet šie cilvēki gadā mums līdzekļus. Īstenībā es nevaru sūdzēties: es ie­sniedzu savus pārskatus, viņi tos akceptē un vairāk arī mūs neapgrūtina.
   Es kaut ko atbildēju Dancigerain. Pie galdiņa, kur bija piesēdies Rubs, ēda jauniešu pāris — meitene, kas bija dejojusi čarlstonu, un jauns puisis apmēram tais pašos gados. Dancigers pamanīja, ka es skatos uz viņiem, un teica:
   —   Vēl divi laimīgie. Urzula Dānke un Frenklins Alillers. Viņa bija matemātikas skolotāja vidusskolā īglriverā Viskonsinas štatā; viņš bija veikala vadī­tājs Beikersfīldā Kalifornijas štata. Viņa domāta Ziemeļdakotas fermai, viņš — Viinī; jūs varbūt šorīt redzējāt, ka viņš vingrinājās durkļu cīņā. Nākamreiz es jūs iepazīstināšu ar abiem, bet tagad pastāstiet, ko jūs zināt par Albertu Einšteinu!
   —   Nu, viņš valkāja pogājamu svīteri, viņam bija kupls matu ērkulis un nags uz aritmētiku.
   —   Ļoti labi. Atliek piebilst vēl tikai pāris sīkumu. Vai jūs zināt, ka pirms daudziem gadiem Einšteins izvirzīja hipotēzi, ka gaismai ir svars? Un tā bija vistrakaka iedoma, kada vispār kādam cilvēkam va­rēja ienākt prāta. Neviens cits visā pasaulē nekad ne­bija kaut ko tadu iedomājies un arī neiedomājās; šī teorija ir pretrunā ar visiem mūsu priekšstatiem par gaismu. — Dancigers brīdi vēroja mani; es biju ie­interesēts un centos tads arī izskatīties. — Tomēr bija iespēja šo teoriju pārbaudīt. Saules aptumsumu laikā astronomi novēroja, ka gaismas stari, plūstot garām Saulei, izliecas tās*-virzienā. Redzat, tos pie­velk Saules gravitācija. Tas neizbēgami pierādīja, ka gaismai ir svars; izrādījās, ka Albertam Einšteinam bijusi taisnība, un viņš ar pilnām burām devās uz priekšu.
   Dancigers apklusa, lai iestrēbtu pāris karošu bul­jona. Izrādījās, ka mans sendvičs ir gluži labs: sviesta uz tā bija daudz, un siers garšoja patiešām pēc siera; pēkšņi jutos izsalcis. Dancigers nolika karoti, noslau­cīja salvetē lūpas un teica:
   Laiks ritēja, (ienialais prāts turpināja darbo­ties. Un Einšte ins paziņoja, K a 111 reiz e kvadrātā ir E. Un, lai dievs mums to piedod, divas japāņu pilsētas pazuda vienā acumirkli un pieradīja, ka Einšteinam atkal bijusi taisnība.
   Es varētu ilgi ta turpināt; Einšteina atklajumu sa­raksts ir krietni garš. Taču cs pārlēkšu uz citu tematu: drīz pēc tam Einšteins pavēstīja, ka mūsu priekšstati par laiku ir aplam kļūdaini. Un cs ne mirkli nešaubījos, ka viņam atkal bijusi taisnība. Jo viens no viņa pēdējiem devumiem īsi pirms nāves bija pierādījums, ka visas viņa teorijas ir savstarpēji sais­tītas. Tas nav šķirtas cita no citas, un katra no tam ir visu citu priekšnoteikums un reizē ari sekas, tās dziļi izskaidro, ka funkcionē Visums, — un tas nebūt nenotiek tā, kā bijām domājuši.
   Viņš saka tit nost sarkano celofāna strēmelīti no sausiņu paciņas, kuri bija piedeva pie buljona, un nogaidoši vēroja mani.
   Es esmu šo to lasījis, ko Einšteins saka par laiku, taču nevaru apgalvot, ka īsti izprotu, ko viņš domā­jis.
   Viņš domaja, ka mes esam kļudījušics savas koncepcijās par to, kas ir pagātne, tagadne un nā­kotne. Mēs domājam, ka pagātne ir aizgājusi, ka nākotne vel nav atnākusi un ka eksistē tikai tagadne. Jo tagadne ir viss, ko mēs spējam redzēt.
   —   Nu, ja jūs piespiežat mani pie sienas, tad man jaatzīstas, ka, manuprāt, tā arī ir.
   —   Protams. Manuprāt, arī. Tas ir tikai dabiski. Ka Einšteins pats norādīja. Viņš teica, ka mēs esam kā cilvēki laivā bez irkļiem un straume mūs nes pa līkumotu upi. Sev apkārt mēs redzam tikai tagadni. Mēs nevaram saskatīt pagātni, kas palikusi upes li­kumos un pagriezienos mums aiz muguras. Tomēr tā tur ir.
   —   Bet vai viņš to domāja burtiski? Vai arī viņš domāja, ka …
   —   Einšteins vienmēr domāja tieši to, ko teica. Kad viņš paziņoja, ka gaismai ir svars, viņš domāja, ka saules gaisma virs kviešu lauka patiešām sver vai­rākas tonnas. Un tagad mēs zinām — to izmērīja — ka tā arī ir. Viņš domāja, ka milzīgā enerģija, kas teorētiski saista kopā atomus, patiešām var tikt atbrī­vota vienā neiedomājamā sprādzienā. Tā tiešām var notikt, un šis fakts ir mainījis cilvēces attīstības vir­zienu. Viņš arī domāja precīzi to, ko teica par laiku: pagātne aiz mums, aiz līkumiem un pagriezieniem, patiešām eksistē. Tā atrodas tur.
   Kādas desmit sekundes Dancigers klusēja. Viņa pirksti rotaļājās ar mazo, sarkano celofāna strēmelīti. Tad viņš pacēla acis un vienkārši teica:
   —   Es esmu fiziķis teorētiķis, pašlaik atvaļinājumā no Marvarda universitātes. Un mans niecīgais papil­dinājums Einšteina milzu teorijai ir ideja, ka cilvē­kam kaut kā vajadzētu spēt izkāpt no laivas krastā. Un aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums.
   Es centos, lai manās acīs nevarētu lasīt to, ko do­māju: vai tiešām būtu iespējams, ka šis inteliģentais, uzticību, modinošais, tomēr mežonīgi apmātais vecais vīrs būtu pārliecinājis krietni daudz cilvēku Ņujorkā un Vašingtonā pievienoties viņam un ierīkot, šo fan­tastisko noliktavu? Vai iespējams, ka es vienīgais būtu to atšifrējis? Varbūt ne, šorīt Rosofs palaida joku — neveiklu? — par manu pievienošanos stulbeņu mi­dzenim. Es domīgi pakratīju galvu.
   —   Kā tā — aiziet atpakaļ?
   Dancigeram vēl bija atlicis mazliet buljona, un ta­gad viņš to izstrēba, piešķiebis bļodiņu, lai varētu izsmelt pēdējo lāsīti; arī es beidzu ēst savu sendviču. Dancigers pacēla galvu un cieši vērās man acīs: es skatījos tajās un sapratu, ka Dancigers nav jucis. Viņš bija ekscentrisks, ļoti iespējams, ka viņš maldī­jās, taču viņš bija pie pilna prāta, un es pēkšņi jutos laimīgs, ka esmu šeit. Dancigers jautāja:
   —   Kas šodien par dienu?
   —   Ceturtdiena.
   —   Kāds datums?
   —   Divdesmit sestais, vai ne?
   —   Pasakiet jūs to man.
   —   Divdesmit sestais.
   —   Kāds mēnesis?
   —   Novembris.
   —   Un gads?
   Es pateicu arī to; tagad es mazliet smaidīju.
   —   Kā jūs to zināt?
   Gaidīdams, kamēr prātā iešausies kāda atbilde, es sēdēju un pāri galdam raudzījos uz Dancigera vērīgo seju un pliko pakausi, tad paraustīju plecus.
   —   Es nezinu, kas man būtu jāatbild.
   —        Tad es atbildēšu jūsu vietā. Jūs zināt gadu, dienu un mēnesi burtiski miljons iemeslu dēļ: tāpēc, ka sega, zem kuras šorīt pamodātics, droši vien vis­maz pa daļai ir no sintētiska materiāla; tāpēc, ka jūsu dzīvoklī laikam gan ir kaste ar slēdzi, kuru pa­griežot uz stikla ekrāna parādīsies dzīvu cilvēku se­jas, kuri stāstīs jums dažādas blēņas; tāpēc, ka šorīt ceļā uz šejieni sarkani un zaļi gaismas signāli jums norādīja, ka drīkstat šķērsot ielu, un tāpēc, ka jūsu kurpju pazoles ir no sintētiska materiāla un būs iztu­rīgākās nekā adas zoles.
   Tāpēc, ka ugunsdzēsēju mašīna, kas pabrauca jums garām, lietoja skaņu signālu, nevis zvanu; tāpēc, ka pusaudži ģērbušies tieši tā un nevis citādi, un tāpēc, ka nēģeris, kuram jūs pagājāt garam, piesardzīgi pa­skatījās uz jums un jūs tikpat piesardzīgi raudzījā- ties uz viņu, un abi centāties to noslēpt. Tāpēc, ka
   «Times» pirmā lappuse izskatījās tieši tāda kā šo­rīt — kāda tā vēl nekad nav bijusi un nekad vairs arī nebūs. Un tāpēc, ka augu dienu jūs sastapsietics ar miljoniem un miljoniem vēl citu tādu pašu faktu.
   Lielākā daļa no tiem iespējama tikai šai gadsimtā, daudzi tikai tā otrā pusē. Daži iespējami tikai šai desmitgadē, citi tikai šai gadā, vēl citi tikai šai mēnesī un nedaudzi tikai šai vienā dienā. Saj, jums visapkārt ir burtiski neskaitāmas lietas, kas ar desmi­tiem biljonu neredzamu pavedienu saista jūs pie šā gadsimta… gada… mēneša… dienas… un momenta.
   Viņš paņēma dakšiņu, lai nokniebtu gabaliņu tor­tes, taču ar tās rokturi pieskārās savai pierei.
   —   Un šeit ir vēl miljoniem šo neredzamo pave­dienu. Piemēram, jūsu zināšanas par to, kas pašlaik ir prezidents. Ka Frenks Sinatra tagad varētu būt jau vectētiņš. Ka bizoni vairs neklaiņo pa prēriju un ka ķeizaru Vilhelmu visumā neuzskata par sevišķi bīstamu. Ka monētas ir izgatavotas no vara, nevis no sudraba. Ka Ernests Hemingvejs ir miris, ka tagad visu taisa no plastmasas un ka no kokakolas dzīve nekļūst vieglāka. Šis saraksts ir bezgalīgs, viss tas ir daļa no jūsu un visu citu apziņas. Un saista jūs tā­pat kā mūs visus ar to dienu un tieši to momentu, kad šī faktu kopa un tieši tikai šī ir iespējama. Jūs nekad nevarat no tā izbēgt, un es jums pierādīšu, kāpēc.
   Dancigers saburzīja papīra salveti un noiika to uz šķīvja malas.
   —   Paēdāt? Vai nevēlaties vēl kaut ko?
   —   Nē, es lieliski ieturējos. Paldies.
   —   Pavisam pieticīgs lenčs, taču, kā saka, lai tas iet jums labumā. Uzkāpsim uz jumta. Es savu torti paķeršu līdzi.
   Izgājuši no kafejnīcas, mēs neliela gaiteņa galā sākām kāpt pa iežogotām cementa ugunsdzēsēju kapnem, kuru galā pavērās durvis uz jumtu. Lietus bija pārgājis, debesis bija atkal gandrīz skaidras, tikai pie apvāršņa vēl rēgojās mākoņi. Vairākas meitenes un vīrieši sēdēja audekla krēslos, pavērsuši sejas pret sauli. Kad izgājām uz jumta, viņi, padzirduši mūsu soļu troksni uz grants, pagriezās un apsveicinājās ar Dancigeru, kas smaidīja un ar plašu vēzienu pasita gaisā knipi. Jumta virsa bija milzīga — vesels pilsē­tas kvartāls; jumts bija diezgan parasts, klāts ar darvu un granti, tikai tajā bija desmitiem un desmi­tiem logu, un vesels mežs skursteņu un ventilācijas cauruļu rēgojās virs tā. Pieliekdamies zem sarūsējuša­jām trosēm, ar kurām bija nostiprināti augstākie skursteņi, šad tad apmezdami līkumu peļķēm, mēs aizgājām jumta viņā pusē pie apaļā ēnas plankuma, kuru savā piekājē meta ūdens tornis.
   Tālu uz dienvidaustrumiem es varēju redzēt mil­zīgo Pati American Building masīvu, kas aizēnoja un piespieda pie zemes visu Lielās centrālās stacijas ap­kaimi. Aiz tā es saskatīju garlaicīgi pelēkās Chrysler Building galu un pa labi, tālāk uz dienvidiem Empire State Building. Aiz tās varēja redzēt tikai gandrīz blīvu miglas sienu, dzeltenīgu no rūpnīcu dūmiem. Uz rietumiem, tikai kādu kvartālu tālāk, plūda Hu- dzonas upe un izskatījās kā netīri pelēks novadka- nāls, kāda tā īstenībā arī ir. Upes otrā krastā slējās Ņūdžersijas klintis. Austrumos starp ēkām un pāri Centrālajam parkam varēja redzēt mājas, kas atro­das aiz parka.
   Dancigers ar dakšiņu pamāja uz neredzamo ap­vārsni un jautāja:
   — Kas tur atrodas? Ņujorka? Un aiz tās pasaule? Jā, tā, protams, var teikt — šā acumirkļa Ņujorka un pasaule. Tomēr tikpat labi var sacīt, ka tur ir div­desmit sestais novembris. Tā diena, uz kuru jūs gājāt cauri šim rītam; tā ir pilna ar neapstrīdamiem faktiem, kas to padara par šodienu. Ļoti ticams, ka rītdiena būs gluži tāda pati, taču ne pilnīgi. Dažās mājās kādi priekšmeti būs novecojuši, un tos šodien lieto pēdējo reizi. Kāds vecs šķīvis beidzot būs saplīsis, kādam mats vai divi pie saknēm būs nosirmojuši, cits sajutīs pirmās slimības pazīmes. Daži šodien vēl dzīvi cilvēki būs miruši. Vienai otrai ēkai būs tuvāk spāru svētki, citām — sabrukums. Un tad tur, laukā, tik­pat nenovēršami būs mazliet savādāka Ņujorka un pasaule, un tāpēc arī mazliet savādāka diena.
   Dancigers devās uz priekšu, tuvodamies jumta ma­lai, pa ceļam nokniebdams kumosiņu tortes.
   —   Gluži laba torte. Jums arī vajadzēja paņemt kādu gabaliņu. Es parūpējos, lai mēs dabūtu sasodīti labu pavāru.
   Šeit augšā bija jauki. Kamēr mēs pastaigājāmies, saule bija pakāpusies augstāk, un mēs ar patiku ju­tām tās siltumu uz savām sejām. Pie jumta malas apstājāmies un atspiedāmies pret margām, kas snie­dzās līdz viduklim. Dancigers atkal pamāja uz pilsētu.
   —   Pārmaiņas, ko nes viena diena, parasti ir pārāk niecīgas, lai varētu manīt kādu starpību. Tomēr tās pamazām vien ir atvedušas mūs no laika, kad jūs lejā satiksmes gaismas signālu un kaucošu uguns­dzēsēju mašīnu vietā būtu redzējis iekoptus laukus, koku galotnes un strautus, govis ganībās, vīrus trīs- stūrenēs un britu kuģus, kas noenkurojušies dzidraja, koku apēnotajā Istriverā. Tas viss tur kādreiz ir bijis, Saj. Vai jūs varat to ieraudzīt?
   Es pūlējos. Es skatījos uz neskaitāmiem tūkstošiem logu, uz simtiem ēku ar sodrējiem klātām sienām un lejā uz ielām, kas gandrīz no vienas vietas bija kā nosegtas ar mašīnu jumtiem. Es centos šo skatu pār­vērst atkal par lauku ainavu, iedomājos tur lejā vīru ar sprādžu kurpēm, baltā parūkā, kas izskatījās kā sivēna aste, soļojam pa putekļainu lauku ceļu, kuru sauc par Plato ceļu[4]. Tas bija neiespējami.
   —   Jūs to nespējat, vai ne? Protams, ne. Vai varat saskatīt vakardienu? Ta ir palikusi gandrīz nemai­nīga. Un vēl daudz kas ir palicis arī no 1962., 1968., 1965. gada. Un samērā daudz vēl saglabājies ari no 1900. gada. Par spīti stikla kastēm, kuras nevar at­šķirt citu no citas, un tādiem briesmoņiem kā Pan American Building un pārējiem noziegumiem pret dabu un cilvēkiem, — viņš nobrauca ar roku pār seju, it kā vēlēdamies aizgaiņāt kādu rēgu, — ir atlikuši daži fragmenti no vēl agrākiem laikiem. Vientuļas celtnes. Dažreiz vairākas kopā. Un, ja aiziesiet uz pil­sētas centru, tur vietām ir veseli kvartāli, kas savā vietā stāvējuši jau piecdesmit, septiņdesmit, pat as­toņdesmit un deviņdesmit gadu. Tur ir izkaisītas gad­simtu vecas vai pat vēl senākas ēkas un pavisam ne­daudzas tādas, kas pieredzējušas Vašingtona laiku.
   Es ieraudzīju, ka Rūbs uznācis augšā, apvilcis vieglu mēteli un uzlicis galvā filca platmali; viņš godbijīgi gaidīja dažu soļu attālumā, lai nebūtu jādzird mūsu saruna.
   —   Tie ir vēl saglabājušies nostūri un fragmenti, Saj, — Dancigers ar dakšiņu vēlreiz pamāja uz ap- varsni, — no dienām, kas reiz bijušas tikpat reālas ka šodiena; pagātne vēl aizvien dzīvo: skaidrs aprīļa rīts 1871. gadā, pelēka ziemas pēcpusdiena 1840. gadā, lietains rīts 1793. gadā.
   Viņš pameta acis uz Rūbu, tad atkal pievērsās man.
   —   Manuprāt, viena no šīm senajām ēkām ir gan­drīz vai brīnums. Vai jūs esat redzējis Dakotu?
   Ko?
   Ja jūs to būtu kaut reizi redzējis, jūs atceretos šo vārdu. Rūb!
   Rūbs pieklājīgi panaca uz priekšu gluži kā modrs leitnants pēc pulkveža pavēles.
   —   Lūdzu, parādiet Sajam Dakotu.
   Iznākuši no milzīgās noliktavas, mēs ar Rūbu de­vāmies uz austrumiem, uz Centrālo parku. Es mazajā kantorītī pirmajā stāvā biju paņēmis savu cepuri un mēteli. Parkā mēs iegriezāmies Vestdraivā, alejā, aiz kuras tūlīt beidzas parks. Mēs soļojām uz priekšu zem kokiem, dažiem vēl turējās lapas, kas pēc šārīta lietus bija tīras un zaļākas. Rūbs, pametis skatienu visapkārt, teica:
   —   Šis parks pats arī ir kā savu laiku pārdzīvojis brīnums. Tieši pasaules vismainīgākās pilsētas sirdī praktiski gandrīz pilnīgi neskarti saglabāti ne tikai daži akri, bet vairākas kvadrātjūdzes. Nolieciet pa­gājušā gadsimta astoņdesmito gadu parka plānu blakus tagadējam, un jūs uz abiem ieraudzīsiet tos pašus nosaukumus un vietas. Protams, daži sīkumi ir mainījušies. Soli ir savādāki, noliktas citas atkri­tumu tvertnes, uzkrāsotas jaunas satiksmes zīmes, ceļu un taku klājums ir citāds. Taču senas fotogrāfi­jas parāda parku tādu pašu, un, izņemot automašī­nas uz ceļiem, nav nekādas starpības, kuru jūs varētu ieraudzīt, teiksim, no sestā vai septītā stāva.
   Rūbs laikam bija nogaidījis īsto brīdi — var jau būt, ka viņš rīkojās pēc pieredzes — jo tagad, kad bi­jām pagājuši garām kokam pie ceļa, kas nogriežas no Vestdraivas laukā no parka uz 72. ielu, viņš pacēla roku un, kad koka lapotne vairs neaizsedza skatu, norādīja uz priekšu.
   —   Piemēram, no šīs mājas augšējā stāva dzīvokļa.
   Un tad es to ieraudzīju un pēkšņi paliku stāvam kā
   sastindzis.
   Pāri ielai tieši pie parka slējās augsta blokmāja, kas pilnīgi atšķīrās no visa, ko biju Ņujorkā redzējis
   agrāk. No pirmā acu uzmetiena bija skaidrs, ka šī māja ir tā, kuru bija pieminējis Dancigers: lielisks mantojums no aizgājušā laikmeta. Es vēlāk atnācu atpakaj — kad bija uzkritis sniegs, kā jūs varat re­dzēt, — un nofotografēju ēku, iztērēdams veselu fil­miņu, pārvaldnieks mani uzveda pat uz jumta. Kā rāda viens no uzņēmumiem, katrs no astoņiem mājas stāviem ir divreiz augstāks nekā modernajā dzīvo­jamā mājā blakus.
   •— Tā, dēliņ, cēla astoņdesmitajos gados! Dažos dzīvokļos ir septiņpadsmit istabu, pie tam tās ir lie­las; tādā dzīvoklī patiešām var apmaldīties. Vismaz vienā no tiem ir brokastu istaba, pieņemšanas telpa, vairākas virtuves, nemaz nezinu, cik vannas istabu, % un vēl balles zāle. Sienas ir piecpadsmit collu biezas; šī māja ir cietoksnis. Nesteidzieties un apskatiet to pamatīgi, Saj, tā ir to vērta.
   Viņam bija taisnība. Es stāvēju un skatījos augšup,
   aizvien vel ieraudzīdams ko jaunu un iepriecinošu: zem dažiem lielajiem, senatnīgajiem logiem bija skaisti balkoni ar akmenī kaltiem rotājumiem, visu septīto stāvu apjoza balkons ar dzelzs kalumiem, gar mājas sienu augšup slējās pusapaļu erkeru kolonnas ar logiem, un augšā tie beidzās ar kupoliem.
   —   Sais dzīvokļos ir daudz gaismas, — Rūbs pie­metināja. — Māja celta blokveidā, pagalmā ir skvērs ar vairākām glītām bronzas strūklakām.
   —   Nu, tas ir kaut kas lielisks, vienkārši vienrei­zēji! — Es smējos, bezpalīdzīgi purinādams galvu, — pārāk skaista bija šī senā celtne. — Kā tas gadījies, ka tā vēl aizvien te stāv?
   —   Tā ir Dakota. Uzcelta astoņdesmito gadu sākumā, īstenībā ārpus pilsētas. Ļaudis žadzināja, ka tā esot tik nomaļus, ka tikpat labi varētu atrasties arī Dakotā, tāpēc to tā arī iedēvēja. Tā vismaz stāsta.
   Zinu, jūs nepārsteigs, ka pirms pāris gadiem grupa progresīvi domājošu pilsoņu kā apsviluši gribēja to nojaukt un tas vietā uzcelt vel vienu jaunu, modernu briesmoni ar daudz lielāku skaitu dzīvokļu, kas aiz­ņemtu to pašu platību: zemi griesti, plānas sienas, ne balles zāles, ne kalpotāju telpu, toties īpašnieki pelnītu uz velna paraušanu. Taču šoreiz gadījās, ka mājas īrnieki bija naudīgi un varēja cīnīties; tajā dzīvo laba tiesa bagātu slavenību. Viņi sametās kopā, nopirka māju, un tagad, šķiet, Dakotai nekas nedraud. Ja nu tikai nolādētais liktenis neizlemj, ka tieši šeit jāatbrīvo vieta ātrgaitas automobiļu maģistrālei cauri Centrālajam parkam.
   —   Vai mēs nevaram ieiet iekšā apskatīties?
   —   Šodien mums nav laika.
   Es atkal paskatījos uz augšu.
   —   No šīs puses vajadzētu būt varenam skatam uz parku.
   —   Skaidrs, ka ir arī.
   Šķita, ka Rūbam pēkšņi izgaisusi visa interese par Dakotu; viņš paskatījās pulkstenī, un mēs pagriezā- mies atpakaļ uz Vestdraivu. Drīz vien iznācām no parka; priekšā uz rietumiem es atkal redzēju milzīgo noliktavu un lasīju padzisušos burtus zem jumta: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555— 8811.»
   Ja es biju iedomājies — un man šķiet, tā arī bija, — ka Dancigera kabinets būs grezns un iespaidīgs, tad biju maldījies. Tieši pie durvīm uz baltmelnas plāk­snītes bija uzraksts bez jebkādiem tituliem — «E. E. Dancigers». Rūbs pieklauvēja, un Dancigers uzsauca, lai nākam iekšā. Rūbs atvēra durvis, ielaida mani un nomurmināja, ka satikšoties ar mani vēlāk. Sēdēdams pie rakstāmgalda, Dancigers pašlaik ru­nāja pa telefonu un ar rokas mājienu norādīja man uz krēslu blakus rakstāmgaldam. Es apsēdos. Cepuri un mēteli es atkal biju atstājis lejā. Skatījos apkārt, cik nu atļāva pieklājība.
   Kabinets bija neliels, mazāks un daudz tukšāks nekā Rosofa istaba. īstenībā tas izskatījās nenobeigts kabinets, kas tā saimniekam it kā nepieciešams, bet par kuru viņam tomēr nav nekādas intereses, jo lielāko daļu laika viņš pavada ārpus tā. Standarta grīdsega, pie vienas sienas mazs grāmatplauktiņš, pie otras — sievietes fotogrāfija; viņas mati bija frizēti pēc trīs­desmito gadu modes. Pie trešās sienas karājās milzīga Vinfīldas aerofotogrāfija, tikai citā rakursā nekā tā, kuru biju redzējis pirmīt. Dancigera rakstāmgalds bija nācis taisnā ceļā no kantora standartmēbeļu tir­gotavas, tāpat arī divi apmeklētājiem domātie pol- stētie metāla krēsli. Kaktā uz grīdas stāvēja ar doku­mentu mimeogrāfijām piebāzta kaste. Pie tālākās sie­nas uz galda bija kāds ar gumijotu pārklāju apsegts masīvs priekšmets.
   Dancigers pabeidza telefona sarunu — par kaut kādu pilnvaru kaut kam parakstīt galvojumus. Viņš atvēra augšējo atvilktni, izņēma cigāru, attina celo­fānu, tad ar kancelejas šķērēm pārgrieza cigāru tieši vidū un vienu pusi piedāvāja man. Es pakratīju galvu, un viņš ielika to atpakaļ atvilktnē, bet otru neaizde­dzinātu iesprauda mutē.
   —   Jums patika Dakota.
   Tas nebija jautājums, tas bija fakta konstatējums. Es smaidīdams piekrītoši palocīju galvu; arī Danci­gers smaidīja.
   —   Ņujorkā ir vēl arī citas būtiski neizmainījušās celtnes, dažas tikpat jaukas un pat daudz vecākas, tomēr Dakota ir vienreizēja, un zināt, kāpēc?
   Es papurināju galvu.
   —   Iedomājieties, ka stāvat pie viena no augšējo dzīvokļu logiem, kurus tikko redzējāt, un raugāties lejup uz parku; teiksim, rītausmā, kad ļoti bieži vēl nav manāma neviena automašīna. Jums visapkārt ir māja, kas nav pārvērtusies kopš dienas, kad tā tika uzcelta; arī istaba, kurā atrodaties, ir tāda pati un ļoti iespējams, ka pat loga stikls, pa kuru skatāties, arī ir vēl tas pats. Bet, lūk, tas Ņujorkā ir pavisam vienreizējs: viss, ko jūs redzat ārpusē, ari nav mai­nījies.
   Viņš pārliecās pāri galdam un cieši skatījās manī, lēni valstīdams savu puscigāru no viena mutes kak­tiņa otrā.
   —   Paklausieties! — viņš dedzīgi iesaucās. —• Ne­kustamo īpašumu pārvaldes firma, kuras pārziņā bija Dakota, vēl arvien darbojas, un mēs uzņēmām mikro- filmā tās vecos pārskatus. Mēs droši zinām, kad un cik ilgi bijuši neapdzīvoti dzīvokļi, kuru logi iziet uz parku. — Viņš atkal apsēdās. — Iedomājieties, ka viens no augšējiem dzīvokļiem stāvējis tukšs divus mēnešus 1894. gada vasarā. Un tā arī bija. Iedomā­jieties, mēs nokārtosim — un to mēs arī izdarīsim —, ka dzīvokli uz šiem mēnešiem nākamajā vasarā izīrē mums. Un tagad centieties saprast mani. Ja Albertam Einšteinam atkal reiz ir taisnība — un tā ir —, tad, lai cik grūti to saprast, 1894. gada vasara vēl eksistē. Klusais dzīvoklis pastāv tai bijušajā vasarā gluži tāpat, kā tas pastāvēs nākamajā va­sarā. Nepārkārtots un neizmainījies, gluži tāds pats šovasar kā toreiz. Es ticu, ka šai vasarā cilvē­kam no dzīvokļa, kurš nav mainījies, varētu būt iespējams ieiet tai otrā vasarā, saprotat, tikai iespe- jams.
   Doktors Dancigers sēdēja, atzvēlies krēslā, un ska­tījās man cieši acīs, un viņa zelētais cigārs viegli drebēja.
   —   Tik vienkārši? — es pēc laba brīža ieminējos.
   —       Nu nē! — Viņš atkal strauji pārliecās pāri gal­dam. — Nepagalam nav tik vienkārši, — viņš iesau­cās un pēkšņi uzsmaidīja man. — Neskaitāmie mil­joni neredzamo pavedienu, kas eksistē šeit, Saj, — viņš pieskārās savai pierei, — piesaistīs viņu šai va­sarai, lai arī dzīvoklis ap viņu nebūtu mainījies. —- Viņš atkal apsēdās, skatījās uz mani un vēl aiz­vien viegli smaidīja. Tad viņš ļoti klusi un lietišķi teica:
   —• Bet es teiktu, Saj, ka šis Projekts dzima dienā, kad man iešāvās prātā, ka varbūt ir kāda iespēja saraut šos pavedienus.
   Es sapratu; es zināju šā Projekta mērķi. Protams, es to biju sapratis jau pirms laba laika, taču tagad tas bija pateikts vārdos. Vairākas sekundes es sēdēju, lēni kratīdams galvu, un Dancigers gaidīja, lai es kaut ko saku. Beidzot es arī teicu:
   —   Kāpēc? Kāpēc jūs gribat to darīt?
   Doktors atšļuka savā krēslā, vienu garo roku salie­cis sev aiz muguras, un paraustīja plecus.
   —   Kāpēc Raiti gribēja uzbūvēt aeroplānu? Lai sa­gādātu nodarbošanos stjuartēm? Vai lai mums būtu iespēja bombardēt Vjetnamu? Nē, man šķiet, ka viņu vienīgā reālā doma bija — redzēt, vai viņi to spēj. Man liekas, ka tieši tāpēc krievu zinātnieki palaida orbītā pirmo zemes pavadoni, un nav nozīmes, kāda iedomāta mērķa dēļ tas noticis. Nekāda cita iemesla nebija, viņi tikai gribēja zināt, vai spēs to paveikt, gluži tāpat kā zeņķi spridzina petardes zem skārda kannas, lai redzētu, vai tā patiešām uzskries gaisā. Un es domāju, ka ar šo iemeslu pilnīgi pietiek. Iespai­dīgos mērķus izgudroja vēlāk, lai attaisnotu šausmīgi lielos izdevumus par šīm rotaļlietām, bet pirmie mē­ģinājumi notika, velns lai parauj, tikai aiz ziņkārības, manu zēn, un tāpat ir arī ar mums.
   To es sapratu. Es pajautāju:
   —   Jauki, bet kāpēc Vinfīlda Vermontas štatā 1926.
   gadā? Vai Parīze 1451. gadā? Vai Dakotas dzīvoklis 1894. gadā?
   —   Vietas mums nav svarīgas. — Viņš izņēma ci­gāru no mutes un apskatīja to kā kaut ko derdzīgu, pēc tam iebāza atpakaļ mutē. — Un arī laiks nav sva­rīgs. Tic nav nekas cits kā tikai šāvieni uz labu laimi. Mēs neesam sevišķi ieinteresēti kraukļu cilts indiāņos 1850. gadā vai kādā citā laikā. Bet sagadījies, ka vai­rāki tūkstoši akru neskartas zemes Montānā pieder federālajai valdībai, un tur nekas nav pārvērties kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Lauksaimniecības de­partaments uz četrām, augstākais uz piecām dienām slēgs ceļu pa šo rajonu — tur nebrauks ne mašīnas, ne autobusi, un ari reaktīvās lidmašīnas nelidos pāri. Viņi var sagādāt arī apmēram tūkstoš bizonu lielu ganāmpulku. Ja mums šo rajonu atvēlētu uz kādu mēnesi, mums nevajadzētu nodarboties ar simulē- šanu Lielajā Manēžā. Bet tagad mūsu cilvēks piera­dīs šeit — mēs tā ceram — un būs gatavs darīt visu iespējamo tais pāris dienās, kas mums atvēlētas īsta­jos apstākļos.
   —   Kas attiecas uz Vinfīldu, — viņš pamāja uz fo­togrāfiju pie sienas, — tā ir pavisam sīka pilsētele noplicinātas lauksaimniecības zemes rajonā, un, kad mēs to ieguvām, tā faktiski bija pamesta. Jau četr­desmit gadu pilsētiņa palēnām mirst, pakāpeniski zaudējot iedzīvotājus. Pēdējos trīsdesmit no šiem ga­diem gandrīz neviens nešķieda naudu, lai pilsētu mo­dernizētu un mēģinātu cīnīties pret nenovēršamo. Tas ir vecs stāsts Jaunajā Anglija; visas spoku pilsētas jau nav tikai rietumos vien. Si pilsētiņa bija vairāk izolēta nekā pārējās spoku pilsētas, tāpēc mēs ar kā­das citas aģentūras palīdzību uz labu laimi nopirkām to. Liekas, lai uzceltu dambi.
   Dancigers pasmīnēja.
   —      Mēs noslēdzām ceļu uz pilsētu un tagad re­staurējam to. Ak dievs, cik tas ir jautri! Pārmaiņas pēc viss notiek atpakaļgaitā: mēs iznicinām ātrgaitas automobiļu maģistrāli, kas šķeļ jaukās, vecās pilsē­tiņas pašu sirdi; kādā jaukā vietā nojaucam kādu briesmoni bez logiem. Senatnes iznīcinātāju intelektu šīs izdarības novestu līdz ārprātam, bet mūsu ļaudīm tas sagādā lielu prieku.
   Dancigers sēdēja un smaidīja kā jūrnieks, kas stāsta par savu visjaukāko piedzīvojumu uz sausze­mes.
   —   Viņi izārda visas neona reklāmas, norauj visus telefonus, izskrūvē visas matētās elektriskās apgais­mošanas spuldzītes. Mēs esam izveduši jau gandrīz visas ar elektrību darbināmās ierīces — zāles pļāvē­jus un tamlīdzīgas lietas. Mēs novācam katru skripa- tiņu plastikātu, atjaunojam vecās ēkas un nojaucam nedaudzās jaunās. No dažām ielām izlauzām bruģi un pārvērtām tās atkal par jaukiem lauku ceļiem. Kad būs gatava maiznīca, svaigo maizi tajā iesaiņos baltā papīrā un pārsies ar aukliņu. Gelardi veikalā ierīkos nelielus ūdens smidzinātājus, lai svaigie dārzeņi visu laiku būtu vēsumā. Ugunsdzēsēju mašīnu vilks zirgi, visi automobiļi būs īsti tālaika modeļi, un tipo­grāfija katru dienu sāks izlaist 1926. gadā iznākušo laikrakstu dublikātus. Darbus mēs veicam pēc plašām studijām, fotogrāfijām, salīdzināšanas un pilsētas pārskatu pārbaudes, un, kad būsim tos beiguši, man šķiet, aizmirstā mazā Vinfīlda atkal reiz būs tāda kā 1926. gadā. Nu, ko jūs par to domājat?
   Es smaidīju tāpat kā viņš.
   —   Izklausās iespaidīgi. Un dārgi.
   —  Nepavisam. — Dancigers noteikti pakratīja galvu. — Viss kopā tas maksās tikai mazliet vairāk par trim miljoniem dolāru — mazāk nekā divas stundas kara, un tas katrā ziņā ir labāks naudas izšķiešanas veids. Viss tikai viena cilvēka dēļ; jūs viņu šorīt redzējāt Lielajā Manēžā.
   —   Vīrs uz koka mājiņas verandas?
   —   Jā. Tā ir Vinfīldas mājas precīza kopija. Džons tajā, cik labi spēdams, dara visu, lai iejustos dzīves stilā, kāds 1926. gadā valdīja Vinfīldā Vermontas štatā. Tad, kad viņš būs sagatavojies un arī mums viss būs kārtībā, apmēram desmit dienas — ilgākais praktiski iespējamais laika posms — kādi divi simti aktieru un statistu sāks staigāt pa restaurētajām Vinfīldas ielām, braukās vecmodīgās mašīnās, un, ja būs pietiekami silts, sēdēs uz verandām. Viņiem iestāstīs, ka izmēģina kādu eksperimentālu filmu uz­ņemšanas tehniku un apslēptas kameras uztvers viņu improvizētās, bet autentiskās izdarības; tas jāpatur prātā visu laiku, kamēr viņi atradīsies laukā. Starp šiem diviem simtiem faktiski visi, kuriem būs darī­šana ar Džonu — mazliet vairāk par divdesmit cil­vēkiem — būs no Projekta. Mēs ceram, ka Džons būs psiholoģiski sagatavojies, lai varētu maksimāli izmantot īsās desmit dienas.
   Zelēdams savu cigāra stumbeni, vecais vīrs skatī­jās pāri kabinetam uz milzīgo fotogrāfiju pie sienas. Tad viņš atkal palūkojās uz mani.
   —   Un tas ir visu mūsu Lielās Manēžas konstruk­ciju mērķis. Tā ir sagatavošanās, tur atrodas īsto no­tikumu vietu pagaidu atvietotāji, jo tās vai nu nav pieejamas, vai arī nav lietojamas pietiekami ilgu laiku. Visā pasaulē nav daudz tūkstošgadīgu celtņu, taču viena no tām ir Parīzes Dievmātes katedrāle. īsto notikumu vietu mums ļaus lietot nepilnas piecas stun­das — tikai vienā naktī no pusnakts līdz rītausmai. Ile de Citē un labajā un kreisajā Sēnas krasta izslēgs gāzi un elektrību, cik tālu tās gaisma varētu būt re­dzama no katedrāles. Darbības vietā mums atļaus novietot dekorācijas. Tas ir viss, ko ar mūsu Valsts
   departamenta palīdzību spējām izplēst no franču val­dības. Viņi domā, ka gatavojamies filmas uzņemša­nai. Mēs pat sagatavojām pilnu scenāriju, ko viņiem parādīt, pie tam tik reālistisku un sliktu, ka esam pārliecināti, ka viņi tam noticēs. Neviens no Projekta nelolo lielas cerības par šo mēģinājumu; mūsu rīcībā būs tikai dažas stundas, un cs baidos, ka ar to nepie­tiks. Un tas ir tik sen; vai kāds tiešām pa īstam spētu iejusties tai laikā? Es šaubos par to, tomēr cerības vēl nezaudēju. Mēs darām, ko spējam katrā vietā, kuru atklājam, — tas arī ir viss.
   Dancigers piecēlās un pamāja, lai sekoju viņam pie galda, uz kura stāvēja apklātais priekšmets.
   —   Tagad jūs zināt, kas ir mūsu Projekts. Pro­tams, vēl atliek neskaitāmas detaļas. Labāko es pa­glabāju beigām — jūsu uzdevumu.
   Viņš norāva pārklāju, un kļuva redzams skaisti iz­gatavots telpisks makets. No baltām viļņu galotnēm klāta zaļa ūdens pacēlās kokiem apaugusi sala. Tai pretim pāri jūras šaurumam no akmeņiem piekaisītas pludmales slējās nolaidena klints, uz kuras auga mežs, starp kokiem stāvēja balta māja ar margu apjoztu verandu.
   —   Mēs ceļam to lejā, Lielajā Manēžā. — Dancigers pieskārās kokiem apaugušās salas virsotnei. — Tā ir Eņģeļu sala Sanfrancisko līcī un pieder štatam un federālajai valdībai. Izņemot to, ka salā atrodas sen pamesta imigrācijas stacija un novārtā atstāts raķešu starta laukums, kurus abus aizslēpj koki, sala izskatās gluži tāda pati kā gadsimtu mijā, kad šī māja, — viņš pieskārās tās mazajam jumtiņam, — bija jauna. Tā ir pirmā māja, kuru šeit uzcēla, no tās paveras visskaistākais skats, un tā ir vistuvāk ūde­nim. īstā māja vēl aizvien stāv savā vietā, un no tās logiem, izņemot tos, kas ēkas aizmugurē, nevar re­dzēt jaunākās mājas, kuras saceltas tai apkārt. Un Eņģeļu sala aizsedz tiltu pāri līcim. Tā skats no mā­jas, ja neņem vērā modernos kuģus un kuterus, kas braukā pa šaurumu, ir gluži tāds pats kā toreiz. Ve­selas divas dienas un trīs naktis šaurums būs tāds kā senāk, tajā būs arī divi preču burinieki un daži mazāki kuģīši. — Dancigers man uzsmaidīja un uz­lika lielo, smago roku man uz pleca. — Sanfrancisko allaž ir bijusi jauka vieta, kurp aizbraukt. Bet stāsta, ka tā pilsēta, kas aizgājusi bojā 1906. gada zemes­trīcē un ugunsgrēkā, esot bijusi sevišķi skaista un ka pasaulē neesot vairs nekā tai līdzīga. Un tā, Saj, — Sanfrancisko 1901. gadā ir jūsu uzdevums.
   Nevienam nepatīk sabojāt dramatisku momentu. Un tomēr man bija jāsamaitā šā nevainīgā dramatiskā brīža noskaņa, kura man tā patika. Un es, pieri sa­raucis, papurināju galvu.
   —   Nē. Ja man ļauj izvēlēties, doktor Danciger, tad es negribētu Sanfrancisko. Es vēlētos pamēģināt Ņujorkā.
   —   Ņujorkā? — Doktors samulsis paraustīja vienu plecu. — Es pats tā nedarītu, taču, ja vēlaties, varat mēģināt Ņujorkā. Man šķita, ka piedāvāju jums ko sevišķu,taču …
   —   Man ļoti žēl, doktor Danciger, tomēr es nedo­māju Ņujorku 1894. gadā, — es samulsis pārtraucu viņu.
   Tagad Dancigers vairs nesmaidīja; viņš cieši vērās man acīs, prātodams, vai nav manī smagi vīlies.
   —   AI Un kad tad? — viņš klusu jautāja.
   —   1882. gada janvārī — datumu es neatceros, bet es to uzzināšu.
   Es nebiju paspējis pabeigt teikumu, kad viņš jau noliedzoši kratīja galvu.
   —   Kāpēc?
   Es jutos muļķīgi, skaidrodams:
   —   Lai… redzētu, kā kāds cilvēks nosūta vēstuli.
   —  Tikai lai novērotu? Vai tas ir viss? — viņš ziņ­kārīgi jautāja, un es piekrītoši palocīju galvu.
   Doktors strauji pagriezās, piegāja pie rakstām­galda, pacēla telefona klausuli, uzgrieza divciparu numuru un gaidīja.
   —   Fren? Pārbaudiet pārskatus par Dakotu; tie ir filmā. Vai parka pusē 1882. gada janvārī ir kāds tukšs dzīvoklis?
   Mēs gaidījām. Es nositu laiku, pētīdams maketu uz galda, staigāju tam apkārt, noliecos tam pāri, lai sle­peni pašķielētu uz doktoru. Dancigers satvēra spalvu, steigšus kaut ko uzkricelēja uz bloknota lapiņas, tad noteica: — Tencinu, Fren, — un nolika klausuli. Viņš noplēsa lapiņu no bloknota, pagriezās pret mani un neapmierinātā balsī teica:
   —   Man tiešām žēl, bet 1882. gada janvārī Dakotā ir divi tukši dzīvokļi. Viens otrā stāvā, no tā nav ne­kāda labuma. Taču otrs atrodas septītajā stāvā un būs tukšs visu mēnesi — no pirmā janvāra līdz februārim. Atklāti sakot, es biju cerējis, ka nebūs tādas iespējas un jūsu nodomu nevarēs īstenot, tad arī viss ar to būtu beidzies. Saj, šai Projektā nedrīkst iejaukt ne­kādas personiskas intereses. Tas ir sasodīti nopietns pasākums, un te nekas nenotiek personisku interešu dēļ. Tāpēc varbūt būs labāk, ja jūs man pastāstīsiet, kas jums īsti ir aiz ādas.
   —   Es to darīšu. Bet es negribu jums tikai stāstīt, ser, gribu arī kaut ko parādīt. Rīt, jo, ja jūs pats re­dzēsiet, par ko ir runa, man šķiet, ka jūs varbūt man piekritīsiet.
   —   Es tā nedomāju, — Dancigers no jauna papuri­nāja galvu, taču viņa acis atkal bija draudzīgas. — Tomēr katrā ziņā parādiet man, kas tas ir; ja jums izdevīgi, tad rit no rīta. Dodieties tagad mājās, Saj, šī bija smaga diena.

5

   Mēnešus trīs pēc iepazīšanās ar Ketrinu Mankuso es kādu vakaru pavadīju viņu uz mājām; vairs lāgā neatceros, kur īsti mēs bijām izbraukuši ar viņas mūžveco mašīnu. Es pārbraucu to pāri ietvei un novietoju spraugā starp veikalu un blakus māju, un mēs pāri mašīnas aizmugurei izrāpāmies laukā. Augšā, dzīvoklī virs veikala, Keita uzlika vārīties ūdeni tējai. Viss bija tāpat kā vienmēr, tomēr man šķiet — mēs abi zinājām to, jau noģērbjot mēte­ļus, — šovakar kaut kādā mistiskā veidā — mis­tiskā tāpēc, ka līdz šim vakars ne ar ko nebija atšķīries no daudziem citiem — mēs bijām šķērsojuši kādu neredzamu robežu un mūsu attiecības vairs nebija izmēģinājums, bet kļuvušas mērķtiecīgas, jo Keitija man sāka stāstīt visu par sevi.
   Viņa ienesa tēju, katrā rokā pilnu tasi uz apakšta­sītes, un es zināju, ka manā tasē viņa cukuru iebē­rusi jau virtuvē, pasniedza man manējo, nosēdās bla­kus uz dīvāna un sāka stāstīt, it kā mēs abi jau iepriekš būtu sapratuši, ka viņa tā darīs. Lielākajai daļai no tā, ko viņa man tovakar stāstīja, šeit nav nozīmes, bet pēc kāda brīža viņa man pajautāja:
   — Vai tu zini, ka es esmu bārene?
   Es pamāju ar galvu, to viņa man jau sen bija pateikusi. Kad Keitai bijuši divi gadi, viņas vecāki nedēļas nogalē devušies izbraukumā, atstādami viņu kā vienmēr pie kaimiņiem — Airas un Bellas Kārmo- dijiem. Tas noticis Vestčesterā. Kārmodiji bijuši daudz vecāki par abiem Mankuso, taču ģimenes cieši sadraudzējušās. Kārmodijam bērnu nav bijis, un viņi bijuši gluži kā uzburti uz Keitu. Braucot uz mājām, viņas vecāki aizgājuši bojā.
   Nākamajās dienās Kārmodiji paturējuši Keitu pie sevis. Un, kad izrādījies, ka Keitai nav nekādu radi­nieku, kas būtu varējuši viņu pieņemt — bijusi tikai kāda Keitas mātes māsīca, kas dzīvojusi citā štatā un bērnu nekad nebija redzējusi, — Kārmodiji Keitu likumīgi adoptējuši, un mātes māsīca tam tīri prie­cīgi piekritusi. Kārmodiji meiteni uzaudzinājuši, un Keitai viņi, protams, bijuši kā tēvs un māte, jo savus īstos vecākus viņa nemaz nav atcerējusies.
   Es pamāju: jā, es zināju, ka viņa ir bārene. Keita piecēlās, iegāja guļamistabā un atgriezās, nesdama rokā sarkanus spīdošus papes vākus, tādus kā ermo­ņikas, tie bija apsieti ar sarkanu aukliņu. Turēdama vākus klēpī, viņa tos atvēra, sameklēja īsto nodalī­jumu, iebāza roku — būtībā mēs visi esam aktieri un jau no dzimšanas mīlam uzspēli —, taču neizņēma neko laukā, tikai turpināja runāt, ļaujot augt manai ziņkārei.
   —   Airas tēvs bijis Endrū Kārmodijs, puslīdz pazīs­tams finansists un politiķis deviņpadsmitā gadsimta Ņujorkā, kaut nav bijis no īsti slavenajiem. Šķiet, ka vēlāk viņš vairs nav pratis taisīt naudu un zaudējis visu agrāk sarausto bagātību. Galvenais viņa slavas iemesls bijis tas, ka viņš bijis tāds kā padomdevējs prezidentam Groveram Klīvlendam[5] viņa otrās prezi­denta pilnvaras laikā deviņdesmitajos gados, tad, kad piedzimis Aira.
   Es pamāju un, lai kaut ko pateiktu, ieprasījos:
   —   Kādus padomus tad viņš prezidentam devis?
   Keita smaidīja.
   —   Es nezinu. Man šķiet, neko sevišķu. Kā vēstu­riskai personai viņam bijusi niecīga nozīme. Aira mēdza stāstīt, ka ļoti plašajā Klīvlenda otrās prezi­denta pilnvaras laika vēsturē viņa tēvam varbūt būtu vieta tikai vienā mazā zemsvītras piezīmītē. Taču
   Airām tas bijis svarīgi, jo, kad Aira bijis vēl zēns, es īsti nezinu, cik vecs, viņa tēvs izdarījis pašnāvību. Un man šķiet, ka Aira visu mūžu nav spējis tēvu izdzēst no savas atmiņas.
   Keita izņēma roku no mapes. Viņa turēja tajā mazu melnbaltu momentuzņēmumu.
   —   Endrū Kārmodijs esot bankrotējis un zaudējis visu savu naudu. 1898. gadā viņš ar sievu pārcēlies uz Montānas štatu, uz mazu pilsētiņu Džilisu. Pēc ilga laika, trīsdesmitajos gados, kad Aira sen jau bijis pieaudzis un vairs nav dzīvojis Džilisā, viņš aizbraucis atpakaļ uz turieni, tikai lai pārliecinātos, vai viņa tēva kaps ir tāds, kādu viņš to atcerējies no bērnības. Tas bijis tieši tāds.
   Keita pasniedza man mazo fotogrāfiju.
   —   Sis ir viņa tēva kapakmens, ko Aira tovasar nofotografējis. Man šķiet, tas aizvien vēl stāv turpat; es kādreiz gribētu aizbraukt to apskatīt.
   Skatīdamies uz mazo, spīdīgo momentuzņēmumu savā plaukstā, es netiku gudrs, ko īsti redzu. Tad es pazinu — tas bija tāds kapakmens, kādu zīmē kari­katūristi — vecmodīga plāksne ar taisniem sāniem, kuri uz augšu noapaļoti pareizā pusaplī. Šķita, ka kapakmens nepaceļas no zemes augstāk par kādu puspēdu, tas bija zemāks nekā citi un nestāvēja vairs pilnīgi taisni, bet bija noslīdzis uz kreiso pusi. Foto­grāfija bija asa un skaidra; Aira to bija uzņēmis tieši īstajā apgaismojumā. Akmens stāvēja ar retu zālīti apaugušas kapa kopiņas galvgalī; skaidri varēja saskatīt dažas noziedējušas, pūkainas pienenes. Kapa kopiņa bija veca un saplakusi, gandrīz vienā līmenī ar zemi. Es, mazliet iztrūcies, pamanīju, ka akmenī iegravētās zīmes nav burti; uz pieminekļa nebija uzraksta, tikai zīmējums, un cs pacēlu mazo foto­grāfiju tuvāk lampai, kas stāvēja dīvāna gala.
   Zīmējums bija deviņstaraina zvaigzne apli. To veidoja kādi deviņdesmit vai simt punkti. Akmeņka­lis bija iekalis punktus citu aiz cita, zvaigzni veido­jošie punkti saskārās ar apli, un zīmējums klāja gan­drīz visu pieminekļa priekšpusi līdz pašai zemei. Fotogrāfija bija laba, katrs punkts bija redzams graudainajā akmens virsmā kā sīka, melni noēnota iedobīte; laika zoba sagrauztā pieminekļa apaļā virsa asi izcēlās uz daudz tumšākā cieši noblietētās zemes un retās zālītes fona. Blakus stāvošie kapakmeņi fotogrāfijā bija neasi.
   Man liekas, ka es kādu minūti — un tas ir ilgs laiks — stingi skatījos uz fotogrāfiju. Uzņēmums bija aizraujoši reāls; kaut kur tālu mazā Montānas pil­sētiņā vēl aizvien stāv šis ērmotais kapakmens, ļoti iespējams, ka nosūbējis un raupjš, padots gadiem ilgai aukstuma un karstuma, mitruma un sausuma un daudzu gadalaiku mijai. Beidzot es palūkojos uz Keitu.
   —   Un šito viņa sieva novietoja pie viņa kapa?
   —   Tas visu mūžu satrauca Airu.
   Viņa atkal parakņājās maps ē, tad izvilka kādu papīru — garu, taisnstūrainu, zilu kā sarkankrūtīša oliņa. Tā bija aploksne.
   —   Airas tēvs nošāvās. Kādā vasaras pēcpusdienā. Sēdēdams pie rakstāmgalda mazā koka mājelē. Un šo viņš bija atstājis uz galda, — Keita stāstīja.
   Es paņēmu aploksni. Uz tās bija dzēsta zaļa trīs centu pastmarka ar tā uzzīmētu Vašingtona profilu, kādu nekad nebiju redzējis. Zīmogā pāri pastmarkai varēja izlasīt: «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. g. 23. janvārī pīkst. 6 vakarā», zemāk ar melnu tinti rakstīta adrese: «Endrū V. Kārmodi- jam, eskvairam, Sitijā, Piektajā avēnijā 589.» Aplok­snes apakšējais labais stūris bija viegli pārogļojies, it kā būtu aizdedzināts un gandrīz tūlīt pat atkal apdzēsts. Es pagriezu aploksni otrādi — otra puse bija neaprakstīta.
   —   Paskaties iekšā, — Keita mudināja.
   Aploksnē bija balta uz pusēm pārlocīta papīra lapa;
   viena mala bija apsvilusi, it kā būtu atradusies aploksne, kad tā aizdedzināta. Virs locījuma tai pašā skaidrajā rokrakstā kā adrese ar melnu tinti bija rakstīts: «Ja Jūs interesē saruna par Kararas mar­moru Tiesas namā, lūdzu, ierodietics nākamajā ceturtdienā pusvienos Pilsētas valdes parkā.» Zem locījuma vietas plašā, gandrīz nesalasāmā skribelē- jumā ar zilu tinti, pie tam uz papīra bija uzkrituši četri tintes traipi, bija uzkricelēts: «Šīs vēstules nosū­tīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul (šķiet, ka tālāk, kur papīrs bija apdedzis, kaut kas trūka). Tas šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir mana Vaina un mans Noziegums (apdegušajā vietā trūka vēl viens vārds), nav iespējams to nedz noliegt, nedz arī no tā izbēgt. Un tā ar nelaimīgo piemiņu savā priekšā es tagad izbeidzu savu dzīvi, kuru man vajadzēja izbeigt jau toreiz.»
   Es jutu, ka lūpu kaktiņi man savelkas vieglā smaidā; tas šķita tik nereāli. Lūkojoties uz mazo apdegušo papīra lapiņu, bija grūti saprast, ka reiz cilvēki patiešām varējuši rakstīt tik izpušķotā un uzpūstā stilā un pēc tam paņemt revolveri un nošau­ties. Tomēr, lai kā arī bija uzrakstīta zīmīte, ko turēju rokā, tā bija reāla; es atkal paskatījos uz to un vairs nesmaidīju; tā bija izmisuma pilna vēsts par kāda cilvēka esības pēdējiem mirkļiem. Es ieliku to atpakaļ aploksnē un paskatījos uz Keitu.
   —   Pasaules gals? — es jautāju.
   Taču Keita papurināja galvu.
   —   Neviens nekad neuzzināja, ko tas nozīmē. Man šķiet, to zināja tikai Airas māte. Man tik bieži stāv acu priekšā skats — kaut gan es nīstu šīs atmiņas —, kā viņa ieskrien pulvera smakas pilnajā istabā ar šāviena troksni vēl ausīs un nostājas blakus vīram, kas saļimis uz galda, kā izlasa šo zīmīti, aizdedzina to, pēkšņi tomēr noslāpē liesmu un paglabā zīmīti. Ārstu viņa neesot izsaukusi. Kārmodijs esot trāpījis tieši sirdī, tā viņa teikusi izmeklēšanā pēc bērēm; katrs muļķis būtu varējis redzēt, ka viņš miris. Viņa bez kavēšanās nomazgājusi līķi un saģērbusi to apbedīšanai. Tais laikos un tai vietā nebijis nekas neparasts, ka līķi nebalzamē; taču viņa neļāvusi ne apbedīšanas biroja vadītājam, ne arī kādam citam ieiet telpā, iekams līķis nav bijis saposts iezārko- šanai.
   Tas bijis skandāls pilsētas mērogā, kā Airām bēr­nībā ne reizi vien atgādināts. Tomēr Airas māte pali­kusi nelokāma. Izmeklēšanā Kārmodija atraitne ska­tījusies pratinātājiem tieši acīs un teikusi, ka viņai neesot ne jausmas, ko nozīmējot atstātā zīmīte, un ka nevienam citam neesot nekādas daļas par to, ko viņa darījusi. Pēc desmit dienām viņa uz kapa uzli­kusi akmeni, kura fotogrāfiju tu redzēji, un neviens nekad neesot dzirdējis no viņas ne vārda, kas izskaid­rotu notikušo.
   Sis gadījums apēnojis Airas dzīvi. Visu mūžu viņš vēlējies uzzināt: kāpēc, kāpēc, kāpēc? Un es arī.
   Un arī es gribēju to pašu. Tai vakarā mēs daudz ko pārrunājām. Es Keitai stāstīju par sevi, galveno­kārt par savu laulību un šķiršanos, un par to, ko es no tā sapratu un ko nesapratu. Tas nebija nekas tāds, ko es agrāk būtu vēlējies ar kādu pārrunāt. Tomēr, kaut tērzēju pats par sevi ar ieinteresētu klau­sītāju, kas visu to gribēja zināt, daļa manu domu vēl aizvien kavējās pie Endrū Kārmodija, prātojot: kāpēc, kāpēc, kāpēc?
   Iespējams, ka cilvēka visspēcīgākais instinkts, pat varenāks par izsalkumu un seksu, ir ziņkārība — absolūta nepieciešamība uzzināt. Ta var dominēt un bieži arī dominē par kādu veselu mūžu, tās dēj var lauzt kaklu, un izredzes apmierināt ziņkārību var būt vissatraucošākās jūtas. Un tāpēc piektdienas rītā doktora Dancigera kabinetā es sēdēju, tik tikko spē­dams sagaidīt, ko viņš man atbildēs. Doktors bija mani uzklausījis, apskatījis mazo momentuzņēmumu un zilo aploksni, ko biju patapinājis no Keitas. Dan­cigers sēdēja aiz sava rakstāmgalda un vēroja mani; šodien viņš bija ģērbies tumšzilā divrindu uzvalkā un baltā kreklā ar sarkanbrūnu taurentiņu, man mugurā bija tas pats pelēkais uzvalks, kas vakar. Pēc brīža viņš atkal paņēma zilo aploksni un skaļi lasīja:
   —   «Šīs vēstules nosūtīšana bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznīcināja visu Pasaul… šķiet gandrīz neticami, tomēr tā ir…»
   Doktors pēkšņi pasmīnēja.
   —   Un jūs gribētu novērot, ka viņš šito nosūta, vai ne? Nu, kas gan var jums to pārmest! Es arī gribētu to redzēt. Bet kāds labums jums no tā tiks, Saj? Ko jūs uzzināsiet? Ja vispār kaut ko, tad tikai vēl kādu nenozīmīgu sīkumu; tas turpinās jūs mocīt, un jūs nevarēsiet atklāt visu noslēpumu. Jo jūs droši vien esat sapratis — viņš pārliecās pāri galdam uz manu pusi —, ka nedrīkst kaut vai tikai mazdrusciņ iejauk­ties pagātnes notikumos. Mainīt kaut ko pagātnē nozīmētu mainīt nākotni, kas no tās atkarīga. Tādas iejaukšanās sekas ir neiedomājamas, un tāds risks ir pilnīgi nepieļaujams.
   —   Protams! Un es to saprotu. Gribu tikai redzēt, kā vēstuli nosūta, doktor Danciger! Man ir skaidrs, ka neko daudz neuzzināšu. Varbūt pat neko. Bet . . . nu, es nevaru to izskaidrot…
   —   Nevajag. Jo es saprotu. Tomēr. ..
   —  Ja mēģinājums izdosies, es kaut ko novērošu. Kāpēc gan ne šo gadījumu?
   Man šķiet, ka teorētiski nav iemesla to nedarīt; es jau baidījos, ka jūs jautājumu nostādīsiet tā. Labi, Saj. Vakar pēc jūsu aiziešanas es piezvanīju pado­mes locekļiem. Mums ik pa divi mēnešiem notiek apspriedes, nākamajai vajadzēja notikt šīs nedēļas beigās, un es lūdzu viņus sapulcēties šodien. Vakar vakarā es nezināju, kas jums prātā, bet man liekas, tas ir kaut kas tāds, kas jāizšķir padomei. Zināt, man nav gluži brīvas rokas. Es darīšu padomei zināmu šo jūsu priekšlikumu. Un arī tā teiks «nē».
   Mazliet vēlāk Dancigers padomes telpās stādīja mani priekšā tās locekļiem. Konferenču zāle bija diez­gan liela un tipiska, tāda pati kā daudzās reklāmu aģentūrās: priekšā bija pārvietojama tāfele, pie pre­sētajiem sienas paneļiem piesprausta laba tiesa palie­linātu fotogrāfiju un zīmējumu, galvenokārt no Lie­lās Manēžas; garš konferenču galds, ap to vīrieši kreklos, svīteros un uzvalkos. Dancigers vadāja mani apkārt galdam iepazīstinādams. Dažus es jau pazinu — tur bija Rūbs, šodien ģērbies uzvalkā, viņš tikai uzsmaidīja un pamāja man; bija arī kāds inže­nieris, ar kuru Rūbs mani bija iepazīstinājis gaitenī. Es iepazinos ar pārsteidzoši jaunu inteliģenta izskata vēstures profesoru no Kolumbijas, ar plikgalvainu, tuklu meteorologu no Kalifornijas tehnoloģiskā institūta, ar Čikāgas universitātes bioloģijas profe­soru, kas tiešām izskatījās pēc profesora, ar Prinsto- nas universitātes vēstures profesoru, kas izskatījās pēc naktskluba komedianta, ar nervozu un modru armijas kājnieku pulkvedi Esterhāzi, kas bija civil- tērpā; ar zemiska izskata Savienoto Valstu senatoru un vēl citiem. Man šķiet, ka tā bija diezgan izcila sabiedrība, bet pēc tā, kā visi skatījās uz mani, kad sarokojāmies un apmainījāmies pieklājības frāzēm, konstatēju, ka godaviesis šobrīd esmu es. Visi pēc kārtas piecēlās, smaidīja, kaut ko pateica; un arī es smaidīju un kaut ko atbildēju, bet sasveicinoties visi pētoši skatījās man sejā. No tā nopratu, ka es un vēl kads pusducis tādu pašu kā es esam tie, kuru dēļ notiek šī un visas citas apspriedes. Projekts bijām mēs, un, kad gāju uz kafejnīcu, lai pie tases kafijas sagaidītu Dancigeru, es pēkšņi jutos varen ievēro­jama persona.
   Doktors ieradās minūtes divdesmit vēlāk, izskatī­jās apmierināts un drusku pārsteigts. Apsēdies pie mana galdiņa, viņš pavēstīja, ka padome piekritusi manam lūgumam. Dancigers teica, ka Rūbs, Prinsto- nas profesors un Esterhāzi esot izcīnījuši man uzvaru. Viņi bija pierādījuši, ka manā nodomā nav nekā ļauna un, iespējams, ka tam, ko cs gribēju darīt, būs pat savas priekšrocības; tātad jautājums bija izlemts. Dancigers pasmaidīja un teica:
   — Un tagad jūs ievedat kārdināšanā mani. 1882. gadā mana māte bija sešpadsmit gadu veca. Viņa bija dzimusi 6. februārī, un viņas dzimšanas dienā tēvs, māte un māsa aizveduši viņu uz Voleka[6]teātri; tieši toreiz viņa sastapusies ar manu tēvu. Tā uz visu mūžu palika ģimenes anekdote. Viņš, ener­ģijas pārpilns jauns dendijs, ieradies teātrī un ierau­dzījis Ābolu Mēriju, īsti raksturīgu tā laika tipu, kura pie teātriem pārdevusi ābolus. Kaut kāda impulsa mudināts, viņš pasniedzis sievai zelta monētu piecu dolāru vērtībā, piemetinādams, ka tā nesīšot laimi gan Mērijai, gan viņam pašam. Mērija atbildējusi, ka šis vakars būšot viņam svētīgs; tēvs iegājis vestibilā, un viņam iekritis acīs zaļš samta tērps un meitene, kurai tas bijis mugurā. Tēvs pazinis ļaudis, ar kuriem mei­tenes ģimene sarunājusies, piegājis klāt, iepazīsti­nāts, un pēc dažiem gadiem viņi apprecējušies. Tagad jūs varat saprast, kādā kārdinājumā jūs esat ievedis mani.
   Es smaidīdams pamāju ar galvu, un Dancigers atzvēlās savā krēslā.
   —   Daudzreiz es itin nemaz nespēju ticēt šim Pro­jektam. Viss pasākums man šķiet absurds, bezcerīgs. Bet, ja tas izdosies, Saj, ja jūs patiesi sasniegtu tā laika Ņujorku un, neviena neievērots, stāvētu vesti­bila kaktā, jūs varētu būt manu vecāku satikšanās aculiecinieks … nu, ja mums var būt viens personisks nolūks, tad var būt arī otrs. Es būtu jums ļoti patei­cīgs, Saj, ja jūs uzzīmētu viņu ģīmetnes, kādi viņi toreiz izskatījās.
   Viņš strauji piecēlās.
   —   Un tagad mums jāpasteidzas. Viņi varēšot tikt galā līdz pirmdienai, ja strādāšot arī nedēļas nogalē.
   Es sēdēju, klausījos un piekrītoši māju ar galvu, tai pašā laikā juzdams, ka pacilātības brīdī, kad Dan­cigers pastāstīja man jauno ziņu, mans satraukums gluži perversi saplaka, un visa mana ticība vecā vīra Projektam izsīka, it kā būtu pasista vaļā kāda spunde. Tā bija sajūta, kas atkal un atkal man uzbruka, sākot ar pirmdienas rītu, un es pat pieradu pie tās.

6

   Sestdien es pēdējo reizi noskuvos. Pirmdienas rītā stāvēju klasē, kur Dancigers bija man licis ierasties; pie pretējās sienas rindojās desmit ar papīru pārklāti manekeni. Es nogāju garām un noskatīju tos, nagi man niezēja pacelt vienu papīra loksni uz augšu un palūrēt. Taču, kamēr centos sadūšoties, klasē iestei­dzās kalsns, ka man šķita, gadus divdesmit sešus vecs vīrietis un stādījās man priekšā. Tas bija Mār­tiņš Lāstfogels, mans instruktors; mēs sarokojāmies un vienojāmies, ka prātīgāk būtu saukties priekšvār­dos. Es nosēdos vienā no klases krēsliem un vēroju, kā viņš stāvēja aiz rakstāmgalda un rakņājās apdi­lušā portfeli, kura siksnas no gadiem ilgas lietošanas bija sarullējušās un kuram zem slēdža rēgojās apaļas, nobružātas papīra etiķetes driska ar uzrakstu «Ro- lumbijas universitāte».
   «Mīļā pasaulīt,» es nodomāju, «tas nu gan ir neglī­tais pīlēns!» Viņam bija pārāk mazs zods, tas nesa­derējās ar degunu, kas bija liels, smails un pārāk garš; matus viņam būtu vajadzējis apcirpt jau pirms kādām trim nedēļām, un sukāti tie droši vien nebija kādas četras nedēļas. Bet, kad viņš paskatījās uz mani un pasmaidīja, viņa acis bija draudzīgas, dedzī­gas un gudras; es vēlāk uzzināju, ka Mārtiņam ir četrdesmit viens gads un brīnišķīgi skaista sieva, kura domā, ka viņas Mārtiņš ir īstais brīnums.
   —   Okei, — viņš iesaucās, kad bija atradis meklēto — žūksni kartīšu ar piezīmēm, kuras ar lielu mīlestību pāršķirstīja un kārtīgi novietoja uz galda stūra.
   —   īstenībā es neesmu skolotājs, tāpēc, ja neizsa- kos skaidri vai arī sarunāju muļķības, tūlīt sakiet. Esmu zinātnieks, viens no laimīgajiem cilvēkiem, kas var nopelnīt iztiku, darīdams to, kas viņam patīk, un man patīk pētīt vēsturi. Pajautājiet man, kā četr­padsmitajā gadsimtā bija apgaismotas Parīzes ielas — ja tās vispār bija apgaismotas —, vai arī, no kā astoņpadsmitajā gadsimtā taisīja parūkas, vai arī, kā Jaunās Anglijas gaļas veikalos 1926. gadā iesaiņoja cūku taukus. Un es rakņāšos pa pagātnes gruvešiem un mēģināšu to noskaidrot. Nedēļas nogali es pavadīju, urķēdamies pa astoņdesmitajiem gadiem, un es to darīšu vēl un vēl. Tas ir šausmīgi novārtā pamests laika posms, kaut gan nezinu, kālab, jo toreiz ir noticis ļoti daudz interesanta. Bet es šeit neesmu tikai tāpēc, lai piestūķētu jūs ar faktiem par šo laiku. Jūs gluži labi tiekat galā ar divdesmito gadsimtu, nemaz nezinādams visu par to.
   Mārtiņš panāca šaipus galda, nostājās pie tuvākā manekena un satvēra pārklāju.
   —   Un es arī nedomāju, ka jums būtu jāzina viss par astoņdesmitajiem gadiem. Bet jums tie ir jāizjūt.
   Mārtiņš norāva pārklāju no manekena.
   Uz tā bija vecs dzeltenpelēks apģērbs, kas izskatī­jās kā smags, tumša auduma maiss; es piecēlos un piegāju klāt to apskatīt. Kleita nedzīvi karājās uz manekena, tās apakšmala skārās pie grīdas, garās, kuplās piedurknes bija noļukušas gar sāniem. Apkakle bija augsta, krūtis un aproces rotāja sarež­ģīts sīku, nespodru melnu pērlīšu raksts.
   —   Mēs to aizņēmāmies no Smitsona muzeja. Jūsu dēļ. Ar lidmašīnu atvedām šurp. Tas darināts un val­kāts astoņdesmito gadu sākumā. Ļaudis staigā pa Smitsona muzeju, skatās uz šitam līdzīgiem priekšme­tiem un domā, ka sievietes toreiz tā ģērbušās, — Mār­tiņš teica un pakratīja galvu. — Bet tā nav. Iekaliet sev smadzenēs, ka tā tas nav. Paskatieties uz krāsu, ja to vēl vispār var saukt par krāsu! Senās krāsas nebija noturīgas, Saj! — viņš to noskaldīja tā, it kā es mēģinātu ar viņu strīdēties. — Ģērbs ir balojis gadu desmitiem, pārvērties, beidzot tam vairs nav nekādas krāsas. Un apskatiet audumu. Sakrunkojies. Vietām sarāvies, vietām nokarājas un noļūk; man šķiet, ka no šiem pavedieniem ir pagaisusi visa dzī­vība. Pat pērlīšu apmalojums nomelnējis!
   Mārtiņš pastiepās un uzsita man uz pleca.
   —       Un jums jāsaprot, vēl vairāk nekā jāsaprot, jums tas ir jāizjūt: sievietes astoņdesmitajos gados nebija nekādi spoki. Tās bija dzivas sievietes un nekad nebūtu vilkušas mugurā šitādas lupatas! — Viņš ar īkšķi piebikstīja vecajam tērpam. — Sieviete, kam tas kādreiz piederēja — ko gan īsti viņa valkāja, kad pirmo reizi uzģērba šo kleitu? Te ir tas, kas viņai bija mugurā! Viesībās.
   Mārtiņš norāva pārklāju no blakus manekena; to nevarēja saukt vienkārši par tērpu, tā bija tualete no spilgta vīnsarkana samta, auduma uzkārsums bija svaigs un nenodilis, priekšpusē un mugurpusē drāna bija lieliski sakārtota daudzās krokās. Pērlīšu apmale, lauzdama gaismu, vizuļoja tīrā, tumši sar­kanā krāsā, un šķita, ka apģērbs būtu dzīvs. Tas bija efektīvs ģērbs un no augšas krītošajā gaismā mirguļoja kā dārgakmens.
   —   Mēs izvēlējāmies šo oriģinālu, —• Mārtiņš pie­skārās nožēlojamajam dzeltenpelēkajam muzeja tēr­pam, — jo viņiem Smitsona muzejā kopā ar tērpu bija atstāts arī apraksts, kad un kā tas ticis pagata­vots, klāt bija arī šuvējas piegrieztne un neizbalojis drānas gabaliņš. Mēs likām uztaisīt tieši tādu pašu. — Mārtiņa pirksti nespēja valdīties, tie noglauda grezno, jauno sarkano samtu. — Un šis ir daudz līdzīgāks dzīvas sievietes reiz valkātam tēr­pam nekā oriģināla atliekas.
   Viņš norūpējies skatījās uz mani, tad norādīja uz gluži jauno tērpu.
   —   Vai jūs varat, Saj, redzēt īstu, dzīvu sievieti, meiteni, kas uzģērbusi šo tērpu un izskatās lieliski?
   —   Pie joda, jā, es pat redzu, kā viņa dejo!
   Šai nedēļā — es nespēju novaldīt rokas, tās visu laiku taustīja jauno, augošo bārdu — mēs apskatījām visvisādu vīriešu un sieviešu cepuru kolekciju — ori­ģinālus un dublikātus, rokassomiņas, uzročus, cim­
   dus. Kādu rītu es stāvēju, grozīdams rokā sievietes kurpi, pētīdams trauslo, pelēki melno ādu, kuru krus­tam šķērsām vagoja plaisas. Purngals un lente uz tā bija ērmoti bezkrāsaini, perlamutra podziņas salū­zušas; tā vairs nebija kurpe, bet kaut kads dīvains krāms. Tad Mārtiņš pasniedza man tās dubultnieci no jaunas ādas, un es sajutu rokā lokanu kurpi; tā bija izrotāta ar perlamutra podziņām, purngals un platā lente uz tā bija spilgti gaišsarkani. Mārtiņam netrūka izdomas — kurpe nebija gluži nelietota. Tā smaržoja pēc svaigas ādas, taču pazole bija mazliet nobružāta, papēdis zaudējis asās maliņas, un spīdo­šajā pēdas pacēluma vietā jautās tikko manāma krociņa.
   Mārtiņš pavīpsnādams sacīja:
   — Nelaime tā, ka viss, kas atlicis no tālās pagāt­nes, ir novecojis. Relikvija. Tā var mums kaut ko pavēstīt par to, kāda bijusi pagātne, tomēr parasti iznīcina sajūtu, ka šie priekšmeti būtu piederējuši patiesi dzīvam cilvēkam. Bet šī kurpe — tā varētu piederēt dzīvai sievietei. Kaut gan tā bija jāuztaisa mums pašiem.
   Es pamāju ar galvu; nebija grūti redzēt jaunu mei­teni sēžam uz gultas malas, uzvelkot un aizpogājot kurpi, pēc tam grozot potīti un pašai apbrīnojot, kā jaunā āda gaismā laistās.
   Vairākas dienas mēs ar Mārtiņu šķirstījām grāma­tas, kuru lappuses bija nobrūnējušas un vietām klā­tas pelējuma traipiem. Lappuses pāršķirstot, stūrīši noplīsa. Tikai spoks būtu spējis kādreiz lasīt šādu grāmatu. Tad Mārtiņš no kādas kastes izņēma tās pašas grāmatas, tikai to vāki bija jauni un spilgti sarkani, zili un zaļi; tituli bija tikko kā uzdrukāti ar mirdzošiem zelta burtiem, lappuses tīras un baltas, svaigais, melnais iespiedums vēl smaržoja pēc tipo­grāfijas krāsas. Acīmredzot tās vēl nekad nebija
   lasītas — včl ne. IJn manā iztēlē pamazam saka rosī­ties un atdzīvoties astoņdesmitie gadi.
   Reiz pusdienas laikā ieraudzījām Rūbu kafejnīca stāvam rinda, vēlāk viņš piebiedrojās mums ar Mar­tinu, lai paēstu lenču. Pēcpusdienā viņš izvadāja mani pa visiem birojiem, pa galdniecību un metālap­strādes darbnīcu, pa nelielu bibliotēku, apspriežu zaļi, drēbnieku un kurpnieku darbnīcu, Lielās Manē­žas kontroles telpu, nelielu kinozāli un visām citām vietām, kur strādāja cilvēki, un iepazīstināja ar visiem.
   Es iepazinos ar Piteru Mārplu, jaunu zīmētāju Projektā; agrāk viņš bija strādājis par dekoratoru kada Ņujorkas teātrī, pie tam viņš bija labs dekora­tors; izrādījās, ka esmu redzējis vairākas lugas viņa skatuviskajā ietērpa. Es sastapu Lariju Makdermotu, Projekta fotogrāfu; viņš šad tad bija strādājis kādai reklāmu aģentūrai, kurā kādreiz biju nodarbināts arī es. Es iepazinos ar tehniķiem, stenogrāfiem, inženie­riem, ar kādu grāmatvedi, ar vēstures profesoru no Kalifornijas universitātes un ar ļaudīm, kuru darbu neviens nepiemin; Rūbs par vienu no tiem atsaucās kā par «mūsu galveno kukuļdcvēju», un aprunātais tikai pavīpsnāja.
   Es sastapu arī savus kolēģus — pārējos kandidā­tus, izņemot tikai divus, kuri jau uzturējās Lielajā Manēžā, — Džonu Maknotonu Vermontas mājā un Džordžu Vingu, kraukļu cilts indiāni un bijušo flo­tes apakšvirsnieku, kas dzīvoja vigvamā. Viņus es jau biju redzējis. Viens no kandidātiem bija tas, kas mācījās viduslaiku franču valodu; mums bija kāds kopējs draugs, bet mēs ne viens, ne otrs nespējām atcerēties ta priekšvārdu. Kāda cita kolēģe bija mis Ailīna Jorgensena, tieva, iebiedēta izskata jauna matemātikas skolotāja no Linkolnas Nebraskas štatā; viņa blakus klasē sāka studēt gadsimtu mijas laika Sanfrancisko. Es iepazinos ar glīto čarlstona meiteni un jaunekli, kurš bija vingrinājies cīņa ar gumijas durkli.
   Gaitenī, ejot uz liftu, Rūbs ierunājās:
   —   Ar šito pāri gan mēs nošāvām buku. Viņi kafej­nīca sāka kopā dzert kafiju, pēc tam kopā pusdienot, tad — sastapties ārpus darba. Protams, tagad viņus neinteresē nekas cits kā tikai viņi paši. Viņi drīz pre­cēsies. Tas jau ir varen jauki, bet mēs taču šeit neesam nodibinājuši vientuļo siržu klubu, un neviens vairs nedod nenieka par to, ka vienam vai otram no viņiem vispār veiksies. Nu, tad mēs aizlikām visus aiz trejdeviņām atslēgām, un tagad ir spēkā likums: pava­diet daļu dienas kopā ar pārējiem kandidātiem Šeit uz vietas, ja tā izgadās, tikai vairs nekādas brāļo- sanās; okei?
   Skaidrs, jo čarlstona meiteni es tik un tā esmu nokavējis.
   Kādu dienu vienu stundu pavadīju doka Rosofa kabinetā, kur viņš mani iepazīstināja ar pašhipnozes tehniku. Tas bija pārsteidzoši viegli, vismaz tehnika tada bija. Doktors nosēdināja mani savā lielajā, za­ļajā ādas klubkrēslā un lika iekārtoties pavisam ērti.
   - Ja gribat, aizveriet acis, kaut gan tas nav nepie ciešams, — viņš sacīja.
   Es aiztaisīju acis.
   —   Tagad tikai iestāstiet sev, ka jūs jūtaties aiz­vien ērtāk un ērtāk, ka gan jūsu ķermenis, gan psihe aizvien vairāk nomierinās. Un ļaujiet šai sajūtai īste­noties. Tad sakiet sev, ka jūs pamazām palēnām grimstat transā. Būdams pilnīgi nomodā un apzino­ties to, ļaujieties vieglam transam. Neraizējieties par vārdu «transs», tas vienkārši ir ērts termins, lai apzī­mētu spēju viegli pakļauties suģestijai, tas nav nekas mistisks. Līdzko jūtat, ka esat sasniedzis šādu stā­vokli, gari un plaši ieskaidrojiet sev, ka esat pats sevi hipnotizējis. Tad pārbaudiet to: sakiet sev, ka uz laiku nespējat pacelt roku. Izmēģiniet, un, ja jūs patiešām nevarat roku pacelt, tad jūs esat transā. Pēc tam izmēģiniet kādu pašhipnozes suģestiju tikai gri­bat. Piemēram, ja jums sāp galva, sakiet sev, ka jūsu galvas sāpes pāries, pirms būsiet paspējis izskaitīt līdz pieci. Vai ari jūs varat izdzēst domas, emocijas, atmiņas un vēlāk ar pēchipnozes suģestiju likt tām atkal atgriezties. Okci? Pašhipnoze patiešām ir spē­cīgs līdzeklis.
   Es pamāju ar galvu, un Rosofs atstāja mani vienu, lai varu sākt. Es rīkojos, kā viņš bija mācījis, un jutu, ka kļūstu brīnum mierīgs un rāms. Iestāstīju sev, ka pakāpeniski slīgstu vieglā transā, un man šķita, ka jūtu, kā tas notiek. Sēdēju nekustēdamies, gandrīz aizsnaudies. Iestāstīju sev, ka nespēju pacelt roku, ka tā nespēj kustēties. Pievērsis acis žaketes piedurknei, mēģināju roku pacelt un, kad tā uzšāvās gaisā, gan­drīz iegāzu sev pa aci.
   Mēģināju no jauna, šoreiz daudz ilgāk, juzdams, ka visi muskuļi atslābst; vienīgi mana roka nezināja, ka esmu hipnotizēts. Katru reizi tā cēlās uz augšu kā centīgs, bet stulbs suns, kas īsti neizprot triku. Doks drīz atgriežas un ieteica man praktizēties mājās, vislabāk tad, kad patiešām esmu noguris un miegains.
   Kādu rītu Mārtiņš Lāstfogels pāri klases priekšā stāvošajai tāfelei uzvilka ekrānu un aizmugurē novie­toja pārvietojamu projektoru. Mēs abi sēdējām bla­kus, un Mārtiņš turēja rokā pārnēsājamo vadības pulti. Viņš noklikšķināja slēdzi, un projektora gaisa ventilators sāka darboties, baltas gaismas plankums ar noapaļotiem, izplūdušiem stūriem nosedza gan­drīz visu ekrānu. Vel viens klikšķis, un plankums pār­vērtās asi fokusētā melnbaltā zīmējumā — vecmo­dīgā kokgriezumā. Tā bija ielas ainava, ka man šķita, no astoņdesmitajiem gadiem; uz ielas bija dzīva satiksme, pa to brauca karietes un pajūgi, steidzās gājēji. Tā bija laba gravīra, taču šādu zīmēšanas stilu nelietoja jau kādu pusgadsimtu.
   —   Droši vien pagatavota tieši pēc fotogrāfijas, — Mārtiņš klusi piebilda; viņš neapzināti apslāpēja balsi, kā cilvēki mēdz darīt tumsā. — Kamēr vēl nepazina fototipiju, daudzus kokgriezumus ilustrāci­jām gatavoja pēc fotogrāfijām. Ja tā, tad jūs redzat ainu, kas var būt absolūti precīzs kāda reāla acu­mirkļa attēls. Un tas ir tas, kas mūs aizved pagāju­šajā laikā. Skatoties uz šo kokgriezumu savā ilustrē­tajā nedēļas žurnālā, astoņdesmito gadu cilvēks varēja iztēloties šo ainu.
   Tas bija mans darbalauks, un es ieteicos:
   Šodien mēs īstenību neattēlojam tā. Tas man atgādina japāņu mākslu, kurā plakanā perspektīva padara šķības pat rietumnieku acis. Mums zīmējums šķiet nereāls, taču tā laika skatītājam …
   Pareizi! Lasiet vien savu lekciju pats un izēdiet mani no darba! Tikai neaizmirstiet, ka man ir jāuztur ģimene. Okei! Mēs iedevām šo kopiju un vēl žūksni citu Sidnejam Erkhartarn. Vai jūs viņu pazīstat?
   Esmu redzējis viņa darbus: ielas ainavas, pilsē­tas skatus. Galvenokārt akvareļus. Viņš ir gluži labs.
   —   Viņš prot parādīt pilsētas dvēseli. Vai jums šķiet, ka šai zīmējumā viņš to ir panācis?
   Mārtiņš noklikšķināja slēdzi, un Sidneja Erkharta zīmējums — es labprāt vēlētos būt tā īpašnieks — piepildīja ekrānu. Tā visos sīkumos bija tā pati ainava, kuru tikko bijām aplūkojuši. Ari šis bija zīmējums, bet krāsains, ar zīmuļa un tušas kontūrām norobežotajiem laukumiem ar otu bija uzklāta ķīniešu tuša spēcīgos toņos. Tā bija tā pati ainava, tomēr impresionistiska, viss tajā virmoja. Viņš bija izlicis uz papīra to, ko cs tik bieži biju centies sasniegt, ska­toties Keitijas stereoskopā. Karietēs iejūgtie zirgi patiešām rikšoja, blakus liem vezumnieku zirgi mirka sviedros un bija saspringuši aiz piepūles. Ekipāžu riteņi griezās, to spieķi zibēja gaismā, un kāds ūsains vīrs izlocījās starp pajūgiem, drāzdamies uz priekšu, un viņa kājas izveicīgi kustējās. Un skatītājs visu to redzēja. Kad Erkharta zīmējums uzzibsnīja uz ekrāna, bija mirklis, kad es pats stāvēju ietves malā un vēroju ainavu, un tā bija gandrīz reāla.
   Mēs visu priekšpusdienu pavadījām, skatoties zīmējumus un fotogrāfijas no agrīnajiem astoņdesmi­tajiem gadiem, pēc tam Erkharta, Kārla Morza, Mirēja Sidorfska un citu «tulkojumus»; tas bija Mār­tiņa radīts termins, pie tam īsti trāpīgs. Visi zīmē­jumi nebija vienlīdz labi, daži bija izdevušies tikai daļēji. Taču citi atstāja spēcīgu iespaidu, un es pie­peši pārdzīvoju satraukumu, uz mirkli ieraugot pagātnes acumirkļa realitāti.
   Jau ilgi pirms bijām beiguši apskati, es biju pār­liecināts, ka varu panākt to pašu — man nav nepie­ciešams ne Erkharts, ne kāds cits; arī es varu skatī­ties uz vecu grebumu vai fotogrāfiju un pilnīgi iejus­ties tajā tā, ka spēju atrast un uztvert sen pagājušo īstenību. Es tagad varēju to tikpat labi kā lielākā daļa šo jauno zīmējumu autoru, man šķita, ka pat labāk. Es nezināju, vai es varētu tikpat labi zīmēt, es nebiju drošs, vai esmu pietiekami liels mākslinieks, es šaubījos par to. Bet savā iztēlē es spēju to panākt.
   Kad gājām uz kafejnīcu pusdienot, es to pastāstīju Mārtiņam, un viņš piekrītoši pamāja ar galvu.
   — Mēs cerējām, ka jūs tā jutīsiet, Rosofs to pare­dzēja. Taču jums neatliks laika īstai zīmēšanai, un šā rīta mērķis bija jūs tikai ierosināt. Mums vēl ir vesels lērums vielas, kas jums jāizstudē un «jāpār­tulko» pašam savām vajadzībām.
   Ks pavadīju trīs dienas viens pats pie projektora, skatoties eitu pēc citas astoņdesmito gadu ainavas un cenšoties atklāt to dziļāko būtību. Ar laiku cs ieguvu pieredzi un spēju to panākt pavisam ātri.
   Kādu pēcpusdienu pulksten četros drēbnieka darb­nīcā mani nomērīja no galvas līdz kājām. Stāvēju zeķes, turēdams katra rokā spaini ar smiltīm, kamēr kurpnieks apzīmēja manu pēdu kontūras.
   Vienu nedēļu Mārtiņš gandrīz visu laiku lasīja lek­cijas no savām kartītēm.
   — Cik iedzīvotāju bija Savienotajās Valstis 1880. gadā? — viņš man pajautāja iesākumam.
   Es izdalīju pašreizējo iedzīvotāju skaitu ar divi un pateicu, ka simt miljonu, taču Mārtiņš lika šo skaitli vēlreiz dalīt ar divi. Toreiz bija tikai piecdesmit mil­jonu amerikāņu, lielākā dala no tiem dzīvoja aus­trumos no Misisipi. Rietumu prērijās vēl aizvien klai­ņoja bizoni; jaunais transkontinentālais dzelzceļš bija naeionals brīnums un izraisīja tādu satraukumu, ar kuru nespēj mēroties pat šodienas kosmisko lido­jumu radītais satraukums; indiāņi vēl aizvien skal­peļa baltos. Tā bija pavisam cita zeme un cita pasaule; toreiz vēl eksistēja dzīvnieki, kas tagad jau iznīkuši. Ari sociālā sistēma bija pavisam cita — Eiropa tolaik bija pilna karaļu, karalieņu, impera­toru, caru un carieņu, un viņi nebūt nebija tikai grez­numam, viņi valdīja.
   Mārtiņš stāstīja, kā tolaik pasaulē ceļojuši un pār­vadājuši preces. Tvaikoņi un dzelzceļi darbojās jau vairākus gadu desmitus, bet, par spīti tam, precinieki vēl aizvien lielākoties brauca ar burām, un vairums cilvēku ceļoja tā, kā bija ieraduši — kājām vai ar zirgiem. Gandrīz visi Amerikas iedzīvotāji dzīvoja un nomira tai pašā štatā vai pat pilsētā, kur bija pie­dzimuši; vairāk ļaužu brauca pāri okeānam nekā ceļoja paši pa savu zemi. Mārtiņš stāstīja, ka astou desmito gadu pasaule, kaut gan citāda, tomēr bijusi tuvāka mūsējai, nekā parasti domā.
   — Tā ir sasodīti atšķirīga pasaule, taču nav sveša mūsējai. Man šķiet, jūs varēsiet tur justies kā mājās.
   Keita domāja, ka mani garie mati, kas sniedzās līdz apkaklei, un jaunā bārda — es biju sācis to jau apcirpt — padarot mani sevišķi skaistu, un es viņai piekritu. Viņa bija sākusi palīdzēt man mājas nodar­bības. Kādu dienu es viņu aizvedu uz lenču kādā Mcdisonskvēra restorānā un ielūdzu arī Rūbu un dok­toru Dancigeru, un abiem viņa patika. Pēc tam viņi Keitai atļāva apmeklēt Projektu. Doktors Dancigers pats izrādīja viņai Lielo Manēžu, un viņa sekretāre gandrīz visu pārējo Projektu. Es apskatē nepiedalī­jos, biju pārak aizņemts ar Martinu Lāstfogelu.
   Keitai tagad savā ziņā viss par Projektu bija skaidrs, un gandrīz katru vakaru, parasti pie viņas, bet dažkārt arī manās mājās, Keita mani apmācīja pēc Mārtiņa lekcijām, cenšoties iekalt man atmiņā visus nepieciešamos faktus. Keita kopā ar mani pēc fotogrāfijām un kokgriezumiem, kurus es atnesu mājās, pūlējās iejusties astoņdesmitajos gados. Kādā sestdienas rītā es aizvedu viņu uz Projektu un parā­dīju rekonstruētos tā laika apģērbus, cepures, cimdus un kurpes. Keita bija sajūsmināta un ilgojās, kaut varētu pielaikot kādu no tērpiem. Viņa man bija lie­lisks palīgs un, manuprāt, paātrināja mācīšanās pro­cesu. Vismaz Mārtiņš bija par to pārliecināts. Viņa man milzīgi daudz palīdzēja pašhipnozes tehnikas apgūšanā; Keita pēc mana apraksta to tūlīt saprata un apjauta, kā to panākt. Un tad arī es noticēju, ka pašhipnoze patiešām ir iespējama. No Keitas aprak­sta es ieguvu priekšstatu par patieso sajūtu, kāda rodas ieslīgstot transā. Kādu vakaru, sēžot pie Kei­tas viņas antīkajā šūpuļkrēslā, — patiesi ārkārtīgi ērtā mēbeles gabalā — man tas izdevās. Es pa īstam nespēju pakustināt roku un sēdēju, stingi skatīda­mies uz io kā noburts. Tad teicu sev, ka roka atkal «(brīvota, pamēģināju, 1111 tā atkal spēja kustēties. I'ec tam iestāstīju sev, ka aizmirsīšu savu adresi un palikšu transā, kamēr Keita ierunāsies. Es sēdēju, pūlēdamies atcerēties adresi, un neparko nespēju to atminēties. Tas bija gan aizraujoši, gan mazliet baigi. Es paskatījos uz Keitu, kas lasīja kaut kādas Martina piezīmes, un tai pašā mirklī viņa palūkojās uz mani. Viņa pasmaidīja un vaicāja:
   —   Vai izdevās?
   Un es vienā acumirklī atkal atcerējos un kā vien­mēr zināju savu adresi un jutu, ka esmu atbrīvojies no transa.
   —   Aha, beidzot, — es atbildēju.
   Tad mēs kādu stundu pētījām naudas paraugus: sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu sakuma monētas, arī zelta, lielas, vecas banknotes, kuras diezgan bieži izlaida vietējās bankas pašas ar saviem zīmējumiem un parakstīja bankas prezidents. Vislabāk no visām man patika zelta sertifikāti, kas bija izpērkami ar zeltu; mugurpuse tiem bija oranžā krasā, tā atgādinot zeltu.
   Pēc doktora Dancigera lūguma es vairs nelasīju avīzes, žurnālus un modernus romānus; es biju arī pārtraucis skatīties televīzijas pārraides un klausī­ties, radio, un tas man nesagādāja ne mazākās grūtības.
   Katru dienu es sēdēju Projektā, klausīdamies, ko stāsta Mārtiņš; klēpī turēju mazu rakstāmpulti, kuras augšdaļā bija ierīce papīra piestiprināšanai. Vienu pēcpusdienu es pavadīju, nogaršojot ēdienus. Tas notika pēc lenča, kuru es pēc Mārtiņa lūguma neēdu, pavisam tukšā kafejnīcā, kurā bija tikai pavārs vidē­jos gados un doktors Rosofs. Vispirms pavārs ienesa šķīvi ar sutinātu jēra gaļu, kartupeļiem un bietēm un nolika to man priekšā. Rosofs sēdēja man pretim, pavārs stāvēja blakus galdiņam, un abi, mazliet vīp­snādami, vēroja mani. Es pa druskai nobaudīju no visa, izgaršodams un skatīdamies tukšumā kā vīnu degustators. Es nekad agrāk nebiju ēdis jēra gaļu un nezināju, kādai tai jābūt; šķita, ka tā garšo gluži labi. Taču kartupeļi un bietes nebija gluži tādi kā parasti. Es turpināju ēst, cenzdamies noteikt atšķi­rību, nu doktors Rosofs drīz vien pajautāja: Nu?
   Es noriju kumosu un atbildēju:
   —   Kartupeļi un bietes ir garšīgāki un aromātis­kāki nekā tie, pie kuriem esmu pieradis.
   Viņi alii atkal pasmīnēja, un Oskars teica:
   Astoņdesmitajos gados dārzeņus audzēja bez mākslīgajiem mēsliem, nelietojot arī insekticīdus, un sēklas 1111 dēstus speciāli neapstrādāja. Nelietoja arī nekādus konservējošus līdzekļus un piedevas.
   —   Un tie ir vārīti nehlorētā ūdenī, — piebilda pavārs.
   Pēc tam nobaudīju kādu saldo ēdienu, kas bija gatavots ar citādi rafinētu cukuru, tomēr garšoja tāpat kā parasti. Pēc tam apēdu mazu gabaliņu liel­lopu gaļas bifšteka, kas bija sīkstāks un nepārpro­tami garšoja citādi nekā visi citi, kurus biju ēdis agrāk. Nomēģināju brīnišķīgu saldējumu no nepas­terizēta krējuma. Un ierāvu pamatīgu malku viskija, kas bija speciāli destilēts; tas bija neatšķaidīts un stiprs.
   Un tad kādu vakaru, paēdis vakariņas mājās, es nomazgāju traukus un izsviedu no ledusskapja visu, kas nebija konservēts. Tad apsēdos dzīvojamā istabā pie kāršu galdiņa un uzrakstīju vēstulītes un past­kartes visiem, kuri varētu brīnīties par manu pazušanu.
   Es visiem paziņoju, ka šeit, Ņujorkā, man ar darini diez ka neveicas, un tagad, jaunā gada 4. janvāri, es, acumirklīga impulsa mudināts, esmu nopircis vecu lielu automašīnu, sakravājies un rīt aizbraucu, kamēr vēl neesmu paspējis apdomāties. Es tikai braukāšu apkārt, īstenībā nezinu, kur — varbūt došos uz kādu no rietumu štatiem, pa ceļam šo to uzzīmēdams un u/skicēdarns vai arī fotografēdams. Es rakstīju, ka pēc. atgriešanās centīšos ar viņiem sazināties. Man ļoti nepatika tā izdarīties, bet es zināju, ka, sarunā­joties personīgi vai pa telefonu, nespēšu pārliecinoši atbildēt uz jautājumiem.
   Pastkartes un vēstulītes iemetu pastkastītē Leksing- touas avēnijā, vienu kvartālu no savām mājām, tad bridi pastāvēju un palūkojos apkārt, kāda izskatās Ņujorka divdesmitā gadsimta otrajā pusē. Taču nebija neka daudz ko redzēt: man visapkārt slējās tikai eku sienas, uz priekšu aizstiepās gara asfalta strēle, pa kuru pašlaik brauca tikai viens taksometrs, virs galvas laukumiņš pelēki melnu debesu, pārāk dūmakainu, lai varētu ieraudzīt kādu zvaigzni. Šķita, ka pa visu dienu sakrājušās automašīnu gāzes nogul­snējušās tieši šeit, un man sāka sūrstēt acis, kļuva arī auksti. Puskvartālu tālāk pa šķērsielu, uz kuras stūra es stāvēju, bariņš jaunu nēģeru nāca uz Lek- singtonas avēnijas pusi, tāpēc vairāk nekavējos, lai nesastaptos ar tiem un man nebūtu viņiem jāie­skaidro, cik ļoti es allaž esmu jūsmojis par Mārtiņu l.utcru Kingu. Devos uz priekšu pa Leksingtonas avēniju un pēc tam cauri visai pilsētai uz noliktavu. Biju noguris, mazliet miegains, tomēr tik satraukts, ka jutu dauzāmies sirdi.
   Pusotru stundu vēlāk, desmit minūtes pāri vieniem iita, mēs izgājām no noliktavas. Rūbs savu mašīnu, zemu, mazu sarkanu «sēdami», bija novietojis uz ielas pie sāndurvirri. Viņš vadīja mašīnu, doks Rosofs sēdēja man otrā pusē, un cs biju vairāk vai mazāk paslēpts starp viņiem abiem; virs mana kostīma — kaut gan es cenlos par to nedomāt kā par kostīmu — biju uzvilcis doka lietusmēteli. Protams, manus garos matus un bardu slēpt nebija nekādas vajadzības. Nevaru atcerēties, ka būtu kaut ko runājis, tikai aiz nervozitātes cs briesmīgi bieži žāvājos. Rosofs saprata iemeslu un laiku pa laikam uzsmaidīja man.
   Rubs novietoja mašīnu kādus divpadsmit jardus no Dakotas galvenās ieejas; viņš pastiepa roku, un es to satvēru. Rūbs nopateica vairāk neko kā tikai:
   —   Labu veiksmi, Saj! Es vēlētos būt jūsu vietā.
   Rosofs atvēra durtiņas un izkāpa, un es pašļūcu
   pa sēdekli, lai viņam sekotu.
   Uniformā tērptais durvju sargs mūs gaidīja; viņš tikai pamāja ar galvu, un mēs gājām tālāk zem lie­lās galvenās velves, tad pāri pagalmam. Abas mil­zīgās zaļās strūklakas nedarbojās. Mēs devāmies uz augšu pa platajām, vecajām kāpnēm Dakotas ziemeļ­austrumu stūrī, nesastopot nevienu pašu cilvēku; uzkāpām septītajā stāvā; mans dzīvoklis atradās pāris durvju tālāk, un es izņēmu slēdzeni.
   —   Manu mēteli, Saj, — Oskars ieminējās, un es novilku lietusmēteli un pasniedzu viņam.
   —   Vai negribat ienākt iekšā? — es jautāju, taču viņš papurināja galvu.
   Doks apskatīja manu apģērbu, tad pacēla acis, lai nopētītu manus matus un ūsas, it kā nekad agrāk nebūtu tos redzējis. Viņa sejā saskatīju mulsu bijību.
   —   Nē, Saj, es domāju, ka tagad nekas 110 mūsdie­nām šeit neiederas, — viņš noteica un pastiepa roku. — Labu veiksmi! Jūs zināt, kas jums jādara, kad esat sagatavojies.
   Mēs paspiedām viens otram roku, tad cs devos pie savām durvīm, ieliku slēdzeni atslēga un pagriezu lielo, izrotāto misiņa rokturi; durvis bez trokšņa af sprāga vaļā, it kā būtu bez svara, taču es varēju sajust, cik tās masīvas. Es pagriezos, lai vēlreiz atva­dītos no doka, bet Rosofs pašreiz jau iegriezās kāp­nēs; viņš atskatījās uz mani un projām bija.
   Es iegāju iekšā un aizvēru durvis. Manas acis iepletās, pierodot pie vājās gaismas, kas ieplūda pa lielajiem logu četrstūriem. Es pazinu dzīvokļa iekār- lojumu, biju bijis šeit kopā ar doktoru Dancigeru un Rubu dienā, kad tas tika pabeigts. Tagad piegāju pie viena 110 logiem, apstājos un skatījos lejup uz vāji redzamajiem līkumiem un juceklīgajām ēnām, kas bija mēness apgaismotie Centrālā parka ceļi, koki un krūmi. Es zināju — ja papūlētos pieliekties un skatī­tos tieši lejā, zem saviem logiem es būtu varējis redzēt Sentralpārkveststrītu un tā luksoforu gaismu un varbūt vēl kādu retu mašīnu. Ja paceltu acis, lai palūkotos tālu pāri parkam, es varētu redzēt vēl dažus apgaismotus logus lielajos dzīvojamos namos, kas virknējas kvartālu pēc kvartāla un robežojas ar Centrālā parka austrumu malu. Pagriezis galvu pa labi, cs parka dienvidu pusē varētu ieraudzīt neona reklāmas uz viesnīcu jumtiem, bet vēl tālāk aiz tām — lielo biroju ēku ugunis. Bet es neskatījos uz tiem. Es skatījos uz ēnām Centrālajā parkā. Gandrīz tieši man priekšā mēness apmirdzēja ezera virsmu, un man šķita, ka droši vien tāpat noticis arī kādā citā tādā pašā naktī, kad šī ēka bija vēl pavisam jauna. Gar parka līkloču ceļiem tālu cita no citas dega later­nas, un ap katru no tām veidojās vēlās nakts miglas aplis, un, manuprāt, tās nevarēja izskatīties daudz savādākas, ja vispār bija citādas nekā toreiz — pirms ilga, ilga laika.
   Es zināju, ka pie logiem ir smagas zaļas štoras, un pa tumsu tās nolaidu, tad aizvilku samta portjeras. To pašu izdarīju ar visiem pārējiem logiem, tad izvilku no kabatas sērkociņu kārbiņu. Pret kurpes pazoli uzrāvu sērkociņu. Tas nosprakšķēja, uzlies­moja un sāka rami degt; vasks tievā strūkliņā tecēja pa kātiņu. Ar otras rokas saliekto plaukstu sargā­dams liesmiņu, es tuvināju sērkociņu izrotātajai L veida misiņa gāzes caurulei, pie kuras īsā atzaro­juma bija piestiprināts puķots stikla abažūrs; cauru­les apakšējā daļa bija atslēgas veida misiņa roktu­ris. Es pagriezu lo, izdzirdu kluso gāzes šņākoņu un pieliku aizdedzināto sērkociņu pie caurules vaļējā gala. Zem stikla abažūra izšāvās ķīļveida liesmiņas ar zilu maliņu, un man pie kājām uz puķotā pelēkā paklāja parādījās šaudīgs gaismas aplis, tad gaisma kļuva mierīga.
   Es apskatīju istabu un mēbeles tikai īsu mirkli. Teicu sev, ka ir jau gandīz divi no rīta 1882. gada 5. janvārī, un pēkšņi sapratu, ka eksperiments patie­šām sācies. Taču tagad es biju noguris, pilnīgi bez enerģijas, roka, kas vēl aizvien kavējās pie slēdža, izdzēsa gaismu, un tad es cauri priekšnamam gāju uz guļamistabu. 

7

   Es gluži labi māku gatavot ēdienu, piedūmojot vir­tuvi, kā parasti to iemācās vientuļi vīrieši. Bet tagad es ar cepšanu un vārīšanu noņēmos gandrīz jau nedēļu, un manas atmiņas par labu maltīti kļuva neskaidras. Šovakar man bija paredzēta kapāta cūkas šnicele ar šķēlēs sagrieztiem, taukos ceptiem kartupeļiem; es cerēju, ka pārmaiņas pēc abi ēdamie būs gatavi reizē, tomēr manas cerības uz to nebija nekādas lielās. Nemākulīgi rosīdamies pa veco lielo virtuvi, es nodomāju, ka man tā ēst gatavošana gan ir līdz kaklam, bet tad tūlīt pasmīnēju — «līdz kak­lam» nu gan nebija īstais apzīmējums.
   I'išborna tirgus izsūtāmais zēns gaļu šorīt bija alnesis pie. dzīvokļa kalpotāju ieejas. Es stāvēju pie durvīm savās melnajās biksēs bez iegludēm un a(lokiem; bikses turēja plati bikšturi; kājās man bija smagas, melnas pogājamas kurpes, mugurā zaļi baiti svītrots krekls bez apkaklītes, kaut gan abas — kā priekšējā, tā aizmugures podziņa bija ieliktas krekla apmalē; vēl man mugurā bija melna, ar tresēm apma­tota divrindu veste, pār to stiepās smaga zelta pulk­steņa ķēde. Es pasniedzu zēnam ar zīmuli rakstītu sarakstu par gaļu un pārtikas precēm nākamajai die­nai un iedevu viņam piecus centus dzeramnaudas. Monētai vienā pusē bija vairogs, otrā — milzīgs 5: zēns, to saņemdams, smaidīja kā saulīte un pieklā­jīgi pateicās. Likdams gaļu ledus kastē, es iztēlojos, ka viņš izgājis atpakaļ uz ielas, rāpjas augšā uz vieglā precu furgona sēdekļa; abus furgona sānus klāja audekls, kuru vasarā varēja uzlocīt uz augšu. Es zinu, ka, uznākot sniegam — tas tagad varēja notikti kuru katru dienu —, viņš furgonu apmainīs pret lielām preču pārvadājamām ragavām.
   Gaļa, kuru uzliku uz ledus, bija ietīta rupjā papīrā, kādu lietoja miesnieki, un apsieta ar auklu; no celo­fānā vai gumijotās lentes nedrīkstēja būt ne miņas. Kāds pirmajā dienā bija to piemirsis, taču kāds cits acīmredzot bija parūpējies, lai no šīs reizes to vien­mēr atcerētos. Viņi atminējās arī, kā jāiesaiņo sviests un cūku tauki; tos piegādāja ietītus tādā pašā papīrā un iepakotus lēzenā kubuliņā no koka, kurš bija tik plāns kā papīrs.
   Uz lielās, melnās, ar oglēm kurināmās plīts cepās mani kartupeļi, un es stāvēju, vērodams un šad tad apmaisīdams tos. Man patika virtuvē; tā bija mil­zīga telpa, kur pašā vidū bija gana vietas lielam, apa­ļam galdam un četriem koka krēsliem ar augstām atzveltnēm. Plīts bija tik liela kā kantora rakstām­galds un izrotāta ar niķelētiem lējumiem. Milzīgs koka skapis aizsedza visu vienu sienu no grīdas līdz griestiem; aiz slīpēta stikla durvīm uz plauktiem, kas bija apklāti ar vaskadrānu, rindojās fajansa un stikla trauki, katli un pannas.
   Tā bija jauka, ērta, uguns piesildīta telpa; logi bija aizsviduši, un tiem nevarēja redzēt cauri. Es aizgāju no plīts pie skapja, izņēmu no lielās, sarkanās mai­zes kastes pusklaipu maizes un nogriezu trīs biezas rikas. Zināju, ka apēdīšu visas, jo šī maize bija vie­nīgā, kas man vēl labi garšoja. Pie sevis nodomāju — es vēl balsī nesarunājos ar sevi, vēl ne —, ka varbūt tikai tā vien vēl mani uztur pie dzīvības. Maizi mājās cepa kāda īriete, kas, kā viņa pati stāstīja, iznēsāja to pa dzīvokļiem un pārdeva.
   Biju pieradis gandrīz vienmēr savas maltītes ietu­rēt virtuvē; tā bija ērtāk nekā nēsāt ēdienu un trau­kus pa visu dzīvokli. Un šovakar, kā parasti, kad vakariņas bija gatavas, es sēdēju un ēdu, lasīdams vakara avīzi, kuru man katru dienu atstāja pie dur­vīm. Bija 10. janvāris, tāpēc es lasīju čaukstošu svaigu «New York Evening Sun» 1882. gada 10. jan­vāra numuru. Sēdēdams un ēzdams — cūkas šnicele bija padevusies gluži laba, toties no pusizceptajiem kartupeļiem atteiktos pat badā mirstoša lija — es izņēmu savu pulksteni, piespiedu mazo podziņu tā sānos, un zelta vāciņš, kas aizsargāja ciparnīcu, atsprāga vaļā. Pulkstenis rādīja mazliet pāri septi­ņiem, tas bija četras minūtes ātrāks nekā virtuves pulkstenis, ka vēl nebija nositis stundu. Es nezināju, kurš no tiem rāda pareizo laiku, un tam arī nebija nozīmes; nebija paredzams, ka vakars būs pārāk inte­resants. Tagad bija septiņi, kad būšu nomazgājis traukus, būs pusastoņi. Tad līdz kādiem deviņiem es pāris reižu izlikšu pasjansu, pēc tam atlaidīšos gultā un palasīšu šīs nedēļas «Frank Leslic's lllustrated
   Ncwspaper» numuru, kuru pastnieks bija atnesis otrajā pēcpusdienas apgaitā.
   Pāris dienu vēlāk pie manis ieradās ciemiņi. Es pēc vakariņām atkal mazgāju traukus; īstenībā man pret trauku mazgāšanu nebija nekādu iebildumu, ja reiz biju iesācis. Esmu no tiem cilvēkiem, kas sapņo vaļē­jam acīm; tā ir īpašība, kas man bieži sagādā raizes. Kad noņēmos ar tik ierasto trauku mazgāšanu, kas nodarbina tikai manas rokas, es ar vaļā acīm sāku sapņot.
   Tagad, kā parasti, mazgājot traukus, es katru vakaru ieslīgu gandrīz vienā un tai pašā sapnī. Es iztēlojos, kas pašlaik varbūt notiek kaut kur pilsētā. Mani urdīja iedoma, ka, iegājis dzīvojamā istabā un paskatījies lejā pa logu uz Centrālo parku, es varbūt tur zem laternām un kailajiem zariem ieraudzīšu kādu kabrioletu un izdzirdēšu tā klikata-klakata. īstenībā cs pārāk bieži neskatījos laukā pa logu un, Ja to darīju, tad tikai vēlu vakarā vai arī pavisam agri no rīta un tikai uz parka vidu. Jo, protams, šis bija divdesmitais, nevis deviņpadsmitais gadsimts, un, jo mazāk sev to atgādināju, jo labāk. Tā, stāvē­dams pie izlietnes, es iztēlojos, kā pašlaik pa parku kabrioletā brauc vīrietis. Jumts ir nolaists, braucējs šai brīdī vienā rokā tur grožus, otrā pātagu, viņš ir ģērbies melnā ketavejā, ar augstu katliņu galvā un līdz viduklim ietinies vieglā pledā. Diez vai viņš uzlicis arī ausu sildītājus? Nē, tik auksts nav, bet rokās viņam ir kažokādas cimdi.
   Tad fantāzijā es vēroju citu vīrieti ar sievu lando, kas brauc pirmajam pretim; tā loga rūts stikls iemir- guļojas katru reizi, kad viņi pabrauc garām later­nai. Man šķita, ka viņi brauc kaut kur pusdienot. Atcerējos Mārtiņa Lāstfogela kokgriezumus un iztē­lojos, kā kalpotājs livrejā vada pajūgu, sēžot uz aug­stas bukas starp iedegtajiem lando lukturiem. Lando sēdošais vīrietis, kuru var redzēt pa mazo ovālo aiz­mugures lodziņu, ir ģērbies melnā mētelī, ar cilindru galvā. Viņa sievai ir apaļa kažokādas cepure, un viņas mētelim ir kažokādas apkakle. Lando un kabriolets brauc cauri dzelteniem gaismas apļiem, un, abiem pajūgiem sastopoties, iekšā sēdošie pamāj ar galvu, vīrieši viegli pieskaras cepurēm.
   Ka ziņoja «Evcning Sun», operā šovakar dzied Adelīna Pati; man šķita, ka tieši pašlaik ūsaini vīri kombinezonos pārbauda rampas apgaismojumu, un iztēlē es vēroju, ka viņi pagriež katra prožektora slēdzi, aizdedzina gāzi, bridi pavēro un tad atkal izslēdz to.
   Kādu jūdzi uz rietumiem, ugunsdzēsēju depo, vīrs garos zābakos lira lielos zirgus, kas stāv steliņģos stacijas aizmugurē; viņš novērš seju, kad zirgu astes šķeļ gaisu, un sarga kājas no zirgu pakaviem, kas laiku pa laikam nodimd uz nodilušajiem dēļiem.
   Nomazgājis un noslaucījis traukus, es aizdedzināju sveci porcelāna svečturī, izdzēsu gāzi virs izlietnes un galda un gāju pa garo priekšnamu uz dzīvojamo istabu, ar saliektu plaukstu aizsargādams sveces liesmu. Tur es aizdedzināju vienu pašu gāzes radziņu pie sienas un galda lampu pie mana iemīļotā krēsla. Es piesardzīgi paskatījos uz logiem — ārā bija tumšs, nebija nekā, ko redzēt, — un apsēdos krēsla. Tas bija polstēts, pārvilkts ar plūmju krāsas audumu un izrotāts ar veselu miljonu bārkstu, kas karājās no paročieui un gar krēsla apakšējo malu.
   Kad ieskanējas durvju zvans, es patiešām satrū­kos. Man nenāca ne prātā, ka kāds varētu zvanīt pie durvīm; zēns no tirgus allaž pieklauvēja. Es pat nebiju zinājis, ka pie durvīm ir zvans, 1111 gandrīz skriešus metos tās atvērt, baidīdamies, ka noticis kas nelabs.
   Priekštelpā stāvēja Rūbs Prīns un kāda melnma- laiua brūnace. Rūbam mugurā bija mētelis līdz potī­tēm ar brūnu kažokādas apkakli, vienā rokā viņš turēja katliņu ar augstu dibenu un vēl kaut kādu priekšmetu, kuru es krēslainajā priekšnamā īsti neva­rēju saskatīt. Sievietei mugura bija jūras zils mēte­lis, ari līdz potītēm, ar apmetni, ap galvu — zem zoda sasieta balta šalle.
   —   Sveiks, Saj, — Rūbs teica. — Mēs gājām garām un iedomājāmies uz brīdi ienākt pie jums. Priecājos, ka esat mājās.
   —   Nāciet iekšā, nāciet iekšā! — Es biju sajūsmi­nāts kā bērns. — Es tā priecājos, ka esat atnākuši.
   Rūbs iepazīstināja mani ar meiteni — viņas priekš­vārds bija Meja — un es palīdzēju viņiem noģērbt virsdrēbes. Rūbam līdzi bija divi pāri slidu — koka zolītes ar asmeņiem un ādas siksniņām piestiprinā­šanai. Rubs stāstīja, ka viņi ejot uz parku slidot; karogs esot jau uzvilkts un ugunskuri iededzināti. Viņš aicinaja mani līdzi, taču es atteicos, jo nesli- doju. Kad nesu iekša kafiju, ar ko viņus pacienāt, Meja sēdēja pie harmonija un šķirstīja notis.
   Harmonijs izskatījās tieši kā pianīno un bija izro­tāts tikai mazliet bagātīgāk nekā Tadžmahals. Tas bija no gaiši dzeltena koka — manuprāt, ozola — un ar neaptverami daudziem izrotājumiem — grebumiem, virpojumiem un izzāģējumiem. Acīmredzot vesela ģimene traku kokgriezēju bija galīgi izkūkojusi prātu un būtu to sagraizījusi par skaidu kaudzīti, ja kaut kāda vara nebūtu to atrāvusi no harmonija. Meja paņēma kafijas tasi; viņa bija tērpusies vienkāršā, acu krāsai pieskaņotā brūnā vilnas kleitā līdz potī­tēm; baltā apkaklīte priekšā bija sasprausta ar mazu sudraba saktiņu; melnie mati bija pāršķirti ar celiņu vidū un pakausī savīti mezglā. Rūbs sēdēja koka šūpuļkrēslā un izskatījās lieliski — garos svārkos ar četrām pogām un maziem, augstiem atlokiem, kreklā ar augstu apkaklīti un atliektiem stūrīšiem un ar pušķī sasietu melnu kaklasaiti, kurā bija iesprausta zelta adata; kājās viņam bija dziļas, melnas kurpes ar podziņām, tādas pašas kā man.
   Meja nolika kafijas tasi, atšķīra notis un nospēlēja kaut ko ar nosaukumu «Paslēp mani» un pēc tam <rFuniculi, funicula». Viņa spēlēja gluži labi, un mēs ar Rūbu sēdējām un mazliet smaidījām, ar galvas mājieniem likdami saprast, ka mūzika mums patīk. Pēc tam vēl dažas minūtes papļāpājām: par laiku, par vakardienas ugunsgrēku 9. ielā, par to, kā veicas Hudzonas tuneļa rakšana. Es piedāvāju kaut ko iedzert, taču Rūbs atteicās; ja viņi vispār gribot doties slidot, tad esot pats pēdējais laiks, un viņi aiz­gāja. Mani šis īsais apciemojums bija tā satraucis, ka pagāja kāda stunda, kamēr cs atkal varēju saprast kaut ko grāmatā, kuru pūlējos lasīt.
   Nākamajā dienā šis apciemojums man sagādāja raizes. Pabrokastojis un izlasījis «Times», es pēkšņi jutu, ka esmu galīgi nomocījies, spēlēdams pats sev šo komēdiju un neko nedarot. Visa šī izlikšanās manās acīs pārvērtās par muļķību. Stāvēju dzīvo­jamā istabā, turēdams rokā grāmatu, kuru grasījos lasīt, bet pēkšņi nosviedu to uz krēsla. Kādu brīdi tikai stāvēju savā tērpā, kas manās acīs no apģērba bija kļuvis par nogurdinošu masku kostīmu, un kais­mīgi sajutu sev apkārt īsto Ņujorku. Tajā bija kino­filmas, lugas, naktsklubi, radio, televīzija un, gal­venais, cilvēki, kurus es pazinu un ar kuriem vēlējos būt kopā, un lai tiktu pie visa tā, man nebija jādara nekas cits, kā tikai jāiziet laukā. Pār pilsētu lidoja lid­mašīnas, un cs tās dzirdēju. Pilsētu pieblīvēja auto­mašīnas; laukā pret debesīm slējās stikla, metāla un betona pilsēta, tikai cs to pašlaik neredzēju. Astoņ­desmito gadu Ņujorka bija mirusi.
   Taču, tikko sākusies, mana dumpošanās pierima, un es zināju, ka pēc brīža nebūs grūti atkal sākt izlik­šanos. Man šķiet, ka visi cilvēki kādreiz atvaļinā­juma laikā pavisam vientuļā vietā, tālu projām no laikrakstiem un televizora, ir pārdzīvojuši sajūtu, kad pamestās dzīves realitāte atkāpjas un par īsteno pasauli kļūst vieta, kurā atrodaties, un tas, ko darāt.
   Tā tagad notika ar mani. Pavisam tāla bija doma, ka varētu ieslēgt televizoru. Atmiņas par sajūtu, kāda ir, sēžot pie mašīnas stūres, bija mazliet neskaidras. Un pēdējās vietējās un starptautiskās ziņas, kuras biju dzirdējis, tagad jau sen bija sasmakušas. Visas atmiņas par pasauli, kuru biju pametis, bija zaudēju­šas asumu. Un, tā kā gandrīz visu, ko darām, domā­jam un jūtam, diktē ieradums, nebija sevišķi grūti piemiegt acis, palūkoties apkārt, paņemt grāmatu un, atgriežoties atpakaļ iepriekšējā noskaņā, sākt atkal lasil no vielas, kur biju beidzis vakar vakarā.
   Dienas ritēja, taču es pat nemēģināju ieiet deviņ­padsmitajā gadsimtā, jo zināju, ka tas neizdosies. Laiks pagāja kā slimniekam, kas sāk atveseļoties; lē­nam, bez piepūles, bez īstas garlaicības vai nemiera, stundas un dienas pagaisa gandrīz nemanāmi kā kūs­tošs sniegs. Pasaule, kas atradās ārpusē, bija aizslī­dējusi kaut kur tālumā, mana ikdiena bija vienīgā īstenība. Viss bija saistīts ar… 1882. gada 15., 16., 17., 18., 19. janvāri. Un es varēju jau gandrīz ticēt, ka tā ir. Bet ārpasaule… skats no augšas uz Cen­trālo parku, šķiet, nebija mainījies kopš tiem laikiem, ja vien nebūtu māju ap to. Un tagad bieži vēlu vakarā un rītausmā es skatījos uz parku, pūlēdamies iegūt deviņpadsmitā gadsimta pasaules izjūtu. Taču reiz, kad šķita, es to varētu jau sasniegt vai vismaz sākt sasniegt, pa šo ainavu, alumīnija riteņiem zibot, aiz­drāzās sarkanbrūns «mustangs». Es nekādā gadījumā nedrīkstēju pacelt acis no vecajiem ceļiem un alejam, jo zināju — visapkārt nesatricināms rēgojās div­desmitais gadsimts.
   Kādu pēcpusdienu es dzīvojamā istabā lasīju, un ap pulksten četriem — man šķiet, atceros, ka virtuves pulkstenis nesen bija nositis šo stundu — es pacēlu acis no grāmatas; kaut kas telpā bija mainījies. Es paskatījos apkārt, taču viss šķita esam savā vietā. Tad es palūkojos uz augšu, un griesti likās gaišāki; no āra ieplūstošā gaisma bija mainījusies. Vēl kas cits ari bija savādāk. Ēkas sienas bija biezas, un no ara nekad nedzirdēju neko citu kā tikai visstiprākos trokšņus, un arī tos it kā apslāpētus. Bet tagad es nedzirdēju neko: ne automobiļu signālus, ne pnei­matisko bremžu spiedzoņu. Klusums bija absolūts. Tad kaut kur tālumā aiz prieka iekliedzās bērns.
   Ar grāmatu rokā piegāju pie loga, un kaut kas man krūtīs — dēvējiet to, kā gribat, — salēcās aiz satrau­kuma: ārā bija uzsnidzis kādas sešas collas biezs jauns sniegs, neskarts un dzirkstošs; desmitiem bil­jonu lielu pārslu joņoja garām manam logam. Lejā uz ielām nekas nekustējās, nebija redzama neviena stāvoša automašīna, visas bija aizvestas no ietvju malām, iekams sniegs bija paspējis tās sagūstīt. Zem mana loga Sentralpārkveststrīts gulēja kā neskarta sniega līdzenums, gaismas signāli pārslēdzās bez jeb­kādas vajadzības, un pāri ielai Centrālais parks iz­skatījās ka īsts brīnums. Tur rosījās bērneļi sarka­nos, zilos, bruņos un zaļos apģērbos; viņi skraidīja, tenterēja un krita sniegā, rauša to kopā, pikojās un ēda to. Daži braukāja ar kamaniņām; vesels mudžek­lis mazuļu vēla sniega bumbu, kas bija lielāka par viņiem pašiem.
   Man piemīt ērmota vājība uz pērkona negaisiem un sniegputeņiem, un es stāvēju pie loga kādu pusstundu, vērodams aiz stikla virpuļojošās pārslas un Centrālo parku, kuru tās pārvērta asējumā, melnos zarus par I lajot nr balta sniega kārtiņu, nolīdzinādamas pau- guriņus un ieplakas, takas un alejas.
   Pēc kāda laiciņa es uzvārīju kafiju, picvilku krēslu pie loga un apsēdos uz ta sāniski, nolicis kājas pāri parocim. Vēl bija par agru vakariņot, taču man sa­gribējās ēst, es sagatavoju sendviču un, paņēmis ābolu, apsēdos atkal uz krēsla. Gaisma vairs nebija tik spilgta, un plašais, baltais sniega klajums iekrā­sojas zilgans. Es sēdēju, ēdu un vēroju, ka gaist diena. Pamanīju, ka gaismas signāli zem mana loga vairs nedarbojas: vai nu tie bija izslēgti, lai taupītu strāvu, vai arī tos bija sabojājis putenis. Luksofori tagad izskatījās savādāki, uz tiem bija sakrājusies bieza sniega kārta, izveidojot virs tiem cekulus; ta­gad tas varētu būt arī ielu apgaismošanas laternas. Gaiss kļuva saltāks, pārslas mazākas, un viegls vē­jiņš saka nest smalko sniegu līmeniski kā miglas priekškaru; tagad es nevarēju redzēt tālāk par parka centru; ari dzīvojamie nami gar parka austrumu malu tālu otrā pusē bija pazuduši aiz ša aizkara, tāpat ēkas dienvidos un, protams, arī tālu ziemeļos. Pēdē­jie bērni aizgāja; aukstums bija pieņēmies; cs varēju to sajust caur logu. Bija jau gandrīz satumsis. Iede­gas laternas. Arā nekas nekustējās, tikai sniegs un vējš, un klusums bija pilnīgs. Skatoties lejā uz Cen­trālo parku, es pēkšņi sāku prātot, vai arī 1882. gada janvārī bija snidzis. Protams, es to nezināju, taču iespējams, ka bija. Un ja tā, tad šobrīd nebija nekā­das atšķirības; ainava visādi bija pilnīgi tāda pati, kādu es to no šejienes būtu redzējis toreiz. Es piecēlos un piegāju pie loga, vērodams pats savu attēlu uz nīts — senlaicīgas drēbes, sena istaba, sena māja. Es zināju, ka toreiz būtu varējis šeit stāvēt gluži tāpat, kā stāvu tagad.
   Novērsies no loga, piegāju pie lustras, uzrāvu sēr­kociņu, pastiepos un aizdedzināju lampu pēc lampas. Kafija porcelānā kannā bija vēl silta, un es noliku to uz paklāja blakus savam krēslam un ielēju sev vēl vienu pustasi, tomēr neizdzēru to. Es atkal apsē­dos pie loga; istaba bija silta, omulīga un klusa, tikai gāzes radziņi tikko dzirdami sīca un šad tad kāda sniegpārsla atsitās pret loga rūti. Izstiepis kājas, es atlaidos krēslā, turēdams klēpī kafijas tasi, skatījos uz zili apmatotajām liesmiņām, kas aiz kodināta rak­sta stikla abažūros izskatījās kā mazi viduslaiku kara cirvju asmeņi.
   Es vairs nedomāju, to nevarēja saukt par domā­šanu. Es sēdēju pilnīgā mierā, galvā nebija nevienas domas, un manā apziņā uz mirkli pavīdēja tikai viena ainiņa: kādiem gan vajadzētu izskatīties cilvēkiem, kuri tagad vairāk uz dienvidiem, pilsētas centrā, tās rosīgākajos rajonos, atrodas uz ielām? Es redzēju, kā viņi salīkuši cīnās pret joņojošo sniegu, vīrieši pietur savus katliņus pie malām, sievietes paslēpušas rokas uzročos; uz ielām zirgiem slīd kājas, tie sagrī­ļojas, tad atsperas. Vienu mirkli es iztēlē ieraudzīju paceltu pakavu, kas saslapis šķīdonī, spalva ap kājas vēzīti savēlusies un salipusi ar pelēku sniegu. Un ta­gad es varēju — nevis iedomāties, — tas nav īstais vārds, — es varēju sajust ap sevi pilsētu un Jaudis, kas šovakar, tāpat kā es, sēž mājās miljoniem maigu, dzeltenu gāzes liesmiņu apgaismoti.
   Man negribējās pat pakustēties; ārā viss bija tik balts un kluss, un sniegpārslas traucas garām manam apgaismotajam logam; bija tik omulīgi, kad ķīļveida liesmiņas laiku pa laikam noraustījās un ēnas telpā sakustējās. Es gribēju izdzert savu kafiju, tomēr ne­izdarīju to. Beidzot noliku tasi uz grīdas, saņēmos, piecēlos, piegāju pie paša pēdējā loga pa kreisi un parāvu žalūziju. Man gandrīz bija vienalga, ka kāds lagad uz ielas varēja pamanīt, ka gaisma izdzisusi vēl vienā logā.
   Es krēslā pie loga biju gandrīz iemidzis, kad iedre­bējās virs durvīm spirālē iekārtais zvans. Es nemaz nebiju pārsteigts, kad, atvēris durvis, ieraudzīju Os­karu Rosofu, kas kratīja nost sniegu no saviem uenospodrinātajiem, pamatīgi ieziestajiem zābakiem. Viņam bija spīdoši melna, akurāti apgriezta ķīļbārda.
   —   Sveiks, Saj. — Viņš stāvēja un purināja ūdens lāses no sava augstā katliņa. — Gāju garām un uz- uacu atvilkt elpu, ja tikai netraucēju. Jauks vakars, bet iet gan ir grūti.
   —   Nāciet iekšā, Oskar! Priecājos jūs redzēt.
   Viņš ienāca un smaidīdams pogāja vaļā savu garo mēteli ar kažokādas apkakli. Viņš pasniedza to man un ātri saberzēja rokas, laimīgs, ka ticis siltumā; viņš bija ģērbies melnā ketavejā ar zīda atlokiem un melnbalti rūtotas biksēs; kreklam bija augsta ap­kakle ar atlocītiem stūrīšiem, un platā, melnā kakla­saite sasieta pušķī. Pārgājām pāri istabai pie diviem krēsliem, kas stāvēja viens otram pretim; apsēžoties Oskars atpogāja savu ketaveju. Pāri viņa vestei stie­pās smaga zelta pulksteņķēde ar zelta un ziloņkaula brclokicm.
   —  Oskar, es iekurināšu kamīnu. Varbūt jūs vis­pirms gribat iedzert kādu malciņu? Vai varbūt labāk kafiju? Vai vakariņas jau esat paēdis? — Es priecā­jos par sabiedrību un kļuvu gandrīz pļāpīgs.
   —   Nē, es nevaru ilgi uzkavēties, Saj. Ieskrēju tikai uz brīdi, tāpēc nepūlieties manis dēļ. Ja nu kādu mal­ciņu viskija, to es labprāt iedzertu. Neatšķaidītu. — Viņš atkal saberzēja rokas, skatīdamies uz logiem.
   Kas par naksniņu!
   Es atnesu viskiju mazītiņās slīpēta stikla glāzītēs; mēs pacēlām tās, tad nogaršojām dzērienu.
   Lielisks! — Oskars teica, atzvēlās krēslā un saka nevērīgi rotaļāties ar monētas veida zelta brc- Ioku pie pulksteņa ķēdes. — Ir tik jauki sēdēt šeit pie viskija glāzes, kamēr ārā pierimst sniegputenis.
   Es piekrītoši pamāju ar galvu.
   —   Jā. Priecājos, ka jūs atnācāt, Oskar; man jau acis pašas no sevis vērās ciet.
   —- Šāda vakarā tas viegli var notikt ar jebkuru cilvēku.
   Viņš iedzēra mazliet viskija, tad atzvēlās atkal krēsla, slinki virpinādams pirkstos apaļo ķēdes rotā­jumu; es sēdēju un vēroju, kā tas blāvi mirguļo gāzes gaismā.
   —   Viss ir tik nomierinošs: ārā ir rāms, šeit iekša silti un mierīgi.
   Es piekrītoši pamāju ar galvu un grasījos kaut ko atbildēt, bet Oskars, omulīgi atlaidies krēslā, lēni papurināja galvu.
   —   Nepūlieties ar pieklājības frāzēm, Saj; man ne­vajag pakavēt laiku. Šeit ir tik patīkami, ka šo sa­jutu vajadzētu izbaudīt bez domāšanas, apmierinā­tam un rāmam, ļaujot prātam atpūsties. Un viskijs palīdz, vai ne? Var just, kā nervi un muskuļi atslabst. Man šķiet, vējš ir piestājis, tagad valda pilnīgs klu­sums. Lai gan vēl aizvien snieg, atkal lielas un mīk­stas pārslas. Tieši tagad jūs esat ļoti apmierināts, Saj, es to redzu. Tik rāms un omulīgs. Mierīgs. Un man šķiet, ka cs jums palīdzu. Jo, kaut gan jūs klausāties manī, tomēr ne tik daudz vārdos ka skaņā, tonī, čuk­stos, suģestijā. Tā izkliedē visu sasprindzinājumu; es redzu, jūs manāt, kā tas notiek. Jūs izjūtat tādu mieru, ka pat glāzīte jūsu rokā kļūst mazliet par smagu, lai varētu to noturēt. Vai jūs to manāt? Jūs, šeit mierīgi sēžot un klausoties manā balsī, esat daudz apmieri­nātāks un rāmāks nekā jebkad agrāk savā mūžā. Glāze ir pārāk smaga; nolieciet to uz grīdas sev blakus. Tā ir labāk, vai ne? Ja jūs mēģinātu to atkal pa­ņemt, tā būtu par smagu. Un jūs ari nemaz negribat to, jums ir vienalga. Jus ari nevarētu to pacelt. Tomēr pamēģiniet, Saj, tikai raugiet uz mirkli to pacelt. Pa­pūlieties vēl, paceliet to tikai kādu collu, tad ļaujiet lai krist atpakaļ. Jūs to nevarat. Nu, tam nav nekā­dās nozīmes. Jūs esat ļoti noguris, un pēc brīža es ļaušu jums gulēt. Tikai vispirms es gribu jums kaut ko pateikt, tad iešu projām.
   Jūs gulēsiet tikai īsu laiciņu, Saj. Taču tas būs brī­nišķīgi mierīgs miegs. Dziļš un bez sapņiem. Visno- micrinošākais miegs, kādā jelkad esat gulējis. Un, kad jūs pamodīsieties, viss, ko jūs zināt par divdes­mito gadsimtu, būs izgaisis no jūsu atmiņas. Kamēr gulēsiet, viss zināšanu kopums jūsu smadzenēs izzu­dis, saruks tik sīciņš kā kniepadatas galviņa.
   Tas jau sākas. Nav tādu lietu kā automobiļi, Saj, ii/iv lidmašīnu, skaitļojamo mašīnu, televīzijas, nav pasaules, kura tiē būtu iespējami. Vārdi «nukleārs» un «elektronika» nav pieminēti vēl nevienā vārdnīcā visā pasaulē.
   Tomēr jūs zināt, kāda ir pasaule, jūs to zināt ļoti labi. Jūs zināt visu par to. Kāpēc lai jūs nezinātu, kāda ir pasaule šonakt, 1882. gada 21. janvārī? Jo tas ir īstais datums; protams, tas ir laiks, kurā mēs atrodamies. Tāpēc es esmu ta apģērbies, un tādēļ arī jūsu tērps ir tāds. Tāpēc istaba ir iekārtota tāda,kāda tā ir. Neaizmiedziet vēl pavisam, Saj. Vēl vienu mir­klīti paturiet acis vaļā. Vēl tikai dažas sekundes.
   Klausieties, ko es teikšu. Es došu jums galīgo, ne­atsaucamo norādījumu; jūs to dzirdēsiet, jūs tam paklausīsiet. Jūs gulēsiet divdesmit minūtes. Jūs pa- modīsieties atspirdzis. Jūs iziesiet laukā pastaigāties. Tikai nelielā pastaigā, lai ieelpotu svaigu gaisu pirms gulētiešanas. Jūs būsiet tik piesardzīgs, cik iespē­jams… centīsieties, lai neviens jūs neierauga, un noteikti ne ar vienu nesarunāsieties. Jūs neļausiet savai rīcībai nekā, ne vismazākā mērā un nekādā veidā neko iespaidot.
   Pēc tam jūs atgriezīsieties šeit, iesiet gulēt, gulē­siet visu nakti. No rīta jūs pamodīsieties kā parasti, pilnīgi brīvs no hipnozes. Kad atvērsiet acis, visas jūsu zināšanas par divdesmito gadsimtu atkal pa­modīsies jūsu prātā. Tomēr jūs atcerēsieties savu pa­staigu. Jūs atcerēsieties savu pastaigu. Jūs atcerēsie­ties savu pastaigu. Tagad … aizmiedziet.
   Mirklī, kad pamodos savā krēslā, jutos samulsis; es uzmetu acis Oskara krēslam un redzēju, ka Oskars ir aizgājis, viņa glāze stāvēja uz galda, un es prā­toju, ko gan viņš nodomājis par mani, ka es aizmigu, kamēr viņš viesojās pie manis. Bet es zināju, ka viņš neapvainosies; mēs bijām veci draugi, tas būs viņu tikai uzjautrinājis.
   Tagad jutos atpūties, biju spirgts un enerģisks, mazliet par nemierīgu, lai tūlīt liktos gulēt, un es nolēmu pastaigāties. Vēl aizvien sniga, bet lielām, mīkstām pārslām; vēja nebija. Es pārāk ilgi biju uz­turējies telpās, tagad gribēju tikt lauka, sniegā un elpot svaigu gaisu. Es aizgāju pie skapja, apģērbu mēteli, apliku silto kaklautu, uzvilku zābakus un uz­maucu galvā apaļo, melno aitādas cepuri.
   Gāju lejā pa kāpnēm un jutos priecīgs, ka nevienu nesastopu; es nebiju noskaņots sarunām un, ja būtu dzirdējis uz kāpnēm kādu cilvēku, laikam būtu pali­cis uz vietas un pagaidījis, kamēr tas aiziet. Lejā es izgāju ārā no mājas, ātri pametot apkārt acis, taču neredzēju nevienu dzīvu dvēseli — es šovakar nevēlē­jos nevienu sastapt — un, pagriezies uz Centrālā parka pusi, gāju tieši pāri ielai. Bija jauks vakars, brīnišķīgs vakars. Jutu plaušās sveloši auksto gaisu, un šad tad man skropstas ieķērās pa sniegpārslai, uz brīdi aizmiglojot laternas, kuras sniega virpulī ap tām jau tā bija neskaidras.
   Tieši man priekša iela bija piesnigusi gandrīz vienā līmenī ar ietves malu, pa to vēl neviens nebija ne gā­jis, ne braucis. Es šķērsoju ielu un iesoļoju parkā. Nevarēju uziet nevienu aleju; cs tikai vairījos no krū­miem un kokiem; uz priekšu tikt bija grūti, sniegs tagad bija kādas septiņas vai astoņas collas biezs. Man iešāvās prātā, ka drošāk būtu neaiziet pārāk tālu 110 laternām, jo tā es viegli vien varētu nomaldīties; es pagriezos, lai paskatītos atpakaļ. Laternas bija skaidri redzamas, un to gaismā es vēl varēju saskatīt savas pēdas, taču tās itin drīz pārklāja sniegs, un es zināju, ka dažās minūtēs tās būs pazudušas; ja es aizietu vēl daudz tālāk, tad nespētu vairs pa pēdām atrast ceļu atpakaļ.
   Augsti cilādams kājas, es bridu vēl mazliet tālāk; slapjais sniegs bija pieķēries maniem zābakiem; snie­gotās, mirdzošās nakts un savas vientulības ieprie­cināts, es baudīju pastaigu. Ziemeļu pusē aiz sevis es izdzirdu ritmisku šķindoņu, kas kļuva aizvien skaļāka. Pagriezos, lai vēlreiz paskatītos atpakaļ uz ielu. Kādu brīdi stāvēju, ieklausīdamies dzin-dzin-dzin skaņā, un tad tieši aiz zaru siluetiem pa apgaismotās ielas vidu tuvojās vienīgais braucamais, kuru drīkst lietot šādā nakti — vieglas, graciozas kamanas ar vienu sēdekli; tās viegli un bez piepūles, klusi rikšo­dams, vilka slaids zirgs. Kamanas bija bez jumta; tajās, ievīstijušies vienā pledā un cieši piekļāvušies viens otram, sēdēja vīrietis un sieviete, un sniegs krita pār viņiem. Viņi aizslīdēja garām, zvārguļiem dziedot, cauri no laternām krītošajiem gaismas ko­nusiem, kuros ņirbēja sniegpārslas. Viņiem galvā bija tādas pašas kažokādas cepures kā man, vīrietis vienā rokā turēja grožus un pātagu. Sieviete, pavērsusi seju pretim sniegam, smaidīja. Skanēja tikai zvārgulīši, apslāpēta pakavu klaboņa, un švīkstēja kamanu slie­ces. Tad kamanas aizbrauca, braucēji jau bija ar mu­gurām pret mani, vienmērīgā kamanu zvārgulīšu skaņa attālinājās un dzisa. Viņi bija jau gandrīz pro­jām, kad es izdzirdu sievieti iesmejamies, viņas balsi apslāpēja krītošais sniegs, un smiekli šķita tāli un laimīgi.
   Pietika staigāt, man nebija nekādas vēlēšanās ie­lauzties tālāk parkā, un es griezos atpakaļ. Uz Sen- tralpārkveststrīta pusi vēl aizvien bija redzamas šau­rās, paralēlās slieču sliedes, bet tās ātri gaisa, un manas pirmītējās pēdas bija jau pavisam izzudušas. Es uzgāju pa Dakotas kāpnēm, noņēmu cepuri, no­vilku mēteli un, gatavs doties gultā, izdzēsu gāzes radziņu dzīvojamā istabā. Piegāju pie logiem, lai pē­dējo reizi paskatītos laukā. Es vēlreiz gribēju sajust sniegu un atvēru franču logu un izgāju uz balkona. Lejā uz ielas, kuru biju šķērsojis, kamanu un manas pēdas bija pazudušas, sniegs atkal bija gluds un ne­skarts. Es labu brīdi vēros uz melnbalto parku, tad pagriezos, lai paskatītos uz ziemeļiem. Cauri sniega aizkaram varēju saskatīt tikai Dabas vēstures mu­zeju, kas atradās vairākus kvartālus tālāk; virkne muzeja logu bija apgaismoti; tad es atgriezos dzīvo­jama istaba. Ielicies gulta, es gandrīz vienā mirkli iemigu.

8

   Izstāstiet mums velreiz visu. Jods parāvis, pado­mājiet! — Rubs iesaucās, un viņa balsī pieauga vil­šanās un niknums. — Vai tām kamanām bija vēl kaut kas, vienalga kas? Dieva deļ, vai tad viņi neko neru­nāja?
   —  Rāmāk, Rūb, rāmāk, — doktors Dancigers no­murmināja.
   Viņš, Rūbs un Oskars Rosofs, kas tagad bija ģēr­bies savās ikdienas drēbēs, un es sēdējam manā Da­kotas dzīvojamā istabā, un mums katram rokā vai blakus uz grīdas bija kafijas tase. Oskars smēķēja cigareti; cs nekad agrāk nebiju redzējis, ka viņš pi- poiu, un, kad viņš bija nokūpinājis jau kādas pāris cigaretes, Dancigers arī palūdza vienu, un tagad ari viņš smēķēja.
   Cs, kreklos izmeties, rītakurpēm kājās, sedeju, sūcu kafiju un centos atdzīvināt atmiņā katru pagājušās nakts pastaigas sīkumu, domās pārbaudīdams re­dzēto un pūlēdamies vēl kaut ko atcerēties. Tad es atkal papurināju galvu.
   —   Bija tikai… kamanas. Man ļoti žēl. Un viņi nebilda ne vārda. Kad viņi bija pabraukuši garām, sieviete iesmējās, taču es nedzirdēju, vai vīrietis pa­teica kaut ko, kas šos smieklus izraisīja.
   —   Nu, un kā bija ar laternām uz ielas? — Oskars saērcināts ieprasījās. — Vai tās bija gāzes vai elek­triskās laternas? To nav grūti atšķirt.
   Ērcīgums ir lipīgs, un es atbildēju:
   —   Oskar, es laternām nepievērsu vairāk uzmanī­bas kā jūs, kad dodaties vakara pastaigā.
   —   Un vairāk nevienu jūs neredzējāt? — Rūbs pa­šķielēja uz mani. — Vairāk itin neko? Nedzirdējāt ne skaņas? Kā tad ir? Vai jūs dzirdējāt vēl ko, vienalga, ko?
   Man derdzās visu atkal atkārtot, es jutos it kā vai­nīgs; bet, kad dažas sekundes biju centies atcerēties ko vairāk, nekā biju viņiem pastāstījis par visiem iespējamiem sīkumiem, man bija noliedzoši jāpapu­rina galva. — Valdīja pilnīgs klusums, Rūb, visu klāja sniegs, un nekur nekas nekustējās.
   Rūba mute īgnumā sašķobījās, lūpas cieši saknie- bās, norijot sapīkumu. Tad viņš saņēmās un uzsmai­dīja man, lai parādītu, ka saprot mani. Taču Rūbam bija nepieciešama kāda tīri fiziska atslodze, un viņš, sabāzis rokas armijas bikšu pakaļējās kabatās, sāka soļot pa istabu.
   —   Sasodīts, sasodīts, sasodīts! Tas var būt bijis, tas varētu būt bijis 1882. gads! Vai ari tā var būt bijusi tagadne! Kāds bija izvilcis vectētiņa vecās ka­manas, un gaismas signāli varbūt nedarbojās snieg­puteņa dēļ. — Rūbs apsviedās pret Rosofu, nevarīgi plātīdams rokas un bez jautrības smiedamies. — Tas ir jocīgi! Viņš varētu būt to paveicis! Varbūt viņš to paveica! Un nekādi nevar to pierādīt, jods lai parauj!
   Viņš piegāja pie sava krēsla, iekrita tajā un pa­sniedzās pēc kafijas tases, kas atradās uz paklāja blakus krēslam.
   Mazliet grudzinādams, pacietīgā balsī, izkliedē­dams vispārējo saspīlējumu, Dancigers jautāja:
   —  Pēc pastaigas jūs atnācāt šeit atpakaļ, Saj? Vai jūs nevienu nesastapāt?
   —   Pareizi. — Es atkal pamāju ar galvu.
   —  Tad jūs ienācāt šeit, dzīvojamā istabā, piegājāt pie logiem un skatījāties lejā uz parku.
   —  Pareizi! — Es piekrītoši pamāju, cieši vērda­mies Dancigera sejā, cerēdams, ka viņš spēs izvilkt no manis kaut ko tādu, ko pats neapzinos.
   —   Un jūs patiešām neko neredzējāt?
   —   Nē. — Pēkšņi sadrūmis, es atkal apsēdos uz sava krēsla. — Man ļoti žēl, doktor Danciger. Šaus­mīgi žēl. Taču man vakar vakars bija 1882. gads. Vismaz rnanā apziņā. Tātad šai faktā nebija nekā neparasta, un es nepievērsu tam sevišķu uzmanību.
   —   Es saprotu. — Uzsmaidīdams man, viņš vairāk­kārt pamāja ar galvu, tad pievērsās pārējiem un pa­raustīja plecus. — Nu, kas ir, tas ir. Mums vienkārši vajadzēs pagaidīt kādu citu izdevību un mēģināt no jauna, tas ir viss.
   Visi piekrītoši pamāja, tad mēs sēdējām klusēdami. Doktors Dancigers vēroja aizdedzināto cigareti savā rokā, riebumā saviebās un saberza to pelnu traukā, un cs sapratu, ka nupat viņš atkal atmet smēķēšanu. Pēc kāda brīža, varbūt pēc pāris minūtēm, Rosofs ierunājās:
   —  Saj, lūdzu, pieejiet pie loga. Un izejiet uz bal­kona tāpat kā vakar vakarā.
   Es devos pie franču loga, atvēru to, izgāju uz bal­kona un jautājoši pagriezos pret Rosofu; es biju no visa tā noguris, taču jutu, ka mans pienākums ir tur­pināt, kamēr vēl kāds to vēlas.
   —   Aizveriet acis, — Rosofs teica.
   Es tās aizvēru.
   —  Okei! Ir vakar vakars. Jūs stāvat laukā uz bal­kona un skatāties uz parku. Turiet acis ciet un savā iztēlē atkal skatiet to pašu ko vakar, un, līdzko aina kļūst skaidra, precīzi aprakstiet redzēto.
   Pēc kāda brīža es, aizvēris acis, sāku stāstīt:
   —  Viss pilnīgi balts, visur vēl gluži neskarts sniegs, ir ļoti skaisti… uz baltā fona koki izskatās
   melni kā ogles. Iela ir nosnigusi pavisam līdzena un gluda. Es varu redzēt, ka manas pēdas ir izzudušas, vēl aizvien snieg. Gaismā ap laternu pamatnēm sniegs dzirkstī, un nekas nekustas, itin nekas; nedzird ne skaņas. Es stāvu, skatīdamies lejup uz parku vēl pāris sekunžu, tad nolemju likties uz auss. Pagrie­žos, lai ietu atpakaļ istabā. Ieraugu, ka vairāki logi ir apgaismoti, man šķiet, tas ir Dabas vēstures muze­jā — droši vien tur rosās apkopēja; tad es aizveru aizkarus, un … tas ir viss, man ļoti žēl. — Iedams atpakaļ istabā, es paskatījos uz visiem trim. — Tad es likos gultā un gulēju visu …
   Es nepabeidzu teikumu. Doktors Dancigers lēnām piecēlās, izstiepdamies visā savā sešarpus pēdu ga­rumā, un viņa seja atplauka. Viņš steigšus pienāca pie manis, pastiepa roku, sažņaudza manu plecu tik spē­cīgi, ka iesāpējās, un, apsviedis mani apkārt, stūma atpakaļ uz balkonu sev pa priekšu. Arī viņš iznāca laukā un teica:
   Paskatieties! — Viņa vecīgā roka ar lielajām vēnām pazibēja man gar acīm, satvēra manu zodu un pagrieza manu galvu uz ziemeļiem. — Tur jūs ska­tījāties vakar vakarā! Paskatieties tagad! Kur ir muzejs?
   Potams, ka es nevarēju to redzēt. Starp manām acīm un muzeju, paceldamies augstu pāri Dakotas jumtam, blīvējās četri dzīvojamo māju kvartāli. Mu­zejs no šā balkona tagad nebija redzams, to varēja redzēt pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā, un, kad šī doma ielauzās manās smadzenēs, tas pats notika ar Rūbu, tas pats ar Oskaru, un Rūbs čukstēja:
   —   Viņš ir to paveicis!
   Viņa seja aiz sasprindzinājuma vienu mirkli pie­tvīka, un viņš iekliedzās:
   —   Viņš to ir paveicis! Ak dievs, viņš lo ir izdarījis!
   Rūbs un Oskars satvēra manu roku, kratīja to, ap­sveica mani un viens otru, un es stāvēju vīpsnādams, inadams ar galvu, cenzdamies saprast, ka es vakar vakara no šā dzīvokļa uz pāris brīžiem biju iegājis 1882. gada ziema. Doktora Dancigera acis bija pus­virus, un cs redzēju, ka viņš vienu acumirkli sagrīļo­jas; man šķiet, viņš gandrīz noģība. Tad viņš un mēs visi reizē sākām tērgāt, apkampāmies, smaidījām, plēsām draņķīgus jokus, un tai pašā laikā, kamēr es piedalījos šai ļembastā, atbildēju, smējos, jutos pacilāts un satraukts, domās biju atgriezies uz bal­kona rāmās, baltās nakts klusumā un skatījos pāri pieciem pilsētas kvartāliem tukšumā, kas jau sen, jau gadu desmitiem bija cieši apbūvēts.
   Divdesmit minūtes vēlāk es noliktavā, istabā, kuru miglaini atcerējos no gājiena pa ēku kopā ar Rūbu, sēdēju grozāmajā krēslā, un man kaklā ar lenti bija pakārts neliels mikrofons. Uz paneļa pie sienas man līdzās griezās magnetofons, un pie gan­drīz nedzirdamas elektriskās rakstāmmašīnas sēdēja meitene ar mazām radioaustiņām, kura dzirdēja ma­nas balss ierakstu tikai dažas sekundes pēc tam, kad ta bija skanējusi īstenībā. Dancigers, Rūbs, Rosofs, Prinstonas vēstures profesors, pulkvedis Esterhāzi un kāds ducis citu, kurus biju redzējis jau agrāk, stā­vēja, atslējušies pret sienu, klausījās un gaidīja.
   Es stāstīju:
   «Frederiks Botigs, Frederiks N. Bougs — Bufalo Ņujorkas štatā. Pēdējo reizi es viņu redzēju mākslas skolā pirms trīsarpus gadiem. — Es kādu sekundi domāju, tad turpināju: — Rādīja filmu «Absolvents», tajā spēlēja Enna Benkrofta. Un kāds zellis Dastins Iīofmans. Filmas režisors bija Maiks Nikolss. — Es brīdi klusēju, ieklausīdamies apslāpētajā elektriskās rakstāmmašīnas klaboņā. — Ir Heršija šokolāde tāfe- litēs. Iesaiņota brūnā papīrā, uzraksts ar sudraba burtiem. — Mirkli klusēju. — Kjifords Debnijs
   Ņujorkas Sitijā, apmēram divdesmit piecus gadus vecs, raksta reklāmu tekstus. Elrners Bobss ir Mont- klēras meiteņu koledžas dekāns. Ruperts Ganzmans ir štata likumdošanas sapulces deputāts. Vaiomingā dzīvo tīrasiņu siu cilts indiānis Džeralds Montizem- berts. Pagājušā gada oktobrī izcēlās ugunsgrēks dzī­vojamā mājā Austrumu 51. ielā tieši pie Leksingtonas avēnijas. Pensilvānijas staciju nojauca.
   Klusītēm, gandrīz uz pirkstgaliem istabā ietipināja kāds jauns zellis, kuru biju redzējis Manēžā. Viņš rūpīgi noplēsa ar elektrisko rakstāmmašīnu aprak­stītā papīra augšējo daļu un atkal izgāja; meitene rakstīja tālāk uz lapas apakšējās daļas. Es turpināju runāt magnetofonā; nosaucu cilvēkus, kurus pazinu, vai arī tādus, par kuriem biju dzirdējis, visādus fak­tus, gan neievērojamus, gan ievērojamus, svarīgus un sīkus, un katru prātā iešāvušos zināšanu drusku par pasauli, kādu to atcerējos pirms pagājušās nakts. — Karaliene Elizabete ir Anglijas karaliene, bet «Ka­raliene Mērija» ir kuģis. Man šķiet, tas tika pārdots kādai pilsētai Kalifornijas dienvidos… Frizētavā 42. ielā netālu no Komodora viesnīcas strādā frizieris Imanuels… — Kāds vīrietis pavēra durvis un vīp­snādams ienāca istabā; viņam bija gadu četrdesmit un pliks pauris; es viņu biju redzējis kafejnīcā.
   — Tik tālu viss ir okei! — viņš paziņoja. — Viss, ko mēs varējām pārbaudīt.
   Atskanēja balsu murdoņa, visi sarosījās; vīrietis aizgāja, un es turpināju stāstīt.
   Pulksten vienpadsmitos Dancigers mani pārtrauca; viņš teica, ka pietiekot. Un pusdienas laikā mēs jau zinājām: katrs fakts, kuru es uz labu laimi atcerējos par pasauli pirms vakar vakara, šodien vel aizvien bija tāds pats. Tie pāris soļu, kurus biju spēris pa sniegu 1882. gada pasaulē un atpakaļ, nebija itin neko grozījuši tajā un tātad nebija neko grozījuši ari mūsdienu pasaulē. Piemēram, nebija neviena, kuru es pazīstu vai par kuru esmu dzirdējis, kas šodien vairs neeksistētu. Neviens nekādi nebija mainījies. Netika konstatēts, ka kaut kāda patiesība — ievēro­jama vai nenozīmīga — atšķirtos no tās, kādu es to atcerējos. Lietas bija tādas, kādas es tās biju atstā­jis, nebija nekādu pamanāmu pārmaiņu, un tas nozīmēja, ka eksperimentu var piesardzīgi turpināt.
   Tūlīt pēc šīs pārbaudes es satikos ar Keitu. Pēc lenca es cauri pilsētai kājām aizgāju pie viņas; Keita aizslēdza veikalu, un mēs sēdējām augšā kādas četr­desmit minūtes, kamēr es viņai trīs reizes izstāstīju, kas bija noticis.
   — Kā tas bija? Kā tu to juti? — viņa atkal un at­kal vaicāja dažādās variācijās.
   Meklēdams īstos vārdus, es mēģināju viņai izstās­tīt, kā tas notika, un Keita sēdēja, paliekusies uz manu pusi, samiegtām acīm, pavērtām lūpām, pūlēdamās uztvert un izprast manu vārdu īsto nozīmi un dzi­ļāko jēgu līdz pašiem pamatiem. Brīžiem viņa aiz brīnumiem un bijības neapzinīgi kratīja galvu, bet, protams, viņa pievīlās; es patiešām nespēju izstāstīt savu piedzīvojumu tā, lai viņa to īsti izjustu, un, kad man beidzot bija jāceļas un jāiet, es zināju, ka viņa vēl aizvien brīnās:
   «Kā tas bija? Kā tu jo juti?»
   Aizgājis atkal uz noliktavu, es doka Rosofa kabi­netā pārģērbos; pa to laiku viņš mani iztaujāja. Jau­tājumi lielākoties bija tādi: vai es emocionāli spēju izjust notiekošā realitāti tāpat kā ar intelektu ticēt notikušajam? Un es, allaž pakalpīgs, vilkdams mu­gurā drēbes, domāju par to. Acu priekšā man atkal rēgojās kamanas, kas aizbrauca pa mīksto snieg­pārslu virpuli, un es dzirdēju iejūga zvārgulīšus pa­mazām apklustam. Un atkal man ausīs ieskanējās sievietes dzidrie, muzikālie smiekli brīnišķīgajā
   ziemas naktī, un man par muguru pārskrēja prieka trīsas. Es māju dokam ar galvu un teicu: — Jā.
   Tad viņš aizveda mani uz Dakotu; tagad mums bija jāsteidzas. Man bija vajadzējis ilgi dzīvot Da­kotas dzīvoklī, lai sasniegtu vakar vakarā panākto; tagad man būs tikai šī nakts, rītdienas rīts un daļa pēcpusdienas, lai atkal nokļūtu tur, ja gribēju redzēt, kā Keitas zilo aploksni nosūta ar zīmogu «Ņujorka, Ņujorkas štats, Galvenais pasts, 1882. gada 23. jan- varī sešos pēc pusdienas». Un šoreiz man vienam, bez doka Rosofa palīdzības, bija jāpanāk, lai eksperi­ments virzītos uz priekšu.
   Četros es gāju augšup pa mājas kāpnēm. Uz kāpņu telpas grīdas pie manām durvīm gulēja sainītis no Fišborna tirgus. Es pacēlu to, un, kad, atslēdzis dur­vis, iegāju dzīvojamā istabā, mani pārņēma pārstei­dzoši līdzīga sajūta tai, kāda parasti ir, atgriežoties mājās. Sešos, kad stāvēju virtuvē pie plīts ar lielu karoti rokā, gaidīdams, kad uzvārīsies mans kartu­pelis, un lasīju «Evening Sun» 1882. gada 22. janvāra numuru, bija tā, it kā es nekad nebūtu aizgājis no šīs ierastās ikdienas. Tieši pirms nākšanas augšā biju redzējis, ka lejā zem maniem logiem pagajušās nakts sniegs ir aizvākts, gaismas signāli darbojas un garām brauc mašīnas. Taču tagad tas viss vairs neko nenozīmēja. Jo tagad es zināju — zināju, ka tur ārā eksistēja arī 1882. gada janvāris. Un es zināju — zinciju, ka tad, kad pienāks laiks, es atkal spēšu aiz­iet uz turieni vēlreiz.
   Es iedūru kartupelī; vidū tas vēl bija ciets, un, sa­locījis avīzi gareniski, es stāvēju pie plits un lasīju to. Šodien kā parasti turpinājās apraksts par Gār- fīlda1 slepkavas Gito prāvu; Gito aizstavējās pats;
   1 Gārfīlds, Džeimss Ābrams (1831 — 1881), Savienoto Valstu prezidents 1881. gadā. Nogalināts atentātā.
   Vaiomingā vesela vientuļi dzīvojoša ģimene bija atrasta noskalpēta. Griezīgi ieskanējās durvju zvans.
   Piespiedis pie sāniem avīzi, es rītakurpēm kājās devos pa garo, plašo, veco priekšnamu atvērt durvis; kāpņu telpā stāvēja Keitija ziemas mētelī, kas snie­dzās līdz potītēm, ap galvu apsējusi šalli. Viņa ner­vozi smaidīja, gaidot, ka es kaut ko teikšu. Bet es tikai stāvēju un blenzu uz viņu, un pēc brīža viņa veikli aizslīdēja man garām uz dzīvojamo istabu. Es pagriezos, automātiski aizvēru durvis un jautāju:
   —   Keitij? Deviņi pērkoni, ko tad tas nozīmē?
   Bet viņa jau devās pāri istabai un, paraustījusi
   plecus, izlobījās no mēteļa. Viņa nosvieda to uz krēsla un pagriezās ar seju pret mani, ģērbusies pudeļzaļā zīda kleitā, kas bija apmalota ar baltām mežģinēm un aizpogājama pie kakla un aprocēm; kleitas apakš­mala, vēl plandīdamās no viņas kustības pagriežo­ties, noplīvoja gar kurpju podziņām virs pēdas pa­cēluma. Ar vienu pašu strauju, trauksmainu kustību viņa noraisīja tumšo šalli, it kā baidītos — ja nepa­steigsies, es likšu viņai paturēt to galvā. Viņas tumšie mati ar šķirtni vidū bija atsukāti atpakaļ no pieres un sasprausti mezglā zemu uz pakauša.
   Man aiz prieka bija jāpasmaida, viņa izskatījās tik skaista: biezie, tumša vara krāsas mati, bālā āda ar vieglajiem teterraibumiņiem, lielās brūnās, izaicino­šās acis, vizošā pudeļzaļā kleita; viņa bija zinājusi, ko dara, izvēlēdamās šo krāsu. Līdzko es pasmaidīju, viņa ātri nobēra:
   —   Es iešu tev līdzi, Saj. Noskatīties, kā nosūta vēstuli. Tā ir mana, un es arī gribu to redzēt. Un redzēšu arī.
   Man patīk sievietes, es nekad nedomāju, ka viņas ir mazāk attīstītas nekā vīrieši, un es nicinu vīriešus, kas tā domā. Man šķiet, ka sievietes ir tikpat princi­piālas kā vīrieši, taču drošs kā bankā, ka tie nav tie paši principi. Es zināju, ka varu patiesi uzticēties Kei­tai, pilnīgi paļaujoties uz viņu; viņai bija tikpat spē­cīgi attīstīta laba un ļaunā izpratne kā man. Taču ta­gad mēs strīdējāmies bezgala ilgi. Keita pie plīts, jo viņa bija tūlīt pārņēmusi savā ziņā pusdienu gatavo­šanu, es pie virtuves galda, gaidīdams tās; pēc tam pusdienojot un sadalot cūkas šniceles, mēs savu vārdu kauju turpinājām. Es, aizstāvot savus novecojušos morāles priekšstatus, sāku justies kā īsts lauķis, jo Keitai absolūti neko nenozīmēja tas, ka šis ir vislielā­kajā mērā nozīmīgs valdības Projekts, kura radīšanā ieguldīts milzums līdzekļu un pūļu un kurā iesaistīti ievērojami cilvēki no visas valsts. Keita bez jebkā­dām pūlēm cauri caurspīdīgajam pretenciozās nopiet­nības aizkaram saskatīja patiesību — sievišķīgo patiesību; viņa saprata, ka Projekts patiešām ir liela, dižena, dārga un aizraujoša rotaļlieta; mēs visi rota­ļājamies ar to, un viņa, kā pašpārliecināta draiskule rotaļu laukumā ar elkoņiem lauzdama ceļu zēnu barā, arī ellišķīgi gribēja ar to paspēlēties.
   Es pārgāju uz praktiskiem argumentiem, taču tā bija rupja kļūda. Viņa tūlīt varēja pierādīt — kratī­dama pret mani karoti, kamēr ēdiens atdzisa, — ka viņa arī ir sagatavota, ka viņa par astoņdesmitajiem gadiem ir mācījusies tikpat daudz kā es. Viņa norā­dīja, ka īstenībā viņa esot labāk sagatavota, nekā es esot bijis vakar vakarā, tāpēc ka tagad viņa, tā­pat kā es, zinot, ka tas patiešām ir iespējams.
   Uzskaitot savus argumentus, es apziņas dziļumos zināju, ka Keitai ir taisnība, es ar visu būtni jutu, ka man rīt veiksies; tas nebija tikai optimisms, bet lietišķa, droša apziņa. Un es biju pārliecināts — ja es varu to paveikt, tad manas pārliecības spēka vien pietiks, lai varētu aizvest arī Keitu sev līdzi. Es skaidri zināju, ka mēs abi varam to paveikt, un vēlāk pēc pusdienām, kad trauki bija nomazgāti un inēs sēdējām dzīvojamā istabā, mani argumenti izsīka.
   Es visu laiku nepiekritu, izplūzdams daudzvārdībā, bet viņa strīdēdamās staigāja uz priekšu un atpakaļ; kad viņa pagriezās, garie svārki plīvoja un švīkstēja. Es sēdēju un vēroju viņu, un man drusku bija jāpie­pūlas, lai nesāktu smaidīt, jo viņa izskatījās tik jauka, kad gāja man garām; zem lustras gāzes gaismas viņas matiem bija kāds sevišķs, jauns mirdzums. Viņa izskatījās tik lieliski, ka galu galā es tikai piecēlos, piegāju pie viņas, apkampu un noskūpstīju viņu. Keita atbildēja manam skūpstam, un tad mēs skūpstījāmies vēl; tad Keita pakāpās atpakaļ. Viņa bija uzvarējusi. Strīds bija beidzies. Mēs bijām izrunājuši visu, un Keita zināja, ka es viņu neizsviedīšu laukā.
   — Pietiek, Saj. Nozīme ir tikai rītdienas pasāku­mam. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut kas varētu to traucēt.
   Dienās un nedēļās, kuras biju pavadījis šeit viens pats, es ar vaļējām acīm biju sapņojis, kā būtu, ja Keita atrastos pie manis, un tagad viņa bija šeit. Taču tas, ko viņa nupat pateica, bija skaidra patie­sība, par to nevarēja būt divu domu, un mēs pavadi- jām mierīgu, omulīgu astoņdesmito gadu vakaru; la­sījām «Harper's Weekly», «Leslie's» un beidzot pie lāses tējas spēlējām domino.
   Mēs aizgājām gulēt ap pusvienpadsmitiem. Kamēr es izdzēsu griestu lustru, Keita piegāja pie skapja, kas stāvēja blakus ārdurvīm. No sava biezā ziemas mēteļa kabatas viņa izņēma baltu vīstoklīti — savu naktskreklu, un es, galvu purinādams, pasmaidīju par viņas pārliecību, ka es ļaušu viņai palikt. Turē­dams roku uz mazās, zaļās galda lampas slēdža, es gaidīju, kamēr Keita iededzināja gaismu priekšnamā. Es dzirdēju, kā gāze klusi noplaukšķ, tad šaudīgā gaisma nomierinājās un apgaismoja priekšnama sie­nas, un es izdzēsu galda lampu.
   Keita stavēja savas istabas durvīs; pa labi no is­tabas durvīm viņai tieši virs galvas atradās L veida kronštcins ar vaļēju liesmu, un es atkal ievēroju se­višķo mirdzumu, ko gāzes gaisma piešķīra viņas ruda­jiem matiem.
   —   Ar labu nakti, Saj, līdz rītrītam, — viņa teica.
   —   Labu nakti, Keita.
   —   Mums izdosies, vai ne, Saj?
   Es pamāju.
   —   Es domāju gan. Tev nevajadzēja būt šeit, un tomēr es esmu laimīgs, ka tu esi pie manis. Un man šķiet, ka mums veiksies.
   Lielāko daļu nākamās dienas — kad brokastis bija paēstas, trauki nomazgāti un rīta avīze izlasīta — mēs pavadījam, skaļi lasot. Vispirms es dzīvojamā istabā ar oglēm iekurināju kamīnu, tad sameklēju uz grīdas pie loga atstāto grāmatu, kuru biju lasījis, pirms paskatījos lejā uz parku un ieraudzīju snieg­puteni. Es biju mazliet satriekts, kad atskārtu, ka tas noticis tikai aizvakar. Grāmata bija no dzīvojamās istabas grāmatplaukta: spilgts, jauns misis Emmas D. E. N. Sautvertas grāmatas «Slepkavībā apsūdzē­tā» eksemplārs. Grāmata bija publicēta apmēram pirms gada, 1880. gadā. Tā bija divos sējumos, bro­šēta, taču uz vāka nebija pusizģērbtas sievietes, tikai melni burti uz vienkārša sarkana papīra.
   Es izstāstīju Keitai grāmatas saturu, cik tālu biju jau izlasījis, tad, ērti krēslā apsēdies, rītakurpēs ie­autās kājas uz spilvena nolicis, ierīkojos īsti omu­līgi un sāku skaļi lasīt. Bija īstā diena, lai sēdētu mājās; uguns laiku pa laikam sprēgaja, ārā izska­tījās auksts, debess bija pelēka, pilnīgi apmākusies.
   —   Kad Sibilla atguvās no nāvei līdzīgā ģīboņa, — es lasīju, — viņa juta, ka to lēni nes, kā likās, pa lī­kumotu, šauru pazemes eju, taču pilnīgā tumsība, kuru kliedēja tikai maza, mirgojoša sarkana vaska svecīte, kas kā zvaigznīte kustējās viņai priekšā, kavēja sa­redzēt kaut ko vairāk. Draudošas iznīcības priekšno­jauta sagrāba viņu, un pārvarīgas šausmas pildīja viņas dvēseli un paralizēja ķermeni.
   Es pacēlu acis un uzsmaidīju Keitai, kas, kājas zem sevis pavilkuši, sēdēja uz mazā dīvāniņa. Es smaidīju, atzīdams, ka šī proza ir pārāk uzpūsta, es biju pārliecināts, ka saprātīgi, izsmalcināti ļaudis as­toņdesmitajos gados arī mazliet pasmaidījuši par tamlīdzīgām lietām. Taču daudz vis cs nesmaidīju, un Keita tūlīt mani saprata. Es tagad lasīju daudz šādu grāmatu, un, kaut arī to stils mani mazliet uz­jautrināja, tas bija jau pierasts, un es spēju lasīt šos stāstus, kas nebija ne labāki, ne sliktāki par dau­dziem moderniem šausmu romāniem.
   Mēs lasījām pārmaiņus, pārtraucām lasīšanu, lai iedzertu kafiju, atkal lasījām, tad paēdām lenču, un beidzām lasīt pēcpusdienā. Grāmata beidzās tāpat kā gandrīz visas šādas grāmatas, pavēstījot, kas notiks ar tās varoņiem pēc grāmatas beigām. īstenībā tā nav slikta doma. Es biju lasījis daudzas grāmatas un vē­lējies, lai man būtu kāda nojauta, kas ar varoņiem, sevišķi ar tiem, kas man bija iepatikusies, notiks pēc pēdējās lappuses. Īstenībā, jo labāka grāmata un reālāki cilvēki, jo vairāk man gribējās to uzzināt.
   Nu, misis Sautverta mums to pavēstīja. Kad bijām nonākuši pie pēdējās lappuses, Keita lasīja:
   —   Nav vairs daudz ko stāstīt. Rafaels Riordans un viņa pamāte misis Blondcla ieradās, lai identifi­cētu līķi un parūpētos par tā aizvešanu. Džentiliska, tagad ļoti skaista matrona, raudzījās uz mirušo ar ērmotu izteiksmi, kurā jaucās žēlums, pretīgums, bēdas un atvieglojums.
   Keita aizvēra grāmatu, un mēs abi sēdējām un mazliet smaidījām.
   —   Un es tev pateikšu, kas man patīk: man šķiet, ka man patīk cilvēki, kuriem patīk tādi romāni' kā šis, — es pec brīža ieminējos.
   Keita pamāja ar galvu, un mēs sēdējām klusē­dami. Kamīnā apslāpēti ierūcās liesma, nokrita kāda oglīte.
   —   Keita, viņi tagad ir tur, laukā. — Es norādīju uz logiem istabas otrā pusē; mēs neredzējām neko citu kā tikai sudrabainās ziemas debesis. Es domāju to, ko teicu; visu dienu biju ap sevi jutis 1882. gada Ņujorkas ziemas dzīvo klātbūtni, tagad daudz spēcī­gāk un reālāk nekā visās pagājušajās dienās un ne­dēļās. Jo tagad es zināju vienu patiesību, kas nekad nevar mainīties: es zināju, ka šis laiks eksistē.
   —   Viņi mūs gaida, Keita, — es teicu, un šai brīdī mūsu abu prātos strāvoja vienojoša spēcīga noskaņa un pārliecība. Keita pamāja ar galvu, šīs manas ab­solūtās pārliecības aizrauta, arī viņa izjuta to pašu. — Keita, man šķiet, ka ir laiks.
   Vienu mirkli Keita izskatījās nobijusies, tad viņa palocīja galvu un aizvēra acis.
   Arī es aizvēru acis, pasniedzos un saņēmu Keitas roku, tad sēdēju juzdamies ērti siltumā, ļaudams at­slābt visiem muskuļiem un izgaist visam, pat visma­zākajam sasprindzinājumam. Un tūlīt klusām teicu pats sev, un Keita darīja to pašu:
   —   Pēc dažiem mirkļiem un uz dažiem mirkļiem jūs beigsiet domāt un gandrīz iemigsiet. Šodien ir 23. janvāris. Un, protams, būs 23. janvāris, kad jūs atvērsiet acis, — 1882. gada 23. janvāris. Jums ir uzdevums — jūs ieiesiet parkā, neatceredamies neko par kādu citu laikmetu, un domāsiet tikai par to, ka jums jaaiziet uz pastu līdz pussešiem, ne vēlāk. Un jāredz, kas nosūta zilo aploksni. Neiejaucieties noti­kumu gaitā. Novērojiet viņus, staigājiet starp viņiem, lāču neizraisiet neko un neaizkavējiet neko. Bet būs kaut kas jauns, taču tas izdosies, tas izdosies: kādā brīdī — visticamāk, kad iesiet cauri parkam, kādā brīdī, kad jūs pilnīgi apzināsieties, ka ir 1882. gada ziemas pēcpusdiena … jūs atcerēsieties tagadni un pirmo reizi kļūsiet patiesi novērotāji.
   Es mazliet satrūkos, acis pēkšņi atvērās; man šķita, ka patiešām biju iesnaudies. Keita sēdēja un vēroja mani, viņas roka bija manējā.
   —  Arī es biju iemigusi, — viņa teica. — Mums jā­iet uz pastu, Saj, vai tev arī tā neliekas?
   —   Jā. — Es palocīju galvu un žāvādamies piecēlos. — Man nāks par labu iziet laukā un pamosties. Iesim.
   Žāvādamies es priekšnamā pie skapja uzvilku mē­teli ar apmetni, apāvu ielas kurpes, uzmaucu galvā apaļo, melno kažokādas cepuri. Keita uzvilka mēteli un apsēja šalli. Es vairs nedomāju, kāds gads vai gadsimts pašlaik ir, tāpat kā jebkurš cits, kas šodien grasījās doties laukā. Kad bijām izgājuši uz ielas, mēs aukstumā uzrāvām plecus un ievilkām zodu ap­kaklē. Es neskatījos atpakaļ uz rietumiem, un, šķēr­sojot ielu, kas norobežoja parku, es neparaudzījos ne uz ziemeļiem, ne uz dienvidiem. Kāpēc man vajadzētu to darīt? Man nemaz tas neienāca prātā; gaiss bija ass un auksts, un es turēju galvu pieliektu.
   Pieturējās sals, un parkā mēs neredzējām nevienu cilvēku, šeit šķita, ka pilsēta ir gandrīz klusa. Mēs dzirdējām tikai mūsu kāju švīkoņu uz takas, un es jutos mazāk samiegojies un gluži omulīgi savā mē­telī un sāku priecāties par pastaigu. Izņemot taciņu, visur citur sniegs bija gandrīz neskarts, kaut gan šur tur bija iemītas pēdas. Vairākus desmitus jardu mūsu laka gāja paralēli līkumotajam braucamajam ceļam, un uz tā noblietētā sniega cs nejauši izdzirdu klusu ass iečīkstēšanos un apslāpētu pakavu klaboņu, taču nepapūlējos pagriezties un paskatīties; arī Keita to nedarīja.
   Mēs iznācām no lielā parka četrstūra tā dienvid­austrumu stūrī pie Piektās avēnijas un 59. ielas, un es atpogāju mēteli un bikšu kabatā meklēju sīknaudu omnibusam. Keita ievaidējās, un es ātri paskatījos uz viņu. Keita bija piespiedusi roku pie pieres, acis bija cieši samiegtas, un es redzēju, ka viņas seja kļūst balta kā papīrs. Es pagriezos, lai viņu atbalstītu, taču sagrīļojos pussoli sāņus, lai noturētos līdzsvarā, un man vajadzēja apstāties ar plati ieplestām un it kā sapītām kājām; es lēnām saliecos gandrīz uz pusēm, ar elkoņiem spiezdams pakrūti, ļaudams abām rokām slīdēt pār seju, cīnoties pret ģīboni, jo atmiņa apgais­moja katru manu smadzeņu šūnu.
   Neviens no mums abiem nebija paredzējis fizisku šoku. Es apliku roku Keitai ap pleciem, un viņa dre­bēja. Cenzdamies noturēt mūs abus, es stāvēju, atslē­jies pret koka stumbru ietves malā, juzdams, kā sviedri izsprāgst man uz pieres un virslūpas, un zinā­dams, ka esmu bāls kā nāve. Acis turēju pievērsis kurpju purngaliem un dziļi ieelpoju aso, dzestro gaisu; tad jutu sviedrus uz sejas nožūstam un zināju, ka viss būs kārtībā. Es paskatījos uz Keitu; acis viņai tagad bija vaļā, un viņa ar mēli apslapināja lūpas.
   — Tagad man ir labi, paldies, — viņa teica un iz­slējās taisni. — Bet, ak dievs, Saj, — viņa čukstēja, un es varēju tikai pamāt ar galvu.
   Mēs nepagriezāmies tūlīt; mēs nevarējām saņem­ties. Taču mēs dzirdējām, kā čīkst dzelzs riteņu stī­pas, un gurkst aukstais, sausais sniegs, dzirdējām koka un dzelzs grabēšanu un ādas grožu pliukšķi pa stingru miesu. Tad ļoti lēni mēs pagriezām galvu un atkal palūkojāmies uz mazo omnibusu ar velvēto jumtu un augstajiem riteņiem, kuriem bija koka spieķi; to vilka pāris nodzītu zirgu, kuru dvaša ik uz soļa baltiem mutuļiem izplūda ziemas gaisā. Omnibuss bija jau tuvāk un aizsedza mūsu skatam visu citu, un, stingi vērdamies uz to, es tagad apzinājos, no kurienes un kad esmu ieradies. Man uz bridi vaja­dzēja piepūlēt prātu, lai atskārstu, ka zinu patiesību: mēs esam šeit, stāvam uz Piektās avēnijas stūra pe­lēkā 1882. gada janvāra pēcpusdienā; es nodrebēju un vienu mirkli jutu, ka mani sagrābj izbailes. Tad tās pārvarēja pacilātība un ziņkārība.

9

   Es paskatījos uz Keitu, viņa smaidīja; tad pagrie­zos, lai palūkotos uz dienvidiem, uz pazīstamo garo Piekto avēniju, un man vēlreiz uzmācās vājums.
   Gandrīz visi vai nu īstenībā, vai filmā ir redzējuši lielisko, mirdzošo Piekto avēniju visā tās garumā, platum platu ielu ar milzīgiem metāla, stikla un ak­mens torņiem gar abām malām: zaigojošo Corning Glass Building ar veseliem akriem stikla sienu; vareno Tishman Building ar alumīnija sienām; Rockefeller Center milzīgo akmens masīvu, Svētā Patrika kated- rali ar abiem gluži vienādajiem torņiem, kurus it kā piespiež pie zemes visapkārt stāvošās milzu celtnes. Un mirdzošos universālveikalus: Sakšu, Tifaniju, Džensenu; lielo, veco netīri balto bibliotēku uz 42. ie­las stūra ar akmens lauvām pie galvenās ieejas plato kāpņu abās pusēs. Tie laikam ir visslavenākie kvar­tāli visā pasaulē, un vēl tālāk aiz tiem, ja gaiss ga­dās tik brīnumdzidrs, ka var tiktāl saredzēt, uz šīs pārsteidzošās ielas pie 34. ielas stāv neticami augstā Empire State Building. Tāds skats — asfalts un akmens, metāla un stikla torņi, kas iesniedzas debesīs, — rēgojās man, kad pagriezos, lai paskatītos uz šo ielu.
   Pazudis! Viss pazudis! Šī iela bija maza! Šaura! Bruģēta ar apaļiem akmeņiem! Ar savrupmājām un kokiem abās malās. Pavērtām mutēm mēs blenzām uz veselu rindu brūnu smilšakmens māju un citām, kas bija celtas no ķieģeļiem un akmens, uz kokiem un iežogotiem sniega klātiem mauriņiem māju priekšā. Un visā šīs mierīgās ielas garumā augstākās celtnes, kuras varēju ieraudzīt, bija baznīcu tievie torņi, un virs tiem nebija vairs nekā cita kā tikai pelēkas zie­mas debesis. Grabēdams uz bruģakmeņiem no sniega kailajos laukumos, pa šo ērmoto, mazo Piekto avēniju mums tuvojās vēl viens zirgu vilkts omnibuss. Šai brīdī tas bija vienīgais satiksmes līdzeklis pa vairā­kiem kvartāliem.
   Keita satvēra manu roku un čukstēja:
   —   Viesnīca «Plaza» ir puzudusi.
   Viņa rādīja ar pirkstu, un es pagriezos, lai pāri 59. ielai paskatītos uz vietu, kur vajadzētu atrasties «Plazai»; tur bija tikai tukšs laukums, it kā viesnīca būtu izdzēsta no ainavas. Mēs nedrīkstējām tā domāt: nekas nebija pazudis, tas tikai vēl nebija uzcelts. Bet laukums tieši blakus Piektajai avēnijai viņpus ielas, mazais skvēriņš ar strūklaku vidū — tas stāvēja savā vietā. Strūklaka pa ziemu nedarbojās. Es ar elkoni piebikstīju Keitai.
   —   Paskaties! Ekipāžas!
   Gar 59. ielas malu blakus parkam rindā stāvēja kāds pusducis ekipāžu ar zirgiem un gaidīja brau­cējus. Un arī tagad tur vēl aizvien stāv ekipāžas.
   Mēs izdzirdām troksni un apsviedāmies apkārt. Ietves malā gandrīz blakus mums bija apstājies mazs koka omnibuss ar nosmulētām laternām, un, kad mēs piegājām tam tuvāk, degunā iesitās asa petrolejas smaka. Durvis bija aizmugurē virs izbīdīta koka
   К) 415
   kāpšļa, un, atverot tās un palaižot Keitu pirmo, es uzmetu acis kučierim, taču neredzēju neko citu kā tikai segās ievīstītu stāvu uz augstas bukas zem liela lietussarga. Es sekoju Keitai, dzirdēju, kā groži nopliukšķ pret zirgu mugurām, omnibuss palēcās uz priekšu un atrāvās no ietves malas. Iepriekšējā lap­pusē ir mans zīmējums pēc atmiņas; tas attēlo brīdi, kad sākām kratīties pa Piekto avēniju 1882. gada 23. janvāra pēcpusdienā.
   Nelielā omnibusa iekšpusē visā garumā zem logiem stiepās divi soli, un, kamēr es aizgāju pie skārda kas­tes ar uzrakstu «Braukšanas maksa 5 centi», Keita apsēdās pie pakaļējām durvīm. Sameklējis divas mo­nētas, es iemetu tās kastē un pamanīju jumtā sprau­gu, pa kuru kučieris varēja novērot, vai es to izdaru.
   Un tad mēs sēdējām — citu braucēju nebija — un, galvas grozīdami, centāmies reizē redzēt šīs svešās, mazās ielas abas puses.
   — Šī nav Piektā avēnija, šī nevar būt Piektā avē­nija, — es puspajokam teicu.
   Keita ar roku kaut ko rādīja. Garām logam, kas atradās mums pretim, ietves malā aizslīdēja neliela laterna: četras horizontālas krāsaina stikla plāksnes veidoja lēzenu, kastei līdzīgu rāmi, un uz plāksnes, kas atradās mūsu pusē, bija uzkrāsots uzraksts «Piektā avēnija».
   Ne visai skaļi ieskanējās gongs, zvana mēlīte tikko pieskārās tam, un pagriezies es ieraudzīju, ka priekšā no 55. ielas Piektajā avēnijā iegriežas tumši zaļš vieg­lais furgons un dodas uz dienvidiem. Drīz vien tas, šķērsojot ietvi un sniega klātu mauru, iegriezās pa labi iebrauktuvē, un mēs varējām redzēt braucēja profilu. Viņam bija varenas ūsas un galvā zila žokejcepure ar taisnu, pilnīgi plakanu nagu; zaļā furgona sānos es ieraudzīju vara gongu, kura skaņu biju pirmīt iz- dzirdis; uz furgona sāniem bija uzraksts ar zelta bur­
   tiem «Svētā Lūkasa slimnīca». Furgons apstājās līku­motajā braucamajā ceļā. Ēka — tagad mēs to ierau­dzījām — bija mums pilnīgi sveša, tā bija liela, ar plašu sānu piebūvi, kas pletās gar Piekto avēniju. Tas, ka slimnīca atrodas šeit, Piektajā avēnijā, man šķita ērmots skats, un es iedomāju cilvēku uz nestu­vēm, par kuru rūpēsies garos brunčos ģērbušās māsas un bārdaini ārsti. Klusītēm, lai neizdzird kučieris, es to pačukstēju Keitai. Viņa cieši piekļāvās man un čukstēja:
   —   Ārsti un māsas, kuri nekad nav dzirdējuši vār­dus «penicilīns», «antibiotikas» vai «sulfamīdi».
   Es sāku prātot, vai tagad slimnīcās vispār ir kādi anestēzijas līdzekļi; nevarēju atcerēties, vai Mārtiņš Lāstfogels kādreiz tos bija pieminējis.
   Uz Piektās avēnijas un 53. ielas dienvidrietumu stūra es kādā logā ieraudzīju uzrakstu «Alena Dod- svērta deju skola», pēc tam mūsu logam garām pa­slīdēja divi veci draugi. Vispirms uz 52. ielas dien­vidrietumu stūra viena no Wanderbili Mansioti; es tik tikko vēl varu atcerēties, ka bērnībā, ciemojoties Ņu­jorkā kopā ar tēvu, kādu pusstundu stāvēju un ska­tījos, kā veco ēku pamazām noplēš, lai rastos vieta, kur uzcelt Crowell-Collier Building. Toreiz tā bija veca, plankumaina, netīra un nolietojusies, bet tagad tā šeit stāvēja jauna — mirdzoša pils no tīra, balta kaļķakmens. Ielas otrā pusē atradās Katoļu bāriņu patversme, un nākamajā kvartālā mēs uz mirkli ieraudzījām kādu patiesi vecu draugu. Kad tuvojā­mies tam, mēs smaidījām, un Keita čukstēja:
   —   Esmu tik laimīga, tik atvieglota, to ieraugot.
   Es piekrizdams pametu ar galvu.
   —   Paskaties tikai uz to, — es teicu. — Gandrīz vai esmu ar mieru tūlīt pāriet katoļticībā.
   10*
   117
   Jo tur stāvēja vecais, labais draugs — Svētā Pat- rika katedrāle un izskatījās milzīga, augstāka par
   visu, kas atradās tās tuvumā, taču neizmainījusies. Nē, kaut kas tomēr bija mainījies. Kas īsti bija savā­dāks? Es piespiedu seju pie stikla, lai varētu paska­tīties uz augšu, un abi torņi — protams, tie nebija pazuduši — tie tikai vēl nebija uzcelti.
   Pamanīju, ka omnibuss apstājies un durvis ir vaļā. Iekāpa vīrietis, iemeta skārda kastē naudu par brau­cienu un apsēdās ejas otrā pusē mums iepretim, nejauši uzmezdams mums nevērīgu skatienu. Kad noplīkšķēja groži un mēs atkal sākām braukt, viņš pārlika vienu kāju pār otru un sagriezās sāniski, lai varētu skatīties laukā pa logu. Un es, sasprindzis, satraukts, gandrīz iebiedēts, sēdēju un paslepus vēroju viņu — pašu pirmo dzīvo cilvēku 1882. gadā.
   Un savā ziņā tas bija visspēcīgākais pārdzīvojums manā mūžā — skatīties uz šo parasto cilvēku, kuru es nekad pēc tam vairs netiku redzējis. Viņš sēdēja, izklaidīgi lūkodamies laukā pa logu; galvā viņam bija augsts melns katliņš, mugurā — nodilis, īss, melns mētelis; zaļi balti svītrotais krekls bija bez apkaklītes, pie kakla sastiprināts ar bronzas podziņu; vīrietim varēja būt gadu sešdesmit, un viņš bija gludi skuvies.
   Es zinu, tas izklausās pavisam aplami, taču tieši pāri pretim ejai sēdošā vīrieša sejas krāsa mani apbūra. Tā nebija brūni balta, nekustīga seja kā vecās fotogrāfijās. Kamēr es vēroju vīrieti, viņa sārtā mēle pieskārās sasprēgājušajām lūpām, acis mirkšķi- nājās, un tieši aiz viņa garām slīdēja fons — ķieģeļu un akmens mājas. Man vēl tagad acu priekšā stāv šī seja uz lēni garām slīdoša fona, un es dzirdu ar dzelzi apkaltos riteņus skaļi dārdam uz cieti noblie- tētā sniega un kailajiem bruģakmeņiem. Tā bija seja, kādas es biju pētījis vecās sēpijas fotogrāfijās, bet šā vīra mati zem cepures malas bija melni, ar sirmām šķipsnām; acis bija spoži zilas; ausis, deguns, vaigi un skūtais zods bija sasārtuši no sala; grumbainā piere bija bāli balta. Vīrietim nepiemita nekas ievēro­jams; viņš izskatījās noguris, izskatījās skumjš, izskatījās nogarlaikojies. Taču viņš bija dzīvs un šķita diezgan veselīgs, vēl spēka un spara pilns, var­būt viņam būs jānodzīvo vēl daudz gadu. Es pagrie­zos pret Keitu un, ar muti gandrīz skardams viņas ausi, čukstēju:
   —   Kad šis vīrs bija zēns, Endrū Džeksons[9] bija prezidents. Viņš droši vien var atcerēties Savienotās Valstis, kas — ak Jēzus! — lielākoties vēl bija neiz­pētītas un mežonīgas.
   Vīrietis bija dzīvs cilvēks, kas elpoja un kuram galvā mājoja atmiņas; es sēdēju un kā uz brīnumu blenzu uz viņa krūtīm, kas elpojot cēlās un plaka.
   Netālu no 49. ielas stūra mūsu logiem garām aiz­slīdēja «Reverenda un misis S. H. Gārdneru internāts un skola jaunām lēdijām un jauniem džentlmeņiem»; pie nama brūnās akmens fasādes netālu no 59. ielas nospodrināta misiņa plāksnīte vēstīja: «Piektā avē­nija, 603. numurs.» Līdzko bijām pārbraukuši pāri 48. ielai, Keita izdvesa:
   —   Tas ir tur: pieci — astoņdesmit — deviņi.
   Es nesapratu, ko viņa domā, un viņa čukstēja:
   —   Kārmodija māja!
   Es apsviedos apkārt savā sēdeklī, lai redzētu to. Tā bija brīnišķīga: liela, skaista un samērīgi brūna akmens savrupmāja ar pasakaini izrotātu bronzas žogu ap to un nelieliem maura laukumiņiem.
   Mēs bijām tai jau gandrīz garām un, skatīdamies atpakaļ, lauzījām galvu, vai Endrū Kārmodijs — tagad vēl dzīvs, — paies vēl daudzi gadi, pirms viņš nošausies Džilisā Montānas štatā, — pašlaik ir mājās.
   Kad braucām tuvāk pilsētas centram, kas bija laužu pilns, ielas kļuva aizvien dzīvākas un dzīvākas. Cilvēki soļoja pa ietvēm, šķērsoja ielas. Un es lūko­jos laukā uz viņiem sākumā ar bijību, pēc tam ieprie­cināts — uz bārdainiem vīriešiem, kas soļoja, spieķī­šus vicinādami, spožiem cilindriem galvā vai arī tādās kažokādas cepurēs kā manējā, vai arī ar tādiem katliņiem galvā kā vīram, kas sēdēja mums pretim, uz jaunākiem vīriešiem ļoti lēzenos katliņos ar sekliem dibeniem. Gandrīz visiem mugurā bija mēteļi līdz potītēm vai arī īsi mēteļi; šķita, ka puse vīriešu nēsā pensnejus, un vecākie vīrieši, tie, kas val­kāja cilindrus, sastopot paziņas, sveicināja tos, pie­metot spieķīša rokturi pie cilindra malas. Sievietes bija apsējušas ap galvu šalles vai arī nēsāja cepures, kas ar lentēm bija sasietas zem zoda; mugurā tām bija īsas, augumam piegulošas ziemas jakas vai apmetņi; dažas bija apsējušas kašnē un sasprau­dušas tās ar brošu; dažām bija uzroči, dažām cimdi; visām kājās bija kurpes ar podziņām, kuras gan pazibēja, gan atkal pazuda zem garajiem svārkiem.
   Jā, tie bija viņi, cilvēki no nedzīvajiem kokgriezu­miem, tikai… šie kustējās. Plīvojošie mēteļi un tērpi, kurus nēsāja cilvēki uz ietvēm un tie, kas šķērsoja ielu mums priekšā, bija šūti no nesen krāsotas drā­nas — sarkanbrūni, pudeļzaļi, zili, spilgti brūni, neiz- balējuši melni, un es redzēju gaismēnu rotaļu, drā­nām noplandot. Redzēju viņu apavu ādu un uzmauk­tās galošas, kas atstāja pēdas šķīdoņa dubļos ielu krustojumos, un viņu elpu, kas mirkli bija saskatāma, kad izplūda ziemas gaisā. Un cauri drebošajam, gra­bošajam omnibusa loga stiklam mēs saklausījām viņu mundrās balsis un dzirdējām kādu meiteni skaļi iesmejamies. Redzot viņu ziemas gaisā piesārtušās sejas, man aiz prieka gribējās iekliegties.
   Pa diviem kvartāliem omnibusā jau bija sakāpis kāds ducis cilvēku; viens no tiem, kas valkāja cilin­dru un pensneju, un vēl citi; kaut kur pie četrdesmi­tajām ielām mēs piestājāmies ietves malā, omnibusā iekāpa sieviete un pagāja mums garām pie braukša­nas maksas kastes; viņas garie svārki aizskāra mūsu kājas. Galvā viņai bija ar ziediem izrotāta filca cepure, mugurā vienkāršs melns mētelis, ap kaklu apmesta gara bāli zaļa kašnē; viņas kleitas mala, kas tik tikko pavīdēja zem mēteļa, bija spilgti pur- pursarkana. Sievietei bija gadu trīsdesmit, un, kad viņa pa šauro eju pagāja mums garām, man viņa likās skaista. Bet tad viņas iemestā monēta nošķin- dēja kastē, sieviete pagriezās — mēs ar Keitu sēdē­jām pie pakaļējām durvīm — un apsēdās priekšā. Šo
   zīmējumu es uzmetu pēc atmiņas. Tagad skaidri redzēju sievietes seju un ātri novērsu acis, lai viņu neaizvainotu, jo viņas seja bija neskaitāmu baku rētu izvagota, un es atcerējos, ka bakas vēl aizvien ir parasta slimība. Neviens cits nepievērsa sievietei ne mazāko uzmanību.
   Mēs pabraucām garām Vindzoras un Servudas viesnīcai, un tad kaut kam, ko sauca par Veco vītolu kotedžu, kā varēja spriest pēc izkārtnes ar gotu bur­tiem; tā stiepās visā ēkas platumā tieši virs durvīm. Tā bija koloniju laika[10] stilā celta koka māja ar logu aizvirtņiem, plašu verandu un nelielām koka kāpnēm, tādām kā pie lauku veikaliem. Mājas priekšā uz iet­ves auga liels koks, gājēji meta ap to līkumu, un, ja Veco vītolu kotedža nestāvēja šeit vēl no tā laika, kad Amerika bija kolonija, tad ēka vismaz izskatījās tieši tāda. No tās pa labi uz šīs pārsteidzošās Piektās avēnijas atradās Henrija Taisona tirdzniecības nams, acīmredzot gaļas veikals.
   Keita pieskārās man pie rokas, un es pagriezos. Viņa, pieri savilkusi, skurināja galvu.
   —   Saj, man pietiek. Esmu redzējusi pārāk daudz. Es gribētu … kaut kur nolīst un aizvērt acis.
   —   Es zinu, es zinu, ko tu domā.
   Omnibuss pieturēja ielas malā, es pamāju Keitai, un mēs izkāpām tieši priekšā kādai divriteņu ekipā­žai, kas stāvēja pie ielas stūra. Es atvēru ekipāžas durvis un palīdzēju Keitai iekāpt. Nosēzdamies bla­kus Keitai, es paskatījos uz viņu; viņa bija atmetusi galvu un aizvērusi acis. Kučieris sēdēja ekipāžas aiz­mugurē uz augstas bukas, no kuras varēja redzēt pāri jumtam; tad es virs galvas izdzirdēju troksni un, palūkojies uz augšu, ieraudzīju aizslīdam kādu paneli un atklājam jumtā rnazu vaļēju četrstūri. Pēc brīža tajā parādījās viena acs, puse no otras, no sala sarkans deguns un lielas, noļukušas ūsas.
   —   Uz Galveno pastu, — es teicu, tad izņēmu pulk­steni un piespiedu podziņu; vāciņš atsprāga vaļā un atklāja ciparnīcu. Bija gandrīz pieci. — Vai jūs varat aizvest mūs pusstundā?
   —   Es nezinu, — kučieris saērcināts teica, uzpliuk­šķinādams zirgam un satverdams grožus. Mēs izbraucām ielas vidū. — Tagad tik daudz braucēju — pie tam dienu no dienas kļūst ļaunāk —, ka es neko nevaru zināt. Pamēģināšu taisni pa Piekto avēniju līdz skvēram; šai laikā tur vēl nevarētu izskatīties pārāk ļauni. Tad pāri Brodvejam, izvairoties no nolā­dētā gaisa dzelzceļa. Piedodiet, mem.
   Arī es atslēju galvu un aizvēru acis; šimbrīžam es biju redzējis pārāk daudz, gandrīz vairāk, nekā spēju panest. Taču, kad panelis jumtā aizvērās, es pasmai­dīju: lai arī daudz kas bija citāds, Ņujorka tomēr palika Ņujorka.

10

   Lēnie pavisam ritmiskie mūsu zirgu pakavu kli- kata-klakata uz cieti nobrauktā sniega un mazliet skaļāki un skanīgāki, kad braucām pa kailiem akme­ņiem, bija nomierinoši, un tāda pati bija vieglā un ritmiskā ekipāžas šūpošanās uz atsperēm. Es sāku atgūties no vienlaikus pārāk daudzajiem iespaidiem un brīžiem pavēru acis.
   Tad es tālumā izdzirdu neprātīgu zvanīšanu, kas kļuva skaļāka un skaļāka ar katru sitienu, un, kad bijām šķērsojuši 33. ielu, tā pēkšņi kļuva tik ārprā­tīga, ka stindzināja smadzenes. Keita man blakus sa- lēcas un izslējās taisni. Es pagriezos, lai paskatītos, un ieraudzīju, ka mums tieši pretim drāžas mil­zīgs, baltu zirgu vilkts pajūgs; zirgu krēpes plīvoja, pakavi zibēja; tā bija sarkana ugunsdzēsēju mašīna ar daudzām bronzas detaļām; kučieris pātagoja zir­gus, vienmērīga dūmu strūkla atstāja aiz tās baltu svītru, kāda paliek aiz kuģa. Zvans trakoja, pret bruģa akmeņiem tik zibenīgi un tādā unisonā triecās pakavi, ka to troksnis izklausījās pēc viena piesi­tiena. Kļuva baismīgi, redzot šo dūmus izverdošo briesmoni, kas rēkdams drāzās mums tieši virsū; mūsu kučieris sāka pātagot savu zirgu, un mēs steig­šus aizkratījāmies pāri ielai nost no ceļa. Mēs redzē­jām, ka, sarkanajiem, vietām apzeltītajiem riteņu spieķiem nozibot, ugunsdzēsēji mums aiz muguras aizdrāžas pāri Piektajai avēnijai. Pārējie braucēji pievilka grožus, lai atbrīvotu ceļu. Četrus vai piecus kvartālus tālāk mēs dzirdējām atkal to pašu skaņu, šoreiz dienvidu pusē, un es atcerējos, ka šī ir koka siju, grīdu un sienu pilsēta, kuru apgaismo un apku­rina ar atklātu liesmu.
   Visu laiku, kamēr mēs klidzinājām kvartālu pēc kvar­tāla uz priekšu, uz pilsētas centru, satiksme uz ielām kļuva dzīvāka. Tad pēkšņi mūs ar Keitu svieda vienu pret otru. Ekipāža bija pēkšņi apstājusies, sagriezu­sies dubļos sāniski uz bruģa. Tad tā salēcās un sāka atkal braukt uz priekšu, un es, izdzirdis, ka mūsu kučieris lādas, nolaidu logu un izbāzu laukā galvu; troksnis bija neaptverams.
   Mēs atradāmies krustojumā, kur Brodvejs šķērso Piekto avēniju, un no Brodveja plūda pajūgu straume, lai pievienotos braucējiem uz Piektās avē­nijas — tas bija tik tikko iespējams — vai arī lai izcīnītu ceļu pāri Piektajai avēnijai, un tas bija gan­drīz neiespējami. Gandrīz katram pajūgam bija četri riteņi, un katrs ritenis bija apkalts ar dzelzi un dau­zījās un dārdēja pret bruģa akmeņiem; katram zir­gam bija četri dzelzs pakavi, kas klaudzēja, un satik­smi neviens neregulēja. Riteņi dimdēja, koks krak- stēja, ķēdes žvadzēja, āda čīkstēja, pātagas plīkšķēja pret zirgu ķermeņiem, cilvēki kliedza un lādējās, un neviena iela, kuru jelkad biju redzējis divdesmitajā gadsimtā, nebija ne uz pusi tik apdullinoši trokšņaina.
   Mēs bijām jau pāri Brodvejam un turpinājām savu klikata-klakata pa Piekto avēniju, un es uzsaucu kučierim:
   —   Vajadzētu ierīkot gaismas signālus satiksmes regulēšanai.
   Viņš pavēra spraugu griestos.
   —   Kas tas ir?
   —   Vajadzētu gaismas signālus, kas regulē satik­smi, — es atkārtoju, taču kučieris, protams, tikai pablenza uz mani un aizvēra paneli.
   Kādu kvartālu tālāk es paskatījos laukā pa logu Keitas pusē un ieraudzīju Pilsētas valdi, un bija tik labi redzēt kaut ko pazīstamu; cs izvilku pulksteni: divdesmit minūtes pari pieciem, mums vēl bija laiks aiziet kājām, un es pieklaudzināju pie jumta.
   Mēs gājām uz dienvidiem garām Pilsētas valdei un mazajam parkam tās priekšā. Tad mēs šķērsojām ielu pie lielā Galvenā pasta kantora, kas aizņēma zemes trīsstūri tieši pretim Pilsētas valdei, kur Pārk- rova beidzās pie Brodveja. Nokļuvuši līdz pasta kantora ieejai, mēs ar Keitu uzsmaidījām viens otram: tā bija varen jokaina celtne — no vienas vie­tas logi un dekoratīvas kolonnas piecu stāvu aug­stumā līdz pašam jumtam, uz kura lepojās ar čuguna margām rotāti un dakstiņiem apjumti tornīši, deko­ratīvs kupols un vēl karogmasts, kurā plīvoja garš, smails vimpelis ar uzrakstu «Pasta kantoris».
   Iekšā bija flīžu grīda un vara spļaujamtrauki, tumšs koks, slīpēts stikls un gāzes apgaismojums. Mēs ieraudzījām milzīgu paneli ar izrotātām misiņa spraugām vēstuļu iemešanai; pie tām bija uzraksti «Sitija», «Bruklina», «Steitenailenda», «Piepilsētas rajons»[11], kā ari atsevišķas spraugas katram štatam un teritorijai, bez tam vēl spraugas ar uzrakstiem «Kanāda», «Ņūfaundlenda», «Meksika», «Dienvid­amerika», «Eiropa», «Āzija», «Āfrika» un «Okeānija». Aiz šā lielā paneļa gar veselu sienu stiepās tūksto­šiem numurētu privāto pastkastīšu. Bija tikko pāri pussešiem, un mēs ar Keitu nostājāmies viens vienā pusē panelim, otrs otrā un sākām gaidīt.
   Man šķiet, ka nākamajās piecpadsmit minūtēs pasta kantorī ienāca vairāk nekā piecdesmit cilvēku un iemeta savas vēstules spraugās. Gandrīz visi bija vīrieši, un Keitas sejā atspoguļojās tāds izbrīns un riebums, ka bija vērts to redzēt: gandrīz katrs vīrie­tis neapstādamies nomērķēja biezu, brūnu tabakas sulas spļāvienu vienā no vairākiem dučiem spļaujam- trauku, ķas bija izvietoti uz plašās grīdas. Daži bija speciālisti un trāpīja mērķī tieši un ar troksni, pēc tam viņi gāja savu ceļu, izskatīdamies varen ieprie­cināti un pašapmierināti. Dažiem misējās par pēdu vai vairāk, un tagad, kad mūsu acis bija pieradušas pie vājā apgaismojuma, mēs redzējām, ka, lai kur pamestu acis, grīda no vienas vietas ir piespļaudīta; es redzēju, kā Keita pieliecas, saņem uz augšu svār­kus un tur tos krietnas divas collas virs grīdas.
   Aizritēja minūte pēc minūtes, mēs gaidījām; cilvēki plūda iekšā un ārā, daudzo vēstuļu spraugu eņģēs iestiprināto misiņa aizvaru čīkstoņa un šķindoņa nekad pilnīgi neapklusa. Es biju pārliecināts, ka Kei­tai, tāpat kā man, rēgojas zilā aploksne, vienā galā apdegusi, otrā pusē klāta ar kāda cilvēka pēdējiem vārdiem. Vai mēs to atkal redzēsim? Varbūt ne; bija iespējams, ka ta jau iemesta kada vestuļkastite ara, un, līdzko es to iedomājos, tā arī tūlīt jutos pārlieci­nāts, ka tieši tā ir noticis un ka mēs nekad neredzēsim vēstules, kas «bija iemesls, kāpēc Ugunsgrēks iznī­cināja visu Pasaul…» nosūtīšanu.
   Un tad, kad lielais pulkstenis hallē rādīja desmit minūtes pirms sešiem, viņš ienāca, pagrūzdams sma­gās durvis. Viņš nāca ātri un mērķtiecīgi; īsts Džons Bulls ar apaļu vēderiņu un melnu bārdu; mans satraukums uzliesmoja tā, ka es vienu mirkli burtiski neko neredzēju. Tieši tā, kā es biju skatījis savā iztēlē, vīrietis tagad nāca pa flīžu grīdu tieši uz mūsu pusi un spalvām apaugušajā labajā rokā turēja garo, šauro aploksni, kas bija zila kā sarkan­krūtīša oliņa. Viņa platais cilindrs ar plakano dibenu bija bezrūpīgi atstumts pakausī; atpogātais mētelis no straujās gaitas plīvoja, atklājot pamatīgi izspie­dušos vēderu, kas kareivīgi virzījās uz priekšu. Zods bija izsliets, stīvā bārda gandrīz saslējusies stāvus, it kā tās īpašnieks izaicinātu visu pasauli; lūpu kak­tiņa bija iekosts cigāra gals, kas pacēla uz augšu viņa lūpu, un tāpēc izskatījās, it kā viņš būtu atņir­dzis zobus.
   Tas bija iespaidīgs un neaizmirstams vīrs; viņš neredzēja mani, viņš neredzēja nevienu; viņa mazās, brūnās, nežēlīgās ačeles raudzījās taisni uz priekšu, viņš bija iegrimis pats savās domās un rūpēs, apce­rēdams, cik svarīgs ir tas, ko viņš pašlaik dara. Un tad mēs redzējām to, ko noskatīties bijām atceļojuši cauri aizgājušajiem gadiem.
   Viņš iemeta garo, zilo aploksni misiņa spraugā ar uzrakstu «Sitija», un es uz mirkli ieraudzīju aplok­snes priekšpusi. Es redzēju svešādo zaļo marku, kas bija mazliet sašķiebusies uz labo pusi; redzēju to savā atmiņā dzēstu un redzēju īstenībā ērmoti neskartu, redzēju slīpos burtus, atmiņā — vecus un nobrūnējušus, īstenībā — tikko uzrakstītus un spil­gti melnus, taču uzraksts bija tas pats: «Endrū Kār- modijam, eskvairam, Piektajā avēnijā 589» … Aplok­snes gals, tagad neapdedzis un neatplēsts, pagrūda misiņa aizvirtni uz iekšu, roka, kas turēja vēstuli, plaukstas locītavā pagriezās, iemirdzējās dimanta gredzens. Tad zilā aploksne pazuda, misiņa aizvirtnis vēl brīdi šūpojās; vēstules noslēpumainais ceļojums nākotnē bija sācies.
   Vīrs apgriezās uz papēža, ātri devās uz ārdurvīm, un — tas bija viss, ko bijām ieradušies noskatīties, taču mēs nespējām ļaut viņam iziet laukā un pazust uz visiem laikiem, — mēs ar Keitu sekojām viņam.
   Mēs izspraucāmies pa durvīm; ārā tagad bija satumsis. Mūsu izsekojamais nogriezās uz ziemeļiem un pa pasta pusi devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru mēs bijām atnākuši. Mēs sekojām, vērodami, kā pie kat­ras laternas, kad viņš gāja cauri dzeltenīgajam gais­mas aplim, ievizējās viņa cilindrs. Brodvejs aiz iet­ves malas gulēja gandrīz pilnīgā tumsā, satiksme bija gan vēl trokšņaina, taču stipri pierimusi. Un tagad pajūgi rēgojās tikai kā kustīgas neskaidru apveidu ēnas; no tumsas iznira tikai fragmenti — vai nu dubļiem notašķīta riteņa spieķu vēdeklis pie fur­gona ass piestiprinātā luktura šaudīgajā gaismā, bet rati, kučieris un zirgs palika neredzami, vai ņirbošās sānu laternas apspīdēts piķa melns karietes sānu lie­kums ar sudrabotu rokturi, un vairāk nekas. Tumšās ielas viņā pusē veikalu logi un durvis tik tikko iezī­mējās vājajā nakts apgaismojumā. Gājēji — man šķiet, pēdējie kantoru darbinieki — steidzās mums garām, un viņu sejas, bālas un gandrīz pagaisušas melnajā tumsā starp laternām, uz mirkli kļuva dzel­tenas un skaidras, kad viņi tuvojās un gāja cauri laternu nespodrajiem staru kūļiem. Pa ielas otru pusi soļoja kāds vīrs ar kārti — tumša, neskaidra ēna uz vāji apgaismoto durvju un logu fona — un, pasnie­dzies lidz katrai tumšajai laternai, ar savas kārts pieskārienu lika rasties gaismai.
   Es jutu, ka Keitas roka piespiežas pie manējās, un, pievilcis to sev tuvāk, es sapratu, kāpēc. ŠI svešādā blāvā un neskaidrā iela, uz kuras vēl pret akmeņiem dārdēja dzelzs, melnā tumsa, kurā vidēja tikai vājas gaismas četrstūri, kvadrāti un konusi, kuru krāsa vien jau bija dīvaina, darīja arī mani nemierīgu. Un tomēr — ak dievs, tikai būt šeit! — manī kaut kas atsaucās uz visu to un uz šo steidzīgo, neskaidri redzamo cilvēku noslēpumu, un es zināju, ka Rūbam Prīnam ir taisnība. Šis ir visvarenākais iespējamais piedzīvojums!
   Es paspiedu Keitas roku, turot to cieši pie sevis. Tieši mums priekšā aiz laternas mūsu vīrs pēkšņi bija nogriezies ietves malā un nokāpis uz ielas. Tagad viņš stavēja uz bruģakmeņiem viegli drebošās gais­mas lokā; cilindrs uz viņa pakauša spīdēja, vēders bija izspiedies; viņš lūkojās mums garām uz dienvi­diem, grozīdams galvu no vienas puses uz otru, nepārprotami izskatīdamies pēc cilvēka, kas nepacie­tīgi gaida omnibusu.
   Mums bija atkal jāpalēnina gaita, taču ines bijām viņam jau gandrīz klāt, kad viņš vēlreiz cieši paska­tījās uz dienvidiem, tad nepacietīgi metās uz ietves malu.
   — Omnibuss? — viņš pēkšņi ka pārsteigts pie sevis noteica. —- Kāpēc man vēl kādreiz būtu jagaida omnibuss?
   Viņš uzkāpa atpakaļ uz ietves. Mēs ar Keitu rau- dzījāmies uz ielu, izlikdamies viņu nemaz nemanām; lagad viņš bija vēl tikai kādu soli mums priekšā. Virs pagriezās un sāka strauji soļot uz ziemeļiem, un mēs apstājāmies, lai ļautu viņam aiziet mums kādu gabaliņu priekšā.
   Viņš negāja tālu. Mēs stāvējām un skatījāmies, kā viņš ātri paiet garām kādām četrām vai piecām eki­pāžām, kas stāvēja rindā pie nākamās ielas stūra, un apstājās pie pirmās.
   —   Uz mājām! — viņš enerģiskā balsī priecīgi iesaucās, sniedzoties pēc durtiņu roktura. — Uz mājām un visu ceļu rikšos!
   —   Un kur tās mājas būtu? — Kučiera neskaidrais siluets pārliecās pār buku, viņa balss skanēja izsmējīgi.
   —   Gremersijparkā 19, — vīrietis iekāpdams noteica, tad ekipāžas durvis aizcirtās, es dzirdēju, ka kučieris uzklakšķina zirgam, dzirdēju, kā noplīkšķ groži, un noskatījos, kā ekipāža atraujas un ieslīd paretajā pajūgu straumē, pār kuru šūpojās lampas un laternas. Es pievērsos Keitai, bet viņa stingi rau­dzījās uz ietvi.
   Ietves malā telegrāfa staba pakājē, ārpus gājēju ceļa, staba pasargāts, bija saglabājies ovāls neskarta sniega laukumiņš, un tā malā, tieši laternas bālās gaismas aplī, sniegā bija iespiests miniatūrs tā kapa pieminekļa atveids, kurš stāv pie Endrū Kārmodija kapa Džilisā Montānas štatā un kura fotogrāfiju Keita man bija rādījusi.
   Keita gandrīz lietišķi nomurmināja:
   —   Tas nevar būt. — Viņa paskatījās uz mani. — Tas nav iespējams! — viņa atkārtoja, viņas balss pēkšņi kļuva nikna, un es sapratu, ko viņa jūt; kaut cik saprātīgi izskaidrot to bija tik grūti, ka varēja vai prātu zaudēt, un es pamāju ar galvu.
   —   Es zinu, — es teicu. — Bet te tas ir.
   Un tur tas vēl aizvien bija; mēs pieliecāmies, lai to apskatītu. Mēs nespējām darīt neko citu kā tikai blenzt uz nospiedumu sniegā; taisnstūrveida pamats, taisni sāni, augšdaļa pilnīgi noapaļota tā, kā kari­katūristi zīmē kapa pieminekļus, un vidū zīmējums,
   kuru veido daudzi sīki punktiņi — aplī ietverta deviņ- staraina zvaigzne.
   Kad es pacēlu acis, ekipāža bija sen aizbraukusi, pazudusi tumsā starp citicm pajūgiem. Es stāvēju un samiegtām acīm stingi vēros uz priekšu, taču neskatījos pakaļ ekipāžai. Pirms kādas sekundes es Brodveja satiksmes dzelžainajā troksnī zemapziņā biju izdzirdis pazīstamu troksni, un tagad es sapratu, kas tas bija.
   —  Keita, vai tu negribi iedzert kādu malciņu? Pie kamīna?
   —   Jā, ak dievs, jā! — viņa iesaucās.
   Es paņēmu Keitu zem rokas, un mēs pagājām kādus sešus jardus uz priekšu līdz stūrim. Ielas viņā pusē viens no apgaismotajiem laternu uzrakstiem vēstīja «Brodvejs», otrs — «Pārkpleisa». Un kādu kvartālu tālāk uz rietumiem Pārkpleisā es ieraudzīju, no kā ceļas pazīstamā klaboņa. Trīs šaurie, augstie logi bija sarkanīgi apgaismoti, pazīstamais smailais jumts melnēja pret nakts debesīm. Te, aptupusies augstāk par ielu, ka vecum vecs draugs stāvēja gaisa dzelzceļa stacija.
   Kad gājām augšā pa kāpnēm, man pat to dzelzs apkalums šķita brīnum pazīstams. Es zēna gados bieži biju ciemojies Ņujorkā un daudz reižu braucis ar gaisa dzelzceļu. Un tagad, atkal iegājis mazajā stacijā, es ieraudzīju kailās, izdilušās dēļu grīdas, rievainās koka sienas un uz āru izbīdīto tūkstošiem roku noberzto un nopulēto koka plauktiņu zem nau­das maiņas kioska lodziņa. Uz grīdas stāvēja spļau- jamtrauki, un staciju apgaismoja viena pati petrole­jas griestu lampa ar skārda abažūru. Taču pat pus­tumsa šķita pazīstama; līdz piecdesmitajiem gadiem biju redzējis tieši tādas pašas stacijas kā šī.
   ĪGI
   Es iebīdīju divas 5 centu monētas pa pusmēness veida atveri zem dzelzs restēm, kas mani šķīra no
   n ii.i
   ūsainā vīra kioskā. Viņš paņēma naudu, nemaz nepa­ceļot acu no avīzes, un izstūma laukā divas biļetes. Mēs izgājām uz platformas, un vienu acumirkli es atkal pārdzīvoju nelielu šoku, ieraugot kādu duci pasažieru: sievietes, kuru svārki gandrīz slaucīja platformu, galvā tām bija gan cepures, gan šalles, dažām bija uzroči; bārdainus un ūsainus vīrus kat­liņos, cilindros un kažokādas cepurēs; viņi, rokās turēdami spieķus, pīpēja cigārus. Tad atskanēja svil­piens — tū-tā-tū, jauka, priecīga skaņa; mēs pagrie- zāmics, lai paskatītos uz sliedēm, un es biju pār­steigts. Mārtiņš tika man stāstījis un rādījis bildes, bet es biju to aizmirsis; īsa, resna rotaļu lokomotīvīlc čukāja uz mūsu pusi; no tās mazītiņā skurstenīša gaisā lidoja sarkanas dzirksteles. Nograbēja lokomo­tīves bremzes, čukāšana kļuva lēnāka, balts tvaiks šļācās no abiem lokomotīves sāniem, un vilciens — lokomotīves vadītājs bija izliecies pa sānu logu — ieslīdēja stacijā un aizslīdēja mums garām.
   Vagons bija gandrīz pilns, bet es jau atkal no jauna biju pieradis pie cilvēku izskata un, paraudzī­jies Keitai sejā, sapratu, ka viņa tāpat. Man neienāca prātā, ka pāri ejai tieši mums pretim sēdošais vīrietis ar brūno bārdu varbūt brauc uz kāzām; protams, ka viņa spīdīgajs cilindrs ir galvassega, kuru viņš nēsā ik dienas, tāpat kā daudzi citi vīrieši šai vagonā. Viņam blakus, izklaidīgi skatīdamās tukšumā, sēdēja sieviete ar jūras zilu, zem zoda sasietu šalli, ietinu­sies brūnā adītā lakatā; mugurā viņai bija gara tumši zaļa kleita, un es uz mirkli ieraudzīju starp viņas svārku malu un melnajām kurpēm ar podziņām bal­tas, adītas zeķes ar platām sarkanām svītrām. Bet tagad es spēju jau saredzēt ko vairāk nekā tikai tērpu; es redzēju arī pašu meiteni, kas to valkāja. Un, par spīti viņas drēbēm, cs redzēju, ka viņa ir jauna un glīta. Man pat šķita, ka varu apgalvot — es nezinu kāpēc, bet tā man šķita —, ka viņai ir jauks augums.
   Keita piegrūda man ar elkoni.
   Nevienas reklāmas. — Viņa pamāja uz tukšumu virs logiem.
   Es paskatījos un teicu:
   —• Diezin cik ilgs laiks paies, kamēr kāds ģēnijs iedomāsies par tām?
   Aiz vagona logiem mirdzēja tūkstošiem sīku gais­mas punktiņu, taču tiem pietrūka spožuma, un tie itin nemaz netraucēja tumsu; gandrīz visur bija gāzes apgaismojums, no attāluma tās gaisma izska­tījās balta un gandrīz nekustīga; taču šur tur manīja ari sveču gaismu un, man šķiet, vietām arī petrolejas lampas. Nekādu krasu, nekādu neona reklāmu, nekā ko lasīt, tikai melns plašums, kuru it kā bija sadur­stījuši gaismas punktiņi, un visi tie atradās zem mums. Tā bija Menhctena, uz kuru mēs skatījāmies pari jumtu korēm; visaugstākās celtnes bija desmi­tiem baznīcu torņu, kuru silueti rēgojas… jā, pret Iludzonas upi, kas tikko bija kļuvusi redzama uzlē- kušā mēness gaismā. Pēc dažām minūtēm — mēs mēnesi nevarējām redzēt, bet tagad tas bija pacēlies augstāk — upe kļuva gaišāka, tās tumšā virsma mir­guļoja, un pēkšņi es ieraudzīju pie krasta noenkuroto burinieku tumšos stāvus un kailo mastu siluetus. Ska­toties laukā pa logu uz šo svešo pilsētu, kas slīdēja mums garām, es nodrebēju. Ta bija Menhetena, un tur plūda Hudzona, taču es biju milzīgi tālu no visa, ko pazinu.
   Mes izkāpām pēdējā pieturā, uz Sestās avēnijas un 59. ielas stūra, tikai vienu kvartālu no vietas, kur šodien pēcpusdienā bijām iznākuši no Centrālā parka; mēs šķērsojām ielu, atkal iegājām parkā un devāmies uz priekšu klusēdami, atliekot visu, kas butu pārrunājams par zilo aploksni un cilvēku, kurš to iemeta pastā, līdz brīdim, kad būsim sasnieguši savu patvērumu Dakota; mēs varējām to saskatīt talu priekšā; ka tornis ta slējās pret mēness gaismas pielietajām debesīm.
   Un tad mēs ar Keitu sēdējām dzīvojamā istabā, un mums katram rokā bija jau otrā glazē dzeramā — labs, stiprs viskijs ar ūdeni. Kamīnā atkal kurējās uguns, mēs bijām visu izrunājuši un vēlreiz pārsprie­duši visu par zilo aploksni un cilvēku, kas to nosūtīja, un par mazā Džilisas kapa pieminekļa attēlu sniegā. Pēc īsa klusuma brīža es ierunājos:
   —    Kas no visa redzētā uz tevi atstāja visspēcīgāko iespaidu? Ielas, cilvēki? Celtnes? Pilsēta, kāda tā izskatījās no gaisa dzelzceļa?
   Keita iedzēra mazu malciņu no savas glāzes, tad atbildēja:
   —   Nē, cilvēku sejas.
   Es jautājoši paskatījos uz viņu.
   —• Tās nav sejas, pie kādām esam pieraduši mēs, — viņa teica, šūpodama galvu, it kā es ar viņu strīdētos. — Šodien redzētās sejas ir citādas.
   Es nodomāju, ka viņai laikam gan ir taisnība, tomēr iebildu:
   —    Iedomas. Viņi tikai ģērbjas pavisam citādi. Sie­vietes gandrīz nemaz nelieto kosmētiku. Vīriešiem ir bārdas vai vaigu bārdas.
   —    Tas nav tas, Saj, un pie bārdām mēs esam piera­duši. Viņu sejas patiešām ir citādās. Padomā par to.
   Es sūcu savu viskiju, tad ieminējos:
   —    Varbūt tev taisnība. Man šķiet, tā ir. Bet kā citādas?
   Mēs ne viens, ne otrs nespējām pateikt, kas īsti ir citāds. Bet, skatoties liesmas, maziem malkiem sūcot viskiju un atceroties redzētas sejas — omni­busā, uz Piektās avēnijas ietvēm, gaisa dzelzceļā, ērmotā un pazudušā pasta gāzes apgaismotajā mar­mora un tumša koka vestibilā —, es sapratu, ka Kei­tai ir taisnība. Tad man kaut kas iešāvās prata. Es nupat biju pie sevis nodomājis «pazudušā». Es paska­tījos uz Keitu. Pārbaudot, kādu iespaidu tas atstājis uz viņu, es pajautāju:
   —   Keita, kur mēs atrodamies? Kas pašlaik ir aiz šiem logiem? Vai mēs vēl esam 1882. gada?
   Keita mirkli padomaja, tad papurināja galvu.
   —   Kāpēc ne?
   —   Jo… — Viņa paraustīja plecus. — Jo mēs atnācām atpakaļ, tas ir viss. Mēs izdarījām, ko bijām nolēmuši, tāpēc atnācām atpakaļ uz dzīvokli, un ari savā apziņā mēs esam atnākuši atpakaļ. — Pēkšņi, kļuvusi domīga, viņa jautāja: — Vai tad mēs neesam atgriezušies?
   Mēs piecēlāmies un ar glāzēm rokā piegājām pie logiem li 11 vilcinādamies paskatījāmies lejā, Centrālā parka tumsā. Tad mēs paliecāmies uz priekšu ta, ka pieres pieskārās loga stiklam, un skatījāmies tieši lejā uz ielu. Un es ieraudzīju garo gaismas signālu virkni, sarkanu abos virzienos, cik tālu vien varējām saskatīt. Tad visos iedegās zaļā gaisma, mašīnas saka braukt; kāda taksometra signāltaure nikni spiedza, draudot mašīnai, kas steidzās ara no parka, lai paspētu sasniegt zaļo gaismu pie 72. ielas. Es pagriezos pret Keitu, paraustīju plecus un pacēlu savu glāzi, lai to iztukšotu.
   Aha, — es teicu. — Mēs esam atpakaļ.

11

   Atkal nenovēršami sākās mana izjautāšana, kas tagad jau bija iedēvēta par «pēepārbaudi», un, tāpat ka iepriekš, es sēdēju; mikrofons karājās man uz krūtīm, un cs nosaucu faktus un nejaušus sīkumus, ko ierakstīja magnetofona lentē. Runādams es vēroju cilvēkus, kas sēdēja vai stāvēja, atslējušies pret sie­nām. Visi, acis nenolaiduši, skatījās uz mani. Mana balss turpināja monotoni dudināt, elektriskās rak­stāmmašīnas klusinātā klaboņa skanēja kā pavadī­jums, un viņi vēroja mani, apzinādamies, ka tagad es atšķiros no viņiem visiem, un tā arī bija.
   Rūbs bija ģērbies izbalējušās, ļoti tīrās armijas biksēs ar asām iegludēm un blūzē bez zīmotnēm. Viņš, sažņaudzis rokas aiz galvas, bija atgāzies plas­tikāta krēslā un skatījās uz mani. Kad mūsu acis sastapās, viņš savilka mutes kaktiņus un skurināja galvu, tēlodams bijību un izbrīnu, un viņa acīs bija lasāma draudzīga, ilgu pilna skaudība. Doktors Dan­cigers stāvēja, ar lielajām rokām ieķēries savas brū­nas divrindu žaketes atlokos; viņš ne mirkli neno­vērsa no manis acu, kas zibsnīja mežonīgā priekā. Pulkvedis Esterhāzi savā pelēkajā uzvalkā izskatījās kārtīgs un mierīgs un, stāvēdams pie sienas, ar vienu roku satvēris otras locītavu, domīgi vēroja mani. Bija ieradušies arī Kolumbijas un Prinsto- nas vēsturnieki, tāpat senators un vēl daži, kurus cs jau pazinu, un trīs vai četri glīti ģērbušies svešinieki.
   Kad_ biju beidzis, mēs kādas četrdesmit minūtes gaidījām kafejnīcā. Es sēdēju kopā ar Rūbu, Danci- geru un pulkvedi Esterhāzi un izdzēru kādas trīs vai četras tases kafijas. Visi krēsli pie pārējiem galdi­ņiem bija aizņemti, pie tālākās sienas cilvēki sēdēja uz radiatoru paneļiem. Pie mūsu galdiņa uz mirkli apstājās daudzi cilvēki, un man bija jāatbild uz labu tiesu joku; galvenokārt man jautāja, vai es neesot par Ietu naudu nopircis kādu nekustamu īpašumu Menhctenā. Pie mums uz pāris minūtēm apsēdās Oskars.
   —   Kas jus pārsteidza visvairak? — viņš pavaicaja.
   Un es mēģināju viņam pastāstīt par vīrieti, kas
   sēdēja mums pretim omnibusā un varbūt vel atcerējās prezidentu Endrū Džeksonu, par šā vīrieša reālo esību. Oskars pasmaidījis māja ar galvu; viņš saprata, ko es domāju. Līdzko viņš bija aizgā­jis, Rūbs pieliecās man tuvāk un pajautāja:
   —   Muins? Kas tad vēl tur bija, Saj?
   Es ieskaidroju viņam, ka omnibusā manā pusē sēdēja vēl viens vai divi pasažieri.
   Iesteidzās garais plikgalvis, tas pats, kas pagājušo reizi, un, kad viņš nostājās pie mūsu galdiņa, telpā iestājās klusums. Vīpsnādams viņš paziņoja, ka viss, ko viņi jau paspējuši noskaidrot, esot okei. Viņš tagad bija pārliecināts, ka arī viss pārējais būšot kārtībā, un telpā sākās satraukta čalošana.
   Vienos piecpadsmit minūtēs sapulcējās padome, cs sēdēju garā apspriežu galda galā un šodien jau ceturto reizi sāku aprakstīt, kas bija noticis. Visi krēsli pie galda bija aizņemti un gar vienu tā malu novietota otra rinda saliekamo krēslu; arī no tiem neviens nebija brīvs. Kamēr es runāju, apskatīju pie galda sēdošos; cik varēju spriest, te bija visi, ar kuriem es jau agrāk biju sastapies, un vēl vismaz kāds ducis man nepazīstamu. Viens no tiem, kā Dan­cigers man vēlāk pastāstīja, esot bijis prezidenta per­soniskais pārstāvis.
   Es atkal runāju vienskaitlī, nepieminēdams Keitu. Man bija jāpastāsta Dancigeram, ko Keita bija izstrādājusi, bet es gribēju to darīt, kad mēs būsim divatā. Es aprakstīju katru savu soli, katru redzēto skatu, katru dzirdēto skaņu; telpā valdīja klusums. Vairāk nekā divdesmit cilvēku sēdēja pie galda un uz saliekamajiem krēsliem, un neviens pat neieklepojās un nenovērsa acu no manis. Var būt, ka divdes­mit minūšu laikā, kamēr cs runāju, kāds no viņiem aizkūpināja cigareti vai dziļāk atzvēlās krēslā, pār­mainīja stāvokli, sakrustoja kājas; man šķiet, ka to viņi darīja. Taču man radas iespaids par pilnīgu ne- kustību un klusumu, kurā skanēja tikai mana balss, un visu uzmanība bija pievērsta man tik pilnīgi, ka runājot es jutos tā, it kā atrastos viņu ievērības star­mešu žilbinošajā spožumā.
   Beidzu runāt, apsēdos un vēl kādu pusstundu atbil­dēju uz jautājumiem. Lai kā arī jautājums tika for­mulēts, tā saturs vienmēr bija neatbildamais: Ka tas bija? Ka tas īsti bija? Un tagad viņiem vairs nebija miera. Viņi dīdījās, rauca pieres, sačukstējās, aizkū­pināja cigaretes, jo, lai ka es pūlējos un lai cik pil­nīgi izstāstīju visus sīkumus, tam nebija nozīmes, — es nespēju viņiem izskaidrot notikušā būtību, noslē­pums palika.
   Virkne jautājumu, kurus uzstādīja senators, atšķī­rās no pārējiem. Man neizprotamu iemeslu dēļ viņš bija naidīgi noskaņots. Likās, it kā viņam būtu aiz­domas vai vismaz viņš prātotu par iespēju, ka es viņus visus vazāju aiz deguna. Man šķiet, ka šajos apstākļos tas nemaz nebija tik nesaprātīgas aizdo­mas, lai gan neviens cits tādas neizrādīja. Senators, piemēram, nevarēja atcerēties, ka viņa vectēvs kād­reiz būtu ieminējies par tādiem omnibusiem, kādus es aprakstīju. Viņš sēdēja, viltīgi lūkodamies uz mani, it kā būtu mani pieķēris. Es, protams, neva­rēju darīt neko citu kā tikai pieklājīgi paraustīt ple­cus un atbildēt, ka es tādus tomēr redzēju. Man saka likties, ka viņš tikai ļaujas izmanīga politikāņa instinktam, lai varētu izgrozīties, ja vēlāk kaut kas noietu greizi. Esterhāzi viņu veikli pārtrauca ar kādu nesvarīgu jautājumu un pēc tam aizmirsa dot viņam atkal iespēju turpināt izjautāšanu. Esterhāzi vien­kārši pateicās man un pajautāja, vai man nebūtu iebildumu pakavēties vēl šeit, lai es butu pie rokas, kad sēde beigsies. Kad es atbildēju: «Protams, ka nav», viņš atkal pateicās, un es sapratu, ka varu aiziet 110 konferenču zāles. Kad gāju laukā, atskanēja pat mēreni aplausi un es nosarku.
   Pēc tam es visu laiku sēdēju Rūba kabinetā un šķirstīju vecus «Life» numurus, tāpat kā ārsta uzgai- damajā istabā atklādams, ka, skatoties senāk iznāku­šus žurnālus, ir pavisam grūti pateikt, vai esmu tos jau redzējis vai ne. Es apskatīju kādu «Playboy» numuru, «US Infantry Journal» un vienreiz pa gai­teni aizgāju līdz kafejnīcai pēc kokakolas, kuru nemaz negribēju. Divas reizes ienāca Rūba sekretāre un, protams, gribēja zināt, kā tas bijis, kā tas īsteni bijis, un es vēlreiz ellišķīgi nopūlējos, meklēdams vārdus, kas varētu to izskaidrot. Bija jau pāri čet­riem, kad viņa ienāca trešo reizi. Viņai nupat esot piezvanījuši un lūguši, vai es nevarot vēlreiz ieras­ties apspriežu zālē.
   Es īstenībā nekad neesmu iegājis tiesā zvērināto zālē pēc tam, kad tā stundām ilgi bijusi aizslēgta, taču man šķiet, ka tajā vajadzēja būt tādai pašai atmosfērai un izskatam. Telpā bija gaisa kondicionē- lajs, tādēļ ta nebija piedūmota, toties pelnu trauki bija pilni ar kaudzi un gaiss oda pēc cigaretēm, kak­lasaites bija norautas, žaketes novilktas, piezīmju bloki pieskribelēti ar dažādiem ķiņķēziņiem, uz galda gulēja papīra bumbiņas, un cs ieraudzīju kādu uz pusēm pārlauztu zīmuli; sejas bija kā sastingušas, dažas īstenībā izskatījās īgnas. Kad es gāju iekšā, Esterhāzi piecēlās un pakalpīgi smaidīja, izskatīda­mies pavisam svaigs. Viņam žakete vēl aizvien bija mugurā, kaklasaite un krekls tikpat kārtīgi kā allaž. Viņš man norādīja uz krēslu, kur biju sēdējis jau pir­mīt, tad ļoti mierīgs apsēdās arī pats, vaļīgi saņēmis rokas un nolicis uz galda malas.
   — Man ļoti žēl, ka jums bija tik ilgi jāgaida. Jūs droši vien esat pavisam noguris gan fiziski, gan garīgi, — viņš teica.
   Izklausījās, ka viņš tiešām domā to, ko saka, un es nomurmināju pieklājīgu atbildi. Es atskārtu: biju gaidījis, ka runās Dancigers, un paskatījos pāri gal­dam uz viņu. Viena viņa lielā plauksta gulēja uz galda malas, krēsls bija atbīdīts; man iešāvās prātā doma — viņš it kā norobežojas no sanāksmes. Vai viņš izskatījās saniknots? Es nospriedu, ka ne; īste­nībā viņa seja bija neizteiksmīga. Nekādi nevarēja saprast, ko viņš jūt vai domā; var būt, ka viņš bija tikai noguris. Runāja Esterhāzi:
   —  Mums bija jāuzklausa, mēs gribējām uzklausīt visdažādākās uzskatu nianses, lai pieņemtu tik sva­rīgu lēmumu kā, — viņš lēni pārlaida acis ap galdu, — tas, par kuru nupat vienojāmies.
   Viņš pasmaidīja un mirkli palūkojās uz mani, un es pēkšņi jutu, ka es kā cilvēks viņu interesēju tikai tikpat daudz kā jebkurš cits, kurš būtu paveicis to, ko es.
   —   Jūsu pirmo «apciemojumu», ja tas ir pareizais nosaukums, nevarētu izdarīt piesardzīgāk, kā jūs to izdarījāt. Neviens jūs ne redzēja, ne dzirdēja, un īsās uzturēšanās laikā jūs aiz sevis neatstājāt nekādas pēdas. Nebija pat vismazākās iejaukšanās kaut vis­niecīgākajos pagātnes notikumos, un jūs uz pagātni neatstājāt nekādu ietekmi. Bet jūsu otrais apciemo­jums — tīšām, ar nodomu — bija drosmīgāks. Jūs atkal neiejaucāties notikumos, izņemot to, — viņš pa­cēla rādītājpirkstu kā Vestpointas lektors, kas pieprasa uzmanību, — ka pati jūsu klātbūtne bija notikums. Nenozīmīgs, taču šoreiz cilvēki jūs redzēja un runāja ar jums, kaut vai īsu brīdi. Kādas domas cilvēkos varēja ierosināt tikšanās ar jums? Vai un kā tas iespaidos nākamos notikumus, daudz vai maz? Tas ir bīstami, pie tam ļoti bīstami, taču, — viņš bez ska­ņas sita ar dūri pa gaidu, uzsvērdams katru lēni izteikto vārdu, — tas ir risks, kas ir jau garām un pagātnē. Mēs riskējām, un ir jau saņemts pilnīgs ziņojums — atkal nav ne mazākās liecības, ka jūsu klātbūtne būtu iespaidojusi tālākos notikumus kaut visniecīgākajā mērā.
   Viņš brīdi klusēja, tad atkal pēkšņi un ļoti jauki pasmaidīja un piebilda:
   - Un cs nemaz neesmu pārsteigts. Tas apstiprina hipotēzi, kurai piekrīt lielākā daļa 110 mums, — un cs esmu pārliecināts, ka drīz mēs visi tai piekritī­sim, — hipotēzi, kuru mēs saucam par «sprungulīti upē». Vai gribat to dzirdēt?
   Es pamāju ar galvu.
   — Nu, kā jūs zināt, laiks bieži tiek salīdzināts ar upi, ar straumi. Kas notiek kādā vienā straumes vietā, ir daļēji atkarīgs no tā, kas agrāk noticis tās augštecē. Taču katru dienu un katru brīdi gadās mil­zum daudz notikumu, biljons notikumu; daži no tiem ir milzīgi nozīmīgi. Tātad, ja laiks ir upe, tad tā ir bezgalīgi lielāka par Misisipi, kad tā trako pārplū­dusi, un jūs, — viņš man uzsmaidīja, — esat vissīkā­kais sprungulītis, kas iesviests šai straumē. Ir iespē­jams, vismaz var likties iespējams, ka pat vismazā­kais sprungulītis varētu atstāt kādu iespaidu, pie­mēram, varētu iestrēgt un nejauši radīt aizsprostu, kas spētu ietekmēt pat visu lielās straumes plūdumu. Nopietnu izmaiņu iespēja, briesmas, šķietami pastāv. Taču cik tās ir reālas? Cik liela ir šāda iespēja? Fak­tiski ir simtprocentīgi drošs, ka šajā milzīgajā un neticami spēcīgajā straumē, šai plašajā, neaptverami varenajā notikumu Misisipi iemestais sprungulītis neietekmēs 1111, velns lai parauj, nevar ietekmei to ne par naga melnumu!
   Tikai uz mirkli viņa seja piesarta, tad atkal gan­drīz nobāla; viņš apsēdas, vienu roku slābi nolaidis uz galda, un klusi piebilda: ■ — Tāda ir teorija, un tadi ir fakti.
   Protams, tagad telpā kādas sešas vai septiņas sekundes valdīja tads klusums, ka, ja tur atrastos pulkstenis, mēs dzirdētu tā tikšķēšanu. Nenoņemot roku no galda un nepievelkot savu krēslu tuvāk, Dan­cigers klusu sacīja:
   Tada ir teorija, un es tai piekrītu. Man tas jādara, jo tā galvenokārt ir mana teorija. Bet vai tas ir fakts? — Viņš viegli pamāja ar galvu. — Man ta šķiet, man ir tādas aizdomas. — Viņš lēnam pagrieza galvu, pārlaižot acis visiem ap galdu sēdošajiem.
   —  Bet ja mēs esam kļūdījušies?
   Es biju pārsteigts.
   Esterhāzi nomurmināja:
   —   Ja, — un piekrītot nopietni pamāja ar galvu.
   —   Tas ir ļoti iespējams. Tā ir reāla un šausmīga iespēja. Un tomēr, — viņš lēni un negribīgi paraustīja vienu plecu, — ja mēs vienkārši neatmetam šo Pro­jektu, ncatmetam tikai tāpēc, ka eksperiments ir izdevies…
   —   Nē, protams, nē, — doktors Dancigers mazliet strupi pārtrauca viņu. — Un neviens to neapstrīd, vismazāk jau es. Es tikai saku . . .
   —   Zinu, — Esterhāzi novilka nožēlas pilnā balsī un piekrizdams atkal pamāja ar galvu. — Turpiniet pamazām, — viņš piebilda, pabeidzot Dancigera sākto teikumu. — Ejiet uz priekšu, bet bezgala pie­sardzīgi. Nedēļām, mēnešiem, pat gadiem, ja tas nepieciešams, lai mēs varētu būt pilnīgi droši. Nu, arī es gluži labi varētu tā domāt… ja mums būtu tiesības izvēlēties. Taču, kā zina senators, un zinu es un ka zina vel diezgan daudzi no mums . .. iespē­jams, doktor D ancigcr, ka jums nav bijusi iespēja to uzzināt, — valdība ta nestrādā. — Viņš pamāja ar roku, norādīdams uz celtni mums apkārt. — Nelaime ir tā, ka tas viss maksā naudu. Tā ka tagad tikai tāpēc, ka Projekts ir guvis panākumus, man ar prak­tiskiem rezultātiem ir jāattaisno izdevumi. Misteram Morlijam jādodas atpakaļ, mēs visi tam piekrītam. Nemaz nevar iedomāties, ka viņš varētu to nedarīt. Bet… viņam eksperiments ir jāturpina ātrāk un dro­šāk, nekā mēs visi to vēlētos. Teorētiskie pētījumi, kas atstāti mūsu ziņā, turpināsies ar bezgalīgu pacie­tību. Taču naudu ir piešķīrusi valdība. Tā ir izdota slepeni. Bez Kongresa piekrišanas. Tagad būtu nolā­dēti labi, ja mēs varētu demonstrēt kādus pārbaudītus praktiskus rezultātus.
   Viņš vispirms paskatījās uz mani, tad lēni pagrieza galvu un pārlaida skatienu visam galdam, turpinā­dams:
   — Tomēr gribu pateikt misteram Morlijam un visiem pārējiem, izņemot doktoru Dancigeru, kas vienmēr pats ir to sapratis, ka izšķīrējus lēmumus, kuri būtiski iespaido šo Projektu, nevar pieņemt viņš viens pats; varbūt tā ir nelaime, jo Projekts vēl aiz­vien, tāpat kā agrāk, lielā mērā ir doktora Projekts. Viņš to vada, viņš ir boss, un tikai padome var viņu pārbalsot, un, ja padome vispār to darīs, tad tikai ļoti retos gadījumos un tikai pēc pamatīgas un nopietnas doktora Dancigera uzskatu novērtēšanas. Tā kā tagad, mister Morlij, — viņš man uzsmaidīja, — es jūs nodošu atkal viņa rīcībā.
   Pulkvedis piecēlās un iztaisnoja plecus; tad pama­zām piecēlās arī visi pārējie, sāka tērzēt savā starpā, un sanāksme bija beigusies.
   Dancigera kabinetā cs sāku runāt pirmais. Atstā­juši apspriežu telpu, mēs visi trīs — doktors, Rūbs liii es gājām kopā pa gaiteņiem, sarunādamies par mazsvarīgiem jautājumiem, kamēr sasniedzām Dan­cigera kabinetu. Dancigers apsēdās aiz sava rakstām­galda, izvilka no augšējās atvilktnes puscigāru un apskatīja to, acīmredzot gribēdams aizdedzināt. Tomēr viņš atkal iebāza to mutē neaizkūpinātu. Es sēdēju un gaidīju, kamēr viņš to izdarīja, tad piesē­dos viņam tuvāk ar visu krēslu un pārliecos pār galda malu. Rūbs sēdēja man pretim pa kreisi no Danci­gera, mazliet aiz viņa, atslējis krēslu pret sienu.
   —   Doktor Danciger, es pat nezinu, kas ir pulkve­dis Esterhāzi. Viss, ko par viņu zinu, ir tas, ka viņš ir Ekvadoras armijas rezerves pulkvedis, — es teicu.
   Rūbs smīnēja; viņam tas patika.
   —   Lai kas viņš arī būtu. cs neesmu solījis uzticību nedz viņam, nedz arī kādam viņa aizstāvētam vai neaizstāvētam viedoklim. Mani savervējāt jūs ar Rūbu, un es darīšu to, ko jūs man liksiet darīt.
   Kad es biju beidzis, Dancigers ļoti apmierināts plati smaidīja.
   —   Pateicos jums. Saj. Ļoti pateicos, — viņš sacīia.
   Doktors ērti atzvēlās savā grozāmajā krēslā,
   izvilka kādu 110 zemākajām atvilktnēm un uzlika uz tās kājas.
   —   Zināt, iekams jums veicās un jūs guvāt panā­kumus, viss gāja kā pa diedziņu. īstenībā brīnišķīgi gludi. — Viņš pasmaidīja. — Manus ziņojumus akceptēja bez komentāriem, padome apsprieda visus iautāiutnus, kādus cs iesniedzu; parasti es gribēju vēl mazliet vairāk naudas. Gandrīz vienmēr viņi to arī sagādāia, lai arī ne vienmēr tik daudz, cik cs prasīju. Mēs parasti sanācām tikai tik daudzi, lai būtu kvorums, un sēdi beidzām pēc kādas pusstun­das. Es šaubos, vai lielākā daļa padomes locekļu vis- nār ticēta Projektam: vairums no viņiem padomē ir iecelti. — Viņš vairākas reizes pamāja ar galvu un turpināja: — Un tā es varbūt sāku domāt vai vismaz iust, ka Projekts ir vienīgi un pilnīgi mans. — Dok­tors Dancigers izņēma 110 mutes savu puscigāru* nopētīja to, ielika atpakaļ mutē un saliecās uz priekšu, saņemtās rokas nolicis uz galda malas.
   — Bet, protams, Esterhāzi ir taisnība. Projekts nav tikai mūsu rotaļlieta; mums jāparāda, ka tam ir arī praktiska nozīme. Un es to zinu. Man labāk patiktu virzīties uz priekšu pēc iespējas lēnāk. Tiesa, vistica­māk ir, ka mēs rīkojamies pietiekami piesardzīgi. Es saku «visticamāk», kaut gan vēlētos iztikt pavisam bez riska, ja groži būtu manās rokās. Bet es piekrītu lēmumam. Es gribu, lai jūs darāt, ko visi gaida no jums. Un nekāda konflikta šeit nav. Un tas, ko mēs gaidām no jums, man savā ziņā atgādina mūsu pirmo mākslīgo zemes pavadoni. — Viņš atkal atgāzās krēslā. — Pats pirmais, maziņais, cik tas svēra? Dažas mārciņas. Atcerieties, kā visi gribēja uz tā kaut ko novietot? Biologi vēlējās, lai uz tā būtu dažas peles un varētu novērot kosmiskās radiācijas iedar­bību. Botāniķi gribēja novietot dažas sēklas, ģeo­grāfi, meteorologi un militārpersonas — kameras, radiovīri — visu komunikācijas industriju, un dievs vien zina, kam un cik daudziem bija dažādas vēlē­šanās un pat prasības. Un tad viņi noslēdza tādu kā līgumu vai vismaz mēģināja to izdarīt, lai katrs iegūtu kādu nieciņu, vismaz kaut ko piemiņai.
   Ar mums, Saj, ir tāpat. Tāpēc padome nolēma ļaut jums paskatīties uz jūsu vīru ar aploksni. Šķiet, ka viņš kaut kā ir saistīts ar kādu vēstures fragmentu, ar kādu mazsvarīgu Klīvlenda padomnieku. Kāds ir šis sakars, par to mēs varam tikai prātot. Nu, un mūsu vēsturnieki grib zināt, vai Projekts viņiem tie­šām var palīdzēt. Vai taisnība vai nav, ka mēs varētu papildināt savas zināšanas par vēsturi tā, kā agrāk nekad nav bijis iespējams? Sociologiem ir līdzīgi jautājumi, psihologiem atkal savējie, un, protams, fiziķiem, no kuriem viens esmu es, ir vesels miljons jautājumu. Jūsu vīrs, kas kaut kā ir saistīts ar sīku zemsvīlras piezīmīti vēsturē, ir pirmā nelielā kapsula. Ja jūs piesardzīgi varat viņu pētīt un novērot un ja iegūsiet rezultātus, kas šos pētījumus attaisnos, mēs varēsim uzmanīgi pariet uz lielākiem, godkārīgākiem pasākumiem, kuriem mums nepieciešamas papildu zināšanas.
   Tas ir tas, ko mēs gribam, Saj. Mēs vēlamies, lai jūs aizvien vēl piesardzīgi kā pelīte savā kaktiņā, kā muša uz sienas novērojat viņu. Uzziniet, ko varat; mērķis ir — noskaidrot, kas šai jomā iespējams. Jums, protams, būs vairak jāiejaucas senajos notiku­mos, — viņš pavilcinājās, tad paraustīja plecus. — Dariet to pēc iespējas mazāk. Nu? Jūs zināt, kur viņš dzīvo. Vai varat atgriezties un paveikt to, ko lūdzam?
   Es piekrītoši māju ar galvu, bet, pirms paspēju atbildēt, Rūbs mierīgi, gluži draudzīgi, bet bez smaida teica:
   —   Viens. Šoreiz viens. Šoreiz draudzenei Keitai jāpaliek tur, kur viņa sasodīti labi iederas.
   Es pavēru muti, taču nespēju atrast vārdus. Es tikai kādu brīdi sēdēju ar vaļā muti, un Rūbs pavīp­snājis teica:
   —   Nepūlieties atbildēt; es esmu gandrīz pārlieci­nāts, ka varu uzminēt, kā tas notika, un man šķiet, ka jūs patiesi nevar vainot. Liekas, ka nekas ļauns nav noticis. Bet mums jau tā raižu diezgan, lai mes vēl noņemtos ar tūristiem.
   Es piekrītoši pamāju ar galvu.
   —   Okei. Es tik un tā būtu doktoram Dancigeram to pateicis, varat man ticēt. Bet kā jūs to uzzinājāt?
   —   Mēs zinām. Bez jums šai Projektā vēl ir mil­zum daudz smaga darba un visādu sīkumu. Jums kritusi žilbinoša loma, un mēs jūs neapgrūtinām ar smagām problēmām un sīkumiem. Bet mēs uzmanām Projektu, kā vien spējam, un nekam citam un
   nevienam citam nav nekādas nozīmes, svarīgs ir tikai Projekts. Okei?
   Tas bija brīdinājums un varbūt pat drauds, un es to pieņēmu, jo biju pelnījis.
   —   Okei! '
   Tad viņš neviltoti pasmaidīja, un tas viņu atkal pārvērta par to Rūbu, kas man bija iepaticies no pirmā mirkļa. Tad viņš viegli piešķieba savu krēslu uz priekšu tā, ka priekšējās kājas pamatīgi paslīdēja pa vinīla flīzi, un piecēlās.
   —   Tātad atpakaļ uz Dakotu! Iesim, jūs laimīgais nelieti, es jūs aizvedīšu!

12

   Šoreiz, ar ceļa somu rokā izejot no Dakotas uz 72. ielas, es zināju, kur esmu. Es tūlīt pagriezos pa kreisi uz Centrālo parku un pārgāju pāri ielai. Kaut gan parkā nebija redzamas nekādas izmaiņas, es zināju, kurā laikā esmu. Un pēc brīža, kad ar sienu pieblīvēta divu zirgu vilkta ore šķērsoja ielu krusto­jumu tieši man priekšā, es nejutos pārsteigts.
   Tomēr man kaut kas uzplaiksnīja atmiņā, un uz stūra es negāju pāri ielai parkā, es pagriezos uz zie­meļiem. Atcerējos milzīgo, tukšo laukumu, uz kuru biju noraudzījies no sava balkona pirms pāris vaka­riem, tumšo tukšumu starp Dakotu un Dabas vēstu­res muzeju, kas atrodas piecus kvartālus tālāk uz ziemeļiem. Tagad es gribēju to apskatīt dienas gaismā, un pēc trīsdesmit sekundēm, ejot gar kvar­tālu, kas atrodas pretim Dakotai, es pēkšņi to ierau­dzīju un apmulsis paliku stāvam, tad sāku smieties.
   177
   Es nezinu, ko biju gaidījis, — visu ko, tikai ne to, ko ieraudzīju. Vēl aizvien smaidīdams, es izņēmu no savas ceļa somas skiču bloku un uzmetu paviršu, taču
   12 -115
   pietiekami precīzu un sīku zīmējumu, kuru vēlāk pabeidzu. Tas ir blakus lappusē. To visu es redzēju kādus divpadsmit jardus no ietves pretim Dakotai, liesi uz dienvidiem no 74. ielas tin Sentralpārkvest- strīta stūra, tikai kokiem es piezīmēju dažas lapas, lai tie būtu labāk saskatāmi. Ļaudis, kas dzīvoja šajās acīmredzot pašu celtajās mājelēs un būdās, šeit nodarbojās ar lauksaimniecību. Blakus elegantajai Dakotai viņi aptecēja savu mājas soli, bērni rotaļā­jās, lopiņi ēda, ko nu varēja atrast starp pusizkusušā sniega ielāpiem.
   Zīmējot es dzirdēju, kā mauj govis, blēj aitas, kviec cūkas, gāgina zosis, un tai pašā laika arī tālo, pazīs­tamo ainavai nepiemēroto gaisa dzelzceļa klaboņu. Pēc tam es izgāju cauri Centrālajam parkam, devos uz Trešās avēnijas gaisa dzelzceļu un braucu uz pilsētas centru, uz Gremersijparku.
   Grcmcrsijparkā 19 stāvēja māja, kuru es biju redzējis jau agrāk. Divdesmitajā gadsimtā tā vēl aizvien stāv savā vietā, un es nejauši garām ejot biju ievērojis to un citas jaukās, vecās savrupmājas ap mazo četrstūraino parku. Cik varēju atcerēties, lā tagad izskatās gluži tāda pati: vienkāršs trīsstāvu nams no brūna smilšakmens ar balti krāsotiem logu rāmjiem, pāris nodeldētiem akmens pakāpieniem un melnām dzelzs margām. Kāda pirmā stāva loga stūrī zili balti maza zīmīte vēstīja: «Istabas un pansija.»
   12*
   17<J
   Es stāvēju uz ietves, turēdams savu piebāzto ceļa somu, skatījos augšup uz māju un jutos kā cilvēks uz tik augsta tramplīna, kādā vēl neviens nav uzdro­šinājies uzkāpt. Es tagad grasījos uzsākt kaut ko daudz vairāk nekā tikai ar dažiem vārdiem uzrunāt svešu cilvēku, lai pēc tam dotos tālāk. Lai cik piesar­dzīgi, es tomēr taisījos piedalīties šā laika dzīvē. Mil­zīgi uzbudināts un ziņkārīgs es stāvēju, lūkodamies uz zīmīti, taču vel nespēju sadūšoties.
   Kaut kas tomēr bija jādara, durvis varēja atvēr­ties, kāds varēja nākt laukā un ieraudzīt mani šeit slaistāmies. Es saņēmos un devos uz priekšu, mudīgi uzgāju pa kāpnēm, un, lai nebulu iespējams vēl ilgāk vilcināties, pastiepos un paspiedu nospodrināto misiņa pogu durvju vidu; iekšpusē spalgi iedžinkstējās zvans, un es izdzirdu soļus. Es biju to izdarījis — ielauzies šai laikā, vai nu tas būtu uz labu vai ļaunu.
   Es vēroju, kā durvju rokturis pagriežas, redzēju, ka durvis sakustas, kad tās vēra vaļā, un piespiedu sevi pacelt acis. Durvīs, jautājoši skatīdamās uz mani, stāvēja gadus divdesmit veca meitene, ģērbu­sies pelēkā kokvilnas kleitā, apsējusies garu, zaļu priekšautu; ap galvu virs augstu saņemtajiem matiem viņa kā turbānu bija aptinusi baltu drānu un rokā turēja putekļu lupatu.
   —   Lūdzu?
   Vēlreiz mani pārņēma izbrīna par to, kas notiek, un es stāvēju un blenzu uz meiteni. Viņa savilka pieri grumbās un grasījās vēl ko teikt, bet es atri iesaucos:
   —   Es meklēju istabu.
   Un pansiju? Tas ir viss, ko mēs piedāvājam.
   —   Jā. Un pansiju. — Es saņēmos, pamāju ar galvu un pasmaidīju.
   —   Nu, mums divas istabas ir tukšas, — meitene šaubīdamās noteica, it kā nebūtu pārliecināta, vai labāk netaisīties no manis vaļā. — Viena uz ielas pusi ar skatu uz parku par deviņiem dolāriem mēnesī. Otra sētas pusē, tā maksā septiņus dolārus un divdesmit piecus centus. Ieskaitot brokastis un vakariņas.
   Es teicu, ka labprāt apskatītu abas. Meitene pakā­pās sāņus un ar rokas mājienu ieaicināja mani hallē, kas bija izlikta ar baltam un melnām flīzēm. Sienas bija tapsētas, un priekšnamā dominēja milzīgs paka­ramais ar lietussargu turētāju; ta vidus daļā atradās trimo. Kad meitene pagriezās, lai aizvērtu durvis, es spogulī uz mirkli ieraudzīju viņas slaido kaklu no mugurpuses un tumšo matu šķipsniņu, kas bija izspraukusies no turbāna. Lai cik sanervozējies es biju, tomēr pasmaidīju. Kad meitenei mati uzsprausti uz augšu, viņas pakausis izskatās tik nevainīgs un jauks! Un es atģidos, ka meitene ir glīta.
   Es sekoju viņai uz halles viņu galu un tad pa grīd­segas klātām kāpnēm uz augšu. Meitene satvēra svārkus pie ceļiem, paceldama tos līdz potītēm, un es redzēju, ka viņai kājās ir melnas kurpes ar podzi­ņām un biezas zili balti svītrotas kokvilnas zeķes; kurpju papēži bija jau nedaudz nošķiebušies. Uz mirkli pamanīju viņas stilbus, pilnīgus un apaļus, un, par spīti kurpēm un zeķēm, kas tās kropļoja, atzinu, ka viņai ir ļoti skaistas kājas. Man prātā iešāvās doma: «Viņa ir mirusi! Tu to zini! Mirusi un izgai­susi jau pirms gadu desmitiem.» Es sparīgi sapuri­nāju galvu, cenzdamies aizdzīt šo domu; kāpņu augš­gala meitene pagriezās, ar mājienu uzaicināja, lai eju istabā, un, kad gāju viņai garām, uzsmaidīja man, un es — pavisam tuvu — redzēju, cik meitenes ada dzīva un īsta, — acu kaktiņos vīdēja tikko mānā­mās grumbiņas, un es ieraudzīju acumirklīgu skrop­stu kustību, kad viņa mirkšķināja acis. Viņa tik nepārprotami bija jauna un dzīva, ka mana pirmī­tējā iedoma zaudēja jebkādu nozīmi.
   Es stāvēju un apskatīju istabu, un meitene gaidīja, nostājusies iekšpusē tieši pie durvīm. Istaba bija liela un tīra, pa diviem lieliem četrstūrainiem logiem mājas fasadē tajā ieplūda daudz gaismas: Istaba bija mēbelēta vecmodīgi… bet, protams, tā nebija vecmodīga. Koka šūpuļkrēsls, smaga, kokgriezumiem rotata gulta, starp logiem, pārklāts ar zaļu, bark- stainiem pušķiem rotātu galdautu, stāvēja mazs gal­diņš. Mēbeles laikam nebija vecākas ka kādus divpadsmit gadus. Grīdu sedza dažās vietās jau padi- lis zaļi sārts paklājs; tā rakstu pēc patikas varēja uzskatīt vai nu par rožu ziediem, vai par kāpostgal- viņām. Zem viena loga stāvēja ar sarkanu samtu pārvilkts dīvāniņš, pie logiem karājās šur tur jau pielāpīti icstīvināti mežģīņu aizkari; blakus durvīm apzeltītā rāmī karājās gravējums — gans tunikā, kas sniedzās līdz ceļiem, stāvēja aitu barā. Tapetes bija šausminošs brūni zaļš samocītu līkloču mudžek­lis. Tur bija arī tumša koka tualetes galdiņš ar por­celānā rokturiem un balta marmora virsu, uz kura stāvēja bļoda ar krūzi. Meitene stāstīja, ka vannas istaba esot kopēja ar pārējiem pansionāriem un atro­doties lejā aiz halles.
   —  Man istaba patīk. Ļoti. Ar jūsu atļauju es to noīrēšu, — es teicu.
   —   Vai jums varbūt ir kādi ieteikumi?
   —   Man ļoti žēl, bet nav gan. Es tikko ierados Ņu­jorkā un nepazīstu te nevienas dzīvas dvēseles. Iz­ņemot jūs.
   Es viņai uzsmaidīju, taču viņa uz manu smaidu neatbildēja. Meitene stāvēja un vilcinājās, un es pie­bildu:
   —  Taisnību sakot, esmu izbēdzis cietumnieks, cen­tīgs naudas viltotājs un pie izdevības neatsakos arī no kādas slepkavības. Un pilnmēness naktīs es gau­doju. Bet tīrīgs gan es esmu.
   —   Nu, tādā gadījumā jūs esat gaidīts viesis. — Ta­gad meitene smaidīja. — Kāds ir jusu goda vārds?
   —  Saimons Morlijs, un es ļoti priecājos ar jums iepazīties.
   —   Es esmu mis Džūlija Sarbono. — Pēkšņi viņa kļuva atturīga, gandrīz vēsa, tomēr es sapratu, ka mēs esam draugi. — Šī māja pieder manai krustmā­tei, jūs ar viņu iepazīsieties vakariņās, tas mēs ēdam pulksten sešos.
   Viņa pagriezās, grasījās aiziet, jau uzlikusi roku uz durvju roktura, lai tas aiz sevis aizvērtu, tad ap­stājās, pagriezās un paskatījās uz mani.
   —   Tā kā jūs neesat pilsētnieks, atcerieties, ka mums ir gāzes apgaismojums, — viņa ar galvu pa­māja uz apaļajām griestu lampām un uz gāzes radziņu pie sienas virs manas gultas, — nevis pet­rolejas lampas vai sveces. Nekad nemēģiniet liesmu nopūst, — nogrieziet to.
   —   Es to iegaumēšu.
   Džūlija pamāja ar galvu, vēl kādu bridi nopētīja istabu, neatrada vairs nekā, ko piebilst, un grasījās iet projām.
   —   Mis Šarbono.
   Viņa palūkojās atpakaļ, un es mirkli nezināju, ko sacīt, tad uz ātru roku izgudroju:
   —   Lūdzu, atvainojiet manu nezināšanu. Es pirmo reizi apmeklēju Ņujorku un nezinu, kādas te para­žas …
   —   Es nedomāju, ka tās ir daudz savādākas kā ci­tur. — Tagad viņa mazliet izsmējīgi pavīpsnāja. — Un jūs neizskatāties pēc tāda, kas ilgi paliks zaļ­knābis …
   Viņa izgāja un aizvēra aiz sevis durvis.
   Nostājos pie loga un skatījos uz mazo Gremersij- parku, uz tā soliem, krūmiem un sniega klāto zālāju. Es nevarēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju redzējis parku, un nespēju pateikt, vai tas izskatās tāds pats; šķita, ka nekas nav mainījies. Ietves un taciņas parkā bija notīrītas, bet sodrēju noraibinātais sniegs sa­mests augstos vaļņos tālāko ielas malu notekās. Es nodomāju, ka šī ir netīra pilsēta, jo sevišķi ziemā, kad desmitiem tūkstošiem kurtuvju, kurās dedzina ogles un malku, piesārņo gaisu ar ogļskābo gāzi. Bet gaiss vismaz nebija radioaktīvs.
   Man bija ticis par daudz, es pat īsti nevarēju pa­teikt, kāpēc. Aizgāju no loga, atlaidos garajā vicn- guļamajā gultā, rūpīgi sargādamies, lai neuzliktu kājas uz vienkāršā balta pārklāja. Es aizvēru acis un pēkšņi mani sāpīgāk nekā bērnu sagrāba ilgas pēc mājām. Man iešāvās prāta, ka nepazīstu burtiski ne­viena cilvēka šai pasaulē un ka viss un visi, kurus pazīstu, atrodas bezgala tālu no manis.
   Biju nogulējis kādu stundu, varbūt drusku mazāk, kad balsis, durvju virināšana un soļi hallē izrāva mani no miega. Istaba tagad bija tumša, garie logu četrstūri aiz manas gultas kājgaļa mirdzēja no tikko uzsnigušā sniega. Pilnīgi apjauzdams, kur esmu, nolaidu kājas uz grīdas un piegāju pie tualetes gal­diņa, ielēju no krūzes bļodā ūdeni un nomazgājos. Uzvilku tīru kreklu, apsēju kaklasaiti, sasukāju ma­tus un mudīgi devos uz durvīm, uz halli, pie mājas un tās iemītniekiem.
   Tievs, jauns cilvēks, kreklā izmeties, nāca no van­nas istabas uz manu pusi, nesdams rokā seklu bļodu ar ūdeni. Viņam bija brūni mati ar šķirtni vienā pusē un bruņas noļukušas ūsas. Ieraudzījis mani, viņš man uzsmaidīja.
   — Jūs esat jaunais pansionārs? — jauneklis ap­jautājās. — Es nevaru ar jums sarokoties, — viņš smīnēdams ar zodu norādīja uz bļodu savās rokās, — bet atļaujiet stādīties jums priekšā. Es esmu Fēlikss Grīrs. Šodien ir mana dzimšanas diena. Man paliek divdesmit viens gads.
   Es apsveicu viņu un pateicu savu vārdu, un Fē­likss uzstāja, lai es ieeju viņa istabā un apskatu jauno fotoaparātu, kuru vecāki atsūtījuši viņam uz dzimšanas dienu. Tas bija pienācis vakar, un īpašas lampas apgaismojumā, kuru viņš man parādīja (lī­meniska gāzes caurule uz statīva ar caurumiņiem divpadsmit liesmiņām un reflektoru aiz tās), viņš bija nofotografējis visus mājiniekus, bet dienas gais­mā — pat dažas istabas. Es apskatīju viņa fotoapa­rātu — krietnu kasti, kura, ka vērtēju, paņēmis to rokā apskatīt, svēra kādas septiņas astoņas mārci­ņas. Tas bija no pulēta koka, misiņa, stikla un sar­kanas adas, brīnišķīgi skaists, ka es Fēliksam ari pateicu, un, kad pastāstīju, ka es pats ari esmu ķerts uz fotografēšanu, viņš piedāvājās to man kādreiz patapināt. Es atbildēju, ka droši vien turēšu viņu pie vārda. Pēc tam viņš lika man pozēt un nofotogra­fēja mani — ekspozīcijas laiks bija daudz īsāks, nekā biju domājis, tikai pāris sekunžu — un apsolīja man arī veselu komplektu fotogrāfiju. Toreiz es tās nemaz sevišķi negribēju, kaut gan vēlāk biju laimīgs par tam. Es atstāju Fēliksu skalojam filmiņas un, tova­kar atgriežoties savā istabā, atradu veselu komplektu zem durvīm. Tur bija visu mājinieku ģīmetnes, ieskai­tot manējo, un arī daži mājas uzņēmumi.
   Nākamajā lappusē redzama Fēliksa paša ģīmetne, ļoti līdzīga, tikai tajā viņš izskatās daudz no­svērtāks. Musu sarunu laikā viņš vienmēr smaidīja un bija priecīgi satraukts. Pie viena paradīšu ari savu ģīmetni, kuru uzņēma Fēlikss, tā ir redzama blakus. Es nezinu, cik liela ir līdzība, bet domāju, ka ar bārdu es tads izskatos; nekad neesmu apgalvojis, ka esmu skaistulis.
   Es atstāju Fēliksu un kāpu lejā uz lielo viesistabu, kura ieeja bija no halles. Pie vienas sienas uz metāla plāksnes stāvēja liela, melna krāsns ar niķeļa rotā­jumiem un vizlas lodziņiem, aiz kuriem plīvoja lies­mas. Uz krāsns atradās niķeļa bruņās tērpts pēdu augsts bruņinieks. Piegājis to apskatīt, pasniedzos arī aptaustīt, taču tūlīt atrāvu roku — tas bija karsts. Aiz bīdāmajām durvīm varēja dzirdēt porcelāna un sudraba šķindoņu un balsis; es biju pārliecināts, ka viena no tām ir Džūlijas, otra — kādas vecākas
   sievietes balss. Man ienāca prātā, ka viņas laikam klāj galdu, un es ieklepojos.
   Durvis atslīdēja vaļā, un ienāca Džūlija. Viņa bija uzvilkusi sarkanbrūnu vilnas kleitu ar baltu apkak­līti un aprocēm; tas bija cits tērps, nevis tas, kurā viņu bija nofotografējis Fēlikss. Tālāk ir viņas ģī­metne. Šovakar viņa matus bija sakārtojusi tā, kā jūs redzat fotogrāfijā — vaļīgi saņēmusi, apklājot ausu augšdaļu, un pakausī savijusi mezglā. Aiz viņas es ieraudzīju pa daļai jau apklātu ovālu galdu; pēc Džū­lijas viesistabā ienāca slaika sieviete vidējos gados. Viņa izskatījās tieši tā kā ģīmentnē 189. lappusē.
   — Krustmāt Ada, šis ir Saimons Morlijs, kas iera­dās bez ieteikumiem un bez lielas bagāžas, toties ar saldiem komplimentiem vairumā, un ar tiem šis šķel­mis ir varen devīgs. Misters Morlijs, madame Ilafa.
   Smaidīdama par Džūlijas vārdiem, krustmāte pa­liesām taisīja reveransu; es nekad iepriekš neko tādu nebiju redzējis.
   —   Esat sveicināts, mister Moriij.
   Par atbildi es paklanījos, un tas man šķita tik da­biski, it kā es vienmēr būtu tā darījis.
   —    Sveicināta, madame Hafa. Mis Džūlija jau visu pateica, man tikai jāpiebilst, ka ļoti priecājos dzīvot šeit. Šī ir burvīga istaba.
   Klausoties pašam savā runā, man bija jāievelk uz iekšu vaigi, lai mana seja izskatītos nopietna.
   —    Vai atļausiet man to parādīt jums? — Krustmāte Ada pamāja uz istabu, un es paskatījos apkārt ar patiesu interesi. 190. lappusē redzama daļa istabas; to nofotografēja Fēlikss ar savu dzimšanas dienas aparātu. Tā nepavisam nav visa istaba, bet gan tikai
   tās mazākā daļa. Tā bija izklāta grīdsegām, sienas bija tapsētas, un pie logiem inežģiņu aizkarus vel papildināja sarkana samta portjeras, kurām gar malu bija mazi bumbulīši; istaba stavēja divi ar brokātu pārvilkti dīvāni, divi koka un melnas ādas šūpuļ­krēsli, trīs polsteti krēsli un galds; pie sienām karājās bildes zeltītos rāmjos.
   Krustmāte Ada devas pie etažeres ar stiklotu priekš­daļu, un es viņai sekoju.
   — Seit ir dažas lietiņas, kuras mēs ar misteru Hafu pārvedām mājās 110 ceļojuma pa Eiropu un Svēto Zemi. Sai pudelītē, — viņa parādīja, — ir ūdens no Jordanas upes. Un šos marmora gabaliņus mēs salasījām pie Foruma. — Viņa sniedza man īsu pārskatu par visu, kas atradās plauktiņos: neliels salocīts vēdeklis no Francijas, revolūcijas laika suvc-
   nirs; maza, apzeltīta tupelīte, kura atradās ar samtu pārvilkts adatu spilventiņš, to viņa bija nopirkusi Beļģijā; gliemežvāks, kuru viņas vīrs — «mans ne­laiķa laulatais draugs» — bija pacēlis kādas angļu peldvietas pludmalē, kur tic bija apmetušies. Un viņa beidza ar galveno trofeju savā kolekcijā — nobrūnē- jušu, plakani saspiestu pīpeni no Scllija kapa.
   Jaunais Fēlikss nolēkšoja lejā pa kāpnēm un ieme­tās istabā. Tagad viņš bija aplicis tīru apkaklīti un kaklasaiti; mugurā viņam bija veste ar zelta pulk­steņa ķēdi, īsi melni svārki un melnbalti rūtotas bik­ses. Ieraudzījis, ka man izrāda istabu, viņš notvēra manu skatienu un piemiedza aci. Pēc tam viņš nosē­dās pie ielas loga un sāka lasīt līdzi atnesto avīzi.
   Lejā nokāpa gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis, un krustmāte Ada mūs iepazīstināja; viņa ģīmetne
   redzama nākamajā lappusē. Vīrietis bija garš un tievs, viņu sauca Bairons Kītss Dovermens; vi­ņam bija ūsas, kuras galos gluži kā eksplodēdamas pārgāja vaigu bārdā. Mati viņam bija biezi, sarkan­brūni un viļņoti.
   Viņš apsveica Grīru dzimšanas dienā, apsēdās un aizņēmās dažas lapas no Fēliksa avīzes, nelikdamies ne zinis par mūsu apgaitu pa istabu. Es apskatīju un apjūsmoju bambusa molbertu, uz kura stāvēja ierāmēta klusā daba ar dažiem augļiem un beigtu trusīti. Krustmāte Ada aizveda mani pie maza galdiņa ar porcelāna menāžu un tad, saņēmusi rokas, atturīgi gaidīja.
   Visvērtīgāko viņa bija pataupījusi pašam beigām. Netālu no maza, skaista tumša koka harmonija bija kamīns, un uz tā malas jardu augsta ģipša figūru
   grupa, kura droši vien svēra kādas simt mārciņās. Pamatā iekaltais nosaukums vēstīja, ka tā ir «Zīdaiņa svēršana». Bārdains ārsts vizītsvārkos un vecmāte aubītē pārbaudīja skaitļus uz skalas; svaru kausā gulēja dīcošs mazulis. Sīs uzkrītošās ģipša figūru grupas vienā pusē stāvēja stikla kupols, zem kura zēla simetrisks ērmīgu puķu pušķis. Vērīgāk aplū­kojot, izrādījās, ka tās gatavotas no krāsotām spal­vām.
   Krustmātei Adai bija jāaiziet, pirms es biju paspē­jis visu apskatīt: vakariņas bija gandrīz gatavas, un Džūlija viņu pasauca. Tomēr atlika vēl milzums lielu, ko redzēt: ģimenes portreti, ierāmētas bildes, milzīga istabas paparde kaktā pie ielas logiem. Es teicu krust­mātei, ka viesistaba man ļoti ļoti patīk, un ta bija patiesība. Manuprāt, tā bija visjaukākā istaba, kādā
   es jelkad biju uzturējies. Kad sēdēju un gaidīju va­kariņas, Fēlikss Grīrs man aizdeva daļu savas avīzes; es gan skatījos uz to, taču nelasīju; es atkal un atkal lūkojos apkārt šai pieblīvētajā, interesantajā istabā, klausīdamies, kā krāsnī sprakšķ uguns, uz viena vaiga juzdams siltumu, kas plūda no tās, vērodams, kā vējš šad tad triec sniegu garām ielas logam, un bau­dīju mieru.
   Biju apsēdies ar seju pret kāpnēm un gaidīju vīru, kura dēļ biju ieradies; drīz lejā nokāpa Moda Torcnsa un pievienojās mums; viņa bija maza, vienkārša sie­viete ar maigu seju, gadus trīsdesmit piecus veca, ģērbusies zilos sarža svārkos un baltā blūzē, kas bija aizpogāta augstu pie kakla, ap kuru bija važiņa ar mazu zelta pulkstenīti. Es vēlāk uzzināju, ka viņa strādā kādā birojā un ka tā viņa ģērbjas darbā. Bai-
   rons Dovermens mūs iepazīstināja, tad Moda nostā­jas pie loga un vēroja vakaru aiz tā; es viņas uz pa­kauša cieši savītajā matu mezgla ieraudzīju iespraustu koka zīmuli. Viņa pieklājīgi apjautājās, vai es nedo­mājot, ka laiks pēdējās dienās esot bijis «briesmīgs», es viņai piekritu un piebildu, ka citu neko jau nevar gaidīt Ņujorkā šai gadalaikā; tad durvīs aiz mums parādījās Džūlija un pateica, ka vakariņas gatavas.
   Es biju pārāk satraukts, lai varētu daudz ēst, pārāk labi apzinājos, ka esmu šeit, pie šā galda zem tikko dzirdami sīcošas griestu lustras, un sāku raizēties, jo vīrietis, kuru gaidīju, vēl nebija parādījies. Pie galda mēs sēdējām seši, un viens krēsls stāvēja tukšs; krustmāte Ada, sēdēdama ovālā galda galā, sagrieza tītaru, tad pasniedza katram viņa šķīvi. Kādu brīdi, nomurminājuši pateicību par pasniegtajiem šķīvjiem, mēs klusējām. Es neuzkrītoši palaidu acis apkārt. Pie sienas karājās kāds ducis lielu, ierāmētu bilžu. Viens bija, kā man šķiet, nelaiķa ģimenes galvas por­trets — barga izskata vīrs vidējos gados; pārējie bija melnbalti kokgriezumi — Romas Forums, lauku ai­navas un tamlīdzīgas bildes. Kad visi bija apkalpoti, mēs sākām ēst, un Bairons Dovermens pirmais sāka šķetināt sarunu pavedienu, paziņodams, ka viņš tikko esot izlasījis «Benu Huru»1 . Džūlija un Fēlikss brīnī­jās, ka viņš to neesot izlasījis jau agrāk. Saruna kādu brīdi risinājās par «Benu Huru». Krustmāte Ada pajautāja, vai es zinot šo romānu. Es nekad ne­biju to lasījis, bet biju redzējis pēc tā uzņemto filmu, tāpēc atbildēju piekrītoši, ieminēdamies kaut ko par satraukumu, kuru radīja kaujas ratu sacensības. Bai­rons Dovermens, starp citu, pastāstīja, ka reiz esot redzējis tā autoru ģenerāli Lū Vollesu, kad tas kara
   1 «Bens Hurs», populārākais 110 Lu Vollesa (1827—1905), pilsoņu kara ģenerāļa, advokāta un rakstnieka, romāniem.
   i;Mir. 193 laikā nometnē netālu no Vašingtonas jājis garām sa­vam pulkam, kurā Dovermens bijis kareivis. Kad es pāri galdam stingi vēros uz šo vēl jauno vīrieti ar sarkanbrūnajiem matiem, kura sejā nebija gandrīz ne grumbiņas, man vajadzēja labu brīdi, lai apjēgtu, ka viņš domājis pilsoņu karu.
   —   Vai dzirdējāt jaunāko par Gito? — Fēlikss jau­tāja. —• Kāds pa kameras logu esot šāvis uz viņu …
   —   Par to rakstīja avīzes, — Džūlija piebilda.
   —   Jā, bet, lūk, kas nebija avīzēs, tikai visu pēcpus­dienu pa pilsētu klīda baumas. Lode esot ietriekusies sienā un saplacināta tā, ka izskatoties tieši kā Gito profils, kad šis nelietis nobijies.
   Es uzmanīgi pārlaidu acis ap galdu sēdošajiem, taču tie visi prātīgi māja ar galvām; neviens par šo stāstu pat nepasmaidīja. Tad pamanīju, ka krustmāte Ada man kaut ko jautā; viņa gribēja, zināt manas domas par to, kāds būšot spriedums šai prāvā. Es izlikos, ka domāju un prātoju, pūlēdamies atcerēties to mazumiņu, ko zināju par Gito. Es par viņu neko daudz nebiju lasījis, tomēr atminējos, ka viņu atzina par vainīgu un nāves sodu izpildīja. Teicu krustmātei Adai, ka, ja jau ir skaidrs, ka Gito vainīgs, tad viņu droši vien pakārs.
   Saldajā ēdienā mums pasniedza dzimšanas dienas kūku. Fēlikss nopūta svecītes, un tad mēs svinējām dzimšanas dienu! Džūlija un krustmāte palika ēdam­istabā un aizvēra durvis, lai nokoptu galdu. Viesis­tabā Moda Torensa piesēdās pie harmonija un sāka šķirstīt notis. Fēlikss Grīrs un Bairons Dovermens stāvēja viņai aiz muguras, un, kad es ar avīzi rokā apsēdos, viņi pasauca arī mani, un es sapratu, ka ne­kur nevarēšu izbēgt, un pievienojos viņiem.
   Pirmo dziesmu «Es vedīšu tevi atkal uz mājām, Ketlīn» es varēju dziedāt līdzi, un, kad bijām to bei­guši, Fēlikss teica:
   —   Ja tikai Džeiks būtu mājās, mums sanāktu kvartets.
   Man radās izdevība pajautāt:
   —   Kas tas par Džeiku?
   Un Fēlikss atbildēja:
   —• Džeiks Pikerings, vēl viens mūsu pansionārs.
   Tagad es zināju viņa vārdu un jutu, ka esmu ticis jau soli uz priekšu.
   Nākamā dziesma bija «Ja es noķertu to vīrieti, kas iemācīja viņu dejot» vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam ienāca Džūlija un krustmāte, un mēs visi kopa dziedājām «Mēness gaismā vakarā» un «Ak, šīs zelta tupelītes». Krustmāte Ada turējās vareni, bet Džūlija palaikam mazliet izkrita no takts. Bairons Dovermens ierosināja:
   —   Dziedāsim «Šūpulis ir tukšs, bērniņš nomiris».
   —   Ai, nē! — Džūlija iesaucās, tomēr pārējie pa­lika pie sava. Moda sameklēja notis, un mēs visi, lasī­dami vārdus pāri viņas pleciem, dziedājām par mazo nabaga bērniņu, laikam gan vissērīgāko dziesmu, kādu biju dzirdējis visā savā mūžā. Dziesmā bija tā­das rindas kā «Bērniņš ir pie eņģelīšiem mierā mūžī­gajā». Džūlija, paraustījusi plecus, uzsmaidīja man: šķita, ka viņai dziesma liekas smieklīga. Taču, kad Moda beidza un aizgāja no harmonija, sacīdama, ka esot jau gana spēlējusi, viņa bija tuvu asarām, un es atcerējos, ka šis bija laikmets, kad mira daudz bērnu. Var būt, ka viņai šī dziesma kaut ko atgādināja.
   —   Bairon, — Džūlija jautāja, — vai jūs neaplai­mosiet mūs ar savu burvju mākslu?
   Viņš pamāja ar galvu, pa diviem pakāpieniem reizē uzskrēja savā istabā, atgriezās lejā tikpat veikli un pastaigājās pa istabu, vilkdams laukā no mūsu ausīm monētas, lūgdams izvēlēties «jebkuru kārti», īstenībā viņš bija pavisam labs burvju mākslinieks, un visi, arī es, priecājās par viņa priekšnesumiem.
   Dovermens beidza uzstāšanos, ielika kāršu kāvu kabatā un apsēdās.
   Krustmāte Ada uzsaka:
   —    Mans tēvocis no Ķīnas atsūtīja man vēdekli, un es vēdinos, lūk, tā …
   Viņa sāka kustināt roku zem zoda kā vēdekli, un mēs visi atdarinājām viņu. Sēdēdama pie loga pa labi no krustmātes Adas, Moda Torensa teica:
   —    Mans tēvocis no Ķīnas atsūtīja vēdekli, un es vēdinos, lūk, tā …
   Ar kreiso roku viņa sāka kustināt iedomāto vēdekli pie kreisās auss, un mēs visi darījām to pašu. Pienāca mana kārta, un es sacīju:
   —    Mans tēvocis no Cehoslovakijas atsūtīja vēdekli, ar kuru es vēdinos šitā …
   Es atviezu zobus, it kā turētu vēdekli mutē, un sāku kustināt galvu augšup un lejup, un visi mani at­darināja. Nākamais uzstājās Fēlikss, un viņš rotāju pabeidza ar diviem gluži vienādiem vēdekļiem no Sendviču salām, paceldams abas kājas no grīdas un vēdinādams ar tām. Kopējot šo izdarību, mēs visi vai plīsām aiz smiekliem, un tas bija jocīgi; mēs, atzvē­lušies krēslos, vienlaikus šūpojām galvu, rokas un kājas.
   Krustmāte Ada pajautāja:
   —   Kur ir Cehoslovakija, mister Morlij?
   —   Hm, man šķiet, kaut kur dienvidos no Vācijas.
   Viņa, apmierināta ar manu atbildi, pamāja ar
   galvu, un man šķita, ka arī Modai Torensai ar to pie­tiek. Taču abi vīrieši un Džūlija izbrīnā skatījās uz mani. Es atģidos, kas par vainu: Cehoslovakijas vēl nebija un nebūs gadu desmitiem, un es pasmīkņāju, izlikdamies, ka esmu jokojis.
   Fēliksa seja bija pietvīkusi, acis mirdzēja; viņa dzimšanas diena bija izdevusies lieliska, un viņš vaicāja:
   —   Džūlija, kā būtu ar tableaux vivant'?
   —   Ar mieru. — Lai kas tas ari būtu, viņai ši iedoma patika. — Vai lai es izvēlos pirmā? — Fēlikss piekrītoši pamāja, un Džūlija teica: — Man vajadzēs jūs un Baironu.
   Viņi iegāja ēdamistabā un aizbīdīja ciet aiz sevis durvis, bet krustmāte Ada viesistabā nogrieza ļoti zemu lustras gaismu. Pēc tam viņas abas ar Modu smaidīdamas sēdēja pie aizvērtajām ēdamistabas dur­vīm un gaidīja, un, kad viņas palūkojās uz mani, arī es pasmaidīju.
   —   Gatavs! — Džūlija iesaucās.
   Krustmāte Ada, kas bija vistuvāk durvīm, piecēlās unatbīdīja tās vaļā.
   Ēdamistabā lampas spoži dega, visi trīs stāvēja pie durvīm, izskatīdamies gandrīz kā silueti uz ska­tuves; viņi bija nostājušies pozās un nekustējās. Bai­rons un Džūlija atradās pretim Fēliksam, kas stā­vēja uz vienas kājas, otru mazliet pacēlis uz augšu. Viena padusē viņš bija iespiedis garu spieķi, kas maz­liet atgādināja kruķi, mute bija pavērta, it ka viņš ko sacītu, acis plati ieplestas.
   Džūlija bija atmetusi galvu, mute viņai bija vaļā, acis ieplestas tāpat kā Fēliksam. Arī Bairons, pie­spiedis vienu duri pie pieres, izskatījās bēdu sa­grauzts.
   Viņi stāvēja un mazlietiņ līgojās; mēs visi sēdējām un skatījāmies. Tad Moda Torensa ērcīgi teica.
   —   Ak, es to pazīstu, ļoti labi pazīstu!
   Pēkšņi krustmāte Ada triumfējoši iesaucās:
   —   «Kareivja atgriešanās»!
   Tableaux vivant izjuka, dalībnieki sāka čalot un pie­krītoši māja ar galvām.
   Pēc tam kad parādīja vēl pāris tableaux vivant — «Ievainoto izlūku» un «Mīlētāju šķiršanos», es sāku saprast, ko mēs darām. Mēs imitējām ģipša figūru grupu pozas; šīs figūras bija izgatavotas tūkstošos. Acīmredzot katrā mājā atradās kāda Rodžersa grupa — «Zīdaiņa svēršana» uz krustmātes Adas ka­mīna malas bija tikai viena no tām, un gandrīz katrs pazina vai visas tās. Es, tāpat kā citi, sēdēju ēdam­istabā, pūlēdamies izlikties, ka mēģinu atcerēties izveidoto pozu nosaukumus. Man pretim sēdēja Moda un. neko nedomādama, skrāpēja savus iniciāļus uz aizsalušās loga rūts. Man iešāvās prātā, ka neesmu redzējis īsti aizsalušu rūti kopš tā laika, kad bērnībā rakstīju uz vectēva fermas aizsalušā loga. Pēdējā tableau Džūlija bija viena no mīlētājiem, kas sēdēja uz sola un izskatījās skumīgi; es ievēroju, ka viņa uz­met man skatienu, un šķita, ka es spēju lasīt viņas domas — biju istabā vienīgais cilvēks, kas nevienu pašu reizi nebija spējis pateikt kādu, kaut vai nepa­reizu nosaukumu.
   Pēc tam Džūlija apsēdās pie etažcres un, vēl aiz­vien ziņkārīgi pētīdama mani, teica:
   —  Varbūt tagad misters Morlijs pakavēs mums laiku? Mēs visi esam vienisprātis, ka tagad ir jūsu kārta.
   Pārējie tūlīt piekrita, un es pamāju ar galvu. Man likās, ka Džūlijas balss bija skanējusi mazliet izai­cinoši, it kā viņa teiktu: «Kas esi tu? Parādi sevi!» Un es gribēju to darīt, tikai nevarēju izdomāt, kā, un uz mirkli mani sagrāba bailes. Es atkal paska­tījos uz Džūliju; viņa, mazliet izsmējīgi vīpsnādama, gaidīja.
   Es uzsmaidīju viņai un, salicis kopā īkšķus, p