Меню:
Жанры:
»На главную »К обложке
Dabas dziedniecība

Dabas dziedniecība

Ilze Jansone

Annotation

   Ilze Jansone
   Dabas dziedniecība
   Padomi jaunajām namamātēm veselīgas ģimenes veidošanā, kā arī palīgs Dabas Dziedniekam-valeologam praktiskajā darbā.
   Ilzes Jansones izdevniecība Rīga 1994. g.
   Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis



   Ilze Jansone
   Dabas dziedniecība

Ievads Dievs, Daba, Etnoss

   Mēs pārāk tālu esam aizgājuši no šiem trim faktoriem, un, ja mēs nevedam pie tiem cilvēkus atpakaļ, tad no iznīcības neaizbēgt.
   Dievs. Pirmais bauslis ir — "Tev nebūs svešus Dievus turēt!" un vajadzētu šajos vārdos ieklausīties. Bet mēs šodien rīkojamies gluži pretēji — ap svešiem vien, ap svešiem vien.
   Dievs ir viens un tas nav noliedzams, bet kāpnītes, pa kurām pie Dieva piekļūt, katrai tautai ir savas, un pa citu tautu kāpnītēm ejam klupdami, krisdami, gūstot traumas un pie mērķa nenonākam.
   Ticība. Kur ir kritērijs, ka mēs ticam Dievam pietiekoši? Tas, ka lienam uz ceļiem no Rīgas uz Aglonu? Un sitam pieri pret zemi un apgalvojam, ka briesmīgi ticam. Nu, gan ticam. Nu, gan pietiekoši. Bet kur ir kritērijs?
   Manuprāt, kritērijs ir darbībā, rīcībā, lai darbi sakristu ar vārdiem. Tā es apgāžu jebkuru dogmu. Arī ekstrasensu tehnoloģijā pierādu, ka atkrīt jebkuri tehnoloģijas paņēmieni un visu var uzveikt ar — cilvēk­mīlestību.
   Dievs ir radījis brīnišķīgu pasauli, apbrīnojami harmonisku. Mēs to vien darām, kā nojaucam šo brīnumu. Ar kādām tiesībām? Dievs ir pacietīgs, bet visam ir savs mērs, viņš šo kaitēkli — cilvēku — vairs ilgāk negrib redzēt — visu postot, savu ķermeni ieskaitot.
   Cilvēka ķermenis — tik brīnišķīgs Dieva izgudrojums, kurā lielo saskaņu starp organisma sistēmām mēs apjaušam tikai tad, kad to esam jau kapitāli sagrāvuši un vairs nefunkcionē pareizi — tīšuprāt vai aiz neziņas. (Tādēļ zināšanas arī ir tik ļoti nepieciešamas, tādēļ arī šāda veida lekciju cikli un skolas.) Piemēram, deguna iekšpusē ir vienmēr mitra gļotāda. Kurš par to ikdienā priecājas, sak, cik tas ir brīnišķīgi! Nezinu nevienu. Bet nelaimīgus, ka nu deguns ir sauss dēļ
   tā, ka dominē pūstošā mikroflora zarnās, gan. Un ciešanu bezgala un viena vienīga vēlēšanās kaut deguns būtu mitrs! Likvidējam šo pūstošo mikrofloru zarnu traktā - nebarojot to ar cukuru, baltiem mil­tiem, buljoniem, Jaujam atkal ieviesties tai mikroflorai, kura barojas, kā Dievs devis, ar skābekli, reizē atindējam zarnu traktu un asinis, un gļotāda sakārtojas visā ķermenī, ne tikai degunā vien, un — kādā nu laimē ir cilvēks! IEkstrasensam jāzina gan, kā pie šīs laimes atpakaļ tikt, jo gan retais cilvēks zina deguna sakarības ar zarnu traktu (tāpat, kā kakla un ausu). Bet kādam tad ir jāzina! Mediķi mums vēl palīdz nojaukt jau tā nojaukto organismu ar antibiotikām u.c. ķīmiskām zā­lēm, operācijām, piemēram — vēža ķīmijas terapijas kursiem. Ar kā­dām tiesībām? Mēs esam izārstējuši daudzus vēža slimniekus, bet ne­vienu — pēc ķīmijas terapijas, jo to kompensēt vairs vēža slimnie­kam nav laika. Ķīmija nosit vēža līkni lejā un imūnsistēmas līkni arī. Pēc laika vēža līkne atjaunojas, imūnsistēma — nekad, un cilvēks mirst.
   Cits piemērs — mandeļu operācijas. Līdz 25 gadiem mandeles iz­dala sekrētu, fermentu, kurš ļoti nepieciešams cilvēka attīstībai un pēc to operācijas cilvēks zaudē dažreiz daļu radošo spēju, biežāk — visas. Ja izgriežam aklo zarnu, tad organisms cieš ne tikai no to fer­mentu trūkuma, ko izdala šis aklās zarnas piedēklis, bet cilvēks zau­dē spēju uzsūkt no uztura bioenerģiju, jo tas notika tikai šajā aklās zarnas piedēklī un, protams, caur mutes gļotādu.
   Nevis ņirgāties par organismu mēs drīkstam šādiem paņēmieniem, bet drīzāk jāsaved šis dvēseles miteklis, Dieva radība — kārtībā, lik­vidējot cēloņus, nevis 70 gadus grabinoties tik gar sekām. Tātad — lai savestu kārtībā, lai likvidētu cēloņus, dziedniekam šis tas tomēr ir jā­zina, bet, kad nauda nāk arī par īslaicīgu palīdzību, tad tas gan nav ne prātā — tāpat ir labi un manu ekstrasensu skolu daudzi apmeklē, kas nemaz nav ekstrasensi, jo jūt nepieciešamību pēc šīm zināšanām. Ja tik dedzīgi šo skolu apmeklētu ekstrasensi, mums viņu līmenis sen būtu pavisam cits un cilvēki viņos neviltos tik masveidīgi.
   Bet nu jau šis ekstrasensu vilnis būs ātri pāri, tāpat kā ārzemēs, un izdzīvos tie, kas mācīsies, pretējā gadījumā notiek jau tagad dabiskā atlase un daudziem no tiem, kas strādāja un daudz pelnīja, arī manā kooperatīvā, jāatgriežas pie sasistas siles un jāstrādā tas darbiņš, ko darīja pirms šī ekstrasensu buma — par atslēdznieku, par traktoristu utt. Mēs bijām pāri par 10 ekstrasensiem kooperatīvā un es ar sāpī­gām skumjām varu atcerēties tos sākuma laikus, kad mūs saistīja aug­stās idejas cilvēces labā patiesi, bet nauda ņēma virsroku un slavas kāre arī tā, ka daži nonāca līdz cilvēku upuriem, nesaprasdami savu vainu — naudas un slavas kāri, atriebības bultu raidīšanu, citu sodī­šanu utt.. Pāris aizgāja, kur šmauca valsts nodokļus, protams, tas iz­devās īsu laiku; daži izveidoja savu firmu, lai vairāk varētu nopelnīt un varētu atkratīties no manām sākuma idejām kopīgi sapelnīt Dabas dziedniecības klīnikai, jo mūsu valstij tāda neinteresēs vēl ilgi — tas prasīja līdzekļus, bet neviens no saviem gan negribēja šķirties, nemaz nepadomājot, ka tajā klīnikā arī paši varētu vairāk pelnīt.
   Visu to noskatoties pie sevis un citiem gan nāk prātā doma — tik tiešām — vai tas ekstrasenss ir no Dieva vai no Sātana? Bet es pie­ļauju, ka, kā Bībelē teikts — 10% ir no Dieva un es tos satikšu, bet līdz tam gan man negribas šo vārdu nemaz lietot, labprātāk lietoju vārdu Dabas dziednieks — viņš var arī nebūt apveltīts ar paaugstinā­tu enerģijas līmeni un sensorām spējām. Varbūt ar laiku mums būs arī zintnieki.
   Skaidrs, ka pieaugušu cilvēku ir grūti pārveidot, kaut gan tas no­tiek manā acu priekšā ar maniem cilvēkiem ļoti bieži (protams, man gribētos, lai tas notiktu ar katru), mēs nonākam pie tā — cik svarīgi ir izaudzināt pareizi bērnu, lai tas neizaug baudu vergs, bet tāds, kurš prot novērtēt Dieva darbus, Dieva radījumus un kurš necenstos Die­vu viņa darbos pārspēt, pārveidojot tos pēc savas aplamās saprašanas, piemēram, izbrāķējot saldo bieti, bet no viņas izvelkot vēl lielāku sal­dumu — cukuru — savu izvirtību apmierināšanai. Izniekojot, izsme­jot Dieva radītu graudu, — nevis ēdot to samaltu visu kā Dievs radī­jis, bet visu labumu nomaļot nost, un atstājot tikai vidu balto miltu ie­guvei narkomānisko baudu apmierināšanai.
   Lai tāds cilvēks man nestāsta, ka viņš tic Dievam. Es viņam neti­cu — tā ir divkosība, teātris. Ja ticētu, tad pret Dieva radītiem produk­tiem izturētos ar pietāti un mīlestību, vismaz — cienību un pateicību! Nedod, Dievs, šim cilvēkam izjust produktu trūkumu vispār, t.i., ciest badu jeb varbūt otrādi — vajadzētu gan, lai prastu novērtēt dabiskos? Lai lūgtos — Dievs, dodi kaut vai rupjmaizi vai rupjo miltu biezput­ru ! Es nekad vairs netīkošu pēc sadzīves narkotikām — cukura, bal­tiem miltiem, kafijas un smēķiem!
   Varbūt tā? To jau esam piedzīvojuši gan Sibīrijā, gan karā un pēc­kara, bet cik ātri aizmirstas tas un ēdam atkal baudas pēc, ne nepie­ciešamības. Interesanti, cik bieži mums nepieciešami tādi pārbaudīju­mi, lai labotos?
   Cits bauslis mums māca mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Tātad — mīlēsim arī sevi, pretējā gadījumā tu nevari mīlēt arī tuvāko — neno- jauksim savu ķermeni!
   Mācīsimies ari lielo piedošanu. Komunisms mums mācīja pretējo — nepiedot, atriebt, zobu pret zobu, kas nav ar mums, tas ir pret mums! Bet ko māca mūsu folklora:
   "Dieviņ, kaunini to, kurš man ļauna darījis!"
   un — "Lai sildās tic ļautiņi, kas man laba nevēlēja!".
   Tātad — ļaunu atdarīt ar labu, to māca mūsu daina!
   Nožēlosim to, kas tev dara ļaunu — līdz ar to viņš sevi jau ir so­dījis — tev nepieder tā sodība! Mēs varam kļūdīties! Dievs sodīs kat­ru pēc nopelniem, lai tas paliek Dieva ziņā. Katra ļauna bulta, ko rai­dām, tāpat kā laba — atgriežas pie autora. Paskatīsimies, kas notiek, ja mēs
   Dusmojamies!
   Kirleāna efekta fotoaparāts var nofotografēt pirkstu auras — mēs varam palūkoties uz attēlu — kā izskatās vīrieša pirkstu aura un kā tā atšķiras no sieviešu. Var nofotografēt arī kopā — līgavaiņa un līga­vas pirkstus un palūkoties, vai ir biosaderiba, vai nav — ja auras sa­plūst — ir, ja atgrūžas — nav.
   Jau cara laikā no ārzemēm Krievijā bija atvests aparāts, kurš varē­ja nofotografēt visu ķermeņa virsapvalku. Lūk, kāds eksperiments: nofotografēt apvalku tādam cilvēkam, kurš dusmojas, un tam, uz ko dusmojas. No pirmā apvalka izlido lādiņš un tajā vietā izveidojas per­forācija. Un lādiņš lido uz otru cilvēku — arī tajā apvalkā caurums, bet lādiņš nāk atpakaļ un pirmā cilvēka aurā jau 2 perforācijas utt. Kurš vairāk cieš? Nu, labi, ja tas otrais ir mierīgs un nedod prettrie­cienu un nesākas batālijas — miers — labākais aizsarglīdzeklis. Rai­nis teicis: — "Nepieļauj, lai tavs dvēseles miers ir atkarīgs no citu rī­cības!" Caur šīm perforācijām ienāk visas ļaunās, melnās enerģijas, slimības. Kas tad vainīgs? Kāds tevi ar ļaunu aci noskatījis vai pats sapelnījies?
   Kāds Maskavas zinātnieks izdomājis tādu kā lāzera lodāmuru šo caurumu "aizlodēšanai" — nez, vai tas būtu prāta darbs? Arī ekstra­senss var "novilkt" šo "perforēto apvalku" — bet vai vajag? Ja mēs nedusmotos un nekaltu atriebības plānus, perforāciju nebūtu. Cik vienkārši. Bet pamēģini vienmēr sevi nobremzēt! No estētiskā vie­dokļa vien reti izdodas bremzes pievaldīt, bet no šī — bioenerģētis- kā — gan. Tā arī ar visiem pārējiem maniem AK (atveseļošanās kompleksa) punktiem — cilvēki pildīs tos tikai tad, ja izpratīs tos bio- enerģētiskajā griezumā. Pat pīpmanis atmet tad smēķēšanu, dzē­rājs.— dzeršanu u.c.

Cilvēka vārds

   Agrāk mūsu senči nelietoja rafinētos un rūpniecības produktus un sensitivitāte tiem bija daudz smalkāk attīstīta. Māmiņai piedzima bērns un viņa juta, kāds tam vārds ir biosaderīgs. Par to liecina mūsu latviskie (un katras tautas nacionālie) stiprie vārdi, kuros, ja sauc cil­vēku (mēs ar biorāmi nodemonstrējam), pieaug biolauki, gan to jūt arī pats vārda īpašnieks. Tagad padomju sieviete nemana nekā un ie­liek, kas labāk skan vai smuki rakstās, vai, bieži vien — no kāda ro­māna izvilkts, nemaz nezinot tā nozīmi un tulkojumu, noejot līdz ab­surdam. Komunisti, ienākot Latvijā, arī latvisko kalendāru nojauca ar savu propagandu, ka vecie vārdi nav moderni, nav vairs modē, jāiz­domā jauni, daiļskanīgāki un arī tas izdevās, kalendārs ir galīgi iz­kropļots un daudzi cīnās par tā restaurāciju un tīrīšanu mūsu tautas iz­dzīvošanas vārdā. Daudzas māmiņas ir izbrāķējušas mūsu vecos, enerģiju nesošos vārdus un salikušas plānprātīgos Litiņas un Kļutiņas un nevīrišķīgus vārdus salikušas saviem meitiņpuisīšiem, bezjēdzī­gus burtu savārstījumus, no kā viņi iet fiziski bojā un kļūst arī par ho­moseksuālistiem. Kā mēs to varam pierādīt — ar pretējo — piemek­lējam pareizu vārdu un cilvēks ar milzum daudz nelaimēm un slimī­bām tiek un galā.
   Kas tad ir vārds? Tic ir skaņu viļņi, kas iedarbojas uz ķermeņa bioviļņiem un, ja bieži cilvēku sauc vārdā, kurš viņam neder, aplami, nesaderīgi viļņi ārda biolauku. Gan arī tas, ja neder vārds, cilvēks ir tikpat kā nekristīts. Arī tad, ja apkārtējie kropļo kristīto vārdu, nesauc pareizi. Vai noniecina cilvēku ar vārdiem "Mazais! Sīkais! Smuli!" Tas ir genocīda turpinājums pret mūsu tautām, genofonda noārdīša­na. Tādēļ man daudz vieglāk strādāt pie rietumukraiņiem, piemēram, jo tie nav aizgājuši nost ne no saviem nacionāliem vārdiem, ne no Dieva, ne no Dabas tā kā mēs. Kaut gan no Dabas jau nu gan ir diez­gan tālu, sevišķi savvaļas augiem. Varam zālē salīdzināt — kāds ir bērnam biolauks ar ukraiņu vārdu un kāds ar latviešu vārdu, piemē­ram, Artūrs. Pēc filmas "Ilgais ceļš kāpās" te Artūru radušies daudz un visi no tā viņi cieš. Turpat uz skatuves pārliekam ukrainisku vār­du un bērnam biolauki pieaug trīskārli vismaz. Ar to arī jāsāk.

Aura. Vārda spēks. Domas spēks.

   Ne mazāk svarīgs ir katrs izsacītais vārds un katrs cilvēks par to nes atbildību. Vēl spēcīgāk par vārdu strādā doma, it sevišķi, ja šo do­mu raida vēl ar nodomu pozitīvos vai negatīvos nolūkos. Ar vārdu vai domu var nosist cilvēku — burtiski, ar vārdu un domu var ārstēt — skatoties, kas to dara un kā, kāpēc. Katra doma vai piesārņo, vai iz­daiļo mūsu auru — tā ir vai nu plus, vai mīnus. Mēs lekciju zālē, pie­mēram, veidojam kopīgu auditorijas auru un sēžam zem plus vai mī­nus auras — kāda doma nu ir pārsvarā, bet visa tauta kopā radām tau­tas auru un dzīvojam zem tādas, kādu esam radījuši paši. Šī "+" vai "-" enerģija materializējas un nāk pār mums atpakaļ. Mēs saņemam to, ko esam pelnījuši un neko citu mēs tīri tehniski nemaz nevaram saņemt.
   Tas ekstrasensam cilvēkam, ko ārstēs ir jāizskaidro metodiski pa­reizi, kā katra attīstības līmenis to prasa. Tādēļ manu skolu apmeklē tik daudz pedagogu, kaut arī viņi nav ekstrasensi — toties viņi spēj izskaidrot visas šīs lietas cilvēkiem, bērniem. Iznāk, ka labs valeologs var dot tautai vairāk, it sevišķi ārsts naturopāts, nekā ekstrasenss bez zināšanām valeoloģijā. Ja Jūs esat plus ari lektors (diemžēl retais pe­dagogs ir labs lektors lielas zāles priekšā — man daudzreiz ir iznācis kaunēties auditorijas priekšā, ka kāds no maniem pedagogiem mēģi­na būt arī lektors un nekas nesanāk. Sāpīgi ir, ja nav arī paškritikas un nemani, ka tu nevaldi šo lielo masu, ka tu viņu nevadi pa nepiecieša­mo gultni un nevari veidot, ietekmēt, kā gribētos, jo trūkst metodikas un prasmes. Brīžam šķiet, ka šīs oratora dotības kopā ar psihoterapei­ta dotībām vai nu ir, vai nav, neesmu redzējusi, ka kāds to būtu apgu­vis pēc neveiksmīgām uzstāšanām). Bet, ja Jūs kāds tomēr esat lek­tors, vēl pie tam arī psihoterapeits, tad tam arī ir jābūt pamatdarbam, jo mūsu ir ļoti maz.
   Uz skatuves lekcijas laikā var nodemonstrēt šo domas un vārda spēku arī vizuāli.
   Pasauciet uz skatuves kādu, kurš grib piedalīties šajā eksperimen­tā. Izmēriet ar biorāmīti vai rīkstīti biolaukus tā, lai visi redz, cik cen­timetru pašlaik ir. Un domās pasakiet uz šo cilvēku kādu sliktu vārdu, nu, kaut vai tik nevainīgu lamu vārdu, ko lietojam visbiežāk — "muļ­ķis!". Izmēriet biolaukus — dažam labam nemaz vairs nav ko mērīt, to nemaz nav, labi, ja 2 cm. Un tūdaļ reabilitējiet ar labu vārdu. Paras­ti gan vajadzēs pāris labas frāzes, ar vienu labu vien nepietiek.
   To pašu atkārtojiet ar to vai citu klausītāju skaļi un salīdziniet pro­porcijas.
   Cits eksperiments — pasaucam no zāles īsti spēcīgu vīrieti, liekam tam izstiept rokas sāniski plecu augstumā un cenšamies noliekt viņa rokas, kuras viņš tur no visa spēka. Vai nu nevaram nemaz, vai iegau­mējam spēku, ar kādu varam izkustināt rokas no miera stāvokļa. Pēc sliktās domas vai vārda jūs šīs rokas nolieksiet bez mazākās piepūles, ka gan zāle, gan cilvēks būs pārsteigti. (Tas pats notiek ar roku, kurā jūs ieliekat konfekti vai balto miltu izstrādājumu.) Ķermenis fiziski zaudē spēku. Bet, ja šo cilvēku lamā un apsaukā cauru dienu, tad kāds viņš var būt? Un vēl pats raida ļaunas bultas, kuras atgriežas, kādu kritizē, nosoda. Un, ja vēl tie ir bērni, kurus nolamā mājās un vēl pa­domju skolā viņš neko citu nav dzirdējis kā lamas, draudus, sliktas at­zīmes — viss iespējamais skolās vēl joprojām tiek darīts, lai nojauk- lu cilvēku kā personību un arī, kā redzat — fiziski. To sauc par no­jauktu genofondu.
   Holandē, Dānijā, Skandināvijā, Austrālijā bērnus klasē sauc par mīlulīšiem un audzina tikai ar slavēšanu, lielīšanu un citām pozitīvām metodēm.
   Par to visu sevišķi vajadzētu aizdomāties namamātēm — lai varē­tu veidot normālu, saticīgu ģimeni, kur viens otru nebendē nost, ne ar domu, ne ar vārdu. Bet kur lai viņa, nabadzīte, ņem šīs zināšanas? Cik tad tādas ir, kas dzirdējušas manas lekcijas. Nu, protams, labi jau ir — lekcija, zāles ir bijušas pilnas gadiem visās Latvijas pilsētās, ne­maz nerunājot par ažiotāžu Čukotkā, Kamčatkā, Magadānā, Rietumu un Austrumukrainā, Baltkrievijā, Vidusāzijā. Bet, ja to neapzināsies un neizpratīs vārda meistari — masu informācijas līdzekļu — TV un radio veidotāji, tad gan mums neizdzīvot ilgi (tagad gan deģenerāci­jas process šajos kantoros pastiprinās). Baigi metas, it sevišķi klauso­ties bērnu raidījumus — muļķības, žargons, tukšsaturība ņem virsro­ku, bet augsta līmeņa raidījumu autori tiek atraidīti — vairāk kā jeb­kad. Vai tiešām tumsa uzvarēs? Komunisms nu tā kā būtu uzvarēts, bet komunisti ne tuvu un melnā ķepa pār mums guļ smaga. Arī zombī.
   Par padomju literatūras, teātra un kino graujošo spēku vispār ne­runāsim. Zinot šos likumus, paši varat iedomāties šo genocīda pavei­du masveidību un spēku. Tagad to papildina pāris ārzemju firmas, kas iepludina mums vardarbību un seksu, bet mūsu mazais, nospiestais, dumjais mucā audzinātais padomju cilvēciņš domā, ka šādas video­filmas skatās arī ārzemēs un — kas aizbrauc un apmeklē tur videotē- kas — ir ārkārtīgi pārsteigti, ka šo debilo filmu, ko ieved melnā ma­fija mums, ārzemēs nav un videotēkas piedāvā brīnišķīgas filmas par dabu, dzīvniekiem, ceļojumiem, etnogrāfiju, klasiķu ekranizējumus, operas, baletus, brīnišķīgu vieglo un klasisko mūziku, mācību filmas, lekcijas utt. Kādēļ mums ko tādu nepiedāvā videotēkas?! Vai tas ne­liek mums par kaut ko aizdomāties?
   Vārds bija sākums. Un vārds bija pie Dieva. Neaizmirsīsim to. Tī­rīsim savas domas un leksiku. Un ne tāpēc, kā mūsu literāti mums to visus gadus skaidroja — smukuma pēc!
   Lai Dievs mums palīdz!

Ārstēšana ar psihisko enerģiju

   Protams, zinot visu iepriekš minēto, mēs ar labiem vārdiem un do­mām ne tik vien nekaitējam saviem tuvākajiem, bet, ja ir lielākas spē­jas — varam arī ārstēt ar domu, sakoncentrējot savu psihisko enerģi­ju un vadot to vai uz indivīdu, vai uz masu. Ar šo psihisko enerģiju var veikt daudz un darīt brīnumus. Bet vai vajag? Visbrīnišķīgākais, ja Jūs to varat iemācīties, pieslēgt cilvēkus — vienalga, cik daudz arī nebūtu zālē — Dieva enerģijai. Un nekā tad Jūs nezaudējat no sevis (un nav nevienam jādiedelē papildenerģija vai jāatjauno krājumi mākslīgiem paņēmieniem — tas notiks dabiski un automātiski). Bet esat paškritiski un analizējiet — vai nevampirējat zāli, vai neaizvadāt no veselā enerģiju uz slimo. Dažkārt slimnieki jābrīdina nenākt uz melno ekstrasensu masu seansiem, bet, diemžēl, tiem ir milzu reklā­ma, bet baltie strādā klusiņām pa kaktiem un uzskata, ka tas ir normā­li. Bet tauta no tā cieš. Melnos varam uzveikt, nevis tos sasitot atklā­tā vai slepenā cīņā, bet popularizējot baltos. Baltajiem spēkiem jāap­vienojas.
   Man vienmēr prasa metodikas izklāstu, tas nu gan nav iespējams, to katrs izstrādā pats. Tas ir tik netverami un vārdos neizsakāmi, bet pamatā — cilvēkmīlestība. Un to nu nevar iemācīties.

Lūgšana

   Milzums vārdu spēka ir lūgšanā "Mūsu tēvs". To ņem palīgā katrs iesācējs ekstrasenss, kad sāk zust spēki, kaut vai uzrakstītu kladē — atver un strādā. Pavisam cits spēks.
   Es arī to varu vizuāli pierādīt. Šī lūgšana ir tik sena, ka neviens ne­atceras sākumu un to pieņēma arī Kristus, tātad tas liecina, ka viņa bi­jusi populāra arī Divupē, kaut gan slāvi apgalvo, it sevišķi poļi un uk­raiņi, ka tā ir viņu Senā pirmskristiānisma lūgšana, latvieši zina, ka tā ir ballu lūgšana, kur Dievs nav aizēnots ne ar ko un nav arī Kungs, bet tēvs. Es zālē daudz ko rādu vizuāli. Sākumā izmēru to auru, ko nu visi ir izveidojuši — 600 cilvēku zāle, bet kopējais biolauks šiem pa­domju iekārtas upuriem nav vairāk par pusmetru vēl bijis, izņemot
   Kamčatku — laikam vulkāni iespaido, kaut gan veselība tur gan ne­maz nav proporcionāli lielāka.
   Mēģināsim tagad pa visiem 3 punktiem — Dievs, Daba, Etnoss pierādīt, kā var palielināt biolaukus. Sākam no otra gala — Daba, un laižu pa rindām pagaršot manu savvaļas augu komplektu "Salveo" vai Antona Baltā garšaugu komplektu "Hodo". Visi pa šķipsniņai pa­garšo un, kaut arī nav norijuši — mērām jau biolaukus — jo bioener- ģija no bioaktīviem produktiem, bet it sevišķi no šiem savvaļas au­giem — uzsūcas, kamēr tie ir mutē, kožļājot — uzsūcas caur apasi- ņoto gļotādu uz epifizi — pirmo čakru un sadalās pa visu organismu. Zarnu traktā tas vairs nenotiek (izņemot aklās zarnas piedēkli, ja tas nav piesārņots ar pūstošo mikrofloru, ko baro cukurs un baltie milti). Mērām — parasti biolauks pieaug 3-6 reizes.

Etnoss!

   Kā parādīt vizuāli to?
   Lieku uzzīmēt katram, skatoties kādā republikā es esmu — vienu nacionālo rakstu zīmi. Un pataustīt ar roku, ko tā izstaro. Tad nu jūt, ko nu kurš — siltu, aukstu, spiedienu, skudriņas utt. - tātad, — ener­ģijas plūsmu un iedarbību.
   Mērām lauku — tas ir vēl pieaudzis 2 reizes lielāks par iepriek­šējo. Bet, ja mēs staigātu tautas apģērbos, nacionālās rotās — tās ta­ču visas ir vienās rakstu zīmēs!
   Lūk — tā arī ir mūsu aizsardzība pret melno spēku, lāstu, melno aci utt. un kosmiskā spēka devējs. Un cik grūti ir strādāt tajos rajo­nos, kur cilvēku ir izdevies pataisīt par bezetnosa padomju radību — Čukotkā, Baltkrievijā, Austrumukrainā, kur masas — 800 cilvēku zā­lē jautā — kāda tad ir kāda mūsu nacionālā zīme, ko varētu izšūt blū­zītē, kāds izskatās baltkrievu tautas apģērbs? Daudzi rajoni Ukrainā, Krievijā ir tādi, kur zālē neviens nezina, pie kādas nācijas pieder, jo ir jauktu laulību upuri. Un neviens zālē nevar noskaitīt tēvreizi, es skaitu pie mikrofona viena pati latviešu valodā. Bet ir lektori, kuri ap­galvo, ka tas ir labi — veidojas beznāciju 6. rase. Nu, kļūdās jau nu gan. Ne smakas viņiem no 6. rases! Uz vispārcilvēcīgo caur dziļi na­cionālo — tas gan laikam būs pareizāk, tomēr pierādām ari ar šiem vizuālajiem demonstrējumiem. Dziļi nacionālais vieno, nevis šķeļ. To es izjūtu visur, bet it sevišķi Ļvovā. Mēs — nacionālisti — viens otru labi saprotam un apvienojamies šajā idejā, vedot savas tautas at­pakaļ pie Etnosa. Etnogrāfiskās zīmes ir kosmiskās enerģijas uztvē­rējas un devējas, un pašas mūsu spēcīgākās kā Jumis, Krusts, Dzīvī­bas zīmes, Zalktis, Skujiņa u.c. der mums visiem, tās ir globālas. Nā­košais Etnosa elements ir — tautasdziesma. Nodziedam vienu tau­tasdziesmu un mērām — biolauks pieaug vēl par 2 metriem. Bet Ču- kotkā un Austrumukrainā man par tautasdziesmu piedāvā Katjušu vai Piemaskavas vakarus u.c. Bēdīgi.
   Labi, ja 2 brašas sievas pa visu zāli zina kādu tautasdziesmu, ja nē — dziedu viena par visiem, latviete būdama, un ukraiņiem pieaug biolauki. Bet, ja katru vakaru, kā mūsu senči, vakarējot, pinot, aužot vai citu ko meistarojot, dziedātu, nevis klačotos vai viens otram stās­tītu — kā nav veikalā. Kas būtu ar auru! Kas par biolauku! Kā tīrītos aura — visas tautas!
   Un tautas deja. Piemēram, mērām deju pārim laukus pirms un pēc "Tūdaliņ" vai ukraiņiem pirms un pēc "Hopaka" — neviens Taidzī vingrinājums nedod tik daudz enerģijas pieplūduma. Un arī skatī­tājiem, ne tikai dejotājiem.
   Visbeidzot lūgšana — noskaitām tēvreizi un lauki pieaug tik, ka izmērīt vairs nav iespējams. Bet, ja vēl tiešām nopietni aizdomāja­mies par šiem vārdiem un no visas sirds vēlamies, lai tā notiek, kā te teikts, tad enerģija pieplūst vēl daudz spēcīgāk gan pēc lieluma, gan pēc struktūras, mainās lauki pēc kvalitātes, aizsardzības loki nostipri­nās, pavairojas utt. Tā ir formula, kuru nedrīkst sajaukt — tad tā vairs nestrādās.
   Daudzi zālē jūt virpuli, enerģijas plūsmu no augšas.
   Katru manu seansu es nobeidzu ar šo tēvreizi Ļvovā, kur gan zālē nav gandrīz neviena bezdievja. Efekts ir milzīgs. Šeit tauta izdzīvos, lai kā te pašlaik ir sakopojušies melnie spēki un cenšas panākt pretē­jo. Izglābs pievēršanās Dievišķam, savvaļas uzturam un etnosam, no kura viņi nemaz tik tālu nav aizgājuši.
   Darbs pa visu bijušo Savienību man nepieciešams kaut vai šiem salīdzinājumiem. Mēs esam tik daudz gadus bijuši zem viena jūga un no šīm sekām katram par sevi vaļā tikt, es šaubos, vai izdosies, bet vi­siem kopā gan. Ir aprobežoti (pat ekstrasensi) cilvēki, kuri to nesa­prot. Dievs ar tiem. Mēs darām savu.
   Tikai vienotībā ir spēks. Caur dziļi nacionālo uz vispārcilvēcī- go — tādas ir manas domas. Es šaubos, kā daži te popularizē, ka 6. rasei nebūs etnisko iezīmju. Šie beznāciju indivīdi šodien gan neko pozitīvu nemaz nevar uzrādīt, izdarīt.

Rotas. Zīmes

   Skaidrs, ka no sendienām līdz mūsdienām sievietes un arī vīrieši rotas lietojuši kā greznumlietas arī, bet tomēr, vairāk gan kā — nepie­ciešamību ar lielu maģisku nozīmi. Attālinoties no Etnosa, aizmir­stam šo maģisko nozīmi un ieejam absurdā — valkājam plastmasas rotas, samazinot un ārdot biolaukus, iedzenot sevi un citus pat kapā ar nepareizu zīmi vai formu, vai veselu aplamību kopumu. It sevišķi par vecāku cilvēku muļķībām un nezināšanu cieš pusaudži, jo nav ne­viena, kurš tos pareizi ievadītu šajā rotu un rotāšanās pasaulē, un tic viegli un ātri pakļaujas. Bieži vien ir tā, ka nevar vien beigt brīnī­ties — cilvēks dzer sulas un manus augu pulverus, pārkārtojis savu uzturu, ka veselīgāk vairs nav iespējams u.c. —, bet acu priekšā čākst ārā, kā saka. Līdz ienāk prātā mums pārbaudīt — vai tik der vārds un vai nav apkrāvies ar kādu bionesaderīgu rotaslietu? Kā tad! Vai nu neder materiāls vai forma, vai saturs — zīmes, akmens. Tās ir smal­kas lietas — piemeklēt attiecīgam zodiakam akmeni, metālu, stipru zīmi. Bet ir ekstrasensi, kas to izdara zibenīgi un nekļūdīgi, bet ko da­rīt, ja tāda pie rokas nav? Ar svārsta vai biorāmīša palīdzību katrs cil­vēks var pamērīt, vai šī rota der vai neder — tas jau nu būtu tas ma­zākais, ko nepieciešams veikt, tālāk var lūkoties smalkāk un izdomāt, kādēļ, kādai vajadzībai, uzdevumam es iegādājos šo rotu. Lai kādas zīmes būtu rotās. Forma arī strādā pati par sevi — noslēgtais aplis ro­kas sprādzēs (tātad nevis riņķis vien, bet vēl pamīšus gali saiet para­lēli — lai labāk novadītu negatīvo enerģiju, ko tev kāds laiž virsū). Noslēgtais aplis vai kvadrāts noslēdz tavus biolaukus un tu esi pasar­gāts gan kopumā savā mājā, gan lokāli — kakls ar krellēm, kakla ro­tām, latviešiem it sevišķi dzintars, saktas ar 7-9 apļiem un vēl iekšā ar spēcīgām zīmēm, josta ap vidu ar sprādzi uz saules pinuma u.c. Saktas nav vienalga, kur sprauž, tās sargā un tātad — sprauž uz čak- rām, kaut arī kalpoja ņieburiem un villainēm par saspraudēm arī. Kaut skaistuma pēc vien neko neatļāvās. Vīriešu rotas bija daudz spē­cīgākas uzbrūkošu viļņu atsišanai, piemēram, bultu maksts izliektā sakta — sit atpakaļ jebkuru uz cilvēku raidītu negatīvu impulsu. Ar tādu rakstu var bieži iziet karu neskarts. Pēc satura saktas, prievītes, jostas, rokassprādzes ir milzu informācijas devējas un arī vācējas, enerģijas devējas un vācējas. Zīmes, kuras šajās rotās ir ieaustas vai iegravētas, iekaltas, dod mums aizsardzību, kosmisko enerģiju un kalpo kā sazināšanās līdzeklis starp tautām un planētām. Bez formas, krāsas, zīmēm liela loma rotās ir akmeņiem, kas rotu spēku, protams, palielina daudzkārt, ar noteikumu, ka šis akmens atbilst attiecīgam zodiakam, stihijai, pretējā gadījumā akmens vai nepareizs, nesaderīgs metāls var cilvēku novest burtiski kapā, mēs daudzreiz esam izglābu­ši dzīvību tā vien — noņemdami cilvēkam aplamās rotas, metālu, zī­mes (veidojot rotas, juvelieri vai metālmākslinieki daudz sagrēkot ne­var, ja kopē nacionālās rotas, bet, ja izdomā paši — tad gan).
   Lūk, mūsu pēdējais, par piemēru, gadījums ar jaunu sievieti, kura nez no kā gāja burtiski bojā fiziski, kā arī neveicās nekur arī darīju­mos un ķeza sekoja ķezai. Netīšām palūkojāmies uz viņas zelta gre­dzenu un sākām to mērīt — zelts der, akmens der, zobiņi — neder, tikko tos novīlēja, gredzens pievilka tikai pozitīvo enerģiju, impulsus un sieviete bez nekādām zālēm atkal bija ļoti laimīga, ka var nēsāt gredzenu, ko mīlošs vīrs viņai bija, labu domādams, uzdāvinājis uz 10 gadu kāzu jubileju.

Mitne

   Visiem saprotams, ka zīmes ir ieaustas un iekaltas, un izšūtas mū­su tautas apģērbos, rotās, tekstilijās, sadzīves priekšmetos un lietišķās mākslas priekšmetos, bet neaizmirsīsim, ka arī mītnēs pašās bija ie­vērots zīmju princips, ēku izvietojumā, svētnīcu, akmeņu un pat pils­kalnu veidojumos.
   Genocīds pret mūsu tautām sākās nevis ar nāves sodiem un Sibī­riju, bet ar visa nacionālā aizliegumu, latvju mītnes iznīcināšanu, jau­nu daudzstāvu ēku celšanu ar taisnajiem jumtiem un zemajiem gries­tiem, nevis, lai ieekonomētu būvmateriālus, kā dažs labs iedomājas, bet ar gudru ziņu.
   Maja
   Vienādmalu trīsstūris ir mūsu Dieva zīme un zem šīs Dieva zīmes esam dzīvojuši tūkstošiem gadu — gan mēs, gan slāvi u.c. tautas (pat indiāņu vigvams un čukču jaranga ir piramīdas). Šī Dieva zīme vēl bieži vien beidzas ar jumi — auglības zīmi. Tātad dzīvojām zem Die­va un labklājības zīmes un slikti dzīvot tur nebija iespējams, svētība valdīja tādā mājā — citā vairāk, citā mazāk — atkarībā no tā, kā to paši cilvēki prata novērtēt un apdzīvot.
   Aura
   Nogriežot ar plakano jumtu šīs zīmes nost un sabāžot cilvēkus daudzstāvu baraku labiekārtotos dzīvokļos, sākās īsta pekles dzīve, ko komunistiem tik vajadzēja. Latvieši nekad nav dzīvojuši bēniņos, jo tur dzīvoja cilvēku aura. Jaunajās mājās ar zemajiem griestiem mēs bradājam pa apakšējā stāva cilvēku aurām, bet kāds augšā bradā pa mūsu aurām. Tad par kādu fizisko un garīgo veselību te mēs varam runāt?! Tādēļ cilvēks jūt intuitīvi, ka tam nepieciešama sava Māja, kā tas agrāk katram latvietim ir arī bijis, un kur noslēgtā kvadrātā vai taisnstūrī — (tas pats apļa princips) dzīvoja atsevišķa ģimene un tika sargāta no ārpasaules ietekmes. Mītnes plānojumā brīnišķīgi tika ņemtas vērā zemes energo zonas un visa dzīve tām attiecīgi tika piemērota.
   Viens no genocīda paveidiem komunistiem bija komunālie dzī­vokļi. Tas brīnišķīgi iekļāvās plānveidīgā cilvēku iznīcināšanas poli­tikā, jo cilvēks bija jānojauc ne tik vien fiziski — kaut arī tas komu­nālā dzīvoklī izdevās labi, bet 70 gadus tika darīts viss, lai nojauktu ģimeni — komunālajā dzīvoklī reti kāda ģimene saglabāja savas nor­mālās funkcijas. Nekur pasaulē nav tik nenormāli pazemojošs stāvok-
   lis, ka cilvēkam nav sava dzīvokļa (ko nu runāt par speciālo zīmju
   plānojumu):
   kas redzami veido krustu — šo minimālo aizsardzības zīmi.
   Jau bēda ir mītnē, ja tajā ir vairāki bērni un katrs no savas stihijas un katram bērnam nav savas istabas, tie ir spiesti fiziski viens otra ie­spaidā iet bojā fiziski, kur nu runāt par garīgā plāna deformēšanu un traumēšanu, nemaz nerunājot par amorālo situāciju, kad bērni spiesti dzīvot ar vecākiem vienā istabā, nereti pat tad, kad ir izauguši un ap­precējušies. Ja runā par komunālo māju vai dzīvokli? Siena bioener- ģijai nav šķērslis un visi iedzīvotāji šādā mājā pakļauti viens otra ie­darbībai — slimībām, domu ietekmei, vampīrismam utt.
   Es, piemēram, guļu šeit, pie sienas, bet kaimiņu Petja piedzēries viņpus sienas — mēs praktiski abi guļam vienā gultā. Jeb pie sienas guļ bērns — otrā pusē vecs cilvēks — šis vecais dzīvo uz jaunā rēķi­na — nosūc to un dzīvo ilgi visiem par lielu brīnumu ar visu pīpēša­nu un sliktu uzturu. (Tāpēc ari veči precē jaunas meitenes, kuras no­mirst ātrāk vai vienlaicīgi ar saviem vīriem.) Šis dzīvokļu u.c. veida genocīds jau turpinās mums nemanāmos veidos, bet, ja cilvēkam ir šīs zināšanas, viņš cik necik no visa tā var izvairīties, tāpēc visefek­tīgākais genocīds tomēr ir nezināšana, kādēļ ari šāda veida literatūra visus šos gadus tā tika slēpta, neba arī tagad kāds raidījums radio un TV iespējams, bet lekcijas vien maz ko dod (vairāk, protams, kā ne­kas). Ari caur lekcijām informācija iet plašumā un tautas sāk mosties.
   Kā norobežoties no kaimiņiem kaut minimāli šajās daudzstāvu ba­rakās? Visvienkāršākais — ar sveci sazīmēt uz sienām krustus — krusts noslēdz jūsu biolaukus un jūs kļūstat nepieejams svešām ietek­mēm. Vai dzīvības zīmei — īļ^ī . Vakaros jāveic mītnes energotī- rišana — izdedzinot kadiķa zaru.

Mikrovide

   Ēku komplekss, maja, beidzot — tava istaba. Kāda tā ir un kadai
   tai jābūt pēc formas un pēc satura?
   Iedomājieties šādu ainu — mani aicina ārstēt uz māju gulošu 20-gadIgu zēnu, kurš ir paralizēts pēc kritiena nojumta. Ieejot komu­nālajā mājā vien jau ir smagi iedomāties zēnu otro gadu dzīvojot bez iespējas izbraukt ārā pagalmā — jo praktiski šāda pagalma nemaz nav, ne koku, ne zaļumu, bet tramvaja klaboņa zem loga atgādina, cik tu tālu esi no Dabas.
   Dzīvoklī mūs sagaidīja smēķu smaka un skaļa, biolauku ārdoša mūzika, bet uz mūsu aizrādījumu māte atbildēja, ka zēns atļauj te draugiem darīt visu ko, lai tik viņi nāk, un viņš nepaliek viens. Ja arī tā būtu bijusi biolauku ceļoša mūzika pēc satura, tad skaļie decibeli jau tos ārda paši par sevi, bet šoreiz tā bija sātana mūzika — metālis­kais roks… Andrim nav savas istabas, viņš dzīvo viesistabā, kur sek­cijā ir kristāla trauki, no kuriem katrs izstaro negatīvo enerģiju (pretē­ji latviešu māla traukiem), bet gulta Andrim bija pie pašas sekcijas. Uz loga kaktusi ar mīnus lādiņu, gar sekciju stiepjas negatīvā vaska puķe, uz sekcijas sēž suslika izbāzenis un izdala mirušās emanācijas, pie sienas mūsu genocīda paveids — attēli no "super videofilmām" (kuras mums piegādā pāris- firmas — tikai vardarbību un seksu) — viens foto, kur kāds šķībacainais ar aizsietu muti, bet milzīgi draudo­šu skatu glūn uz Andri dienu un nakti, pie kam vēl šauj ar automātu, otra bilde — kāds līdzīgs "varonis" Andrim visu diennakti draud ar atvāztu zobenu, trešā — pornogrāfija — visas trīs bildes ar milzu spē­ku raida 3 m negatīvo enerģiju. Grāmatplaukts — to pašu. Kad gan cilvēks ir gulējis kopā ar grāmatām? Tām vieta ir bijusi personīgā vai publiskā bibliotēkā. Šeit — enerģija var nākt kā no varoņa, tā no au­tora (tāpat kā gleznā — gan no netīra melna autora vai no tāda pat per­sonāža). Guļamistabā var turēt tikai garīga satura literatūru, it sevišķi bērnu istabās, nemaz nerunājot par slima bērna istabu.
   Par pārējām lietām telpā — tā ir gara runāšana, bet īsāk var teikt — neturēt ap sevi tādas lietas, kas jums vai nu nemaz nepatīk, vai ir stipri vienaldzīgas — jūs vienkārši piesārņojat savu mikrovidi ar bionesaderīgiem viļņiem no tiem. Var arī priekšmetu saderību iz­mērīt ar rīkstīti, biorāmīti vai svārstu — iekarot diegā dzintara kulo- niņu (vai ko citu, tomēr vispatiesākās atbildes dos čiekuriņš vai kas cits no senlatviešu svētnīcas) un, turot roku saliektu elkonī, ļaut, lai svārsts atbild ar "jā" — svārstoties uz jūsu pusi, vai "nē" — ejot pa­ralēli ķermenim. Bet bez nekādas mērīšanas var teikt, ka guļamista­bā, faktiski arī darbistabā, nedrīkst turēt niknu zvēru skulptūriņas at­ņirgtiem zobiem, rīklēm utt. Cik nāk negatīvu enerģiju! Japāņu gu­ļamistaba, piemēram, ir galīgi tukša. Drēbes ir sienas skapjos, telpā skan smalka mūzika, attiecīgs ikebanas veidojums atkarībā no gada­laika, notikumiem u.c. un uz salmu tepiķīša guļ saimnieki vai viesi savā istabā, lai varētu apgulties, kur nav ādere, lai gulētu uz cieta un saglabātu taisnu mugurkaulu utt.
   Es nerunāju par tiem priekšmetiem, kuri ir piesātināti ar ļaunu do­mu, netīšām vai pat ieprogrammēti ar ļaunu nodomu, bet te jau mēs nonākam pavisam pie citas tēmas — dāvināšanas un dāvanas saņem­šanas — cik tas ir nopietni. Par to runāšu citā nodaļā, pašlaik minēšu tikai vienu piemēru pārdomām — vai ir vērts turēties pie latviešu vecvecā teiciena — "Dāvinātam zirgam zobos neskatās" un para­dums — dāvinātas mantas tālāk nedāvināt un prom nesviest. To va­rējām atļauties tajos laikos, kad dāvināšanas kultūra bija augsta, ne­vis kā tagad, kad pērkam pēdējā brīdī kas pagadās, vai vēl labāk — apskatāmies mājās, kas neder, kā teikt, vai nav kāds kādu s—u uzdā­vinājis, kas jādod prom no mājas un nesam arī. Bez žēlastības metat ārā un nedodat tālāk! Atcerēsimies Hildas Vīkas vārdus, ko viņa tei­ca, komunistiem iekšā nākot: "Viņi mūs piebeigs ar bezgaumību!" (t.i. — tos pārējos, ko nenošaus vai neaizsūtīs pie baltiem lāčiem). Nepakļausimies vairs turpmāk šim genocīda paveidam! Un mācīsim saviem bērniem dāvināt kaut lētus, bet piemērotus tam cilvēkam priekšmetus — vai sadzīves, vai garīgām interesēm, bet tādus, kas sa­ņēmējam nes prieku, bet devējam tātad — dubultspēku!
   Tātad — par šo neseno gadījumu: kāda sieviete no Jēkabpils zva­na manam kolēģim E., ka viņas meita guļ Stradiņos un vairs neceļas un neviens ārsts nevar pateikt, kas kait un vai E. nevarētu atbraukt pa­lūkoties, varbūt viņa ir gulējusi uz āderes. E. aizbrauc. Uz āderes gul­ta nav, bet istabā nelāgs starojums. Aplūkojot visu, atrada galda pulk­steni. E. paņēma to līdzi uz Rīgu, bet tajā dienā meita slimnīcā piecē­lās, it kā nekas nebūtu bijis. Kopēja zvana uz māju, vai ir novērsuši āderes? Nē, paņemts pulkstenis. Ā! To pulksteni esot dāvinājusi uz kāzām tēva māsa, kas šo meiteni ļoti neieredzējusi. E. pulksteni aiz­nesa uz darbu, visi tajā dienā saslima un bija spiesti pulksteni iemest konteinerā — viņš nebija to vērts, lai noņemtu ļauno informāciju. Tā­tad — iespējams ari pretējais — kaut mazu nieku dāvināt, bet piesā­tinātu ar savu labo domu, un cilvēks ar to iet cauri dzīvei. Tā mēs arī nonākam līdz amuletu problēmām, talismanam. Cik nav dzirdēts stās­tām karavīrus, kā tic, pateicoties mātes vai sievas dāvātam amuletam, atgriezušies dzīvi, jutuši, kā strādājusi tajā ieliktā programma. Var jau bilst pretī, ka katram savs liktenis un no tā neaizbēgt, lai cik mīļš cilvēks ko būtu devis, bet reizēm Liktenis ir žēlīgs un ņem vērā, ja vēl arī pats to ir pelnījis, un pagarina nolikto laiku.
   Tās visas ir vērā ņemamas un apdomājamas lietas, kam te pieskā­ros — gan tam, kurš grib dakterēt, gan tam, kurš grib dakterēties. Par katru no tēmām var sarakstīt grāmatu vai aizstāvēt disertāciju, tās vienkārši ir neizsmeļamas, bet cik necik ābeces pamati jāzina katram, it sevišķi, ja viņš grib sevi veidot par zintnieku. Jeb tam, kurš sevi grib sakārtot un pilnveidot. Un šeit minētās kļūdas var labot katrs. Te nav nekā neiespējama, bet mēs mēdzam žēloties par to, kur neko ne­varam mainīt, bet pirkstu nekustinām tur, kur varam, nemaz nerunā­jot par virtuvi — tur mums neviens netraucē un nediktē — bet kuram tur ir simtprocentīga kārtība? Par to nākošajā nodaļā.

Atsauksme par I. Jansones darbu "Daba baro, daba dziedē."

   I. Jansones darbs veltīts mūsu republikas iedzīvotāju veselīgam uzturam nepieciešamo uzturlīdzekļu un ēdienu sortimenta bagātinā­šanai un pilnveidošanai. Te sniegtas kulinārijas praksē aprobētas ēdienu receptes, kurās kā galvenie komponenti izmantoti augu valsts dabīgie produkti. Grāmatā aplūkoti uzturlīdzekļi, kas ieteicami vairā­ku mūsdienās izplatītu saslimšanu profilaksei, kā ari īsi raksturoti sportistiem noderīga uztura varianti. Autores darbs ir vērtīgs ieguldī­jums kulinārijas praksē, kā sabiedriskā ēdināšanā, tā, it īpaši, ģimenes virtuvē, jo tajā parādītas dabīgo augu valsts produktu plašās izmanto­šanas iespējas mūsu republikas iedzīvotāju veselīga uztura nodroši­nāšanai. Tas īpaši svarīgi tādēļ, ka vairāku gadu desmitu gaitā iedzī­votāju uzturs kļuvis samērā vienpusīgs: tajā pārlieku dominē dzīvnie­ku valsts produkti un rafinētiem ogļhidrātiem pārsātināti ēdieni. Au­tores ieteiktās ēdienu receptes paver iespēju pārvarēt minēto uztura vienpusību. Autore izmantojusi ļoti plašu mūsu republikā audzētu un pieejamu sakņu, dārzeņu, augļu, ogu, zāļu u. c. sortimentu, parādot, kā no tiem vienkārši un visbiežāk arī lēti pagatavojami garšīgi un ve­selīgi ēdieni, kas uzturu dara daudzveidīgu un pilnvērtīgu. Ieteiktie uzturlīdzekļi lietojami bērniem un pieaugušajiem gan kā uztura pa­mats, gan kā cita, vairāk tradicionāla uztura vērtīgs papildinājums. Jāatzīmē, ka līdz šim augu valsts dabīgi produkti populārā literatūrā ir nepietiekami popularizēti, it īpaši nav parādītas konkrētas augu ēdienu pagatavošanas receptes. Ievērojot pareiza uztura lielo nozīmi saslimšanu profilaksē, jāatzīst par lietderīgu autores mēģinājums pa­līdzēt cilvēkiem izvēlēties tos uztura produktus, kas spēj mazināt sa­slimšanas risku un saslimšanas tālāku padziļināšanos, piemēram, tā­dās ļoti plaši sastopamās saslimšanās kā aptaukošanās, cukura di­abēts, osteohondroze, hronisks bronhīts u. c. Autore savā darbā attu­rējusies no uztura zinātnes teorētisko pamatojumu izklāsta.
   Uzskatām, ka I. Jansones darbs "Veselīgi ēdieni. Uzturlīdzekļi pa­līdz dziedēt." ir vērtīgs ieguldījums mūsu republikas kulinārijas prak­sei un tādēļ rekomendējams iespiešanai grāmatas veidā.
   1987. g. 20. aprīlī
   A. Krauklis,
   Prof., med. zin. doktors, Fizioloģijas nodaļas vadītājs Latvijas eksp. un klin. medicīnas zinātniski — pētnieciskā institūtā,
   I. Blumberga,
   eksperiment. fizioloģijas laborat. jaun. zin. lidzstr.

Priekšvārds

   Cilvēks savā dzīves laikā kopā ar barību uzņem milzum daudz bioloģiski aktīvu vielu — aminoskābes, mikroelementus, vitamīnus u.c., kas ir nepieciešami organisma vielmaiņas procesiem. Barību ne­drīkst vērtēt tikai pēc tās kaloriskās vērtības, jo izšķiroša loma ir tie­ši šim bioloģiski aktīvajām vielām. Ikdienas uztura devai ir jāsatur ap 600 dažādu savienojumu, tai skaitā 20 aminoskābes un 17 vitamīnu. Tāpēc nav ieteicams ilgstoši lietot viendabīgu barību vai ieturēt stin­gru diētu. Par savu veselību ir jārūpējas katram, jo nereti ir ļoti grūti novilkt to robežu, kur beidzas veselība un parādās slimības sākotnē­jās pazīmes. Sajūtot nelielu diskomfortu, daudzi cilvēki kautrējas ap­meklēt ārstu un sāk ārstēties paši uz savu roku, lietojot dažādus me­dikamentus, kas bieži vien nodara vairāk slikta nekā laba.
   Viens no medicīnas galvenajiem virzieniem ir plaša profilakse, — lai cilvēks nenonāktu uz tās takas, kas ved uz slimību. Ja varam teikt, ka slimība ir katram sava un tā norit individuāli, tad, runājot par ve­selību, jāteic, ka tā savukārt visiem ir vienāda. Lai to saglabātu un ko­riģētu, nepavisam nav jālieto farmakoloģiskie preparāti, bet gan dabī­gie līdzekļi, kurus diemžēl daļēji jau esam piemirsuši.
   Mūsu trauksmes pilnajā laikmetā, kad nākas saskarties ar lielu fi­zisko un garīgo slodzi, daudzi cilvēki izjūt vajadzību pēc kāda toni­zējoša vai nomierinoša līdzekļa. Atklāti sakot, neliels stress ir pat vē­lams, jo tas norūda organisma atvaires spējas, toties pārmērīgs stress organismu novājina. Tāpēc ir nepieciešami līdzekļi, kas, no vienas puses, kāpinātu organisma pretestības spējas, bet, no otras puses, ie­darbotos nomierinoši. Taču nepieciešams "ārstēt" arī veselus cilvē­kus, lai nostiprinātu viņu veselību. Šajos gadījumos ir jāizmanto da­bas produkti. No seniem laikiem savas uzmundrinošās darbības dēļ ir pazīstamas zāļu tējas, žeņšeņa sakne, citronliānas augļi, eleuterokoka sakne u.c. Šajos augos esošās vielas nav kaitīgas, tās mazina noguru­mu, paaugstina darba spējas, uzlabo redzi un dzirdi. Pēc prof. N.La- zareva ieteikuma.šo augu drogās esošās vielas nosauktas par adapto- gēniem, tas ir, par vielām, kas palīdz organismam pielāgoties dažādu nelabvēlīgu faktoru iedarbībai.
   Ir daudzi augi, kas nomierinoši iedarbojas uz nervu sistēmu, tāpēc veselam cilvēkam svaigas saknes un zāļu tējas var līdzēt daudz labāk nekā spēcīgie psihotropie līdzekļi, kas, starp citu, atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz aknām.
   Vēl joprojām aktuāla ir arī mūžsenā problēma par cilvēka mūža pagarināšanu. Diemžēl par to cilvēks parasti sāk domāt tikai mūža ot­rajā pusē, kad patiesībā jau ir par vēlu kaut ko uzsākt, jo mūža pirma­jā pusē ir darīts viss, lai veselību sabojātu.
   Šī Jansones grāmata ne tikai papildinās kulinārijas jautājumiem veltīto literatūras klāstu, bet noteikti aizpildīs arī tajā kādu robu. Au­tore konsekventi iesaka receptes, kur barības produkti netiek pakļau­ti termiskai apstrādei, t.i., netiek denaturalizēti. Līdz ar to tajos neiet bojā aktīvās vielas, fermenti, vitamīni, un cilvēks tās visas saņem da­bīgā veidā. Lietojot šādi sagatavotus ēdienus, cilvēks nepicņemsies svarā, izvairīsies no daudzām vielmaiņas izraisītām slimībām, bet slims cilvēks spēs atkal atgūt veselību. Šī grāmata nepavisam nav pa­vārgrāmata, drīzāk tā ir ceļrādis, kā panākt labu veselību un nodzīvot ilgu mūžu.
   Docents V.Būmeistars
   Mana atveseļošanās sistēma — AK — atveseļošanās komplekss un VK — veselības komplekss
   S

Ievads

   Ja gribam glābt savas tautas, tad jāgriežas atpakaļ pie tā, no kā esam tik tālu aizgājuši prom:
   1.  pie Dieva;
   2.   pie Etnosa;
   3.   pie Dabas;
   un dzīvot saskaņā ar Dieva, ar Dabas likumiem, augt garīgi, cen­sties darīt labu un mīlēt savu tuvāko, sekot ne tikai tam, lai būtu labi darbi, bet arī lai katra doma būtu tīra un laba, jo arī tās sakrājas kaut kur, veido mūsu personīgo auru (bet visi kopā mēs veidojam savas tautas auru — kāda tā būs, tas atkarīgs no mums), un tad tā materiali­zēsies un nāks pār mums. Kā var izārstēt ļaunu, nenovīdīgu, skaudī­gu cilvēku? Tumšā aura, ko dziednieks dara gaišu, atnāks atpakaļ drīz. Tikai tad, kad sevi esi sakārtojis garīgi, kaut vai ar zintnieka pa­līdzību (ja šis zintnieks prot strādāt visos 3 plānos — mentālā, astrā­lā, fiziskā!), tad vari pats strādāt dziednieka vadībā ar savu astrālo un fizisko ķermeni. Šāds komplekss darbs dos rezultātus.
   Bet fizisko un astrālo ķermeni palīdzēs atveseļot mans atveseļoša­nās komplekss (AK). Ar kaut ko vienu vien nopietni nolaistu orgānu vai visu organismu kopumā atjaunot nav iespējams, to var veikt tikai kompleksi.
   Atveseļošanās kompleksa realizācijas iespējas mūsdienu apstākļos
   Ja cilvēks agrāk par dabas dziedniecību neko nav dzirdējis un viņš, redzot, ka viss vecais jānoraksta, un pie jaunā vēl nav pieradis, krīt panikā un domā, ka tagad tik jāiet pensijā un par sevi vien jādo­mā un ap sevi vien jādarbojas, veselība kļūst pašmērķis, aizņem visu laiku utt.
   Panikai lielākoties nav ne mazākā pamata (es saku, diemžēl — lie­lākoties, bet ne vienmēr). Panikot varēs tās nabaga jaunietes, kuras mātes nav radinājušas darbam un kurām nav darba iemaņu, visa die­na paiet darbojoties nemākulīgi ar 1-2 mājas darbiem. Tad būs grūti. Bet es runāju par tām, kuras ir čaklas un darbs ir asinīs, veikli pada­rās — tad veselības komplekss veselības uzturēšanai prasa 1-2 stun­das dienā, bet atveseļošanās — divas reizes vairāk.
   Kādi priekšnoteikumi vēl ir nepieciešami kompleksa realizēšanai? Veselības kompleksam nē, bet atveseļošanās noteikti —jābūt kādam, kas par slimo rūpējas, jābūt — mīlestībai. Neviens nopietni slims ma­nā praksē sevi nav izārstējis bez citu palīdzības. Tas ir pirmais, ko es jautāju — kas viņu kops, kas par viņu rūpēsies? Pāris gadījumu ir bi­juši, bet tie ir bijuši superegoisti, visu mūžu sev vien dzīvojuši un milzīgi sāka par sevi rūpēties, tikko sastādīju individuālo programmu, bet uz tik retiem gadījumiem es nebalstos un parasti strādāju ar kopējiem tik pat daudz, kā ar pašiem slimniekiem. Situāciju var glābt vienīgi klīnika ar aprūpējošu personālu.
   Manis izstrādātais atveseļošanās komplekss ļoti maz atšķiras no veselības kompleksa, un cilvēki, kad tie ir atveseļojušies, parasti brī­nās: "Kā gan mēs bez visiem šiem faktoriem varējām dzīvot agrāk? Kā dzīvotu šodien, ja to nebūtu?!" Jā, tā viņi saka, kad ir atveseļoju­šies. Bet pirms tam viņi runāja pavisam ko citu: diez vai kas labs sa­nākšot, tas viss esot kaut kas pilnīgi jauns un neierasts, tik darbietil­pīgs un laikietilpīgs…
   Parasti es dodu nedēļu laika, lai cilvēki varētu iegādāties visu, kas nepieciešams AK uzsākšanai. Protams, palīdzu arī šo kompleksu uz­sākt, bet, kad cilvēki jau sāk sajust tā pozitīvo efektu, kas, nenolie­dzami, viņus spārno, ļauju viņiem tālāko turpināt pašiem. Atveseļo­ties — tas nozīmē atteikties. Un, pirmkārt, atteikties no baudām, da­žādiem ieradumiem. Ja dzīve jums sastāvējusi vienīgi no fiziskām baudām un nekādi neesat spējis no tām atteikties, bet garīgo baudu ir maz vai arī to vispār nav, tad par veselību nevar būt pat runa.
   Bet tagad uzskaitīšu visus AK un VK punktus. Tos salīdzinot un katru atsevišķi iztirzājot, pie reizes centīšos arī atbildēt uz populārā­kajiem jautājumiem, kurus visbiežāk uzdod lekcijās par šiem jautāju­miem. Centīšos to darīt vienkārši un visiem saprotami.
   Visideālākie rezultāti, protams, ir normālās, mīlošās ģimenēs.
   Piemēram, nupat beidzu ārstēt izkaisītās sklerozes slimnieku (ar spastiku) un parkinsonu un pateicos slimniekam un 3 kopējām — 2 meitām un sievai, kuras pildīja visu kompleksu 100%. Ko dotu mans komplekss, ja nav, kas to realizē. Ko gan ir spējīgs darīt spastikas un parkinsonisma mocīts cilvēks, kurš manās lekcijās sēdēja uz rokām, lai kādam neiesistu pa galvu. Kad kāda no lekciju klausītājām atļāvās pabrīnīties par sievas ūpurēšanos viņa labā, tad sieva viņu gan nesa­prata — vai tas ir upuris — strādāt mīloša cilvēka labā?! "Upuris bū­tu rūpēties par pretīgu radījumu" — tā domāja sieva. "Tā bija lai­me — sajust, cik nepieciešams tu esi mīļajam cilvēkam, bet tas gan­darījums, ko sniedz uzlabošanās — tas nav aprakstāms." Šie vārdi man skan atmiņā, jo tās ir arī manas domas un izjūtas.
   AK
   1. Neguliet uz āderēm! 2. Nelietojiet rafinētos produktus!
   3. Augu dziedniecība. 4. Sulu dziedniecība.
   5. Kā ar zāļu lietošanu? 6. Dziedniecība ar bioenerģiju.
   7. Ārstnieciskais uzturs. 8. Ūdens dziedniecība un saule.
   9. Masāža. 10. Norūdīšanās.
   11. Pirts. 12. Vannu kursi.
   13. Inhalācijas. 14. Ārstnieciskās kūres gadam.
   15. Elpa. 16. Stāja.
   17. Metālterapija. 18. Akupresūra.
   19. Adatu terapija. 20. Elektropunktūra.
   21. Flečerēšana. 22. Džogings.
   23. Vingrošana. 24. Hipnoze.
   25. Bads un atslodzes. 26. Mūzikas un mākslas dziedniecība. 27. Vārda spēks. Domu spēks. 28. Mītnes mikro vide.
   29. Lietu enerģētika. 30. Rotu enerģētika. 31. Zīmju enerģētika.
   §1:

1. punkts. Āderes.

   Kādreiz par tām padomju cilvēks pat runāt nedrīkstēja un mājas saceltas, kā pagadās, nerēķinoties ar šiem viļņiem, kas nāk no Zemes dzīlēm saskaņā ar kosmosu pa šīm plaisām, ko mēs saucam par āde­rēm. Nu jau ir pietiekoši literatūras visās valodās un par āderēm var uzzināt daudz, tāpat arī darbojas rīkstnieki, kuri var parādīt dzīvoklī brīvo zonu, kur novietot guļamo. Latviešu zemnieku mājā, kā mēs to varam novērot vecsaimniecībās, āderu krustpunkts bija mājas centrā, kur tika ierīkots pavards, tur labi līdz rītam uguns saglabājās, bet gu- ļamtelpas ir brīvas no āderēm, pat kūtī lopus neturēja uz āderēm! Bet ko darīt, ja dzīvoklis mazs un mēbeles nav kur pārbīdīt? Fiziķi mums piedāvā dažādus izolatorus un antenas — visi tie strādā, bet īslaicīgi un to uzstādīšana bieži prasa laiku un līdzekļus, kā arī prasmi, bet es varu piedāvāt latvju zīmi, kura strādā nekļūdīgi un vismaz 7 dienas — tā ir dzīvības zīme, un, kā izrādās, globāla zīme, ar kuru darbojas vi­sos kontinentos —
   Šo zīmi zīmē uz 3 zīmēšanas lapam vienalga ar ko, bet spēcīgāk strā­dā ar sarkanu (zemes enerģija) uz gaiši zila (kosmiskā). Ar zīmi uz le­ju liek 3 vietās zem palaga. Ik pa 7 dienām zīmē jaunu. Ja galīgi nav rīkstnieka, tad 80% var izlīdzēties arī paši ar svārstu, piemēram, gre­dzenu, pakārtu diegā. Tas var būt sarunu starpnieks ar augstāko pasauli. Ja jūs varat sarunāt ar svārstu šādi — gredzens brīvi karājas die­gā un uz jūsu lūgumu — saki "jā" un nāc pie manis — viņš svārstās uz jūsu pusi, bet uz lūgumu — saki "nē" un ej paralēli man — viņš iet paralēli (lūgums var tikt izteikts domās vai skaļi) — varat palūgt uzrādīt arī āderes — vai nu svārsts rādīs āderes virzienu, vai griezī­sies uz riņķi, norādot uz āderu krustpunktu. Gredzens jums klausa un var meklēt āderes — ja virs gultas gredzens svārstās — tas norāda āderes virzienu, ja iet uz riņķi — krustpunktu. Savas subjektīvās do­mas jāprot atslēgt, lai tās nedarbina ar savu psihisko enerģiju svārstu! Bīdiet gultu tur, kur gredzens nekustas! Un sekojiet savām subjektī­vajām izjūtām — guļat labāk? Sāp mazāk, esat no rīta vairāk atpū­ties? Ādas slimības iet uz labo pusi? Utt. Tas ir vienīgais kritērijs ša­jā informācijas gūzmā un zinātnieku teorētiskajos strīdos — mēs esam praktiķi.
   Mazi bērni — līdz gadam — ļoti izjūt āderes. Mātes bieži brīnās, ka bērns guļot izbāzis kājas vai rokas caur gultiņas restītēm vai sari­tinājies kājgalī vai uz spilvena — bērns tiecas uz brīvo zonu un gul­tiņa jāstumj uz to pusi, kurp bērns tiecas ar seju.
   Mēs rūpējamies par to, lai mūsu atveseļošanās centrā un veikalos būtu šīs zīmes skaisti uzrasētas un nopērkamas; lai uz māju varētu iz­saukt dziednieku, kurš prot novietot šo zīmi tā, ka tā darbojas ilgi gan pret āderēm, gan kaimiņiem, gan televizoriem u.c. nevēlamiem ob­jektiem. Pagaidām šie veikali ir Ģertrūdes ielā 13 un Kalniņa ielas biškopības veikalā, kā arī var zvanīt man pašai pa telefonu 432315. Latvju zīmēm ir milzu spēks, tad izmantosim to kaut nedaudz! Vei­kalos var nopirki arī biorāmīšus āderu meklēšanai un citām vajadzī­bām, kā arī Salveo augu pulveri.

 2. punkts. Rafinētās baudvielas

   — sadzīves narkomānija, kā saka profesors Jevģēnijs Linārs — mans skolotājs.
   Otrs lielais punkts ir aicinājums nelietot rafinētās baudvielas. Ai­cinājums nelietot cukuru un baltos miltus, jo tie mūs padara par sa­dzīves narkomāniem. Paskatīsimies, kā tad tiek iedarbināts cilvēka narkomāniskais aparāts.
   Par sadzīves narkomānu kļūst, lietojot nabadzīgu un vienveidīgu uzturu (turot organismu strukturālās informācijas badā). No rafinēta­jiem produktiem viskaitīgākie ir cukurs un baltie milti. Neraugoties uz to, ka esam paēduši vai pat pārēdušies, organisms prasa vēl un vēl, jo tas tomēr cer, ka saņems arī trūkstošās uzturvielas. Izveidojas ap­burtais loks — jo vairāk cilvēks ēd, jo vairāk viņam gribas. Sāta sa­jūta neiestājas. Toties parādās nespēks, miegainība, nomāktība — hi- poglikēmija. Maziem bērniem tā var būt par pamaļu nopietniem sma­dzeņu darbības traucējumiem. Hipoglikēmija ir viens no cēloņiem, kāpēc bērni ir tik ļoti haotiski, nervozi, pat agresīvi, taču tikai retais tai visā saskata saistību ar uzturkļūdām. Pat psihiatri šai saiknei nekā­du lielo uzmanību nepievērš un vairumā gadījumu bērnu nervu sistē­mas nostiprināšanai iesaka lietot ķīmiskos līdzekļus — miega zāles. Ēdienreizēs vecāki bērnu baro ar cepumiem, jo neko citu viņš ēst ne­vēlas un arī neēd. Tas liecina, ka bez saldumiem viņš vairs nevar iz­tikt, bet tā jau ir pirmā pazīme, ka bērns kļuvis par sadzīves narkomā­nu. Hipoglikēmija var būt arī iedzimta. Ja kāre uz saldumiem piemi­tusi jau topošajai māmiņai, tad bērns būs pārmantojis visas šīs tieksmes un minētās novirzes. Tāds jau piedzimstot brēc pēc cukura.
   Kā jums visvienkāršāk izskaidrot hipoglikēmijas mehānismu? Cilvēks, kam ir tieksme uz saldumiem, protams, cenšas kaut ko sal­du arī apēst. Līdz ar to viņa organisms saņem kārtējo cukura devu, kurā nav ne mikroelementu, ne vitamīnu, ne arī minerālvielu. Rezul­tātā paaugstinās cukura līmenis asinīs un, lai stāvokli organisms nor­malizētu, aizkuņģa dziedzeris tūlīt pat izdala insulīnu. Taču ne vien­mēr aizkuņģa dziedzerim izdodas "notrāpīt" vajadzīgo daudzumu, nereti insulīns tiek izdalīts par daudz. Bet, tā kā arī "liekais" insulīnis "nestāv malā", bet gan "strādā", rezultātā cukura daudzums asinīs sa­mazinās un bieži tā ir pat par maz. Tas, savukārt, izraisa skābekļa ba­du, no kura stipri cieš galvas smadzeņu šūnas. Gala rezultātā tas viss var būt par pamatu hipoglikēmijas nciropsihiskajiem simptomiem. Ja šādi procesi organismā atkārtojas bieži, ja tie kļūst ilgstoši, tad cil­vēks jau no paša rīta jūtas noguris un nomākts, viņam ir traucēta aiz­kuņģa dziedzera darbība. Finālā aizkuņģa dziedzeris pārstāj insulīnu izdalīt. Līdz ar to ir sākusies cukurslimība. Toties hipoglikēmija ne­iestājas, ja cilvēks cukuru uzņem ar saldiem augļiem, ogām, dārze­ņiem, medu. Šajos gadījumos procesi notiek pakāpeniski un dabiski. Augļi un dārzeņi ir arī starpnieki starp mums un sauli, ar tiem mēs uz­ņemam arī kosmisko enerģiju, kas uztur mūsu biolauku.
   Kā hipoglikčmiju var ārstēt?
   Galvenokārt, ar daudzveidīgu un šķiedrvielām bagātu uzturu, iz­slēdzot no tā rafinētos produktus. Hipoglikēmija nav nekas cits, kā vien dažādu našķu izraisīta kaite un tāpēc ar to sirgst cilvēki, kuriem gastronomiskie prieki un baudas kļuvušas par dzīves jēgu. Bet varbūt arī jūs piederat pie cilvēkiem, kuri mēdz teikt: "Nav vērts dzīvot, ja nevar dūšīgi paēst visu, ko gribas!" Vai arī: "Ja jau reiz tik un tā jā­mirst, tad labāk ar pilnu vēderu!" Tā nu tas ir — vēders ir kļuvis par mūsu kungu un noteicēju. Pat lopkopībā katram mājlopam ir noteik­ta strikti sabalansēta barība. Bet cilvēkam? Pārsvarā namamātes par tādām lielām nedomā, jo uzskata, ka pats galvenais ir — lai vēders būtu pilns. Paradokss? Diemžēl… Taču atgriezīsimies pie cukura un paskatīsimies, pa kādiem ceļiem tas mūs noved līdz sadzīves narko­mānijai un izraisa organisma pašsaindēšanos (orālsepsis).
   Cilvēka zarnās ir 1,5 kg mikrobu un baktēriju. Tās barojas ar skā­bekli, bet, ja mēs apēdam pārāk daudz barības, vairāk nekā organis­mam nepieciešams dzīvības procesu norisei, ja lietojam uzturā daudz cukura, baltos miltus, buljonus un citu treknu barību, mikrobi kļūst "izlepuši" un sāk baroties ar šīm vielām. Pie tik dāsnas barības no viena mikroba 6 stundās spēj attīstīties 200 000 jaunu mikrobu. Un katrs no tiem tāpat meklē sev barību, līdz beigu beigās tie sāk "zagt" tās vielas, kas mums pašiem nepieciešamas, piemēram, olbaltumvie­las. Kas notiks, ja mēs sāksim lietot uzturā pārāk daudz olbaltumvie­lu saturošus produktus: gaļu, olas, sieru… Mikrobi no neizmantoto olbaltumvielu aminoskābēm atšķels oglekļa dioksīdu, ogļskābo gāzi un pāri paliks indes. No aminoskābes lizīna paliks kadoverīns (līķu inde), no ortnitīna — putrcstīns (inde ar spēcīgu nepatīkamu smaku; jo spēcīgāk smako mūsu izkārnījumi, jo vairāk mūsos ir šīs indes), no histidīna — histamīns (alerģijas un ādas slimību izraisītājs). Šīs un vēl daudzas citas indes sauc par biogēnajiem amlniem. Cilvēkam pēc ēšanas ir jājūtas spirgtam un spēcīgam. Kā mašīnai, kas tikko uzpil­dīta ar degvielu. Bet, ja pēc ēdienreizes rodas gurdums, nespēks, gal­vassāpes — tas nozīmē, ka organismā darbojas šis indes. Šāds fons ir par pamatu itin visām slimībām, izņemot, protams, trau­mas. Pat niecīgā koncentrācijā šie biogēnie amīni ietekmē orgānu funkcijas. Rodas asinsspiediena novirzes, smadzeņu darbības u.c. traucējumi. Kadavcrins, pustrestīns, ko zarnās rada pūstošās baktē­rijas, uzsūcas asinis. Un vēl. Pēc pārmērīgas maltītes no organisma nespēj izdalīties arī visi vielmaiņas produkti, to vidū — urīnskābe. Tā traucē asinsriti, rada iekaisumus audos, vairo ēstgribu. Jo vai­rāk tāds cilvēks ēd, jo negausīgāks viņš kļūst. Tāpat kā nedrīkst pār­ēsties, nedrīkst arī pieļaut, ka kāda barības viela organismam pie­trūkst. īpaši minerālsāļi. Tos organismam piegādā augu valsts pro­dukti, bet tikai tad, ja tie nav termiski apstrādāti. Šajos produktos or­ganismam nepieciešamajā daudzumā ir ari vārāmā sāls, tāpēc galīgi aplams ir uzskats, ka minerālsāļu badu organismā var likvidēt, lieto­jot uzturā sāli. Gluži pretēji, sāls organismam minerālsāļus atņem. Saldumkāre cilvēkam ir jāapmierina ar medu, saldiem augļiem un ogām — svaigām vai žāvētām, bet nevis ar cukuru, kurā nav ne mi­nerālsāļu, ne citu vērtīgu vielu.
   Mēs visi zinām, ka saldumi bojā zobus. Kāpēc? Viss ir ļoti vienkārši. Ja lietojam ar minerālvielām nabadzīgu uzturu, mīlam tam pievienot sāli vai cukuru, ja bieži našķojamies ar konditorejas izstrā­dājumiem — organisms, lai neitralizētu asinīs skābo reakciju, ir spiests "aizņemties" bāziskos minerāļus no iekšējiem orgāniem, īpa­ši no zobiem un kauliem. Rezultātā bojājas zobi, deformējas locī­tavas un mugurkauls.
   Tā kā cukurs (baltie milti organismā pārvēršas cukurā) ir ba- rotne pūstošajai mikroflorai un mikrobiem, kā arī palielina slodzi aiz­kuņģa dziedzerim, tiek sabojāts dabiskais garšas aparāts un cilvēks kļūst par cukura narkomānu. Organisms pats glikozi vairs neizstrādā, bet gaida to "no malas". Ari buljoni ir kaitīgās mikrofloras barotne. Neviena tauta austrumos un lielākoties arī rietumos buljonu uzturā nelieto. Pūšanas mikrobi iznicina zarnu nūjiņas, kas izstrādā pretvēža vielas. Ja zarnās dominē pūstošā mikroilora, nenotiek arī B grupas vitamīnu sintēze, bet tas nozīmē, ka cilvēkam ir visi priekšnosacīju­mi saslimt ar slimībām, ko izraisa šo vitamīnu trūkums. īpaši var ciest nervu sistēma un smadzeņu darbība. Ar pūstošo mikrofloru pārbagā­tās zarnās netiek sintezēta neviena bioaktīva viela, fermenti. Par kādu gan veselību te var būt runa! Neatrisinot pūstošās mikrofloras problēmu, praktiski nav iespējams izārstēt nevienu slimību. Un otrādi —ja zarnu stāvoklis ir normāls, sasirgt ar kādu no slimī­bām nav iespējams. Praksē to ir pierādījusi mūsu naturālistu sekci­ja, kuru vadīja kara ārsts pulkvedis Jurijs Averčenko. Nevar atrast ve­selākus cilvēkus par viņiem.
   Lai saprastu, cik kaitīgs organismam ir cukurs un baltie milti, ar šiem piemēriem, šķiet, pilnīgi pietiktu. Taču augstāk minētais nepa­visam nav viss. Cukurs un baltie milti ir tā saucamās tukšās kalori­jas, kas nedod organismam nevienu vērtīgu vielu. Toties, lai varētu notikt vielmaiņas process, lai cukurs tiktu pārstrādāts, tas mums vēl atņem pēdējo vitamīnu, pēdējo mikroelementu, pēdējo minerālsāli, kas organismā vēl atrodams. Bet arī tas vēl nav viss. Cukurs noārda cilvēka imūnsistēmu. Tieši šī iemesla dēļ bērni, kurus vecāki vēlīgi baro ar saldumiem un buljoniem, slimo ar visām slimībām, kādas vien tas savā ceļā sastop. Cukurs un baltie milti ir bioneaktīvi produk­ti, bet, lai vielmaiņas process varētu notikt, bioenerģija ir nepiecieša­ma, tāpēc cukurs un baltie milti to paņem no cilvēka, vēl vairāk sa­mazinot viņa jau tā nelielos biolaukus.
   Pēc kādām pazīmēm var noteikt, ka mūsos dominē pūstošā mikroflora? (Šādas pat pazīmes ir arī cukurslimībai, aizkuņģa dziedzera disfunkcijai.) Nosaukšu jums pašas izplatītākās:
   1.  Nepārtrauktas mērenas galvas sāpes, kas dažreiz pārvēršas mig­rēnā.
   2.  Nepārtraukts mērens nogurums, it īpaši pēc ēšanas, kad klāt nāk vēl miegainība.
   3.   Nepārtraukti vai periodiski kaut kas niez — mugura, pleci, au­sis u.c., kņudina šur un tur.
   4.   Parādās ādas slimības.
   5.   Rodas krekšķis.
   6. Smako mute (pat zīdainim).
   Jā, pūstošā mikrofiora var būt pat zīdaiņiem, un par to "parūpējas" jau dzemdību namā, kur jaunpiedzimušais, pirmās dienas būdams at­šķirts no mātes, tās piena vietā tiek barots ar glikozi. Man nav gadī­jies ārstēt bērnu, kura māte neapgalvotu, ka pirmo reizi viņa ar krūti to barojusi trešajā, ceturtajā vai pat desmitajā dienā pēc dzemdībām. Un viņas nekādi nevar saprast, kāpēc bērnam, ja viņš ir slims, ne­drīkst dot paša mātes pienu, bet glikozi drīkst. Pēc glikozes bieži vien nav vairs zarnās lakto baktērijas un bērns mātes pienu nepanes - at­vemj vai sirgst ar caureju. Tad sāk bērnu barot ar kefīru, un aug de­bils. Taču tas jau ir pavisam cits temats, kam būtu veltāms atsevišķs raksts. Un tomēr gribu aicināt māmiņas būt modrām arī dzemdību na­mā, sekot, lai mazajam cilvēciņam jau pirmajās dzīves dienās netiktu radīti tādi apstākļi, kas veicina disbakteriozi, lai viņš netiktu ierauts tai apburtajā riņķa dejā, kas nereti ilgst visu mūžu. Bet atgriezīsimies pie temata, no kura atkal esam novirzījušies…
   Cukurs un baltie milti pārsātina asinis ar skābēm, jo to noārdīša­nās galaprodukts ir neorganiskās skābes. Skābā reakcija notiek arī siekalās. Cukurs "zog" organismam fosforu un kaļķi, un tā rezultātā sākas kaulu deformācija.
   īsumā par cukuru tas būtu viss, lai gan runāt par to varētu vēl ļoti daudz.

Kā likvidēt organismā radušos disbakteriozi?

   Pirmkārt, nebarojot postošās baktērijas. Tāpēc atgādināšu vēl­reiz — nelietojiet uzturā cukuru, baltos miltus, treknumus, buljonus, glikozi. Nepārēdieties! Otrkārt, disbakteriozi var "piebeigt", lietojot ar fitoncīdiem bagātus augus — ķiplokus, sīpolus, garšaugus, kā arī, dzerot fitoncīdus saturošas augu tējas. Jāteic, ka fitoncīdi, pretmikro- bu vielas, ir arī visos "maigākos" dārzeņos, ja vien tie nav termiski apstrādāti. Katrs barības kumoss ir labi jāsakožļā un jāsasiekalo, jo ari siekalās ir pretmikrobu vielas. Pretējā gadījumā mēs norijām vis­maz 100 miljardus baktēriju, t.i., aptuveni pusotra kilograma! Lieto­jot uzturā saldu vai treknu barību, mēs šo miljardu armiju "izluti­nām". Tā vairs nevēlas baroties ar skābekli, bet prasa cukuru. (Bī- deļmilti arī organismā pārvēršas cukurā). Cilvēks kļūst par šo baktē­riju vergu un līdz ar to — sadzīves narkomānu.
   Ļoti akūtos gadījumos ir jālieto arī baktērijas, ko mums piedāvā mūsu mikrobiologi. Var, protams, rīkoties arī tā, kā savulaik mūsu senči. Un, proti — vienā glāzē piena izšķīdināt vienu tējkaroti svaigu govs mēslu, izkāst un dzert pa 100 g pirms katras ēdienreizes — tā­dējādi mēs saņemsim visas baktērijas, ne tikai lakto un koli vien.
   Uzskatāmi cukura kaitīgo ietekmi uz cilvēka organismu var attē-
   Shēmā parādīta galvenā cukura kaitīgā iedarbība, bet tai ir vēl daudzi desmiti apakšpunktu.
   Esmu izārstējusi daudzus hroniskus alkoholiķus, toksikomānus, vairākus narkomānus, taču nekad nebūtu guvusi pozitīvu rezultātu, ja vispirms nebūtu viņus izārstējusi no sadzīves narkomānijas, t.i., ja vi­ņi nebūtu norobežojušies no cukura un baltajiem miltiem. To, ka cu­kurs ir kaitīgs, cilvēkam aptvert ir grūti, jo viņam nekādi negribas ti­cēt, ka tik saldas un garšīgas lietas var būt arī kaitīgas. Dānijā, Holan­dē, Skandināvijas valstīs ir aizliegts rafinētos produktus dot bērniem, kas nav sasnieguši skolas vecumu, jo tādā vecumā jau par sadzīves narkomānu kļuvušu cilvēku izārstēt ir grūti. Lai cik ļoti mēs arī cen­stos atveseļot bērnu, šīm pūlēm rezultātu nebūs, ja atveseļošanās pro­cesā neiesaistīsies arī māte vai pat visa ģimene. Tieši tajos gadījumos, kad par atveseļošanos sāk rūpēties visi ģimenes locekļi, rezultāti ir vislabākie. Piemēram minēšu kādu gadījumu no savas prakses.
   Iecavā kāda meitenīte slimoja ar epilepsiju. Lēkmes viņu mocīja gandrīz katru dienu. Ārsti nekādas cerības uz izveseļošanos nedeva. Lai atvieglotu lēkmes, meitenītei katru dienu tika dots lumināls, un māte, pati būdama mediķe, itin labi saprata, cik kaitīgs šis medika­ments. Lekciju izbraukumos man gadījās būt arī Iecavā un visa ģime­ne bija atnākusi to noklausīties. Pēc lekcijas, cerībā, ka spēšu dot kā­du padomu, vecāki man izstāstīja šo savu bēdu stāstu. Ieteicu pamē­ģināt izslēgt no bērna uztura rafinētos produktus, lai tādējādi likvidē­tu zarnās pūstošo mikrofloru un atskābētu asinis. Visa ģimene ņēma vērā šo ieteikumu un vienprātīgi atteicās no cukura, sāls, buljoniem, vēlāk — arī gaļas, taukiem, balto miltu izstrādājumiem, toties dāsni papildināja savu ēdienkarti ar visdažādākajām sulām. Meitenītes ve­selība uzlabojās jau pirmajā mēnesi, un kopš tā laika, nu jau 15 ga­dus, viņai nav bijusi neviena lēkme. Viņa pabeidza skolu un paralēli arī mūzikas skolu. Ir dzīvespriecīga un laimīga.
   Šī gadījuma spārnota, esmu izārstējusi vēl 18 epileptiķus, lai gan mediķi viņus uzskatīja par neārstējamiem, jo medikamentu šīs slimī­bas ārstēšanai nav. Pēdējos gados atveseļot slimniekus kļuva daudz vieglāk, jo talkā nāca no savvaļas augiem veidotais pulveris "Sal- veo". Tā sastāvā ir 27-81 dažādi augi. Šis pulveris ļoti ātri "restau­rē" organismu, taču ar noteikumu, ka paralēli netiek lietoti rafinētie produkti. Starp mūsu kluba biedriem ir daudz tādu, kas savulaik bez citu palīdzības nespēja pat apģērbties. Šodien viņi skrien un slēpo. Un neviens vairs viņus nepiespiedīs iet atpakaļceļu — lietot cukuru un baltos miltus. Viņi pārāk labi atceras visas savas kaites un nelaimes, lai pie tām atkal atgrieztos. Bet kāre pēc cukura pazūd, ja cilvēks lie­to uzturā tā atvietotājus. Tāpēc paskatīsimies, ar ko agrāk našķojās latviešu zemnieku bērni,
   Daba ir visdažādāko našķu pārpilna. Piemēram, cukurzirņi. Bēr­niem cukurzirnis bija gardumu gardums! Un burkāni, rāceņi, kāļi… Nereti saimnieks nezināja, kā pasargāt dobes ar šiem dārzeņiem, lai tie visi nenonāktu bērnu kārajās mutēs. Toties šodien bērniem dārze­ņi vairs negaršo. Kāli viņi vispār nevēlas redzēt, nemaz jau nerunājot, ka viņi to neprot atšķirt no rāceņa. Vēl zemnieku bērniem garšoja arī svaigie kāposti. Protams, našķu sarakstā bija arī ogas un augļi. Gan svaigā, gan arī kaltētā veidā… Savulaik latvieši ogas un augļus kaltē­ja daudz, lai pietiktu visai garajai ziemai. Bet kā ir tagad? Ar to kal­tēšanu nodarbojas retais. Lielākoties visi vāra ievārījumus, klāt liekot ogām un augļiem krietnu daudzumu cukura.
   Es māku ziemai sagatavot ogas bez cukura vai pavisam svaigas.
   Otra lielākā uzturkļūda ir pārmērīga olbaltumvielu, īpaši gaļas lietošana. Ja nu tomēr nespējam no gaļas atteikties — ne jau visi var būt veģetārieši, tad to vajadzētu lietot tikai tik, cik organisms spēj pa­tērēt, un ne gramu vairāk, jo viss pārējais kļūst par barotni mikro­biem, sapūst. Jebkuru zarnās nonākušo olbaltumvielu pūstošā mi- kroflora nekavējoties pārvērš indēs. Mikrobi no olbaltumvielu ami­noskābēm atšķeļ ogļskābo gāzi un pāri paliek indes (līķu inde kada- verīns u.c.). Arī tas ir par pamatu nespēkam, nelāgai sajūtai, smakai mutē.
   Gaļa organismā veicina skābo reakciju un radušās skābes (pavi­sam citas nekā no cukura), riņķojot asinīs, vairo acidozi — saindēša­nos ar neorganiskajām skābēm. Olbaltumvielu vidējā dienas deva ir 50 g. Garus gadus mums ir centušies iestāstīt, ka dzīvnieku valsts ol­baltumvielas ir pilnvērtīgas, bet augu valsts — nē. Tā nav taisnība. Nav tādas aminoskābes, kuru organisms nevarētu uzņemt arī no augu valsts. Gadījumā, ja jūs par olbaltumvielām vēlaties uzzināt kaut ko vairāk un plašāk, iesaku izlasīt Gunta Vitenberga grāmatiņu "Olbal­tumvielas".
   Senie latvieši nekad neēda gaļu trīs reizes dienā, bet gan tikai kā piedevu ēdienam. Toties tagad viss ir otrādi. Galvenais, lai būtu gaļa, bet viss pārējais — tikai garnējums. Sabiedriskajā ēdināšanā, un nu jau arī mājās ēdiena nosaukums nāk no gaļas - gaļa ar garnieri - idio­tisms! Nosaukumam jānāk no ēdiena un gaļu ņem kā piedevu. Pro­tams, kādai no jums var rasties jautājums, sak, ja gaļu latvieši ēduši maz, tad no kurienes viņu organisms ņēmis tam nepieciešamās olbal­tumvielas? Atbilde ir pavisam vienkārša — no pākšaugiem, riek­stiem, graudiem… Vai atceraties, ko saimniece lika galdā ēdienrei­zēs? Brokastīs biezu putru, vakariņās šķidru, bet pusdienās — maize. Un vēl arī savvaļas zaļumus — tie satur vispilnvērtīgākās aminoskā­bes. Arī mūsu piedāvātie augu pulveri Salveo un Hodo satur itin vi­su, kas organismam nepieciešams, lai tas varētu dzīvot. Savvaļas au­gi ir mūsu veselības glābiņš. Atcerēsimies to!
   Bieži man jautā, vai ir ieteicams lietot uzturā olas. Es, savukārt, ie­saku to pajautāt pašai vistai. Pajautāt, par ko viņa domāja, olu dējot? Vai par savas cilts turpinātāju — pūkainu cālīti, vai par mūsu ēdien­karti? Vitamīni olas dzeltenumā ir, taču organisms tos izmanto vāji. Bez tam olas dzeltenums apgrūtina žults un aknu darbību. Kā jau tei­cu, olbaltumvielas ir arī pākšaugos, taču divas aminoskābes tajos to­mēr trūkst, tāpēc uzturā tie jālieto kopā ar zaļumiem vai arī, — pār­kaisot ar mūsu piedāvāto augu pulveri "Hodo" un "Salveo". To var iegādāties Latvijas Bites veikalā Ģertrūdes 13 un A. Kalniņa 4.
   Trešā uzturkļūda ir sāls, tās pārdozēšana uzturā. Arī sāls ir ne­organiskās skābes piegādātāja asinīm, jo vārāmā sāls jeb nātrija hlo­rīds ir neorganisks savienojums. Taču organismam ir nepieciešams organiskais nātrijs un hlors, un to mēs varam saņemt no dārze­ņiem — rutkiem, mārrutkiem, kāļiem, pētersīļiem, selerijām, bet, jo īpaši — no savvaļas ārstniecības augiem. Arī šajā ziņā labs palīgs katrai namamātei būs "Salveo" un "Hodo" pulveri. Tātad tos var lie­tot gan ēdiena vilaminizēšanai, gan papildināšanai ar minerālvie­lām… Starp citu, arī senie latvieši sāli uzturā lietoja ļoti maz, galve­nokārt viņi izmantoja to kā konservantu. Sāls organismam nodara daudz lielāku postu nekā nikotīns un alkohols kopā ņemti:" saēd" re­dzes nervu, sejas ādu, asinsvadu sieniņas, māgas un zarnu gļotādu, dzemdes kakliņu u.c., ietekmē nieru darbību, locītavas… Ja nu jūs to­mēr uzskatāt, ka šis nātrija hlorīds jums ir nepieciešams un gribai to lietot, tad tikai — 3 gramus dienā un ne šķipsnu vairāk, jo tik daudz sāls nieres spējīgas dienā izvadīt no organisma. Toties mēs, pat it kā neko nepārsālot, lietojam vismaz 30 gramus dienā. Tas nozīmē, ka nieres strādā ar milzīgu pārslodzi. Cik ilgi tās izturēs?
   Mums neviens nekad nav mācījis, pēc kādām pazīmēm var noteikt iekšējo dziedzeru disfunkciju. Piemēram, es kādam cilvēkam saku: "Jums staro nierītes!" Bet viņš izbrīnīts skatās man acīs un apgalvo, ka ar nierēm viņam viss esot labākajā kārtībā, traucējot vienīgi po- liartrīts. Bet tas jau nozīmē to, ka nieru darbība viņam ir traucēta vis­maz 20 gadus. Viņš, protams, nezina, ka pretējā gadījumā artrīts vis­pār nebūtu iespējams. Ne tikai cukurs, baltie milti un tauki, bet ari sāls veicina sklerozes rašanos organismā.
   Visus padomju varas gadus genocīds pret tautu izpaudies arī sis­temātiskā ģimenes ārdīšanā. Sievietei tika iegalvots, ka nav lielāka kauna, kā dzīvot vienīgi mīlestībai un audzināt bēmus, un nav augstā­ka pienākuma, kā celt gaišo nākotni — komunismu. Tāpēc jau arī vairākas paaudzes no vietas sievietes vairs absolūti neko nejēdz no mājturības lietām un neprot gatavot veselīgus ēdienus. Vienīgais, ko viņas vēl var izdarīt — pagatavot kādu gaļas ēdienu. Un tāpēc jau arī ģimenei priekšā tiek celta vienīgi un tikai gaļa — sautēta, cepta, kū­pināta vai izvārīta kādā zupā. Bet tai pa virsu saldais ēdiens vai kon­ditorejas izstrādājums. Parasti visi šie ēdieni ir bezgaršīgi, jo garšau­gus daudzas sievietes nemaz nepazīst un neprot ar tiem rīkoties. Lai ēdiens būtu kaut cik garšīgāks, visa ģimene stiepj roku pēc sālstrauka.
   No sāls lietošanas var atradināties, 10 dienas lietojot savvaļas au­gu pulveri "Salveo" vai "Hodo" pa trim līdz četrām tējkarotēm dienā, uzdzerot 200 g asinszāļu vai kazeņu lapu tēju, vai arī bērzu sulas, bet ēdienu bagātinot ar garšaugiem — mārrutkiem, sinepēm, dillēm, pē­tersīļiem un selerijām (saknītēm un lapām), puraviem, lokiem vai arī Antona Baltā piedāvāto garšaugu pulveri "Hodo". To, ka ēdiena garšu nenosaka sāls, ir pavisam vienkārši pārbaudīt. Piemēram, jūsu viesiem šķiet, ka rosolam trūkst sāls. Nesteidzieties tūlīt meklēt sāl­nīcu. Pievienojiet labāk nosauktās garšvielas un lieciet rosolu atkal galdā, viesi būs ļoti apmierināti. Ne jau sāls pietrūka rosolam, bet gan garšas. Cilvēkiem, kas paraduši ēst sāļus ēdienus, garšas kārpiņas uz mēles atmirst un viņi nesajūt ēdiena naturālo garšu, tas šķiet bezgar­šīgs. Ne viens vien cilvēks ir centies apgalvot, ka, piemēram, salāti, rupjo miltu biezputra vai kāds cits ēdiens neesot garšīgs. Vai tik tie­šām tas tā arī ir? Kur tad šī garša varēja tā pēkšņi pazust? Taču izrā­dās, ne jau ēdienam pazudusi garša, bet gan cilvēka mēlē atrofējušās garšas kārpiņas. Cilvēks, kas vēlas atradināties no sāls un restaurēt garšas kārpiņas, var to izdarīt 3-33 dienu laikā, lietojot pulveri "Sal­veo", zāļu tējas un garšaugus. Atguvis dabiskās garšas sajūtu, viņam no tās vairs negribas šķirties un jutīsies nepatīkami pārsteigts, ēdot sāļu.
   Kad cilvēks iemācījās ēst sāļu? — Pirms ledus laikmeta viņš bija natūrists un nelietoja rafinētas baudvielas. Ledus laikmetam iestājo­ties — arī nē, bet, tam beidzoties, gaļa sāka ātri bojāties un konstatē­ja, ka sāls to saglabā, un tā nonāca pie sāls lietošanas uz gaļas un zi­vīm, bet ne pie ēdiena. Pie kam sāls bija nerafinēta. Ne Āfrikas tau­tas, ne Amerikas pamatiedzīvotāji nepazīst sāli, tāpat kā mūsu zieme­ļu tautas — čukči, kamčadāli u.c.
   Ceturtā uzturkļūda ir dzīvnieku tauku pārdozēšana. Ar dzīv­nieku taukiem organismā nonāk piesātinātās taukskābes, bet tam ir nepieciešamas nepiesātinātās taukskābes, kurās šķīst K, E, D un A vi­tamīni. Tāpēc tauku vietā uzturā ir jālieto eļļas. Latviešiem ne pārāk garšo ēdieni, kam pievienota augu eļļa. Kāpēc? Tāpēc, ka senāk lat­vieši lietoja uzturā eļļas augus. Neviena diena nepagāja, nelietojot uz­turā kaņepju sviestu, kam pievienotas arī linsēklas. Tātad organisms saņēma gan kaņepju eļļu, gan arī lineļļu. Latvieši ēda arī lazdu riek­stus, un nebija mājas, kur ziemai kāds maisiņš nebūtu salasīts. Tagad lazdas gar upmalām ir izcirstas. Un vēl tika ēstas arī saulespuķu un ķirbju sēklas. Varbūt ne tik intensīvi kā mūsu kaimiņos, bet tomēr. Savukārt āboli tika apēsti ar visām serdēm un, protams, arī ar visām sēkliņām. Bet piecu ābolu sēklās ir tieši tik daudz joda, cik vairog­dziedzerim nepieciešams vienai dienai. Tātad, ja jūs tomēr nevēlaties lietot uzturā augu eļļu, lietojiet eļļu saturošus augus! Vēl dažus vār­dus piebildīšu arī par sviestu. Tā lodītes ir lielākas par žultsceļiem, tā­pēc aizsprosto tos, žults sāk spazmot, līdz beigu beigās izveidojas žultsakmeņi. Latviešu zemnieks sviestu uzturā nelietoja, veda uz Rī­gu. Sak, lai tā skleroze labāk piemetas pilsētniekam. Bet pats ēda cū­ku taukus ar sīpoliem un ķiplokiem!
   Piektā uzturkļūda ir kafijas lietošana. Kad latvieši iemācījās dzert šo melno un rūgto dzērienu? Šī gadsimta sākumā. Kafiju dzēra vācu kungi, un latvieši, gribēdami kaut ko no kungu galda pārņemt un tādējādi varbūt pat mazliet par kungu justies, ieviesa to arī savā ēdienkartē. Arī tad, kad lauku cilvēki sāka ieplūst pilsētā, viņi do­māja, ka inteliģentam cilvēkam ir jāpārņem arī pilsētnieku ieradumi. Un pārņēma arī — mazo pirkstiņu atstiepuši, cēla pie lūpām kafijas tasi. Taču darīja to ne jau kofeīna, bet gan "labā toņa" dēļ. Toties pa­liesi inteliģents cilvēks kafiju nekad nav lietojis un nelieto, un neļauj to darīt arī sev tuviem cilvēkiem. Kafijas dzeršana ir nevis inteliģen­ces, bet gan pseidointeliģences pazīme.
   Taču ir cilvēki, kas kafiju tik tiešām lieto kofeīna radītā efekta dēļ, lai gan paties'bā tā ir tonusa īslaicīga imitācija. Zirgam, piemēram, tonusu var pacelt divējādi — ar auzām un ar pātagu. Uzšauj vienreiz ar pātagu, un lopiņš skrien, tramīgi atskatīdamies, vai nenāks vēl kāds "tonizējošs" sitiens. Ja pātagu liek mierā, zirgs riksi pārtrauc, tāpēc jāuzšauj atkal jauna "tonusa" deva. Un, jo tālāk brauc, jo biežāk un stiprāk zirdziņš ir "jāstimulē", līdz lopiņš jau tiktāl ir "uztonizēts", ka nogāžas zemē beigts. Vai tad gluži tāpat nav cilvēkam ar kafijas dzer­šanu? Bez kafijas sirdi var tonizēt arī ar hlorofilu. Taču atšķirība ir tā, ka hlorofils dod īstu tonusu, kas ilgi saglabājas, jo šis tonuss nāk no kosmiskās enerģijas un papildina cilvēka biolaukus, likvidē iekaisu­mus. Ja sirdi "pātago" ar kofeīnu, organisms to pieprasa arvien bie­žāk un vairāk, līdz beidzot sirds, tāpat kā nabaga zirdziņš, vairs neiz­tur un ir pagalam. Kafija veicina arī skābo reakciju. 11 tūkstoši skan­dināvu (visi lieli kafijas dzērāji), kas cieta no deformētiem asinsva­diem un sklerozes, tika "atslēgti" no kafijas, bet kofeīns viņiem tika injicēts. Tas pierādīja, ka asinsvadus bojā nevis kofeīns, bet gan kan- cerogēnās gruzdumvielas. Pārtraucot lietot kafiju, asinsvadu sašauri­nāšanās un deformācija likvidējās.
   Kādēļ senie latvieši netiecās pēc mākslīga tonusa? Pirmkārt, kā jau minēju iepriekš, viņi nelietoja uzturā bioneaktīvos rafinētos pro­duktus, kas samazina cilvēka biolaukus, piesārņo organismu un rada nogurumu. Otrkārt, viņu uzturs bija bagāts ar bioaktīviem augiem — nevārītiem dārzeņiem un savvaļas zaļumiem. Līdz ar to organisms sa­ņēma hlorofilu. (Ir gan vairāk nekā skaidrs, ka bez savvaļas augiem mēs veseli nekļūsim un augu pulveri "Hodo" un "Salveo" ir vienīgais līdzeklis, kas dod iespēju nodrošināt organismu ar visām tam nepie­ciešamajām vielām.) Treškārt, mūsu senči prata ne tikai čakli strādāt, bet arī skaisti atpūsties. Strādāt svētdienās un svētku reizēs bija grēks. Pārmaiņas, ko dzīves ritmā ienesa atpūta, lieliski uzlādēja organismu ilgākam laikam. īpaša vieta tika ierādīta ne tikai darbam, bet arī mie­gam: pēc brokastīm — īss atmiegs, pēc pusdienām — diendusa. Ta­gad diendusa sen jau aizmirsta. Pat pārguruma brīžos domājam nevis par īsu atpūtas brīdi vai diendusu, bet gan meklējam kādu "stimulē­jošu pātagu", lai savu darba vezumu spētu vilkt tālāk. Ja vien jums ir kaut mazākā iespēja kaut reizīti dienā minūtes 10 vai 20 nosnaus­ties — dariet to. Šai laika sprīdī tik un tā nekādus kalnus neapgāzī­siet, toties pēc tam jūs būsiet daudz mundrāki un atlikušo cēlienu va­rēsiet strādāt daudz produktīvāk.
   Tonizējošas zāļu tējas ir citronmētra, citronliāna, pelašķi, gaiļpie- ši, piparmētra. Būs daudz prātīgāk, ja mundrumam lietosim tējas no pašu zemītē augušajiem augiem — ievestā nestrādā.
   Un tā, esmu jūs iepazīstinājusi ar piecām galvenajām uzturkļū- dām. Bet tagad palūkosim, kas un kā ir jādara, ja pašsaindēšanās jau ir notikusi.
   Raksturojot pavisam vienkārši, varam teikt, ka visa augu valsts ir bāziska, bet dzīvnieku valsts — skābju radoša. Tātad — abām šīm pusēm būtu jābūt līdzsvarā. Ja šī līdzsvara nav, tad uz kādu laiku — līdz asinis atkal neitralizējas — jāizslēdz no uztura produkti, ko dod dzīvnieku valsts.
   Kad notiek organisma atskābēšanās? Lielākoties — naktī. Bet kur gan tādā gadījumā tas ņem bāziskos minerālsāļus, ja uz nak­ti tos organismam neesat iedevis? Tad bāziskos minerālsāļus or­ganisms paņem pats — no zobiem, no skeleta. Man praktiski nav nācies sastapt nevienu cilvēku, kurš nesūdzētos par skeleta deformā­cijām, bojātiem zobiem, osteohondrozi, diskozi, koksartrozi u.c. Tā­tad, tuvojoties naktij, vajadzētu organismam kaut ko bāzisku "pa­sniegt", lai tas liek kaulus mierā. Pats vienkāršākais ir — 200 g jeb­kuru zāļu tēju, jo it visu tēju (ar maziem izņēmumiem) kopīgā īpašī­ba ir to bāziskums, bet klāt — 1 tējkaroti savvaļas augu pulveri "Sal­veo". Bāzisks ir arī medus vasks — to var kožļāt trīs reizes dienā pa 20 minūtēm. Tādā veidā caur mutes gļotādu no asinīm un siekalām tiek savākti sārņi, skābes, bet pretī doti fitoncidi, bioaktīvas vielas. Trīsreiz diena var pasūkāt arī eļļu. To sūkā tik ilgi, kamēr siekalas emulsējas baltas. Kad organisms ir atskābēts, šī baltā emulsija vairs neveidojas.
   Organisma atskābēšanas metodes ir dažādas augu kūres, ūdens kūres, ekstrasensa seansi utt. To, kas katram cilvēkam ir piemērotāks, naturopāts vai ekstrasenss nosaka individuāli.
   Līdz ar to pirmie divi lielie punkti galvenajos vilcienos ir iztirzā­ti, un tāpēc varam pāriet pie trešā lielā punkta — augu dziedniecības.

3. punkts. Augu dziedniecība

   Šajā punkta galvena nozīme ir sauso augu komplektam "Salveo".
   Seši gadi, kopš praksē lietojam savvaļas augu pulveri "Salveo", ir parādījuši un pierādījuši, ka tie ir bijuši daudzkārt efektīvāki par tiem 20 gadiem, kad šī pulvera mūsu rīcībā nebija. Rezultāti ir vairāk ne­kā pārsteidzoši, bet dažkārt tie ir pat neticami.
   "Salveo" atjauno cilvēku kopumā, restaurē iekšējos dziedzerus, asinsvadus, kaulu šūnas asins sastāvu, nervus. Visus atveseļošanās gadījumus aprakstīt nav iespējams, iznāktu biezum biezs romāns. Taču ilustrācijai dažus piemērus minēšu.
   Kāda ģimene sāka lietot "Salveo", taču 90 gadus vecajam tēvam, kas bija jau tik vārgs, ka vairāk gulēja gultā un cēlās reti, to nez kāpēc nedeva. Taču vectēvs, pamanījis pulveri, uzstāja, lai tas tiktu dots arī viņam. Pēc nepilna mēneša viņš ne tikai vairs negulšņāja, bet lūkoja jau pēc kādas izkapts un, visiem par pārsteigumu, pļāva visu vasaru.
   Un, lūk, ko raksta kāda slimniece:
   "Lietoju pulveri "Salveo", lai izārstētu koksartrozi. Pēc kādiem trim mēnešiem pēkšņi konstatēju, ka varu lasīt bez brillēm. Bet man jau ir 76 gadi."
   Vēl kāda cita slimniece raksta šādas rindiņas:
   "Kopš lietoju "Salveo", neesmu vairs slimojusi ar gripu, lai gan man tā bija ikgadēja "tradīcija". Un, neraugoties uz to, ka man jau ir 82 gadi, jūtos tik mundra, ka turpinu strādāt valsts darbā."
   Līdzīgu vēstuļu un atsauksmju ir kaudzēm. Pārsvarā cilvēki stās­ta, ka ar mūsu atveseļošanās kompleksa un pulvera "Salveo" palīdzī­bu atjaunojušies sklerozes deformētie asinsvadi — artērijas, vēnas, ka viņiem izdevies "izbēgt" no gangrēnas, insulta, infarkta, uzlabojusies dziedzeru, iekšējo orgānu darbība, redze, dzirde, viņus vairs nemoka alerģijas, ādas slimības, astma utt.
   Viens otrs te varētu domāt tā — norij tējkaroti pulvera un orga­nisms ir saņēmis visu no auga, ko tas ir spējīgs dot, un tāpēc zāļu tējas vairs nav nepieciešamas. Taču tā domāt ir aplam. Lietojot pulveri, glāze zāļu tējas tomēr ir jāuzdzer, jo arī organismam ir vajadzīgs "transports", kas savāc visus sārņus un izvada tos laukā.
   Šodien cilvēki pārāk tālu aizgājuši no dabas, un sevišķi — no sav­vaļas augiem. Bet kādreiz viņi no tiem galvenokārt pārtika. Toties mēs pārtiekam tikai no gastronomijas precēm. Ja mēs varētu dzīvot pašā gastronomijas veikalā, ne viens vien to darītu. Noliktu salieka­mo gultiņu, kādu galdiņu un sāktu gaidīt — kad atvedīs piena produk­tus, olas, kad gaļu un desas, kad zivis un pelmeņus, kad svaigas bul­ciņas, lepnākas konfektes, klāt pievārot makaronus vai, labākajā ga­dījumā, kartupeļus. Bet to, kas aug aiz loga, dabā, kas aug pašu dār­ziņa dobēs — nez kāpēc neredzam.
   Kā panākt, lai cilvēki atkal atgrieztos pie savvaļas augiem? Tas ir ļoti grūti izdarāms. Un diez vai mēs vairs iemācīsimies lietot uzturā koku mizas, ēdamās saknes, ne tikai kļavu un liepu, bet arī ceriņu, alkšņu un kārklu lapas, tos savvaļas augus, kuriem šodien vairs pat nosaukumu nezinām.
   Mūsuprāt, šobrīd vienīgais reālais ceļš, kā panākt, lai cilvēka or­ganisms uzņemtu savvaļas augus, ir — pasniegt viņam tos pulvera "Salveo" un "Hodo" veidā, kurā ekstrasensoriski noteiktas proporci­jas. Šo ideju pārņēmām no Antona Baltā, kura veidoto savvaļas garš­augu pulveri ar panākumiem lietoja un lieto daudzi slimnieki. Jauno pulveri mēs nosaucām par "Salveo", tāpat saucas arī mūsu atveseļo­šanās salons un klubs. Savvaļas augu dziedniecība ir pats galvenais moments manā izstrādātajā atveseļošanās kompleksā.
   Kā es izdomāju augu pulveri "Salveo"? Sākumā dziedēju sevi un citus ar zāļu tējām. Līdzēja, bet jālieto bija ilgstoši, — akūtos ga­dījumos sāku pielietot šo augu sulas un efekts bija zibenīgs, bet ko darīt ziemā? Izdomāju, piemēram, klepum, bronhītam, astmai, alerģi­jām, diatēzēm u.c. — māllēpju lapu pulveri — atkal ātrs efekts, kaut arī ne tik zibenīgs. Bet Antons Baltais pameta ideju jaukt dažādu au­gu pulverus kopā pēc garšas izjūtas — viņa pulveris "Hodo" ir gan garšīgs, gan veselīgs un ārstējošs. Man tāda izjūta nav kā šim unikā­lajam cilvēkam. Es tikai varu likt kopā pēc savu zināšanu līmeņa un sensoriskām spējām, pie kam uz sevi vien nepaļaujoties, konsultējo­ties vēl ar citiem kolēģiem -*- ekstrasensiem, jo galvenais efekts šajā sajaukumā ir biosaderīgajai proporcijai, kad jau veidojas viens vese­lums, kurš atjauno visu organismu kopumā. "Uz dullo" sajaukts tas pulveris arī ko dod, bet nekādi brīnumi gan nenotiek, bet, ja pieturas pie biosaderīgās proporcijas, brīnumi seko brīnumiem. Bez tam strā­dā jau arī programma, kuru es te ielieku.
   Nākošais jautājums tomēr parasti ir — nu kas tad te par augiem ir iekšā? Tas nemaz nav noslēpums, kaut grāmatā es augus neuzskaitu, lai nejauktu jums galvas un nesāktu meklēt, ko kurš ārstē vai no ku­ra man ir alerģija un tad jau es to nevaru dzert. Atsevišķiem augiem te vairs nav nozīmes un alerģija līdz šim nevienam nav bijusi, ja ne- pārdozē savu individuālo dozu, ko mums daži ekstrasensi, piemēram, Zintis, ir spējīgi noteikt ļoti jūtīgiem cilvēkiem vai tipiem ar noslieci uz paradoksālām reakcijām, bet ar biorāmi noteiks jebkurš.
   Ko es ņēmu par pamatu šim kompleksam? — Tos augus, kuri man kalpojuši visvairāk — no kuriem vasarā var spiest monosulu 200 g dienā, t.i., nātres, virza, gārsas, vārpata. Tad pēc svarīguma, otrkārt, nāk tie ēdamie savvaļas augi, kuru sulu šīm monosulām vēl pa pāris karotēm pievienojam, t.i., gaiļpiešu, balandu, balto nātru, liepu, kļa­vu, pieneņu lapas, pelašķu, burkānu lakstu, struteņu, gurķmētru, kā­ļu, rāceņu lapas, kliņģerīšu, lupstāju, pētersīļu, seleriju, apiņu lapu, kazeņu, aveņu, upeņu, māllēpju lapas.
   Lieku klāt tos augus, kurus vairs sulā nespiežam un ēdienos arī ne­varam lietot negaršīguma dēļ — ceļmallapu, sarkano, balto āboliņu, dadžu lapas, saknes, tauksakni — lapas un saknes, ālantes — ziedus, lapas, saknes, vībotnes saknes, lapas, ziedus, vērmeles, ozolu mizas, lapas, zīles, kastaņu lapas, augļus, ziedus, alkšņu mizas, lapas, čieku­rus, vītolu lapas, mizas, ievu lapas, ogas, mizas, ziedus, brūkleņu, melleņu mētras, viršus, vaivariņus, ābeļu, ķiršu lapas, tūjas, kadiķu ogas, skujas, egļu, priežu skujas, auzu salmus, sēklas, ūdensmētras, kalmju lapas, saknes, pīlādžu lapas, ogas, ugunspuķi, mārsilu, ķime­nes, laukmētru, pieneņu ziedus, lapas, saknes, cigoriņu lapas, saknes, papeļu, bērzu lapas vai pumpurus, ūdens piparu, maura sūreni, su­nīšus, asinszāli, madaru, vīgriezi, biškrēsliņu, dzelzeni.
   No šī klāsta var ņemt veidot 2 variantus vēl pēc skaitļu maģijas principa — palīdz gan vairāk, ja ņem
   1.  variantā — 9 zāles
   2.   variantā 3x9 — tātad trejdeviņas zālītes kopskaitā ir 27 — vai lielo pilno kompleksu, kad šīs trejdeviņas zālītes vēl reizina ar 3, tā­tad 81. Ja kādreiz kāda auga trūkst, liela nelaime jau nav, jo neba ti­kai tad tas pulveris strādā, kad sakrīt augu skaits ar maģiskajiem sau­les cilts cipariem. Galvenais — bioenerģētiskā saskaņa, proporcijas, domas spēka programma.
   Augi jāvāc savā laikā, mēs jau nu tik precīzi to nedarām, kā es gri­bētu — pēc medicīniskās astroloģijas ieteikumiem, bet uz to mums ir jāiet, tas ir ideāls variants — augu vākšanu saskaņot ar planētu stā­vokli, bet vēl mums par to par agru sapņot pēc šī garā tumsas perio­da, kad augu dziedniecība vispār tika aizliegta. Paldies Dievam par to pašu, ka nu drīkstam iznākt no pagrīdes, kur mūs bija iespiedusi mū­su ķimizētā un politizētā medicīna. Necik sen vēl nedrīkstējām teikt, ka augi var ārstēt, ka "Salveo" ārstē.
   Pašlaik pieturamies pie minimālajām likumībām, ka skujas vāc ziemā, tāpat arī alkšņu čiekurus, kadiķu ogas un skujas u.c., sak­nes — rudenī, pavasarī, mizas — pavasarī utt., nevācam augus slap­jā laikā, svelmē utt., nekaltējam tos, kā iesaka Antons Baltais — aug­stākā temperatūrā kā cilvēka miesas temperatūra — 42 grādiem, un maļot dzirnavas nedrīkst sakarst virs šiem 42 grādiem, jo tad sāk iet bojā enzīni un hlorofils, tātad bioenerģiju no šī pulvera vairs nesa­ņemsim, bet tas, ka šie pulveri palielina biolaukus, jau ir pats galve­nais moments!
   Tas ir milzu darbs — savākt augus pareizos laikos, pareizi kaltēt, malt, tad sasvērt augu proporciju, savienot kopā un tad visa gatavā masa jāsasver un jāiedabū maisiņos, un maisiņi jāaizlodē. Ārzemēs tas viss ir automatizēts un tādi pulveri tiek saspiesti tabletēs un virsū rakstīts — dabiski vitamīni un minerālsāļi. Skaisti! Bet pēc tabletēm neilgosimies, jo tās visas ir brūnganas vai pelēcīgas, nevis zaļas kā mūsu pulveri, jo presēšanas procesā zūd hlorofils, tātad arī A vita­mīns un bioenerģija. Labāk pamokamies varbūt ar ne tik patīkamu
   pulvera iedzeršanu, bet vērtība būs daudz lielāka par importa tabletēm.
   Redzat — strādājošs cilvēks pats sev tādu pulveri nevar uztaisīt, tas prasa daudz darba visus 12 mēnešus gadā, lai dod Dievs savākt augus tējām visam gadam! Bet ko darīt ar tiem augiem, ko tomēr ir izdevies savākt un tējā nav garšīgi? Piemēram — pieneņu, cigoriņu, dadžu saknes, ālantes, tauksakne, zīles, kastaņi u.c. Sakaltējiet un dzeriet pa pus tējkarotei vai naža galam 3 x dienā pēc tā paša kopējā principa — pa nedēļai mainot citu, piemēram, šonedēļ dzeru zīļu pul­veri, nākošo — kastaņu utt., tad nekad augus nepārdozēsiet un tomēr iznāks tādas mini ārstnieciskās kūres pa nedēļai vai arī profilakse, ve­selības tiesai, tā teikt.
   Tik daudz par pulvera tapšanu, sastāvu un ražošanas īpatnībām, bet tagad par tā iedarbību.
   Tā kā es jau teicu, ja šeit ir bioenerģētiskā principa proporcija, tad vairs runa par atsevišķu augu dziednieciskajām spējām neiet, kaut gan šīs īpašības arī saglabājas un darbojas, iet runa par augu darbojo­šos vielu grupām un galvenās no tām ir 3:

1. Hlorofila augi — zaļumi pļavā, mežā, dārzā, kokos

   Ko mums dod hlorofils — bioenerģiju, elektromagnētiskos viļ­ņus, tātad dabiski palielina mūsu biolaukus. Kādreiz Latvijas laikā šo vārdu pie mums vairs nelietoja, jo par šī vārda lietošanu un veselības popularizēšanu ķīmisko zāļu korifeji parūpējās, lai šie visi veģetārie­šu biedrības locekļi ar profesoru Ozoliņu un kundzi Almu Ozoliņu u.c. tiktu aizsūtīti uz Sibīriju. Un tie, kam laimējās izdzīvot un pār­braukt mājās, atklātībā šo vārdu baidījās lietot, bet tomēr veģetārieši pagrīdē eksistēja visus šos gadus un daudziem palīdzēja izveseļoties, tai skaitā ari man. Sīkāk par to pastāstīšu grāmatā, kur es aprakstīšu, kā es dziedinu slimniekus, kādas filigrānas programmas esam abi ar brāli ārstu — naturopātu Juri Gustavu — izstrādājuši. (Juris virtuozi prot restaurēt iekšējos orgānus, sevišķi dziedzerus, ko viņš aprakstī­jis savā grāmatā "Dzīvības spēki".) Kā organisms no šiem augiem (un ne tikai no šiem — no jebkuriem dārzeņiem, diedzētiem grau­diem, ogām, augļiem u.c. nevārītiem produktiem) saņem šo bioener­ģiju? Tas ir ļoti svarīgi — tikai tad, kad šie produkti ir mutē! Kožļā- jot vai viļājot un sasiekalojot. Tādēļ arī manā kompleksā vieta ir ie­dalīta flečerēšanai, — barības sakožļāšanai, kad mutes dobumā vien­laicīgi notiek ķīmiskā, fiziskā barības pārstrāde un apstrāde, bet bio- enerģija caur apasiņoto mutes un augsleju gļotādu uzsūcas asinīs un aiziet uz epifīzi — pirmo čakru un sadalās pa pārējām čakrām vien­mērīgi. Vēderā tas vairs nenotiek, tur sāk uzsūkties vitamīni, minerāl- sāļi, mikroelementi u.c. vērtīgas vielas. Hlorofils likvidē iekaisuma procesus un dod organismam patiesu, īstu tonusu — pretēji kafijai, kas dod tonusa imitāciju. Tikko jūs redzat kaut ko zaļu — tā zināt — tur ir ari dzelzs. Un, jo tumšāki zaļš, jo vairāk dzelzs un A vitamīna! Kur nepieciešams organismā dzelzs, to zina katrs — normālai asins- radei un asins sastāvam. Tātad — ja neēdam zaļumus, it sevišķi — savvaļas spēcīgos augus — dzelzs deficītu segt ar ko citu nav ie­spējams un cilvēki ir neveseli visi, jo vesels nevar būt ar neveselām asinīm — ko gan tādas var nest organismam? Un smagi maldās tie dakteri, kas izraksta dzelzs preparātus, organisms tos atgrūž, mēs daudzreiz tik tikko esam glābuši šos dzelzs pulveru upurus. Dzelzs var izmantoties tikai tad, ja to saņem kopā ar vitamīniem, sevišķi — C, fosforu, kalciju u.c. mikroelementiem un minerālsāļiem un vis­pār — šie elementi organismā tiek uzņemti cits caur citu — visiem tiem jābūt harmoniskā proporcijā, kādu prot izveidot tikai daba un ne­vis cilvēks. Ja fosfora nav — kalcijs neizmantojas un otrādi, silīcija nav — cinks neizmantojas utt., cilvēkam ir "tumša bilde", kā saka, šajos vitamīnos un mikroelementos, tam uz sevi paskatoties jāzina, kas trūkst un kas jāapēd un cik, lai segtu šo deficītu (šādu konspekti- ņu beigās par šīm vielām arī pievienosim).
   Bez šīm vielām zaļumi, protams, satur arī daudzas citas, kā — svaigu šķiedrvielu, minerālvielas utt., bet galvenās tomēr bija šīs vie­las. Tātad "Salveo" ārstē mazasinību, palielina biolauku, uzlabo redzi.

2. grupa ir — koku mizas

   Ko tās mums dod? Kaļķi, fosforu u.c. bāziskās minerālvielas kau­liem, zobiem, endokrīnai sistēmai u.c., kā arī miecvielas, kuras dzie­dē čūlas māgā, zarnās, atindē zarnu traktu no pūstošās mikrofloras u.c. indēm, no vielmaiņas atkritumproduktiem — metobolītiem. Tā­pēc nav jābrīnās, ka mans "Salveo" pulveris atjauno zobu emalju, ār­stē parodentītu, atjauno locītavas, mugurkaulu, dziedē čūlas, atjauno
   zarnu traktu, tādējādi likvidējas arī ādas slimības, alerģijas, astma u.c.
   Senie latvieši mācēja uzturēt savus zobus un kaulus kārtībā nezi­not, kas ir cukurs un baltie milti un lietojot uzturā koku mizas, sama­ļot tās pulverī un pievienojot maizes miltiem. Padomju laikā mums li­teratūrā mācīja, ka zemnieks to darīja tādēļ, ka viņam šo miltu bija maz, un mēs noticējām.

3. grupā ir savvaļas ēdamās saknes, zīles un kastaņi

   Kāda ir šo augu kopīgā īpašība? Visi tie ir rūgti. Šis rūgtums at­jauno aknas un aizkuņģa dziedzeri, atjauno imūnsistēmu, ko no­jaucis cukurs. Protams, saknes satur arī miecvielas, pektīnvielas un celulozi, kas atjauno asinis un asinsradi, satur vitamīnus, minerālsā­ļus, mikroelementus u.c. vērtīgas vielas. Tā kopumā tagad redzam, kā šīs grupas atjauno visu organismu kopumā, nevis pa daļām, nenovērš slimību simptomus, kā to dara ķīmiskās zāles.
   Bet visa jēga tomēr vēl ir proporcijā. Ekstrasenss ar savu jušanu izveidojis biosaderigu proporciju, veidojas viens veselums, kurš at­jauno visu organismu.
   To ēd pirms ēšanas 3x dienā pa tējkarotei, smagos, gadījumos, kā koksartroze, gangrēna, insults, infarkts u.c. — 6x dienā pa tējkarotei: patur pulveri mutē — sasiekalo, ļauj, lai uzsūcas bioenerģija, tad uz­dzer zāļu tēju. Bērniem no 2 gadu vecuma pieaugušo deva, jo tiem augšanai vitamīnus un minerālsāļus vajag vairāk nekā mums, pieau­gušajiem, remontam. Mazākiem bērniem (kā arī šiem 2-3 gadīgiem) nevajag ēst šo neērto sauso pulveri, bet pievieno to visiem sakņu bie­zeņiem, salātiem un sautējumiem. Zīdaiņiem pulveri sāk dot no tā brīža, kad tos sāk piebarot ar sakņu biezeņiem un tad pa naža galam pie katras pudeles, lai nekad tiem nerodas dzelzs, hlorofila, kaļķa, fosfora, vitamīnu, minerālsāļu, mikroelementu, šķiedrvielu u.c. vielu bads, būtu normāla mikroflora zarnās un tātad — bērns (kā arī pieau­gušais) tad vienmēr būs vesels.
   Vērā ņemat arī, ka šim pulverim vēl klāt ir ari mana labā doma, lai jūs visi būtu veseli, mana mīlestība uz cilvēkiem. Tas arī nav mazsva­rīgi. Bet katra māte vai sieva, dodot šo pulveri savam bērnam vai vī­ram, vai citam tuviniekam, liekot vēl klāt arī savu domu un mīlestī­bu — pulveris strādās vēl daudz efektīgāk.
   Ja to visu zina, tad rodas vēlēšanās rafinētās baudvielas nelietot, bet… nevaram! Velk, gribas, tieksme ir nepārvarama — kāpēc — ari zinām. Ko darīt? Kā palīdzēt sev un citiem ģimenes locekļiem pār­tapšanas periodā? Es nevienu neesmu atveseļojusi, kurš būtu tur­pinājis ēst cukuru un baltos miltus. To zinot, mani pacienti cenšas atmest šīs sadzīves narkotikas, bet, kam pašam neizdodas — izdomā­ju palīglīdzekļus — biostrāvas un citus atindēšanas paņēmienus, pie­mēram, ar šķiedrvielu, miecvielu un pektīnu palīdzību labi izdodas atmest ne tikai saldummāniju — cukuru un baltos miltus, bet ari smē­ķēšanu un alkoholu. Četras dienas cilvēks lieto mūsu savvaļas augu pulveri "Salveo" vai Antona Baltā "Hodo" pa 6 tējkarotēm dienā un tad, pārejot uz 3 tējkarotēm dienā kā visos citos gadījumos, piekta­jā — septītajā dienā cilvēks jūt pretīgumu dzert kafiju, uzpīpēt, var nedzert alkoholu, neēst cukuru un baltos miltus. Vēl svarīgs ir arī ska­lošanas princips un pirts — sviedrēšanās. Tātad daudz jālieto šķid­rums, bet skatoties — kāds, ne tas, kas apgrūtina sirdi un nieres — saldinātie dzērieni, alus, buljoni u.c., bet destilēts ūdens 2 litri dienā vai zāļu tējas, dārzeņu, zaļumu, ogu, augļu naturālās, tikko spiestās sulas. Ja viss tas nelīdz, tad vienīgais gan bērnam, gan pieaugušam ir — bads un visi iepriekš minētie pasākumi pēc bada — atjaunoša­nās periodā. Bads — kā nu kuram patīk -3-7-14-21-40 dienas atka­rībā no slimības smaguma un piemērotības pakāpes. Bērnam parasti pietiek ar 1,5 dienām, lai viņš ēstu to, kas nepieciešams arī tad, kad māte stāsta — viņš nekad nav ēdis, dzīvo badā, ēd tikai saldumus.
   Bieži vien pēc kāda laika, kad šīs rafinētās baudvielas nemaz nav lietotas, uznāk "kāre" — ko darīt? Ieņemt lieku karoti savvaļas augu maisījumu "Salveo" un izdzert pāris glāzes zāļu tēju, kādu kaļķa ri­pu, burkānu sulu un viss būs kārtībā. Varbūt var nosūkāt arī kādu ka­roti medus, ja vēl ir kāre pēc salda.
   Pieaugušajiem, bet it sevišķi, ja mājās ir bērni, nepieciešams jau no rudens sagādāt "veselīgos našķus" — kaltētus augļus, plūmes, ap­rikozes, vīģes, dateles, rozīnes, ābolus, bumbierus, ķiršus vai citas ru­dens vēlās ogas — pīlādžus, bārbeles, mežrozes, vilkābeles, aronijas, cidonijas, smilšērkšķus, irbenājus, kā ari maksimāli saglabāt šīs ogas svaigā veidā pakārtas šķūņos vai saglabātas zem sudrabūdens — bur­kā ar ogām un ūdeni uz 10 minūtēm iemet sudraba monētu vai priek­šmetu. No pārējām ogām, kuras tā ziemai nesaglabā, kad izspiež su­lu, tad pārpalikušo masu izkaltē un samaļ pulveri — šie pulveri ir ļo­ti garšīgi, it sevišķi, ja tos sajauc kopā pēc principa — asās ar mai­gajām. Ar tiem var dekorēt saldos ēdienus, krēmus, putukrējumus, veidojot krāsainas joslas, segmentus u.c.

4. punkts. Sulu dziedniecība

   Nākamais punkts mūsu atveseļošanās kompleksā ir sulu dziednie­cība. Kādas sulas sezonas laikā būtu vēlams dzert profilaksei? Cilvē­kiem, kuri uzturā absolūti neko vai gandrīz neko nelieto svaigā veidā, pat šīs profilaktiskās devas jau ir ārstnieciskas. Jaunu grupu uz gadu atveseļot es ņemu rudenī, tā kā sāksim ar ziemas sulām.
   Ziemas sulas slimniekiem iesaku sākt lietot tūlīt pēc Mārtiņiem, pieļaujot, ka Mārtiņos viņš vēl gribēs apēst tradicionālo zosi un tikai pēc tam sākt "jaunu un skaistu dzīvi". Tātad, no 1. novembra katru dienu izdzert pa glāzei burkānu un ķirbju sulas. Ja nu kāds no jums sasparojas un ir gatavs dzert vēl kādu sulu, tad tā varētu būt svaigo kāpostu sula. Taču pāris simtus gramu svaigo kāpostu var jau no­grauzt arī tāpat vai pagatavot salātus. Toties kuņģa čūlas slimnieki, kā arī hroniski alkoholiķi svaigo kāpostu sulu lieto jau kā ārstniecisku līdzekli, lai tiklu vaļā no savām kaitēm. Profilaksei var dzert arī bie­šu sulu — ceturto daļu glāzes dienā. Taču to nedrīkst lietot tūlīt pēc izspiešanas, tai jāļauj nostāvēties vismaz 4 stundas. Tas tāpēc, ka su­lā ir indīgas gaistošas vielas, kurām jāļauj iztvaikot. Praksē vislabāk ir darīt tā: vakarā sulu izspiest, bet no paša rīta izdzert. Līdz ar to tā varētu būt pirmā no dienā paredzētajām sulām. Pusdienas laikā var dzert ķirbju sulu, jo tās pagatavošana neprasa lielu darbu, pēcpusdie­nā — svaigo kāpostu sulu, bet vakarā — burkānu sulu, jo to tīrīšana ir darbietilpīga. Visas šīs sulas jālieto tik ilgi, kamēr dabā parādās pir­mās pienenītes un nātres, no kurām var gatavot salātus. Tagad no zie- » mas sulu profilaktiskās lietošanas var arī atteikties. Vienīgi tad, ja tās tiek lietotas ārstnieciskos nolūkos, to lietošana ir jāturpina līdz tam laikam, kad jau var sākt spiest sulu no šiem zaļajiem augiem. Profi-
   laksei zaļo sulu lieto līdz pirmajām zemenēm, bet ārstnieciskos nolū­kos — līdz pirmajam sniegam (Mārtiņiem).
   Sulas pavasarī. Kādai jābūt zaļās sulas proporcijai? Lai pagata­votu vienam cilvēkam vienai dienai nepieciešamo sulu, ņem pa saujai nātres, vārpatas, virzu. Pa saujai tādēļ, ka no katra šī auga var spiest arī monosulu un lietot atsevišķi pa glāzei dienā: glāzi virzas sulu, glā­zi vārpatu sulu utt., bet pārējos augus nelielā daudzumā var tām pie­vienot: 5 pieneņu lapas, 5 kļavu lapas, 5 gaiļpiešu lapas, 1 kliņģeriti, 1 gurķamētru, arī 1 burkāna lakstu, 1 biešu lakstu. Visus šos augus samalt ar parasto gaļas maļamo mašīnu vai arī spiest elektriskajā su­lu spiedē. Masu ielieciet marlē, kas uzlikta uz bļodiņas, ielejiet desti­lētu ūdeni līdz bieza krējuma konsistencei un nospiediet. Tā jūs iegū­siet 200 vai pat 300 gramus sulas. Lai šādi pagatavotu sulu 4-5 cil­vēkiem, jums nāksies patērēt ne vairāk kā 15 minūtes laika. Parasti viss šis process cilvēkus atbaida. Viņiem šķiet, ka augu savākšanai, samalšanai un izspiešanai aizies turpat vai puse dienas. Taču ticiet, vairāk par stundas ceturksni visa šī procedūra neprasa. Tāpēc nebai­dīsim sevi jau iepriekš, bet labāk ķersimies pie darba, spiedīsim šo sulu, lai organisms varētu saņemt hlorofilu nevis no kaltētiem, bet gan dzīviem augiem. Lai cik labs ir "Salveo" pulveris, dzīvu savva­ļas augu sula ir daudzkārt iedarbīgāka. Arī tad, ja to sastāvā ir tikai kādi seši vai septiņi augi. Protams, atkarībā no diagnozes ārsts natu- ropāts vai ekstrasenss katram ieteiks individuāli, kādu monosulu un cik lielā daudzumā lietot. Piemēram, cilvēkam, kas sirgst ar bronhītu, astmu, kuriem ir traucēti vielmaiņas procesi vai alerģijas, noteikti va­jadzētu lietot māllēpju sulu: divas nedēļas pa ceturtdaļglāzei dienā. Kā ar roku tiks atņemti ieilgušie klēpi, bronhīti, visas alerģijas. Taču arī te ir jāievēro viens noteikums — nedrīkst lietot uzturā cukuru un baltos miltus. Toties cilvēkiem, kam ir paplašinātas vēnas, vajadzētu 10 dienas dzert kastaņu ziedu sulu: trīsreiz dienā pa ēdamkarotei, at­šķaidot uz pusi ar ūdeni. Struteņu sula būtu jālieto potenciālajiem vēža slimniekiem, kā arī cilvēkiem, kam ir iekaisumi un čūlas. Kādu daudzumu struteņu sulas drīkst lietot? Latviešiem ir tāds savāds para­dums — ja kaut ko nedrīkst lietot daudz, tad viņi to labāk vispār ne­lieto. Mēs visi esam iebaidīti, ka toksisko augu lietošana ir kaitīga.
   Piemēram, vaivariņi. Tādu devu, kas jau būtu toksiska, cilvēks nemaz nevar iedzert. Līdzīgi esam baidīti arī ar strutenēm. Viens otrs pat do­mā, ka pietiek uzlikt struteņu lapiņu uz mēles, lai cilvēks jau būtu pa­galam — i sveiki nepaspēs pateikt. Tik traki toksiska struteņu sula pa­tiesībā nemaz nav. To lietojot, jāievēro, lai 1 grams sulas atbilstu vie­nam kilogramam svara. Tātad, ja cilvēks sver 60 kilogramus, tad viņš drīkst lietot 60 gramus struteņu sulas dienā. Šis daudzums uz pusi jāatšķaida ar ūdeni un jāsadala trim reizēm. Praktiski tas ir pusotras ēdamkarotes 3 x dienā. Struteņu sula patiešām satur pretvēža vielas, kurām šobrīd vēl nav nosaukuma. Tās saglabājas arī pēc vairāku stundu vārīšanas vai mēnešiem ilgas raudzēšanas. Tātad — nebaidī­simies no strutenēm. Profilaksei lietosim tinktūru, bet vasaras mēne­šos neatteiksimies arī no sulas. No strutenēm pagatavots pretvēža preparāts Blastofags.
   Cilvēki, kuriem ir paplašinātas vēnas, rudeņos 30 dienas var lietot burkānu sulu, bet ziemā — sakaltētus kastaņus vai kastaņu tinktūru. Ekstraktu var dzert trīsreiz dienā pa ēdamkarotei, bet kastaņus ir jā­lieto šādi: pusi kaltēta kastaņa samaļ pulverī un vai nu norij tāpat ar ūdeni, vai arī sajauc uz pusi ar medu. Kādas sulas un sulu kokteiļus lietot tai vai citai diagnozei — to ārsts naturopāts vai ekstrasenss no­saka individuāli. Visam gadam, atbilstoši gadalaikam.
   Kuru no sulām profilaksei rudenī varētu dzert visi bez izņēmu­ma? Kabaču sulu, lielo gurķu sulu, patisonu sulu — pa glāzei dienā visu septembri.
   Nezinu, kāpēc cilvēki vasaras mēnešos tik nelabprāt lieto ogas. Ja dārzeņus mēs ēdam 5-6 reizes mazāk nekā vajadzētu, tad ar ogām stāvoklis ir daudzkārt bēdīgāks. Tās lietojam 8-14 reizes mazāk nekā vajadzētu. Tātad — faktiski nemaz. Vienīgās ogas, ko atzīstam, ir ze­menes. Bet, tikko ir runa par baltajām vai sarkanajām jāņogām un, nedod Dievs, par kādu no vēlajām rudens ogām — vilkābeli, bārbali, irbenāju, pīlādžiem, aronijām, tūlīt pat savelkam seju grimasē un pu­rinām galvu. Tās, lūk, esot skābas, negaršīgas. Bet kādēļ mums tās šķiet tik skābas? Tādēļ, ka organisms cieš no cukura pārbagātības vai arī no kaļķa vai fosfora trūkuma. Tāpēc zobi "atmizojas", ka nav spē­jīgi panest pat šīs organiskās skābes. Ja arī jums ir tāda pat reakcija skābām ogām, iesaku lietot kaļķa glicerofosfāta tabletes un "Salveo" pulveri, kura sastāvā ir koka mizas, kas savukārt satur zobus un kau­lus stiprinošus mikroelementus. Salveo pulveri, lai atjaunotos zobu emalja, uz nakti var aizlikt aiz lūpas. Kamēr zobi pie skābajām ogām un augļiem vēl nav "pieraduši", nekas cits neatliek, kā spiest sulas un sūkt tās ar salmiņu. Bet, ja zobi vairs "neatmizojas", ogas var apēst arī tāpat — vismaz 4 glāzes dienā. Aktuāls jautājums — cik ilgi sav­vaļas augu sulu drīkst uzglabāt? Pieļauju, ka zaļo sulu, tāpat arī ogu sulu, ledusskapī varētu uzglabāt līdz nākamajai dienai, taču vēlams to labāk nedarīt. Burkānu, svaigo kāpostu sula, arī ķirbju sula praktiski nav saglabājama. Sulas vēlams izdzert pusstundas laikā pēc to izspie­šanas, bet, ja nu tās tomēr nepieciešams uzglabāt, tad ne ilgāk kā 4-5 stundas. Ilgāku laiku uzglabājot, fermenti iet bojā un sulu vērtī­ba zūd ar katru minūti. Ārzemēs izspiest sulu no savvaļas augiem pro­blēmas nerada. Tur ir visdažādākās sulu spiedes — pat bāros un res­torānos. Toties mēs to darām tikpat primitīvi, kā akmens laikmetā. Cerēsim, ka nākotnē ērtas suluspiedes parādīsies arī pie mums. Kādā no "Ulmaņa laiku" grāmatām esmu izlasījusi šādu frāzi: "… ņemam zaļumspiedi un spiežam sulu." Šādu zaļumspiedi man nav laimējies redzēt pat muzejā. Parasti cilvēki jautā: kā mūsu ražotās gaļas maļa- mās mašīnas reaģēs ar augos esošo C vitamīnu un vai šīs sulas vairs esot vērtīgas. Par to nebūtu pamata uztraukties. Reakcija notiek pašā sākumā, uzsākot malšanu. Krāsu ir mainījuši tikai kādi pāris centi­metri augu masas. Taču jau pēc pāris sekundēm reakcija ar metālu vairs nenotiek un samaltā augu masa ir koši zaļa. Neko darīt, šīs ne­ērtības kaut kā jāpacieš, jo emaljētu gaļas maļamo mašīnu mums diemžēl nav. Vienīgā, ko savā mūžā esmu redzējusi, ir izgatavota 1890. gadā un tā atrodas Kuldīgas Katrīnas baznīcā.
   Kādas vēl varētu būt problēmas un grūtības? Faktiski šeit pa sezo­nām ieteikts sulu minimums, lai organisms būtu vesels. Prakse rāda, ja mēs, sevišķi vasarā un ziemā no tām atsakāmies, veselība sāk zust, bet tādam, kas neveselīgu uzturu visu mūžu baudījis, šie sulu daudzu­mi jau ir stipri ārstnieciski, var tikai pabrīnīties, ko dara viena naba­ga burkānu glāze dienā vai selerijas sulas glāze. Cilvēkus baida sulu spiešana un viss, kas ir nepierasts, šķiet sarežģīts, bet, tikko mēs pie šī darba pierodam, tas veicas arvien ātrāk, sevišķi tiem, kam ir darba iemaņas vispār. Skaidrs, ka tas ir neaprakstāmi skumji — salīdzināt mūsu sievietes virtuves tehniku un rietumu sievietes. Bet neko nevar darīt, valsts par sievieti vēl joprojām nerūpējas un mums jāiztiek ar to, kas ir, kaut vai ar Harkovā ražoto elektrisko sulu spiedi, kura it kā ar katru gadu kļūst modernāka pēc dizaina, bet ne pēc darbošanās kvalitātes — sula spricējas gan pa to caurumu, kur tai jātek, gan pa to, kur jānāk izspiestai masai tā, ka pus virtuve un tuvākā siena pēc tam būs grūti sakopjama, nerunājot par priekšmetiem uz galda, ska­pīšiem un pašu spiedēju. Lūkosim, ko te varam izdomāt — uz cauru­ma, pa kuru izsviedīsiet sauso masu, uzmauciet virsū kulīti, kuru pie­stipriniet (lai nav jāpietur ar roku) ar dzelzīšicm, kas satur vāku, bet zem tā, kur tecēs sula — liekot lielu, platu krūzi, jo strūkla ir izplū­dusi un spricējas. Šie divi pasākumi tomēr cik necik pasargās jūs no lielākiem blakus darbiem un sulu spiešana ar šo mašīnu nebūs tik at­baidoša, ja vien šī mašīna briesmīgi nerūks un nedrebēs (tad ir tāda sajūta, ka jūs kopā ar šo mašīnu ejat gaisā kosmosā). Pēc katras sulu spiešanas, ja to darāt vairākas reizes dienā, mašīna nav jāmazgā, jo tā nerūsē. Izskalojiet mašīnu uz nakti un tūlīt slapju salieciet, lai no rīta jau var spiest, un daļas nepazūd. Sevišķi mazā virtuvītē. Ir arī Rīgas ražotā sulu spiede pie "Straumes" ražotā kombaina, bet 20 gadu lai­kā tā nav uzlabota un darbam ikdienā galīgi neder (tāpat, kā viss kom­bains kopumā). To izgudrotāju vajadzētu vienkārši sodīt par ļaužu krāpšanu — lai varētu iztīrīt kastīti, kurā krājas sausā, izspiestā ma­sa, jāņem skrūvgrieznis un jāatskrūvē 2 skrūves, tad jāpieskrūvē pēc izbēršanas atkal atpakaļ un tā katru reizi, kad kastīte pilna (ja skrūvī­tes nepazudīs jau pēc pirmās reizes un, protams, ja sievietei būs skrūvgrieznis). Mikserī nevar saputot neko, jo tas atrodas uz silta mo­tora — olas sasilst fantastiskā šķidrumā un putukrējums labākā gadī­jumā saiet sviestā vai "lielajā" utt. Kam nav pat šie aparāti, jārīvē ar rokām. Vasaras zaļumu sulas arī var spiest caur šo mašīnu, bet var arī samalt gaļas mašīnā un spiest caur marli. Savā salonā "Salveo" mēs tā darījām un amerikāņu tūristi brīnījās, kā mūsu meitenes spiež un sula tek caur pirkstiem un trakā sajūsmā sauca: "O, natūrai!" Jo do­māja, ka šis paņēmiens, aizgūts no pirmatnējiem cilvēkiem, ir daudz veselīgāks. Viņi pat iedomāties nevarēja, ka mums ne tikvien mājās, pat sabiedriskajā ēdināšanā nav sulu spiedes un viņi mums stāstīja, ka viņiem daudzos bāros Dānijā, Holandē, Skandināvijā, Kanādā var sa­ņemt cik unces gribi — kviešu asnu, nātru, lucernas, ceļmallapu vai jaukto zaļumu sulu. Varbūt mums arī nāks tādi laiki? — Cerēsim. Bet pašlaik neskumsim pēc tādiem aparātiem, bet darīsim, ko varam ar rokām. Izspiestās masas nemaz nevajag sviest prom, pievieno kādu karoti rupjo miltu un olas un cep kotletes. Ļoti garšīgi, garšo gandrīz kā kartupeļu pankūkas. Var arī sakaltēt un pulveri ziemā likt pie sa­lātiem vai ēst tāpat veselības pēc.
   Zaļumu sulu 5-7 cilvēkiem es spiežu 15-30 minūtes. Ja neticat, uzliekat galdā pulksteni un jūs paši būsiet pārsteigti, cik maz laika tas aizņem un pie tam, iemanoties — ar katru dienu mazāk! Arī svaigā gaisā esat spiesti pabūt ar groziņu un paskraidīt pēc zaļumiem un pa privātmājiņām un dārziņiem — kurš gan tev liegs nezāli. Un nav ko fantazēt, ka pilsēta — visi mani slimnieki spiež Rīgas zaļumus un vi­si ārstē milzu vainas — uzsūcas miomas un fibriomas, atjaunojas viss organisms, tā kā tās ir tukšas runas par tiem sunīšiem, kas čurā uz nāt­rēm un dzērājiem — pasakiet, kurš ir redzējis kādu dzērāju vai suni brienam nātrēs un čurājot? Lai kā viņš būtu piedzēries, ies aiz stūra, ne nātrēs, bet suns meklēs koku vai stabu un ar varu tu viņu nātrēs ne­dabūsi, esam joka pēc mēģinājuši — tie visi ir sliņķu lozungi. Iļģu- ciemā man slimas cietumnieces plūca sētā putekļainās pienenes un ceļmallapas un ārstēja savas čūlas un sastrutojumus visiem par brīnu­mu. Tā kā nav ko koķetēt ar tiem putekļiem un nitrātiem — nitrāti ra­da lielāku acidozi tiem, kas ēd cukuru un konditorejas izstrādājumus, pārējiem bāziskie minerālsāļi tos netralizē. Tāpat ir ar radioaktīvām vielām — tās uzkrājas tikai acidozā un citādi piesārņotā organismā. Praksē pierādām, ka, ja nelieto cukuru un baltos miltus, pektīni un šķiedrvielas stronciju un rādiju izvada ārā un īsā laikā. Ukrainā un Baltkrievijā to pierādām masveidīgi. Tai glāzei tos zaļumus nemaz nevajag tik daudz — vienu kārtīgu sauju, ja jau nātres u.c. zaļumi pa­augušies savus 30-40 cm, jo tīru sulu vajag tikai 100 g, ja uz samal­tās masas uzliesiet vēl lielo pusglāzi ūdens, tur vēl būs koncentrēta sula 100 g. Nav svarīgāku darbu par šo sulu spiešanu un dienas dar­bu gūzmā sev vajag pajautāt — vai esmu šodien izdarījis pašu svarī­gāko — veselības saglabāšanai vai atgūšanai —jo, ja nebūs paša sva­rīgākā, tad pārējais ir nesvarīgs un nevajadzīgs. Pa šīm 30-45 minū­tēm nekādus kalnus neapgāzīsiet, ticiet man! Daudzi jautā — vai ša­jā laikā arī jālieto "Salveo", "Hodo" pulveri. Jā — ir, jo sulu mēs spiežam tikai no dažiem augiem, it sevišķi maz ir to augu, no kuriem dzenam sulu 1 glāzi dienā un vairāk, bez tam šajā pulverī ir mizas un daudz dažādas ēdamas savvaļas saknes, bet jūs taču arī vasarā ne­graužat mizas un neēdat, piemēram, pieneņu, dadžu, vībotņu u.c. sak­nes? Tātad, tikko jūs pārtrauksiet ēst šos savvaļas augus, organisms atkal cietīs no dažādu vielu deficīta, nemaz nerunājot par to, cik kai­tīgs ir pārtraukums, ja atjauno kādu orgānu. Bet cilvēki iebaidīti ar ķī­miskām zālēm un jautā, kad jātaisa pārtraukums, kad organismam "jāatpūšas", man brīžam zūd pacietība par šo neizpratni un es nekriet­ni atbildu — kad apnīk dzīvot, tad vairs neēd, cilvēkiem grūti saprast, ka tie ir uzturlīdzekļi, kaut gan reizē arī ārstnieciski.
   Mazliet es iedošu kādas receptes arī sulu kokteiļiem dažādām sli­mībām vai tādu augu sulas, ko dzer mazos daudzumos. Lai Dievs Jums stāv klāt, pārvarot šo materiāla pretestību, spiežot sulas — dzī­vības devējas!

Sulu iedzeršanas metodika

   Kādi to papildinājumi un kādas varētu būt grūtības iesācējiem?
   Pirmā grūtība — negaršo kādam, piemēram, biešu sula ar visu to, ka dzeram to 4 stundas pēc izspiešanas — it kā nu tai dūšu mudināt nevajadzētu, bet diemžēl vēl arvien tā ir pretīga. Atliek pievienot ne­daudz skābo ogu sulu un šī sula ir katram, ja ne ar sajūsmu, tad vis­maz iedzerama gan. Daži tomēr viņu ar visu to nevar iedzert pirms ēšanas — atkal izsauc vemšanu. Brīžam tā ir tīrīšanas reakcija, brī­žam — vienkārši par daudz liels kairinājums māgā. Tad dzerat ēša­nas laikā vai pēc ēšanas. Bērniem pietiek ar 1 ēdamkaroti dienā un to var pievienot borščam, biešu zupām, salātiem.
   Ja negaršo ķirbju sula — ari tai var pievienot ogu sulas, ja vēlas — medu un minerālūdeni — veidosies brīnišķīgs kokteilis, kuru var sūkt caur salmiņu. Ja visa ģimene dzers, tad arī bērns to darīs. Visiem ve­selības pasākumiem jābūt kopīgiem visai ģimenei, citādi bērns redz, ka vārdi nesakrīt ar darbiem.
   Tātad, ja netīk monosulas — veidojam jaukumus, līdz sula šķiet iedzerama.
   Zīdaiņus sāk piebarot visdrošāk ar gaišajām — bezkrāsainākajām, gaiši zaļajām vai baltajām sulām — vārpatu, gārsi, citronu, svaigo kāpostu, gurķu, puķkāpostu, kabaču, topinamburu, patisonu, ķirbju. Sāk pa pilieniem, līdz 3 mēnešos jau dzer 200 g dienā, arī zīdaiņiem var veidot asorti, ja tam viena sula negaršo. Vēlāk piedāvā sarkanās sulas — ogu, biešu un kā pēdējās dzeltenās — ķirbju, burkānu, dzel­teno ogu — smilšērkšķu, lāceņu, jāņogu, pīlādžu sulas.
   Uzglabāt ilgi šīs sulas nevar. Maksimums 6-8 stundas. Arī vasa­ras zaļo sulu. Struteņu sula gan var stāvēt 2 gadus — norūgst un stāv. Ogu sulas var saglabāt ledusskapī no pāris dienām līdz 2 mēnešiem — atkarībā no miecvielu un organisko skābju daudzuma tajās. Visas su­las vajadzētu dzert caur salmiņu — tās tiks labāk sasiekalotas.
   Ja bērns vēl nedzer jusu sulas, neskatoties uz visām "viltībām", tas nozīmē, ka ir jāpabadojas šim bērnam kaut 2 dienas — uz ūdens (viegli izdarīt vasarnīcā, ceļojot vai, ja badojas visa ģimene). Tāda bada laikā organisms atindējas, bāziskojas (skābju-bāzu līdzsvars or­ganismā atjaunojas) un, ja nelieto vairs ne grama cukura un baltos miltus — cilvēkam dabiskās sulas un uzturs vairs neliekas pretīgs.
   ^

5. punkts. Ārstnieciskais uzturs

   Par ārstniecisko uzturu varētu runāt gari un plaši. Taču namamā­tei garas spriedelēšanas neder, viņa visu grib uzzināt ātri un skaidri. Ārstniecisko uzturu mēs varam diferencēt. Atkarībā no diagnozes ārsts naturopāts vai zinošs ekstrasenss var dot padomu, kādiem au­giem un kādiem dārzeņiem ārstnieciskajā uzturā būtu pievēršama gal­venā uzmanība. Tie būs tīri praktiski padomi, kā noteikt, kuri vitamī­ni mūsu organismam trūkst, kas trūkst, kas un cik būtu jāapēd, lai šo deficītu likvidētu. Ja cilvēks zin, kas viņa organismam trūkst, un, ja viņš lieto uzturā tikai tos augus un dārzeņus, kas šo deficītu likvidē — to tad arī varam saukt par ārstniecisko uzturu. Normāls un veselīgs uzturs būtu jālieto katru dienu, katrā mājā un katrā ēdienreizē. Tāpēc skatīsimies, kāda tad ir veselīga uztura shēma. Ko mēs ēdam, kā uz­sākam ēdienreizi? Ja jūs profilaktiski lietojat smilšērkšķu eļļu, lai or­ganismam pietiktu A, E, D un K vitamīni, tad dienā jāsāk ar tējkaro­ti šīs eļļas, ko ieņem tukšā dūšā. Taču, ja ir jāievēro ārstnieciskais uz­turs, jo, teiksim, progresē redzes slimības vai arī ir vaļējas čūlas, ādas slimības, tad smilšērkšķu eļļa jau ir jālieto pirms katras ēdienreizes. Vispirms smilšērkšķu eļļa, tad augu pulveris "Salveo", uzdzerot zāļu tēju, pēc tam, ja vēlaties, var būt mumijo šķīdums vai kāds ekstrakts, tinktūra, ko ieteicis ārsts naturopāts. Nākamais solis — glāze sulas, kas ir paredzēta šai ēdienreizei, un tikai pēc tam varam ķerties pie zaļbarības, salātiem, ja tādi ir paredzēti.
   Kas būtu jāēd brokastīs? Kas launagā? Brokastis ar launagu var arī apmainīt vietām. Ja jūs uz darbu skrienat agri, tad jau iepriekšējā vakarā var pagatavot, piemēram, vinegretu (ziemā). Tas ir pavisam vienkārši: biete, skābs gurķis, sīpols, nedaudz zaļumu, ķimenes un eļ­ļa. Šis vinegrets neapnīk nekad. Gluži pretēji, ja kādu rītu pēkšņi tā brokastīs vairs nav, ģimene jūtas ļoti nepatīkami pārsteigta. Biešu sa­lātu komponentus, protams, var mainīt. Ja vakar tos gatavojām ar za­ļajiem zirnīšiem, pupām, tad rīt izmantosim sieru. Variantu ir daudz. Piebildīšu, ka, ja biešu salāti brokastgaldam pagatavoti vakarā, tie pat ir garšīgāki, nekā tikko meistaroti.
   Kā izskatīsies brokastu pasniegšana? Namamāte no ledusskapja izņem bļodiņu ar biešu vinegretu, tad biešu sulu, termosā - no vaka­ra uzlietu zāļu tēju. Var likt galdā arī maizi — kviešu karašu vai rupj­maizi, ari sieru, olas, pie kā tik ļoti esam pieraduši. Taču visa pama­tā, protams, ir vinegrets un "Salveo" pulveris, zāļu tēja un sula. Smilšērkšķu eļļa. Veidojas ļoti bagātīga ēdienreize. Tiesa, nepavisam ne tāda, pie kādām esam raduši līdz šim, kad liekam galdā biezpienu, sieru, olas, desas utt. Organisms visus šos vienā ēdienreizē uzņemtos koncentrētos olbaltumus nav spējīgs sagremot. Tas var sagremot tikai vienu no tiem. Bet pārējie sapūst un kļūst par indēm. Bez augu valsts klātbūtnes nedrīkst būt neviena ēdienreize.
   Toties, ja no rīta ir brīvāks laiks, brokastis varat pārcelt uz launa­gu. Ja tā, tad vāriet biezputru. Arī mūsu senči no rītiem ēda biezput­ras. Parastākās bija no rupjā maluma miltiem — rudzu, kviešu, mie­žu. Protams, ja visu ziemu diendienā rītos pasniedz vienu un to pašu putru, tad nav nekāds brīnums, ka to vairs acīs negribas redzēt. Taču no rupjā maluma miltu biezputrām organisms saņem fluoru — zo­biem un kauliem, visus B grupas vitamīnus, šķiedrvielas, olbaltum­vielas un daudzus citus elementus. Pasniegt biezputru galdā var šādi: ar medu, ar ievārījumu, ar sviestu vai ar krējumu. Bet ne jau piedevas ir svarīgas, bet gan pati putra. Odenī un nevis pienā vārīta. Pienu, ja vēlaties, varat dzert klāt atsevišķi, taču zāļu tēja tomēr ir labāka. Lai izvairītos no viendabības, varat vārīt arī griķu, auzu pārslu, prosas biezputras. Bet nekādā gadījumā — mannas vai slīpēto rīsu. īstus rī­sus, kādus tos devusi daba, mēs nemaz neesam redzējuši.
   Kā varētu izskatīties pusdienas? Noteikti galdā ir jāliek zaļbarības salāti. Kādi tie varētu būt ziemā? Dažādi. Svaigo kāpostu, skābo kā­postu, rutku, kāļu, rāceņu, puravu, pētersīļu, seleriju sakņu utt. Pro­tams, tiem klātlickami ir arī sīpoli, ķiploki, zaļumi, ķimenes un eļļa vai eļļas mērce. Kā jums labāk garšo.
   Toties pavasara sākumā var jau gatavot savvaļas zaļumu salātus: no nātrēm, pieneņu, kļavu, liepu, gaiļpiešu lapām u.c. Tuvāk vasarai jau būs parādījušies redīsi, lapu salāti, vēl pēc kāda laiciņa — arī gur­ķi, tomāti, saldie pipari, svaigie kāposti. Un tad jau arī rudens nostā­jies pie sliekšņa ar visām savām bagātībām. Šai gadalaikā problēmas ar zaļbarību nerodas. Pusdienās var ēst dažādu dārzeņu sautējumus, pildījumus, pākšaugu ēdienus, sēņu ēdienus… Būtu tikai vēlēšanās un izdoma. Šodien cilvēki pārsvarā prot lietot uzturā tikai gaļu ar kar­tupeļiem vai makaroniem, bet veģetārais uzturs viņus nez kādēļ atbai­da.
   Ko lietot vakariņās? Neko daudz. Var grauzt kāli, burkānus, kā­postus, riekstus, kaltētus augļus (vasarā — svaigus), ogas utt. Bet uz nakti var izdzert glāzi zāļu tējas un, protams, "Salveo". Taču vislielā­kā problēma mūsdienās ir ar brokastīm. Mums ir iestāstīts, ka pats svētākais pienākums ir — tūlīt pēc pamošanās sēsties pie brokastu galda. Lai gan cilvēks vēl absolūti neko nav padarījis, neko no sava organisma nav patērējis, bet jau ir noskaņots uz ēšanu. Brokastis, pro­tams, ir jāēd, taču ne jau tūlīt pēc miega. Senāk latvieši cēlās agrā rī­ta gaismiņā un vispirms gāja apdarīt kādu darbu. Tikai, labi pastrādā­jis, pēc stundām četrām viņš sāka domāt par brokastīm. Bet tad jau tās bija godam nopelnītas. Nekādi cepeši galdā netika likti. Ēda tās pašas biezputras, par kurām jau minēju iepriekš, dārzeņus, piena pro­duktus, olas. Un vēl daži vārdi par vakariņām.
   Vakariņās ar ēšanu nevajadzētu pārspīlēt. Organisms naktī attīrās, atskābējas, šūnas atjaunojas, bet, ja tam visu nakti ir jāgremo barī­ba — nekāda atjaunošanās un tīrīšanās nenotiek.
   Bet tagad pavisam īsi pieskarsimies sestajam punktam.
   Lasītāji man raksta un arī pēc lekcijām jautā — kas ir natūrists un ko tas ēd, bet tie, kas kaut ko par viņiem zina, saprot, ka tas ir ļoti la­bi, bet domā, ka tie ir dievcilvēki un mums, mirstīgajiem, nekad tādu līmeni nesasniegt. Nav jau tik traki, kaut arī jūs netaisītos par veģetā­rieti kļūt, no natūristiem var paņemt daudz un lai paliek morālam sti­mulam mazs gaļas gabaliņš, bet ēdiena nosaukums lai nāk no ēdie­na — sakņu, sēņu, zirņu, zaļumu u.c., bet ne no gaļas, kā tas tagad ir iegājies no sabiedriskās ēdināšanas, kad tās ēdienkarte mums piedāvā gaļu ar "garnieri". Fantastika. "Izgarnētā gaļa". Kad kāda tauta tā ir ēdusi? Kanibāli? (Ari šaubos.) Manā grāmatā ir pietiekoši daudz re­cepšu, lai katrā sezonā vismaz mēnesi neatkārtotos neviens ēdiens. Un visi ēdieni ir tuvu naturopātu ieteiktajiem, jo arī natūristi vāra kar­tupeļus, bietes, sēnes, pākšaugus un ēdienreižu iztirzājumā jūs redzat naturopātu ēdienu ieteikumus ikdienai. Ēdienkartes shēma esot brī­nišķīga, bet ko darīt tajās dienās, kad visu dienu neesi ēdis? Tad jūs varat izvēlēties jebkuru ēdienreizi — vai nu brokastojot, vai pusdie­nojot, vai vakariņojot. Nav nekādu dzelžainu likumu ēdienreižu ieda­lījumam.
   Vēl jautā — ko darīt, ja nevar ēst vienādos laikos?
   Ēst katru dienu vienā un tai pašā laikā nemaz nav loģiski — nevis pulkstenī jāskatās, kad ēst, bet jāieklausās vēderā — tas ir izsalcis, vai nē? Vienīgais kritērijs ir — izsalkums! Un nevis arī — apetīte! Ape­tīte latviešu cilvēkam kaut ko apēst ir vienmēr, kaut vai naktī pamo­dinot, nejauksim jēdzienus. Un jāapēd tik daudz, līdz izsalkums ir ap­mierināts, un ne vairāk. Palasiet Bībeli, kas tur ir teikts par tiem, kas pārēdas, — kas tos gaida…
   Kā es varu ēst šodien pīkst. 13.00, kad rakstu šo grāmatu, tāpat kā vakar 13.00, kad raku dārzu? Loģikas nekādas. Jāēd atkarībā no ka­loriju patēriņa, tātad — ēdienreizes mainīsies. Bīstami ir ievērot no­teiktās stundās ēst arī tāpēc, ka bieži vien mūsu apstākļos jūs to ne­kad nevariet ievērot, bet organisms tā ir nu iedresēts un viņš prasa — izdalās kuņģa skābe, aizkuņģis sāk pats sevi "ēst". Tā nevajag ņirgā­ties par organismu. Paši gastroenteroloģijas profesori, tā rīkojoties, ir saslimuši ar čūlu.
   Dabīgais — naturālais uzturs. Ēdot Radītāja barību, mēs sakop­jam savu ķermeni, mēs gādājam ne tikai par garu, bet arī par Dvēse­les templi. Dvēselei grūti klājas netīrā, nesakoptā mājā. Antropologi mums stāsta par civilizācijām un tautām, kuras viņi ir pētījuši, un zi­ņo par vēl tagad izolēti dzīvojošām cilvēku rasēm, kuri ēd pilnīgi da­bisku barību — ka šie cilvēki nezina, kas ir nervu darbības traucēju­mi, nezina, kas ir jauniešu noziedzība, slikta uzvedība, noziegums, nezina, kas ir Fizisks un garīgs pagurums. Amerikā, Austrālijā, Japā­nā jau sen iesākusies natūristu kustība, pie mums — nesen un pirmie bija armēņi, manā klubā ir 15 natūristi un viņi biedrojas ar ārstiem — naturopātiem Juri Gustavu un Juri Averčenko. Pārējie mēs esam tap­šanas stadijā. Dabiskais uzturs mums, pirmkārt, dod kosmisko bio- enerģiju, ko gan nedod vārīts uzturs un dzīvnieku valsts produkti, kat­ram cilvēkam, kurš jēdz kaut ko no bioenerģētikas, ar to vien nepie­tiek, lai ēstu dabisku uzturu. Bet, pirms mēs uzsākam sarunu par to — ko ēst, vispirms parunāsim — kad ēst. Mums viss jāsāk mācīties no jauna. Ko līdzēs, ja mēs zināsim par naturālo uzturu, ja nezināsim, kā pareizi ēst un cik. Lai noskaidrotu — cik, tad vispirms jārunā, ka mēs vairs nejauksim jēdzienu — izsalkuma sajūta un apetīte. Tās ir divas dažādas lietas. Apetīte latviešu cilvēkam (arī slāvu) ir vienmēr — pa­modini ar kūpinātas vistas kājiņu kaut nakts laikā — dod tik šurp — bet vai ir izsalkums? Un ēst tik daudz, lai apmierinātu izsalkumu, bet nevis tīri tehniski vairs nevar ieēst. Kā kontrolēt, kā apstāties? Kad šķiet, ka nu jau izsalkums aprimis — 10 minūtes neēdat, pamazgājiet traukus un jūs pats pabrīnīsieties, ka pirms 10 minūtēm vēl ieēst va­rējāt, bet nu vairs nē, jo, lai nostrādātu bremzes, tam nepieciešams ne­daudz laika, jo mēs ēdam par ātru, turpretī "flečerējot" — ēdot visu barību rūpīgi sakošļājot līdz šķidrai konsistencei — bremzes paspēj nostrādāt laikus. Šādā kārtā mēs mazāk arī ēdam un iegūstam milzu līdzekļus uz uzturproduktu ekonomijas rēķina, nemaz nerunājot par brinišķo perspektīvu dzīvot bez vielmaiņas slimībām un citām nelai­mēm, kuras nāk no pārēšanās, kvalitatīvas un kvantitatīvas.
   Amerikā jau 1915. gadā 66 slimnīcās tika ieviestas pareiza uztura nodaļas, kuras pašlaik darbojas gandrīz visās slimnīcās, neraugoties uz to, ka ir speciālas uzturklinikas, sulu dziedniecības klīnikas un tūkstošiem pansijas, kur cilvēks var nākt un ēst, — slims vai vesels, lai saglabātu veselību pēc pašmājas vai, teiksim, Japānas metodēm. Mums nav pat viena tāda nodaļa visā bijušajā Padomju Savienībā un es par to rūpējos, ka viena būs mana privātā, lai būtu modelis, kā jāat­veseļo cilvēki kopumā pēc visiem maniem atveseļošanās kompleksa punktiem, no kuriem uzturs būs viens no galvenajiem faktoriem.
   Cik īpatnēji — ja mēs nopērkam mašīnu vai jau tad, kad to gata­vojamies pirkt, mēs izejam tās vadīšanas kursus, bet, kad gaidām bēr­nu, nekādus kursus gan netaisāmies beigt un barojam bērnu, kā iedo­mājamies un, bēdīgākais, ka arī bērnu ārsts mums nezina pateikt, kā bērnu barot, lai nebūtu vielmaiņas traucējumi, alerģija, diatēze utt. Kur citur lai bērns mācās, ko, kā un cik ēst, ja ne no mātes?
   Šis raksts no "Labrīt" avīzes aprīļa "Pavardā" spilgti raksturo pa­domju pediatra līmeni uzturmācībā —ja jau viņš šādi baro savus bēr­nus, ir velti gaidīt, lai viņš varētu dot pareizus padomus citiem. Do­māju — komentāri lieki.
   Strādājot par pediatri un apkopojot informāciju no mammām par šo tematu, esmu nākusi pie secinājuma, ka bērni dalās divās lielās grupās — tie, kas neēd neko ("no kā gan viņš, nabadziņš, pārtiek?"), un tie, kas ēd visu ("matus no galvas!").
   Iepriekš sacītais pilnīgi attiecas arī uz maniem bērniem. Tedis ne­ēda (līdz 10 gadu vecumam) neko, Marta — visu. Tedis bija (un ir) konservatīvs un izvēlīgs: viņš pilnīgi atsacījās no gaļas ēdieniem un vēl tagad neēd piena produktus, izņemot saldējumu. Līdz trīs gadu vecumam dēla ēdienkartē bija tikai maize ar desu (protams, "dokto­ra") brokastīs un vakariņās, bet pusdienās kartupeļi ar mērci bez ga­ļas. Varbūt kāds gurķis, tomāts vai ābols.
   Teda konservatīvisms izpaudās tādējādi, ka bija grūti viņu pieru­nāt vismaz nogaršot kaut ko līdz šim nezināmu. (Tagad gan viņš labprāt atbalsta "Uncle Bens" ieteikumu izmēģināt kaut ko jaunu!) Toreiz, kad puikam bija 2-3 gadi, samērā grūti bija ar pārtikas pro­duktu iegādi, tādi eksotiski augļi kā banāni šķita liela greznība. Tad kādu dienu šis brīnums (2 kg) parādījās mūsu mājās — nopriecājā­mies: nu bērnam būs vitamīni! Taču Tedis nevienu banānu nenogar- šoja, kamēr nebija atlicis pēdējais pusbanāns. To pakošļājis, puika noteica: "Mm, garšīgs! Vai ir vēl?" Bet "vēl" vairs nebija…
   Kā Tedis iemācījās ēst gaļu? Sākās ar karbonādi, vēlāk jebkuru ci­tu gaļas ēdienu varējām nosaukt par karbonādi. Piemēram, strogo- novs vai gulašs bija sīki sagriezta karbonāde, kam nejauši uzlijusi mērce.
   Arī bērnudārzā interesanti ēdieni. Piemēram, "neklausīgais me­dus", kas šļuka ārā no karotes. Tedis sacīja: "Es viņu no galda atpa-, kaļ karotē, bet viņš uz biksēm, es viņu atkal karotē, bet tagad tas jau uz grīdas." Īstenībā tas bija ķirbju ķīselis.
   Apmēram 10 gadu vecumā dēls atklāja, ka garšīgākie ēdieni pado­das viņam pašam. Tie ir cepti kartupeļi, olas, desas, ātrās zupas (no buljona kubiciņiem) un "ātrās picas".
   "Ātro picu" recepte
   Ja mājās gandrīz nekā nav, ņem (no ledusskapja):
   •  sakaltuša siera gabaliņu (sarīvē uz rupjās rīves);
   •  nelielu desas gabaliņu (sagriež kā rosolam);
   •  vienu sīpolu (arī sīki sagriež);
   •  pēdējo olu (sakuļ);
   •  sāli, piparus (mazliet).
   Visu samaisa, liek uz pacietu baltmaizes šķēļu pusītēm, cep sakarsētā eļ­ļā no abām pusēm, vispirms uz leju liekot apsmērēto pusi, pastingrāk pie­spiežot.
   Marta savu pavāra "karjeru" sāka nedaudz agrāk - apmēram 2 gadu vecumā, nolem jot iepriecināt māmiņu ar pašas ceptām pankū­kām. Līdz cepšanai gan tad vēl netika, jo mīkla bija padevusies tāda pašķidrāka — Marta bija dzirdējusi, ka piena vietā var izmantot ūde­ni. Tad nu ūdens tika ņemts 10 1 — mīklas jaukšana notika ūdens spainī, kurā mēs, dzīvodami 6. stāvā, turējām ūdeni rezervei. Tātad šajos 10 1 ūdens tika iebērti 2 kg miltu, mazliet cukura un sāls, kā arī 1 ola.
   Protams, ka tajā vakarā mīklas jaukšana notika otro reizi (šoreiz mammas virsvadībā). Pankūkas izdevās jo gardas. Tas tad laikam ir tas garšīgākais un mīļākais ēdiens, ko bērni paši var pagatavot, šad tad sagādājot vecākiem pārsteigumu, kad tie pavēlāk pārnāk mājās un virtuvē uz galda atrod divas vientuļas pankūciņas ar pavadvēstuli: "Tās mēs jums izcepām!"
   Pirms sākam ēst, pārliecināsimies, vai ir izsalkuma sajūta un nav nemiera, dusmu u.c. negatīvu sajūtu, kuru laikā vielmaiņas procesi var būt pat apstājušies. Ne mūžam mēs nedrīkstam uzbudināt apetīti mākslīgi, it sevišķi šeit grēko namamātes, kad atļaujas viesiem dot "aperatīvus" — apetīti ierosinošas uzkodas — tas ir grēks. Organisms nav vēl patērējis enerģiju, nekas vēl nav jākompensē — apetītes vēl tāpat nav. Ar mākslīgiem paņēmieniem, kairinošām uzkodām vai dzērieniem cenšamies uzbudināt apetīti. To nedrīkst darīt pat ar ārst­niecības augu palīdzību, apetītei ir jāatnāk pašai — tā ir vienkārši aida. Tikko organisms jutīs, ka kaut kas atkal jāuzņem, ka kaut kas trūkst, uzradīsies arī apetīte, vai citādi — organismā kaut kas nav kār­tībā, asinīs ir skābā reakcija no cukura, baltiem miltiem, sāls, buljo­niem, kafijas, gaļas un organisms grib no tām tikt vaļā, neitralizēties un, kaut vai izdzeram 0,5 litrus bērzu sulu vai zāļu tēju, arī būs labāk. Tātad izsalkums ir, ko ēst arī mēs zinām.
   Kā ēst? Flečerēšana
   Barība nonāk mutē un tur tā ir, pirmkārt, jāsakožļā, lai 1) sasmal­cinātu tīri tehniski, lai nesakosta, cieta barība tīri tehniski nesatraumē zarnu un māgas gļotādu; 2) ķīmiski — lai paspēj uz barību iedarbo­ties tie fermenti, kuri palīdz barību pārstrādāt, tātad arī izmantot, pre­tējā gadījumā ēdam pa tukšo — apēsts daudz, izmantots maz, pārpa­likums sapūst, pārvēršas indēs un piesārņo mūsu sīkos kapilārus un noved cilvēku līdz insultam, infarktam u.c. nelaimēm (arī gangrēnas);
   3)    barību kožļājot — naturālu, cietu (burkāni, kāļi, rabarberi, redīsi u.c.), tiek presēti daudzie akupresūras punkti, kuri atrodas uz mēles un uz augslejām — tas ir viens no dabīgās akupresūras paveidiem;
   4)    tādēļ, ka naturālā barība ir bioenerģētiska un biocnerģiju augs at­dod tikai tad, kad tas atrodas mutē — flečerējot, barību sīki sakožļā- jot, sūkājot, jo gļotāda ir tik apasiņota, ka caur to uzsūcas asinīs ne ti­kai barības vielas, bet arī bioenerģija un otrādi — ja ēdam biotukšos produktus — cukuru, baltos miltus, sāli, kafiju, buljonus — notiek enerģijas likvidēšana, cilvēkam krītas, samazinās biolauki un arī ār­dās pēc struktūras. Lai cik bioaktīvs produkts, zarnās šī enerģija vairs ncuzsūksies, jo mūsu zarnu trakts ir piesārņots un aklās zarnas pie­dēklis arī piepuvis, — ja tas būtu tīrs, tad šajā piedēklī arī uzsūktos bioenerģija un ar laiku tā arī notiek, pareizi ēdot. Tagad redzat, kāds noziegums ir nolaist aklo zarnu līdz operācijai! Kāds ir kritērijs, ka produkts visu savu enerģiju ir atdevis? Zūd garša, jo šī enerģija ir saistīta ar ēteriskajām eļļām. Šo "flečerēšanu" ir izdomājis itāļu uz- turzinātnieks Flečers, kurš arī sevi 40 gados bija novedis līdz pilnī­gam sabrukumam tāpat kā itāļu uzturzinātnieks Korraro un mūsu pro­fesors Jevģēnijs Linārs, kuri, paldies Dievam, to neslēpj, nekautrējas, bet mums stāsta, lai mēs no tiem ņemtu piemēru, kā pat sevi tādā stā­voklī var savest kārtībā un īsā laikā, kad skaitījušies pilnīgi neārstēja­mi. Profesors Linārs pat 3 gadus gulējis nebija… Mēs visi viņam esam pateicību parādā par patiesības atklāšanu — nu mēs zinām, ka visu slimību pirmsākums ir zarnu traktā. Es sākumā to neapšaubīju, bet nolēmu pārbaudīt gan un izrādās — jā, tas ir tā! Kā to var pierā­dīt — savedu slimniekam kārtībā zarnu traktu un slimība atkāpjas, or­gāni atjaunojas, pretējā gadījumā tas nenotiek. Var tikai pabrīnīties, kā mediķi vēl līdz šim nav sapratuši!
   Zinot tagad flečerēšanas nozīmi, mēs apjēdzam, cik aplami ir bēr­nam pirms gada jau dot ēdienu ar karoti — viņš to nesasiekalo, ne- kožļā, bet rij, un tāda barotne zarnās pūst jau tik mazam bērnam. Kā­da tad var būt viņa endokrīnā sistēma un nervi, ka no dzimšanas jau baro ar indēm. Līdz tam laikam bērns jāēdina ar pudeli (jo mēs esam zīdītāji), kamēr mute pilna zobiem un tas var apzinīgi flečerēt. (Par bērnu ēdināšanu būs vesela nodaļa atsevišķi.)
   Tagad mēs zinām — kā jāēd un kā jāizvēlas, kādu barību ēst — palikt par gaļēdāju un vārīta uztura vergu vai kļūt par veģetārieti vai pat natūristu. Visveselākie cilvēki, protams, ir natūristi un natūristu klīnikas pasaulē — Brega, Šeltona, Vokera, Džefrija u.c. vadītās, kas atjauno pilnīgi sabrukušo organismu.
   Mums arī Latvijas laikā populāra bija veģetāriešu biedrība, bet tā bija kļūdaina — mēs viņus saucam vēl šodien par kūku veģetāriešiem un lielākā daļa no viņiem nomira ar vēzi, it sevišķi taisnās zarnas vē­zi, un gaļēdājiem par to bija liels prieks — sak, nu redz, tā dullā Za- riņiene, kas gaļu neēda, arī nomira ar vēzi, tā ka nav ko ākstīties — jāēd tik gaļa. Daudzi veģetārieši ēd gandrīz tikai vārītu vien, lieto daudz piena produktu un olas. Man praksē bijis jāārstē visu kategori­ju ēdēji un no pieredzes varu teikt, ka daudzus es nebūtu varējusi glābt, ja tie nebūtu pieslēgušies natūrismam.
   Otrs variants ir, kā arī varēju izārstēt — natūrista ēdienkarte plus mazs gaļas gabaliņš, bet nemūžam —ja cukurs, baltie milti, buljons, kafija un smēķi. Tāda gadījuma nav bijis. Ja 25 gadu praksē būtu bi­jis kaut viens tāds, es stāstītu un lekcijās to vienīgo eksemplāru vadā­tu līdzi: "Redzat, šī Marija, neskatoties uz to, ka viņa turpināja gulēt uz āderes un ēst rafinētās baudvielas, mēs viņu tomēr izārstējām!" Nav tāda gadījuma un nebūs! Tā ir zinātniskā fantastika un cilvēkam ir jāizvēlas — vai nu organisma barošana ar baudvielām vai veselība, abus gribēt viņš var, bet dabūt nevar.
   Palūkosimies, cik mana ēdienreižu shēma ir tuva natūrismam — lūk, no rīta brokastīs: briedināti griķi, auzu pārslas, diedzēti kviešu graudi samalti ar mērcētiem kaltētiem augļiem, "Salveo" pulveris vai "Hodo", smilšērkšķu eļļa, zāļu tēja, mūmija, ziedputekšņi, kaut arī būtu citrīt briedināto putru vietā 1 minūti vārīta rupjo miltu biezputra ar klijām. Vēl kāds ābols, biešu sula.
   Pusdienās — savvaļas augu komplekss "Salveo" 1 tējkarote un viss iepriekšminētais, kas nāk pirms ēšanas, varbūt vēl kāda tinktūra (struteņu, kliņģerīšu pilieni), tad — kāpostu vai ķirbju sula, dārzeņu vai zaļumu salāti, sautēti dārzeņi vai vārītas pupas, zirņi, sēnes, kar­tupeļi. Vārīto veģetāriešu zupu vai sakņu sautējumu atdzīvina, ierīvē­jot tur selerijas, pētersīļu saknes, dilles, lokus, ķimeņu pulveri, "Ho­do" pulveri, mārrutkus — svaigus vai kaltētus, sīpolus, ķiplokus. Un tad tas gaļas gabaliņš — ir vai nav, viss tiek kompensēts ar savvaļas augu pulveri, sulām, zaļumiem. Morāli —jā, to nevar kompensēt, tu esi nokāvis un mirušās emanācijas ir ar tevi astrālā plānā, visi tie, ku­rus esi apēdis, ir ar tevi, bet fiziski cilvēks ir kārtībā.
   Launagā — dzeram ķirbju sulu vai vasarā zaļo savvaļas zaļumu sulu un visu to, ko lietojam pirms ēšanas. Ēdam biešu salātus visda­žādākos variantos — gan novārītas, gan svaigas. Vēl te var būt pākš­augu, siera salāti — bet viss maksimāli "dzīvs" — ar selerijām, pē­tersīļiem, sīpoliem, mārrutkiem, ķiplokiem, zaļumiem.
   Vakariņas ir īsti natūriskas: ēd kāļus, burkānus, kāpostus, riek­stus, ķirbjus un saulespuķu sēklas, riekstus, svaigus vai kaltētus, mēr­cētus augļus un ogas, dzer zāļu tēju, ēd ogas, burkānu sulu.
   Arī tas, ka tu neesi natūrists, bet tikai tuvu tam, gan dod ne tikai profilaktisku, bet arī ārstniecisku efektu. Un grāmatā visas receptes ir gandrīz natūriskas, pilnīgi pietiekoši veselīgas, lai būtu ārstnieciskais efekts. Skaidrs, ka visveselīgākie cilvēki arī manā klubā "Salveo" ir natūristi, bet to ir tikai 15 un vadīja tos ārsti-naturopāti Jurijs Aver- čenko, Juris Gustavs un daudzi, uz viņiem lūkojoties, krīt panikā, jo saprot, ka nepietiks gribasspēka uzvarēt sevi un arī iet šādu ceļu un tad nedara neko lietas labā. Es domāju, ka labāk visu mūžu tuvoties natūrismam un daudz ko darīt, kā es iepriekš jau minēju, lai natūrisms paliek kā vaduguns un mērķis, pēc kā cilvēks cenšas, uz to tiecas, kaut arī nesanāk sasniegt šo mērķi, un es praksē redzu, ka arī šajā tap­šanas stadijā (kas velkas kaut mūža garumā) cilvēks atveseļojas un pie kam ātrā tempā.
   Liela nozīme šajā ceļā, protams, būtu klīnikai, kur visu to var rea­lizēt kaut vai pirmās 3 nedēļās, tā teikt, būtu kur "piešauties" un kon­statēt ne tik vien kā un kāpēc šāds uzturs vai kurss, vai kūre u.c. pa­sākumi nepieciešami, bet arī kā garšo tās sulas un tējas, un ārstniecis­kais uzturs utt., līdz paši brīnās, ka neiedomājami garšīgi un pat paēst var un iedzert, lai kā par to agrāk šaubījušies. Pildīs arī visus pārējos manas sistēmas punktus un visu to turpinās darīt mājās, pie kam vēl speciālistu sistemātisku palīdzību un drauga plecu var dabūt izjust ari manā atveseļošanās klubā "Salveo" — viens nav cīnītājs, — nāciet šurpu, ja jums grūti, ja nevarat atveseļoties viens pats, ja nevarat at­mest smēķēšanu, dzeršanu. (Es Savienībā (bijušajā) esmu vienīgā, kura var palīdzēt cilvēkam šīs nelaimes atmest uz visiem laikiem, ne­vis uz laiku, pie kam bez kodēšanas. Ar retiem izņēmumiem, kad arī kodēju.)
   Par klizmām. Klizmas izvada ārā ne vien kaitīgo mikrofloru, bet arī labo un gļotas. Zarnu traktu tīra miecvielas, šķiedrvielas, pektīni un pūstošo mikrofloru likvidē fitoncīdi. Viss tas ir manā augu pulve­rī "Salveo", jo tas sastāv no savvaļas augiem, kuros minētās vielas ir daudz vairāk nekā kultūraugos. Tas sevišķi jāievēro grūtniecēm, lai nekad ne māmiņa, ne bērns nesaslimst ar mistisko stafilokoku. Un, kaut tas jau ir noticis, tad māmiņai zibenīgi jāsāk ēst "Salveo", ķiplo­ki, sīpoli, pētersīļi, selerijas, dzērvenes, medus un vērmeļu tēja, stru­teņu u. c. sulas, kas minētas grāmatā un ne gramu cukura, balto mil­tu, buljona, lai no jauna nerastos pūstošā mikroflora un viss būtu kār­tībā! Šiem jautājumiem vairāk pieskarsimies atsevišķā nodaļā par bērnu un grūtnieču uzturu.
   Tātad tagad mazliet par pašu naturālo uzturu.
   Daži pseidointeliģenccs pārstāvji manu atveseļošanās klubu "Sal­veo" sauc par ēdēju klubu, kaut gan kluba biedri ir par to pārsteigti, jo tik kompleksu pieeju veselībai viņi redz pirmo reizi. Un tomēr ēša­nai mēs abi ar brāli ārstu naturopātu Juri Gustavu pievēršam lielu no­zīmi, jo uzturs nebaro miesu vien, tā ir saikne ar kosmosu, ar Dievu un baro arī astrālo ķermeni, vienkārši šiem pseidointeliģentiem nav šo zināšanu un žēlums pārņem, noskatoties, kā šie pilnīgi slimie cil­vēciņi malko kafiju, piekož kūkas vai, cepot šašliku, spriež par "garī­gām" lietām un žēlojas par to, ko nevar mainīt un pirkstu nekustina tur, kur viss atkarīgs tik no paša un kur nu vēl neatkarīgāku stūri va­ri atrast par savu virtuvi! Neviens cilvēks nevar dzīvot bez barības un, ja tas tā ir, tad par to, laikam, kaut kas arī ir jāzina.
   Pareizi izvēlēts ēdiens baro organismu visos 3 plānos — mentālā, as- tiiila, li/iska un saglabā veselību un, otrādi, noved organismu pat nāvē.
   Mūsdienu priekšstats par ēdienu ir nepareizs un šai neziņai ir daudz iemeslu, arī politisku. Dažos pēdējos gadsimtos cilvēki patērē lādu barību, kas nelīdzinās senās Dabas cilvēku uzturam, bet pēdējā periodā cilvēki sāk patērēt tādus produktus, kas nemaz nav barība, jo neietilpst nevienā šūnā, bet baro tikai pūstošo mikrofloru zarnās (cu­kurs, rafinētie milti, sāls) un cilvēks slimo arvien vairāk, bet, lai no­vērstu nepatīkamos simptomus, kas pavada šīs slimības, cilvēks sāk lietot indes, ķimikālijas, ko sauc par zālēm. Tās nav zāles, zāles ir ti­kai dabā, jo šīs vielas bojā orgānus (kaut arī novērš simptomus, spaz­mas, sāpes utt.). Zāles varam atrast tikai Dabā un atjaunot jebkuru or­gānu, ārstēt jebkuru slimību, bet tādēļ nepieciešamas zināšanas. Ne­dod Dievs, ja zināšanu nav mātei un viņa nepareizi baro bērnu, sa- slimdina to un tad zāļo. Tā mēs nojaucam savu genofondu. Es rakstu māmiņām, kas to saprot. Tā vielā, lai izslēgtu īsto cēloni, t. i., nepie­mērotu uzturu, cilvēks iet vieglāko ceļu, — sāk cīnīties tikai ar simp­tomiem, — šīs ārstēšanas bezjēdzīgums ir acīmredzams, daudzas mā­miņas to saprot, bet nav zināšanu, kā no šī apburtā loka tikt ārā. Pats traģiskākais ir, ka šīs uztura aplamības noved ne tikai pie fiziskām kaitēm, bet arī garīgām, pat bērniem. Es to varu apgalvot droši, jo ar pretēju rīcību esmu izārstējusi arī daudzus psihiski slimus cilvēkus. (Protams, 100% ievērojot visu to, ko runāju ievadā.)
   Ideālākā senā cilvēka barība bija augļi un rieksti. Tā vēl joprojām ēd austrumos, sevišķi Indijā. Protams, jūs teiksiet, viņiem tie ir. Bet mums arī ir, mēs savas ogas pilnīgi ignorējam, sevišķi visas 8 vēlās rudens ogas, ko senie latvieši saglabāja ziemai savā sulā vai zem ūdens, vai kaltētā, vai saldētā veidā.
   Mūsu ikdienas pārtikas pamatam jābūt pēc sezonām šādam: Pavasarī: Vasarā:
   rabarberi, tomāti,
   skābenes, gurķi,
   pienenes, puķkāposti,
   nātres, zemenes,
   loki, jāņogas,
   gaiļpieši, upenes,
   kļavu un liepu lapas, avenes,
   salāti, ērkšķogas,
   dilles, korintes,
   redīsi, mellenes,
   bērzu sula, zilenes,
   sparģeļi, lācenes,
   zaķkāposti, ķirši,
   gārsas, zaļie zirnīši u. c.,
   virza, ēdamie ziedi:
   vībotnes un dadža saknes rozes, kosas, samtenes,
   u. c. zaļumi. begonijas u.c.
   •Rudtfnī: Zieinā:
   kabači, eļļa,
   patisoni, medus,
   saldie pipari, graudaugi,
   baklažāni, zāļu tējas,
   tomāti, rutki,
   gurķi, burkāni,
   ālante, kāļi,
   plūmes, rāceņi,
   bumbieri, saulespuķes,
   vilkābeles, rieksti,
   aronijas, ķirbju u.c. sēklas,
   mežrozītes, kaņepes,
   sēnes. kāposti — svaigi un skābēti,
   pētersīļu, seleriju saknes, ķiploki, sīpoli, pupas, zirņi, sēnes,
   rupja maluma miltu biezputras, griķi,
   auzu pārslas, prosa,
   Ziemā:
   rozīnes, plūmes, aprikozes, vīģes, dateles, smilšērkšķi, cidonijas, brūklenes, dzērvenes, pīlādži, irbenāji, ķirbji.
   Varat salīdzināt, kurš tad ir bagātākais gadalaiks? Ziema. Skaidrs, ka 80% visu minēto produktu jāēd svaigā veidā tāpat, salātos vai su­lās. Smaga, fiziska darba strādniekiem var vārīt arī biezputras, kartu­peļus, dot maizi, ja ļoti grib, arī gaļu, bet ne buljonu! Salātos nevaja­dzētu likt vairāk par 4 dārzeņiem, labāk tos kombinēt pa 4 dažādās kombinācijās ik dienas, bet ne vienā ēdienreizē. (Tas neattiecas uz garšaugiem.) Kartupeļiem un maizei gan iedalām tikai 2% no uztura, ja nekādus smagus fiziskus darbus nedarām. Šeltonu salasījušies, cil­vēki vispār pārstāj kādu laiku ēst, jo Šeltons šo procesu ļoti sarežģī un pārspīlē, bet, ja mēs labi ieskatāmies, tad, kas tad īsti neiet kopā? Dzīvnieku valsts produkti cits ar citu un ka natūristam nav no tā jā­baidās, viņam tas nedraud, jo dabas produktus var kombinēt bezgalī­gi, it sevišķi tos, kas aug pie mums.

Produktu nesaderība

   Par produktu nesaderību nav rakstījis tikai Šeltons, kura darbi pie mums ir populāri, bet arī citi naturopāti, kā doktors Tildens, doktors Lindlers, prof. Edmunds Sekeli savā populārajā grāmatā "Rītdienas medicīna". Ko es varu teikt no savas puses? Nekādas taustāmas bries­mas neesmu samanījusi un domāju, ka organismā nenotiek ķīmiski procesi vien, bet arī magnētiski, enerģētiski, radiācijas, galvenais gan
   šajās kombinācijās — sakožļātība, t. i., "flečerēšana", vienkāršība, mērenība — galvenais — nepārēsties, bet nevienu gan neesmu izār­stējusi, kurš būtu turpinājis ēst cukuru, baltos miltus un buljonus — tie ir vislielākie uztura krāpnieki, bioķīmiski bojā visu, ar ko saska­ras, savienojas, organismā negatīvi iespaido visu. Tāpat arī sāls ir krāpnieks un ārdītājs, par to jau runāju grāmatā "Daba baro" sīkāk.
   Piens ir savienojams tikai ar biezputrām kā piedeva, bet nav iz­mantojams to vārīšanai.
   Manā grāmatā receptēs nav rupju pārkāpumu barības kombināci­jās, ēdat droši! Galvenais, ka tur nav indes — etiķis, cukurs, baltie milti, sāls, buljons, kafija, gaļa.
   Natūristi neēd gaļu tāpat kā veģetārieši, termins "veģetārietis" pieņemts konferencē, kas sasaukta, lai dibinātu pirmo veģetāriešu biedrību Anglijā. Vārds "veģetārietis" neceļas no "dārzenis" vai "augs", bet gan no sengrieķu vārda "vegetas", kas nozīmē "dzīvs". Tātad īsts veģetārietis ir tas, kas barojas ar dzīvu barību, tātad dzīv­nieku, putnu, vēžu līķi ir izslēgti, par cik tie neietilpst dzīvas barības kategorijā (vienīgi, ja mēs neēdam šos līķus, bet rijam dzīvus). Psiho­terapeits Levi neraksta maigāk par mani par uzturu. Kad Levi iet tir­gū iepirkties, bieži viņu tur pacienti sastop un redz, ka viņš krauj so­mās dārzeņus, zaļumus, ogas, augļus, riekstus, kaltētus augļus, pākš­augus, graudaugus un jautā — ko viņš ēd, vai tad gaļu nemaz ne. Le­vi atbild, ka ēd gaļu divas reizes mēnesī, ka praktiski ēd visu un brī­žam ietur īslaicīgus gavēņus: "Nē, es neesmu ortodoksāls veģetārie­tis un ēdu visu, atskaitot indes. Jūs nenomirsiet uz vietas ne no va­kardienas desas, ne ķilavu bundžas, ne aizvakardienas tortes gabali-' ņa. Jūsu organisms ir tik spēcīgs, ka viņš izturēs odzes dzēlienu.
   Tikai to gan es zinu droši: šis nevainīgais tortes gabaliņš kā žņaudzējčūska aprīs jūsu aknas un pārpludinās asinis ar smagu­mu — smagā holesterīna draudīgajām pārslām, — tas piedzīs pilnus jūsu kapilārus un poras, ar nejaukiem neoksidētiem tau­kiem piesārņos nieres, palīdzēs izkrist jau tāpat plānajiem ma­tiem, palielinās pūtīšu un piņņu skaitu sejā. Ja jums vēl nav sā­kums sklerozei, tad tā sāksies, bet, ja ir, tad tā attīstīsies un pro­gresēs. Un, ja jums ir kaut mazākā nosliece uz tuklumu, tad kat­i ii ziņa jums garantēta šī gabaliņa nēsāšana uz sevis zem pakrū- li \ \ ni mugurdaļā un visbiežāk to nēsāsiet visu mūžu."
   es varu piebilst, ka mazināsies arī redze, veidosies trombi, jūs esat potenciāls insulta, infarkta, gangrēnas slimnieks, tikai tad būs par vē­lu, atcerieties manus vārdus, labāk noreaģējat tagad un — darbojie­ties! Ne grama! Ne grama sātana produktus — cukuru, baltos miltus, sāli!
   Tātad mēs esam tie, ko mēs ēdam! Ķermenis var baroties ar vi­su, kas pagadās, bet no vienas barības veidosies stipras, spēcīgas, ve­selīgas jaunas šūnas, turpretī no citas — vājas, slimas šūnas, kas nav spējīgas nodrošināt organisma darbu. Cilvēki šodien domā, ka viņi ēd "labi", nežēlo ēšanai naudu, bet faktiski stāv tik tālu no patiesi labas barības, bez muskuļu tonusa un enerģijas. Šeit tātad tomēr mazliet pa­runājām par normāla uztura vispārējām problēmām, bet tagad palū­kosimies, ko nozīmē ārstnieciskais virzošais uzturs, piemēram, ņem­šu sirdi un asinsvadus, jo ar šīm slimībām mirst visvairāk — 96%. Bet cik maz mēs par to uztraucamies. Protams, īsākais ceļš, kā atjau­not vēnas un artērijas, ir badošanās un pēc tam šķiedrvielām bagāts uzturs, lai holesterīns un neorganiskie sāļi nogulsnēties tur nevarētu. Jūsu vecumu nosaka jūsu artērijas! Ja asinis apstājas kādā ķermeņa daļā, mēs saņemam stiprāku vai vājāku sitienu. Ja tas notiek acī — būs asinsizplūdums, kurš var radīt aklumu. Kad cilvēks noveco, tas nozīmē vienu — viņš nezināja, kā ēst un dzīvot, lai saglabātu savas artērijas jaunas un elastīgas, bet bojātas artērijas nevar izpildīt savas funkcijas — asinis nenonāk pietiekamā daudzumā dažādās ķermeņa daļās — tādi cilvēki mirst lēnā nāvē, jo asinis nebaro ķermeni. Bado­šanās dara asinsvadus elastīgus un jaunus vai arī to var panākt ar ārst­niecisko uzturu, sulu un augu dziedniecību. Dakteris naturopāts Juris Gustavs savā grāmatā "Orgānu atjaunošana" tuvāk pastāsta par sa­vām metodēm, es tikai šoreiz pieskaršos uzturam, bet atveseļošanās komplekss uz katru orgānu attiecas 100%, jo asins un asinsvadu at­jaunošanas programma ir pali garākā, kurā viens no punktiem ir arī šis ārstnieciskais uzturs. Tātad — 2 kg dienā šķiedrvielu (šī lapiņa ir grāmatas beigās — šķiedrvielas dienas deva). Tas viss paliek spēkā, bet akcents šoreiz paliek uz bieti.

Biete

   ārstē, pirmkārt, sircli un asinsvadus, asinssastāvu, jo satur daudz dzelzs u.c. vērtīgas vielas, kuras apbrīnojamā kārtā saglabājas ari vā­rītā bietē. Protams, kaut 50 g dienā veselības tiesai vajadzētu iedzert biešu sulu.
   Aizkuņģa dziedzeri un aknas atjaunojam, ja pieslēdzamies vi­sam manam AK, bet ārstnieciskajā uzturā akcentējam mellenes, mel­leņu mētru tēju, cigoriņu, "Salveo" un "Hodo" pulverus.
   Nierēm — tas pats, ar akcentu uz pētersīļiem, selerijām, ķime­nēm, ķirbjiem, gurķiem, patisoniem, kabačiem, "Salveo", "Hodo".
   Vairogdziedzerim — viss tas pats — ar akcentu uz savvaļas augu sulām, salātiem, "Salveo", "Hodo".
   Olnīcām — ar akcentu uz rutkiem, mārrutkiem, apiņiem, nātrēm, raspodiņiem, kliņģerītēm, strutenēm, "Salveo", "Hodo".
   Vēnām — ar akcentu uz kastaņiem, "Salveo", "Hodo", burkānu lakstu sulu, kastaņu tinktūru, "Salveo".
   Artērijām — šķiedrvielu avoti 2 kg dienā un "Salveo".
   Bronhītiem, astmām — ar akcentu uz auzām, rutkiem, mārrut­kiem, medu, redīsiem, māllēpju sulu, "Salveo".
   Un tā tālāk — nākošā grāmata būs veltīta ārstnieciskajam uzturam katram orgānam, slimībām.
   Pilnīgi iespējams, ka teorētiski nu mēs zinām principu, kā izkļūt no slimībām, cenšamies pieslēgties visam AK un arī šim ārstniecis­kajam uzturam, bet nesanāk, jo pūstošā mikroflora zarnās ir darījusi lielu postu organismā un gļotāda ir tik slikta kuņģi, ka nevar ieēst mi­nētos dārzeņus, tad pastāv divas iespējas — vai devu samazināt un sasmalcināt, sakožļāt līdz šķidrai konsistencei vai palikt kādu laiku uz šo dārzeņu atšķaidītām sulām un "Salveo", līdz gļotāda uzlabojas tik tālu, ka var lietot bez sarežģījumiem jau koncentrētu sulu, tad smalki sarīvētu, tad rupjāk skaidiņās. Tātad pakāpeniski sasniedzam nepieciešamo uzturu pa etapiem, parasti — četriem. Vēlams, lai iesā­kumā būtu bads — 7, 21, 40 dienas un tad visi pārējie etapi. Bads, gavēnis
   Senais cilvēks, dabiski, ka gavēja, jo ne vienmēr tam gadījās kas ēdams un ēda to, ko dabūja — vienu vai pāris ēdamos, bet vēlāk, kad cilvēks sāka nodarboties ar lauksaimniecību un uzturs kļuva bagā­tāks, pārēšanos bremzēja visas reliģijas, kuras ieveda gavēņus vis­maz 4x gadā, bet komunisms visam tam pārvilka svītru — šajā vis­atļautības laikā, kad Dieva vairs nebija, gavēnim arī vairs nebija vie­tas un cilvēks sāka ēst necilvēcīgi — visu dienu un gadu bez mēra un sāta, tādējādi nedodot atslodzi, atpūtu organismam nekad un tas zaudēja iespēju attīrīties, atjaunoties. Varbūt sāksim atkal to visu no jauna? Cilvēki jūt, ka kaut kas nav kārtībā ar šo lielēšanu un sāk iz­strādāt dažādas badošanās sistēmas, bet zināšanu trūkuma dēļ arī mūsu Latvijas psihiatrisko slimnīcu bada nodaļās metodes ir kļūdai­nas, sevišķi atjaunošanās periodā un man žēl, ka ar mentālo plānu te tiek strādāts tik maz un visi gandrīz 100% pēc badošanās savu sva­ru atgūst ar uzviju, jo nezina neko par ārstniecisko uzturu un ēd pa vecam.
   Labāk jau nu badoties pēc mana brāļa Jura Gustava metodes — uz destilēto ūdeni, izdzerot dienā 3 litrus, dzerot ik pa stundai glāzi vai pa 2 stundām 2 glāzes, jo minerālūdens dod nierēm slodzi, tas bada laikā nav piedodams. Badu pārtrauc tad, kad parādās siekalas, mēle vairs nav aplikta un cilvēks jūt izsalkuma sajūtu, tā kā noteikt strikti, uz cik dienām tu aizej uz badu, nemaz nevar pateikt. Man nepatīk šis vārds — bads. Bads ir tad, ja cilvēkam trūkst barības vielas, bet lie­lākoties mūsu sabiedrības locekļi ir nepārtraukti pārēdušies un ba­dā — mikroelementu, bāzisko minerālsāļu, dzelzs, kaļķa, fosfora, bioenerģētikas badā. Kā cilvēks var teikt, ka viņš badojas, ja viņam ir 10 vai vairāk lieku kilogramu? Tātad viņš gavē vai atslogojas, bet, kad būs 10 kg zem normas, tad gan būs badā, bet kurš nu to šodien ir piedzīvojis.
   Gavēņa laikā pārējos AK punktus, kas neskar ēšanu, gan pilda 100%.
   Bregs — badošanās speciālists, ir ļoti bargs un visus slimnie­kus sauc par noziedzniekiem, kurus vajag saukt pie atbildības par Dieva radītā ķermeņa sabojāšanu, ņirgāšanos par to. Bregs
   vēl saka, ka veselīgas dzīves baudīšanas noslēpums slēpjas iekšējā tī­rībā un atjaunošanās procesos ar dabīgās barības palīdzību, badoša­nos, gaisu, ūdeni, pirti, fiziskiem vingrinājumiem. Tā jūs varat kļūt
   par tādu cilvēku, kādu vēlaties kļūt, lai sev patiktu.
   Mēs varētu badoties kaut 1 x nedēļā, kad mainās mēness fāzes, tas ari būs 52 dienas gadā — nu kaut vai tikdaudz mēs varētu? Nedzeriet neko citu kā destilēto ūdeni, jo citādi bads būs mokošs, ja kādam or­gānam liksiet strādāt, labāk lai visi atpūšas. Varbūt varat neēst ari 7 dienas kvartālā? 1 mēnesi gadā? Pamēģiniet. Un ies ārā nevajadzī­gās nogulsnes no locītavām un muskuļiem. Šīs nevajadzīgās organis­mam vielas ir daudzu jūsu fizisko moku un priekšlaicīgās novecoša­nas cēloņi. Bada laikā cilvēks pāriet uz iekšējo barošanos un slimo šūnu apēd veselā.

Atbadošanās periodā

   Dieva dēļ neēdiet atkal rafinētās baudvielas, kādas Dievs nav radījis un Dabā nav. Cilvēks tās ir izveidojis savā neprātā un baudkārē. Bet Dievs to nepiedos un tādēļ mums tik slikti iet, jo zemi mēs iznerrojam savu baudu dēļ — tur, kur mūsu izvirtīgo baudu dēļ uz zemes audzina kafiju, kakao, tabaku, kviešus konditore­jas izstrādājumiem un spirtam, varēja dzīvot zilonīši un citi savvaļas zvēri un augt augi. Atteiksimies no visa tā Zemes faunas un floras la­bā! Kas mums ir devis tiesības tos Dieva radījumus izspiest no Zemes virsas? Atjēgsimies un piebremzēsim savas baudas tieksmei, ja gri­bam izdzīvot arī paši! Ja mēs to varēsim, tad būsim tiešām praktiski pierādījuši, ka ticam Dievam, jo mācīsimies baudīt ar prieku to, ko Dievs uz Zemes radījis ēdamu un nebojāt savu Gara templi, savedī- sim to kārtībā. Sakārtosimies! Vēl ir laiks. Vēl mums ir izredzes iz­dzīvot, ja to vēlamies (kaut gan obligāti jau tas nav).
   Tātad — neatkārtosim vairs iepriekšējās kļūdas pēc bada un atba- dosimies tik pat ilgi, cik bija bads:
   1  etaps
   2   dienas dzeram sezonai atbilstošas atšķaidītas svaigas sulas — dārzeņu, augļu, ogu, zaļumu.
   II   etaps
   Vēl 3-4 dienas dzeram tās pašas sulas koncentrētā veidā, tad pie­vienojam smalki sarīvētus dārzeņus.
   III   etaps
   Plus —ogu biezeņi.
   IV   etaps
   Plus — skaidiņās sarīvēti dārzeņi.
   V   etaps
   Plus — var atļauties ēst vārītu bieti, sakņu sautējumu.
   VI   etaps
   Pākšaugi, graudaugi.
   Etapu garumi ir proporcionāli sadalīti 5 vienādās daļās, atkarībā no badošanās ilguma, piemēram, badojoties 10 dienas — katrs etaps ilgst 2 dienas utt.
   Arī sāli vairs neēdam, tas ir neorganisks savienojums, kurš dara lielāku postu organismā kā alkohols un nikotīns kopā ņemot.
   Bregs iesaka badošanās laikā atkārtot šādas frāzes:
   1.   Katru badošanās minūti no organisma izdalās indes, kuras varē­ja man izdarīt daudz ļaunuma un es palieku laimīgāks un laimīgāks!
   2.   Stundu pēc stundas organisms attīra sevi pats utt.
   Neviens dzīvnieks neēd, kad ir slims, cilvēks ir vienīgais. Vis­pirms nepieciešams atveseļot organismu, gan jau tad pēc tam izēdīsi- mies diezgan!
   Ko darīt māmiņai, ja bērns nepanes mātes pienu?
   Genocīds pret mūsu tautu jau sākas dzemdību namā un tur nekas vēl nav mainījies, kaut it kā no komunisma murgiem būtu vaļā un va­jadzētu tikt vēl vaļā arī no politizētās padomju medicīnas žņaugiem. Bet, kamēr vēl tas nav noticis, no augšas nekas nav gaidāms, darīsim pa "apakšu", ko varam. Tās māmiņas, kuras klausījušas profesoram J. Lināram vai man, kura tautā nes profesora J. Lināra atziņas — ir laimīgas. Tām ir veseli bērni un veselas pašas. Profesors sen cīnās, lai dzemdību namos nedotu glukozi, tas nenotiek nekur pasaulē, tikai pie mums! Visas nelaimes sākas ar aplamībām grūtniecības periodā, bet tās turpinās dzemdību namā, kur bērnus baro ar glukozi un ārkārtīgi bieži glukozes šķīdums ir pirmais, ko bērns piedzimstot saņem mātes piena vietā! Tas ir noziegums, ja māte guļ kā lauvene vesela un pie­na pilnas krūtis, bet bērns guļ, kā parasti saka, "uz novērošanu" un sa­ņem glukozi. Pal tad, kad mātes pienā ir stafilokoks, tai jāturpina ba­rot un pieslēgties disbakteriozes likvidējošai profesora Lināra pro­grammai, nevis jāsāk bērns barot mākslīgi.
   Ja man uz pieņemšanu atved 1-2 gadus vecu debilu bērnu vai ar fiziskiem defektiem, mans pirmais jautājums ir — "kurā dienā jums bērnu pielika pie krūts?" Es vēl neesmu saņēmusi citu atbildi — 20 gadu laikā — ne no vienas māmiņas! Otrajā, trešajā, ceturtajā vai vēl vēlāk! Tātad viņš tika barots ar glukozi un mākslīgajām putrām. Mā­siņas pat sēž klāt tām mātēm, kuras zina par šo posmu, lai ar varu bērns izdzertu šo glukozes pudeli. Lielākoties pēc tam bērns nepanes mātes pienu, jo ir sākusies disbakterioze zarnās, baktēriju tur praktis­ki nav un nav, kas pārstrādā mātes pienu, tādēļ bērns tiek barots ar ke­fīru, pie kam ar saldinātu (kam nevar atrast attaisnojumu neviens pe­diatrs). Šo kefīru slimnīcā sauc par kefīru Nr. 2.
   Skandināvijā, Holandē, Dānijā no māmiņām vairākas reizes dienā tiek savākta katra lāse liekā noslauktā piena — atbrauc pakaļ pal pēc 25 g piena, pie mums par donora pienu necīnās pat dzemdību namā, mēs filmējām māmiņas, kuras noslauc lieko pienu izlietnē.
   Kā likvidēt zīdainim disbakteriozi? Pēc prakses savā veselības centrā "Salveo" es varu tikai akceptēt profesora Lināra ieteikto pro­grammu:
   1. variants — ja māte baro bērnu ar krūti, mātei ēdienreize jāuz­sāk ar sīki sakapātu ķiploka daiviņu — tā likvidēs pūstošo mikroflo­ru mātes zarnās un caur pienu arī bērna zarnās, tad seko 1 tējkarote savvaļas augu komplekta "Salveo" vai "Hodo" un 200 g zāļu tējas — ķimeņu, pētersīļu, raspodiņu, asinszāles, pelašķu; tad 30 g viegli mīkstas vērmeļu tējas. Gan šeit būs dzelzs, fosfors un kaļķis, gan fi- toncldi, bet vēl vienlaicīgi vajadzētu steidzīgi ieviest derīgo mikroflo­ru iznīcinātās pūstošās vietā šādā veidā: izdzert vēl 1 glāzi govs vai kazas piena, kurā ir izšķīdināta 1 tējkarote svaigu govs mēslu un pēc tam izkāsts. It kā neinteliģenti izklausās (arī tās baktērijas, kuras ir aptiekā, taisa no govs mēsliem), bet pēc tam daudz neinteliģentāk ir, ja māmiņai no disbakteriozes smird mute un niez miesa, sāp galva un māc nogurums.
   Bērnam baktērijas vismaz 4 dienas ievada taisnajā zarnā: "bum- būrīti" ievelk fizioloģisko šķīdumu, izspiež to bļodiņā, pievieno lur I ampulu lakto bifiodum baktērijas vai abas kopā, ievelk atpakaļ "bumbierītī" un šo saturu ievada bērna taisnajā zarnā no rīta tukšā dū­ša, ja nav pārāk akūts stāvoklis, bet, ja stipra vemšana, caureja vai iz­situmi, tad pirms katras ēšanas, līdz stāvoklis normalizējas.
   Ja bērnu baro mākslīgi, tad bērnam dod šo pienu ar govs mēsliem, bet māmiņa pieslēdzas piena atjaunošanas programmai, turpinot bēr­nu likt pie krūts, līdz parādās piens un pāriet uz dabisko barošanu kaut pēc mēneša. Bet piens parādīsies daudz agrāk — tikai mieru, pa­cietību un izturību. Jo zināšanas jums tagad ir, atliek tikai tās ieviest praksē! Arī ekstrasensa palīdzība ātri iedarbojas, lai kā es cīnos par to, ka jāiztiek bez šādas iejaukšanās, bet bērns negaida, tam jāsaņem mātes piens un lai ekstrasenss nāk palīgā ekstrēmā situācijā, tas ir pie­ļaujams!
   Ar nākošo bērnu māmiņa būs gudrāka un kļūdu vairs nebūs.

6. punkts. Ārstēšana ar biostrāvām

   Cilvēki savu organismu baro ar bioloģiski neenerģētiskiem pro­duktiem: cukuru, baltajiem miltiem, kafiju, buljoniem… Bet, lai va­rētu notikt vielmaiņas procesi, bioenerģijas ir ļoti nepieciešamas un tātad — visi šie produkti organismā rada bioenerģijas deficītu, sama­zina cilvēka biolaukus. Bet, ja kāds orgāns no enerģijas ir pilnīgi brīvs, tad tas sāk iet bojā. Ekstrasenss šo orgānu ar savām rokām at­kal uzlādē, un tas var sākt sevi atkal savest kārtībā. Tas ir pats mini­mālākais, ko dara ekstrasenss, kas veic arī daudzas citas korekcijas.
   Nekad nevienam nevajadzētu meklēt ekstrasensa palīdzību, ja viņš ievērotu visu šo 25 punktu galveno pamatdomu, ja ar savu nepa­reizo rīcību nenojauktu savus biolaukus. Toties, rīkojoties pareizi, tos var uzturēt kārtībā un atjaunot. Tātad, no ekstrasensa nevajag gaidīt brīnumus, viņš var būt tikai jūsu palīgs, padomdevējs. Protams, no­tiek jau arī brīnumi, taču vislielākos brīnumus spējat darīt jūs paši. Nepieļaujot uzturkļūdas, lietojot savvaļas augus, sulas. Viss ir jūsu pašu rokās. Nevieņs ekstrasenss jums nepalīdzēs, ja nepalīdzēsiet pa­ši sev.
   Dziedešana ar biostravam
   Es nedomāju ar jums runāt kā ar profesionāliem ekstrasensiem, neba ari pretendēju uz zinātniskiem apcerējumiem šajā jomā, bet tīri praktiski pastāstīt — ko jūs varat vai nevarat gaidīt no ekstrasen­siem — dziedniekiem, un cilvēki kļūdās, nākdami uz seansiem.
   Pirmkārt — kad nākt un cik bieži?
   Nākt tad, kad ar aplamu rīcību cilvēks nojaucis un samazinājis sa­vus biolaukus un dabūjis no nepareiza uztura dažu orgānu disfunkci­ju vai pat slimību, jo virs viņiem ir negatīva zona vai vienkārši ļoti mazs bioenerģētiskais starojums un ekstrasensi to ar saviem maņu or­gāniem jūt, atrod šīs zonas un uzlādē. Pēc tam tīra negatīvo enerģiju. Cilvēkam pieaug enerģija gan šajā zonā, gan visā ķermenī un orgāni var savest sevi kārtībā — ar vienu noteikumu — ja vēl pieslēdz to au­gu, sulu dziedniecībai, ārstnieciskajam uzturam u.c. mana atveseļoša­nās kompleksa punktiem, jo citādi viņam nelaime atkārtosies, jo nav likvidēti slimības cēloņi — mēs ņemamies tikai ap sekām. Šo mini­mumu, ko es aprakstīju, dara katrs ekstrasenss un tas ir primārais un visprimitīvākais. Var jau arī tā, ja viņš neprot izvest citas biokorekci- jas, bet ari pie šī minimuma cilvēkam jāzina, ka ekstrasensam jāprot strādāt ar jūsu mentālo plānu — un viņš jums palīdz iet pašam uz jū­su astrālo (jūtu un vēlēšanās) plānu, bet abi kopā iet uz fizisko plānu un tikai tāda kompleksa kopdarbība dos paliekošus rezultātus. Ja pa­domju ārsts jums nevar pateikt, kā būt, lai nesaslimtu, un kā būt, ja slims, lai izārstētos un ekstrasenss arī to nevar, bet tikai lielās ar sa­viem īslaicīgiem panākumiem, tad mēs savu tautu neizglābsim no bo­jāejas, jo cilvēkam tad nav, pie kā iet. Mans AK jums parāda, kā jūs paši varat atjaunot savus biolaukus, bet ekstrasensa vietā pavisam var būt valeologs — tas, kas zina ko par veselību un var to sludināt ci­tam. Man prieks, ka man ekstrasensu skolā nāk tieši valeologi, jo eks­trasensu jau mums pietiek — tie aug kā sēnes pēc lietus. Protams, to ir grūti saprast — par šiem plāniem — ja tu zini, ka tie ir sarežģīti un gaišreģi tos redz. Bet visu vajag vienkāršot līdz normālai saprašanai. Ja ekstrasenss ir stiprāks un gudrāks, viņš veic sarežģītas biokorekci- jas, bet varbūt viņš ar savu lielo cilvēkmīlestību pieslēdz tur augšā lam 1 jēlajam Dakterim un cilvēks dziedējās ātri, pie kam absolūti ne­kaitējot savam dziedniekam.
   Tātad — mentālais plāns ir jūsu domu plāns. Dziednieks ar to strādā — strādā pie jūsu kļūdām, mēģina jūs vest pie prāta un kļūdas labot. Ja viņam tas izdodas un jūs visu saprotat, tad rodas vēlēšanās kļūdas vairs turpmāk nepielaist, bet pielaistās labot visiem piedāvā­tiem līdzekļiem. Abi kopā ar dabas dziednieku — ekstrasensu (ja tāds jums ir nolaimējies) vai arī valcologu, kas ir vēl labāk, jo viņš jums pastāstīs, kā būt, lai neslimotu, un kā būt, lai izārstētā kaite neatgriez­tos, iziet uz fizisko ķermeni. Tātad notiek kompleksa kopdarbība, ku­rā galvenā persona būsiet jūs pats, bet dziednieks būs padomdevējs un tas, kas jūs ar biostrāvām stimulēs tad, kad būs pavisam grūti. Skaidrs, ka ar biostrāvām daudz ātrāk iet uz priekšu dziedniecība un ir slimības, ko bez biostrāvām nemaz nevar izārstēt, bet tas nedrīkst būt galvenais un, nedod Dievs — vienīgais pasākums.
   Kā izvēlēties sev ekstrasensu?
   Daudz dzird runājam — es nevienu nejūtu! Es tas biezādainais.
   Es domāju, ka man neviens nevar palīdzēt utt.
   Katram mums nepieciešams tāds ekstrasenss, kurš var uz mums iedarboties. Cilvēki ir ar dažādu jūtību, enerģētisko līmeni, mūsu or­ganisms vibrē dažādos krāsu spektros un toņos un jādabū tāds, kurš arī noskaņojies tavam viļņu garumam un, galvenais — spektram.
   Mēs abi ar vīru nejūtam nevienu ekstrasensu, lai no kurienes bū­dami (es vadu Vissavienības ekstrasensu skolu) un braukuši daudz, pat no Cukotkas, Kamčatkas, Magadanas apgabala, Ukrainas utt. Kādi 64 ap mums ir darbojušies. Daži mani pacienti saka, ka tūlīt nav jutuši iedarbību, bet nostrādāja novēlotā reakcija — atveseļošanās re­zultātu juta vēlāk tanī pat vai otrā dienā, bet mēs nejūtam neko un ne­kad, lai kā kolēģi censtos. Bēdīgi, es kaut vienu reizi mūžā gribēju sa­just kaut ko līdzīgu tam, ko cilvēki jūt no manis. Es nevaru palīdzēt nevienam, kurš mani nejūt, bet jūt gandrīz visi un viņiem es varu no­ņemt jebkuras sāpes gan zālē, gan individuāli, gan no žultsakmeņiem vai osteohondrozes, vai no kā cita un visbiežāk uz neatgriešanos, jo iztīru asinsvadus — tātad nebūs spazmas, likvidēju trombus, iekaisu­mus utt. Ir dažreiz bijis tā, ka viņi neko nejūt no manām rokām — ne siltu, ne aukstu, ne spiedienu, ne skudriņas, ne tirpumu, bet lēkmes pāriet. Bet kādi 8-10 nav mani jutuši un arī tad nav bijis nekādu re­zultātu. Grupveida seansos gan ir bijis vēl tā, ka cilvēks mani nejūt, kad es uzņemu kontaktu, un es atvainojos, ka es nevarēšu palīdzēt, bet tas cilvēks neceļas un neiet prom un pēc vispārējā atveseļošanās seansa, kad ejam diferencēti pa orgāniem, pēkšņi tomēr kādā orgānā viņš ko jāt un ir laimīgs. Godīgs dziednieks pateiks, ja nevarēs līdzēt un es biju daudzreiz pārsteigta, ka cilvēks iet, kaut nepalīdz, piemē­ram, Ļvovā Zinību biedrībā man atnāk uz individuālo seansu viena, kura 27 reizes bijusi te pie kādas dziednieces, kuru nav ne jutusi, ne labāk kļuvis. Manuprāt, paciente arī ir vainīga — es trīsdesmit reizes gan neietu, ja nav nekādu pazīmju, ka kas mainās, drusciņ jau ar gal­vu arī jādomā, ko dari. Bet šī kundze saka, ka nemaz nezina, kas jājūt un bija milzīgi pārsteigta par izjūtām, ko juta no manis. Vienīgi var nejust biokorekcijas centrālajā nervu sistēmā (bet allaž stipri jūtīgs jūt arī to). Nez vai jums līdzēs ekstrasenss vai cits dziednieks, kurš jums nesimpatizē arī kā cilvēks. Daži slimnieki ievēro, cik ilgi kurš ar tevi strādā un grib vilkt paralēles metodikā. Nevar. Atkarībā, cik kurš stiprs bioenerģētiskā vai tehnoloģiskā līmenī, būs dažādi laiki un pa­ņēmieni. Kritērijs ir vienīgi jūsu subjektīvās izjūtas — rezultāts. Gal­venais — neiekrist rāmīšos un dogmās.
   Kā nenokļūt melno ekstrasensu rokās? — Te ir grūti ko teikt, jo mēs paši brīžiem viņu maskas nevaram atšifrēt, kaut gan it kā būtu ie­mācījušies, bet šīs metodes neekstrasensam nav pieejamas. Ja ir ie­spējams — turiet mājās Ķīnas rozi — tā melnā ekstrasensa klātbūtnē vienmēr noliec lapas. Savā dabas dziedniecības centrā es melnos ne­ņemšu un vismaz viena vieta būs, kur var nākt droši. (Mums ir paņē­mieni, kā noteikt melno ekstrasensu.)
   Seansa laikā, sekojot līdz, uz kuriem orgāniem dziednieks iet — jūs ar savu enerģiju arī varat rīkoties virzoši. Te ir nepieciešama sa­darbība un nevar seansa laikā dziednieks runāt par ko citu. Abiem jā­dara viens darbs, nevis viens runā par desām un otrs it kā ko dara.
   Cik bieži vajadzētu nākt pie ekstrasensa? Un cik reizes? Neesmu gan redzējusi, ka hez 5 seansiem būtu graujoši rezultāti, kaut rezultā- iii tiem jābut vienmēr. Atkarībā no slimības ielaistības. Bieži vien mēs rjnm, piemēram, pie paralizētiem pa trīs gadiem ilgi un viņiem nav šī kopdarbība apnikusi, jo rezultāti nāk, kaut arī lēni un ar lielu darbu, bet nak. Daudzi met mieru, nenāk, jo grib ātrus rezultātus bez darba. I )audzreiz tie ir piederīgie un man to slimnieku ir žēl, kas gribētu strādāt un cerēt, bet piederīgie to iespēju atņem, bieži vien pat māte negrib rūpēties ilgstoši par savu bērnu, kaut gan ap slimu, kroplu būs vēl vairāk darba un vēl pie tam līdzciešana un bezprieka pilna dzīve, tad labāk jau darbs, un neviens darbs bez rezultātiem nepaliek. Sean­su biežums ir atkarīgs no slimības rakstura, bet retāk par vienu reizi nedēļā gan nav nopietni, kaut gan kaut ko jau dod arī retāki seansi.
   Bet tagad es atbildēšu uz jūsu tipiskākajiem jautājumiem pēc lek­cijām.
   Ko vēl var gaidīt no ekstrasensa?
   Nevajag jaukt jēdzienu — ne katrs ekstrasenss ir dziednieks (diemžēl šos jēdzienus jauc paši ekstrasensi). Ir ekstrasensi — diag- nostiķi, kuri ir ļoti vāji dziednieki — paņem 2 cilvēkus un ir tukši, jā­iet kaut kur uzlādēties. Vai tad tas ir dziednieks — kaut kas nav pa­reizi. Ir ekstrasensi — gaišreģi un nebūt viņš nedomā dziedēt. Bet at­kal — ko mēs saprotam zem vārda gaišreģi — cilvēki ļoti bieži šos jēdzienus vulgarizē — gaišreģis pareģo nelaimi vai nāvi u.c. bries­mas. Starp maniem paziņām — gaišreģiem tādu likteņu pareģu ne­maz nav un redz katrs galīgi savādāk — kurš nu ko, bet lai ko — gal­venais, no kā jābaidās cilvēkam — lai nenokļūtu pie ekstrasensa, ku­ram nāk kļūdaina viltus informācija un pašam nav paškritikas, nepār­bauda faktus.
   1)   Viens no maniem kolēģiem redz orgānus un to patoloģiskās iz­maiņas — cik kvadrātcentimetru akmens ir nierēs, kuri diski mugur­kaulā ir deformēti un kā. Laime cilvēkiem, ja tāds ir manuālais prak­tiķis, bet nelaime, ja manuālais nav šāda veida gaišreģis un neredz, ne kas jādara, ne ko ir izdarījis, tā teikt — lauž mugurkaulu uz dullo. (Man arī viens tā salauza mugurkaulu.)
   2)   Otrs kolēģis — gaišreģis redz bildēs tavu dzīvi — uz priekšu, atpakaļ, var dot padomus mīlas lietās, rīcībā, dažādās situācijās, redz sejas cilvēkiem, kuri tev ir ko nozaguši vai citu ko nodarījuši, — bet bieži vien nepareizi arī, kaut gan visbiežāk pārsteidzoši precīzi. Ar ko izskaidrojamas kļūdas?
   3) Trešais kolēģis redz zemapziņu, apziņu, lasa domas, paredz jū­tas, reakciju uz domu, vārdu, rīcību utt. Šis mums ir visbiežāk "lieto­jamais" gaišreģis Zintis, kurš mums tiešām visvairāk var sniegt reālu palīdzību gan ģimenes, gan mīlas, gan darba lietās. Lūk, par piemē­ru — atnāk uz manu veselības klubu sieva ar zilu aci un saka man: "Viss, ar šo nelieti es šķiros!" Es piekrītu, bet pirms tam lai aiziet pie Zinta. Labi. Otrā dienā abi bučojas. Kas par lietu? Zemapziņā viens domā tā, otrs tā, apziņā tā, otrs tā un izrādās — nelāgs pārpratums, spītība un galu galā — zila acs. Mēs jau viens otru nepazīstam, jo mūs mācīja ignorēt horoskopus, precamies uz dullo un tūdaļ šķiramies un bērnu nami aug plašumā. Zintis varētu man strādāt tādā laulības kon­sultācijas punktā un pateikt māmiņām, vai bērnam ielikts pareizs vārds, vai starp tiem, kas cerējās, ir biosaderība, vai vīram ir mīļākā? Kur? Apziņā vai zemapziņā? Kas tev ir stiprāka — sieva vai mīļākā? Ko darīt sievai, kā rīkoties, lai vinnētu mīļāko u.c.? Everss ir super- diagnostiķis tādā nozīmē, ka viņš ne tikai redz diagnozi, bet, galve­nais — redz slimību cēloņus un pirmavotus, lai zinām, no kura gala visu šķetināt, un ko darīt — kā atgriezt normu?
   Ļoti interesanti ir sastrādāties ar Zinti par tiem slimniekiem, kas ir uz nāvi — Zintim ir iespēja kontaktēties ar dvēselēm, pat ar tādām, kas jau ārā no miesas, kad biolauki jau izšķīduši, un var pavērot ma­na darba rezultātus, — kā uz to reaģē dvēsele, nu kaut vai vienu pie­mēru — ņemsim pēdējo gadījumu, kur man šāda konsultācija bija ne­pieciešama: Gaiļezera reanimācijā guļ sieviete uz miršanu it kā ar milzīgu asinsizplūdumu galvā (kaut gan mums gan tādu diagnozi ne­uzrādīja, bija pilnībā atslēdzies aizkuņģa dziedzeris un nedeva to sek­rētu, kas uz centrālo nervu sistēmu). Sievu mīlošais vīrs gribēja izda­rīt visu, kas viņa spēkos un sameklēja mani un aizveda uz reanimāci­ju 17.00, kur mūs ļoti laipni sagaidīja dežurants un teica: "Lūdzu, da­riet visu, kas jūsu spēkos, kaut gan es domāju, ka nekas vairs nelī­dzēs. Aizveda pie loga, kur mēs no galerijas mierīgi ar slimnieci va­rējām strādāt. Seansa laikā stipri reaģēja pulss, slimniece sāka mētāt knļas tin puspavēra acis un gandrīz bijām jau no nesamaņas viņu at- ļ'iic/iiM pie samaņas. Es strādāju tikai pie aizkuņģa dziedzera. Vīrs |ui tādiem rezultātiem bija aizkustināts un vēlējās pēc 2 stundām vēl- rciz seansu, kam ārsts arī piekrita. Zvanam Zintim — viņš saka, ka viss labi, bet galvenais nav atjaunot orgānu darbību, bet gan — izdzī­vošanu, jo lauki ir izšķīduši un dvēsele stāv blakus ārā un brīnās, ko es tur daru, bet mazliet ar spītu, jo dakteri saka, ka neizdzīvos. Pēc seansa dvēsele ir atpakaļ miesā, uztaisām biolauku, nostiprinām to. Pēc 2 stundām atbraucam atkal, bet nu ir cits ārsts un cits dialogs: "Ak mēs te nepareizi ārstējam?! Tad ņemiet ārā un ārstējiet kā gri­bat!" Vīriņš lūdzas, lai dod viņam šo pēdējo cerību — iespēju ko da­rīt sieviņas labā, bet dakteris paliek ciets kā klints, kaut gan mēs pa­lātā neietu, bet strādātu no galerijas pa logu. Mēs tomēr visi — vīrs, slimnieces brālis un es, iešmaucam pie loga un es uztaisu atkal sean­su un slimniece norauj deķi, kustas abas rokas, abas kājas, nekādas paralīzes pazīmes, gandrīz atgriežas pie samaņas, bet mūs ierauga ārsts un nāk lamāt, kaut gan, diemžēl, nezina, kurš no mums ir viņa dēvētais šarlatāns — viņš nezina, kurš, bet, ka šarlatāns, to viņš zina skaidri. Mēs arī ncatzīstamies un lamas lido uz visiem trim. Un tā saucas reanimācija, kur jābūt klusumam — dakteris lamājas pie slim­nieces gultas. Uz mūsu aizrādījumu, ka mēs daudzus zinām izglābtus, kur dakteri vairs nedod cerības, varbūt var mēģināt — jūs darāt visu no savas puses, mēs — no savas, bet šī doma dakteri satracina vēl vairāk un viņš ne tik vien kliedz, bet ar roku rāda uz slimnieci — "Ši­tādu! Tādu jūs nekad neesat izcēluši! Šitā nekad necelsies!" Un es re­dzu, kā negatīva plūsma iet pa roku uz slimnieci, pulss ceļas un strau­ji krītas, bioapvalki, Zintis saka, šķīst, dvēsele ir atkal ārā un no rīta sieviete ir mirusi. Zintis pieslēdzas dvēselei — viņai ir labi, viss vien­alga. Tā iet, kad ārstam nav mazākās nojēgas bioenerģētikā, vārda un domas spēkā. Nav ārsta ētikas. Reanimācijā daudzas gultas uz āderu krustpunktiem un tas notiek 20. gadsimta beigās, zviedru dziednieki to netic, domā, ka mēs pārspīlējam, tur pat palātās āderes nav pieļau­tas, kur vēl reanimācijā, viņi domā, ka tas ir apzināts genocīds — ko vajag, to tur var nolikt, lai neceļas. Un tik nevainīgs gals… Nu, nez vai tas ir tā vai vienkāršs stulbums un neziņa, ko tu te vari saprast, kur te robežas. Tādēļ nepieciešamība pēc privātkllnikām, kur kaut kas tāds nevar notikt, ir acīmredzama.
   2.  jautājums. "Kāda ir jūsu tehnoloģija?"
   (To parasti jautā ekstrasensi, kuri atrodas zālē manu kolektīvo seansu laikā, redz rezultātus un nevar saprast, kā es to panāku, kaut gan ekstrasensi parasti gan redz viens otra tehnoloģiju labi.)
   Ko es varu atbildēt? — Cik es esmu nestandarta cilvēks, tik arī ekstrasenss, esmu kaut kāds ekstrasensa un psihoterapeita hibrīds (skatoties, ko kurš saprot zem vārda "psihoterapeits").
   Esmu izlasījusi daudz metodiskas literatūras, pašus pamatus var iemācīt jauniesācējiem, pamatprincipus, bet savu metodiku neprotu ne izstāstīt, ne otram iedot, tas nav iespējams, jo tie ir vārdos netve­rami procesi. Nevajag krist izmisumā, ja kas nesanāk, jāmeklē savs ceļš un jādara tik, cik tu vari, un tas, ko tu vari. Nu, kā es varu pie­krist, ka katrai slimībai jāmanipulē tieši tā ar rokām un tik ilgi, ja ir dažādi sensitīvie un enerģētiskie līmeņi —ja es 15 minūtes tīrītu pie­res kanālu, kā to iesaka Džūna, tad es nezinu, kas paliktu pāri no tā kanāla un no manis utt. Es vispār ar rokām nestrādāju, tas tik tā, ka nezinu viņas, kur lāgā likt, faktiski eju ar domu tāpat kā zālē. Kaut gan, es varu arī ar rokām. Ir cilvēki, kuri manu domu nejūt, bet jūt ro­kas. Pastāv uzskats, ka tas nav kritērijs, man gan. Ja mani nejūt, es tam cilvēkam palīdzēt nevaru. Kādi 8 ir tādi bijuši.
   3.  jautājums. Kādas slimības Jums padodas vislabāk?
   Atbilde. Kā dabas dziedniece es atveseļoju no visām, bet vislabāk
   no aknu, nieru, sirds, limfu, asinsvadu, locītavu slimībām. Ir izdevies atjaunot redzi, dzirdi, ožu, bet tie ir tieši atsevišķi gadījumi. Ir masa unikālu gadījumu, kas ir izdevušies vienu reizi mūžā, piemēram, vie­na izkaisītā skleroze. Viens pārrauts ožas nervs galvā (izdevās "salo­dēt"), viens pundurītis sāka augt utt., bet grūti pateikt, vai tas izdevās ar biostrāvām, vairāk tas bija komplekss darbs kopā ar dabas dzied­niecības metodēm.
   4.  jautājums. Jūsu attieksme pret kolektīvajiem seansiem un ma­su seansiem, kas tagad Latvijā tiek aizliegti.
   Atbilde. Es skatos pēc rezultātiem. Manos masu seansos nevie­nam sliktāk nav palicis nevienā valsts zālē, tādēļ es tos atļaujos, rela- līvos sliktumus novēršu turpat uz vietas. Tālajos un Ziemeļaustrumos neviena sūdzība nav ienākusi arī par regulārajām televīzijas pārrai­dēm, kurās pēc manas "sludinātājas" uzstāšanās dienā sniedzu atve­seļošanas seansu un katrā TV studijā es sagatavoju pa 18 raidījumiem uz 9 stundām. Ko es varu teikt par masu seansiem vispār un tieši par savu metodiku? — Masu seanss ne mūžam neatvieto individuālo dar­bu ar cilvēku, bet dod daudz pozitīvu rezultātu, atkarībā, kas ar šīm masām strādā. Neviens auditorijā nesaņem dziedniecisko efektu, at­veseļošanās momentu, kurš nav to pelnījis, tas nav iespējams, un nav mums ko savu mazo galviņu par to lauzīt — vai tik, pieņemsim, ne­saņem tagad tas, kurš nav pelnījis. Ja tas brīdis ir pienācis un viņš ma­ni kosmiski ir saticis, viņš to laikam ir pelnījis un izdziedējies, pretē­jā gadījumā es arī individuāli nevaru viņam palīdzēt (tas nenozīmē, ka es neņemu tos, kuri nejuta kolektīvo seansu). Ir reizes, kad stiep­jos ārā, bet rezultātu nav, nav lemts. Tad es runāju ar cilvēku savā­dāk — pats viņš var savu karmu mainīt. Es strādāju ar viņu mentālā plānā, tad uz astrālo, un, ja šis darbs vainagojas panākumiem, tad abi ejam uz fizisko ķermeni un tikai tad kas var sanākt. Dažam tas liekas ļoti sarežģīti, bet tas faktiski pavisam vienkārši, ja vien ekstrasensam ir mazliet psihologa un pedagoga talants, dotības un zināšanas. Men­tālais plāns — tā ir cilvēka domu pasaule. Ja tev izdodas viņam dot zināšanas un apjēgu par savu slimību cēloņiem un tas izvēršas vēlmē tikt ar tiem galā, ja cilvēks tavā vadībā to izprot un sāk aktīvi darbo­ties līdzi, metoties fanātiskā darbā pašam ar sevi, tad rezultāti neizpa­liks. Galvenais — pacienta garīgā izaugsme — cik te tu vari dot. Ot­ram dot var tik, cik pašam ir, tādēļ ekstrasensam zināšanas un garīgās izaugsmes par daudz gan nekad nebūs. Varu brīnīties par tiem, kas apstājas šajā procesā un nevēlas vairāk augt.
   Ja runā par grupu seansiem, tad mēs, piemēram, ar manu kolēģi Zinti strādājam ar grupām, bet katrs veicam pavisam ko citu, tādēļ varbūt mērķtiecīgi būtu strādāt pa diviem — viens izdara to, otrs to, piemēram, Zintis labi saved kārtībā nervu sistēmu, sabalansē laukus un veic citas biokorekcijas, ko es nespēju, toties no manis neviens ne­aiziet ar sāpēm, lai kur tās būtu, daudzas slimības neatgriežas pat pēc kolektīvajiem un masu seansiem. Teorētiski var izspriesties visādi, mani teorijas interesējušas maz, esmu bijusi spiesta pie visa nonākt pati empīriski, jo esmu nestandarta, ne pēc vienas teorijas nekas ne­sanāk vai apgriežu visas teorijas ar kājām gaisā.
   5. jautājums. Par masu seansiem, kā tie atšķiras no pārējiem, pie­mēram, Rucko, Kašpirovska, Čumaka?
   Atbilde. Neesmu nekāds ne kritērijs, ne soģis, bet otra tehnoloģi­ju papētu ar interesi un labprāt aizrādītu uz nepilnībām vai, manuprāt, kļūdām, bet kur nu tik lieli spīdekļi klausīsies. Ja nevari otram kā pa­līdzēt, tad kritizēt kritizēšanas pēc nav nozīmes, bet, es domāju — piedots tiks, ja nevarēji, nepiedots, ja negribēji, kā Rainis saka. Es va­ru atbildēt tikai par sevi. Ko pārmet kolektīvo un masu seansu rīkotā­jiem? "Sakāpis galvā, lielās utt." Es varu teikt, ka ne visiem un ne vi­si, un skatieties, kas jums to saka, kāds ir pats kritizētājs, vai viņam drusku "nav zobs" uz tiem, vai drusku neskauž, ka cits var to, ko tu nevari, jo ne visi' ekstrasensi ir spējīgi uz zāli strādāt vai otrs va­riants — strādā, dažs labs zālē jūt, bet dziednieciskā efekta nav vai tas ir niecīgs.
   Lielākais pārmetums masu seansu rīkotājiem ir "mikserēšana" — it kā no veselākā ņem un slimākam dod un nu tie veselākie slikti jū­tas. Sākumā domāju, ka tas nevar būt, jo man tā nekad nav gadījies. Cilvēkiem ir mode visu absolutizēt, tā arī šis kategoriskais apgalvo­jums: "Visi mikserē". Lai pārliecinātos par savu taisnību (sak, varbūt es kļūdos), Taškentā, kad nodibinājām PSRS ekstrasensu asociāciju un mani ievēlēja par Baltijas ekstrasensu asociācijas viceprezidenti, mēs pēc kongresa daudz eksperimentējām. Viens no maniem piedā­vātajiem bija mans masu seanss — uz ko raidīju — bija ekstrasensi un komisijā bija ekstrasensi, tā kā apmānīt kādu nebija iespējams — taču paši juta, ka veselajiem ari pieauga biolauki, ne tik vien slikta­jiem, jo es ieslēdzu pašlādēšanās mehānismu. Televizors arī nerāda neko, viņš tikai jāieslēdz, es arī it kā ieslēdzu, pieslēdzu Kosmiskajai enerģijai. Sākuma stadijā "uzsildīšanā" jau arī sākas atveseļošanās momenti, bet tālāk es eju diferencēti, piemēram, — galvas sāpēm no žults spazmām, no aizkuņģa dziedzera, no disbakteriozes, no asinsva­du slimībām galvā, iekaisušiem frontritiem, haimorītiem, osteohon- drozes — kādu minūti un 90% zālē galvas vairs nesāp, tad veltu pā­ris minūtes tiem pāris cilvēkiem, kam vēl sāpes palikušas un eju tā­lāk — uz plaušām, bronhiem, sirdi, tad — aknām, aizkuņģi, nierēm, tad māgu, liesu, līdz beidzot locītavas un kaulu sistēma, kas ir sma­gākais moments un bez savām 3 minūtēm nekas nesanāks, pie kam nedaudz mainot tehnoloģiju. Bet ne tādēļ es braucu uz periferiju, lai ārstētu masveidīgi cilvēkus, bet gan lai sludinātu veselības pamat­principus un norādītu uz līdzšinējo genocīdu aplama uztura un apla­mas ārstēšanas veidā, jo pats lielākais un efektīgākais genocīds ir — informācijas bads. Mūsu tautu var glābt tikai zināšanas. Tauta ir no­vesta līdz bezdibenim ar šo padomju medicīnu, kas tika praktizēta un cilvēki beidzot grib zināt neveselības cēloņus pat Tālajos un Ziemeļ­austrumos, ne tik vien Latvijā, par ko liecina cilvēku pieplūdums — es pa 9 stundām esmu runājusi 9 dienas no vietas, vienā ciematā kop­summā nolasot 18 lekcijas, un lekciju beigās šie masu seansi ir kā avanss par to, ka cilvēki nepielaidīs vairs pašas rupjākās kļūdas, uz ko mūs vedinājuši mediķi un sāks darboties atveseļošanās virzienā pēc citiem, dabiskiem principiem. Es novēršu sekas, bet viņi paši likvidēs cēloņus, pretējā gadījumā slimības atgriezīsies. Palūkosimies, kā cil­vēki atnāk, neminēsim nevienu vārdā, uz kāda ekstrasensa masu seansu pēc reklāmas, sak — sanāk, sanāk — es jūs izārstēšu. It seviš­ķi, ja vēl avīzē ieliek superreklāmu, ka pēc seansa nu gan kruķi un brilles ies pa gaisu. Cilvēki nāk ar pēdējām cerībām (jo līdz šim ne­kas nav līdzējis) un, ja nelīdzēs, cerības sabruks. Kur ņemt spēku tur­pināt dzīvi?!
   Palūkosimies, kā viņi nāk uz manu uzstāšanos pēc tik necilas afi­šas — "Atveseļošanās komplekss un ekstrasensa loma lajā". Šajā lek­cijā, kas ilgst 3-4 stundas, cenšos koncentrēti pastāstīt par tipiskāka­jām kļūdām un to kompensāciju un ekstrasensa lomu šajā komplek­sajā darbā. Jau ar vienu šādu lekciju pietiek, lai varētu atveseļot visu organismu, bet, ja ir iespēja, es lasu vēl tālāk tiem, kam ar to ir par maz, grib zināt sīkāk un dziļāk par visiem tiem punktiem, par ko ru­nāju pirmajā daļā. Sākumā ekstrasensi strādāja ar šiem slimniekiem, kuri šo lielo lekciju bija dzirdējuši un bija viegli strādāt, tā teikt, bez vārdiem, nedaudz individualizējot kompleksu. Provincēs ir vieglāk, tur ekstrasensi brauc aiz manis vai pat kopā ar mani un strādā ar tiem, kas lekcijas ir dzirdējuši. (Nu jau būs vieglāk, ir iznākusi grāmata, kurš nav dzirdējis lekciju, var izlasīt to.) Tātad — uz lekciju atnāk cil­vēki, kuri zaudējuši cerības uz izveseļošanos un es lekcijās norādu uz pašu aplamībām un rādu ceļu, pa kuru jāiet. Lekcijai beidzoties, jau­tāju — "Nu, ko jūs darīsiet šovakar (nevajag atlikt uz pirmdienu sākt jaunu un skaistu dzīvi, sāksim jau šovakar)?" Cilvēki parasti ir pār­steigti, ka lieku sākt jau šovakar, parasti domā visu labi vēl apdomāt, sagatavoties utt., bet es tomēr spēju aizraut uz aktīvu darbu jau tūlīt. Nu, ko tad varam jau uzsākt tik vēlā vakara stundā jau tūlīt? Pirm­kārt — izmest ārā konfektes, baltos miltus un to izstrādājumus, man­nu, slīpētos rīsus un citus rafinētos rūpniecības produktus. Šovakar pat sameklēsim sazin kur noliktās zāļu tējas, kaut vienu uzliesim šim vakaram un ieliesim termosā rītam, uz nakti iztaisīsim inhalāciju — piecas minūtes paošņāsim baldriāna pudelīti un atjaunosim līdz ar to savu endokrīno sistēmu un kliedēsim negatīvo enerģiju, ko izdala jebkurš slims orgāns un slikta doma. Ko vēl? — varbūt atkārtosim kobras pozu mugurkaulam, lai neaizmirstam, patrenēsim kaut pāris minūtes Buteiko elpošanu, ko šovakar nodemonstrēju, pamēģināsim iztaisnot pašlaik un mājup ejot savu ķermeni, savu mugurkaulu, pa­turot prātā cilvēka modeli, etalonu — Jēzu Kristu, kurš nekad nebija šķībs, sakumpis, elsojošs, pulsējošs, bet bija pats miers un augšup- vērsts pat mokās. Uzdegsim pie gultas svecīti, kas palīdzēs būt aug- šupvērstiem un kas kliedē negatīvo ap mums! Izdedzināsim kadiķa zariņu telpas enerģētiskai tīrīšanai! (Vai citu skujiņu.) Pārlūkosim, vai nav nelāgi priekšmeti mājās ap mums, negāciju nesoši. Vai ne­skan biolauku ārdoša mūzika? Paanalizēsim jau šovakar savu stilu un valodu — vai neesam kādu aizskāruši ar "asu mēli", izteikuši rupju vārdu? Nosodījuši kādu? Tas ievaino otru un pašu. Padomāsim, kur ņemt visu veselīgo, ko šovakar nosaucu, kā tikt pie ekstrasensa uz in­dividuālo seansu, lai noteiktu, vai der vārds, vai der rotas, ko nēsā­jam, vai mugurā ir saderīgi krāsu toņi, biolauku ceļoši, ne gremdējo­ši utt.
   Redziet, cik daudz var veikt jau šovakar! Atnāca cilvēki bez cerī­bām un tagad saprata, ka tikai zināšanas un pašu darbs būs tas, kas iz­cels un ekstrasenss būs tikai palīgs šajā darbā, padomdevējs. Tikai
   kopīgai sadarbībai būs ilgstoši panākumi.
   Būs cilvēki, kuri gribēs turpināt vieglāko ceļu un gaidīt palīdzību tikai no malas. Tiem nav domāta ne šī grāmata, ne manas lekcijas. Netaisos nevienu pārmācīt, bet dodu zināšanas tam, kam lemts sap­rast. Kā avansu par darbu pēc lekcijām viņi arī saņem manu atvesei ļošanās seansu un labi saprot, ka tas, no kā es tagad atbrīvoju, atgrie­zīsies, ja neklausīs un atkal "iebrauks grāvī". Dažs aiz inerces vēl ne­ko neuzsāks, jo varbūt vēl nav tik pārāk slikti, bet vismaz kritiskā brī­dī gan saņemsies, jo zinās, kas jādara.
   6.  jautājums. Cik ilgi, Jūsuprāt, būs nepieciešami masu seansi?
   Atbilde. Kamēr normalizēsies sociālie apstākļi un medicīna.
   7.  jautājums. Kā ir ar ekstrasensa jušanu — ir cilvēki, kuri nejūt, tātad viņiem nevar palīdzēt?
   Atbilde. Te atkal nav nekādu rāmīšu. Es, piemēram, nevaru palī­dzēt nevienam, kurš mani nejūt, bet tas nenozīmē, ka Jums cits eks­trasenss, ko Jūs nejūtat, nevar palīdzēt. Es tikpat kā neesmu jutusi ne­vienu no 45 ekstrasensiem, tomēr 2 reizes man žultslēkmes draudze­ne noņēma bez nekādas jušanas. Tā kā ne vienmēr tas ir kritērijs. Zin­ti, piemēram, var just, var nejust, atkarībā, kādas biokorekcijas viņš veic. Protams, cilvēkiem ļoti patīk šīs izjūtas un grib ko izjust uz sa­vas ādas, tad viņš tic, ka tiešām ar viņu tiek strādāts, jo tā mēs 50 ga­dus esam audzināti — visu just, aptaustīt, saskatīt un tad ticēt. Arī mani ieskaitot. Es arī sapņoju reiz no kāda izjust to, ko jūt no manis un jūsmoju kā mazs bērns par katru tikko nojaušamo bioenerģētisko efektu, un žēl, ka tic ir bijuši tik minimāli. Es vēl ceru sastapt savu ekstrasensu.
   8.  jautājums. Kādai jābūt ekstrasensa ētikai?
   Atbilde. Manuprāt, pašlaik strādājam ar spēcīgām atlaidēm, bet ar laiku ceru savākt tādus kolēģus ap sevi, kam šis ētikas līmenis būs augsts.
   Pirmkārt jau (sevišķi provincēs) neapspriest ar citiem pacientiem iepriekšējo pacientu veselības stāvokli un ģimenes nebūšanas. Tas var novest aprunātos pacientus tik tālu, ka šajā provincē viņam pat dzīvot nav iespējams.
   Otrkārt, nekritizēt kolēģus, bet izdomāt metodiku, kā tiem palī­dzēt, ja redzam vainu, bet šis "padomju kritizētājreālisms" tā ir iezī­dies kaulos, ka nevaram no tā atiet. Mūsu statūtos ari ierakstīts pun­kts, ka pie pirmā kolēģu strīda vai pirmās blamāžas pacienta vai sve­ša cilvēka klātbūtnē kolēģis tiek izslēgts no firmas. Žēl, ka daudzi mani kolēģi, kuriem piemīt pat gaišreģa spējas, spēj nolaisties līdz tir­gus tanšu līmenim un neobjektīvi cits citu spēj aprunāt un traumēt. Parasti tā ir tīri profesionāla greizsirdība, kurai tomēr daudzi netiks pāri, kaut gan to paši neatzīst un slēpjas aiz skaistiem vārdiem. To es nevaru pieņemt. Nu, un viss ir izteikts ar teicienu "sakāpis galvā". Tāds vairs strādāt ar cilvēkiem nevar. Tad zūd paškritika (ja tāda vis­pār ir bijusi) un viss, kas ar to saistās.
   9.  jautājums. Kādam tad ir jābūt, Jūsuprāt, ekstrasensam?
   Atbilde. Kur nu to ideālu ņemsim, tāpat jau arī mēs paši esam pa­domju iekārtas upuri un jāstrādā pašam ar sevi. Skaidrs, ka pašam jau vajadzētu būt veselības paraugam, garīguma paraugam. Bet, ja eks­trasensa mīļākā atbilde uz maniem aizrādījumiem, piemēram, kaut vai par pareizu uzturu ir: "Vēl varu ēst, ko gribu, arī buljoniņus un kū­ciņas, kad būs man 50 gadi un veselība sabrukusi, tad arī sākšu" — tad ir skumji klausīties. Ja ekstrasenss sievai, kura gaida bērnu, pērk šokolādes un vāra buljonus un kafiju, — es nezinu, kā lai nosauc šā­du rīcību. Sāpīgi ir par to runāt un kauns. Taškentā ari uz ekstrasen­su kongresu bija atbraukuši dažādi, daži no tiem lasīja otrā dienā re­ferātus ar zilu aci. Tika dzerts, pīpēts un vēl šis tas darīts vieglu roku.
   10.  jautājums. Kā mums paglābties no "melno" ekstrasensu plū­diem?
   Atbilde. Tas ir diezgan neatrisināms jautājums. Varbūt — palieli­not balto skaitu? Tāpēc izveidoju savu ekstrasensu skolu, kura nu jau strādā gadus un "melnos" nepieņemam.
   11.  jautājums. No ekstrasensu puses — "Kā paglābties no melno ekstrasensu kursiem?"
   Atbilde. Par to esam domājuši un nonākuši pie secinājuma — ar balto ekstrasensu skolu, ko esam arī izveidojuši. Ja telpa tumša, uz­dedzam sveci un tā top gaiša. Tumsu ar tumsu neuzveiksim.
   12.  jautājums. Kāpēc jūs savā skolā izveidojāt grupas no visas Padomju Savienības?
   Atbilde. Tādēļ, ka auditorijās, braucot pa Savienību kā Zinību biedrības Vissavienības lektors, klausījās arī ekstrasensi, pal diplo­mēti. Noklausījušies 18 lekcijas un zinot, ka lasu vēl tikpat un nees-, mu vienīgā, kuras lekcijas vajadzētu zināt, viņi konstatēja, ka bez zi­nāšanām valcoloģijā, medastroloģijā, filozofijā, psiholoģijā, uztur- mācības, slimību profilakses, u.c. grūti strādāt un brīnišķīgi būtu, ja ekstrasenss reizē būtu arī sludinātājs, citādi tautu izglābt no dotā stā­vokļa nav iespējams. Vietējie ekstrasensi lūdza mūs izveidot skolu, kur sniegtu šīs zināšanas, jo pārējie bijušās PSRS kursi dod tikai zi­nāšanas sensorikā un bieži vien arī — vājas. Redzot manu metodiku, to atzīst paši ekstrasensi.
   13.  jautājums. Un kādi rezultāti?
   Atbilde. Mēs abpusēji bijām apmierināti, atmosfēra skolā jau pir­majā plūsmā bija jauka (ja neskaita dažus incidentus sākumā — atkal zināšanu trūkuma dēļ). Augot zināšanu līmenim, auga grupa arī garī­gi, visi kļuva labāki, vismaz centās. Piemēram, te būs dažas at­sauksmes par skolu:
   Daudzi no mūsu audzēkņiem kļuvuši uz vietām par sludinātā­jiem — dziedniekiem, paši lasa lekcijas un izdarījuši krasas korekci­jas savā darbā un darba vietās, piemēram — bērnu ārsts, nodaļas va­dītājs Pevekā (Čukotka); Ļeņingradas ekstrasense (Čukotka); Kristī­ne, Marija — Ļvovas universitātes pasniedzējas; Jurijs no Kamčatkas (Sarkanā Krusta biedrība) u.c. Par to mēs esam laimīgi.
   14.  jautā jums. Kā jūs vispār nokļuvāt Ziemeļos?
   Atbilde. Mani vienmēr ir vilkuši ziemeļi un sāpējusi doma, ar kā­dām tiesībām ir iznīcinātas mazās ziemeļu tautiņas un turpina iznīci­nāt to mazumiņu, kas vēl palicis. Necerēju, ka tik daudz spēšu izda­rīt viņu labā jau 3 braucienos. Taisni brīnums, ko var izdarīt pat viens cilvēks, bet, ja mūsu būtu vairāk? No malas gan var daudz padarīt, bet ne visu, galvenais ir — vietējo kadru sagatavošana, tādēļ arī dibinā­jām savu skolu — uz vietas, izbraukuma. Jā — kā es konkrēti izvēlē­jos Magadanu? — Tādēļ, ka kāds mūsu kolēģis tur bija piedzimis. Un vēl — tik daudz mūsu senču kauli tur izbalējuši, atklāti sakot, gribē­jās arī paceļot un redzēt šo tālo pasauli un izdevās arī savienot patī­kamo ar lietderīgo. Un tā mēs abi ar vīru aizbraucām, bet pēc tam — ķēdes reakcija. Jo dumjāks cilvēks saimniekos ziemeļos, jo ziemeļi ekoloģiski turpinās iet bojā un visa zeme un mēs līdz ar to. Tā ka mēs nevaram kašāties savā kāpostdobē vien durvju priekšā, ir jābūt globā­lam skatienam. Ja mēs — PSRS tautas — esam tik ilgus gadus zem viena jūga smakuši, tad arī kopīgiem spēkiem, viens otram palīdzē­dami, mēs sekas varam likvidēt. Tieši šo iemeslu dēļ arī mēs, ekstra­sensi, apvienojāmies PSRS asociācijā. Ja šī impērija grūst, tad mēs paliekam kopā un palīdzēsim viens otram glābt savas tautas. To, ka šāda sadarbība ir iespējama, jau esam parādījuši. Sākumā likās, ka ti­kai mēs palīdzam citiem, piem., Černobiļas seku likvidēšanā — mēs pierādījām, kas reaģē visvairāk uz radioaktivitāti, profilaksi un dzied­niecību, palīdzējām uzcelt ukraiņu Garīgo republiku un likt pamatus garīgajam templim, kurš varbūt izvērtīsies par Vispasaules Garīgo templi utt., bet arī ukraiņi, krievi un pat čukči palīdzēs mums un pat nedaudz jau ir palīdzējuši, bet perspektīvā sadarbība būs daudz spē­cīgāka.
   15.  jautājums. Kādēļ latviešu grupā tik maz audzēkņu, salīdzinā­jumā ar PSRS grupu, kā Jūs izskaidrojat to?
   Atbilde. Toties mūsējie aktīvi skrēja uz Džūnas kursiem, kas iz­krāpa nabaga latviešiem par 5 dienām 2 miljonus rubļu, bet centra celtniecībai būtu pieticis ar vienu miljonu. Ko nu darīt, ja iebraucē­jiem klanamies vairāk, latvietis ir bijis ilgi zem sveša jūga un līdēja gars viņā saglabāsies laikam vēl ilgi. Arī zināšanu alkas ir mazākas par PSRS tautu ekstrasensiem. Iegrimuši pašapmierinātībā un naudas raušanā.
   16. jautājums. Kā risināt materiālās dabas jautājumus, kā ar mak­su par seansiem?
   Atbilde. Tas vienmēr ir bijis strīdus jautājums, mēs tam esam pā­ri. Par katru darbu ir jāsaņem alga un dziednieks nav izņēmums, un viņa darbam jābūt tik apmaksātam, ka par materiālām problēmām tam nebūtu galva jālauza un varētu nodarboties tikai ar tautas atvese­ļošanu. Pretējā gadījumā cietīs tauta. Ir rietumu valstis, kur ekstra­senss ir nacionālais lepnums, un, bērnam piedzimstot, jau konstatēts, ka piedzimis topošais ekstrasenss, tas tiek virzīts uz medicīnu, biolo­ģiju, pedagoģiju, mūziku, fiziku, tur, kur būs nepieciešamas šīs spē­jas. Nepiedodami ir, ka pie mums ekstrasensi strādā par virpotājiem, traktoristiem, cūkkopējām. Sākumā mums bija noteikta zināma sum­ma par konkrētu darbu, ko veic ekstrasenss. Šī summa nav augsta, bet tomēr domājam pāriet uz ziedojumu kastītēm.
   17.  jautājums. Vai visi dziednieki Jūsu firmā ir gaišreģi?
   Atbilde. Tāpat kā bioenerģētikā un sensorikā, ekstrasensi ir dažā­di varoši (ne tikai spēcīguma ziņā), arī gaišredzībā. Žēl, ka daudziem no viņiem nāk viltus informācija, kuru tic neprot atšifrēt un atsijāt.
   18.  jautājums. Kādas ir iesācēju tipiskākās kļūdas?
   Atbilde. Ļoti dažādas — gan ētikā, gan tehnoloģijā. Kurš gan mēs neesam izgājuši cauri "sapriecāšanās stadijai", eiforijai par savu va­rēšanu un panākumiem! Man tas, paldies Dievam, uzsita augstu prie­ka vilni un noplaka, jo sapratu, ka tas ir palīglīdzeklis, ne galvenais, ka mums jādara viss iespējamais, lai Cilvēks varētu iztikt bez ekstra­sensa, nevis nokļūt viņa atkarībā savas aplamās rīcības dēļ, kas turpi­nās tādēļ, ka ekstrasenss nav kompetents vērst uzmanību uz slimību cēloņiem un dot padomus to novēršanai. Daži ekstrasensi domā, ka tad viņi paliks bez darba. Nav ko baidīties, jo sliņķu un tādu, kas ne­izprot problēmas, būs daudz un darba pietiks tāpat. Daļa ekstrasensu negrib pieļaut domu, ka var bez viņa palīdzības atveseļoties, gribas būt visvareniem un pierādīt savu spēcīgumu, lai var teikt — "es izār­stēju", "mēs izārstējām" vietā. Saprātīgs ekstrasenss sastrādāsies ar ārstu — naturopātu, pašu slimnieku un viņa tuviniekiem un teiks "mēs izārstējām". Sākumā mēs arī tā strādājām Rīgā — Medicīnas darbinieku namā katru svētdienu ap 200 cilvēku noklausījās manu at­veseļošanās kompleksa atšifrējumu, ārstu — naturopātu lekcijas par visu laiku politisku iemeslu dēļ slēptajiem patiesajiem slimību iemes­liem, kļūdām uzturā, to sekām un kompensāciju, par Buteiko elpoša­nu, jogu utt. Pēc tam visi saņēma naturopāta Jura Gustava konsultā­ciju, kurā tas individualizēja manu atveseļošanās kompleksu, un no­zīmēja pie atbilstoša ekstrasensa, ja tas bija nepieciešams. Telpu trū­kuma dēļ šādas sadarbības Rīgā vairs nav, bet ceram, ka drīz būs nor­māls Dabas dziedniecības centrs ar normālu darbu. Nākošā iesācēja kļūda ir — norādīt dzīvoklī uz visām āderēm. Pareizāk būtu meklēt tās āderes, kuras slikti ietekmē dzīvokļa saimnieku. Novirzīt ar ante­nām ne vienmēr iespējams, dzīvības zīme strādā labāk — tikai jāska­tās — cik ilgi. Drošības labad ik pa 7 dienām zīmē citu un zīmēšanas lapas lielumā 3 gabalus liek ar zīmi uz leju zem palaga. Tipiski ir arī kļūdīties āderu robežas konstatējot, parasti nejūt visu plato āderi, bet, jūtot malas pāreju no biopatogēnās zonas uz tīro zonu, norāda uz 2 āderēm un slimnieks ieliek gultu āderes vidū. Daudzi nejūt arī, kā staigā ādere, nevar paredzēt virzienu. Daži neatšķir sausās no slapja­jām, pēc intensitātes nevar noteikt āderu raksturu un kļūdās pretlī­dzekļu derīguma termiņos, tāpēc tie bieži jāpārbauda.
   Brīžam sākas enerģētiskās sacensības. Joka pēc jau esam visi am- pelējušies arī ar enerģijām, kurš to nav darījis sākuma periodā. Arī tas ir pieļaujams, jo tiešām savas spējas jau gribas aptvert un izmēģināt, interesanti, kādas biokorekcijas tu esi spējīgs veikt, kāds efekts utt. To visu var darīt, bet ievērojot vienu — kad pielietot, atšķirt, kad ko drīkst atļauties, neiejaukties karmas likumos. Pretējā gadījumā pa ādu dabūt ir neizbēgami, un labi, ja tā ir tava paša āda, parasti gan sit pa tuviniekiem. Vēl jāaptver arī koleģialitāte — katrs padotā aplams so­lis sitīs pa firmas vadību. Padomāsim par to un nesīsim atbildību par savu rīcību! No ekstrasensa darbības ciest nedrīkst neviens. Paškon­trole un vēlreiz paškontrole! Liela nelaime ir arī — mētāšanās ar vār­diem un izteicieniem, jo katra cilvēka vārds meklē vietu, tad kur vēl ekstrasensa. Vajag no visām pusēm apdomāt katru vārdu, tā spēku un iedarbības sekas. Sevišķi grēko jaunie, kam sakāpis galvā, ar apla­miem un kategoriskiem spriedumiem. Es nevaru saprast, kā tas viņu uztverē iet kopā — it kā gaišredzība un vienlaicīgi aplams sprie­dums? Velnu piemin katrā teikumā. Kā var pieļaut, ka skaudība un profesionāla greizsirdība aizmiglo skatu?! Un, ja vēl ekstrasenss me­lo?! Tie ir nesavienojami jēdzieni, dziednieks tāds nevar būt, lai nu paliek pie āderēm vai kā cita. Kļūdās tie, kas domā, ka visi ekstrasen­si var būt dziednieki. Retais var būt dziednieks šī vārda visplašākajā ziņā. Vienkārši pašlaik šajā bioenerģētikas ziņā visatļautības laikā ar to nodarbojas katrs, kas iedomājas to drīkstam. Mēs savā centrā cen­tīsimies pulcēt maksimāli atbilstošus un atbrīvosimies no katra, ko konstatēsim pārkāpjam ētikas normas, ari naudas ziņā. Bijām spiesti šķirties no mūsu firmas ekstrasensiem, kuri laika gaitā pārvērtās un ne vēsts vairs nebija no sākotnējās romantiskās degsmes palīdzēt glābi mūsu tautu (ja ne cilvēci, kā gribas dažam no mums) un celt fir­mas godu, gādāt par firmas izaugsmi, lai varētu uzbūvēt Dabas dzied­niecības centru un stacionāru, nopirkt autobusu, videokameru mācību filmu uzņemšanai utt., utt., bet sapņoja tikai, kādiem paņēmieniem varētu izkrāpt lielākus procentus par savu darbu, apkrāpjot gan valsti, gan firmu — ar tādiem mums nav pa ceļam, lai iet uz tādu firmu, kur strādā tādi paši, mums ir pavisam citi mērķi.
   Nākošā kļūda: Tīri no tehnoloģiskā viedokļa (to jau ir daudz), bet viena no tipiskākajām ir gāzt enerģiju virsū izklaidus. Vispārējos lau­kus tas ceļ, protams, bāziskojas asinis, kliedējas skleroze, šķīst trom­bi, atjaunojas dziedzeru sistēma un vēl šis tas, ko nemaz neesi cerē­jis, bet, ja cilvēks nāk ar lokālu kaiti mazā kvadrātā, mazā rajonā, tad jāpiešaujas enerģiju it kā koncentrēt, it kā lāzera stara veidā, pirm­kārt — būs lielāks un vēlamāks efekts, otrkārt — nebūs blakuselckta tādam izplūdušam bezmērķa gāzienam, lai cik tas liels. Dozēt arī jā­prot, iesācējs nedozē galīgi, nejēdz nobeigt, "iezemot", nostiprināt, piemēram, fiksēt saules pinumu. Tās ir tik elementāras lietas, bez ku­rām jau nu nevar gan, lai kāda tam individuālā tehnoloģija. Un brī­žam gāž virsū bez žēlastības tur, kur jāņem nost. Jāmācās atšķirt. Vai jāsabalansē lauki, kas tāpat jau lieli. Vai jāsavāc vienkārši, jālikvidē "izvirdumi".
   Daži ekstrasensi kļūdās mērījumos: gadās, ka ir švaki lauki, bet grūž ārā lielā attālumā un sajauc ekstrasensam rēķinus, — tas brīnās, ka slimniekam tik liels biolauks — panāk tuvāk — tukšums un nega­tīvs.
   Nākošā kļūda: Mētāšanās no lielummānijas uz mazuma māniju, kad sākuma stadijā daudziem ir mazvērtības komplekss, kurš pāraug lieluma mānijā. Vēl neesmu redzējusi, kā tas varētu beigties, — tik­ko kāds aizrādījums, tā atpakaļ mazuma mānijā. Vai var iestāties nor­māls stāvoklis, to mēs vēl vērosim. Tas ir traks numurs, vēl neesam izdomājuši metodes, kā šādiem varētu līdzēt.
   Nākošā kļūda: Domāt, ka, citu peļot, pats citu acīs, it sevišķi sa­vās — celsies. Tik zemu ekstrasensam gan ir nepiedodami krist. Tir­gus sievu līmenī.
   Nākošā kļūda: Tendenciozi spriedumi.
   Ekstrasensam jābūt maksimāli taisnīgam. Mūsu Zintis, piemēram, es neesmu novērojusi melus vai netaisnību, tik maksimāli objektīvs spriedumos ir retais, parasti nāk klāt emocijas un personīgās ambīci­jas!
   19.  jautājums. Kā atšķirt karmu, ja neesi gaišreģis, bet dziednie­cības rezultāti tomēr lieli? Baidāmies iejaukties kannā.
   Atbilde. Nebaidieties! Pavisam vienkārši — lai kā tu censtos pa­līdzēt karmiskam slimniekam, nebūs rezultātu ne mentālajā, ne astrā­lajā, ne fiziskajā plānā. Bet mēģināt drīkst, jo bieži ir tā, ka viņš kar- miski cieš, bet nu jau ir izcietis un Dievs sūtījis tevi, lai tu palīdzē­tu — kā tu drīksti atteikt? Tu palaidi tad garām savu karmu — palī­dzēt. Māsu cilvēciskie kritēriji ir pārāk subjektīvi, ļausim labāk, lai tas lielais Spēks lemj. Es šaubos, vai apgalvojumi: "Es viņa karmu uzņemos," vai cits uz citu saka: "Redz, kā uzrāva sev tā un tā karmu," atbilst patiesībai. Neesmu kompetenta ne spriest, ne atbildēt, bet ir ta­gad tāda literatūra "Karmas diagnostika". Kam interesē, var palasīt.
   20.  jautājums. Vai psihiski slimus Jūs ārstējat?
   Atbilde. Nē. Palīdzēt var it kā pieejot no terapeitiskā viedokļa un atvieglot stāvokli. Ja Dievs kādu grib sodīt, tad viņam atņem prātu, tad kādas man tiesības iejaukties Dieva lietās? Visā psihiatrijas pastā­vēšanas laikā vēl neviens izārstēts nav konstatēts. Arī mūsu kontā tā­du nav. Mediķi viņus veido par toksikomāniem. Nez vai tas tiem ne­nāks atpakaļ? Tādus gan ir dažus izdevies izārstēt, kuri nav bijuši psi­hiski slimi, bet par tādiem pataisīti politisku iemeslu dēļ, sevišķi, ku­ri nāk no Blagovcščenskas "pionieru nometnes" — slēgta tipa psi­hiatriskās slimnīcas. Tie ir baigi stāsti, piemēram, stāsts par Ģedertu Melngaili u.c. Depresiju gan ārstēju, bet metabolistisko. Kontā ir da­ži šizofrēniķi uz aizkuņģa disfunkcijas fona.
   21.  jautājums. Vai Jūs varat dziedināt no attāluma — pa telefo­nu, TV, bez kādiem palīgsakariem?
   Atbilde. Jā, telefons skan nepārtraukti, cilvēki šo ērto formu — ārstēties pa telefonu, izmanto regulāri — nav jātērē laiks braukšanai, nav jātērē līdzekļi utt. (Es nerunāju par nelaimes gadījumiem, lēk­mēm, draugiem un radiem.) Zvana no ASV un Zviedrijas, no Kam­čatkas — attālumam nav robežu un tas nav šķērslis. Varu ari uzlikt uz "automātiku" — sarunājam laiku, kad es translēšu, sākumā pār­baudu, vai ir jutis manu translāciju, vēlāk netranslēju, bet uzlieku uz "automātiku", bet slimnieks nereti domā, ka es tiešām sēžu un tran­slēju, un viņu neesmu aizmirsusi gadiem. Vai tas iespējams — sim­tiem cilvēku sūtīt visu dienu un translēt? Ir gudrāki slimnieki, kuri saprot, ka es viņus pieslēdzu ar Lielā Spēka palīdzību uz pašlādēša- nos. Var arī savādāk — es it kā "aizsūtu paciņu" no rīta, bet cilvēks "atver" viņu tad, kad tam slikti, grūti un sajūtas ir tādas pašas kā kon- taktseansā. Varam tikai brīnīties un aizdomāties — kas ir šis Lielais Spēks?
   22.  jautājums. Kāpēc Jūs šogad strādājat bez asistenta?
   Atbilde. Man pret tiem ir augstas prasības, uzticos, viļos un atkal
   strādāju viena.
   23.  jautājums. Tikai Latvijā?
   Atbilde. Tas ir smags jautājums. Tiešām — tikai Latvijā. Lie­kas — nupat jau būs domu biedri, īsti, patiesi, līdz nāvei uzticīgi iet par ideju, nekā, materiālais ņem virsroku. Katrs ir apmierināts (es ne­runāju par dažiem izņēmumiem) ar materiāliem ienākumiem un tā nekas interesantu darbiņu. Tādēļ ari izveidojām Garīgās attīstības skolu, lai pamazām varbūt tomēr nokomplektētu labus kadrus.
   24.  jautājums. Kādam tad, Jūsuprāt, ir jābūt Jūsu asistentam, tā teikt, pāriniekam (jo pēc teorijas tiem jābūt vīrietim un sievietei)? -
   Atbilde. Tas ir pierādījies. Kādam jābūt manam asistentam? — Tādam, uz ko var paļauties, kas nekad neatteiks nakts laikā skriet uz reanimāciju vai uz mājām pie slimnieka, nesūdzoties, ka miegs nāk vai forša videofilma jāskatās, vai vienkārši — noguris vai negribas utt. Varbūt tas ir nežēlīgi, bet es nezinu tādus vārdus sev par attaisno­jumu — nežēloju sevi un nežēloju kolēģus. Bet parasti tie, ar ko strā­dāju ārpus republikas, saka, ka ar mani ir ļoti grūti, bet arī ļoti nepa­rasti un interesanti, aizraujoši un romantiski, gūst daudz zināšanas. Kādēļ no dažiem asistentiem nācies šķirties? Ārpus republikas nācies šķirties no vienas asistentes, ar kuru 1,5 mēnešus sastrādājos, paņē­mu sev kā skolnieci. Sākumā arī viņa teica to pašu: "Kad skolnieks nobriedis, tad nāk skolotājs, un Dievam pateicīga, ka mani satikusi.
   kaut arī diploms kabatā, saprot, cik man zināšanu veselības mācībā, uzturmācībā, fizioloģijā utt. un, skatoties uz manu tehnoloģiju, bet, galvenais — uz rezultātiem, viņa saprot, ka arī tehnoloģiski ir vāja un brauks palūkot, vai nevar apgūt kaut daļu no manas tehnoloģijas. Ce­ļot ari patīk, bet fināls bija bēdīgs — bezmaz pusdzīvu atvedām pēc brauciena uz dzimto pilsētu (lai paliek noslēpums — kādu). Slodze bija milzīga, kaut gan vairāk jau man — lasīju dienā 3 lekcijas pa 3 stundām un pieņēmu grupveidā un individuāli ap 100 cilvēkiem un vēl TV seansi naktī. To ieraksti vismaz 3 stundas. Un arī smagi pār- braucieni gar Ledus okeāna piekrasti un tundru, sadzīves nebūšanas, grūtības utt., un viņa, nabadzīte, no skatīšanās vien un līdzi braukša­nas un nākšanas uz skatuves pēc nedēļas burtiski bija knapi pie dzī­vības enerģētiskā un fiziskā plāksnē. Mans vīrs varēja pabrīnīties: "No kā tu esi pārguruši, no tā, ka skaties, kā mana sieva strādā?" Es vēl naktī pēc TV ko neko uzrakstīju savas grāmatas otrajai daļai. Ķe­za tā, ka nav jau sievietes vispār darbam radinātas un grūtības pārva­rēt, tas arī traucē profesijā, lai kāda tā būdama. Strādāt negribas vai darīt tik, cik gribas. Tā viņa arī man pateica atklāti — gribas tik, cik nav grūti un darīt tikai to, kas patīk. Bet jāiztur bija, jo es maksāju uz­turu, ceļu, viesnīcas (un viņa to uzskatīja par dabisku, jo domājās man ļoti nepieciešama esam). Un nebija jau arī slikti — gandrīz katrā lek­cijā es tik runāju, bet viņa rāda brīžam šo to ar biorāmīti un cilvēkiem daudz kas tad ir saprotamāk, ja redz ko vizuāli, jo padomju cilvēkam iestāstīts (tur tālumā 70 gadus, mums — 40 gadus), ka tādas lietas kā bioenerģija, prāna, biolauki, aura — ir murgi un nemaz neeksistē, pa­domju cilvēka necienīgas lietas, un ekstrasensus izbalināja Sibīrijā. Kā tagad lai izprot nabaga vienkāršs cilvēciņš šīs lietas? Cik vien ie­spējams — rādījām ko praktiski un vizuāli, un vienai tas man būtu aizņēmis daudz vairāk laika, darbojoties ar diaprojektoru, epidiasko- pu, biorāmīti. Es biju priecīga par tādu palīgu.
   25. jautājums. Ko, piemēram, Jūs demonstrējāt vairāk nekā pie mums, Latvijā? Un kāpēc?
   Atbilde. Redziet, ne jau tāpēc, ka tie cilvēki man mīļāki, bet tā­pēc, ka Latvijā publika ir daudz zinošāka, gan Ulmaņa laika literatū­ra saglabājusies, gan vācu laika, gan arī tā, kas ienāca padomju gados
   no ārzemēm kā slepenā literatūra un jau divus gadus masveidīgi nāk pašmāju un iebraucēju lektori, un informācijas gūzma ir milzīga. -
   Ko man nācās pierādīt tur? Nu, stādāties priekšā 500-800 cilvēkus zālē, kur dzīvu ekstrasensu redz pirmo reizi mūžā un viens no jautā­jumiem pēc lekcijas bieži vien (un pat pēc visiem eksperimentiem) ir: "Kāpēc cilvēkam vajadzīgi biolauki?!" Mums tas šeit šķiet anekdo­tiski un man tur arī it kā vajadzēja būt gar zemi, bet, paldies Dievam, pateicoties tam, ka esmu arī pedagogs un ne slikts psihologs, es uz vielas piemērojos attiecīgās auditorijas nezināšanai un atradu meto-ļ des, kā visu izskaidrot pēc iespējas saprotamāk un uzskatāmāk.
   Nu, piemērām, kā mēs pierādījām, cik vāji ir kopējās auditorijas biolauki un kā tos var celt. Mums rāda biorāmītis, ka zālē sēdošie vei­do pusi vai vienu metru lielu biolauku — tātad biolauks ir tik mazs. Ko nu praktiski, izejot no lekcijām, mēs varētu uzsākt tepat un tūlīt? (Jo visās manās lekcijās caurvijas doma — mācīt cilvēku iztikt bez ekstrasensa, veidot stabilus, kvalitatīvus laukus pašam, uz to arī iet mans atveseļošanās komplekss.)
   Vispirms mēģināsim pierādīt, cik tālu viņi atrāvušies no nacionā­lās atribūtikas, no nacionālām zīmēm. Katrs uzzīmē sev kladē vienu nacionālās ornamentikas elementu — un nodemonstrēju, kā pieaugi kopējais biolauks. (Kāds viņš būtu tad, ja visi būtu lautas apģērbos?!) Nodziedāsim vienu nacionālu dziesmu — cik ukraiņu? cik krievu?1 Uz pusēm. Pārējo pavisam maz. Ko dziedāsim? — Klusums… Ne ukraiņi, ne krievi neprot tautas dziesmu. Kāds min "Podmoskovnije večera", kāds "Katjušu", cits ko no Visocka repertuāra — mums pa­liek vai baisi — kā tik tālu var noiet cilvēks, kas tā par iekārtu, kas tik tālu var cilvēku novest?! Nu, bet tad kopīgiem spēkiem ko neko tomēr nodziedājām, es uz skatuves bezmaz viena velku "Vo poļe ber- joza stojala", un visi cik necik velk līdzi. Pamēram — 2 metri pieau­guši klāt. Nu visiem ir ko brīnīties. Nav jau labi pārmest un kritizēt, bet es nevarēju nociesties, saku, es esmu latviete, mani trīs bērni 3 ga­du vecumā dziedāja krievu dziesmiņu "Žil bil u babuški sereņķij koz- ļik" un "Vo poļe berjoza stojala", gan gruzīnu "Suļiko", gan ukraiņu tautas dziesmiņu, bet jūsu bērni nezina savas tautas dziesmas un pa­ceļat roku, kas saviem bērniem ir dziedājuši šūpuļa dziesmu? — vi­sās auditorijās vienādi — ne vairāk par 7-12 rokām. Tātad bēmi aug nešūpoti, neaijāti, bez mīlestības, bez šūpuļa dziesmas iemet gultiņā, guni nost un lai guļ, ja nē — salamā vēl, uzšauj pa dibenu un durvis ciet, lai var nodoties televizoram vai klačām ar kaimiņieni, iedzerša­nai u.c. (Nav jau tas retums šodien arī mūsu ģimenēs. Un tad brīnās, ka bērni slimi un kur tie mežoņi rodas.) Demonstrējam atkal — ve­dam uz skatuves bērnu, izmēram esošo biolauku, sarājam bērnu, ap­saukājam ne jau nu pavisam sliktiem vārdiem, kaut vai tik par muļķī- li (to jau viņi no vecākiem dzird caurām dienām), mērām biolau­kus — gandrīz uz nulli, knapi var izmērīt! Visi zālē pārsteigti. Pasla­vējam — biolauki pieaug un pie tam vairāk, nekā pirms apsaukāša- nās. Vēl vairāk — ņemam pieaugušo, stipro tēvaini un izmēģinām vi­ņa muskuļu spēku — nevaram izstieptās rokas noliekt. Pēc ap- saukāšanās ar vienu roku noliecu abas rokas — zūd pat fiziskais spēks! Nu vēl lielāki brīnumi un viela pārdomām. Par vārdu spēku maz gan domājam arī mēs. Bet, es saku, ne jau tādiem vārdiem vien jūs, slāvi, mētājaties, par tiem trīsstāvīgajiem grūti tulkojamiem vai trīsburtu vārdiem vispār nerunāsim. Tad ziemeļi vainīgi, ka visi sli­mi? Jeb paši? Visi nodur galvas. Es ierosinu ciemā soda naudas par katru rupju vārdu un šo naudu izlietot fitodziedinātavas celtniecī­bai, — uz galvošanu, līdzekļi savāktos ātri, vismaz sākumā. Cits mēdz aizbildināties — ka tas ir asinīs un gadsimtiem ilgi, bet vai tad reiz nav laiks to izbeigt un tīrīt valodu, domas? Netīra aura ap tāda ru­nātāja galvu,^ netīra aura ap visu ciemu, kur šādi runātāji, netīra aura virs tautas kopumā, tas viss materializējas un nāk pār tautu atpakaļ ne jau laimes veidā un tad tik vainojam valdību. Mums ir tāda valdība, kādu esam pelnījuši.
   Nākošais: pierādām savvaļas augu pulvera "Salveo" efektu. — Pasaucu no zāles cilvēku, izmērām laukus, iedodam mūsu savvaļas augu komplektu "Salveo" un mērām laukus, kamēr cilvēks vēl tikai ēd šo pulveri, tas vēl ir tikai mutē un parādām, kā dubultojas biolauks. Ar to mēs pierādām, ka bioenerģija uzsūcas mutē. Ko gan visu neda­rīs šie augi, nonākuši zarnu traktā, bet, lūk, ko nozīmē šī prana — kosmiskā enerģija, ko dod mums šie savvaļas augi, sevišķi hlorofilu saturošie. Laižam pulveri pa rindām, katrs pa šķipsniņai to pagaršo un izmērām kopīgo biolauku — pieaug 3 metri!!! Bet, ja katrs būtu ēdis 3 tējkarotes dienā? Ēdot bulciņas un konfekti vai cepumu, bio­lauku mērot, tie samazinājušies uz pusi, cilvēki jau žēlo šo eksperi mcnta trusīti un gandrīz neļauj visu apēst, bet parasti viņi tomēr dros­mīgi noēd, un vēl ēdot mēs mēram un knapi var izmērīt (tāpat arī ar muskuļu spēku kā eksperimentā ar sliktiem un labiem vārdiem). Pē­dējo vēl parādām, ko dara lūgšana — kurš prot noskaitīt tēvreizi? —. Paceļas 3 rokas — visās auditorijās no Magadanas līdz Ledus oke­ānam un Kamčatkā. Un parasti tie ir jaunieši. (Tātad bezdievji bez na­cionālām iezīmēm un nepareizi ēduši, dzīvojuši — un pie nelaimēm vaino ziemeļus un apstākļus.) Nu, tad mēs no skatuves un tie trīs no zāles par visiem noskaitām tēvreizi un kopējo biolauku vairs nevar iz­mērīt, jo nav vairs kur atkāpties — līdz skatuves aizmugures sienai! Bet sākām ar pusmetru ? Viela pārdomām bija.
   Arī individuāli uz vienu cilvēku nodemonstrējām, ko no ekstra­sensa var prasīt bez ārstnieciskā seansa vēl individuālajā pieņemša­nā — kā der vārds — vai ceļ, vai nosit biolaukus, kā der rotaslietas,1 kā der krāsas, metāli, akmeņi un kāds ir laimes cipars u.c. Jā, vēl rā­dījām ari, kā strādā dzīvības zīme, auseklītis, sarkanā zvaigzne, kā staro dažādi produkti, kristāls, lietas, reprodukcijas, grāmatas — ga­rīga satura literatūra un, piemēram, kriminālromāns, kā dzīvnieku iz­bāzeņi, kā kāda mūzika. Demonstrējām ar Kirleāna efektu fotogra­fētas pirkstu auras un lai salīdzina — kā atšķiras vīriešu auras no sie­viešu un kā sader līgava ar līgavaini: ja auras saplūst — ir biosaderi- ba, ja atgrūžas — nav, un kādas stihijas pēc horoskopa iet kopā un kā­das nē. Demonstrējām, kāda aura pirms konjaka iedzeršanas, kā uz­liesmo aura pēc bioaktīvās devas iedzeršanas (apm. 25 grami) un kā nodziest pēc šīs devas pārsniegšanas, pie kam ne tikai tā aura, kas uz­liesmoja no konjaka, bet arī tā, kas bija pirms tam, lai cilvēki sapras­tu, cik svarīgi nepārdozēt.
   Ir tāds aparāts, kas fiksē visa ķermeņa auru, un ir, piemēram, tāds kadrs: 2 cilvēki — pirmais uz otro dusmojas — un redzam, kā no ap­valka atdalās "šāviņš", šāviņa vietā rodas apvalkā caurums un lido dusmu lādiņš uz otru cilvēku — arī tā bioapvalkā caurums, bet tas bu­meranga veidā lido atpakaļ un nu dusmu raidītāja apvalkā ir 2 cauru­mi, bel uz ko dusmojas — tikai viens! Vai gribēsiet vēl dusmoties?! Kāds zinātnieks Maskavā esot izdomājis metodi, kā šos perforētos biolaukus "aizlodēt" ar lāzera staru (jo pa šiem caurumiem tagad cil­vēkā viss negatīvais plūst iekšā — arī slimības). Bet vai prātīgāk ne­būtu nedusmoties un neperforēt citam citu? Šķiet, elementāri, bet cik tālu vēl mēs no tā?
   Tā mēs abas strādājām. Uz skatuves viņa jutās labi, bet individu­ālajam darbam pietrūka gan enerģijas, gan — diemžēl, cilvēkmīlestī­bas, ko pati ar izbrīnu konstatēja. Riebjas slimnieki. Nu, tā jau nekas nesanāk! Ne jau katram ekstrasensam jābūt akurāt dziedniekam. Vi­ņa toties labi orientējas sensorikā, labi diagnosticē, tagad redzēja, ko tik nevar izmērīt ar biorāmīti un prot arī labi hiromantiju — vislabāk, kā es esmu līdz šim redzējusi, pie kam liekot klāt gaišredzību. Nu, lūk — cilvēks darbojas tajā laukā, kur var. Ne jau visi visu var.
   Kopējā nelaime asistentiem tomēr finālā ir profesionālā greizsirdī­ba un tam es pāri nekādi nevaru tikt. No sieviešu puses vienmēr arī draudēs intrigas un klačas, lai cik nepiemēroti tas būtu ekstrasensam, lai kā tas nerīmētos, diemžēl, praksē mēs to piedzīvojam.
   Braucieni patīk arī vīram, un viņš ir ar mieru braukt uz Tālajiem Austrumiem vēl. Labāka kompanjona jau dzīvē man nav bijis, vismaz uz vienu varu paļauties, ka nepievils un šmuespaini nepateicībā uz galvas neuzliks. Esmu Dievam pateicīga par katru kopā atvēlēto mirkli un lūdzos vēl daudz šādu brīžu. Paldies, ka viņš mani vēl uz­klausa!
   26. jautājums. Vai lasījāt avīzē par melno ekstrasensu kursiem mistiskā firmā "Delt-inform", kura kā melns zirneklis izplētusies pa visu Padomju Savienību? Runā, ka Jums it kā esot izdevies atvairīt viņu ienākšanu Latvijā? Ko varat teikt no savas puses par šo firmu?
   Atbilde. Tā ir dziļa traģēdija mūsu tautām. Un tas vēl turpināsies ilgi, kaut arī ierosināta krimināllieta, par kuru lasījāt laikrakstos. Fir­ma ir tālredzīga un sadalījusies daudzās filiālēs zem daudziem nosau­kumiem, tā ka, ja vienu sagraus, atmaskos, tad zem citiem nosauku­miem darbosies. Atvairīt no Latvijas man tiešām neticamā kārtā izde­vās, bet es domāju, ka viņi te iekļūs pa citiem kanāliem, ka nebūsim tik vienoti kā poļi, dienvidslāvi, rumāņi, ungāri, kur viņus izdzina un
   vairs iekšā nelaiž. Tomēr mēs smagi cietām bez tā, savā naivumā pa ši aizsūtījām 6 savus ekstrasensus uz it kā "kvalifikācijas celšare kursiem" tik ncaizdomīgā starptautiskā firmā. Mēs nepazinām vai nevienu savu sensu, atgriežoties firmā ar mistiskiem diplomiem "Operators eksperimentā Nr. 999" (kas gudrs — sapratīs, ka jāgriež šie cipari otrādi — 666 — un zina, ko tas nozīmē). Brīnumainākais bija tas, ka cilvēki paši nemanīja, kā mainījušies. Un tie skaitās mani gaišreģi! Pārsteigumam un izbrīnam nebija gala. Drausmīgākais mū­su uztverē bija tas, ka neviens no mūsu firmas kolēģiem viņiem palī­dzēt nespēja, bijām spiesti griezties pie mācītājiem, kuri stundu die- f nā pusotru mēnesi rīkoja aizlūgumus. Visas mūsu cenšanās tik paslik-s' tināja stāvokli. Kāds nu kurš pārbrauca — cits bez sirds, ciets, nežē-J līgs, apgriezies kājām gaisā — viss, kas kādreiz bija balts, tas ta-| gad — pats melnākais, un pats melnākais — baltākais, zuda visi sa-B prātīgie kritēriji. Mēs ar firmas direktoru jutāmies kā ļaunā pasakā un | ilgi neticējām, ka tā ir patiesība. Cits atgriezās ar lieluma māniju, kaut! apgalvo, ka nemaz nav cietis kursos, un lielāks intrigants, kā aizhrau-B ca, citam tika uzskrūvēts karjerisms, bet vairākumam gan — mantkā-| riba, kails materiālisms, alkatība. Diskutējams jautājums, vai tāds i vairs var būt dziednieks. Te tika uzskrūvētas katra īpašības — gan la- f bās, gan sliktās, — līdz maksimumam! Finālā visi brīnījās, ko gan ne-1 var izdarīt ar cilvēka smadzenēm un teica paldies Dievam, ka trakai namā nav neviens (kursus sākot, dažus tur vienmēr aizved), un tomēr I galējo mērķi ar mūsējiem kursu vadītāji nesasniedza. Daudz vieglāki mums, to zinot, nekļūst, jo firma bija spiesta šķirties no vairākiem ko-l Iēģiem, es no sava labākā asistenta, un ar bažām skatāmies — vai at-i jaunosies, attīrīsies pāri palikušie upuri, vai spēs garīgi celties pārij pasaules melnumam?
   27. jautājums. Jūsu attieksme pret atlīdzību par ekstrasensa snieg-1 to palīdzību?
   Atbilde. Daudz šie jautājumi ir analizēti ekstrasensu vidū — drīkst 1 ņemt algu par šo darbu vai nē. Dīvaini, cilvēks strādā fiziski — viņš 1 saņem algu un tas visiem šķiet pats par sevi saprotams. Šeit cilvēks 1 strādā gan fiziski, gan enerģētiski un algu saņemt nedrīkst. Kur loģi-1 ka? Es nesaskatu un redzu, ka tas atkal ir genocīds pret mūsu tautām, 1 jo ciclēja atkal būs tauta. Palūkosimies, kā tas izskatās: fizisku un ga­rīgu darbu var strādāt jebkurš — enerģētisko daži. Vai tad ir pareizi, ka mani ekstrasensi, kurus es esmu noņēmusi no virpas, no cūkkopē- jas goda, no traktora utt. — turpina atkal strādāt no tumsas līdz tum­sai, vēl pa ģimeni plēsdamies nakts melnumā, tā teikt, par kailo ek­sistenci cīnīdamies, un kādu stundiņu dienā atlicina tautas dziedinā­šanai pusnemaņā pārguruši, kā Jums šķiet — mēs tādā veidā ātri sa- vedlsim savu tautu kārtībā? Bet ekstrasensam jābūt arī zinošam, tātad daudz jālasa, jāzina, jāsludina — vai nebūtu prātīgāk, ja viņš nodar­botos ar zintniecību vien? Ja kāds apgalvo pretējo, tad ielūkojieties vien vērīgāk, kas ir šis gudrinieks un ar kādu nolūku viņš to runā.
   Mūsu atveseļošanās centrā saviem dziedniekiem mēs noteicām di­vus samaksas veidus — zināmu summu vai ziedojumu kastīti. Kāds ir kritērijs noteiktai summai pie tās izvēles? Apmēram tomēr katrs var novērtēt to, ko domā, tikai stingri jāanalizē savas izjūtas, lai pamazām nepieaug tieksme palielināt šo summu. Un tomēr būs brīži, kad tev būs jāpalīdz kādam par paldies un būs brīži, kad tev šķiet, ka līdzēt nebija grūti un nejūties nopelnījis pat šo mazumiņu, bet ko darīt, ja laimīgais slimnieks tomēr šo summu uzspiež ar varu? Es domāju — katrs izdomās bez grūtībām — es novirzu šādu naudu kādam no ma­niem paziņām — invalīdiem vai bāreņiem, kaut tas nemaz nav bijis negodīgs rublis, kurš būtu ņēmis 10 godīgos līdzi. Man ar sevi pašai savi rēķini un ļoti stingri un šajā ziņā nekad neesmu grožus vaļā pa­laidusi. Jums novēlu to pašu, kaut neesat ekstrasensi. Sirdsapziņa ir vienīgais kritērijs, to neapkrāpsi, tai jāklausa. Galvenais — vēss prāts, mierīga attieksme, ja sāk pienākt brīdis ar materiālo labklājību, bet mums mūsu nenormālajos apstākļos ir 2 galējības — vai nu pār­bīstas, sak, nu kaut kas nav labi, kā nu tik labi man iet? Kā nu tik daudz pelnu? Nebaidieties! Tur augšā labāk redzams, ka šajā periodā Jums tas pienākas, lai ko citu vairāk varētu darīt, ne dēļ plānās eksis­tences vien plēsties. Es saprotu labsirdīgos filantropus, es neesmu la­bāka, bet palūkojieties vien, cik bieži filantropi nodara cilvēkiem ļau­nu vairāk, nekā nedodami. Otra galējība ir alkatība — vēl ir par maz! Sākumā bija laimīgs par ceturto daļu no summas, ko saņem pašlaik, bet šķiet vēl par maz, un sāk jau par darbu pieprasīt milzu summas, piemēram, ne tik vien par darbu, bet pat par pierakstīšanos uz pie­ņemšanu. Sāk jau ar plašu žestu piesolīt — tik un tik seansu un tāda un tāda summa — gribat, nākat, gribat — nē, bet garantēju panāku­mus! Tādus dziedniekus mēs no firmas palūdzam aiziet — ja vairs nestāv uz zemes — tā ir sakāpis galvā šiem mākoņstūmējiem. Ar to tad bieži ekstrasensa prakse un karjera beidzas. Ar mani paliek tomēr tie pirmie, kaut arī mazliet panaivie filantropiķi, kas man tomēr šķiet ārstējami (varbūt kāds teiks, ka arī tie nav labojami?…). Un tomēr ir tādi kolēģi, kuri atļaujas arī manas idejas apsēstos filantropus, tos nai­vos pasaules lāpītājus, kuri nezina un nemāk dzīvot sev, kā tikai ci­tiem, apvainot alkatībā. Tad sāp sirds. Tā ir profesionālā greizsirdība, kas izpaužas šāda apvainojuma veidā vai apmātībā. Ja Jums gadījies saņemt šādu apvainojumu — nedusmojieties, psihologs mums to pa­skaidros labāk, kādēļ. Kādēļ (tas ari man neliek mieru) tad tā tiek da­rīts? Un tomēr es esmu laimīga, ka man nav jādzīvo no dziedniecībā iegūtiem līdzekļiem. Varbūt tā būs sistēma — ka ekstrasensi būs tik materiāli nodrošināti no valsts vai, kā Indijā, no miljonāru ziedoju­miem, ka par materiālo pusi tiem vairs nebūs jādomā un varēs nodo­ties tikai savam darbam.

Jautājumi par maniem uzskatiem

   1. jautājums. (To parasti uzdod mani bijušie kolēģi un studiju biedri no Konservatorijas, Mākslas akadēmijas vai Kultūras tehniku­ma laikiem, kurā esmu mācījusies gan diriģēšanas, gan bibliotekāru, gan kino-foto nodaļās.)
   "Kā tu iekļuvi šajā dziedniecības sierā un vai iepriekš mācītais nav par velti bijis, vai kas no tā noder tagadējā darbā?"
   Kolēģi ir izbrīnījušies un nesaprašanā, tā teikt — deviņi amati, des­mitais bads — vajadzētu būt, bet nav, laikam esmu kaut kāds nestan­darta hibrīds, jo par mani vienmēr ir brīnījušies jau no skolas lai­kiem — citi par nenormālu uzskatīdami, citi sajūsminādamies (es pie tā jau esmu pieradusi) — par ko man tik daudz viss kas jāzina, vai ne­var ko vienu. Laikam jau vecākiem arī ar mani bija grūti. Māte manī saskatīja tikai mūziķi, un es arī citu profesiju iedomāties nevarēju, bet vienlaicīgi biju izmisusi, cik dzīve ir īsa un cik maz var padarīt, un ka čells aizņem visu laiku. Zināšanu alkas man nekad nav likušas mieru un zem deķa lasīts ir no 5 gadiem caurām naktīm un arī skolā neinte­resanto stundu laikā. Es nesaprotu, kā vispār esmu skolu beigusi, ne­dēļu esmu nogājusi uz skolu ar vienām un tām pašām grāmatām, ne­maz nezinot, kas šodien par stundām. Nebija vienkārši laika. Piemē­ram, Talsos — paldies brīnišķīgajai audzinātājai skolotājai Štālei — viņa mani saprata un neierobežoja, kaut gan katru ceturksni liecībā man draudēja 6 divnieki un uzvedībā nevarēja vairāk likt kā četri. Pirms pedagoģiskās sēdes es vēl dīcu pāris skolotājiem ļaut man iz­labot atzīmes, jo pa vienu — divām naktīm es visus priekšmetus sa­rāvu uz "4" un "5", tikai vajadzēja paspēt atbildēt. Mana māte, sko­lotāja turpat būdama, baidījās ieiet skolotāju istabā, jo tūlīt bira sūdzī­bas, ka es atkal, piemēram, iepriekšējā vakarā manīta uz Kultūras na­ma jumta ar jau tagad slaveno dakteri Freibergu Juri metam uz ielas pašgatavotas mēģenes ar sprāgstvielām, ko abi samontierējām no du- ralumīnija un zilajiem graudiņiem. Lai man piedod tie cilvēki, kurus esmu Talsos baidījusi, bet tie sprādzieni, paldies Dievam, bija nekai­tīgi, tikai milzu troksnis. Mēs ar Juri vadījām ķīmijas pulciņu (kaut stundās vairāk par "3" neesam nekad dabūjuši) un mācējām taisīt vul­kānu izvirdumus un raķetes, mākslīgo medu un veidojām kopā ar fi­ziķu pulciņu milzīgi interesantus vakarus. Reiz, piemēram, visu zāli izsmērējām ar sausā joda nogulsnēm, lai dejojot visa zāle sprakšķ un šauj. Paldies skolotājam Behmanim. Es ko tādu gaidīju savu bērnu skolā, šo milzu aizraujošo ķīmiju un fiziku, bet nekā — mūsu skolā to māca sausi un trafareti. Kā man varēja būt laiks mācīties, ja es sko­lā biju 7 pulciņu dalībniece (pat parašutistu), spēlēju 2 orķestros (ne tikai čellu vien, bet arī altu pūtu skolas pūtēju orķestrī) un mācījos 2 skolās. Ja jau būtu stundās klausījusies, bet bija jālasa. Atceros, ka vēstures skolotājs to vairs nevarēja izturēt un reiz gāza man ar vienu biezu grāmatu pa galvu, bet no tā man tā vēsture mīļāka nekļuva, jo melu politika manā galvā nelien, un es viņam teicu, ka vēsture man nekad mūžā nebūs vajadzīga. Vai es varēju iedomāties, ka 10 gadus mācīšos vēsturi un ģeogrāfiju pašmācībā un fundamentālajā bibliotē­kā, kā badā ridama informāciju aumaļām, ka etnogrāfijā man būs tik milzīgas zināšanas. Pati nesaprotu, kāpēc visu mūžu esmu mācījusies gūzmām — normāli kā cilvēkam nekas nav sanācis, atnākot uz Rīgu atkal viss par maz — dienā tehnikums, vakarā konservatorija, pie mī­ļā Krisberga orķestris, Virsnieku namā orķestris, bērnudārzā 2 reizes nedēļā muzikālā audzinātāja. Ar visiem trīs bērniem vēl nobeidzu ki­no—foto nodaļu. Par to esmu arī bezgala laimīga, citādi nebūtu iepa­zinusi tādas personības kā Vilni Folkmani, Juri Krieviņu un citus brī­nišķīgus pasniedzējus.
   Tomēr, izrādās — tas viss lērums noder man šīsdienas darbam gan vadot mājturības skolu, gan atveseļošanās klubu, gan strādājot par Zi­nību biedrības lektoru, esot par Baltijas viceprezidenti ekstrasensu sa­vienībā, gan vienkārši — ģimenē. (Tur nu gan visvairāk noder tas, ko tu proti un nekas nevar būt par daudz, tikai par maz.) Dziedniekam arī jābūt gan pedagogam, gan psihologam, un labi gan ir, ja ir zināša­nas mākslā, mūzikā, literatūrā, filozofijā, astroloģijā, es ar sāpēm ska­tos savos audzēkņos — ekstrasensos, kuri ar sajūsmu uzņem, ka mācu tehnoloģiju, bet nemaz nerūpējas par sava garīguma izaugsmi, kultūras slāni. Pat veselības mācība ar grūtībām lien galvā. Slimnieki zina vairāk, sevišķi tie, kuri noklausījušies manus lekciju ciklus. Pa­nākumi sensorikā apdullina, "sakāpj galvā", kā saka, bet es tomēr ne­atmetu domu, ka atradīšu zināšanas alkstošus, spējīgus ekstrasensus arī Latvijā. Kaut gan pašlaik tādi man ir tikai Ukrainā, Kamčatkā, Magadanā un Cukotkā.
   Varu teikt tikai vienu — ir brīnišķīgi, ja cilvēkam ir šauras, bet ļoti dziļas zināšanas kādā jomā; nesatraucieties tie, ko interesē daudz kas — gan noderēs un bads tomēr nebūs — kaut vai kultū­ras, pedagoģijas darbā, ari — ekstrasensa darbā, lai būtu maksimā­li globāls skats uz parādībām, uz dzīvi, jo nekas tā tomēr netraucē kā aprobežotība un šī globālā skata trūkums tāda ekstrasensa dar­bā, kurš grib vairāk darīt savas tautas atveseļošanā kā sēdēt mājā un pieņemt atnākušos pacientus. Katrs, protams, pēc savām spē­jām, bet pasauli mainīs tomēr ekstrasensi-sludinātāji, tie, kas ir spējīgi strādāt ar masām. Lai to darītu, zināšanām ir jābūt milzīgām un slinkumam te nav vietas. Tādēļ — joprojām vēl meklēju domu biedrus — atsaucieties!
   2.  jautājums. Kā esmu varējusi darbu spēt savienot ar tik lielu ģi­meni?
   Atbilde. Jā, tas ir smags gadījums. Nemaz negribas stāstīt, lai ne- satraumētu jaunās māmiņas un viņām nerastos mazvērtības kom­plekss — milzīgas materiālās grūtības, 11 negulēti gadi un maksimāls temps — kā tas viss pārvarēts, ar ko gan nav galā tikts mūsu nenor­mālajos apstākļos, kad valstiski viss tika darīts, lai ārdītu ģimeni un apsmietu un noliegtu mīlqstību, par to es tuvāk rakstu otrajā grāma­tā — kā veidot veselīgu un stipru ģimeni, bet ieteikt darīt tieši tāpat, kā esmu darījusi, es nevaru, jo zinu, cik daudz spēka un enerģijas tas ir prasījis un vai no katras to var prasīt? Ja nu nav? Ja nu ģimenē nav jaunā sieviņa darbam radināta, ja nu nav mācīts un nav vēlēšanās ot­ra labā upurēties, ja neprot "ielekt otra ādā", ja nav minimālas sajē­gas, kā vadīt šo mazo kolektīviņu — ģimeni? Pamatā visam tomēr ir mīlestība, kas deva pārcilvēcisku spēku pārvarēt grūtības — materi­ālās un fiziskās. Tam, ko es esmu spējusi dot savai lautai, par pama­tu arī ir bijusi mīlestība, bez personiskās laimes nekāds darbonis tau­tas labā no manis nebūtu sanācis. Esmu pateicīga liktenim un Dievam par katru mums ar dzīves draugu kopā atvēlēto stundu.
   3.   jautājums. Kā Jūs sākāt strādāt par ekstrasensi, vai tās ir ie­dzimtas, iegūtas spējas, kā atklājāt?
   Atbilde. Sen jau ievēroju, ka bieži cilvēki manā tuvumā atveseļo­jas bez nekādām manām roku manipulācijām. Es tikai par to pasmai­dīju, jo nemaz nejutos pie vainas un paši cilvēki citādi to neprot iz­skaidrot kā vien: "Tas droši vien no Jūsu milzu labestības un vēlēša­nās palīdzēt. Bet mans krusttēvs — Sabiles galva — bija "brīnum- ārsts", varbūt tam ir kāds sakars ar mani, jo mani viņš reiz no nāves izglāba, kad es miru mātei uz rokām, jau acis grima. Tēvs paspēja piezvanīt Bērziņkungam un ar to pietika — es cēlos augšā, kaut atra­dos Kuldīgā un krusttēvs Sabilē. Kad pēc 4 stundām atbrauca krust­tēvs, es jau sēdēju un priecīga pļāpāju. Krusttēvs teica: "Maniem vār­diem attāluma nav." Viņa svētība, kā arī mana tēva svētība nākusi pār mums — bērniem, jo arī mans tēvs, kaut tehnisku darbu darījis visu mūžu, bija disponēts uz dziedniecību. Atceros, viņš man reiz noņēma nagu, kad aiz tā bija aizrauta skabarga, ar žileti, ka es nezināju, ko viņš dara — skatos tik — naga vairs nav! To es vienmēr atceros, kad mūsu tuvinieki stāsta un reiz redzēju pati, kā dakteris manai mātei "noņēma" nagu kā īsts slakleris — asinis šķīda uz visām pusēm, kad ar stangām tas strādāja kā īsts čekas nagu maucējs un es nesapratu, kā tas vairs kādreiz varēs sadzīt un ataugt? Un ķezas tad arī bija bez ga­la — dzija nedēļām.
   Kad sāku strādāt? — Kad tas kļuva cik necik atļauts — nu jau 6 gadi — no 1988. gada, līdz tam abi ar brāli atveseļojām cilvēkus ar dabas dziedniecības paņēmieniem.
   4. jautājums. Nu, tad nu nāk tradicionālie jautājumi, — kas es es­mu pēc horoskopa — Zivs un Kaza, Liepa.
   —    Kāda mana mīļākā krāsa? — balta un visi pasteļtoņi.
   —    Kāds mans mīļākais rakstnieks?
   Man nav viens vien, man ir daudz dārgu gara līdzinieku, dažus no tiem nosaukšu — Hamsuns, Lāgerlefa, Unsetc, Džeks Londons, Zen­ta Mauriņa, Lutss, Blaumanis.
   Dzejnieki? — Ar interesi lasu daudzus, tāpat kā prozā, bet kas bū­tu mana gara līdzinieki — Rainis, Vensku Edvards, Tagore. Dziļi aiz­kustina 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma atmodas laikmeta mazie, it kā necilie dzejnieki.
   Mākslinieki? — Tas pats. Slavenības mani nekad nav aizkustinā­jušas, esmu "pa kaktiem" rakusi ārā neatzītos, nepopulāros, un pat par viņiem filmiņu taisījusi un magnetofonā ierakstījusi (piem., Jēka­bu Zelmeni), — tie ir ar mani manā mājā, tos es ielaižu savā mītnē. Ir jau tur arī slavenības — mani domu biedri un draugi — Zelma Tāl- berga, Kārlis Miesnieks, Indriķis Zebcriņš, Jēkabs Bīne, Gaisma Gi- ga, Pēteris Postažs, Vitolds Svirskis, Matīss Zavickis, Alfcjs Bro- mults, Līze Dzeguze, Karmena Dāle, Benita Apinīte, Izolda Bebre, Pēteris Upītis, Bute, Žanis Sūniņš, Hilda Vīka u.c.
   Puķe? — Katrs necils ziediņš, kas smaržo, īpaši maijpuķītes.
   Komponisti? — Klausos ļoti daudzus, bet vieni no mīļākajiem ir — Mocarts, Bēthovens, bet atkal tas pats, kas ar māksliniekiem un dzejniekiem — meklēju un sirdi veldzēju romantiķos.
   Personības, kuras ietekmējušas Jūsu darbu un dzīvi? — Pirmie ir mani brīnišķīgie pedagogi — audzinātāja un vācu valodas skolotāja
   Štāle, kurai pateicoties tik labi zinu vācu valodu, diriģēšanas pasnie­dzēja Ilga Radziņa (mans pedagoga un sievietes ideāls) un mani pir­mie čella skolotāji — Laimonis Kaļķis un Visvaldis Kļaviņš — tos es neaizmirsīšu nekad! Mani dzīve ir lutinājusi ar pedagogiem — vēlāk nāca kinomākslas pasniedzējs Vilnis Folkmanis, kurš ietekmēja ne tik vien mani kā personību, bet arī manus bērnus, kas man nāca līdzi uz lekcijām. Pārējās personības ir — Bregs, Šeltons, Vokers, Džefrijs un mūsu pašu profesors Jevģeņijs Linārs.
   Kas ir Jūsu domu biedri mediķu aprindās, kuri ir tie, kas atzīst Jū­su dziedniecības metodes?
   Docents V. Būmeistars (kluba krusttēvs), pediatre Ina Ozoliņa, na- turopāts Juris Gustavs, profesors Jevgeņijs Linārs, Miķelis Rudzītis, docente Vija Eniņa, kara ārsts pulkvedis, gcrantologs Pēteris Putniņš, stomatoloģe refleksoterapeite Regīna Bāliņa, uzturzinātnieks Jānis Liepiņš, psihiatrs Pauls Rēvelis — Latvijā, bet ārpus republikas ir vēl daudz progresīvu mediķu, kuri grib ārstēt sekas, likvidējot cēloņus.
   Jā, vissmagāk ir atbildēt uz Jūsu jautājumiem: "Kāpēc tas, ko Jūs stāstāt, netiek publicēts periodikā, netiek raidīts TV un radio?" Līdz šim es uz šiem jautājumiem nedrīkstēju atbildēt, jo tas bija saistīts ar politiku.
   Provinciāli mietpilsoniska, nekādu globālu informāciju nenesoša periodika un raidījumi — tas arī ir smalks genocīds pret mūsu tautu, un, lai to panāktu, bija nepieciešams turēt informācijas badā topošos žurnālistus un bāzt viņiem galvā nevajadzīgu drazu un iepotēt melus un aplamības, ar vārdu sakot, darīt visu, lai iznāktu finālā nezināša­nas upuris — padomju žurnālists. Tas līdz šim ir vareni izdevies un nekas mūsu periodikā nemainīsies, līdz neizaudzināsim jaunu žurnā­listu plejādi ar gaišu, globālu skatu uz lietām un notikumiem pasau­lē. Un te nu gan mēs nevaram žēloties par "Maskavas spiedienu", jau sen, te vainīgi vietējie varas pārstāvji, jo Centrālā periodika un Rie- tumukrainas, Aizkaukāza periodika ir fantastiski pārspējusi mūsu pī­ļu dīķa periodiku. Tic nedreb kā apšu lapas par katru vārdu šodien, kā mūsējie. Kāda literatūra iznāk Maskavā, Ļcņingradā, Novosibirskā, Kuibiševā, kādas grāmatas, brošūras, un tas viss tiek slēpts no mūsu redzesloka! Kas to dara — tāds ir jautājums. Visam joprojām virsū mistiska "melnā ķepa", bet daudz ko varētu mainīt arī individuāls en tuziasms.
   Ārzemnieki Veselības ministriju sauc par Slimību ministriju.Vis­vairāk mani, protams, pārsteidz žurnāls "Veselība", kura nosauku­mam vajadzētu būt "Slimības", un viss būtu kārtībā, jo par veselību gan tur vēl joprojām runa neiet un tādi raksti pretī netiek ņemti un kā­dēļ — atbilde vienmēr bijusi: "Kur tas dzirdēts, kā to pierādīt u. tml.. Ja "Veselības" veidotāji nezina, kas ir valeologs, naturopāts, manu­prāt, tālāk vairs nav, kur iet, un diskusija līdz ar to beidzas — ar to arī viss ir pateikts. Laime, ka eksistē privātfirmas un par valeoloģiju va­rēsim runāt to izdevumos. Bet kam interesē plašāka literatūra par šiem jautājumiem, nāciet uz mana atveseļošanās kluba "Salveo" bib­liotēku un fonotēku, kur esam savākuši literatūru, ap 600 nosaukumu tādas literatūras, kādi eksemplāri nav pat fundamentālajā bibliotēkā.
   Visvairāk sirds sāp par jaunatnes izdevumiem, kur mūsu raksti ne­tiek ņemti pretī, jo neuzskata par vajadzīgu runāt par ģimeni un vese­lību, ja ar šīm problēmām neaizraujas paši darbinieki. "Skolā un Ģi­menē" jā, tur ir gājuši mani raksti regulāri, bet, tikai tāpēc, ka kāda redaktore — padom ju medicīnas upuris — atskārta šo problēmu ne­pieciešamību un "izplēsa" šo rubriku, bet tikko viņa aizgāja dekrēta atvaļinājumā, atkal žurnālā par šo tēmu klusums, toties seksa tēma saplaukst — tas arī ir genocīds, uzmanieties, tautieši! Tā ir jauna mantiņa, ko pamest muļķim spēlēties, lai nedomātu par nopietnākām lietām. Kad latviešu mentalitāte, latviešu ētika ir pieļāvusi tik vulgā­ru, publisku intīmu problēmu apspriešanu un apspēlēšanu, un vai ne­manām, kā mūsu garīguma izaugsmi grib apspiest visādiem paņēmie­niem? Vai ļausimies? Ar kādām tiesībām tas tiek darīts?
   Pāris entuziastu dēļ vairāki mani rakstiņi "aizgājuši" "Rīgas Bal­sī", bet vairāk nav bijis iespējams, jo tas jau nav viņu ampluā, ikdie­na ar savu sadzīvi un sīkām provinciālām problēmiņām arī te ņem virsroku. "Literatūra un Māksla" arī varēja risināt problēmas, kā mū­su pseidokultūras darbiniekiem tiešām kļūt par īstiem kultūras cilvē­kiem, aiz kā var iet tauta. Vai tas ir augstas kultūras cilvēks, kurš pats ir izvirtis alkoholā, sadzīves narkomānijā — cukurā, konditorejā, pa­kļaujas genocīdam pats un nesargā rro tā savu tautu?! Tad gan gribas teikt, ka tie ir nekultūras nesēji, ko gan citu tie var nest tautai, ja pa­ši nav augstas kultūras cilvēki. Par to vajadzētu domāt "Literatūrai un Mākslai" — veidot patiesi kulturālus cilvēkus. Es teicu savā laikā: "Kā var likt vienlīdzības zīmi starp jēdzienu "inteliģents un bohē­ma"?", tad Imants Ziedonis atļāvās teikt daudz spēcīgāk — "Kur ir mūsu inteliģence — bohēmiste?". Tas būtu vēl labi teikts, viņa ir iz- ļurbusi. Un atceros Raimonda Paula izmisuma pilnos vārdos pēc rei­da pa topošo kultūras darbinieku un konservatorijas studentu kopmīt­nēm — "Tādā cūcībā un netīrībā" dzīvo topošais kultūras darbinieks, par kādu kultūru varam runāt, ko šis darbinieks nesīs savai tautai? Man žēl Imanta Ziedoņa un Raimonda Paula, viņiem sāp mūsu tautas liktenis tāpat kā man, es saprotu viņu izmisumu šī "bardaka" vidū un drūmo bezperspektīvi, jo nu varam pilnībā baudīt genocīda augļus un lāgā nesaprotam, no kura gala sākt un vai vispār ir vērts. Varbūt lai iznīkstam, ja jau negribam saprast elementāras lietas un mainīties. Zeme no tā tikai iegūtu. Bet savu grāmatu es rakstu tiem, kam lemts izdzīvot, lai tiem ir zināšanas. Pēc manas grāmatas darbosies tas, kurš sapratīs, tātad pār viņu nav nācis Dieva sods, bet, kurš nesapratīs — ko Dievs grib sodīt, tam viņš atņem prātu un kādas man tiesības tur iejaukties?
   Esam vīlušies arī jaunajā žurnālā "Sveiks un vesels", ko tik ilgi un cerīgi gaidījām, jo izdevēji apgalvoja, ka jārada jauns žurnāls tādēļ, ka "Veselība" par veselību nerunā. Tad neba šis runā par veselību un krāpj tautu tālāk, iestāstot, ka, ja tīrīs zobus — tie nebojāsies un ne vārda par to, kāpēc patiesi bojājas zobi un kaulu šūnas visā organismā.
   Iestāsta cukurslimniekiem, ka tie nav ārstējami un ka cukurslimība jāpieņem kā dzīvesveids! Kā slimība var būt dzīvesveids?! Tie, naba­dziņi, sāk ticēt, ka galvenais ir — iešpricēt insulīnu! Ne vārda par to, kādēļ aizkuņģa dziedzeris iet bojā un turpina to darīt ar visām insulī­na špricēm, jo nekādi pasākumi aizkuņģa dziedzera restaurācijai ne­tiek veikti. Cukurslimnieks sabrūk vairāk kā pie vēža, jo insulīnu špricē, bet ko darīt ar pārējiem hormoniem, it īpaši ar to, kurš iet uz centrālo nervu sistēmu? Tā finālā lielākā daļa diabētiķu kļūst debili, akli un mirst ar gangrēnu.
   Bet Anitai Plūmei ierādīta galvenā viela, lai tā varētu turpināt au­dzināt bezkompleksa meitenes intīmklubiem, jo galvenā Plūmes teo­rija, ka par seksu jārunā ar visu klasi kopumā, nevis dalot to pēc dzi mumiem, nekas intīms cilvēkam vairs nedrīkst būt, tādam jēdzienam no mūsu leksikas jāpazūd. Un meitenēm nebūt nav jāstāsta, kā sagla­bāt savu godu, ģimeni, mīlestību, kā saglabāt līdz īstajai mīlestībai sa­vu vainadziņu un ka tikai tad mums nebūs dzīvu vecāku bāreņu, ka tikai tad pasaulē nāks mīlēts bērns, bet pretēji — Plūme māca dzi- mumtehniku pusaudžiem. Mums tik nepieciešams tiešām ir ģimenes centrs, bet šis te esošais ir pārvērties par sekscentru un gudro tikai par bērnu atražošanu, pie kam tik vulgāriem paņēmieniem.
   Protams, mēs bijām vienīgā valsts pasaulē, kur abortu skaits bija tik fantastisks un tika izdarīts bez pretsāpju līdzekļiem (ar tiem reta- < jiem izņēmumiem, kad samaksāja bargu naudu tās sievietes, kas vis­pār zināja par anestēzijas iespējām, jo pārējām iestāstīja, ka dimedro- la špricīte ir tas vienīgais, kas tādā reizē iespējams). Un nevis par pretapaugļošanās līdzekļiem sieviete neko nezināja, bet viņu vienkār-ļ ši nebija. Prezervatīvi bija aptiekā, bet… Pusaudžiem, dažiem pieau­gušajiem laimējās izčīkstēt kādu no tālbraucējiem jūrniekiem, ko tad ļ arī mazgāja, žāvēja nez cik reizes. Šī problēma bija visā PSRS kā vai- : sts politika — ņirgāšanās par sievieti.
   Nevaru arī izprast tā psihiatra psiholoģiju, kurš strādā ģimeņu cen­trā un visām nevainīgajām meitenēm, kuras pie viņa griezušās ar de­presiju, iesaka nekautrējoties uzsākt dzimumdzīvi un ļauties šiem brī­nišķīgajiem pasākumiem kaut ar seksveikala palīglīdzekļiem. Nupat vakar nevarēju kādu māti ar meitu pēc šiem patoloģiskajiem ieteiku­miem vien nomierināt un "atpumpēt". Meitenei trauma ir uz visu mūžu un šo traumu veica kas? — psihiatrs! Kā tas var būt?
   Finālā — es esmu laimīga, ka varu beidzot izdot grāmatu tādu, kā­du es to gribu, kaut arī ne literāri gludu varbūt, bet toties saturs tāds, ; kā es gribu, nevis ko kāds grib. Lielākais grēks līdz šim brīdim, pēc redaktoru domām, ir bijis, kas manos iepriekšējos manuskriptos arī ti­ka izņemts ārā, ko kāds dārzenis ārstē. Augstākais, ko varēju minēt, bija — šo sulu var lietot pie šīs slimības, tā teikt, beigts nebūs. Bet mēs 22 gadus to vien darām, kā ārstējam tos slimniekus, kuri ir izbau­dījuši padomju medicīnas visvarenību un skaitījušies neārstējami. Sa­vā klubā tādus vien uzņēmām un atveseļojām dabiskām metodēm īsā laikā, bet recenzijās man jāklausās aplamības un apvainojumi. Ar to vien nepietiek, ir bijušas vēl lielākas cūcības, kā, piemēram, priekš­pēdējo grāmatu izdevniecība "Liesma" izdeva 3 reizes bez autora zi­ņas un piekrišanas, un bez atlīdzības, pēc 2. un 3. grāmatas izdošanas reizēm autorēm pat nenosūtīja nevienu eksemplāru, nerunājot par ho­norāru. Par pārējām neķītrībām negribas runāt, lai paliek pagājībai un uz vainīgo sirdsapziņas. Ne man pieder tā sodība, katrs saņem pēc no­pelniem. Tikai žēl, ka līdz ar to cieš mana tauta, es tai varēju dot daudz vairāk.
   Ja kādas periodikas redaktori gribētu ar mani sadarboties par grā­matā skartajām tēmām — lūdzu, rakstiet man!

7. punkts. Inhalācijas

   Tātad ēterisko eļļu efekts. Ēteriskās eļļas var uzņemt ne tikai ar uz­turu, bet arī inhalāciju veidā. Vairumam cilvēku šis vārds asociējas ar visdažādākajiem inhalatoriem, smidzinātājiem, bet ir arī pavisam vienkārši inhalāciju veidi, kas neprasa nekādus papildaparātus. Pie­mēram, pirms gulētiešanas piecas minūtes var ostīt atvērtu baldriānu tinktūras pudelīti. Baldriāni ir ļoti gaistoši, tāpēc pilnīgi pietiek ar šīm dažām minūtēm. Vēl piecas minūtes var ostīt jodu. Visas nepiecieša­mās vielas caur gļotādu nonāks asinīs, veicinās dziedzeru sistēmas at­jaunošanos, jo, ēteriskajām vielām izgaistot, izgaist arī negatīvās vib­rācijas — tīrās aura.
   Bulgārijā, Nātru institūtā, kur visas slimības tiek ārstētas ar nātrēm, cilvēkiem baldriānus un jodu dod ošņāt četras līdz sešas reizes dienā. Kompleksā ar ārstēšanos šīs procedūras dziedzeru sistēmu spēj atjaunot tiktāl, ka pat sirmi mati atgūst savu krāsu. Tam visam, protams, grūti no­ticēt. Jāteic, ka inhalācijas esam pamēģinājuši ari mēs savā centrā, un tik tiešām tās ir bijušas labs palīgs kompleksajā atveseļošanā
   Kad cilvēks noveco? Viņš noveco tad, kad sāk iet bojā dziedzeru sistēma. Bet kas izraisa dziedzeru sistēmas novecošanu? Dažādu ne­vajadzīgu un bioneaktīvu produktu pārstrāde, bioenerģijas trūkums. Atjaunojoties dziedzeru sistēmai, atjaunojas arī pats cilvēks. Smagā­kos slimniekus mēs pirms ārstēšanas sākuma esam pat nofotografēju ši, lai varētu parādīt, cik slikti viņš pirms gada izskatījies. Viens otfl pat ticēt vairs negrib, ka fotogrāfijā redzams viņš un nevis kāds cit Tātad atveseļošanās komplekss ne tikai atveseļo cilvēka organismu bet atjauno viņu arī vizuāli.
   Ievērojamu vietu atveseļošanās kompleksā ieņem šīs ēteriskās e| ļas un tās uzņemt organisms var arī netieši — ošņājot ēteriskās eļļ pudeli vai citādi inhalējot, arī ar ziediem, skujām telpā, biosaderīgām smaržām, bet tā jau ir atsevišķa tēma.
   Smaržu terapija (Aroma terapija)
   Ķermeņa un telpas energotīrīšana. Liekas — nu gan maznozīmīgs paņēmiens dziedniecībā — smaržu terapija, bet prakse pierāda pretē­jo — milzīga nozīme, tikai visos šajos sarkanā terora gados par šo metodi īsto patiesību stāstīt nedrīkstēja, jo vārdu "bioenerģētika" pie­minēt pat nebija brīv, bet cilvēki tikai tad pa īstam ko dara, ja visu iz­skaidro bioenerģētiskā griezumā un pat vizuāli ar biorāmīti biolauka izmaiņas nofiksē dažādu eksperimentu rezultātos. Tā arī smaržu tera­pijā. Ja cilvēks ir maz attīstīts un šajos jautājumos vienkārši nav ne­kādas nojēgas, tad es viņam vienkārši parakstu inhalācijas ar visutilā- rākiem paskaidrojumiem — ārstē iesnas, plaušas, bronhītus, haimorī- tu un viss. Bet faktiski ārstējas viss organisms kopumā un pie kam vi­si 3 plāni reizē — mentālais, astrālais, fiziskais. Gudrākam cilvēkam es paskaidroju, kā tas notiek: inhalācija meža pastaigas laikā, smaržo­jot ziedu, smaržas, guļot aromātiskā vannā, ēdot aromātisku ēdienu, augļus. Esat izjutuši enerģijas pieplūdumu, lobot apelsīnu? Daudzi saka tad: "Man pietiek ar to smaržu vien!" Bet, vienlaicīgi ar smaržu uzņemšanu, apelsīns, rokā turēts, atdod savu saules enerģiju turētā­jam. Vēl tas notiek arī ēdot, bet kā apēsts — vēderā enerģija vairs no uztura neuzsūcas, tādēļ redzat, cik svarīgi ir veselīgu barību ilgi kož- ļāt ("flečerēt"), un ne tikai, lai fiziski un ķīmiski procesi noliktu mu­tē, bet arī enerģētiski — mutes gļotāda ir tik apasiņota, caur to uzsū­cas asinīs gan dažādas ķīmiskās vielas, it sevišķi no medus, vaska, eļ- |as un arī bioenerģija, un aiziet uz dziedzeri epifīzi — pirmo čakru un no tās sadalās zibenīgi pa visu organismu, un ceļas kopējais biolauks un likvidējas tukšās zonas — tātad organisms sevi varēs savest kārtī­bā bez ekstrasensa palīdzības, ja vien cilvēks tūdaļ nenodarbosies ar pretējo — enerģijas nolikvidēšanu caur mutes gļotādu — ēdot biotuk- šos rafinētos produktus, indes — cukuru un baltos miltus, kuri noār­da imūnsistēmu un visus orgānus, it sevišķi endokrīnās sistēmas, asi­nis un asinsvadus. Kožļājot mutē šos produktus, tie atņem caur gļot­ādu no asinīm bioenerģiju, nemaz pat nevajag kožļāt, es zālē ar bio­rāmīti pierādu, ka, pat rokā turot — mazinājas biolauki un pat aiziet mīnusā, zūd muskuļu spēks. To pašu pierāda savās uzstāšanās Indra Devi. Kaut vai no šī viedokļa vien jāēd svaigi, nevārīti produkti — ogas, augļi, zaļumi (it sevišķi savvaļas pulveris "Salveo", kur no 81 auga 63 ir aromātiski un fitoncīdiem bagāti, bet fitoncīdi nonāvē zar­nās pūstošo mikrofloru un zarnās tad atjaunojas normālā mikro flora, kas ražo ne tikai B grupas vitamīnus, bet pat pretvēža vielas), dārzeņi.
   Protams, vārītā veidā uzturā šo vielu vairs nav un cilvēki, kuri ēd pārsvarā vārītu un vēl klāt minētos rafinētos produktus — slimo bez­gala un ārstēties var tik ar pretējo rīcību.
   Šie aromātiskie augi palielina biolaukus ne tikai ar to, ka atdod sa­vu enerģiju (to dara arī nearomātiskie augi), bet šie aromāti tīra orga­nismu enerģētiski — no negatīvās enerģijas, ko izdala jebkura slikta doma vai slims orgāns, jo caur mutes un deguna gļotādu arī notiek pretējais process — no asinīm var izvilkt indes un sārņus, gan eļļu no rītiem zīžot, gan vairākas reizes dienā vasku kožļājot, bet aromāti, li­dojot prom, aiznes līdzi negatīvās enerģijas.
   Organisms nav formā, kad tas ir piesārņots, bet šīs negatīvās ener­ģijas nolikvidēšana arī rada tonusu, garīgu un fizisku pacēlumu.
   Pavisam īsi var teikt, ka katram cilvēkam veselības saglabāšanai no aromātu viedokļa pilnīgi pietiek ar "Salveo" lietošanu un garšau­giem, augļiem, bet uz nakti vēl 5 minūtes jāieelpo baldriānu tinktū­ra — vienkārši ošņājot atvērtu pudeli. Bulgārijā Nātru institūtā, kur visas slimības ārstē ar nātru sulu, sešas reizes dienā cilvēki vēl ošņā baldriānu tinktūru, bet, ja slims vairogdziedzeris, otras 5 minūtes oš­ņā joda pudeli.
   Tas ir tik daudz par organisma energotīrišanu, bet tāpat varam tīrīt arī savu mītni, drēbes, priekšmetus un ne tikai no mūsu pašu piesār­ņošanas, no mūsu slimībām, aplamu domu enerģijas, bet arī no "ļau­nās acs" vai arī jebkuras svešas informācijas. Šeit der jebkuras ēteris-f I kās eļļas vai augi to kopējo īpašību dēļ. Ja nav nekas cits, tad ņem ter­pentīnu un pielej pie ūdens, ar ko mazgā mēbeles, grīdu. Ar šādā ūde­nī samērcētu drēbīti var noslaucīt arī dīvānu, matraci- mājās vai slim- ' nīcā pēc slimnieka vai mirušā, lai nākošajam gulētājam ir tīra guļvie­ta, pretējā gadījumā šī slimnieka informācija te saglabājas 50 gadus, bet slimnīcā un vecos dzīvokļos ne viena vien — slāņu slāņiem sli­mības, nāves, nelaimes negatīvā informācija, viļņi, vibrācijas — kā te var gulētājs vesels kļūt vai palikt?
   Tas nav iespējams un netīrītā mājā saimniece parasti stāsta — visi tajā gultā nomiruši ar to un to, nemaz nerunājot par slimnīcu — katrs ļ zina, cik slikti viņš tur jūtas un kā visi, pat izoperētie slimnieki lau­žas mājās, jo intuitīvi jūt, ka te nevar vesels kļūt. Ieliec slimnīcas gul- 8 tā veselu cilvēku, otrā dienā viņam būs temperatūra. Manā dabas I dziedniecības klīnikā tas nebūs, tāpat kā tas nebija manā veselības sa-1 lonā "Salveo" — vairākas reizes dienā mēs te dedzinājām kadiķa za-1 rus pret negatīvo enerģiju un maģiju (tas ir visspēcīgākais koks šajā J ziņā), sveces, un laistījām baltcgles eļļu (kaut gan tā varēja būt jebku- I ra eļļa vai terpentīns).
   Latvietis senāk gulēja uz linu maisiņa ar salmiem — gan viens, gan 1 otrs strādāja, ja nepieciešams — pret āderi.
   8. punkts. Ārstnieciskās kūres
   Atveseļošanās kūres esam izstrādājuši visam gadam, visiem divpa- 1
   dsmit mēnešiem, un ir pilhīgi vienalga, kurā mēnesī cilvēks atveseļo- 1 šanos uzsāk.
   Pirmā ir sodas kūre. 28 dienas pusstundu pirms ēšanas no rītiem ]
   ir jādzer šādi pagatavots sodas šķīdums: tējkaroti sodas izšķīdina ce- I
   turtdaļglāzē auksta ūdens un pielej klāt verdošu ūdeni līdz trim ceturt- j
   daļām. Dzer tūdaļ karstu. Pēc pusstundas jau var lietot savvaļas augu j
   pulveri, zāļu tēju un visu pārējo, kas brokastīs paredzēts. Bieži uzska- ļ
   ļ ta, ka sodas šķīdumu nedrīkst lietot cilvēki, kam ir pazemināta skābe, ļ jo soda kuņģa skābi vēl vairāk pazemināšot. Stipri paaugstinātu skā- I bi sodas šķīdums, protams, pazeminās. Bet kādēļ kuņģa skābe ir pa- I zemināta vai vispār atrodas uz nulles? Tādēļ, ka dziedzerīši ir pārpū­lējušies un vairs nespēj šo skābi ražot. Sodas šķīdums un visi pārējie pasākumi, kas iekļauti atveseļošanās kompleksā, šos dziedzerus at­jauno un jau pēc divām trim nedēļām kuņģa skābe sāk izdalīties pat ļ tiem slimniekiem, kuriem tā bija uz nulles. Kāds cits oponents varē­tu iebilst un teikt, ka sodu ir kaitīgi lietot, jo tā var izraisīt māgas čū­lu. Nepareizi lietojot sodu, piemēram, pēc treknas barības paņemot naža galu sodas, norijot, uzdzerot virsū aukstu ūdeni, vēlamā efekta j nebūs. Ūdenī neizšķīdināta soda ar kuņģa skābi, protams, reaģēs, bet ne pilnībā. Pārpalikums var nosēsties un radīt zināmus māgas traucē­jumus. Taču pareizi sagatavots sodas šķīdums nekādus traucējumus I nekad un nevienam nav radījis.
   Uzsākot atveseļošanās kompleksu, jebkurai kūrei var sekot kāds relatīvs "sliktums" — tīrīšanas reakcija. Jāteic, ka šie tīrīšanās proce­si bieži vien ir jūtami, arī lietojot "Salveo". Cilvēki teikuši, ka sāpē­jusi galva, kājas, bijuši tādi kā dūrieni sirds apvidū u.c. Tas tādēļ, ka šajos apvidos organismā ir visšaurākie asinsvadi. Ja tie vēl ir defor­mēti, piesārņoti ar sārņiem, kas tagad noārdās, protams, šis process ir jūtams. Arī izšķīduši nierakmeņi, žultsakmeņi, izvadoties no organis­ma, rada sāpju sajūtu. To pašu var teikt arī par sāju nogulsnējumiem locītavās. Visi šie tīrīšanās procesi ir jūtami un sāpīgi. Taču tiem ir jāiet pāri un nevis jāatsakās no ārstēšanās.
   Arī pēc sodas kūres pirmajās dienās var parādīties pat slikta dū­ša — kā atskābēšanās, tīrīšanās procesa rezultāts. Kas notiek, ja glā­zei sodas šķīduma pievienojam citronskābi? Notiks reakcija, šķid­rums sāks putot, ies pāri malām. Tas pats noliek arī skābā māgā. No šī fakta nav jābaidās. Otrajā vai trešajā dienā sliktas dūšas vairs ne­būs, jo atskābēšanās ir jau sākusies. Mazliet citādākas izjūtas var būt sodas kūres beigās. Piemēram, ja kūre paredzēta 28 dienas, tad, pilnī­gi iespējams, ka jau 26., 25. dienā vai pat agrāk šo sodu kļūst arvien grūtāk iedzert. Tas nozīmē, ka organisms ir jau atskābējies un sodas dzeršanu var pārtraukt.
   Paralēli sodas kūrei mēnesī var ņemt ari klāt kādu citu kūri. Ziciufl tā varētu būt kādas sulas kūre — burkānu, ķirbju u.c. Citos gadalai­kos — citas sulas. Var būt arī ogu kūre. Tā kā šīs kūres faktiski ir pro­filaktiskas, klāt var ņemt arī kādu ārstniecisko kūri. Piemēram, kadi-' ķu ogu kūri. Tā norit šādi: pirmajā dienā apēd vienu ogu, otrajā — di­vas, trešajā — trīs un tā līdz 15 ogām. Pēc tam visu procesu atkārtoB atpakaļgaitā. Šī kūre pamatojas uz ēterisko eļļu principa — atjauno ļ dziedzeru darbību. Bet, tā kā ēteriskās eļļas vienmēr ir saistībā ar li toncīdiem, tad tiek arī likvidēta pūstošā mikroflora un likvidēta paš-» saindēšanās. Ir novērots, ka šādi ļoti ātri atjaunojas bronhi, tiek izār­stēts bronhīts. Lielu atvieglojumu dod arī astmas slimniekiem, cilvē- ļ kiem, kam ir slimas aknas vai aizkuņģa dziedzeris.
   Trešā ir olu čaumalu kūre. Olu čaumalas, iepriekš nomazgājot so-1 das šķīdumā, pēc tam citronskābes šķīdumā, samaļ. 21 dienu lieto pa l tējkarotei dienā. Atveseļošanās kompleksā šī kūre ir viens no galve- i najiem punktiem. Jūlijā un augustā var veikt četras kūres vienlaikus. 1 Šai laikā liela nozīme tiek pievērsta ogu kūrēm. Jūnijs ir zemeņu mē-1 nesis, tātad jālieto būtu zaļā sula un zemenes, bet jūlijā var jau pāriet j uz melleņu kūri, kas noteikti uzlabo redzi. Mellenes noteikti vajadzē-1 tu sakaltēt arī ziemai, un tās ieteicams lietot visiem, kam ir paslikti­nāta redze. Vajadzētu sekot, lai dienā tiktu apēstas vismaz 20 ogas ļ (ziemā), bet vasarā redzes slimniekiem jāapēd vismaz 7 litri svaigu | melleņu. Pārējie slimnieki mellenes var lietot profilakses nolūkos, 1 Vismaz glāzi dienā pusotru mēnesi. Tā kā nogatavojušies ir arī ķirši, 1 tos profilaksei vajadzētu lietot vismaz 100 g dienā. Arī ārstnieciskā j deva ir tik pat liela. Arī baltās un sarkanās jāņogas katru dienu vaja- ] dzētu lietot vismaz 100 g. Taču aizmirst nedrīkst arī citas ogas — ļ ērkšķogas, upenes, avenes. Faktiski ogu kulminācijas laikā iznāk lie- ļ tot 4 līdz 6 glāzes dienā. Gan profilaktiski, gan ārstnieciski, jo, kā jau i minēju iepriekš, ogas mēs lietojam 10 līdz 14 reižu mazāk, nekā va- ' jadzētu. Bet tas nozīmē, ka esam skābju badā, krāsvielu badā, karotī- na badā, pektīnvielu badā. Tieši ogas ir tās, kas satur visvairāk pek- tīnvielu, tāpēc šis ogu laiks ir jāizmanto.
   Ogu kūre dominē arī augustā, taču šoreiz pārsvarā tiek lietotas meža ogas — zilenes, lācenes, mēneša beigās — brūklenes. Brūkle­nes svaigā veidā vajadzētu saglabāt arī ziemai, lai katru dienu varētu apēst vismaz ceturtdaļglāzes ogu. Brūklenes ir pati bāziskākā oga, tā­tad — ar pretvēža aktivitāti. Brūklenes var saglabāt, turot zem vārīta atdzesēta ūdens. Ūdenim jābūt vārītam tādēļ, lai to nevajadzētu liet prom, bet varētu lietot uzturā.
   Septembris nāk ar dzērvenēm. Dzērvenes ar visām sūnām var sabērt 3 litru burkās un aizvākot, vai arī saglabāt vārītā atdzesētā ūde­nī tāpat kā brūklenes un visas pārējās rudens ogas — bārbalas, smilš- ērkšķi, irbenājus, pīlādžus, arī rabarberus. Izspiesta šo ogu sula sagla­bājas arī bez termiskas apstrādes. Ziemai no šīm ogām vajadzētu iz­spiest pa trim litriem sulas, lai varētu gatavot eļļas un sulas sajauku­ma mērci, dzert ārstnieciskos vai profilaktiskos nolūkos.
   Tas ir ļoti savādi, ka cilvēkiem tik ļoti negaršo ogas. Mēs šo jautā­jumu esam pētījuši un nonākuši pie secinājuma, ka vainīgi ir kondi­torejas izstrādājumi, kurus pārmērīgi lieto gan pieaugušie, gan bērni. Viņi ir pilnīgi atraduši no kaut kā skāba un tāpēc skābais viņiem lie­kas pilnīgi nebaudāms.
   Dzērveņu kūre tiek ieteikta sklerozes slimniekiem. Vienu litru dzērveņu samaļ kopā ar 100 vai 200 gramiem ķiploku (atkarībā no tā, kādā stāvoklī ir māgas gļotāda, vai ari, ņemot vērā gastrītu), pievieno 200 gramus medus un šo maisījumu trīsreiz dienā lieto pa tējkarotei pirms ēšanas, bet pēc savvaļas augu pulvera ieņemšanas. Praktiski se­cība varētu būt šāda: vispirms smilšērkšķu eļļa, tad "Salveo", zāļu tē­ja un tikai pēc tam šis dzērveņu maisījums. Tas ārstē aterosklerozi ar visām no tās izejošām sekām — infarktiem, gangrēnām utt. Pārējās kūres ārsts naturopāts vai ekstrasenss katram slimniekam ieteiks atse­višķi, bet visas minētās ir universālas un tās praktiski var lietot jeb­kurš no mums.

9. punkts. Vannu kūres

   Reizē ar šīm ārstnieciskajām kūrēm kompleksā esam iekļāvuši ari vannas peldes. Vienlaikus ar sodas kūri iesakām arī sodas vannu, ņemot tai puskilogramu sodas. Parasti iesakām, lai vannas kursi tem­peratūras ziņā būtu minimāli — 36° C līdz 38° C. Taču, ja cilvēks se­vi labi pazīst, zina savas spējas, viņš var lietot arī karstākas vannas. Vannas ilgums ir 20 minūtes. Taču ir cilvēki, kam šīs vannas patīk un viņi šo ilgumu pagarina atbilstoši savām iespējām.
   Nākamā ir vērmeļu vanna. Tai jāņem 16 ēdamkarošu drogas uzlē­juma vai arī 4-6 pudelītes tinktūras. Vienlaikus var sākt dzert arī vēr­meļu tēju. 30 g dienā — senajiem latviešiem tā bija dienas norma. Ko dod vērmele? Atjauno organismu, tā imūnsistēmu, ko ir noārdījuši ra­finētie produkti — cukurs un baltie milti. Latvietis no sena gala ir bi­jis liels ēdājs, tāpēc viņš uzskatīja, ka vērmeles ir jālieto, lai māga ar visiem apēstajiem produktiem tiktu galā. Vērmele atjauno arī ēstgri­bu, kuru pārskābētais organisms, pateicoties rafinētiem produktiem, ir pazaudējis. īpaši to var teikt par bērniem. Pārbarotiem ar rafinētiem produktiem, viņiem vairs negaršo ne ogas, ne dārzeņi, ne augļi, pat ne rieksti. Šāds bērns ir galīgā vitamīnu, mikroelementu un bioaktīvo vielu badā, bet viņa asinīs ir skāba reakcija. Šāds organisms grib at- skābētics, nevis ēst. Tāpēc jau arī mātes nereti sūdzas, ka bērni galīgi neko neēdot. Taču tā jau nav. Viņš, protams, ēd tikai cepumus, vafe­les, bulciņas, kūciņas… Tātad viņš ir kļuvis par sadzīves narkomānu.
   Ja šāds bērns kādu laiku pabadotos, lietotu vienīgi kādu bāzisku tē­ju — asinszāli, pelašķus, vērmeles, nepilnu divu dienu laikā asinis at- skābētos un ēstgriba atkal parādītos. Taču ne jau šo iemeslu dēļ mēs liekam dzert vērmeļu tēju. To mēs iesakām imūnsistēmas atjaunoša­nai. Piemēram, ja māte baro bērnu ar krūti, bet pati lieto vērmeļu tē­ju, bērns būs pilnīgi imūns pret slimībām, lai kādas epidēmijas arī ne­nāktu.
   Līdzīga vērmeļu iedarbībai ir arī pelašķu un vībotņu iedarbība. Latvijas rajonos, kur neaug vērmeles, cilvēki lietoja šos augus. Tautā vērmeles, vībotnes un pelašķus dēvē arī par mērpuķēm. Tātad bija novērots, ka šie augi cilvēkus pasargājuši pat no mēra epidēmijas lai­kā. Bet, ja jau šie augi ir spējīgi ārstēt no mēra, tad no gremošanas sis­tēmas slimībām vēl vairāk. Nav tādas gremošanas sistēmas slimības, kurai pretī nevarētu stāties vērmeles vai pelašķi. Un nav svarīgi, vai skābes ir par daudz, vai par maz, vai ir traucējumi aknu, nieru, aiz­kuņģa dziedzera darbībā. Šo augu uzlējumi vienmēr dod labus rezul­tātus.
   Nākamā ir skuju vanna. Vienalga, kādas skujas lietojam — prie­žu, egļu vai kadiķu. Visbioaktīvākie, protams, ir kadiķi. Skujas ir jā­sagriež kopā ar mazajiem zariņiem, jo vislielākais smaržu efekts nāk tieši no ēteriskajām eļļām, ko šie sīkie zariņi satur. Zariņus sagriezt var ar šķērēm. Tad jāņem aptuveni kilograms skuju un jāaplej ar 5 litriem verdoša ūdens, un jāsutina. To varētu darīt no rīta, lai vaka­rā šķīdumu varētu pievienot vannai.
   Nākošā ir siena smalkumu vanna un vēl daudzas citas, ko ārsts naturopāts katram slimniekam ieteiks individuāli. Bet šie, manis uz­skaitītie vannu kursi ir pilnīgi universāli. Tās var izmantot jebkurš cilvēks gan ārstnieciskiem, gan profilaktiskiem nolūkiem. Auzu sal­mu vanna un skuju vanna visnepieciešamākā ir tiem cilvēkiem, kas sirgst ar elpošanas ceļu slimībām, astmātiķiem. Ir bijuši pat gadījumi, kad bez šīm vannām cilvēki nav spējuši atveseļoties. Toties pievieno­jot ārstniecības kursam arī vannas, atveseļošanās notikusi ļoti strauji.
   Visām vannām pievieno arī 2 saujas uzlādēto sāli enerģētikas tiesai.
   Ј 10. punkts. Masāža ĒHĒ 11. punkts. Norādīšanās S 12. punkts. Ūdensprocedūras
   Protams, laba ir klasiskā masāža, punktu masāža, kā arī visas citas masāžas, kādas cilvēks pieprot un kādas viņam ir iespējamas saņemt. Taču ne jau vienmēr cilvēkam ir pieejams masieris, bet maksas pa­kalpojumi ir pārāk dārgi. Kā izlīdzēties šajā gadījumā, ko te varētu darīt prasmīga namamāte? Kā cilvēkam izdarīt pašmasāžu? Ar kā­diem paņēmieniem?
   Šie atsevišķie punkti — masāža, norūdīšanās un ūdensprocedūras dzīvē praktiski tiek apvienotas vienā punktā. Tātad, ja no rīta mēs no­beržamies ar slapju dvieli, tad tā būs gan pašmasāža, gan ūdenspro- cedūra, gan arī norūdīšanās. Šo procedūru-var veikt jebkurš cilvēks. Ja nu gadījumā netīk berzties ar mitru dvieli, var pašūt frotē cimdu un pamazām sevi pie šīs procedūras pieradināt. Pašmasāžu var veikt arī ar visparastāko drēbju suku, izdarot riņķveida kustības sirds virzienā.
   Ka veikt pašmasažu
   Ieņemiet ērtu stāvokli — stāvus, uz ceļiem vai sēdus. Aizveriet acis un atslābiniet ķermeni. Vairākas reizes dziļi ieelpojiet un nogai diet, līdz jūs pārņem miers un koncentrētība. iļ
   Galva. Paceliet rokas virs galvas tā, it kā tajās būtu satverta bum­biņa. Saliektiem pirkstiem sāciet viegli klauvēt pa galvu, aptverot vi su tās virsmu. Ievērojiet virzienu no augšas uz leju. Tā darbojieties vismaz minūti un kustības pabeidziet kakla aizmugurē. Uzmanīgi se­kojiet jebkurām izjūtu maiņām. Šī stimulācija ir labvēlīga galvai, mu­gurkaulam. Ja kustības tiek virzītas uz galvvidu, šis masāžas veids var palīdzēt hemoroīdu gadījumos.
   Ausis. Viegli kustiniet ausu ļipiņas. īkšķus novietojiet ausu priekš­pusē, bet pārējos pirkstus — aiz tām. Ar pirkstiem izdariet kniebie­nus un stiepienus no trim vietām — augšdaļas, centra un ļipiņu apakšas. Tas labvēlīgi ietekmē gan nieres, gan zarnas. Ādu ausu priekšā berzējiet augšup un lejup, līdz sajūtat karstumu. Tas nāk par labu tievajām zarnām.
   Piere. Ielieciet vienu plaukstu otrā, labās rokas virspusi novietojiet kreisās rokas delnā. Viegli piespiediet tās pierei. Rokas turiet nekus­tīgi, bet galvu groziet uz vienu un otru pusi, tā radot vieglu masāžu. Mazliet palieliniet ātrumu, pirms masāžas beigām to atkal palēniniet. Šis veids ļoti labvēlīgi iespaido aknas.
   Deguns. Stingri sakniebiet virsdeguni, minūti turiet, tad saberzē­jiet. Tas nāk par labu sinusiem un sirdij. Knaibiet un masējiet arī augšlūpu.
   Deniņi. Berzējiet deniņus apļveidā ar trim pirkstiem — tas mazina ķermeņa vispārējo sasprindzinājumu.
   Acis. Ar katras rokas diviem pirkstiem viegli spaidiet acs dobumu cieto malu (tā gandrīz sakrīt ar uzacu lokiem). Tad uz īsu brīdi aizse- dziet acis un vērojiet "iekšējās debesis".
   Vaigi. Ar pirkstiem viegli pliķējiet pa vaigiem, lai stimulētu plau­šu darbību. Tad enerģiski izklauvējiet vaigu kaulus, sākot no deguna, virzoties uz āru un uz leju līdz žokļa leņķim. Tas ir noderīgi resnajai zarnai un galvaskausa dobumiem. Dažreiz palīdz pārvarēt depresiju.
   Žokļi. Novietojiet īkšķus zem žokļa tā, lai tie it kā būtu aizāķēti aiz žokļa ārējām malām, bet pārējos pirkstus novietojiet virspusē. Viegli piespiežot, apļojiet uz centra pusi. Tas palīdz atvieglināt galvassāpes un saspringumu žoklī, labvēlīgi ietekmē smaganas un zobus.
   Mute. Klauvējiet pa lūpām un masējiet visapkārt mutei. Atpletiet to un izdodiet skaņas. Turot muti plati vaļā, kustiniet žokli no vienas puses uz otru. Tas palīdz likvidēt sasprindzinājumu.
   Uz mirkli masāžu pārtrauciet, izpuriniet rokas un vairākas reizes dziļi ieelpojiet. Sekojiet savām izjūtām!
   Kakls un pleci. Labo roku viegli savelciet dūrē, novietojiet to pret krūtīm un izdariet enerģiskus sitienus lejup pa kakla kreiso pusi līdz pat pleca galam. To darot, balstiet labās rokas elkoni kreisajā plauk­stā. Pastiepiet roku uz aizmuguri un izklauvējiet muguras augšējo muskuli. Tur mēdz koncentrēties laba tiesa no sasprindzinājuma. Mainiet roku stāvokli un izmasējiet kakla labo pusi un plecu. Tas sti­mulē ķermeņa attīrīšanās procesu, it sevišķi resnajā zarnā.
   Rokas. Labo roku savelciet dūrē tik stingri, lai pirkstu augšdaļa plakaniski gulētu jums plaukstā, un izklauvējiet kreisās rokas iekšpu­si visā garumā. Tas stimulē sirdi un plaušas. Pēc tam izklauvējiet ro­kas ārpusi, lai stimulētu zarnas un regulētu ķermeņa siltumu. Atkār­tojiet to vairākas reizes. Pēc tam ar kreiso dūri izklauvējiet labo roku.
   Krūtis. Saņemiet abas rokas kopā un izklauvējiet krūšu kurvja augšdaļu pie atslēgas kaula, tajā pašā laikā izdodot dziļu "aaahhh" skaņu. Tas palīdz plaušām un mazina sasprindzinājumu. Sevišķi tas ieteicams, ja ir klepus. Pēc tam izklauvējiet ķermeņa augšdaļas cen­tru un virziet šīs kustības lejup, pēc tam uz āru gar apakšējām ribām. Šeit, beigās, piesitienus var izdarīt ar pirkstgaliem un maigāk, jo tiek ietekmētas aknas, liesa un kuņģis.
   Zarnas. Viegli sitiet pa vēdera lejasdaļu un iegurņa apvidu pa ap­li pulksteņrādītāja virzienā, veicot resnās zarnas ceļu.
   Vēlreiz pārtrauciet masāžu un izpuriniet rokas. Brīdi pasēdiet aiz­vērtām acīm un mēģiniet sajust, kā jūsu ķermenī strāvo enerģija.
   Augšstilbi. Enerģiski izklauvējiet augšstilbu no iegurņa līdz ceļga­liem trīs joslās: centrs, iekšpuse, ārpuse. Tas labvēlīgi ietekmē visus iekšējos orgānus.
   Muguras lejasdaļa. Noliecieties uz priekšu, tad izklauvējiet mu­guras lejasdaļu abpus mugurkaulam līdz pat sēžamvietai, nobeidzot ar mazajām bedrītēm. Tas ļoti labi iedarbojas uz sēžas nervu un visu muguras apakšdaļu, nāk par labu arī izvadorgāniem un nierēm.
   Kājas. Kājas izstiepiet un viegli sitiet pa zemi, pilnīgi atslābinot ceļgalus. Tas palīdz novērst krampjus un sasprindzinājumu.
   Pēdas. Paceliet vienu kāju un, saliecot ceļgalā, izpuriniet pēdu. Iz­dariet rotējošas kustības ap potīti. Labo ceļgalu turot ar labo roku, ar kreiso roku knaibiet potītes aizmuguri, atslābinot jebkādu sasprindzi­nājumu potītes locītavā. Novietojiet kāju ar augšup vērstu pēdu uz ot­ras kājas augšstilba un enerģiski izklauvējiet pēdu augšup un lejup. To pašu atkārtojiet ar otru kāju. Tas stimulē organismu, jo kāju pēdās atrodas refleksu centri un tie ir saistīti ar pilnīgi visiem ķermeņa or­gāniem.
   Uzlieciet īkšķus vienu uz otru, lai spiediens būtu spēcīgāks, un iz­dariet piespiedienu visā pēdas garumā četros virzienos. Pirmoreiz vir­zieties pa pēdas iekšmalu, otrreiz pa vidu, trešoreiz arī pa vidu un ce­turto reizi gar ārējo malu. Pa vienam apļojiet kāju pirkstus, sākot ar lielajiem pirkstiem. Tad spiediet katru pirkstu atpakaļ pret pēdas apakšu, pēc tam augšup, virzienā uz kāju priekšpusi, un, katru reizi kustību beidzot, pirkstu strauji atlaidiet. To pašu atkārtojiet ar otru kāju.
   Plaukstas. Visbeidzot kārtīgi izmasējiet abas plaukstas. Tās veiku­šas ļoti svētīgu darbu! Vispirms plaukstas izpuriniet, lai likvidētu sta­tisko enerģiju un nogurumu. Tad ar katru pirkstu atsevišķi izdariet ro­tējošas kustības, apļojot līdzi visu plaukstu, lokot pirkstus uz priekšu un atpakaļ, tāpat kā to darījāt ar kāju pirkstiem. Raustiet katru pirkstu tā, lai locītavas noknikšķ, jo tādējādi tiek atslābināts sasprindzinā­jums tajās un vienmērīgi izdalās sinovijs jeb locītavu šķidrums — bieza, bezkrāsaina viela. Masējiet katras rokas delnu ar pirkstiem un īkšķi. Tas ieteicams sirdsdarbības uzlabošanai.
   Viegli iekodiet mazo pirkstiņu galos mazliet uz āru no centra, tuvu naga virsotnei. Tas labvēlīgi ietekmē sirdi. Enerģiski masējiet rajonu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Tur atrodas nervu centri, kas saistīti ar sinusiem un zarnām. Šīs vietas masāža palīdz ari novērst galvassāpes,
   aizcietējumus un menstruāciju spazmas. Izpuriniet plaukstas.
   Mierīgi pasēdiet aizvērtām acīm un pievērsiet uzmanību elpošanai. Centieties sajust, kā enerģija plūst pa jūsu ķermeni. Vai jūtaties citā­di? Ielāgojiet, ka tieši jūs pats atspirdzinājāt sevi un devāt sev jaunu enerģiju. Atcerieties, ka varat dot sev šādu dāvanu ik reizes, kad jū­taties noguris vai pārlieku saspringts.

Metaloterapija

   20. gadsimta pēdējiem gadiem ir raksturīgi nespecifisku ārstēšanas veidu meklējumi, jo pašreizējā medikamentozā terapija, sevišķi seda- tīvie hormoni un antibiotikas ir noveduši pie tā, ka ir radušās "zāļu slimības".
   "Zāļu slimības" rašanās ierosināja mediķus pievērsties ārstēšanai ar ārstniecības augiem, adatu terapiju, punktu masāžu un citiem ne- specifiskiem līdzekļiem, lai paaugstinātu organisma terapiju. Aristo­telis rakstīja, ka, ja sasitumam pieliek varu, neradīsies zilums, un šeit palīdz ne tikai metāla aukstums — varš ārstē uztūkumus, tādēļ sasi­tumiem jāuzliek vara plāksnes.
   Senajā Grieķijā varu pielietoja kurluma ārstēšanai un, ja bija iekai­sušas mandeles. Mūsdienu Francijā ar varu ārstē ausu slimības.
   No 1976. gada ar metāla diskiem ir uzsākta ādas slimību ārstēšana. Vara aplikācijas ir iespējamas tikai tad, kad metāls piesūcies ādai, jo ir novērots, ka organisms pievelk metālu tikai slimajā vietā. Metalo­terapija jāizbeidz tad, kad metāls tiek atgrūsts. Tas sākumā ir jāuzliek uz vienu vai divām stundām, var uzlikt vakarā, paturēt līdz rītam, tā turpināt līdz izārstēšanai. Noteikti jāievēro, ka, ja metāls pie ādas ne­pielīp, tad aplikāciju izdarīt nedrīkst.
   Vara aplikācijas pazemina temperatūru, noņem sāpes, aptur asiņo­šanu, aktivizē ūdens un minerālvielu apmaiņu, uzlabo miegu, nomie­rina centrālo nervu sistēmu, aktivizē insulīna darbību asinīs, leikoci- tārās funkcijas, tas ir spēcīgs baktericīds līdzeklis.
   Vara aplikācijas ietekmē uzsūcas labdabīgie audzēji (sablīvējumi piena dziedzeros, mastīti u.c.), var izārstēt tuberkulozi, visus iekaisu­ma procesus organismā (hronisko bronhītu, hronisko bronhopneimo- niju, urīnpūšļa iekaisumu, haimorītu, mandeļu iekaisumus, vidusauss i iekaisumu u.c. iekaisuma procesus), normalizē vielmaiņas procesus organismā, artrītu, nierakmeņus, holecistītu, poliartritu, diabētu, ādas slimības u. c., izārstē radikulītu, folikulāro konjunktīvu, dažāda veida j traumas, sirds un asinsvadu sistēmu (sirdi, vēnas, tromboflebītu, uz­labo stāvokli pēc infarkta, ārstē gastroenteroloģiskās slimības, kuņģa I un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, gastrītu.
   Vara aplikācijas atjauno sirdi, noņem troksni ausīs, ārstē apdegu- ' mus pēc radiācijas, izārstē pēcopcrācijas brukas, uzlabo pēcoperāci- jas stāvokli.
   Varam piemīt baktericīdas īpašības. Slimniekam pēc labās nieres •! izoperēšanas sākās urlnvada iekaisums. Nekādi medikamenti nclīdzē- 1 ja. Urīnpūšļa apvidū tika uzliktas 20 monētas. Nākamajā dienā tem- I peratūra normalizējās. Slimnieka pašsajūta uzlabojās.
   Doņeckas medicīnas institūtā tika izpētītas vara baktericīdās Ipašī- jj bas un bija konstatēts, ka varš spēj "izsūkties" cauri ādai un dezinfi- ļ cēt — varš organismā sasaista toksīnus un salipina baktērijas, bez i tam šos savienojumus ļoti grūti pēc tam izšķīdināt. Vara disku ietek- ļ mē notiek leikocītu aktivizēšanās. Varš ārstē ātri. Ja, slimojot ar plau- . šu iekaisumu, vakarā ir augsta temperatūra, tad pēc monētas uzlikšanas no rīta temperatūra būs pazeminājusies.
   Kādai sievietei loti sala un sāpēja roka. Ārsti konstatēja poliartritu. Pēc vara monētu uzlikšanas roka līdz pat pirkstiem uztūka. Paaugsti- - nājās temperatūra, saasinājās sāpes, taču pēc četrām dienām slimniece bija izveseļojusies. Pēc sasituma pats bīstamākais ir sekas, bet va- j ra aplikācijas sablīvējumus, kas rodas pēc traumām, izkliedē. Varš la- ļ bi palīdz pie sirds un asinsvadu slimībām. Ja sāp sirds, tad 1 monētu j liek zem atslēgas kaula bedrītē un mēģina, vai tā sēž. Ja sēž, tā jāno- ļ stiprina ar leikoplastu un jānēsā 10 diennaktis. Sāpju pēc 10 dienām ļ vairs nebūs.
   Pēc kāju sasituma bieži mēdz būt tromboflebīts. Lai tā nebūtu, uz slimās vielas zem zeķes jānēsā vara monēta.
   Vara monētas izārstē hemoroīdus un aptur hemoroidālo asiņošanu, jo labvēlīgi iedarbojas uz vēnām pie anālās atveres. Tāpēc monētas jāpieliek viena pie anālās atveres, otra nedaudz augstāk, bet tā, lai tās
   abas nepieskartos viena otrai. Hroniskos gadījumos aplikācijas jāiz­dara ilgstoši naktīs. Hemoroīdu gadījumos vienkapeikas monēta jā­liek zem acīm, bronhīta gadījumā — uz kakla.
   Nedrīkst aplikācijas izdarīt pirms ārsta ierašanās, jo varš izmaina slimības ainu un apgrūtina diagnozes uzstādīšanu. Piemēram, vakarā ārsts konstatē plaušu iekaisumu, vakarā uz muguras liek uz nakti mo­nētas, no rīta cits ārsts iekaisuma simptomus nekonstata un noslēdz slimības lapu.
   Varš ārstē kurlumu. Tādēļ vajag 2 kapeiku monētu pielipināt kau­la izcilnim pie auss, bet otru — pie auss sejas pusē. Ārstēšanu turpi­na, kamēr āda "neatgrūž" metālu. Palīdz ari pie trokšņa ausīs. Varš palīdz arī pie insulīna aktivizēšanās asinīs.
   Varš likvidē bezmiegu, jo nomierina centrālo nervu sistēmu, no­ņem galvassāpes, pie tam monētas jāpieliek pie sāpošās vietas. Daž­kārt monēta sākumā "negrib pielipt", taču pēc piestiprināšanas tomēr pielīp un turas. Pie roku vai kāju sasitumiem pēc aplikācijas uzsākša­nas sākumā var būt saasinājumi, palielinās uztūkums, sāpes ir lielā­kas, bet tad iestājas izveseļošanās. i
   Galvassāpes, ārstējot ar varu, pāriet pēc 15—20 minūtēm. Ārstējot ar varu, var izmantot monētas, kuras izlaistas līdz 1962. gadam. Mo­nētai visai jāpiekļaujas ādai, metāls periodiski jāapdedzina vai jāmaz­gā ar sāls šķīdumu.

Akupunktūra

   Ķīnā un citās Austrumu zemēs akupunktūra 5000 gadus ir bijusi standarta ārstēšanas forma. Ķīniešiem ķermeņa veselība balstās uz neredzamo dzīvības spēku darbību un mijiedarbību, to disharmonija atklāj slimību, to izzušana — nāve.
   Akupunktūras mērķis ir labot līdzsvara izjaukšanu, un tā balstās uz pārliecību, ka ķermenī atrodas kanāli, pa kuriem plūst enerģija. Šos kanālus sauc par meridiāniem. Nevajag tos jaukt ar fizikālo nervu sis­tēmu, lai gan tās. viena otru ietekmē. Ja ķermenis ir vesels, dzīvības spēks nepārtraukti plūst pa meridiāniem. Rodoties ķermeņa disfunk­cijai, plūsma caur svarīgākajiem meridiāniem samazinās, it kā tā tik­tu bloķēta. Tiek izjaukts ķermeņa līdzsvars un izraisās slimība, pi tam ne vienmēr traucētajā orgānā. Akupunktūrista prasme izpauž spējā atbrīvot meridiānus, lai enerģija vienmērīgi plūstu pa tiem. Tas liek veikts, noteiktos ķermeņa punktos uz meridiānu līnijām viegli ie durot tīra zelta, sudraba vai vara adatas. Tās iedur tikai nedaudz zem ādas, un procedūra nav sāpīga. Adata rada impulsu plūsmu. Uz meri­diāna līnijas to uztver centrālā nervu sistēma un nodod nākamajiem smadzeņu centriem, kas to nogādā uz bojājuma vietu. Visās ķermeņ daļās atrodas nervi, kas kontrolē tā norises, un daži no tiem, ja tiek stimulēti, palielina vai samazina gremošanas sulu plūsmu, sirds rit mu, asinsvadu saraušanos vai hormonu sekrēciju.
   Meridiāna izvēle tiek veikta, uzmanīgi sekojot sīkām diagrammām un īpašā veidā iztaustot pulsu noteiktās vietās. Ķermeni sadala 12 segmentos, no kuriem katru pārbauda atsevišķi. Diagnozi nosaka ar trim pirkstiem. Adatu neievada tur, kur ir sāpes. Uz 12 meridiānu līnijām atrodas 364 punkti, katrs no tiem tikai nedaudz lielāks par adatas galviņu. Ārstam pašam jāatrod vajadzīgais punkts. Šī tehnika ir sestā prāta un pieredzes apvienojums.

13. punkts. Akupresūra

   Šie trīs punkti sasaucas arī ar nākamo atveseļošanās kompleksa punktu — akupresūru. Nez kādēļ šis vārdiņš cilvēkus parasti biedē. Kad viņi, aplūkojuši akupresūras grāmatas, redz, cik šo punktu ir daudz, dažs labs nonāk gandrīz vai izmisumā, jo uzskata, ka nekad tos visus neiemācīsies un neatcerēsies. Iemācīsimies dzīvībai pašus nepieciešamākos deviņus punktus. Tos atcerēties ir viegli un nevar aizmirst.
   Sataustot pie kakla bedrīti, varam uzskatīt, ka pirmais punkts mums jau ir rokā. Tas atrodas uz šīs bedrītes maliņas. Presējam šo punktu vienu minūti pulksteņa rādītāja virzienā un vienu minūti atkal pretējā virzienā. Bet, ja nu jums šīs minūtes pietrūkst, varat taisīt 15 aplīšus uz vienu pusi un 15 — uz otru pusi.
   Otrs dzīvībai nepieciešamais punkts atrodas tur, kur cilvēkam ir mandeles. Šo punktu presēt nevajag, bet gan viegli glāstīt. Cik ilgi?
   Tik, cik jums to atļauj laiks. Pusminūti, minūti…
   Trešais punkts ir zoda bedrītē, ceturtais — pie deguna nāšu pamatiem, piektais — pie uzacu pamatiem. Trīs punkti (sestais, septītais, astotais) — iitrodas aiz auss. Tos berzē uz augšu un leju. Pēdējais, devītais punkts ir auss |ipiņā. Tāpēc arī to pie viena var paraustīt, paberzēt. Auss ārējās malas ir vēl vienos punktos, tos aktivizē, saberžot uz augšu un uz leju 18 reizes, parasti no rītiem tonusam.

Dabiskā akupresūra

   Senajiem latviešiem akupresūra bija neatņemama ikdienas sastāvdaļa, lai gan to viņi veica neapzināti. Piemēram, ļoti daudzi akupresūras punkti atro­das kāju pēdās. Staigājot basām kājām, tic tiek presēti. Arī tad, ja kājās bija vīzes vai pastalas. Dabiskā akupresūra notika arī, ēdot barību un to pamatī­gi sakožļājot, jo daudz akupresūras punktu ir aukslējās un mēlē. Un katrs šis punktiņš atbild par savu orgānu. Toties lietojot uzturā mīkstu barību, nekā­da akupresūra mutē nenotiek. Šis punkts savukārt sasaucas ar nākamo atve­seļošanās punktu — flečerēšanu.

14. punkts. Flečerēšana

   Zinātnieks Flečers ir paskaidrojis, kādēļ tik ļoti svarīgi ir barību sakožļāt. Tas jādara nevis tikai tādēļ, lai iedarbotos ķīmiskie elementi, kas atrodas sie­kalās, vai arī tādēļ, ka lielāku kumosu vienkārši grūti norit. Ir arī cita, daudz svarīgāka nozīme, kāpēc barībai vajadzētu būt cietai, un kāpēc tā būtu pama­tīgi jāsakožļā. Pirmkārt, tā ir dabiska akupresūra, otrkārt, ja lieto dabiskos produktus, tie visi ir aktīvi un no tiem mēs saņemam kosmisko enerģiju. Tā uzsūcas caur gļotādu. Un, jo ilgāk mēs barību kožļāsim, jo vairāk enerģijas mūsos uzsūksies, jo lielāki kļūs mūsu biolauki. Kā var konstatēt, vai visa enerģija ir uzsūkusies? Kad pazūd ēdiena garša un produkts mutē palicis bezgaršīgs. Mēs neflečerējam un tādēļ ēdot dzeram, kas arī ir kaitīgi.
   ĒftĒ 15. punkts. Adatu terapija
   Adatu terapija arī ietilpst manā kompleksā, kaut arī iesaku to ļoti retos gadījumos, jo es neticu mūsu adatu terapeitiem, redzot, kā viņi strādā — ne­būdami ekstrasensi, dur blakus punktam un tad meklē, kur ir punkts — pēc attēla grāmatā punktam vajadzētu tur būt, bet dabā — nav. Ekstrasenss jūt īsto vietu un, dod Dievs, lai Jūsu adatu terapeits ir šis jūtīgais cilvēks, citādi sekas ir bēdīgas, man nākas daudz palīdzēt aplamas terapijas upuriem. Tās ir smalkas lietas.
   16.punkts. Elektropunktura
   Akupresūras efektu palielina adatu terapija, elektropunktūra. Taču pārāk lielas cerības uz šīm procedūrām tomēr nevajadzētu likt. Indijā vai Ķīnā adatu terapijas speciālists mācās vismaz 30 gadus. Bet pie mums uzskata, ka pietiek ar trīs mēnešus ilgiem kursiem. Ir ļoti jāšau­bās, vai šādos kursos tiek gatavoti patiesi labi speciālisti. Un šis pa­domju adatu terapeits, ja nav ekstrasenss, dur garām un tad meklē punktus. Tad jau labāk iet uz elektropunktūru, kur pacients var apara­tūrā sekot, vai ārsts trāpa punktā.
   17. punkts. Pirts
   Pirtī var realizēt vismaz 7 mana kompleksa punktus: norūdīšanos, ūdensprocedūras, masāžas — beržoties ar mačalku, inhalācijas, natu­rālā akupresūra, kaut latvietis nemaz nezināja, kur tie punkti ir un kas ir akupresūra, bet sita ar slotu pa tiem, lai kur tie būdami, pie kam slo­tiņas parasti gatavoja no bērza, ozola vai kadiķa zariem, tātad, ar tiem peroties, akupresūra notika ar fitoncidu efektu, nevis kā tagad — meklējam krūmus ar ēteriskām eļļām punktu masāžai, lai būtu lielāks efekts. Pirtī svīstot, no organisma izdalās sārņi un neorganiskie sāļi, skābes. Norūdāmies, aplaistoties ar aukstu ūdeni. Bet, ja uz nokarsē­tajiem akmeņiem uzlejam smaržīgu augu uzlējumus, mēs saņemam vēl arī inhalācijas un ne tikai caur elpošanas ceļiem, bet visu ādu. Vēl aplaistāmies ar augu uzlējumiem un veseli nākam uz māju, jo esam pabijuši arī enerģētiski vistīrākajā ēkā, kur dūmi un augu fitoncīdi vi­sas sliktās vibrācijas un baciļus nolikvidējuši.
   18. punkts. Vingrošana
   Nav svarīgi, kā vingrot. Svarīgi ir — vispār vingrot. Vislabākā, protams, ir jogas vingrošana, taču cilvēkus tā nez kādēļ ļoti atbaida. Viņi domā, ka nemūžam nespēs iemācīties visas šīs pozas, nepratīs tās izpildīt. Bet dažas pozas nemaz nav tik neapgūstamas, kā izskatās. Piemēram, kā mēs ārstējam osteohondrozi? Ko piedāvā ārsts? Masā­žu un vingrošanu. Bet, ko darīt, ja ir mīksti kauli un tos nedrīkst ma­sēt? Ja nedrīkst vingrot? Kaulu sastāvu var atjaunot, ēdot savvaļas au­gus "Salveo" pulverī, dzerot kaļķi un nelietojot rafinētos produktus. Bet šo to izdarīt šāds slimnieks tomēr var. Viņš var, piemēram, stiep­ties. Bet mugurkaula stiepšana jau ietilpst divās jogu pozās. Pirmā poza ir, ko mums vajadzētu darīt ik rītu, kad pamostamies: paliekam guļus un stiepjam zodu uz priekšu. Kreiso zoda stūrīti stiepjam uz la­bo pusi, labo — uz kreiso pusi un paliekam šādā pozā. Dzirdam, kā nokraukšķ augšējie muguras skriemeļi un taisnojas mugurkauls. Sa­vukārt visu mugurkaulu taisno kobras poza. To izdara šādi: noguļa- ties uz grīdas, rokas salieciet tā, it kā jums vajadzētu atstumties. El­koņi arī uz grīdas. Atstumjaties no grīdas un celiet ķermeņa augšda­ļu uz augšu. Nabai jāpaliek pie grīdas. Pār kreiso plecu cenšaties sa­skatīt labo papēdi, bet pār labo plecu — kreisās kājas papēdi. Palie­ciet kādu brītiņu šādā pozā. Šī poza taisno un stiepj visu mugurkaulu, tā ir viegla un to var izpildīt ikviens cilvēks. Cilvēki, kuri deformētā mugurkaula dēļ pirmajā reizē savus papēžus neieraudzīs, to panāks kādā četrdesmitajā reizē.
   Kā cilvēks var konstatēt, vai viņam ir deformēts mugurkauls, vai nē? To var izdarīt ar jogas kontrolpozu. Vienu roku aizlieciet aiz mu­guras (kreiso), bet ar labo pāri plecam mēģiniet abas rokas sadot ko­pā. Pēc tam rokas var mainīt. Ja pār vienu plecu tās varam sadot ko­pā, bet pār otru — nē, tad varam uzskatīt, ka mūsu mugurkauls ir de­formēts uz to pusi, uz kuru rokas kopā saņemt varējām. Protams, būs cilvēki, kas rokas vispār nespēs sadot kopā ne pār vienu plecu. Tas nozīmē, ka viņu mugurkauls ir izliecies S burta veidā. Visos šais ga­dījumos mugurkaula taisnošanai būtu jālieto kobras poza. Arī pašma- sāža. Taču paši galvenie būs nākošie punkti, kas iekļauti mūsu atve­seļošanās kompleksā. Tie ir pareizas stājas veidošana un elpošana, kā arī domāšana.
   19. punkts. Stāja ĒļiĒ 20. punkts. Elpošana
   Ja cilvēks nostabilizē savu domu, tad arī garīgi viņš pārorientējas.
   Ja viņam ir pareiza elpošana — nevis dziļa un satraukta, bet sekla un rāma, ja cenšamies vairāk skatīties uz augšu, nevis sev zem kājām, ja stiepjam mugurkaulu, tad arī viss organisms tiecas uz augšu, uz kos­misko pilnību. Aizturei pēc izelpas, ja tā ir normāla, vajadzētu būt 60, ja tā ir tikai 15, tad tas ir daudz par maz. Elpu vajadzētu nostabilizēt tā, lai pēc izelpas to varētu aizturēt kontrolpauzē, kas ir 60. Maksi- mumpauzē šis skaitlis varētu būt lielāks.
   Ja cilvēkam ir pareiza stāja, taisns mugurkauls, augšupvērstība, tad viņa biocnerģētiskā vadīšana ir liela, arī biolauki ir lieli un stabili. Lai šāda stāja saglabātos, tai jāpiemēro visas mēbeles, jāseko, lai stāja saglabājas ne tikai sēžot vai stāvot, bet jānes pareizi ķermenis ari ejot, skrienot, strādājot — smagumus celt uz aizturi utt.
   21. punkts. Mūzikas dziedniecība
   Lielu nozīmi mēs piešķiram nākamajam punktam — mūzikas dziedniecībai. Mūzikas vibrācijas dara brīnumus. Protams, repertuāru katrs var izvēlēties individuāli. Eksperimentos esam pierādījuši, ka mūzika var būt gan biolauku ceļoša, gan samazinoša, ņemot vērā, protams, katra cilvēka individualitāti. Taču mūsu salonā skan kopīga mūzika, un tā vairāk vai mazāk paplašina katra cilvēka biolaukus.
   22. punkts. Zāļu lietošana
   Cilvēks paradis domāt, ka, lai ko arī aplamu viņš nedarītu, atradī­sies kādas brīnišķīgas zāles, kas viņu izdziedēs. Taču tad, kad viņš ir pārliecinājies, ka neviens medikaments nav slimību ārstējošs, tikai simptomus likvidējošs, viņš tā pa īstam sāk pievērsties dabas dzied­niecībai. Un tomēr medikamentu lietošanas sindroms apziņā ir iespie­dies pārāk dziļi, tas ir paliekošs. Šāds cilvēks ļoti labi jūtas, ja ir lieto­jis mūsu izrakstītās zāles. Protams, tās nav ķīmiskas, jo ārsts naturo- pāts tādas nekad nevienam neizrakstīs. Tās ir tinktūras, ekstrakti. Pie­mēram, aknu slimnieki lieto allaholu. Un ļoti labi, ka lieto, jo allahola sastāvā ir ķiploki, nātres un mazliet žults. Tātad allahola lietošanu ne­kad nav iespējams pārdozēt. Ja cilvēks jūtas slikti, viņš var iedzert pat 10 tabletes uzreiz. Šādu preparātu ir daudz — ne tikai no augiem, bet arī no briežu ragiem, bišu produktiem, bet to, kas nepieciešams jums — pateiks priekšā ārsts naturopāts individuālajā konsultācijā.
   23. punkts. Mākslas dziedniecība ž^ļj 24. punkts. Džogings
   Ar mākslas darbiem cilvēku var iznīcināt un var ārstēt — skato­ties — kāds mākslinieks un kam tas kalpo. Mēs draudzējamies ar tiem, kas kalpo labajam un mācām sargāties no sātana kalpu ietekmes.
   Džogings ir lēna dozēta skriešana ar pareizu stāju, elpu, basām kā­jām akupresūrai, pareizai energoapritei. Džogingā birst pa asinsva­diem uz leju neorganiskie sāļi tā, ka vēlāk sāp pēdas (vēlāk pēc specprogrammas tiek galā ar tām). Šodien skrien 1 minūti, rīt jau 2 minūtes utt., līdz 15 minūtēm dienā.
   25. punkts. Hipnoze
   Lai gan šo punktu kompleksā esmu iekļāvusi un esmu labs hipno- tiķis, pielietoju to galēji reti. Jo labāk ir iztikt bez tās. Labāk, lai cil­vēks pats valda pār sevi un nevis to dara kāds cits.
   Parasti cilvēks tēlo kādu lomu, bet pēc hipnoseansiem sāk tēlot hipnotiķi, un man tas nav patīkami. Viss iespējamais jādara, lai cil­vēks savāktos pats.

Kas ir garšaugi?

   Mūziku mēs uztveram ar dzirdi, tēlotājmākslu — ar redzi, bet uz­turu — ar smaržu un garšu. No šī viedokļa kulinārija ir visai sarežģī­ta māksla, kur visiem komponentiem jābūt harmoniskā līdzsvarā, bet garšaugi ēdienu padara neatkārtojamu un dod cilvēkam estētisku bau­dījumu. Kad kāds viduslaiku zinātnieks — Kārļa Lielā padom­nieks — jautājis monarham, kas ir garšaugi, viņš atbildējis pavisam īsi: "Dziednieka draugs un pavāra lepnums!".
   Mums, latviešiem, nebūtu jācenšas lietot uzturā dienvidu garšau­gus, jo pašu zeme ir bagāta ar saviem — gan ar savvaļas, gan kultū­rām. To ir pietiekami daudz un tās ir pat veselīgākas par ievestajām, jo pēc makrobiotikas likumiem mums ir jāēd tas, kas ap mums aug. Tikai tad mēs uzņemam sev nepieciešamās minerālvielas tādās har­moniskās attiecībās, kāds ir mūsu organisms un vibrācijas tādas, kā­das tās ir mūsu zemes teritorijā!
   Katram garšaugam ir sava īpatnēja smarža, garša, atšķirīgs bioķī­miskais sastāvs. Kopīgās īpašības ir sekojošas:
   1.  Augstais vitamīnu daudzums.
   2.   Ēteriskās eļļas dziedzeru sistēmas atjaunošanai.
   3.   Fitoncīdi — pūstošās mikrofloras likvidēšanai un iekaisumiem.
   4.   Organiskās skābes.
   5.   Minerālvielas.
   6.   Miecvielas, kas atindē zarnu traktu.
   7.   Rūgtvielas, kas atjauno imūnsistēmu un dod pretvēža aktivitāti.
   Šīm vielām ir liela nozīme organisma fizioloģiskajos procesos, bez
   tām organisms nevar pastāvēt un nekādā gadījumā — kļūt vesels. Garšaugiem ir liela ārstnieciska nozīme, tos lielo gremošanas orgānu darbības traucējumu novēršanai, pret nieru, aknu, žultspūšļa iekaisu­miem, pret elpošanas ceļu iekaisumiem, galvassāpēm, nervu nomie­rināšanai un ķermeņa energotīrīšanai.
   Tieši garšaugu nelietošana mūs ir novedusi pie sāls milzīgā patēri­ņa. Prasmīga namamāte prot rīkoties ar garšaugiem, viņa sāli ēdie­niem nelieto, īpaši dārzeņiem, jo sāls ir neorganisks savienojums, kas demineralizē dārzeņos esošos minerālsāļus. Iet bojā arī vitamīni un citas vērtīgas vielas.
   Vispopulārākais garšaugs, ko lieto gaļas ēdienu pagatavošanai, ir melnie un smaržīgie pipari.
   Smaržīgais pipars aug 12 m augstā kokā. Ziedu šim kokam ir maz un tie ir necili, bet augļi, kad tic ir pilnīgi gatavi, ir purpursarkanā krā­sā. Smaržīgā pipara dzimtene ir Antiļu salas. Galvenais centrs, no ku­rienes'pipari tiek eksportēti tagad — tā ir Jamaika. Nobriedis smaržī­gais pipars ir brūni gluds, pēc smaržas nedaudz līdzīgs krustnagliņai, muskatriekstam vai kanēlim. Augļa nosaukuma tulkojums aptuveni skan šādi: "Visas garšvielas reizē". Tā kā smaržīgais pipars satur
   daudz ēterisko eļļu, lietojot inhalācijās, tas ārstē saaukstēšanos, klepu.
   Otrs populārākais garšaugs ir lauru lapas.
   Lauru koks ir ar mūžam zaļām, smaržīgām lapām. Laura dzimtene ir Vidusjūras piekraste. Sengrieķu mitoloģijā šis augs bija veltīts Apolonam, kurš savu ķermeni greznoja ar lauru vītni. Lauru lapas at­tēlošana ienākusi arī tēlotājmākslā. Lauru vainags bija slavas un uz­varas simbols. Lauru lapa ir arī sākotne vārdam "laureāts".
   Ēdienam lauru lapas pievieno 5-10 minūtes pirms gatavības, lai nerastos rūgta garša.
   Timiāns
   Timiāns ir neliels daudzgadīgs augs ar violetiem ziediem. Augs sa­tur 12% ēteriskās eļļas ar baktcriālām īpašībām. Senie grieķi šo augu ziedoja Afrodītei — to dedzināja upurēšanas vietās. Arī slāvi šo au­gu izmantoja ziedošanas rituālos — to meta ugunskurā un debesīs cē­lās smaržīgi dūmi. Senie slāvi augstu vērtēja arī šī auga ārstnieciskās īpašības.
   Biškrēsliņi v
   Biškrēsliņu dzimtene ir Dicnvideiropa. No turienes Viduslaikos Kārlis Lielais tos ieveda arī savā zemē un audzēja dārzā gan kā ārst­niecības, gan kā dekoratīvu augu, gan arī kā garšaugu.
   Kā ārstniecības un garšaugu to cienīja arī Anglijas karaliene Eliza­bete I. Jaunās biškrēsliņu lapas, sīki sakapātas ar olu un lokiem, bija iemīļotākais ēdiens pēc Lieldienu gavēņa. Tajos laikos ticēja, ka biš­krēsliņi palīdz izdzīt no organisma "slikto garastāvokli", uzlabo viel­maiņu, ko samaitājusi ilgstoša sāls lietošana. Gardēži arī šodien biš­krēsliņu lapas svaigā un kaltēta pulvera veidā pievieno omletei, mal­tajai gaļai, zivīm, salātiem. Biškrēsliņi kā garšaugi jālieto mazā dau­dzumā, jo lielās devās tas ir indīgs, taču tā garša ir tik spēcīga, ka lie­lā daudzumā ēdienam to nemaz nevar pievienot.
   Biškrēsliņu aktīvajām vielām piemīt antiseptiska un antispazmatis- ka iedarbība, bet buljonam : — specifiska iedarbība uz zarnu parazī­tiem. Biškrēsliņi veicina žults izdalīšanos, paplašina sirds asinsvadus.
   Tautas medicīna biškrēsliņus lieto pret zarnu parazītiem, zarnu mībām, epilepsiju, histēriju, tūsku, galvassāpēm, reimatismu.
   Estragons
   Estragons ir daudzgadīgs, līdz 120 cm augsts augs, zied baltiem ziediem. Kaukāzā to audzē kā kultūraugu. Tāpat kā krievu ģimeno* mīl dilles, tā kaukāzieši lieto estragonu jeb, kā to dēvē arābi, — tof* hūnu.
   Senajā Sīrijā estragonu vērtēja augstu. To lietoja ne tikai kā piedoi vu ēdieniem, bet ari salātos, pievienojot sieram, rūgušpienam, M īpaši — marinādēm.
   Estragons satur C un A vitamīnus, ēteriskās eļļas, dod cilvēk; mundrumu, tādēļ tas tiek uzskatīts arī par vitamīnaugu un ārstnie bas augu. Estragona eļļu lieto parfimērijā. Kā ārstniecības augs esti .i gons pirmoreiz pieminēts arābu literatūrā mūsu ēras XII gadsimta. Savvaļā tas aug Sibīrijā, Tālajos Austrumos, Vidusāzijā, Dienvideiro pā, Amerikas mērenajā joslā. Kā kultūru to visvairāk audzē Franci jā, Vācijā, Aizkaukāzā. Augu izmanto ari kaltētā veidā.
   Sarkanais pipars
   Sarkanā pipara dzimtene ir tropiskā Amerika. Kā liecina peruāņu kapenes, tos te kultivēja ilgi pirms Amerikas atklāšanas. Spāņi un portugāļi to nosauca par indiāņu garšvielu.
   Eksportam šos piparus visvairāk audzē Taizemē un Indijā. Asos pi pārus kultivēja ari senie acteki un sauca tos par "ahi". Sāli viņi nepa­zina, tāpēc gaļu piparoja. Uz Eiropu sarkanos asos piparus atveda Ko- lumbs. Bet 1542. gadā spāņi to ieveda Vācijā, Habsburgas pilī, kur to sāka saukt par spāņu piparu.
   Koriandrs (kinza)
   Viengadīgs augs, satur spēcīgas ēteriskās eļļas. Koriandru dzimte­ne ir Vidusjūras piekraste, kur to audzēja jau 1000 gadus pirms mū­su ēras.
   Kā ārstniecības augu to audzēja arī senajā Ēģiptē, Palestīnā, Indi
   II. Tagad to kultivē arī Ukrainā un Kaukāzā. Ar koriandru aromatizē laizi, konditorejas izstrādājumus, marinādes, mērces, sierus, gaļas ienus. Kaukāzā koriandra zaļumus svaigā veidā lieto pie visiem Idieniem. Armēnijā šo augu sauc par kinzu, Gruzijā par kindzus, A/erbaidžānā par kišmitu. Kaltētu un pulverī saberztu kinzu liek pie /.upām, otrajiem ēdieniem, salātiem, sviestmaizēm. I Auga ēteriskās eļļas, vitamīni u.c. bioloģiski aktīvās vielas atjauno [Iekšējo orgānu darbību, tīra asinis. Tā kā koriandrs satur daudz askor- hlnskābes, rutīna, B un B, vitamīnus, šis augs ārstē tās slimības, ku­tu pamatā ir šo vielu deficīts.
   Melisa
   Melisa ir daudzgadīgs augs ar citronam līdzīgu smaržu. Tā dzim­tene ir Dienvideiropa, kur to audzēja jau pirms mūsu ēras. Bizantijas lauksaimniecības enciklopēdijā un X gadsimta "Geoponikā" teikts, ka melisa pasargā cilvēku no bišu dzēlieniem. Un tiešām, to var saukt par "bišu baldriāniem". Melisu biškopji izmanto, kad jāatdala divas saimes.
   Senatnē melisu izmantoja ka ārstniecības līdzekli. Ibn-Sina, pie­mēram, to slavēja kā dzīvības spēju vairotāju, kas palīdz atbrīvoties no melanholijas. Latviešu tautas medicīnā šī auga novilkumu kopā ar majorānu lieto atmiņas nostiprināšanai.
   Melisa ir labs līdzeklis aknu dziedniecībā un brīnišķīga garšviela pie salātiem, dzērieniem, saldiem ēdieniem. Dānijā melisu lieto gaļas konservēšanā. Melisas eļļu izmanto parfimērijā.
   Piparmētra
   Piparmētra ir daudzgadīgs augs. K;i hibrīdu no savvaļas augiem to kultivē jau sen. Senajā Romā piparmētra kalpoja par labu vēstošu pa­zīmi. Uzskatīja, ka tās smarža uzlabo garastāvokli, sekmē patīkamas viesību galda sarunas. Tieši tādeļ romiešiem bija šādas paražas: pirms viesu atnākšanas galdus iezieda ar piparmētru sulu, bet sienas un grī­das apslacīja ar lapu ūdens novilkumu. Senie zinātnieki apgalvoja, ka šis augs labvēlīgi ietekmē galvas smadzeņu darbību. Varbūt tieši tāpēc slavenais romiešu vēsturnieks Plīnijs Vecākais vienmēr nēsiij:i galvā svaigu piparmētru vainagu un ieteica to darīt ari saviem skol­niekiem. Senajā Krievijā piparmētru piejauca ožamai tabakai, lai l:l patīkamāk smaržotu. Bet pirms pusdienām apetītes veicināšanai dzē­ra piparmētru kvasu. Pie ēdieniem piparmētras liek daudzas tautas —a ukraiņi, gruzīni, azerbaidžāņi, armēņi u.c.
   Piparmētras uzlabo gremošanu, ārstē aknu kaites, noņem sliktu dū­šu. Eiropā ir izplatītas 15 piparmētru formas.
   Vērmele
   Vērmele ir populārs ārstniecības augs, bet tas ir arī garšaugs, ko liek pie ēdieniem. Treknie gaļas ēdieni nekad nenodarītu organismam tik lielu postu, ja tiem būtu pievienotas kaut pāris lapiņas vērmeļu, ka to darīja mūsu senči. Tā neizsauktu žults lēkmes, toties garša noteikti uzlabotos. Kā vēsta Plīnijs, uzvarētājs četrjūgu skriešanas sacensībās guva tiesības nobaudīt pāris malku vērmeļu uzlējuma, jo uzskatīja, ka pati labākā balva ir veselība. Viduslaikos vērmeles ar pienu ieteica lietot organisma tīrīšanai. Vērmeles veicina imunitāti pret slimībām.
   Arī senie latvieši labi zināja vērmeles ārstnieciskās īpašības, ārstē­ja anēmiju, gastrītu, tūsku, lietoja pret spalīšiem un kā diurētisku līdzekli, bet kompreses lika pie izmežģījumiem.
   Vērmeļu tinktūras lieto kā žults dzinēju, aizkuņģa dziedzera sulas izdalīšanas veicinātāju. Mājās gatavotajai tējai uz 0,5 litriem ūdens ņem tējkaroti drogas un 20 minūtes ļauj ievilkties. Dzer pusi glāzes trīs reizes pirms ēšanas.
   Senie romieši uzskatīja, ka vērmeles ir vislabākās zāles pret nogu­rumu.
   Dilles
   Diļļu dzimtene ir Vidusjūras piekraste, bet tās minētas jau seno ēģiptiešu rakstos, kur sauktas par "anisi". Senie grieķi tās ieviesa Al­pos un nosauca par "anethum". Šis botāniskais nosaukums dillēm saglabājies vēl šodien.
   Ari Kārlis Lielais, izpratis diļļu ārstniecisko un kulināro vērtību, pavēlēja tās audzēt savā valstī. Mūsdienās dilles ir plaši izplatītas un tik pat plaši tiek arī lietotas gan pie ēdieniem, gan ārstniecībā, jo ir la­bi zināms, ka tās satur vērtīgas uzturyielas — olbaltumvielas, cuku­ru, dzelzi, fosforu, kāliju, kalciju, kas tik nepieciešams kaulu vielmai­ņai, asinssastāvam, asinsvadiem. Dilles satur vitamīnus, B grupas, P un PP vitamīnus, karotīnu. Specifisko aromātu dillēm piedod ēteris­kā eļļa, kuras galvenā sastāvdaļa ir karvons. To lieto kulinārijā, parfi­mērijā, medicīnā. Ar dillēm ārstē asinsspiedienu, kā arī kaites, kas ra­dušās mikroelementu un vitamīnu deficīta rezultātā.
   Selerija
   Selerija arī ir sens kultūraugs. Tās kultivēja jau senajā Ēģiptē. Se­leriju pazina arī grieķi un romieši. Selerijas audzēja maigas un baltas, aptinot kātus ar papīru, lai netiktu klāt saules stari. Senajos laikos se­lerijas bija skumju un nāves simbols — tās ziedoja mirušo valstības dieviem. No seleriju kātiem pina vainagus kapiem. Selerijas ēda mi­rušo piemiņas dienā.
   Tagad selerijas audzē visā pasaulē. Tās ir ne vien garšaugi, bet arī vērtīgs ārstniecības augs, jo satur daudz minerāļu, C, B,, B2 vita­mīnus, karotīnu, kas organismā pārvēršas A vitamīnā. Selerijas lieto, lai izdzītu no organisma liekos sāļus, mazinātu nierakmeņus. Viena glāze seleriju sulas dienā dara īstus brīnumus — atjauno endokrīno sistēmu un sejas ādu. Selerijas nomierina nervu sistēmu. Šī auga at­tēls redzams pat uz senās Grieķijas monētām. Ar seleriju vainagiem apbalvoja sporta uzvarētājus Grieķijas pilsētā Nemē.
   Vibotnes r
   Vībotne uz zemeslodes aug visur, tādēļ arī tai latīniski dots nosau­kums "visur augošs".
   Vībotne ir vērmeļu dzimtas garšaugs, bet satur maz rūgtvielu. La­pas satur C vitamīnu un karotīnu.
   Kā garšvielu izmanto gan vībotnes lapas, gan ziedpumpurus, gan saknes. Ziemai visas šīs auga daļas var sažāvēt, samalt pulverī un lie­tot gan vienu pašu pie ēdamā, gan arī kompleksā ar citiem garšau­giem. Vībotnes saknes garšas ziņā atgādina muskatriekstu.
   Latvieši vībotnes plaši lietoja tautas medicīnā kā nervu nomierino­šu, sāpju mazinošu, pretkrampju līdzekli. Tām piemīt antiseptiskas īpašības, tās mazina temperatūru. Senie latvieši zināja, ka vībotņu pulveris, uzlējums vai salāti spēcina novārgušu organismu pēc nepa­reiza uztura lietošanas, pārpūles, slimības. Vībotņu laksti ietilpst Zdrenko mikstūras sastāvā, to lieto kā simptomātisku līdzekli dažu ļaundabīgo audzēju formu, gastrīta, kuņģa čūlas ārstēšanai. Tautas medicīnā vībotni vēl lieto pret bezmiegu, epilepsiju, neirastēniju, gal­vas sāpēm, zobu sāpēm, bronhiālo astmu, grūtniecības toksikozēm, reimatismu, nieru un urīnpūšļa akmeņiem, kopā ar medu nonāvē TBC nūjiņas, t. i., ārstē plaušu tuberkulozi.
   Pret cērmēm dod 25 g lakstu pulvera dienā. No vībotņu lakstiem un saknēm gatavo spirta ekstraktu kuņģa, taisnās zarnas un dzemdes vēža ārstēšanai. Kā nomierinošu un sāpes remdinošu līdzekli gatavo tēju, ņemot 2 tējkarotes drogas uz vienu glāzi ūdens. Vībotņu vannas un kompreses lietoja pret augoņiem, sāpēm locītavās, čūlām, nedzīs- tošām brūcēm. Uz brūcēm un čūlām var likt arī svaigu augu putriņu.
   Pagātnē vībotnēm piedēvēja maģisku spēku. Mattioli savā "Herbā­rijā" apgalvo, ka Līgo vakarā, t. i., Jankas Kupalas dienas priekšva­karā, cilvēki apjozās ar vībotnēm, galvā lika vībotņu vainagus, lai uz gadu pasargātos no burvestībām un slimībām. Par to vēsta arī mūsu tautas dziesmas.
   Dievkociņi
   Dievkociņš ir daudzgadīgs puskrūms, brīnišķīgs garšaugs un arī ārstniecības augs. Viduslaikos ārstniecības augu vācēji dievkociņu turēja lielā cieņā. Bankesa "Herbārijā" atzīmēts, ka "šis augs, sade­dzināts un sajaukts ar augu eļļu, atjauno matus tiem, kas tos pazaudē­juši." Bet citā darbā "Veselības dārzi" ir teikts, ka pat šī auga dūmi, tam degot, skaisti smaržo, izdzenot no mājas slimības un čūskas.
   Tautas medicīnā dievkociņu lieto kā gremošanas stimulatoru, tas iznīcina zarnu parazītus. Kā garšaugs der gan svaigā, gan kaltētā vei­dā. Dienvidnieki šo garšaugu lieto pie treknām gaļām (cūkas, jēra, zoss u.c.), pievieno biezpienam, salātiem, mērcēm, majonēzei. Toties franči dievkociņu liek drēbēs pret kodēm.
   Dievkociņš ir visaromātiskākais vērmeļu dzimtas garšaugs. Dien- videiropā tas aug savvaļā. Ziemeļnieki saberztas dievkociņa lapas ko­pā ar samaltām ogām liek pie gaļas ēdieniem, mērcēm, mājās ceptas maizes, ko sauc par "mednieku maizi".
   Bārbeles
   Ar bārbeļu sulu vai kaltētu ogu pulveri dienvidnieki apkaisa gaļas ēdienus — cepešus, šašlikus. Šo sulu vai pulveri var pievienot ari jeb­kurai mērcei — gan aukstām, gan karstām. Ogas ir ne tikai garšīgas, bet arī veselīgas. Ārstniecībā tiek izmantotas arī lapas, jo līdzās citām vērtīgām vielām tās satur berberīnu, kas stimulē žults sekrēciju, pa­stiprina dzemdes kontrakcijas, pazemina asinsspiedienu. Bārbeļu tinktūru lieto holecistītiem, žultsakmeņu gadījumos, zarnu trakta dar­bības tonizēšanai, asiņošanas apturēšanai pēcdzemdību periodā. Bār­beļu lapas un saknes ietilpst arī Zdrenko mikstūrā, kolctitīnā, ko lie­to aknu un žultspūšļa slimību ārstēšanai.
   Tautas medicīnā bārbeļu saknes un sakņu masu lieto nieru un urīn­pūšļa iekaisumu, reimatisma ārstēšanai. Šim nolūkam uzlējumu, ku­ram ņem 2 ēdamkarotes drogas uz vienu litru ūdens, dzer vienu divas glāzes dienā. Tautas medicīnā lieto arī augu novārījumu pret kuņģa spazmām un liesas slimībām. Lapu novārījums ārstē cingu, dizentēri­ju, caureju.
   Gurķumētra
   Gurķumētras dzimtene ir Dienvidrietumciropa, kur to audzē vēl šodien, īpaši biškopības rajonos. Gurķumētras sula smaržo pēc svai­giem gurķiem, tādēļ pavasaros, kad svaigo gurķu vēl nav. ar to bagā­tina salātus. Viduslaikos gurķumētru kopā ar piparmētru, pētersīļiem, ķiplokiem, fenheli, rozmarīnu lietoja kā piedevas pie salātiem, bet gurķumētras ziediem rotāja saputotu putukrējumu, salātus u.c. ēdie­nus. Angļiem ir teiciens: "Gurķumētra dod drosmi". Bet senie grieķi par šo augu teica tā: "… ar gurķeni es stiprinos un drošāks kaujā eju". Šī auga reputācija — "iepriecinātājaugs", kas atvaira visas skum jas un bēdas, tam ir gājusi līdzi cauri gadsimtiem un tā tas tiek raksturots arī šodien.
   Tautas medicīnā augus lietoja nervu ārstēšanai, asins tīrīšanai, sirds stiprināšanai.
   Kliņģerītes
   Kliņģerītes ir ne tikai ārstniecības augs, bet arī garšaugs. Garšau­gos tā ir iekļuvusi pa "aplinkus" ceļiem — nabadzīgie ļaudis to agrāk lietoja dārgā safrāna vietā, kalendulīns labi šķīst eļļā un taukos, tādēļ kliņģerītes liek pie mīklām, sviesta un siera iekrāsošanai. Viduslaikos ar kliņģcrītēm iekrāsoja arī zupas. Visā Eiropā no kliņģerītēm gatavo antispazmātiskas, antiseptiskas zāles. Kliņģcrītēm piemīt arī nomieri­noša iedarbība, tās sekmē kuņģa sulas sekrēciju, palielina kuņģa skā bi, tās fermentatīvo aktivitāti. Ar kliņģerīšu preparātiem ārstē furun- kulozi, vēnu iekaisumus, angīnu, smaganu iekaisumus, divpadsmit- pirkstu zarnas čūlu, žults ceļu iekaisumus, sirds aritmiju, hipertoniju, lieto klimaksa laikā. Kliņģerīšu ziedi kopā ar nikotīnskābi ietilpst K tablešu sastāvā, kuras lieto kā netiešas iedarbības līdzekli neoperēja- mu kuņģa un zarnu trakta, kā arī plaušu vēža ārstēšanai.
   Tautas medicīnā kliņģerītes lieto pret pinnēm, augoņiem, čūlām, ēdēm, brūcēm, acu iekaisumiem, kārpām. Kliņģerīšu lakstu sulu, kas vienādās daļās sajaukta ar jāņogu sulu un eļļu, divas reizes dienā lie­toja pret vasaras raibumiem. Iekšķīgi kliņģerītes lietoja pret rahītu, liesas, aknu, sirds asinsvadu slimībām, podagrai, galvas reiboņiem, piena dziedzeru, olnīcu vēža ārstēšanai, urīnpūšļa akmeņu šķīdināša­nai, neirožu ārstēšanai.
   Ķimenes
   Arheoloģiskajos izrakumos, kas attiecas uz 3. gs. p. m. ē., ķimenes atrastas pāļu būvēs, un ir pamats uzskatīt tās par visvecāko garšaugu Eiropas kontinentā. Arī Āzijā ķimenes audzēja jau pirms mūsu ēras. Diokrīts ķimenes rekomendēja vēdera slimību gadījumos, bet vidus­laikos bija pieņemts ēdienreizes noslēgt ar ķimeņu saldumiem, jo tas bija izteikts līdzeklis pret uzpūstu vēderu. Kopā ar anīsu, koriandru un fenheli ķimenes agrāk pievienoja arī ievārījumiem. Šekspīra Fal- stafs "Jautrajās vindzorietēs" ar ķimenēm pārkaisīja ceptus ābolus.
   Mūsdienās ķimenes lieto maizes ceptuvēs, konditorejās, tās liek pie sieriem, biezpiena, salātiem, zupām, skābiem kāpostiem, gaļas ēdieniem. Kā garšaugu izmanto visas auga daļas. Ķimenes var kaltēt, samalt pulverī un piebērt pie gatava ēdiena. Ķimeņu eļļai piemīt an- timikrobiāla iedarbība.
   Ķimenes paaugstina gremošanas orgānu darbību, to tonusu, sama­zina rūgšanas procesu zarnās, ārstē zarnu atoniju, veicina sekrēciju.
   Tautas medicīnā ķimenes lieto kā žultsdzinēju, atkrēpošanas lī­dzekli, ar tām ārstē klepu, rahītu, dispepsiju, lieto kā diurētisku un spazmolītisku līdzekli. Ķimenes lieto arī parfimērijā.
   Kadiķis
   Kadiķis mūsu mērenajā joslā ir gandrīz vai pats vērtīgākais garš­augs. To lietojuši jau mūsu senči, izmantodami uzturā un ārstniecībā gan skuju miltus, gan ogas. Kadiķis satur ēteriskās eļļas, rūgtvielas, miecvielas, organiskās skābes.
   Kadiķu skuju pulveri vai ogas lieto pie visiem gaļas ēdieniem, dār­zeņu sautējumiem, salātiem, zupām.
   Kadiķis ārstē saaukstēšanās slimības, likvidē iekaisumus, ārstē plaušu un bronhu slimības, atjauno dziedzeru darbību.
   Krešu salāti
   Krešu salāti bija pazīstams augs jau senajiem romiešiem. Viņi šos salātus izmantoja auksto uzkožamo aromatizācijai, lika pie salātiem, pievienoja sieriem, desām, olu ēdieniem. Krešu salāti ir bagāti ar C vitamīnu, tie ārstē žultsceļu slimības, jo ir spēcīgs žults dzinējs, tie veicina vielmaiņu, normalizē gremošanu.
   Lupstājs
   Lupstāju jau lietoja senie grieķi un romieši. Šis augs bija populārs arī viduslaikos, par ko liecina Hildegarda sacerējumi Rupcrstsburgas klosterī XII gs.. Tajos laikos lupstāju vairāk lietoja kā ārstniecības, nevis garšaugu. Uzskatīja, ka tas palīdz pret visām slimībām. Lupstā­ju lieto salātos, zupās.
   Lupstāja aktīvās vielas darbojas kā diurētisks un sekrēciju veici nošs līdzeklis, kas sekmē gremošanu, mazina kuņģa un zarnu kolikas.
   Tautas medicīnā sakņu uzlējumu kā diurētisku līdzekli lieto tūskas, nieru, urīnpūšļa iekaisumiem, dzeltenās kaites; žults sekrēcijas veici nāšanai, zarnu darbības pastiprināšanai; podagras, reimatisma, nervu vājuma, impotences ārstēšanai. Ārīgi to lieto nedzīstošu brūču dzie­dēšanai, matu skalošanai, lai stiprinātu matu saknes.
   Fenhelis
   Jau senos laikos bija populārs augs ķīniešiem, indiešiem, ēģiptie­šiem, grieķiem, romiešiem. Tam tika piedēvētas brīnumdarītāja īpa­šības, kas palīdz pie visiem karsoņiem. Eiropā fenhelis nokļuva agra­jos viduslaikos. Tagad šo augu īpaši ciena itāļi. Kā garšaugu lieto pie zupām, mērcēm, salātiem, bet sēklas kaisa uz maizes. Itāļi, cepot uz iesma gaļu, cepšanas laikā apkaisa to ar fcnheļa sēklām.
   Fenhelis ārstē auss iekaisumus, likvidē spazmas, novērš pūšanas procesus zarnās, sekmē atkrēpošanu, piena dziedzeru sekrēciju.
   Tautas medicīnā fcnheļa augļus lieto žultsakmeņu un nierakmeņu slimību ārstēšanai.
   Apīņi
   Apīnis ir īsts Eiropas un Rietumāzijas "iedzīvotājs", tas aug gan savvaļā, gan arī tiek kultivēts. Sākumā to audzēja tikai kā ārstniecī­bas augu, sevišķi senie grieķi un romieši. Pie alus apīņus pirmie sāka likt mezopotāņi Tigras un Eifratas upes krastos. Par pirmajiem no apīņiem darinātajiem aliem mēs uzzinām no Francijas karaļa Filipa dokumentiem, kas datēti ar 760. gadu. Tad mūki sāka audzēt apīņus klosteru tuvumā un brūvēt alu. Apīņi dod alum garšu un pasargā to no bojāšanās.
   Senie grieķi apīņu jaunos dzinumus pavasaros lietoja salātiem, bet apīņu pulveri pievienoja pie gaļas ēdieniem. Apīņu tēja ārstē gastrītu, cistītu, nierakmeņus, galvassāpes, bezmiegu. Ārīgi tos lieto pret matu izkrišanu, dziedē grūti dzīstošas brūces, apīņu kompreses liek uz sasi­tumiem sāpju remdēšanai, lieto aromātiskām vannām, pret ādas niezi.
   Apīņu aktīvajām vielām piemīt nomierinoša, pretsāpju, antibiotis­ka iedarbība. Uzlējumam ņem 1 tējkaroti drogas uz 1 glāzi ūdens. Dzer glāzi dienā pirms gulētiešanas. No apīņiem iegūst eļļu. Vācijā to izmanto valokordīna pagatavošanai.
   Apīņus lieto aknu, ādas slimību un endokrīnās sistēmas ārstēšanai.
   Izops
   Izops ir ne tikai dekoratīvs, bet arī ārstniecības un garšaugs. Tul­kojumā no grieķu valodas tas nozīmē "cūkas purns". Izopa dzimtene ir Vidusāzija. Vidusciropā tas nonāca X gs. kopā ar mūkiem benedik- tiešiem. Viduslaikos izopa lapas lika pie zupām, pastētēm. Arī šodien to izmanto gan salātiem, gan zupām, mērcēm, gaļas ēdieniem.
   Ārstniecībā izopu lieto gremošanas uzlabošanai, slimību gadīju­mos tas samazina svīšanu, paaugstina asinsspiedienu, ja tas ir zems.
   Pīlādzis
   Pīlādžu ogas ir smalka garšviela dažādām mērcēm, marinādēm gan svaigā, gan kaltētā, gan arī pulverī saberztā veidā. Pīlādžu ogas (arī lapas) savvaļas garšaugu komplektos tiek izmantotas gandrīz vai par pamatsastāvdaļu. Pīlādžu ogas satur daudz pektīnvielu un tādēļ no tām var pagatavot labu, dekoratīvu želeju, ar ko dekorēt dažādus ēdienus.
   Pīlādžu ogas un arī lapas ir ļoti veselīgas. Tās ārstē slimības, kas veidojas no A vitamīna trūkuma — redzes traucējumus, gļotādas bo­jājumus, iekaisumus, čūlas, reimatismu, šķīdina nieru un urīnpūšļa akmeņus, lieto arī kā diurētisku līdzekli, minerālvielu maiņas traucē­jumu novēršanai, menstruāciju regulēšanai. Svaigu sulu lieto dizen­tērijas, cingas, hipertonijas, aterosklerozes ārstēšanai, zarnu darbības stimulēšanai.
   Timiāns
   Senie ēģiptieši to izmantojuši mirušo ķermeņu icbalzamēšanai. Tajā pat laikā viņi pasvītroja arī šī auga ārstnieciskās īpašības. Tā arī cēlies auga nosaukums, kas tulkojumā nozīmē "stiprais", "vīrišķī­gais".
   Timiāna zaļās lapas pievieno ēdienam kā pamatgaršaugu, bet tu var lietot arī garšaugu komplektā. Timiāns ir universāla garšviela to var pievienot pie zupām, mērcēm, salātiem, zivju un gaļas ēdie niem, sviestam, marinādēm.
   Timiāna aktīvās vielas iedarbojas antiseptiski, sekmē bronhu dziedzeru sekrēciju, tādēļ to pievieno dažādām atklepošanas mikstū rām, ekstraktiem, uzlējumiem (arī pertusīnam). Timiāns ārstē garo klepu, kuņģa kataru, žults spazmas, likvidē zarnās pūšanu, rūgšanu, tātad — novērš organisma pašsaindēšanos ar pūšanas vielām un indi gām gāzēm. Ēterisko eļļu timolu lieto zobārstniecībā, kakla skalo i nai, īpaši pret aizsmakumu.
   Tautas medicīnā timiānu lieto kuņģa katara, divpadsmitpirkstu zar nas čūlas ārstēšanai, bronhiālās astmas, gremošanas traucējumu no­vēršanai.
   Ārīgi lieto pcldēm un kompresēm reimatisma, kāju pamiruma, sa­situmu, izmežģījumu gadījumos, kā ari pret kāju uztūkumiem, sāpēm locītavās un krustos.
   Mārsils
   Mārsilu var uzskatīt par timiāna "brāli", taču, ja timiānu kultivē, tad mārsilu ne. Tas aug savvaļā sausās mežmalās. Patīkamās garšas dēļ to lieto visos tais pašos gadījumos kā timiānu. Arī ārstniecisko īpašību ziņā mārsils maz atšķiras no timiāna. Arī mārsila preparātiem piemīt dezinficējošas un nomierinošas īpašības, no drogas gatavo ekstraktus bronhītiem, klepum, žults sekrēcijas veicināšanai. Ārīgi drogu izmanto peldēm sāpju remdēšanai, kā antiseptisku līdzekli.
   Tautas medicīnā to lieto gremošanas orgānu stimulēšanai, pret sā­pēm vēderā, nieru slimībām, pret drudzi, garo klepu, vairogdziedzera darbības pastiprināšanai. Ārīgi lieto pret radikulītiem, reimatismu, čūlām, apdegumiem, kas iegūti no skābēm. Stipru novārījumu lieto acu kompresēm un skalojumiem.
   Nātre
   Kaut arī nātre skaitās dārzenis, uzturā to lieto zupās, sautējumos,
   salātos, pārsvarā tā tomēr ir garšaugs. Pie tam, garšaugu jauktajos pulveros to ņem par pamatsastāvu, kuram pa druskai pievieno vairāk aromātiskus augus. Nātre satur daudz hlorofila (no nātru lapām iegūst hlorofilu), bet hlorofils nevar veidoties bez dzelzs klātbūtnes. Savu­kārt ari dzelzs nav viena, tā ir harmoniskā ansamblī ar pārējiem mik­roelementiem. Ar to arī izskaidrojamas nātres milzīgās ārstnieciskās spējas. Lielās nātres preparātus lieto kā polivitamīnus, kā arī dzem­des, plaušu, nieru, zarnu asiņošanas apturēšanai. Nātru lapu uzlējums un ekstrakts veicina asins recēšanu, palielina eritrocītu un hemoglo­bīna daudzumu asinīs, sašaurina asinsvadus. Nātru lapu sausais eks­trakts kopā ar ķiploku ietilpst allahola sastāvā. Nātres samazina cuku­ra daudzumu asinīs, urīnā.
   Tautas medicīnā ar nātru sulu ārstē asiņošanas, hemoroīdus, zarnu darbības traucējumus, hroniskas ādas slimības, pinnes, niezes, augo­ņus, lieto asins attīrīšanai podagras gadījumā, reimatisma ārstēšanai. Ēdot nātres, nedrīkst lietot uzturā gaļu, zivis, dzert alkoholiskus dzē­rienus. Nātru sakņu uzlējumu lieto astmas, kuņģa slimību ārstēšanai, matu audzēšanai, arī kā pretblaugznu līdzekli. Nātru lapas ietilpst Traskovska pretastmas mikstūrā un dažādu jauktu tēju sastāvā.
   Graudaugi
   Grauds, sevišķi dīgstošs, satur visu, kas nepieciešams cilvēka or­ganismam. Visi vitamīni, minerālsāļi, mikroelementi un citas biolo­ģiski aktīvas vielas ir sakopotas grauda ārējā apvalkā, bet jo seviš­ķi — dīglī. Taču, bīdelējot graudus, tieši šīs daļas atdala nost, un bal­tajos miltos samaļ vienīgi graudu vidusdaļu, kas nesatur neko citu, kā vienīgi ogļhidrātus. Šie ogļhidrāti organismā pārvēršas cukurā, bet cukura gala noārdīšanās procesi ir neorganiskās skābes, kas deminc- ralizē kaulus, zobus, iekšējos orgānus, locītavas, rada skābu reakciju asinīs. Tādējādi organisms tiek pakļauts visām slimībām, jo tam pret skābo reakciju nav aizsargspēju — imunitātes. Tādēļ maize var būt gan nāvējoša, gan veselību nesoša. Viss atkarīgs no tā, kādu maizi ēd. Visveselīgākā ir īsta klona maize. Tai seko kviešu, miežu karašas, pilngraudu maize, kliju maize (nejaukt ar sēnalu). Maizi cepot, grau­di tomēr tiek pakļauti termiskai apstrādei. Tās procesā iet bojā dauc aktīvu vielu, tādēļ visveselīgākie un ārstējošākie ir diedzēti grau Trīs dienas tie jāpatur ūdenī, līdz sadīgst mazi, balti asniņi. Šajā sta­dijā grauda dīglis un bioloģiski aktīvās vielas tajā ir tā aktivizējušas, ka kļūst izmantojamas cilvēka organismam.
   Diedzētos graudus var ēst pa saujai no rītiem, pusstundu pirms za­ļu tējas lietošanas. Graudos ir fosfors, kalcijs, fluors, kas tik ļoti ne pieciešams mūsu zobiem, mugurkaulam.
   Graudaugi, kurus lieto nelobītus un nepulētus, ir tikpat veselīgi ka griķi, prosa. Turpretī graudu izstrādājumi — manna, putraimi, ir lo­bīti no grauda vidusdaļas un tāpēc uzturā nav lietojami. To pašu var teikt arī par pulētiem rīsiem. Austrumnieki uzturā lieto naturālus, ne­pulētus rīsus ar visu apvalku un dīgli, kas satur organismam visas ne­pieciešamās vielas.
   Kukurūza (Zeanaye)
   Ķīmiskais sastāvs: drīksnas, taukās eļļas (līdz 0,5%), ēteriskās eļ­ļas (līdz 31%), vaski, sveķi (27%), glikozīdiskas rūgtvielas, sapanīni, miecvielas, stigmasterols, citosterols, nenoskaidroti alkoloīdi, mine­rālvielas, askorbīnskābe, pantotēnskābe, tiamīns, fillohionons (K3 vi­tamīns), mezoinzīts, tokaferoli, flavonoīdi, retinoli, kroptoksatīns.
   Graudos ir ciete, tauku eļļas, pastozani, tiamīns, B2 vitamīns, B6 vi­tamīns, kalciferoli, tokoferoli, nikotīnskābe, pantotēnskābe, biotīni, karotīni.
   Lieto: kā žults dzinēju pie aknu iekaisuma ar žults sekrēcijas aiz­turi, pie žultspūšļa, žultsceļu iekaisumiem, pie hroniskiem urīnpūšļa iekaisumiem (5% drīksnu uzlējums), arī pie sirds mazspējas un tūs­kas, pie urīnakmeņiem (3% drīksnu uzlējums), pie nieru iekaisumiem bērniem, pret dzemdes asiņošanu, pie hipertoniskās slimības, atero­sklerozes, pie diabēta (drīksnas), pie aptaukošanās, lai mazinātu ēst­gribu (drīksnu uzlējums).
   Tautas medicīnā pie olnīcu iekaisumiem (drīksnu uzlējums), ārīgi pie ekzēmām, dažādiem ādas izsitumiem.
   Novārījumam uz 1 1/2 glāzes auksta ūdens ņem 2 ēdamkarotes drīk­snu drogas un vāra slēgtā emaljētā traukā uz nelielas uguns 30 minūtes. Atdzisušu nokāš, lieto 1-3 ēdamkarotes ik pa trim stundām.
   Uzlējumam uz 1 glāzi verdoša ūdens ņem 10 g drogas, ļauj 1 stun­du ievilkties, izkāš, lieto — 3 ēdamkarotes ik pa divām līdz četrām stundām pirms ēšanas.
   Kukurūzas eļļu lieto pret sklerozi trīsreiz dienā pa 1 ēdamkarotei trīs nedēļas. Var pievienot salātiem, vinegretiem.
   Kukurūzas drīksnu preparāti palielina žults sekrēciju, samazina tās koncentrāciju, īpatnējo svaru, bihrabina daudzumu, sašķidrina to, veicina diurēzi, šķīdina sāļus, sekmē asins recēšanu, paaugstina pro- teabina saturu asinīs. Kukurūzas eļļa samazina arī holesterīna dau­dzumu asinīs.
   Lini (linum usitatissimum)
   Ķīmiskais sastāvs: sēklās taukas eļļas (30-44%) — linolēnskā- bes, izolifolānskābes, linolskābes, ollānskābes, polimitinskābes un iristinskābes, glikozīds, linemarīns, organiskas skābes, fermenti, as- korbīnskābe, karotīni. Sēklu apvalkos ir augstmolekulāri savienoju­mi. Lakstos un dīgstos linamarīns, eskuletīns, sekulīns.
   Lieto: pie aterosklerozes. Litenollu eļļu 1 ēdamkaroti rītos vienu mēnesi. Kursu atkārto pēc vajadzības. Kā vieglu caurejas līdzekli, pie paaugstināta skābuma kuņģī (linsēklu uzlējumu), ārīgi lieto pie ter­miskiem un apstarojuma izraisītiem apdegumiem.
   Tautas medicīnā pie aizcietējumiem — 3 tējkarotes sēklu aplej ar divām glāzēm ūdens, īsu brīdi pavāra, ļauj 10 minūtes pastāvēt un iz­kāstu lieto pusglāzi tukšā dūšā; pie elpošanas ceļu iekaisumiem, urīn­pūšļa un urīneeļu iekaisumiem, urīna aiztures, nieru iekaisuma (sēklu novārījumu) un urīndzenošu līdzekli (lakstu uzlējumu: uz 1 glāzi ver­doša ūdens ņem 1 ēdamkaroti lakstu, lieto pa 1 ēdamkarotei 3 līdz 4 reizes dienā), pie nierakmeņiem, žultsakmeņiem (svaigu linu eļļu pa ēdamkarotei 2 reizes dienā), pie priekšdziedzeru iekaisuma (sēklu no­vārījumu); pie gremošanas trakta, resnās zarnas iekaisumiem, spaz­mām, pie cukurslimības, čūlas (sēklu novārījumu), pie dizentērijas.
   Pie paaugstināta kuņģa skābuma ņem 1 tējkaroti sēklu uz glāzi karsta ūdens, lieto pa pusglāzei 2 līdz 3 reizes dienā. Visi linsēklu lī­dzekļi jāgatavo īsi pirms lietošanas, jo tie ātri bojājas.
   Linsēklu gļotām ir apvelkoša, pretiekaisuma, sāpes remdinoša un vēdera darbību veicinoša darbība.
   Lucerna (medicagosativa)
   Ķīmiskais sastāvs: lakstos olbaltumvielas (21%), aminoskābes, amīni, lipīdi, ciete, pektīnvielas, karbonskābe, fenolkarbonskābe, me- nolskābc, dvoksimolomskābe, letoglatarskābe, sinepskābe, ferulskā- be, kumārskābes, saharīdi, stelnoze, seikuptuloze, vcbuksoze. Triter- pansaponīni. Minerālvielas — kalcijs, kālijs, fosfors, nātrijs, magnijs, silīcijs, sērs, hlors, tokoferoli, riboflavīns, biotīns, karotinoīdi, rutīns, askorbīnskābe.
   Lieto: pie aizkuņģa un vairogdziedzeru pazeminātas funkcijas. Tautas medicīnā pie neirozes, cukura diabēta.
   Magones (papever somniferum)
   Ķīmiskais sastāvs: visās auga daļās ir alkoloīdi, visvairāk poga­ļās. Opijs ir organiska un neorganiska savienojuma maisījums, kurā ir alkoloīdi, olbaltumvielas, ogļhidrāti, kaučuks, organiskās skābes, gļotvielas, pektīnvielas, triterfēni, krāsvielas. No opija izdalīti ap 40 alkoloīdu, no tiem svarīgākie ir fenontranizolunolīna atvasinājumā — narkotīns, papaverīns, narceīns.
   Sēklās ir taukas eļļas, olbaltumvielas, lecitīni, gļotvielas, alkoloīdi.
   Lieto: sāpju remdēšanai pie traumām, pēc operācijām, pie vēder- plēves iekaisuma, žultspūšļa iekaisuma, kuņģa un nieru kolikām, pie bezmiega, ja tā cēlonis ir sāpes, pie klepus, asinsvadu spazmām, hi­pertonijas. Pie klepus — kodeīnu, pie asinsvadu spazmām un hiper­tonijas — papaverīnu.
   Auzas (avana sativa)
   Ķīmiskais sastāvs: olbaltumvielas (11-18%), trigonelīns, firosīns, leksitīns, cicte (40-60%), pektīnvielas, taukvielas, avenīns, cukuri, ēteriskās eļļas, fermenti; minerālvielas — kālijs, fosfors, sveķi, ho- līns, ticerīns, B2 vitamīns, pentotenskābe, karotīns, saponīns, avena-
   Ins. Lakstos — poJisaharīdi, minerālvielās, B grupas vitamīni, as- orbīnskābe.
   Lieto: dietoterapijā pie organisma vājuma un spēku apsīkuma, pēc fclimībām, garīgās piepūles, slimojot ar plaušu tbc, sirds un aknu sli­mībām, kā mīkstinošu un vieglu caurejas līdzekli, pie kuņģa un zar­nu iekaisumiem, pie hroniskas saindēšanās ar svinu. I Tautas medicīnā lieto kā tonizējošu līdzekli pie bezmiega, neiras- ftčnijas (auzu salmu, lakstu uzlējumu, novārījumu), kā žults dzinēju uz 1 glāzi ūdens ņem ceturtdaļglāzi graudu, vāra, līdz paliek 3/4 šķidruma, lieto trešdaļu glāzes 3 līdz 4 reizes dienā), kā diurētis- ku līdzekli pret tūskām, nieru slimībām, vēdera uzpūšanos (uz 1 litru verdoša ūdens ņem 30 g zāļu lakstu vai sulas, ļauj 2 stundas ievilk­ties, izkāš, lieto pusi glāzes 4 līdz 5 reizes dienā).
   Saulespuķes (Helianthus aunas)
   Ķīmiskais sastāvs: sēklcņos taukas eļļas (30-55%), tajā palaites- kābes, stearinskābes, arslādskābes, lignoserolskābes, pleinskābes, lie- roskābes, glicerīdi, karatonoīdi, olbaltumvielas (13-14%), ogļhidrāti, fitīns, miecvielas, hlorogenskābes, citronskābe, vīnskābe.
   Lieto: pie žultsakmeņiem., holestītiem, žults ceļu iekaisumiem, ak­nu iekaisumiem (kā žults dzinēju, ceturtdaļglāzi eļļas tukšā dūšā, ne­daudz pagulēt uz labajiem sāniem), ēstgribas rosināšanai, pie aklās zarnas iekaisuma, bronhiālās astmas (lapu un ziedu uzlējumu), pret aterosklerozi, pie gripas, augšējo elpošanas ceļu iekaisuma.
   Tautas medicīnā lieto pie aknu slimībām, neirozēm (ziedus un la­pas ņem vienādās daļās, uz 1 daļu šāda maisījuma ņem 3% degvīna, ļauj 1 līdz 2 nedēļas nostāvēties; svaigas sēklas, palielinot daudzumu no 1 līdz 30 un atpakaļ), pie klepus (sēklas), pie bronhu spazmām un zarnu sāpēm (uz 1 litru verdoša ūdens ņem 1 tējkaroti ziedu), ārīgi lieto pie apdegumiem, brūcēm (izkarsētu, atdzesētu eļļu).
   Prosa, sējas (Panicum siliacam)
   Ķīmiskais sastāvs: ciete (10%), olbaltumvielas (12%), taukvielas (3,5%), celuloze (1%), minerālvielas, alkoloīdi, nikotīnskābe, varš, niķelis, mangāns un cinks.
   Lieto: ārstnieciskā ēdināšana, sirds asinsvadu slimniekiem, fl aterosklerozes un hroniskiem vēdera aizcietējumiem, aknu slimlhlffl
   Soja (Glycine)
   Ķīmiskais sastāvs: sēklās olbaltumvielas (36-45%), no ||||ļ 80-90% ir pilnvērtīgās augu olbaltumvielas. Olbaltumvielu sojR It 14 reižu vairāk nekā vistas gaļā, 3-4 reizes vairāk nekā olās un IlgU lopu gaļā. Visas dzīvībai nepieciešamās aminoskābes — argoiuin leicīns, ozolucīns u.c., taukās eļļas ar taukskābju glicerīdiem, «l.uull fosfatīdu — lecitīns, kapelīns, cukuri, ciete, pektīnvielas, sV^H vasks, rūgtvielas, fermenti, minerālvielas un mikroelementi — kali)», fosfors, kalcijs, dzelzs, magnijs, varš, mangāns, cinks, kobalts, kārt* tonoīdi, tiamīns, tokofcroli, kalcijeroli, askorbīnskābe, sapoganini, sojas apagenols, vitamīni — A, Br B2 , D, C, E, K.
   Lieto: dietoterapijā pie aterosklerozes un profilaktiski pret alero sklerozi, pie vielmaiņas traucējumiem, aptaukošanās (no sēklām gūto lecitīnu), spēka izsīkuma, mazasinības gadījumos (lccitīnu). ,
   No sojas sēklām iegūst pienu, kas pēc savas vērtības un fizikai» jām īpašībām nav sliktāks par govs pienu, bet diētiski pat labāks. Tfl ieteic čūlas slimniekiem, paaugstinātas kuņģa skābes gadījumos, sl|« mojot ar vēdera tīfu. No sojas eļļas gatavo margarīnu, iegūst Iccilmu, no olbaltumvielām gatavo desas. Tautā soju sauc arī par "augu gaļu",
   Ziedputekšņi
   Zicdputekšņi satur daudz bioloģiski aktīvu vielu, vitamīnu, minO rālsāļu un tādēļ ar tiem bagātīgi papildina mūsu uzturu. Līdz ar to or­ganisms necieš no šo vielu trūkuma un nevar saslimt ar daudzām sli mībām, kuru pamatā ir šo vielu trūkums.
   Zicdputekšņi satur 7-30% olbaltumvielu: kā visas neaizstājamās, tā arī aizstājamās aminoskābes. Ziedputekšņi satur 7 reizes vairāk ol baltumvielu nekā gaļa, siers, piens. Šīs aminoskābes savā starpā ir sa- līdzsvarotas. Tās ir līdzsvarā arī ar citiem komponentiem, ko nevar teikt par dzīvnieku valsts olbaltumvielām. Ziedputekšņi nerada orga­nismā indes un atkritumus. No ogļhidrātiem, kuru saturs ziedputek
   hios ir 25 līdz 50%, atrodam glikozi, fruktozi, saharozi, rafinozi, cie- H, pentozānus, celulozi, dekstrīnus. Visi šie ogļhidrāti te ir kopā ar Mikroelementiem, tāpēc ir ideāls enerģijas avots. I No taukvielām zicdputekšņos ir lecilīns — augu eļļa, kas aktīvi Harbojas holesterīna maiņā.
   ■ Zicdputekšņu minerālvielās sastopam mikroelementus — beriliju, ■tioru, vanādiju, volframu, galliju, zeltu, magniju, kobaltu, litiju, va- H ii i molibdenu, sudrabu, silīciju, kas atrodami attiecīgajā augsnē un Huru bites ievāc no ziediem. Tādēļ zicdputekšņi ir izcils līdzeklis, ja fciucēta minerālvielu maiņa.
   I Vitamīnu: B, B2 , B3 , B5 , B& , B„, B,2 , H, P, C, E, K, D ziedputekš­ņus ir nedaudz, bet šeit visi vitamīni ir mūsu organismam izdevīgā, «.mantojamā līdzsvarā. Ziedputekšņi medū veicina aknu darbību. I Mūsu zinātnieki un mediķi ar ziedputekšņiem ārstē bērniem anē­miju, rahītu, nervu darbības traucējumus, garīgo atpalicību. I Ziedputekšņi ar medu ieteicami sportistiem un cilvēkiem, kuru ■darbs prasa lielu fizisko slodzi. Šo produktu lietošanas rezultātā pa­pildinās darba spējas, attālinās fiziskā un psihiskā noguruma slieksnis, lUrklāt efekts saglabājas 10 dienas pēc zicdputekšņu lietošanas. Zicd- ļputekšņi un medus nenoslogo vielmaiņu, īsā laikā dod lieliskas ener- Iģijas rezerves.
   15 g zicdputekšņu spēj aizstāt 20 reižu lielāku daudzumu parasto ļU/.turproduktu, kas grūti sagremojami un krietni noslogo vielmaiņu, ļ Visi speciālisti uzsver zicdputekšņu izcilo nozīmi vecu cilvēku uz­turā. Veci cilvēki ziedputekšņus var lietot kopā ar medu. Abi šie pro­dukti spēj pagarināt viņu aktīvo mūžu, novērst priekšlaicīgu noveco­šanu, aizkavēt slimības.
   Kā lietojam ziedputekšņus?
   Franču speciālisti tos iesaka lietot dabiskā veidā — vai nu graudi­ņos, vai arī samaltus pulverī. Atsevišķi vai kopā ar medu. Katrā ziņā tikai ne kopā ar karstu ēdienu vai dzērienu. Ļoti viegli tos izšķīdināt nelielā daudzumā silta ūdens. Profilaktiskā dienas deva ir 20 g, bet ārstnieciskā deva ir 32 g. Bērniem no 3 līdz 5 gadu vecumam — 12 g dienā, bet no 6 līdz 12 gadu vecumam — 16 g dienā. Tos iesa­ka lietot no rīta tukšā dūšā, 15 minūtes pirms ēšanas. Pusdienā tā­pat — 15 minūtes pirms ēšanas. Pirms gulētiešanas ziedputekšņus nav ieteicams lietot. Cilvēkiem ar spēcīgu sekrēciju ziedputekšņi jā­lieto ēšanas reizē. Sievietes ēd ziedputekšņus mazāk, jo tie ir vīrišķie hormoni un no pārdozēšanas var sākt augt bārda un ūsas.
   Mana sezonas dziedināšana
   Es pie tā esmu pieradusi, ka tad, kad mans slimnieks man jautā — Kā? Tik ilgi? Man vajadzēs ārstēties veselu gadu?… — es esmu sa­vukārt pārsteigta: viņš mūža garumā tik vien to darījis, kā postījis sa­vu veselību un pa 1-3 mēnešiem grib vesels tapt. Vai bērnam 10-15 gadu, no dzimšanas nepareizi barots, nu es viņu ar pāris seansiem da­rīšu veselu, it kā visas iepriekšējās aplamības nemaz nebūtu bijušas. Daudzi ekstrasensi to visu tiešām arī nemaz neņem vērā un novērš simptomus tāpat kā padomju ārsts, kuram komunistu politizētā medi­cīna citu neko nav mācījusi. Tad ar ko šāds ekstrasenss no šī padom­ju ārsta atšķiras? — ne ar ko. Viens ārstē ar ķīmiju un nazi, otrs ar biostrāvām, bet kurš teiks cilvēkam patiesību — kā kļūt veselam, ne­vis cīnīties tikai ar sekām? Un kā veselību noturēt? Rietumos — Ho­landē, Dānijā, Skandināvijā — to māca no pirmās klases — veselības mācību. Mums to medicīnas iestādēs nemāca un mediķis man, valeo- logam, jautā — kas tas ir? Ko viņš ziemā ēd? Anekdote, bet fakts. 70 gadus padomju medicīna tautas ir novedusi tik tālu, ka neviena re­publika gan pilnīgi veselu cilvēku nevar atrādīt, par kuru varētu teikt — asinis tīras, endokrīnā sistēma strādā normā, zarnu traktā ne­dominē pūstošā mikroflora, zobi nav laboti un ir veseli, mugurkauls tāpat. Ja tāds kādā no manām auditorijām, bet mēnesī es lasu apmē­ram 1 000 cilvēkiem, atrastos, vai starp lasītājiem tāds ir — atbrau­ciet, atrakstiet — es ņemšu pa valstīm, kur lasu lekcijas, līdzi par uz­skates līdzekli, turēšu dzelzs būrī, lai kāds nenozog un maksāšu labu algu. Nez vai no dzimšanas tāds atradīsies. Cilvēki jūt, ka tā tālāk dzī­vot vairs nav iespējams un redz, ka vēl joprojām mediķi savu misiju nesaprot un par veselību nedomā, bet cenšas cīnīties ar slimībām, kaut gan 70 gados neviens nevienu uzvaru nevar atrādīt — kāda sli­mība tad būtu vinnēta; zālē, piemēram, nevar neviens piecelties un pateikt, ko viņš ir izārstējis, ko pie mums ārstē? (Ārstēt tad ārstē, bet ko izārstē?) Un to sauc par tradicionālo medicīnu, bet to otru — tau­tas, dabas tūkstošgadīgo dziedniecību sauc par netradicionālo. Visi jēdzieni mums sagriezti kājām gaisā. Es draudzējos ar tiem otriem vi­sā pasaulē — Dabas dziedniekiem Bregu, Šeltonu, Vokeru, Džefriju.
   Mūsdienās retais ārsts skumst pēc šīm zināšanām valeoloģijā un naturopātijā, bet skumst pēc ārzemju aparatūras un brīnumzālēm, jo bioenerģētikā nav mazākās nojēgas, bet manu atveseļošanas kom­pleksu, kurš sastāv no 25 punktiem, es ļaudīm apgaismoju šādā bio- enerģētiskā griezumā, un tad viss kļūst savādāk saprotams un re­dzams citā gaismā. Līdz šim aizliegtā. Arī retais ekstrasenss, diemžēl, to saskata, jo domā, ka tā roku mētāšana pa gaisu ir pati galvenā un tik apgūst arvien jaunas metodes tehnoloģijā. Bet kas cilvēkam mācīs veselību — garīgu un fizisku? Tātad — par dabas dziednieku-valco- logu — var kļūt katrs, kam tas interesē un grib zināt, kaut arī tam ne­maz nav sensoras spējas un liels bioenerģētiskais lādiņš. Es to pierā­du uz skatuves nepārtraukti — arī ekstrasensu skolā — apgāžu visas teorijas par visām metodēm. Ko līdz tev lēkāt ap cilvēku, ja tu viņu nevari pieslēgt uz pašārstēšanos, uz pašuzlādēšanos? Lai jau katrs strādā, kā viņš prot un var, bet nevajag ieiet dogmās un apgalvot, pie­mēram, ka šitais pieres kanāls jātīra šādām kustībām un 15 min. Es nezinu, kas paliktu pāri no manis un no tā kanāla, ja es viņu tīrītu 15 minūtes? Un tic faķīri, kas to apgalvo, iet tālāk un stāsta, cik mi­nūtes un kā jāiet tālāk un, kad saskaita kopā, ar vienu slimnieku jā­strādā apmēram 3 stundas, t. i., dienā var paņemt 3x4 — tātad 4 slimniekus. Interesanti — to viņi iesaka citiem, bet paši pieņem to­mēr ap 100 cilvēku dienā. Kā tas ir iespējams? Kaut kur kaut kas nav kārtībā. Es tiešām varu paņemt pa 800 cilvēkiem zālē un vēl 30-50 individuāli, bet ne jau tādām metodēm, kā mums to piedāvā šīs bro- šūriņas. Paskatīsimies, kā es to pierādu — paņemu uz skatuves slim­nieku un strādāju ar viņu ar rokām —jāņem starp lāpstiņām kontakts, abi mēs viens otru jūtam, izlīdzinu enerģētiskos korķus, eju pa mu­gurkaulu, galvu, nierēm, pārnesu uz priekšu un eju pa bronhiem, sir­di, aknām, aizkuņģi — lādēju, tīru, līdzinu, savienoju saites utt., tad laižu cauri visam ķermenim, līdz pacients jūt smagu vai siltu pa ro­kām, kājām un zemē iekšā — tas viss ilgst 7-10 min. un visas spaz­mas ir noņemtas, sāpju nekur nav, žults nāk, aizkuņģa u.c. dziedzeri strādā, asinis kļūst bāziskākas, akmeņi šķist, sklerotiskās pangas noārdās utt. Ļoti labi, tā jau ari var strādāt, bet tas ir tas primitīvākais, kas var būt, un nevajadzētu apstāties pie tā, kas var iet tālāk. Un sa­priecāties par šiem primitīvajiem, kaut arī efektīgajiem panākumiem. Un to pašu efektu var sasniegt savādāk — vienkārši savam šoferītim braucot uzlieku rokas uz galvas vai pleciem un viņš jutīs visu to pašu. Vai — pa telefonu. Vai pat bez — translācijā. Vai visu to pašu ar to pašu cilvēku — ar domu vien, psihiskajai enerģijai ir milzu spēks. Akmeņi šķīst, nāk smiltis podiņā čurkstēdamas. Bet vai tur tas suns aprakts? Kā jau iepriekšējā nodaļā uzsvēru — galvenais ir darbs ar mentālo plānu. Cilvēkam viss jāizprot, kaut minimāli. Un pašam jā­ņem aktīva dalība šajā pasākumā — gan garīgi, gan fiziski, un tikai tad viņš būs vesels, nepieļaujot vairs iepriekšējās kļūdas un pierādot savu ticību augstākajam spēkam — darbībā.
   Ja tu vari pievest caur sevi pie tā Lielā Dziednieka, tad ir labi. Lo­kāla, īslaicīga palīdzība pieņemama sākuma periodā, tā nevar būt vie­nīgā. Protams, tās visas ir manas subjektīvās domas, bet manā Dabas dziedniecības klīnikā nestrādās tādi ekstrasensi, kuriem nebūs plašas zināšanas Dabas dziedniecībā un valeoloģijā, tādēļ arī šī skola, ko va­da klātienē un neklātienē. Ja jūs tā interesē — zvaniet 432315.
   Tātad — katra sezona cilvēkam dod gan veselībai, gan atveseļoša­nai ko savu un, iekams visu to tu neesi dabūjis, pilnīgi vesels orga­nisms nevar būt, kur nu vēl runāt par atveseļošanos. Sezonas ir īsas un jāsteidz ņemt to, ko tā dod, un tādēļ varat iedomāties, cik aplami ir nesezonā lietot siltumnīcās izdzītos zaļumus, gurķus u.c., jo tas lau­pa iespēju un vēlēšanos ziemā ēst ziemas dārzeņus un ogas. Līdz pē­dējam, līdz kamēr parādās nātrītes.
   Ziemā jāēd kāļi, rāceņi, burkāni, selerijas, pētersīļu saknes, bietes, puravi, ķiploki, sīpoli, mārrutki, ķimenes, pupas, zirņi, sēnes, graud­augi, eļļa, medus, kaņepes, linsēklas, saulespuķes utt., tad pārejam pavasarī uz savvaļas zaļumiem, vēlāk uz kultūras zaļumiem un redī­siem, vēl vēlāk vasarā — pievienojas vēl ogas, tomāti, gurķi.
   Rudenī nāk klāt āboli, bumbieri, plūmes u.c. rudens ogas, un jā­steidz ēst tie dārzeņi, kuri nesaglabājas uz ziemu — puķkāposti, sal­die pipari, baklažāni, kabači, patisoni, svaigas sēnes u.c.
   Bez tam katram mēnesim esmu izstrādājusi ārstniecisko kūri — par to arī ir vesela nodaļa. Pa sezonām mainās arī fiziskās kultūras nodarbības. Slēpošana, slidošana, ragaviņas, peldēšana, džogings, sporta soļošana, riteņbraukšana, laivas, moto un autotūrisms utt. utt. (Nejauksim gan sportu ar fizisko kultūru — tie ir 2 nesavienojami jē­dzieni!)
   Tātad mans komplekss domāts visam gadam un sastāv no 25 pun­ktiem ļoti slimiem un 16 ne tik slimiem, bet faktiski tas vienlaicīgi ir ari veselības komplekss.
   Ārstnieciskās kūres gadam novembris
   Parasti cilvēku uz nopietnu ārstēšanos es ņemu novembra sāku­mā — pēc Mārtiņiem. Tas ir labākais laiks "jaunas dzīves" sākšanai, to ir pierādījusi prakse — gan individuāli, gan klubā — visi lauku darbi padarīti, atvaļinājumu laiks beidzies, Mārtiņgailis apēsts, arī skola sākusies, tā teikt — visi pie vietas. Sezonas dziedniecībā sākas Ziemas periods.
   Šim periodam cauri vijas, protams, visa AK (atveseļošanās kom­pleksa) punkti, bet it īpaši — Sulu dziedniecība ziemā
   Tātad — kādas sulas mēs dzeram visu ziemu, gan ārstnieciski, gan profilaktiski, neskatoties, kādai kūrei paralēli esam pieslēgušies:
   pa glāzei dienā burkānu, ķirbju, svaigo kāpostu un pa 1/4 glāzei biešu sulu.
   Novembrī paralēli sulām pieslēdzam vēl arī pirmo kūri — sodas kūri,
   kad 28 dienas 0,5 st. no rīta pirms ēšanas mēs dzeram sodas šķīdu­mu: 1 tējk. sodu izšķīdina 1/4 gl. auksta ūdens, lej klāt verdošu līdz 3/4 gl. — un tūdaļ karstu dzer, ievērojot jogas teicienu: "Lūpas neap­dedzinot!"
   Pēc pusstundas tikai drīkst izdzert pulveri "Salveo" vai "Hodo" un
   zāļu tēju, sulu, pec tam arī ēst, ja gribas. Oponenti varētu iebilst pat mazo skābes daudzumu māgā — deģenerētie dziedzerīši sodas klirč (un paralēli arī sulu un pulveru kūrē) atjaunojas un pēc zināma laika māgā kuņģa sula parādās. Vēl varētu būt arī relatīvie sliktumi — pir­majos rītos varētu būt slikta dūša līdz pat vemšanai. Tas ir no orga­nisma pārskābēšanās un tagad ar sodu notiek vētraina reakcija un "trauks iet pāri malām". Trešajā dienā organisms ir jau mazliet atskā- bējies, un tik vētraina šī reakcija vairs nav. Vienlaicīgi ejam arī sodai» | vannās (skatīt tālāk pārējos AK punktus).
   Decembrī
   2. kūre — kadiķu ogu kūre. Šeit darbojas gan bioenerģētiskais moments (tīri tehniski šīs ogas, stipri līdzīgi kadiķa skujām, papildi na organismu ar bioenerģiju, bet vienlaicīgi savāc no organisma ne­gatīvo enerģiju un likvidē šo informāciju), gan fitoncīdu efekts, l i toncīdi nomāc pūstošo mikrofloru zarnās, tādā kārtā arī var sākt ārstēt 1 jebkuru slimību, jo viss ar šo momentu arī sākas (par to sīkāk var pa- |ļ lasīt grāmatas 1. daļā ("Daba dziedē, daba baro"). Kadiķa ogas ēd no 1-15 dienā un atpakaļ — tāpat svaigas vai kaltētas, veselas vai pul vēra veidā.
   Janvāris
   Bagātnieki sev var atļauties:
   Citronu kūri
   no 1-15 citronu sulas dienā, atšķaidītas 4-6 x ar ūdeni un atpakaļ.
   Šī kūre atskābē asinis, jo citrona sula organismā dod sārmainu reakciju, neskatoties uz skābumu, likvidē sāļu nogulsnējumus locīta­vās, mugurkaulā, tīra pārkaļķojušos asinsvadus, kā arī dod organis­mam "C" vitamīnu u.c. vērtīgas vielas, šķīdina trombus, liekos tau­kus.
   Nabagāki izlīdzās ar
   Dzērveņu kūri:
   litru dērveņu samaļ kopā ar 100 g ķiplokiem, pievieno 100 g me­dus un ēd pa tējk. pirms katras ēšanas pēc "Salveo" vai pulvera ie­ņemšanas. Šo kūri var lietot arī paralēli citronu kūrei.
   Februāris nak ar
   Aktīvās ogles kūri
   Jāapēd mēnesī tik daudz ogles, cik sver cilvēks (1 tabl. uz 1 kg) — sadala šo daudzumu 28 vienādās daļās — atindē zarnu traktu, reizē arī visu ķermeni.
   Paralēli lietojam arī olu čaumalu kūri:
   dienā apēdot 1 tējk. čaumalu pulveri pirms ēšanas un pat pirms "Salveo" vai "Hodo".
   Marts
   Destilētā ūdens kūre
   ar uzturu vai bez:
   1)            12 reizes dienā — ik stundā izdzer 1 gl. destilēto vai degāzēto (2 x pa 10 min. vārīto) ūdeni.
   2)   Vai 6 x pa 2 glāzēm.
   Attīra asinis no atkritumvielām, no sārņiem — šis ūdens ir sma­gāks par sārņiem un stumj tos uz izvadorgāniem, kādēļ svarīgi ievē­rot šo ritumu.
   Aprīlis
   Struteņu tinktūras kūre (sulas)
   3 x d. pa ēdamk. vai nu sulu, vai tinktūru, uz pusi atšķaidot ar ūdeni.
   Likvidē iekaisumus, sastrutojumus, vēža šūnas, likvidē pūstošo mikrofloru zarnās, dezinficē zarnu traktu, atjaunojas labā mikroflora un organisms pats sāk ražot pretvēža vielas. Atjauno ari aknu darbī­bu, aizkuņģa dziedzeri. Spēcīgs asinstīrītājlīdzeklis, bet, ja asinis iz­tīra, tad ar kaut ko saslimt ir pilnīgi neiespējami. Struteņu sulu dzer 1 g uz 1 kg svara, t. i., ja jūsu svars ir 70 kg, tad jūs varat dzert 70 g struteņu sulas uz pusi ar ūdeni 3 paņēmienos.
   Maijs
   "Zaļās sulas" kūre 200 g dienā
   1 sauja nātru
   vārpatas
   virza
   gārša — ja visas tās ir, bet, ja nav, tad dzer to, kas ir, kaut mon sulu 200 g dienā. Vēl pievieno pa 5 pieneņu lapām 5 liepu 5 kļavu 5 gaiļpiešu 1 kliņģeriti 1 balandu 1 gurķumētru 1 pelašķi
   Visu samaļ, izspiež caur marli un tūdaļ dzer! Milzu efekts šai sulai un profilaktiski to dzer līdz zemeņu laikam, bet ārstnieciski — līdz 1. novembrim. Kaut kas no sastāva drīkst trūkt. Pamatsastāvā drīkst pat palikt 1 komponents (bet ne no mazā kuma zaļumiem, to proporcija saglabājas, kaut arī kāds no tiem trūkst).
   Pamatā jau darbojas bioenerģētika, hlorofils, kurš dod organismam patiesu. īstu, nepārejošu tonusu (tāpat kā mūsu pulveri "Salveo" uu "Hodo"). Atjaunojas viss organisms kopumā, gan asinssastāvs, gan endokrīnā sistēma, gan asinsvadi utt.
   Jūnijs
   Zemeņu kūre
   No 200 g dienā uz priekšu, ik dienas palielinot devu pa 200 g. No­ejam līdz 2 kg un atpakaļ uz 200 g. Atjauno sirds normālu darbību. (Kopā ar pārējiem paņēmieniem.) lira zarnu traktu, asinis.
   Jūlijs
   Ogu kūre
   Šeit sedzas 6 kūres — zaļās sulas,
   melleņu,
   ķiršu,
   jāņogu (balto un sarkano), zileņu,
   aveņu.
   Praktiski tas izskatās, ka dienā apēd 4 gl. jebkuras no nosauktām ogām, kuras sezonā pievienojas, apēdot sezonā 3 1 no nosauktām ogām, izņemot mellenes, kuras jāapēd 7 1, ja negrib valkāt brilles. (Tuvāk nodaļā "Ogu dziedniecība".)
   Ja zobi galīgi atmizoti un nevar ar tiem ēst skābās ogas, tad minē­to daudzumu izspiež caur marli un dzer sulu caur salmiņu. Tīra zarnu traktu, asinis. Vienlaicīgi restaurējam kaulu šūnas (zobos un mugur­kaulā it sevišķi) ar mūmiju un mūsu savvaļas augu pulveriem "Ho­do", "Salveo" un ar to, ka vairs neēdam cukuru, šo fosfora un kaļķa zagli, un baltos ņiiltus, kas organismā pārvēršas cukurā, un nākošgad varēs ēst ogas ar saviem zobiem.
   Augusts
   Ogu kūres
   Upeņu, lāceņu, korinšu, ērkšķogu, brūkleņu — arī apēdot 4 gl. ogu dienā — bez uztura vai ar. Šīs 4 gl. var būt viena un tā pati oga vai asorti.
   Septembrī
   Rudenī akcents ir uz rudens dārzeņu kūrēm
   Kabaču sulu — 200 g dienā (vai patisonu, gurķu) puķkāpostu — 0,5 galviņas dienā (apm. 200 g) 1 pipars dienā
   1  šķēle baklažāna
   2  tomāti
   1  sīpols
   2   svaigi gurķi zaļumi,
   jo šie dārzeņi neuzglabājas uz ziemu un tie maksimāli jāēd rudenī.
   Oktobri
   Rudens ogu kūres
   vilkābeles — 200 - 300 g dienā bārbeles — 10 ogas
   — 5 aronijas — 20 smilšērkšķi — 10 irbenāji — 5
   un to turpina visu ziemu svaigā, saldētā vai kaltētā veidā.
   Ūdensdziedniecība
   1. daļa — ārīgi
   Ūdens dara brīnumus gan iekšķīgi, gan ārīgi. Vispirms palūkosi mies, ko viņš dara ārīgi.
   Pirmkārt jau — visbrīnumainākais ir brīvās dabas ūdens jebkura ūdenstilpnē, bet it sevišķi jūrā. Kādēļ? Atbilžu varētu būt daudz, kam interesē sīkāk, var lasīt attiecīgu literatūru, piem., Kneipa ūdens­dziedniecību, bet, pavisam īsi sakot — ūdens dod enerģiju un nomāc negatīvo informāciju, ko izdala nelāga doma un slimie orgāni.
   Straujā upe aiznes viļņus ar visu mūsu negatīvo enerģiju un, izkā- j pis krastā, cilvēks jūtas kā no jauna piedzimis. Ja vēl pēc tam saule dara savu un gaiss! Un, ja vēl peldējāt aktīvi, tempā, tad tas derēja gan asinsritei, gan enerģijas apritei. Jo straujāka upe vai jūrā lielāki viļņi, jo pieaug ūdens enerģētika, un cilvēks tad intensīvi jūt, kaut arī ; nav ekstrasenss — peldoties viļņos vai stāvot zem ūdenskrituma aiz- 1 raujas elpa no neizskaidrojama prieka uzplūdiem, nogurums pazudis kā nebijis. Stipri līdzīgi tas notiek ari ar mākslīgām ūdenskustībām — 1 cirkulārām dušām, šarko dušām, zemūdens masāžām. Un, ja vēl tas ir minerālūdens vai jūras ūdens, kā tas bija, kad lasīju lekciju Čukotkā, Pcvekā, kur baseinā un šarko dušā bija ielaists Ledus okeāna ūdens! Tas bija kas neizsakāms!
   Bet — ja visa tā nav, tad kā mūsu senči, — vienkārši uzlejam pēc mazgāšanās no rīta vai citā dienas laikā, kad jūties bez tonusa un no­guris — auksta ūdens spaini — ūdens savāc visu negatīvo enerģiju, ko izdala jebkurš slims orgāns, bet, ja lej uz galvas, tad tas savāc arī sliktu domu un ievada to zemē, tādēļ ir svarīgi, kur tu stāvi — vai uz zemes (kas savāc no ķermeņa ari statisko enerģiju, kas moka cilvēku, raustot locekļus un dodot nemieru). Protams, reizē tā ir arī norūdīša- nās un, ja vēl neslaukāmies, tad ari ādas un ķermeņa mitrināšana.
   Pats minimālākais, ja visu šo nevaram veikt, ir — no rīta nober­zties ar slapju dviellti — būs norūdīšanās moments, i ūdens iedarbī­ba, i pašmasāža (3 mana kompleksa punkti vienlaicīgi).
   Ja vēl nav slinkums, tad 1 minūti noziedosim pašmasāžai ar dabis­ku drēbju birsti riņķveida kustībām sirds virzienā.
   Pēc Kncipa ūdens metodes — visas sāpošās vietas var aptīt vai uz­likt auksta ūdens kompresi. Kneips nav kļūdījies, tas līdz, it sevišķi kombinācijās ar savvaļas augu terapiju sulu vai kaltētu pulveru veidā. Kneipam tie bija citi (kurus arī var izstudēt un pielietot), bet mēs dar­bojamies ar saviem augu komplektiem "Salveo" un "Hodo".
   Milzīgs efekts ir, ja liek šos pulverus samitrinātā veidā uz sāpošām vietām (kā kompresi).
   Protams, ūdens dziedniecība ir arī mani vannu kursi, kaut gan vai­rāk šeit darbojas augu uzlējumi vai ēteriskās eļļas, ekstrakti, ko pie­vieno šīm vannām, kā arī magnetizētā (ekstrasensa uzlādētā) sāls, to­mēr tas viss notiek ūdenī. Grāmatā vannu kursi ir aprakstīti, galve­nais, ko es vēl gribēju pieminēt, ir — nebaidīties iet vannā. Tic, kas līdz šim no tām bija iebaidīti — sak, tev ar sirdi nav labi vai trombo- flebīts u.c. — vannā un pirtī nedrīkst iet.
   Ļoti nepareizi. Pareizi teikts būtu tā — samaziniet tādēļ vannas ūdenim grādus līdz 36-37° C. Kurš tādu to nevar izturēt? Šeit nestrā­dā termiskais efekts, bet ķīmiskais un enerģētiskais moments. Neva­jag nepārtraukti jaukt jēdzienus, arī pirtī īsu bridi vai, aplaistoties ar aukstu ūdeni — garāku brīdi, nepārkarsējotics, var iet šie slimnieki, un jāraugās uz objektīvām izjūtām, ne svešām teorijām. Arī kosmēti­kā der ūdens kopā ar zāļu novilkumiem vai minerālūdeni.
   Minerālūdeņi nav domāti iekšā dzeršanai, jo organisms šos mine­rālsāļus bez organiskiem nesējiem, kādi ir augos, nevar uzņemt, bet ārīgi vannām un skalojumicm, kompresēm — tas ir brīnišķīgi!
   Ja kādam no minerālūdens dzeršanas kļūst labāk, tad tas ir no C02 , ko tas satur un kas organismam ir tik ļoti nepieciešams. (Ja kāds tam
   nepiekrīt, izlasiet Buteiko "Elpošanu" un viss kļūs skaidrs.)
   Arī visi pārējie ūdeņi, kas domāti vairāk iekšķīgai lietošanai, būs aplūkoti arī kā ārējās lietošanas līdzekļi.
   2. daļa — iekšķīgai lietošanai
   Ievads. Te mēs nonākam pie šķidruma problēmām kā tādām —«j cik un ko dzert. Mediķi šeit ļoti kļūdās nezināšanas dēļ, mēs daudzreiz šos upurus nespējam glābt, kuri ir nolikti uz mazu šķidru­ma daudzumu — 600 g dienā. Līdz ar to dakteri tam cilvēkam parak sta nāves sodu, es varu minēt daudz piemēru, kā tādā veidā pie die­viem aizgājuši daudzi mūsu mākslinieki un aktieri, kaut gan tik put daudzus esat; naldies Dievam, izglābuši. Šīm minimālajām zināša­nām par sķidi' -,u lietošanu jābūt katram cilvēkam bez izņēmuma, kur nu vēl daktei 1111
   Aprakstīšu tikai vienu tipisku gadījumu ar gala iznākumu — nā­vi — kā nomira mana 64 gadīgā slimniece, tas var būt spilgts piemērs citiem līdzīgiem slimniekiem.
   Sirds un nieru tūskas slimniece viņa bija, augustā paņēmu knapi dzīvu no Bauskas rajona "Ziedoņiem" uz Rīgu, ne soli gandrīz pa­spert nevarošu, ar milzīgu elpas trūkumu un tādu tūsku, ka krūtis stā­vēja kā jaunai meitenei, un pietūkuši bija pat kalsnā seja.
   Ātrā palīdzība Rīgā tovakar nedeva ne mazākās cerības un kardio­logi braukāja, savas 3 brigādes — teica, ka ar šādu sirdi labi. ja pāris dienas nodzīvos. Viens no viņiem deva 3 mēnešus. Es tomēr sāku cī­nīties un pieslēdzu savam AK (atveseļošanās kompleksam), bet vis­pirms vajadzēja atrast primāro slimību. Mēs kopā ar docentu Būmeis- taru un profesoru J. Lināru to arī atradām. Doc. Būmeistars konstatē­ja tiriotoksikozi, bet profesors J. Linārs man piekrita, ka, ja nesakār­tos zarnu traktu, tad ne vairogdziedzeri, ne arī pārējo nolaisto endo­krīno sistēmu nevar atjaunot, nemaz nerunājot par aknām un nierēm. Tikai tad varēsim sākt atjaunot sklerotiskos asinsvadus un sirds mus­kuli. Pāris Gaiļezera kardiologu nevarēja mums ne ar ko palīdzēt, jo, zinot tikai asinsvadu paplašinātājlīdzekļus. bet tīrītāju, atjaunotāju — tā esot fantastika, un 64 gados vienkārši smieklīgas iedomas.
   Tātad: 1) vairogdziedzeris strādā tā, ka visa miesa jau "apēsta . Šķiet, nu jau ķersies pie kauliem;
   2)   lūpas zilas, nieru tūska, sirds neklausa, knapi pukst;
   3)   cilvēks tiek 6 soļus līdz tualetei, akna pacelta, sāpīga:
   4)   no vairogdziedzera milzīgās darbības caureja vismaz 12 x dienā;
   5)   kāju vēnās trombi spīlē, sāp.
   Sastādu dienas plānu AK izpildei (skat. klāt pielikto tabulu), kurā ietilpst bez visa pārējā arī daudz šķidruma — gandrīz 1 1 sulas (svai­gas, tikko spiestas), 1 1 zāļu tējas, vēl 1 1 destilēta ūdens — 3 1 šķid­ruma un tūska mazinājās jau pirmajā dienā. Caureja — 15. dienā. Un sāka atgriezties muskuļi, pamazām atgriezās spēki, sākām braukāt pa muzejiem, teātriem, līdz slimniece sakaunējās, ka ir tik stipra un te vāļājas pa Rīgu, kamēr vīrs raujas ar lauku darbiem. Un oktobra bei­gās viena pati kājām aizgāja uz autobusu 1 km, ar 3 pārsēšanām aiz­brauca uz lauku mājām un sāka strādāt, kaut ne jau pārāk, tomēr tādu slodzi vēl nedrīkstēja uzņemties tikai pēc 2 mēnešu ārstēšanās. Sulas vairs netika dzertas, veģetāro ēšanu nomainīja treknās zupas, knapi pāris glāzes zāļu tēju ar pulveri "Salveo" — tā bija visa ārstēšanās, līdz punktu pielika glāze ūdens ar ievārījumu, un slimniece pēc 20 min. nokrita ar mikroinsultu un tūsku. Atbraukušais dakteris no Bauskas protestē manam AK, par šiem šķidruma daudzumiem, vi­siem mājniekiem uz visstingrāko nosaka — nedot dzert!!! 600 g die­nā — maksimums. Un visi arī māti uzraudzīja, lai kā viņa lūdzās dzert. Slimniece mazajam bērnam pa kluso lūdza kaut pliku ūdeni no krāna. Sulas jau viņa nedabūja, bet zāļu tēju cik necik dzēra, nu to pašu vairs ne, kamēr tūska sasniedza gandrīz iepriekšējos apmērus, un sekoja insults! Atvedu uz Rīgu, sākām visu no gala, slimniece ļo­ti centās visu ņemt pretī, labi saprata visas kļūdas un nožēloja, ka mājās nebija tāda kopšana un dakteris tik aplami vēl sagrozīja piede­rīgajiem galvas.
   Slepkava — tas skan briesmīgi, bet ar šādu aizliegumu dakteris slimniekam bieži vien paraksta nāves sodu. Izdzērām glāzi pētersīļu sulas, glāzi selerijas sulas un tūska samazinājās, bet, tikko sagrēko­ja — kaut tējkaroti cukura, 1 bulciņu vai ko sāļu —, tūska klāt pēc 20 minūtēm!
   Nu cīnījāmies abas divas 2 mēnešus uz dzīvību un nāvi, bet ar in­sultu galā vairs netikām, tas negribēja uzsūkties, un trombojās nu jau ne tikai vēnas, bet arī artērijas, vienu nakti viņa kauca kā vilks — ie­sprūda trombs kājas artērijā un ātrā palīdzība aizrāva uz slimnīcu (Stradiņu) — 3. nodaļu, jo vairogdziedzeris trakoja atkal, 12-14 rcUj zes dienā caureja, pie kam no 2. insulta jušanas vairs nebija, viena m ka un kāja paralizēta, tātad tik pat reizes slimnieci dabūja arī stiept uz vannu, bet slimnīcā tas viss atkrita — vannas nav, vienu reizi aizstie­pu uz dušu — kopēju vīriešiem ar sievietēm, vienu reizi uz tualeti — ■ arī kopēju vīriešiem un sievietēm, līdz sāku prasīt šīberi, es nespc|ii iznēsāt uz muguras, — šībera arī nav, aizskrēju uz aptieku, nopil ku šīberi, samainīju naudiņu šībera nesējai, jo katrs nesiens maksāja ruh li tajos laikos, bet nebija, kam maksāt — sanitāres šajā ķirurģiskajā nodaļā nemaz nebija. Es atskrēju no rīta un vakarā, bet pa dienu gāja kā pa leiputriju, labi, ka caurejas bija samazinājušās līdz 3-4 reizes dienā…
   Nu, tas tā, mazliet atmiņas par mūsu supermedicīnu.
   Pēc nedēļas vairogdziedzeris normalizējās tiktāl, ka caurejas nebi ja nemaz un doc. Būmeistars ieteica pārvest uz 6. slimnīcas nervu no­daļu turpināt ārstēt insultu.
   Jā, — kā mums beidzās opera ar trombu, jo "ātrie" paredzēja tūli tēju kājas amputāciju. Mašīnā es paspēju iedot izdzert 2 litru selerijas sulas uz pusēm ar pētersīļiem un ķirbi, un uzņemšanas nodaļā kāja pārstāja sāpēt, tādēļ ievietoja vairogdziedzeru nodaļā.
   Slimnīcā jau to visu AK izpildīt nevarēja ne tuvu, bet ķīmiskās zā Ies nelīdzēja — ar 3. insultu slimniece iekrita bērnības fāzē — ar at­miņas traucējumiem un redzes zudumu un ātri ari nomira, jo asinsva­di spazmoja nu jau visā ķermenī un sekcija apstiprināja diagnozi — milzu skleroze, bet ārsts-naturopāts J. Ovcrčenko apgalvoja, ja nebū­tu bijušas iepriekšējās kļūdas, it sevišķi — šķidruma aizliegums — viss varēja būt galīgi savādāk — kā iepriekšējos 2 ārstēšanas mēnešos.
   Nupat līdzīgs gadījums ar grūtnieces toksikozi — dakteris nolicis uz 600 g šķidruma dienā un pieslēdzis slimnieci sistēmai ar glukozi, bet stāvoklis ar katru dienu pasliktinās, līdz iesaka likvidēt grūtniecību.
   Pieslēdzu AK un pirmās 3 dienas tikai uz destilēta ūdens 3 1 dienā un — ne tūskas, ne toksikozes. Tie ir tipiski gadījumi. Nabaga grūt­nieces! Bet ārstiem, ja nemāca uzturmācību, ūdensdziedniecību — viņi nav vainīgi — kaut gan šodien par literatūras trūkumu nevar sū­dzēties. Nebija un nav ari šodien šie priekšmeti jāmācās medicīnas
   institūtā un skolās, bet tie, kam ir sirdsapziņa, apgūst šo literatūru pašmācībā un nes tautā patiesību. Šodien nezināt ir kauns — maigi iz­sakoties.
   Tātad — ko dzert un cik dienā? Ja kādai valdībai patiesi interesētu tautas veselība, tad tā krānos laistu destilētu ūdeni. Minerālsāļus or­ganisms no ūdens neizmanto. Un tas, ka ārzemēs pievieno ūdenim fluoru — ir blefs — tā ir inde, rūpniecības atkritumviela.
   Visnaturālākais destilētais ūdens ir augos. Mūsu naturālistu grupa ar dr. J. Overčenko priekšgalā — nedzer nemaz, bet pārtiek no zaļu­miem, dārzeņiem, ogām, augļiem, papildinot šo klāstu ar nedaudz pākšaugiem un graudaugiem, riekstiem, sēklām, zāļu tējām.
   Kad organismam slāpst? — Tad, kad tas saņem ko neveselīgu, ko pretdabisku, un organisms tad cenšas caur ūdeni to visu savākt un iz­vadīt ārā — piemēram, pēc cukura, balto miltu izstrādājumiem, trek­numiem, pipariem, sāls — organisma reakcija — dzert. Bet, ja šādu iemeslu nav — neslāpst.
   Derīgie šķidrumi:
   1)  Destilētais ūdens — gan ikdienā, gan dziedniecībā.
   2)   Dziedniecībā:
   "Svētavotu" vai ekstrasensa uzlādētais "dzīvais" — "nedzīvais", ledus ūdens, gāzētais, Sudrabūdens, svaigas sulas, it sevišķi bērzu.
   Kaitīgie:
   Alkohols, buljoni, saldinātie dzērieni, krāna ūdens, minerālūdeņi.
   Savā kompelksā es darbojos kosmētikā ar ledus gabaliņiem. Šeit darbojas kūstošā ledus princips — tas atjauno šūnas.
   Destilētā vai degazētā ūdens metode
   Šī metode nāk no cara laikiem, no Krievijas, bet es domāju, ka tā ir vēl senāka.
   Ja nav destilēta ūdens, tad pats var pagatavot degazēto ūdeni — ūdeni 2 reizes novāra pa 10 minūtēm. Šie ūdeņi ir smagāki par sār­ņiem, kas riņķo asinīs, stumj tos uz izvadorgāniem un tādēļ svarīgi ir ievērot ritmu un dzert — vai nu
   1)  ik stundā glāzi = 12 x dienā,
   2)   ik 2 stundās 2 glāzes = 6 x dienā,
   kopsummā dienā izdzerot 12 glāzes šī ūdens. Krāna ūdeni jūs mūžam neizdzertu tik daudz, bet šie ūdeņi pat pilnīgi prasās, kad pienāk nu teiktais laiks. Oponenti domā, ka skalojas ārā kālijs — nekā tamII dzīga, tas tikai savāc organismā savus neorganiskos brāļus, sāļu no gulsnējumus un atkritumproduktus, un vada ārā, un pa 1-3 mēnešiem organisms tik tīrs, ka sāk, ja vajag, ķerties pie vēža šūnas.
   Ļoti jauki izklausās — (pat smagas vēža formas 7 mēnešos likvi dē, protams — viss AK paliek spēkā, pie kam vēl milzu darbs jāveic ar mentālo plānu), bet ļoti grūti izpildīt — stundas skrien un nekas nav izdzerts…
   Visērtāk to ir izdarīt kolektīvi — visi grāmatveži, ekonomisti vai rasētāji kooperējas un viens diriģē pēc pulksteņa — tad tā lieta iet. (Man bijuši daudzi kolektīvi gan Latvijā, gan pa visu Savienību). Otrs variants ir — kopējs, kurš uzmana slimnieku, lai viss iet pēc AK. Daudz gadījumu ir arī, kad cilvēks noņemas pats, es par tiem brīnos, jo vairāk jau nu gan cilvēks var izdarīt otra labā nekā savā.
   Es atzīstu arī citas ūdens metodes, bet praksē pielietoju minētās, un pilnīgi pietiek.
   Sezonas dziedniecībā cilvēku šiem ūdeņiem pieslēdzu martā, kad sulas iet uz beigām, bet savvaļas zaļumu sulas vēl nav sākušās. Ko darīt ar krāna ūdeni tiem cilvēkiem, kuri neko citu nedzers? Vismaz izlaist caur filtru "Rodņičok". Vēl paturēt ūdenī vismaz 10 minūtes sudrabu vai ēst un dzert no sudraba traukiem, nevis turēt tos greznu­mam.
   Tas arī īsumā praktiskai darbībai viss!
   Labu veiksmi!
   Vannas
   Spēcīgākam efektam pie vannas — gan vienkārši mazgājoties, gan zāļu vannai, var pievienot 2 saujas ekstrasensa uzlādēto sāli. Tā nav sāls vanna, sāli jūs no 2 saujām uz vannu nejutīsiet, bet biostrāvu efektu gan — jutīsiet, kā kāju pirkstus bada, kā skudriņas tekalē vai siltums staigā u.tml., tāpat kā pie ekstrasensa seansa laikā. Tātad arī sāls jānes uzlādēt tam pašam ekstrasensam, pie kā nākat uz seansiem, jūtot to, pretējā gadījumā var nebūt efekta, ja sāli lādē tāds ekstra­senss, ko jūs neesat jutis kontaktseansā. Sāli var lūgt uzlādēt dažādi — vispārējam tonusam, "dukai", kā saka, biolauku palielinā­šanai, bet var uzlādēt arī diferencēti — zināmai vainai. Tas nozīmē, ka šo sāli jūs nedrīkstat dot citam — tā palīdzēs kaut kādā mērā vi­siem, ja nav speciāli uzlādēta tieši šim cilvēkam — var jau ielikt arī tādu programmu.
   Būs gadījumi, kad pēc lādas vannas cilvēks ir milzu enerģijas pilns un gulēt vairs ne domas. Vīrs, piemēram, nesaprot, kāpēc sieva logus pūcē — tad uz nakti sāli nelietojiet, bet pēc darba pirms mājas darbu sākšanas — enerģētisko kājvannu!
   Bļodā ielejiet ūdeni tik daudz, lai potītes būtu zem ūdens, pievie­nojiet 2 ēdamkarotes sāli (ko uzlādējis ekstrasenss). Ūdens tempera­tūra no 36° C un augstāk pēc patikas, kaut vai līdz svīšanai, ja atļauj asinsvadi un sirds. Ilgums vismaz 20 min. Tā nebūs ne ķīmiskā (sāls) vanna, ne termiskā (karstā) vanna, ko esam pieraduši pieņemt pie sa­aukstēšanās, bet tā var būt pat vēsa, jo lomu spēlē tikai bioenerģija. Sāls kalpo vienkārši kā materiāls, ko labi var uzlādēt, piesātināt ar bioenerģiju. Jo rupjāka sāls, jo labāk var uzlādēt, visefektīgākā ir jū­ras sāls no aptiekas.
   Pirts
   1 x nedēļā
   Pie pirts tēmas es tikai gribu pievērst uzmanību, ka te no mana at­veseļošanās kompleksa var izpildīt vismaz 7 punktus:
   1)  svīšana — sārņu izvadīšana,
   2)   ūdens procedūras:
   a) aplaistīšanās, uz galvas uzlejot ķipi ar ūdeni — ūdens savāc visu slikto informāciju, ko izdala ļauna doma un slims orgāns un ie­vada to zemē,
   b)   auksta — karsta ūdens maiņa,
   c)   aromātiska zāļu uzlējuma aplaistījumi,
   3)   pašmasāža ar dvieli un mačalku,
   4)   akupresūra ar bērzu slotu — tātad fitoncīdu efekts pa akupresū­ras punktiem,
   5)   inhalācijas no bērzu slotas vai uz akmeņiem uzlietās zāļu tējas,
   6)   relaksācija,
   7)   norūdīšanās.
   Ko vēl var piebilst? Visas sliktās domas atstājiet ārpusē. Lai tīrās arī domas un dvēsele.
   Neaizmirsīsim vismaz 1 1 zāļu tējas izdzert pēc pirts!
   Nesteidzieties ātrāk nomazgāties un prom! Šī ēku kompleksā ii enerģētiski vistīrākā vieta, tādēļ pakavējieties te. Kur vēl tāda fiziska un garīga šķīstīšanās var sanākt?
   Kā nodzīt taukus?
   Ja latviešu lieko svaru saliktu vagonos, tad vilciena sastāvs apņem­tu zemeslodi pusotras reizes! Vai neatjēgsimies un nesāksim padomāt arī — ko tas ir prasījis — ne tikai veselību, bet arī līdzekļus, un vai mēs to ekonomiski vairs drīkstam atļauties, kad tik daudzi ir pusba­dā? Nez vai mums Sibīrija vairs draud. Tad kam tad uzkrājam? Mē­ģināsim labāk tikt skaidrībā, kā nodzīt taukus un ko darīt, lai tie atkal nesāktu nākt klāt! No nekā nekas nerodas, tas ir vairāk kā skaidrs, kaut gan daudzi resnie apgalvo pretējo, ka, tā teikt, briest no svaiga gaisa.
   Ir 2 šķiru resnie — vieni ēd daudz nekautrēdamies un nedomā nu tiem aizrādīt, jo tūlīt skanēs atbilde: "Es labāk mirstu ar pilnu vēde­ru," un mirst ar, atstādami mazus bērnus un citus pienākumus neiz­pildītus. Tie otrie ir, kas māna sevi un citus arī, ka ēd maz, bet faktis­ki ēd daudz. Tas ir no tā, ka ēstgriba ir daudz lielāka, nekā viņš apēd. Bet apēst vēl varētu zirgu ar visiem pakaviem, taču viņš, nabags, tie­šām valdās un tāpēc šķiet, ka ēd maz. Vai arī kvantitatīvā ziņā salī­dzina ar to apēsto daudzumu, ko apēd tas vājais, daudz vairāk un sātī- gāk, bet, būdams tādas "zortes", neuzbarojas. Tie trešie arī cenšas ēst maz, bet no liekā svara vaļā netiek vienalga. Tā ir gan nepareiza vie­lu maiņa, gan psihes traucējumi, teiksim, pēc pārciesta bada vai pus­bada, kad organisms baidās no bada sajūtas un ēd profilaktiski, ar do­mu — kaut tik nesagribas ēst tad, kad nebūs ko ēst, jo spilgtā atmiņā ir badošanās mokas (ja bads ir bijis spaidu kārtā, nevis ar domu, ka ar badu ārstē). Es arī piederu pie šīs grupas un zinu, kā tas ir. Un vēl otrs moments — asins saindēšanās, pēc kuras visiem ar steigu atjaunoju 100 procentīgi visus orgānus (redzi, zobus u.c.), bet nevaru vēl tikt galā ar virsnicru dziedzeri. Bet vēl 3. moments — ka šī masas palie­lināšanās ir organisma aizsargreakcija pret oponentiem, melnajiem spēkiem, skauģiem ikdienas dzīvē, kur nu vēl ekstrasensa dzīvē. Bet esmu empīriski konstatējusi, lai kāds iemesls nebūtu, ārstēšana tā pa­ti, principi tie paši, tikai ar nelielu akcentiņu uz primāro iemeslu, arī vēl tas fakts, ka barības centru, kurš atrodas hipotalāmā smadzenēs, uzbudina ogļhidrātus saturošie produkti — maize, kartupeļi, putras, cilvēks ēd šādu uzturu un to nekompensē ar zaļbarību un savvaļas au­giem (tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ izdomāju savu savvaļas au­gu komplektu "Salveo"). Daudziem pietiek tikai ar šo pulveri vien, skatos — ēd kā ēdis, bet dzer pulveri un pēc mēneša nes šuvējai vi­sas drēbes pārtaisīt, svārki krīt nost. Šie savvaļas augi paātrina vielu maiņu, jo pastiprina visu dziedzeru darbību, kas bija notrulinājušies vitamīnu un bāzisko minerālsāļu, mikroelementu badā. Arī mazkustī­gais dzīves veids un nevingrošana noved pie aptaukošanās. Kam visgrūtāk nodzīt taukus un kas vispār visātrāk aptaukojas — pikniķis! Bet mēs tik maz ko zinām par cilvēku tipiem un tādēļ ari šie maldī­gie uzskati, ka resnais nav resns no ēšanas, bet ka tas ir no slimības, jo, lūk, tas ēd un nav resns. Un kurš tad nekad nav resns? — Astēni- ķis. Un varētu domāt, ka tam gan labi, var ēst, ko grib, nekad nebūs resns, bet par to nepadomā pat pats astēniķis, kas ar šo nepareizo ēša­nu resns nepaliek, bet slimāks gan. Piemēram, resnais, ceturto tortes gabaliņu pie mutes liekot, gan saminstināsies — sak, varbūt nevajag, atkal kāds kilograms būs uz vēdera klāt. Bet tievais nedomā un ar šiem ogļhidrātiem savus orgānus vairāk sabeidz nekā resnais. Kādēļ mums tā neiet ar to svara samazināšanu, kaut ari ir milzu vēlēšanās to darīt? — Vispirms — zināšanu trūkums, jo lielākoties visi apkārtē­jie — gan resnie, gan tievie, resnuļus žēlodami — no vienas puse*, sakarības nezinādami — no otras puses, mudina ēst un "neņemt gal­vā" resnumu, tā teikt — samierināties — kā ir, tā ir. Cits neko nesu ka pieklājības pēc, bet cits, gluži otrādi, neaizrāda tāpēc, ka priecājim par tavu neveiksmi tikt ar sevi galā. Un tas, ka ir sabojāts izskata, priecina skauģi, jo mazinās konkurence — mēs, latvieši, jau esam ne­novīdīga un sīkumaina tautiņa, ko atzīt mums tik grūti, bet — ja at/1 tu, varbūt daudz kas mainītos uz labu, varbūt visi kopā mēs sāktu ml lēt tuvāko un nekaitēt viens otram pat ar domu, ar vārdu, kur nu vel darbiem?
   Skaidrs, ka tad, kad resnajiem man būs nometne vai stacionārs, vi siem kopā dzīt nost laukus būs daudz vieglāk, bet pagaidām mēģinā­sim katrs to darīt savos, bieži vien nepiemērotos apstākļos. "I ai Dievs mums stāv klāt izturēt līdz galam šajā brīnišķīgajā atteikšanās pasākumā!"
   Ar ko tad sākam? Vispirms pārrakstām kompleksu un sastādām grafiku pie sienas — kas cikos jāēd, jādzer, jādara — gan pa dienām, gan pa stundām. Ja ne pa stundām, tad vismaz — ko šodien drīksl, kas plānā, kādas fiziskas nodarbības varam atļauties laika un apstāk ļu ziņā.
   Ko rakstām kompleksa pirmajā punktā?
   1)   Negulēt uz āderes! Nekas jums nesanāks nevienā veselībai vel­tītā pasākumā, ja jūs turpināsiet gulēt uz āderes.
   2)   Jālikvidē hipoglikēmija! Jo tā nu tas ir — jo vairāk ēd, jo vairāk gribas. Ogļhidrāti — cukurs un balto miltu izstrādājumi tur organis­mu strukturālās informācijas badā un, par spīti tam, ka apēsts par daudz, organisms prasa vēl un vēl, tas drudžaini darbojas cerībā, ka kādreiz tomēr saņems trūkstošās vielas. Veidojas apburts loks — jo vairāk ēd, jo vairāk gribas. Sāta sajūta neiestājas, rodas nespēks, no­māktība, nervozums — hipoglikēmija. Tā cilvēks saslimst ne tikai ar psihiskām slimībām un diabētu, bet arī aptaukojas. Tātad mūs var glābt tikai pretēja rīcība — dot organismam visus mikroelementus, minerālsāļus, vitamīnus u.c. bioaktīvas vielas, un viņš ir mierīgs, neēd lieku, neaptaukojas, bet esošie tauki sāk mazināties. Kā nepie­ļaut hipoglikēmiju?! — Ne gramu cukura un balto miltu izstrādāju­mu, jo, tikko tie ieiet asinīs, aizkuņģa dziedzeris izstrādā insulīnu un drošības labad vairāk nekā vajag — "apēd" arī ne tik vien lieko cu­kuru, bet arī nepieciešamo, pazeminās cukura līmenis asinis un vei­dojas hipoglikēmija un centrālās nervu sistēmas traucējumi, sevišķi bērniem, tos šādi vecāki bieži noved līdz psihiatriskai slimnīcai.
   3) Jāpaātrina vielu maiņa, tādēļ jāatjauno endokrīnās sistēmas dar­bība. Ar to vien, ka neēdam vairs rafinētās baudvielas, vielu maiņa uzlabojas, nemaz nerunājot par pieslēgšanos: I) augu dziedniecībai, 2) sulu dziedniecībai,
   3) ūdens dziedniecībai, 4) ārstnieciskajam uzturam.
   5) aromātu dziedniecībai, 6) vannu kursiem,
   7) dziedēšanai ar biostrāvām, 8) ārstnieciskajām kūrēm,
   9) norūdīšanai, 10) vingrošanai,
   11) masāžai, 12) fizioproccdūrām,
   13) adatu terapijai vai 14) fizioproccdūrām,
   15) pirtij, 16) flečerēšanai,
   17) džogingam, 18) pareizai elpošanai,
   19) pareizai stājai, 20) homeopātijai,
   21) hipnozei, 22) akupresūrai.
   Daudzi mierina resnuli: "Tas tev nav no ēšanas, tas tev nāk no sli­mas endokrīnās sistēmas." Un, tā kā ārsti apgalvo, ka to nevar restau­rēt un piedāvā tikai hormonus, cilvēki iet bojā. Endokrīno sistēmu mēs ārstējam savā centrā un īsā laikā atjaunojam jebkuru dziedzeri, bet, pieslēdzot cilvēku visiem iepriekšminētiem punktiem 100%, ne­vis kaut kam vienam, kā cer daudzi slimnieki. Ņemot vērā, ka ar sa­vu dzīves veidu nevar sabojāt vienu dziedzeri un pārējie paliek ne­skarti un veseli kā jaunpiedzimušam bērnam. Tas nav iespējams, tad iet bojā visa ķēde un otrādi, — it kā ārstējam vienu dziedzeri un visi ārstējas līdzi. Cilvēks noveco tad, kad viņam noveco dziedzeru sistē­ma, bet atjaunojas tad (pal vizuāli), kad atjaunojas dziedzeru sistēma, un ne tikai endokrīnā — visa sistēma kopumā. Visas šīs problēmas ir ļoti saistītas cita ar citu — piemēram, mēs nevaram atjaunot endokrī­no sistēmu, ja nelikvidējam zarnu traktā disbakteriozi, līdz ar to pār­traucot pašsaii'.cēš. 10s un acidozi, un — tīrot asinis un atjaunojot asinssistēmu šī,-..- adus. Cilvēks, to zinot, ir apjucis un nezina, no kura gala sākt, bet nav ko samulst. Visi tie pasākumi, kas likvidē dis­bakteriozi, likvidē ari pārējās nelaimes, jo visu slimību sākums mek lējams zarnu traktā, lai kā jums gribētos atrast citus iemeslus. Tūlīt pierādīšu to. Skatieties:
   disbakterioze ir no cukura, balto miltu, buljona lietošanas; acidoze ir no balto miltu, buljonu lietošanas, klāt vēl nāk kafija, gaļa, dzīvnieku valsts tauki, sāls;
   asinssastāvu bojā baltie milti, buljoni, kafija, sāls; asinsvadus bo­jā kafija, tauki, buljoni, sāls un tas, ka nelietojam dārzeņus, ogas, aug­ļus, rupjos miltus, zaļumus, it sevišķi savvaļas! Tagad skatāmies tālāk sakarības ārstēšanā:
   disbakteriozi likvidē — cukura, balto miltu, buljonu izslēgšana un ķiploki, "Salveo" pulveris kā labākie fitoncīdu avoti (ja nepiecie­šams — lieto arī baktērijas — vai no aptiekas, vai 1 tējk. govs mēslu uz 1 gl. piena, izkāš un dzer pirms ēšanas).
   Acidozi likvidē — ķiploki un "Salveo" pulveris, jo tie satur milzī­gi daudz bāzisko minerālsāļu asins neitralizēšanai.
   Asinssastāvu uzlabo — viss tas pats, arī "Salveo", jo tā augi satur dzelzi u. c. mikroelementus pareizam asinssastāvam, liesai un mugu­ras smadzeņu uzbūvei.
   Asinsvadiem — viss tas pats, plus visi iepriekšminētie mana atve­seļošanās kompleksa punkti (pirts, ūdensdziedniecība u.c.).
   Asinsvadus un endokrīno sistēmu nevar atjaunot, ja dienā neizlie­to 2 kg šķiedrvielām bagātu uzturu. Šeit, luk, bus saraksts, kas dienā jāapēd, lai likvidētos skleroze, kas tagad ir jau pirmsskolas vecuma bērniem, bet ārsti šādās situācijās mums citu neko nepiedāvā, kā asinsvadu paplašināšanas līdzekļus. Kā gan drīkst un cik gan ilgi var paplašināt tos pašus piesārņotos, sklerotiskos asinsvadus? — tos va­jag tīrīt ar šķiedrvielām un pektīnvielām. Varbūt, garo sarakstu ierau­dzījuši, jūs nobīsieties — kas gan tik nav jāapēd! Svara ziņā jūs tik daudz dienā apēdat tā kā tā. To apēd pat zīdainis, ēdot pa 200 g 6-7 x dienā un dzerot zāļu tēju 200-400 g dienā. Tad, kad šo svaru veidoja gaļa, maize, kartupeļi, kūkas —jūs nemaz neuztraucāties, bet — kad dārzeņi, ogas, rupjie milti u. c. veselīgi produkti, tad gan — jo nav pierasts. Ja jums kāds dārzenis trūkst, to var aizvietot svara ziņā ar ci­
   tu, kaut vai dienā ēdot vienu produktu, piem. — 2-kilogramIgu arbū­zu. Visos šajos procesos palīdz —
   augu dziedniecība — kurā vislielāko lomu spēlē savvaļas augi, jo tie vairāk par kultūraugiem satur: 1) bioenerģiju, 2) hlorofilu,
   3) dzelzi u.c. mikroelementus, 4) kalciju, fosforu,
   5) mjecvielas, 6) pektīnvielas.
   Tātad bez savvaļas augu komplektiem "Salveo" vai "Hodo" mēs iztikt nevaram, ja kāds tiešām ārstējas nopietni. Te ir lapas, mizas, saknes un sensoriski izjustā bioenerģētiskā proporcija, kas spēlē lie­lāko lomu. Un kopsummā augu pulveris dara brīnumu, bet, pirmkārt, jau atjauno asinssastāvu, asinsvadus, endokrīno sistēmu — dodot tai izejvielas, no kā tā sastāv, kā ari bioenerģiju, bez kuras endokrīnā sis­tēma iet bojā. Pulverī ir tik maiga šķiedrviela, ka to var lietot zīdainis (lai tam nekad šīs nelaimes nepiemetas no minēto vielu deficīta) un operēts cilvēks jau otrajā dienā. Pulverī ir daudz koku mizas, tas sa­tur miecvielas, kas atindē zarnu traktu un reizē ari asinis no pūstošās mikrofloras indēm. Kopumā tas atjauno visu imūnsistēmu, paātrina vielu maiņu, un liekais svars samazinās ātrā tempā, bet tievie atgūst svaru, jo arī tiem ir nepieciešama normāla vielmaiņa.
   Bet pulveriem, pēc tam, kad viņi ir ieņemti 3 x dienā pa 1 tējkarotei, paturēti mutē, lai bioenerģija caur gļotādu var uzsūkties pa čakrām, virsū jāuzdzer (izņemot "Hodo") 200 g zāļu tējas, jo pul­veris izšķīdinās nieru, žults akmeņus, sāļu nogulsnējumus locītavās, bet nepieciešams transports, kurš visu to drazu vedīs ārā, bez tam arī zāļu tējas ir asinstīrošas un vielu maiņu veicinošas. Speciāli mazina apetīti un uzlabo aknas kukurūzas drīksnu tinktūra, ekstrakts vai tēja. Tā ir bezmaz vai vienīgā tēja pret apetīti. Arī allohols palīdz at­jaunot aknu un vielu maiņu. Nebaidieties to dzert — tas sastāv no nāt- rām un ķiplokiem.
   Asinis pamatīgi tīra struteņu tinktūra, ko var iegādāties homeo­pātiskajā aptiekā vai pagatavot 10 dienās paši, ņemot 100 g svaigu augu uz 0,5 1 degvīna. Vai tīru sulu, vai šo tinktūru dzeram 3 x dienā pa 20 pil. vismaz 1 mēnesi.
   Kādas tējas mēs lietojam ikdienā (ar šo savvaļas augu pulveri) —
   tātad tonizējošas un vielmaiņu paātrinošas:
   asinszāli (pa 7 dienām mainot augus un ņemot 4 ēdamk. uz 1 1 ūdens),
   gaiļpiešus, auzas,
   piparmētru ar nātrēm, sarkano āboliņu,
   balto āboliņu, jasmīnu,
   māllēpju.
   Katru dienu imūnsistēmai vēl iedzeram 10 pil. vērmeles vai 30 g vērmeļu tēju (viegli rūgta). Visām tējām nedaudz jāpiepilina citronu vai cidoniju sula, lai labāk šķīst un izdalās sārņi, neorganiskie minc- rālsāļi. Mēs zinām, ka citrons ir skābs, bet organismā tas veido bā­zes — tātad atkal der visos mūsu pasākumos.
   Sulu dziedniecība
   Par citronu sulu jau runājām, bet lai paralēli vēl pievienojam pa sezonām: Vasarā:
   ogu sulas, vismaz 0,5 1 dienā, vai pašas ogas 4 gl. dienā — dažādu vai vienu un to pašu. Rudeni:
   pa glāzei dienā kabaču vai patisonu sulu, vai gurķu sulu. Ziemā:
   pa glāzei dienā burkānu, ķirbju, svaigo kāpostu, bet 1/2 gl. biešu sulu.
   Pavasarī: pa glāzei dienā zaļumu sulu: nātru, virzas,
   vārpatas, gārsas —
   vai no katras vai no visām kopā. Visu vasaru turpina zaļo sulu un vēl kādu periodu 50 g ziemā māllēpju sulu, it sevišķi tie cilvēki, kuri ir alerģiski, diatēznieki.
   Ūdensdziedniecība:
   a) ar vai bez ēšanas, kaut vai 1 x nedēļā atslodzes dienā dzeram destilētu vai degazētu (2 x vārīto pa 10 min.) ūdeni. Šādā ritmā —
   vai nu ik stunda 12 x dienā pa 1 gl., vai 6 x dienā ik divās stundas pa 2gL;
   b) kustošā ledus princips — kaut vai pāris kubikus dienā nosūkāt ledusgabaliņus vai lāsteku;
   c)   sudrabūdeni — 100 g dienā;
   d)   no rītiem noberzties ar slapju dvieli;
   e)   Šarko duša;
   0 zemūdens masāža, ūdenskritums;
   g) peldēšana.
   Ārstnieciskais uzturs
   Pilnīgi izslēgti maize, kartupeļi, sāls, baltie milti, cukurs, buljoni, kafija.
   Pirms ēšanas: 20 pil. kukurūzas drīksnu tinktūras, 20 pil. struteņu tinktūras, "Salveo" uz 200 g zāļu tējas, 1 lējk. smiltsērkšķu eļļas, mū­mija, sula 1 gl.
   Brokastīs: rupja maluma miltu biezputra + kafija 1 tējk.
   Launagā: 1 tējk. medus, jebkuri biešu salāti no manas grāmatas "Daba dziedē, daba baro".
   Pusdienās: pildīti vai sautēti dārzeņi, veģetārās sakņu vai zaļumu zupas, pupas, zirņi, sēnes, zaļbarības salāti.
   Vakarā: ogas, augļi, rieksti, saulespuķes, ķirbju sēklas, ziedpu­tekšņi, 1 gl. uz nakti — sedatīva, nomierinoša zāļu tēja: apiņu (pa 7 dienām mainīt), nātres,
   baldriānu, madaras,
   vīgriezes, vībotnes.
   Aromātu dziedniecība
   Minimālais būtu uz nakti 5 min. ošņāt baldriāna pudelīti un 5 min. joda pudelīti. Atjaunojas endokrīnā un nervu sistēma, tīrās orga­nisms, jo ēteriskās eļļas caur mutes vai deguna gļotādu uzsūcas asi­nīs un šīs gaistošās vielas aizlido prom kopā ar jūsu negatīvajām enerģijām, ko izdala jebkura slikta doma vai slims orgāns. Pozitīvi lā­dēts organisms tiks ar sevi galā. Pat sirmi mati atgūst krāsu no baidi i āna inhalācijām un "Salveo" pulvera, kur no 80 augiem ap 60 u ai ēteriskām eļļām. Vēl pa pilienam vairākas reizes dienā var izdz jebkuru ēterisku eļļu no aptiekas vai parfimērijas veikala: baltegles, piparmētru,
   mentola, krustnagliņu,
   lavandas, rožu,
   lauru, diļļu,
   citronu.
   Tas viss uzlabo vielu maiņu, it sevišķi resnuļiem.
   Arī pirtī jāgādā par šo ēterisko eļļu efektu, gan peroties ar slotu, gan lejot uz akmeņiem ēterisko augu tējas — tad organisms šīs eļļas elpos ne tikai ar degunu, bet arī ar visu miesu. Tādēļ pirts latviešu sē­tā bijusi tīrākā vieta, kur veda slimniekus un dzemdētājas.
   Arī māju tīra ar ēteriskiem augiem vai to eļļām, vai dedzinot ka diķa zarus (vai citas skujas), vismaz saulgriežos.
   Slimnieka gulta jākopj ar slapju drēbi, kur pie ūdens pieliets kaut vai terpentīns. Sevišķi tas jāievēro slimnīcās, lai nākošo slimnieku neielaistu iepriekšējo gadu slimnieku sakrātajā negatīvajā informāci­jas slānī, jo katra slimnieka izdalītā informācija saglabājas turpat 50 gadus. Tad kā lai cilvēks labi jūtas slimnīcā? Ielieciet tur veselu cil­vēku un rīt viņam būs temperatūra.
   To visu zinot, saprotams, cik svarīgi ir lietot garšaugus pie ēdie­niem — gan vitamīnu un minerālsāļu dēļ, gan arī energotīrīšanas dēļ.
   Neaizmirsīsim arī mārrutkus un sinepes!
   Smaržināsimies ar mums patīkamām (sevišķi dabiskas izcelsmes) smaržām.
   Biežāk smaržosim ziedus!
   Vannu kursi
   Arī vannas vēlams aromatizēt — lejiet klāt jebkuras tējas uzlēju­mu, t° — cik patīk — no viszemākās līdz visaugstākajai! Vannas il­gums — vismaz 20 min.
   Sirds un tromboflebīta slimniekiem vannas vēsas — ap 36-38°.
   Visefektīvākās vannas ir — vērmeļu, skuju,
   auzu vai to salmu (mainās ik pa 21 dienu!), siena smalkumu.
   Enerģētiskai tiesai klāt var piemest 2 saujas ekstrasensa uzlādēto parasto vai jūras sāli — tas procesu vēl paātrinās.
   Dziedēšana ar biostrāvām
   Vismaz 20 seansi un vismaz 1 x nedēļā. Retāk lielas nozīmes nav. Kaut gan daudz dod kaut 1 seanss, it sevišķi endokrīnajai sistēmai, aknām, aizkuņģa dziedzerim, nierēm.
   Kafijas un smēķēšanas atmešanas programma
   4 dienas dzeram "Salveo" pulveri 6 x dienā pa tējk., uzdzerot pa glāzei asinszāļu tējas, pēc tam pāriet uz 3 x dienā kā visi, un 6.-7. die­nā (maksimums) ir pretīgi uzsmēķēt vai iedzert kafiju. (Bet spēkā ir ari viss iepriekšminētais.)
   No nodaļas "Sezonas dziedēšana" ārstnieciskajām kūrēm varam ieteikt kaut vai pirmās 3 galvenās kūres:
   1)    sodas kūre — 28 d. pirms brokastīm dzert šādu šķīdumu: 1 tējk. sodas izšķīdina 1 gl. auksta ūdens, uzlej verdošu līdz 3/4 gl. un tūdaļ karstu dzer 0,5 st. pirms ēšanas;
   2)   kadiķu ogu kūre — no 3 -15 ogām dienā un atpakaļ;
   3)   dzērveņu kūre — 1 1 dzērveņu (vai irbenāju) samaļ un pievie­no 100 g medus. Lieto pa 1 tējk. pēc ēšanas.
   Norūdīšanās
   Aukstās ūdensprocedūras nav norūdīšana vien, bet, piemēram, ja uzlej spaini auksta ūdens uz galvas, tad šis ūdens savāc visu negatīvo informāciju, ko izdala sliktās domas un slimie orgāni un ievada to ze­mē. Tāpēc tie cilvēki, kas aplaistās, ir tik ilgi veseli. Pretējā gadījumā negatīvā enerģija krājas atkal.
   Nepareizi barotu cilvēku grūti norūdīt un otrādi. Mani 3 bērni nav speciāli rūdīti, bet slimojuši nav ne reizes līdz pat pilngadībai, un ār­stiem bija, ko brīnīties — neviens pat nav bijis saaukstējies, kaut no 8 mēnešu vecuma ar motociklu braukts, ka vējš svilpo un ne sausas vīles. Bet slikti nav, kam nav slinkums, berzēties ar slapju dvieli, ap­laistīties ar ūdeni — šis stresa moments jau arī ir nepieciešams. Mēs pārāk izlaidušies un nesavākti esam.
   Norūda jau arī gaisa un ūdens peldes, sevišķi jūrā un upē — nāk vēl klāt liels enerģijas lādiņš no kustīga ūdens.
   Mēs mīlam 2 min. uz nakti iziet ar kailām kājām sniegā. Tas ir brī­nišķīgi. Es saprotu latviešu zemnieku bērnus, kuri kailām kājām mī­lēja paskrieties pa sniegu. Nav aprakstāms enerģijas un prieka pieplū­dums pēc šīs pastaigas!
   Vingrošsfna
   Tā ir nepieciešama visiem, bet it sevišķi resnajiem — tā, kā mā­kam, ka tik kustamies un lokāmies, kaut gan pilnīgākajiem vajadzī­gāka tomēr ir jogas vingrošana. It sevišķi resnajiem vajadzīga vēdera prese, un nav labāka vingrojuma par lēnu kāju celšanu un nolaišanu, uz muguras guļot, kaut 20 reizes. Pabāžot kājas zem klavierēm, sēžot uz krēsla, nogulties un piecelties kaut 20 reizes.
   Fizioprocedūras
   Resnajiem parasti sāp mugura un kompleksā dziedniecība atjauno arī mugurkaulu. Šeit lieti noder viss, ko mums piedāvā fizioterapijas kabinets, kaut arī jūs to esat visu jau izmēģinājuši un nekas nelīdzē­ja. Nelīdzēja tādēļ, ka nebija kompleksa, ka uz to vien cerējāt. Bet ta­gad būs rezultāti.
   Adatu terapija
   Tā dara brīnumus. Bet skatoties, kas to dara. Satiku vjetnamieti — adatu terapeitu, kura tēvs arī ar to pašu nodarbojies, bet šis, naba­dziņš, 30 gadus mācījies šo mākslu, līdz nule sācis praktizēt. Nav ko salīdzināt ar mūsu "malačiem" — padomju dakteriem, kuri, nogājuši 15-30 dienu kursus, brauc mājās ar papīriem! Tas vjetnamietis lai­kam ir debīls, nelien galvā, jā? Cilvēks zina, cik švaks ir mūsu adatu meistars, sabakstīts guļ un domā: nez, vai trāpīja vai netrāpīja, un man ir grūti nācies palīdzēt tādiem, kuriem no šiem eksperimentiem palicis sliktāk. Laime, ja šis ārsts ir ekstrasenss, tas vismaz jūt pun­ktus pa meridiāniem, jo tie nav visi pēc bilžu grāmatas uzdurami. Katram cilvēkam tie ir plus mīnus savādāk izvietoti, it sevišķi resnu­ļiem. Tur tu esi kā tuksnesī.
   Tad jau labāk clektropunktūra, kad tu, cilvēks, vari pašķielēt uz aparātu un pārliecināties, ka trāpīts gan — iedegās lampiņa! Nu, tā cilvēks seko tam arī otrā dienā, līdz trešā vairs nē — tic dakterim. Tad ari cilvēks ir relaksēts un notiek dziedēšanās.
   Akupresūra
   Kaut gan es mācu cilvēkam akupresūra, kaut vai to minimālāko — 9 pirmos dzīvībai nepieciešamos punktus un resnajiem pret apetīti augšdelma vidū — uztaustiet zem pleca pa vidu muskuļu mīkstumā sāpīgu bedrīti un spiežiet bez žēlastības, ja gribat samazināt ēstgribu, visefektīvāk tomēr ir:
   dabiskā akupresūra.
   Latvietim tā vienkārši ir bijusi:
   1)   pirtī, kur viņš, nezinot, kur ir tie presūras punkti, sita ar bērza slotu pa tiem bez žēlastības, lai kur tie būdami! Un vēl pie tam ar ēte­risko eļļu efektu — bērzu lapām!
   2)   staigāšana basām kājām vai pastalām, vīzēs, kur pēdās kartes punkti labi izjuta zemes reljefu. It sevišķi milzu bioenerģētika nāca klāt no rasas. Bet zeme noņem negatīvo enerģiju un lieko elektrisko lādiņu, ar ko mokās daži cilvēki (viņiem raustās kājas, ja pats nekus­tina),
   3)    flečerējot — sīki barību sakožļājot, it sevišķi naturālo. Kožļā­jot, piemēram, burkānu, tas paspēj caur gļotādu atdot bioenerģiju un pie reizes presē visus punktus, kura ir tik daudz uz mēles un augsle- jām. Nu nekādi speciāli paņēmieni lielākoties vairs nav nepieciešami.
   Flečerēšana
   Tā ir sīka barības sakošana līdz šķidrai konsistencei gan tādēļ, lai nesakosta barība netraucētu kuņģi un zarnas, gan tādēļ, lai mēs ma­zāk ēstu un ietaupītu naudu, gan tāpēc, lai siekalas nonāvētu baciļus uz dārzeņiem un siekalu fermenti iedarbotos uz barību. Barība tad la­bāk izmantosies un nebūsim veltīgi tērējušies.
   Pirtis
   Kas gan nezina, ka pirtī mazgājas, bet retais iedomāsies, ka te vēl notiek:
   1)  akupresūra ar bērzu slotu,
   2)   norūdīšanās caur aplaistīšanos ar aukstu dušu vai ūdeni no ķipīša,
   3)   inhalācijas no bērzu slotas un no uzlējumiem uz akmeņiem,
   4)   ūdens iedarbība uz ādu, bet zem dušas arī enerģētiskā iedarbība,
   5)   masāža — ar mačalku un slotu,
   6)   relaksācija u.c.
   Džogings
   Tā ir lēnā, dozētā skriešana, kuru uzsāk šādi: šodien skrienu 1 min., rīt — 2 min., parīt — 3 min., un tā
   līdz 15, un pie tā var palikt. Ko tas dod? — energoaprites, asinsrites uzlabošanos, enerģijas patēriņu, sevišķi resnajiem, neorganiskais kaļ­ķis birst pa asinsvadiem uz leju (jo mēs taču ēdam pulveri "Salveo"). (Sabirst pēdās, tās kādreiz sāp —jāliek auksta ūdens kompreses vai rutka šķēles un jādzer pulveris vēl cītīgāk, kā arī destilētais ūdens, lai sāļi iziet ārā no pēdām!)
   Džogingu skrienam basām kājām un būs arī akupresūra. Atpūša­mies skrienot tad, kad nevaram vairs paskriet aizvērtu muti, sākam elst. Tas neder. Muti ciet! Un tā var uztrenēties tiktāl, ka maratonu var skriet ar aizvērtu muti un taisnu mugurkaulu.
   Elpa
   Tai jābūt seklai, virspusējai ar aizturi pēc izelpas 60 sekundes. Un ne tikai sēžot, bet pie slodzēm. Teiciens "Elpojiet dziļi" ir viens no komunistu genocīda paveidiem pret tautām. Un šis teiciens galīgi ne­attiecas uz jogas elpošanas vingrinājumiem.
   Stāja
   Kad būs pareiza stāja un elpa, vielmaiņas procesi normalizējas, un arī liekais svars zūd. Mugurkaulam vienmēr jābūt taisnam un cilvēks nedrīkst ejot ļodzīties, bet tam skaisti jānes savs augums, stalti! Un šī savāktība jāsaglabā arī pie slodzēm, pat baletā, sportā.
   Homeopātija
   Ari homeopātija mums var piedāvāt savus preparātus aptiekā. Tie, protams, ir brīnišķīgi, neuzbāzīgi un efektīgi. Pamēģiniet arī tos pie­vienot kompleksam!
   Hipnoze
   Man pāris reizes ir nācies hipnotizēt, labi izdodas — gan zālē, gan individuāli, bet man gribas, lai cilvēks var tikt galā ar sevi pats. Pa­šam jābūt kungam pār sevi! Neviens darbs nav palicis bez rezultā­tiem, tā arī šis. Tik uz priekšu, līdz galīgai uzvarai!
   Dabiskie līdzekļi kosmētikā
   Visām un visiem gribas būt skaistiem un ar labu sejas ādu, bet no ārpuses vien ko labot nav iespējams, jo āda — tā ir endokrīnās sistē­mas apgabals. No tā izriet, ka, pirmkārt, jāsaved kārtībā dziedzeru sistēma, it sevišķi tie dziedzeri, kuri atbild par tīrību un atindēšanu organismā — aknas un nieres. Visas aplamības organismā nāk no zar­nu trakta un, ja tur nebūs kārtība, tad par samtainu un rožainu sejas ādu nav ko sapņot. Lai to realizētu, jāatsakās no rafinētām baudvie- lām — cukura, baltiem miltiem, sāls, kafijas, buljoniem, bet dāmām šķiet neizpildāmi priekšnoteikumi un viņas ziedo šim baudām ne ti­kai savu veselību (zobus utt.), bet arī eksterjeru. Ir tomēr, kas mani klausa un dara visu manā grāmatā "Daba dziedē, daba baro" ieteikto un atgūst savu eksterjeru, tanī skaitā pal sejas jaukumu, nereti labāku, nekā tas bijis jaunībā pie aplamībām. Šie tālākie padomi sejas ādas kopšanai domāti tām dāmām, kuras ar savām narkomāniskām tieksmēm tikušas galā un picslēgušās manam AK, tad šie ārējie pasā­kumi daudz līdzēs.
   Labu veiksmi! — Ilze Jansone
   Ādas tīrīšanas līdzekļi
   Jebkura tipa ādu attīra, aizsargā no izžūšanas, dara mīkstu, elastī­gu — mazgāšana ar augu eļļu. Samērcē vates tamponu karstā ūde­nī, nospiež, tad iegremdē to olīvu, saulespuķu, kukurūzas vai persiku eļļā. Norīvē ar to seju un kaklu. Pēc 1-2 minūtēm noņem eļļu ar tam­ponu, kurš samērcēts zāļu novārījumā, tējā, vai sliktākajā gadījumā ūdenī, kurš uz pusēm sajaukts ar augļu sulu.
   Tīra, mitrina, baro, atbalina ādu, mazina vasaras raibumus — mazgāšana ar svaigu krējumu, skābu pienu, rūgušpienu, kefīru. Jo taukaināka un raupjāka āda, jo skābāks piena produkts jāizvēlas. Va­tes tamponu samērcē skābajā piena produktā un norīvē seju. Maina tamponu un norīvē vēlreiz. Katru nākamo tamponu samērcē vairāk. No pēdējā izspiež visu un noņem lieko skābo piena produktu.
   Ja āda sausa, noskalo seju ar ūdeni, uzklāj barojošu krēmu. Ja āda taukaina — atstāj skābo pienu līdz rītam.
   Mazgāšanās ar auzu pārslām tīra, likvidē melnos punktus, savelk poras, dara taukainu ādu elastīgu, svaigu un gludu.
   Pārslas samaļ kafijas maļamā mašīnā vai gaļasmašīnā. Pievieno uz 1 glāzi pārslu 1 tējkaroti sodas, labi sajauc un glabā stikla traukā. Mazgāšanai ņem 1 ēdamkaroti, pielej ūdeni vai skābu pienu, līdz vei­dojas putriņa, un uzliek uz sejas un kakla. Kad maska sāk slīdēt pa ādu, nomazgā ar siltu, pēc tam remdenu ūdeni.
   Losjoni adas tīrīšanai
   Medus losjons jebkurai ādai
   3 tējkarotes medus, 1 tējkarote glicerīna, 1 deserta karote šņabja (40% spirta) 1/3 glāzes destilēta ūdens. Sajauc medu ar glicerīnu, pie­vieno ūdeni, tad šņabi. Losjons likvidē ādas lobīšanos, dara to sam­tainu un mīkstu.
   Kožlapiņu losjons sausai ādai 3 glāzes sārto rožlapiņu aplej ar persiku vai nv.v ' iu eļļu, lai tās pār­klātu, sautē traukā ar ūdeni un sasilda, līdz "'ii izzūd sārtā krāsa. Lo .jons brīnišķīgi tonizē ādu.
   Krēmi
   Kumelīšu krēms sausai un normālai ādai
   1  ēdamkaroti kumelīšu ziedu aplej ar 1/2 glāzi verdoša ūdens, nostā­dina 2 stundas, tad nokāš. Ņem 50 g sviesta, 2-3 tējkarotes rīcinelļas, 1/2 tējkaroti glicerīna, 1/4 glāzi kumelīšu izvilkuma. Sviestu kausē tvaikos, maisot pievieno pārējos produktus.
   Šķidrs krēms novecojušai ādai
   3 citronu mizas sasmalcina, uzlej 1 glāzi verdoša ūdens, nostādina 8-10 stundas, tad nokāš caur marli un labi nospiež. Izvilkumam pie­vieno 1 tējkaroti medus, 1 tējkaroti augu eļļas, 1 citrona sulu,
   2   ēdamkarotes svaiga krējuma un 1/2 glāzi rožu lapiņu, jasmīnu vai baltās lillijas izvilkuma.
   Krēms sausai savītušai ādai
   Ņem vienādās daļās nātru lapas, pīlādžus, pētersīļus, sarkanās jāņ­ogas, jasmīna ziedlapas un rozes, izmaļ caur gaļasmašīnu. Pieliek 50 g sviesta, 10 g bišu vaska, 1 ēdamkaroti augu eļļas, izkausē tvai­kos Pievieno maisījumam 1 tējkaroti "A" vitamīna eļļā un 10 g augu.
   Augu krēms jebkurai ādai
   Ņem 2 ēdamkarotes augļu vai ogu — jāņogas, sarkanos pīlādžus, ai­vu, zemenes, sajauc ar 1 olas dzeltenumu, 1 tējkaroti sodas, I tējkaroti augu eļļas, pievieno 1 tējkaroti kampara spirta.
   Barojošs, atbalinošs gurķu krēms
   Ņem 15 g baltā vaska, 50 g mandeļu eļļas, gurķi tīra, saberž uz smal­kās rīves. Tvaikos izšķīdina lanolīnu, pievieno eļļu un gurķu masu. Pēc tam pārklāj trauku ar alumīnija lapiņu un uzliek uz vājas uguns. Pēc 1 stundas noņem. Maisījumu samaisa, filtrē, atdzesē un sakuļ.
   Mitrinošs krēms-želeja taukainai ādai
   50 g medus, 80 g glicerīna, 6 g želatīna, 1/2 glāzes ūdens. No sāku­ma iemērc ūdenī želatīnu, tad pievieno glicerīnu. Iegremdē trauku traukā ar karstu ūdeni un izšķīdina. Maisījumu atdzesē un sakuļ.
   Kosmētiskās maskas
   Uzliek apvidū zem zoda, uz deniņiem, no augšlūpas virzienā uz auss ļipiņu, no deguna muguras uz deniņiem. Ap acīm neliek, te uz­smērē barojošu krēmu. Masku uzliek ar pincetīti, sūkli, birstīti, vates tamponu vai rokām.
   Maskas visefektīvākās pēc tvaika vannas. Darbības ilgums 20-30 minūtes. Pēc maskas uzlikšanas jāatslābinās un jāsaglabā miers. Se­jai jābūt nekustīgai. Jānoņem maska viegli, bez piepūles. Maskas liek 1-2 reizes nedēļā (kurss ir 15-20 procedūras).
   Olas dzeltenuma maska
   1 olas dzeltenumam pievieno 1/2 tējkarotes medus tumšā krāsā (gri­ķu vai miežu), 3^4 pilienus augu eļļas, 10 pilienus citronu sulas. Sa­kuļ, pieliek 1 tējkaroti maltu auzu pārslu. Maska tīra un baro ādu un regulē ūdens balansu.
   Barojoša, tonizējoša maska
   1 olas dzeltenumam pievieno 100 g krējuma, pievieno citronmizu pulveri no 1 citrona, atstāj slēgtā traukā. Pēc 15 minūtēm pievieno 1 tējkaroti augu eļļas, sajauc. Uzliek uz ādas, atstāj līdz izžūšanai.
   Masku nomazga ar pētersīļu ūdens izvilkumu. Nobeidz procedūru ar aukstu kompresi.
   Barojoša un mitrinoša medus maska
   Vajag tiem, kam lobās āda. 100 g medus, 2 olas dzeltenumus, 100 g augu eļļas sajauc un viegli pasilda. Masku liek vairākos paņēmienos ar intervālu 5-7 minūtes, nomazgā ar vates tamponu liepu lapu (zie­du) izvilkumā.
   Tonizējoša maska ar plūkša izvilkumu
   Mīkstina un tonizē jebkuru ādu. Ņem 1/2 krūzi piena, 2 ēdamkarotes auzu pārslu un tik pat plūkša ziedu izvilkumu. Pārslas vāra pienā tā, kā vāra putru. Kad maisījums kļūst mīksts, pievieno plūkša izvilku­mu. Iegūto masu vēl siltu uzliek uz kakla un sejas biezā kārtā. No­mazgā ar siltu ūdeni, tad seju skalo ar remdenu.
   Biezpiena maska
   Baro, mitrina, atbalina ādu. Gatavo no biezpiena, olīveļļas, piena un burkānu sulas. Komponentus ņem vienādās daļās, labi sajauc un uz­liek uz sejas biezā kārtā. Noskalo ar siltu ūdeni, pēc tam norīvē seju ar ledus gabaliņu.
   Barojoša gurķu maska
   Vītušai, nogurušai ādai derīga maska no 1 ēdamkarotes gurķu sulas, 1 ēdamkarotes bieza krējuma, 20 pilieniem rožūdens. Visu sajauc. Klāj masku biezā kārtā. Noņem ar mitru dvieli, norīvē ar rožūdeni.
   Barojoša, mitrinoša maska no ogu sulas
   1-2 krūzes zemeņu vai jāņogu sulas, 1 deserta karote lanolīna un au­zu pārslu pulvera. Izšķīdina lanolīnu ūdens vannā, tad pievieno pār­slu pulveri, sakuļ masu līdz vienveidīgai, turpinot kult, pievieno sulu.
   Maskas taukainai ādai
   Olbaltuma maska
   Savelk poras, izgludina krunkas, atbalina ādu, 1 olbaltumu kuļ, līdz saputo, tad kuļot pievieno 1 tējkaroti citronsulas. Putas uzliek uz se­jas ar pindzeli, tad nākošo kārtu. Nomazgā ar siltu, pēc tam aukstu ūdeni.
   Olbaltuma maska vltušai porainai ādai
   1    olbaltumu, 1 tējkaroti citronsulas, 2 citronu mizu pulveri,
   2  tējkarotes maltu auzu pārslu. Sakuļ olbaltumu, pievieno citronsulu, citrona mizu, tad auzu pārslas. Noņem masku ar siltu kompresi. Tad noskalo seju ar aukstu ūdeni.
   Tonizējoša medus maska
   1 olbaltumu, 1 tējkaroti medus, tik pat piena un citronsulas. Sakultam olbaltumam pievieno visu pārējo. Var pievienot auzu pārslu pulveri. Noņem masku ar siltu kompresi. Noskalo ar kumelīšu izvilkumu.
   Medus - olu maska
   Baro, mitrina, tīra ādu. Gatavo no 2 olu baltumiem, 30 g medus, 1/2 tējk. mandeļu vai persiku eļļas, 2 ēdamkarotēm auzu pārslu pul­vera. Olbaltumu sajauc ar medu un eļļu, līdz medus vienmērīgs, pie­vieno auzu pārslu pulveri. Masku noņem ar siltu kompresi, pēc tam ar remdenu kompresi.
   Maska ar ārstniecības augiem
   Tīra ādu, sašaurina poras, uzlabo asinsriti. Gatavo no kumelītēm, liepziediem, plūkšu izvilkuma vienādās daļās, medus un auzu pārslu pulvera. Ņem 1 ēdamkaroti augu, aplej ar 1 glāzi verdoša ūdens, no­stādina 10 min., nokāš. Siltam novārījumam pievieno 1/2 tējkaroti medus un auzu pārslu pulveri, līdz dabū putru. Nomazgā masku ar siltu ūdeni, skalo ar remdenu.
   Biezpiena - medus mitrinoša maska
   Tonizē ādu, sašaurina poras. Ņem 2 ēdamkarotes biezpiena, 1/2 tējkaroti šķidra medus un olu. Biezpienu sajauc ar medu, pieliek olu un sakuļ. Masku noņem ar siltu, tad skalo ar aukstu ūdeni.
   Normālas ādas kopšana
   Galvenais šādu ādu nepāržāvēt. Jātīra 2 reizes dienā. Pēc mazgā­šanas norīvē ar tualetes ūdeni vai augu izvilkumu. Uz vēl mitras ādas uzklāj krēmu. Tas aizsargā no vēja, saules un putekļiem.
   1 reizi nedēļā barojoša maska. Sākumā nomazgā seju, uzliek kompresi, pēc tam masku.
   Taukainas ādas kopšana
   Taukaina āda izskatās raupja, spīdoša, atgādina apelsīna mizu. Veidojas melni punkti. Galvenais — regulāri tīrīt šādu ādu ar līdzek­ļiem, kuri normalizē ādas tauku dziedzeru darbību. Tīra 2 reizes die­nā. Rītos, vakaros mazgā ar skāba piena produktiem vai auzu pārslu pulveri. Pēc tam ar vates tamponu, kas samērcēts tējā, kliņģerīšu, sal- vijas, ozolmizu, māllēpju izvilkumā. Pēc tam uzklāj mitrinošu un ba­rojošu krēmu. 2 reizes nedēļā attīrošas maskas.
   Sausas ādas kopšana
   Attīra 2 reizes dienā.
   No rīta attīra ar šķidru krēmu, augu eļļu, tualetes pieniņu, tad no­rīvē ar liepziedu, altejas sakņu, linsēklu tonizējošiem izvilkumiem. Uz mitras ādas uzklāj krēmu, pēc 15-20 min. krēma pārpalikumu no­ņem ar salveti.
   Vakarā tīra ar kosmētisko pieniņu vai krēmu, 2 reizes nedēļā ba­rojošas un mitrinošas maskas.
   Jaukta tipa āda
   Nomazgā ar ziepēm un ūdeni. Tīra ar zāļu novārījumiem. Kliņģe­rītes, piparmētras, salvijas. Vakarā izmanto tīrošus krēmus, kumelī­tes, izvilkumu, tējas. 2-3 x tīra ar vates tamponu, samērcētu pienā. Kur āda taukaina, izmanto receptes taukainai ādai, sausās vietās — sausai ādai.
   Ābolu maskas dara sejas ādu mīkstu, maigu, atsvaidzina to. Sarī­vē ābolu un uz 20 min. uzliek masku, pēc maskas noskalo seju auk­stā ūdenī.
   Sautētu vai svaigu, sarīvētu kāpostu maska dara sejas ādu maigu un elastīgu.
   Raugs dara sejas ādu maigu, elastīgu. Taukainai ādai raugu izšķī­dina siltā ūdenī bieza krējuma konsistencē, sausai ādai — eļļā. Pēc maskas noņemšanas seju nomazgā siltā kumelīšu novārījumā.
   Ar bērzu lapu uzlējumu mazgā sejas ādu un skalo taukainus matus.
   1 gl. bērzu lapu uzlej 1 1 verdoša ūdens un ļauj 10-20 min. piesā- tināties, dzer 1 glāzi.
   Ar nātru un ievu mizu uzlējumu (uz pusēm) ārstē blaugznas, vei­cina matu augšanu. 2 ēdamk. nātru lapu un 2 ēdamk. ievu mizas pul­vera aplej ar 1 1 verdoša ūdens, nostādina 20 min., dzer 1 gl. dienā, skalo matus.
   Linsēklas samaļ pulverī, uzvāra ar ūdeni, veidojas putriņa. Siltu liek uz sejas kā tīrošu masku. Maska jāapstaro ar zilo lampu 10 min. Ļoti jūtīgai ādai gatavo kompresi, vienādās daļās ņemot linsēklas, kliņģerītes, ķimenes, visu ņem pa 1 ēdamk. un aplej ar 1 1 verdoša ūdens.
   Asinszāle satur fitoncīdus, imanīnu un tādēļ ārstē iekaisumus, sa­aukstēšanos, ilgi nedzīstošas brūces, apdegumus, aptur asiņošanu — iekšējo un ārējo.
   Asinszāles uzlējumu izmanto sejas kompresēm jūtīgai ādai, pin­nes smērē ar asinszāļu tinktūru 2 ēdamk. uz 1 1 ūdens.
   Pētersīļu uzlējums ir laba komprese iekaisušai ādai un maisiņiem zem acīm. Pētersīļi satur "skaistuma" vitamīnu — vitamīnu "A".
   Sejas ādas balināšanai sasmalcina pētersīļu lapas, pievieno dažas karotes rūgušpiena un iegūto masu klāj uz sejas. Pēc 20 min. masku no­ņem, seju nomazgā ar kumelīšu novārījumu, ieziež ar taukainu krēmu.
   Lai atsvaidzinātu sejas ādu un novērstu pigmentācijas plankumus, ieteicams rītos un vakaros seju notīrīt ar pētersīļu novārījumu (3 ēdamk. sasmalcinātu pētersīļu lapu 15 min. vāra 200 gramos ūdens, izkāš, atdzesē, samērcē tamponu un nomazgā seju). Ja jūs gri­bat patīkamu sejas krāsu, pagatavojiet novārījumu no 0,5 1 ūdens un saujas pētersīļu lapu. Novārījumu izkāš un, neļaujot tam atdzist, seju norivē ar apļveida kustībām ar samērcētu tamponu 3 x dienā. Āda kļūst gluda un svaiga, ja novārījumam vēl pievieno 1 citrona sulu.
   Sausai sejas ādai ieteicamas karstas kompreses, ko veido no pēter­sīļu un diļļu novārījuma (1:1). Vairākkārt salokiet un noklājiet ar to seju un kaklu uz 20 min.
   Liliju sīpoli, izvārīti pienā, ārstē vasarsraibumus. No tiem izgata­vo barojošus krēmus.
   Matu izkrišana
   1)  Kosu novārījums — 1 ēdamk. uz 1 gl. ūdens. Arī acu kompresēm.
   2)   Vīgriezes.
   3)   Lupstājs — salātos vai uzlējumos.
   4)   Valriekstu lapas — 5 ēdamk. uz 1 l ūdens.
   Pret pinnēm: 2 daļas pelašķi, 1 daļa kumelīšu ziedu — ādas kop­šanai un pinnēm.
   Ar valriekstu lapu stipru novārījumu — 15 ēdamk. uz 1 1 ūdens, krāso matus tumšus.
   Bērzu lapu tēja arī ir ļoti veselīga, ārstē vitamīnu trūkumu, tūsku, žultspūšļa slimības, nieru slimības, saaukstēšanos, astmu, ādas slimī­bas, locekļu iekaisumus, reimatismu, podagru, ekzēmu, čūlas, nomie­rina nervus. Reimatismu ārstē arī ar svaigu lapu apliekamiem, pel- dēm. Ne velti pirtī daudzas tautas peras ar bērzu slotām — tā ir reizē inhalācija, bērza tvaikus arī ieelpo.
   Bērzu lapu novārījumu jau no seniem laikiem izmantoja matu kopšanai, jo tajā atrodas visas aktīvās vielas, kas nepieciešamas ma­tu kopšanai un attīstībai, saponīni attīra galvas ādu no atmirušajām ragšūnām, ēteriskās eļļas stimulē asinsriti, miecvielas stiprina ādas virskārtu.
   Bulgāru dermatologi un kosmētiķi bērzu pumpurus un lapu mizu novārījumu iesaka sejas maskām. Novārījumam pieliek kartupeļu miltus un rožu augļu pulveri, masu sasilda, uzklāj uz sejas uz 20 min.
   Ar bērzu darvu ārstē ādas ekzēmas, kašķi. Tā ietilpst vairākās dziedinošās ziedēs, ari Višņevska.
   Bērzu aktīvo ogli lieto pa 2 tabletēm 4 x dienā saindēšanās gadī­jumā, pret meteorismu.
   Bērzu sula ir atspirdzinošs un tonizējošs līdzeklis, ārstē kuņģa sli­mības.
   Lai atveseļotos, jāpazīst arī sevi, nemaz nerunājot par to, ka dzied­niekam jābūt labam psihologam un pedagogam, it sevišķi, ja tas at­tiecas uz bērniem — īpaši savējiem. Tādēļ mūsu ģimenē bērni krāj dažādus psiholoģiskus testus, bet "kronis visam" bija tas tests, ko mums lika izpildīt izcilā psiholoģe Silvija Fricberga. Tas sastāvēja no 180 jautājumiem, kuri brīžam likās pavisam neloģiski un jāatbild bi­ja spontāni, bez domāšanas. Mēs pukojāmies, tos pildot, jo 3 atbildes uz katru jautājumu nepauda mūsu domas, bet 4. nebija. Bet kāds bija mūsu pārsteigums, kad lasījām savus raksturojumus pēc šiem it kā stulbajiem jautājumiem, tas nebija aprakstāms! Mēs bijām burtiski šokā, jo par sevi kaut ko tādu dzirdēju pirmo reizi mūžā. Katrs mēs otru raksturojam, es vienmēr esmu raksturota neobjektīvi (izņemot mana vīra spriedumus). Šeit nebija ne ko pielikt, ne atņemt. Tas ir pil­nīgi objektīvi — lūk, tāda es tiešām esmu.
   Šobrīd Jūs esat pārliecināta par sevi, optimistiski noskaņota un ap­mierināta ar dzīvi. Jūs tiekat ar to galā.
   Savas intereses Jūs virzāt uz pasauli ap Jums. Galvenokārt Jūs in­teresē cilvēki, sabiedrība, bet arī lietas un apstākļi.
   No grūtām un sarežģītām situācijām Jūs nebaidāties. Jūs esat pār­liecināta par savu spēku. Jums piemīt izteikta tieksme pēc asiem pār­dzīvojumiem un stipri paaugstināta nosliece uz risku. Var pat sacīt, ka parastās dzīves situācijas Jūs neapmierina. Jūs mīlat pārmaiņas, labprāt eksperimentējat. Jums nav nekādu aizspriedumu, nav tieksmes moralizēt, nav respekta pret tradīcijām. Jūs esat kritiski no­skaņota pret esošo, ar prieku apsveicat jaunievedumus, mīlat neparas­tas situācijas un piedzīvojumus.
   Jums patīk sabiedrība, patīk būt cilvēkos, piemīt drosme, izlēmī- gums un impulsivitāte. Jūs esat gatava sadarboties ar nepazīstamiem objektiem un apstākļiem, iekšēji neatkarīga, brīva no bailēm, sa- springtības, neveiklības un kautrības. Citiem vārdiem sakot, Jums pil­nā mērā piemīt sociālā drosme.
   Jums raksturīgas bagātas emocionālās reakcijas. Daudz laika Jūs pavadāt sarunās.
   Nejutība pret neveiksmēm, šai ziņā pat zināma "biezādainība" Jums palīdz pārvarēt daudzas grūtas situācijas dzīvē, bet jūs esat ne­uzmanīga pret detaļām, ignorējat briesmu signālus, tāpēc varat iekļūt kritiskās situācijās, tomēr tas jūs neuztrauc (vai, pareizāk sakot, tikai patīkami satrauc).
   Impulsīva, pat avantūristiska, — Jūs tomēr esat vienlaicīgi ļoti jū­tīga, labsirdīga, pat cēlsirdīga, emocionāla un artistiska. Jums piemīt liels emociju smalkums — neparasti liels tik drošam un atraisītam raksturam.
   Jums piemīt arī aktīva interese par pretējo dzimumu.
   Vispār Jūsu raksturs ir ļoti spilgts.
   Labi attīstīta iztēle. Savu ideju pārņemta, Jūs varat kļūt pavisam nevērīga pret praktiskiem jautājumiem. Jums piemīt artistiskā domā­šana, t. i., domāšanas procesā Jūs balstāties ne tik daudz uz objektīvo realitāti un atmiņu, cik uz subjektīvām izjūtām, vēlmēm un at­tieksmēm. Ar visu pasauli Jūs dibināt gluži personiskas saites.
   Jums piemīt spēja ignorēt vispārpieņemtās normas, nepievērst vē­rību ikdienišķām lietām vai censties tās pielāgot savai iztēlei. Tāpēc Jūs reizēm iekļūstat nereālās situācijās. Jūs spējat aizrauties ar māk­slu, zinātni un reliģiju, un tam visam Jūsu skatījumā piemīt mazliet fantastiks raksturs.
   Pati nopietnākā Jūsu iekšējā pretruna ir: no vienas puses, liela iekšēja neatkarība, nejutība pret līdzcilvēku nosodījumu, grupas pra­sību ignorēšana un, no otras puses, pieķeršanās grupai, orientācija uz sociālo atzinību. Jūs pat ekstraverta (komunikabla) esat ne tik daudz pēc dziļi iekšējas ievirzes, bet gan tāpēc, ka Jums ļoti nepieciešama citu cilvēku atzinība. Pilnīgi iespējams, ka Jūs, vienlaicīgi tiecoties pēc sociālās atzinības, tīšuprāt izaicināt līdzcilvēkus, lai tie Jūs noso­dītu, aprunātu, nepieņemtu un tml. Tas ir kaut kas līdzīgs nemitīgai savu spēku un iespēju pārbaudei cilvēcisko mijattiecību plāksnē.
   Jūs ļoti labi protat ar gribasspēku pakļaut sevi, apzināti un precīzi kontrolēt savu rīcību, bet Jūs nespējat dzīvot bez pārdzīvojumiem un riska.
   Neraugoties uz to, Jums raksturā netrūkst sievišķības, galvenokārt sapņainības un emocionālas izsmalcinātības dēļ.
   Minētā rakstura iekšējā pretruna nepadara Jūs nervozu un sa­springtu. Neskatoties uz bagātajiem pārdzīvojumiem, dziļi iekšēji Jūs esat mierīga, atbrīvota, labi adaptētā un ļoti tālu no stresa. Te daļēji Jums palīdz fakts, ka Jūs nesaistāt sevi ar vispārpieņemtajām nor­mām. Tas padara Jūs brīvu un neatkarīgu. Tomēr, par cik Jums pie­mīt paaugstināta tieksme pēc līdzcilvēku atzinības, ir risks nokļūt "sliktu draugu" ietekmē. Pie tam Jums tā nebūs "vāja rakstura" iz­pausme. Pieķeroties morāli un ētiski nepareizi orientētiem cilvēkiem, Jūs spējat tos fantastiski idealizēt, viņu uzvedību akceptēt un nereālā gaismā redzēt šo cilvēku, sabiedrības un Jūsu savstarpējās attiecības. Turklāt Jūsu sociālā drosme var virzīt Jūs uz neapdomīgu rīcību.
   Tāpēc iemīliet labus cilvēkus, bet, ja tā neiznāk, tad kādu "ideāl- tēlu" Jūsu iztēle spēj noturēt dzīvīgu Jūsos un nemitīgi seko tatn. Tas palīdzēs pareizi veidot attiecības arī ar "reālajiem" cilvēkiem.
   Ja gribat šādi testēties — zvaniet mums — 432315 vai ejiet uz LVU pie psihologiem.
   Dekorēšanas pamatprincipi
   Kursus pasniedzot, novēroju, ka gandrīz neviena kursante neprot nodekorēt ne ēdienu, ne galdu. Izņēmumi bija mākslinieces, paras­ti — keramiķes. Kā tas nākas? Pat lielās viesībās uzaicinātās saimnie­ces nedekorē galdu, uzmet ko bļodai centrā (labākajā gadījumā) un tik liek galdā. Griestus šķiet sasniegušas tās, kuras no redīsiņa prot iz­griezt rozīti, it kā šī redīsa kropļošana būtu liels gods. Kad lieku de­korēt salātu bļodas, visas kursantes bailēs atkāpjas, lai tik viņām tas nav jādara un parastais arguments ir: "Es nemaz to neprotu, jo nepro­tu zīmēt, un man nav mākslinieces talanta." Bet tām, kas cenšas de­korēt, ir viena kopēja nelaime — viņas jauc pulciņus, kuros darbo­jas — kulinārijas ar keramikas. Tur ir liela atšķirība — ko var atļau­ties keramikas pulciņā vai kursos, to nevar kulinārijas kursos. Nav lielāka grēka kā rotaļāties ar ēdienu — graizīt un kropļot dārzenīšus, veidot no tiem cālīšus un citas skulptūriņas un vēl lepni ar to lielīties. No cepumu mīklas cep cālīšus un bizmārītes, taurentiņus, kuriem vis­pirms pie galda norauj spārniņus, tad kājiņas, tad nokož galviņu un brīnās, ka pļavā šis sadistiņš dara to pašu. Kad latviešu cilvēks tā ir mērkaķojies? Visur un ari šeit valdījusi vienkāršība un pieticība.
   Ikdienā ēdienus nav jādekorē, to vienkārši un glīti pasniedz galdā, jo nekas nav jādara, lai pavairotu apetīti — tas ir grēks. Tādam, kurš nav izsalcis, pie galda nemaz vispār nav jānāk — jāstrādā, līdz parā­dās izsalkuma sajūta, nevis jāuzbudina dažādiem līdzekļiem apetīte mākslīgi, un viens no līdzekļiem ir dekorēšana, cita lieta — svētku galdi. Tas var būt vienkāršs, bet glīti nodekorēts gan, lai būtu svētku sajūta, lai būtu kas neikdienišķs, acīm patīkams, garšīgs, ko našķē- ties, jo paēst jau var katru dienu mājās. Ciemos nāk mieloties, ko neēd katru dienu un tādēļ pirms interesantiem ēdieniem mēdz "aiz­bāzt" ciemiņus ar kartupeļiem, gaļu un štovētiem kāpostiem. Neviens jau trīs dienas pie mieta piesiets nav bijis, kā čigāns saka — vai ne­ēdām, kad bija un vai neēdīsim, kad būs? Bet mēs esam izēdājtauta un lielīšanās ir mūsu mīļākā nodarbošanās, diemžēl — pat ciemos.
   Kā tad dekorēt galdu tiem, kam uz to nemaz nav talanta? — Dalī­šos pieredzē, jo arī man nemaz nav zīmēšanas talanta: es šodien uzzī­mēju bērnam kaķi un rīt viņam saku, ka tā ir cūka, tad varat iedomā­ties, kā es zīmēju, bet manis klātie galdi ir visskaistākie, kādus jebkad nācies redzēt pat ārzemēs. Kāpēc un kā — to tūdaļ jums iemācīšu.
   Pirmais noteikums ir — sagādāt un sastrādāt materiālu. Nu, bez tā nu gan nekas nesanāks! Mani bieži pieaicina pie galda kā lielu spe­ciālisti un lūdz arī to nodekorēt, bet materiāla nekāda — iedod vienu tomātu un gurķi un gaida, kas būs, — cilvēkiem elementāri trūkst lo­ģiskas pieejas, jo no visa tā mūs komunisma rēgs ir smalki atradinājis.
   Tātad — ko mēs sagatavojam un kā, teiksim, visdrūmākajā laikā, kā cilvēki uzskata — ziemā, un parādīsim, cik tas ir bagāts laiks, pro­tams — skudrām! Siseņiem jau ne.
   Materiāls Kā sagatavojam
   Skābi (svaigi) gurķi ripiņās, pusripiņās, tūtiņās, stienīšos, sīki. Konservēti tomāti u.c. veseli.
   Olas tūtiņās, ripiņās, visu kopā un atsevišķi
   dzeltenumus un baltumus, daiviņās.
   Biete sīki, stienīšos, zvaigznītes, spirāles.
   Rutki un svaigi tomāti sarīvēts uz smalkās rīves vai skaidiņās,
   ripiņās, daiviņās, sīki. Zaļie zirnīši veseli.
   Svaigi burkāni uz sīkās rīves skaidiņās, stienīšos,
   pusripiņās, ripiņās. Vārīti burkāni tūtiņās, mazos kubiciņos.
   Selerijas, pētersīļi veseli, pa vienai lapiņai, sīki sagriezti.
   Zaļumi, loki
   Mazas, sālītas sēnītes veselas.
   Vārītas pupas Melnie pipari
   Saldie pipari veseli, sīkos kubiciņos, strēmelēs.
   Konservēti saglabātas
   vai saldētas zemenes veselas.
   Āboli daiviņās, kubiciņos.
   Sīpol gredzenos.
   Vārīta atdzesēta ūdens ogas — dzērvenes, brūklenes, irbenāji,
   bārbales, smilšērkšķi, aronijas, pīlādži.
   Tā, nu materiāls būtu sagatavots, atliek padomāt, kur to likt lietā. Vispirms — par kompozīcijas stilu. Var veidot simetriskas un nesi­metriskas kompozīcijas, operējot ar krāsām un formām, kas nu ir tik bagātīgi sagatavotas. Liela loma ir trauku formai.
   Lūk, pāris zīmējumi ierosmei apaļiem traukiem — lēzeniem un dziļākiem.
   Centrā zaļumu pušķītis, apkārt tam vai nu ābolu, vai tomātu daiviņas.
   Parasti, salātus liekot bļodās, mali­ņas paliek ne visai glītas, daudz glītāk, ja bļodai gar malu veidojam rāmīšus, piemēram, no sīki sagrieztiem zaļu­miem, burkāniem, āboliem, zirnīšiem,
   olām. Ļcd jauki izskatās, ja biešu salātu bļodā uz sarkana fona liek baltu rāmīti no sīki sarīvēta rutka.
   Rāmīši var būt arī no āboliem, tomātiem, redīsu pusripiņām vai ri­piņām (skābu, svaigu gurķu arī). Pie kam šīs pusripiņās var kārtot da­žādi — ar muguriņām uz augšu pamīšus sprauž salātos gar malu vis­apkārt vai guļus ar muguriņām pret bļodas malu visapkārt (vai nesi­metriskā kompozīcijā — 3) un tukšumā veidojam puķi, vai vienu pusripiņu ar muguriņu pret malu, bet otru — ar muguriņu uz iekšpu­si, un tā pamīšus visapkārt.
   Sīki sagrieztos vai sarīvētos dārzeņus var izmantot ne tikai rāmī­šiem, bet arī — segmentu nosegšanai vai mazām josliņām — slīpām, taisnām, pa diagonāli vai segmentu atdalīšanai.
   Vai garenā šķīvī
   Rāmi veido tāpat kā apaļā, puķi un zaļumu pušķi veido centrā vai galā.
   Četrstūrainajā bļodiņā rāmīšus neveido, bet vairak veido segmen­tus vai akcentus liek uz stūru kompozīcijām, piemēram.
   Galds būs interesants, ja salāti būs likti gan apaļās, gan četrstūrai­nās, gan garenās bļodiņās — būs lielāka formu dažādība.
   Ļoti jauki var nodekorēt lielus, ne visai dziļus šķīvjus vai tortes formā kārtotās dārzeņu tortes. 3-7 joslās pa apli ar centru. Padomāsim, ko liksim ārējam rāmītim? — Kādas pusripiņās — burkānu, gurķu, ābolu.
   Vidū — zaļumu pušķi, tam apkārt olu vai tomātu daivas puķes veidā, blakus zaļumiem — kādu krāsainu ogu.
   Līdzīgi var dekorēt arī saldos ēdienus — krēmus, kārtojumus — te tikai par materiālu ņemsim augļus un ogas, ēdamus ziedus.
   Vasara
   ar dekorēšanu ir nabadzīgāk — gurķi, tomāti, redīsi, lapu salāti, dilles u.c. zaļumi un viss. Vēl talkā nāk — ēdamie ziedi: kliņģerītes, kreses (arī to lapas un sīpoli), samtenes, leduspuķes, begonijas, rozes, mežrozes, gurķmētras ziedi, gurķu, ķirbju, kabaču, patisonu, balto akāciju ziedi u.c.
   Dekoratīvs moments ir arī krējums. Ne visai glītus salātus var no­liet baltus ar krējumu un dekorēt uz balta fona.
   Veiksmi Jums darba un fantāzijā! 200
   PAVASARA ĒDIENI
   Ēdienkartē ar katru dienu vairāk jāienāk pirmajiem pavasara zaļu­miem, rabarberiem, arī redīsiem, salātiem un citiem dārza zaļumiem. Nevajag censties pēc pāragrajiem siltumnīcu "labumiem", maksimā­li jāizmanto dabas dotais. Katrs gadalaiks taču iezīmējas ar ko savu, un kopsummā veidojas liela dažādība. Bērnus vajadzētu pieradināt priecāties par pirmo pavasara nātrīti, skābenīti, redīsiņu, rabarberiņu, par pirmo gurķīti dabā, pirmo sārto tomātiņu, jo tāds, kas visu jau martā ceļ galdā no siltumnīcas, tā priecāties vis nepratīs, tāpat kā kon­ditorejas izstrādājumu upuri nepriecājas par cukurzirnīti vai pirmo burkānu, rāceni vai kāli, pat ne par ogām un riekstiem. Šiem upuriem tas viss šķiet pat pretīgs. Tomēr ar saprātīgu rīcību sevi pie dabiska uztura var pieradināt.
   Tātad — dažas ēdienu receptes ierosmei pavasarī!
   Paskaidrojumi
   1)   "zaļumi" — minimums: loki, dilles, pētersīļi, selerijas, puravi u.c.,
   2)   "milti" — domāti jebkuri rupja maluma milti.
   Kartupeļu zupa ar skābenēm vai zaķkāpostiem
   Kartupeļus izvāra mīkstus, noceļ no uguns, pievieno sīki sagrieztas skā­benes vai zaķkāpostus, krējumu, olas, dilles.
   I    1 ūdens, 3-4 kartupeļi, 2 vārītas olas, 100 g skābeņu vai zaķkāpostu, krējums, dilles pēc garšas.
   Kartupeļu zupa ar balandām
   Nomizotus kartupeļus un sīpolus vāra mīkstus, pievieno sīki sagrieztas balandas, pavāra vēl 4 minūtes, noceļ no uguns un pievieno sīki sagrieztas skābenes, pēc brīža — dilles, krējumu, olas.
   II    ūdens, 3-4 kartupeļi, 100 g balandu, 2 sīpoli, 50 g skābeņu, 2 cieti vā­rītas olas, dilles, loki, krējums pēc garšas.
   Kartupeļu zupa ar nātrēm
   Nomizotus kartupeļus vāra mīkstus, pievieno sīki sagrieztas nātres, pa- vara vel 5 minūtes, skābumam pievieno vai nu skābenes, vai citrona sulu, rū­gušpienu. Tad — krējumu un zaļumus.
   Vārīts topinambūrs
   Nomizotus topinambūrus liek verdošā ūdenī, pievieno citrona sulu un vāra mīkstus. Gatavus pasniedz tāpat kā kartupeļus.
   5 topinambūra saknes, 1 1 ūdens, 2 ēdamkarotes citrona sulas.
   Topinambūrs pienā
   Topinambūru sagriež kubveida gabaliņos, liek verdošā pienā, kas uz pu­si atšķaidīts ar ūdeni, vāra mīkstus. Gatavus pasniedz ar miltu mērci, zaļu­miem.
   3 topinambūru saknes, 200 g piena, 25 g sviesta, 1 ēdamkarote miltu mērcei, zaļumi.
   Mērce: uztumē šķidrumu, kurā vārījušies topinambūri.
   Mīklā cepts topinambūrs
   Topinambūru sagriež plānās šķēlēs, tās iemērc mīklā un cep brūnas, pār­kaisa ar zaļumiem. Pasniedz ar salātiem.
   1 topinambūra sakne, zaļumi.
   Mīkla: 1 glāzei ūdens pievieno 2 ēdamkarotes kausēta sviesta, 1 olu, 1 glāzi miltu, pa tējkarotei sodas un citronskābes, ko iejauc miltos. Eļļa cep­šanai.
   Sautēti topinambūri
   Nr. 1
   Topinambūrus sīki sagriež un izsautē sviestā mīkstus, pārber ar sarīvētu sieru un cep 5 min. cepeškrāsnī, pārkaisa ar zaļumiem. Pasniedz ar mērci.
   0,5 kg topinambūru sakņu, 100 g sviesta, zaļumi, mērce pēc vajadzības, 100 g sviesta.
   Mērce: 2 ēdamkarotes skābas sulas sajauc ar 8 ēdamkarotēm eļļas, kurā iekulta 1 ēdamkarote mārrutku (kaltēti, samalti pulveri vai svaigi, smalki sa­rīvēti).
   Nr.2
   Topinambūrus sagriež kubiņos un izsautē sviestā mīkstus. Pārlej ar olu, kas sakulta ar rūgušpienu, sautē cepeškrāsnī, līdz masa sastingusi. Pārkaisa ar zaļumiem.
   0,5 kg topinamburu sakņu, 100 g sviesta, 4 olas, 8 ēdamkarotēs rūguš­piena, zaļumi.
   Sarkano kāpostu salāti ar rabarberiem
   Kāpostus sīki sagriež, pievieno ķimenes, sasmalcinātu sīpolu, citronu vai rabarberu sulu, zaļumus, ābolus, mārrutkus, eļļu vai mērci.
   Ceturtdaļgalviņas sarkano kāpostu, 1 sīpols, 1 citrons, 1 ābols vai rabar­bers, mārrutki pēc garšas, krējums, eļļa vai mērce pēc vajadzības.
   Rutku salāti ar spinātiem
   Rutkus sarīvē sīki vai skaidiņās, pievieno sīki sagrieztus spinātus, sīpo­lus, zaļumus, mērci.
   1 rutks, 100 g spinātu, 1 sīpols, zaļumi, 5 ēdamkarotes mērces.
   REDĪSI
   Redīsos ir daudz kokšķiedras, pektīnvielas, B grupas vitamīnu, C, PP vi­tamīni, minerālvielas. Redīsus lieto ari ārstniecībā pret plaušu slimībām, ast­mu, bronhītu, klepu, kā arī pret aknu kaitēm un žultsakmeņiem.
   Redīsu salāti
   Redīsus nomazgā, sagriež plānās ripiņās, pievieno dilles, lokus, sīki sa­grieztus sīpolus, eļļu vai krējumu.
   10 redīsi, 1 sīpols, zaļumi, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Redīsu salāti ar svaigiem gurķiem
   Redīsus sagriež plānās ripiņās, pievieno plānās ripiņās sagrieztus svaigus gurķus, sīki sagrieztus sīpolus, dilles, lokus, eļļu vai krējumu.
   10 redīsi, 2 gurķi, 1 sīpols, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Redīsu salāti ar kartupeļiem
   Redīsus sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztus vārītus kartupeļus, sīpolus, dilles, ķimenes, krējumu, rīvētus mārrutkus.
   10 redīsi, 2 vārīti kartupeļi, 1 sīpols, ķimenes, mārrutku sakne, zaļumi, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Redīsu salāti ar lapu salātiem
   Redīsus sagriež plānās ripiņās, pievieno sīki sagrieztus lapu salātus, za­ļumus, krējumu.
   10 redīsi, 1 galviņa lapu salatu, dilles, loki, 4 ēdamkarotēs krējuma.
   Redīsu salāti ar biezpienu
   Redīsus sagriež ripiņās, pievieno sīki sagrieztas dilles, biezpienu, krēju­mu, lokus.
   10 redīsi, 100 g biezpiena, loki, dilles, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Redīsu lapu salāti
   Redīsu lapas bez resnajiem kātiem sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztas dilles, lokus, kefiru un nedaudz krējuma.
   100 g redīsu lapu, dilles, loki, 100 g kefīra, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Redīsu lapu salāti ar galviņkāpostiem
   Redīsu lapas sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztas dilles, lokus, lapu salā­tus, kefīru un krējumu.
   100 g redīsu lapu, 100 g salātu, loki, dilles, 200 g kefīra, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Redīsu lapu salāti ar savvaļas zaļumiem
   Redīsu lapas sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztas dilles, lokus, pieneņu, gaiļpiešu lapas, pelašķus, gāršu, kefīru, krējumu.
   Redisu lapu salāti ar redīsiem
   Redīsus sagriež ripiņās, pievieno sīki sagrieztas redīsu lapas, lokus, dil­les, kefīru un krējumu.
   200 g redīsi ar visām lapām, loki, dilles, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Redīsu salāti ar olu
   Redīsus sagriež plānās ripiņās, pievieno sīki sagrieztas vārītas olas, svai­gus gurķus, dilles, krējumu.
   10 redīsi, 1 svaigs gurķis, 2 vārītas olas, dilles, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Redīsu salāti ar olu un biezpienu
   Redīsus sagriež plānās ripiņās, pievieno sasmalcinātas vārītas olas, biez­pienu, zaļumus, krējumu vai eļļu.
   10 redīsi, 100 g biezpiena, 1 ola, zaļumi, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Redīsu salāti ar āboliem
   Redīsus sagriež ripiņās, pievieno sīki sagrieztus ābolus, sīpolus, skābus gurķus, zaļumus, krējumu vai eļļu.
   100 g redīsu, 1 sīpols, 1 skābs gurķis, 1 ābols, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļ­ļas vai krējuma.
   Redīsu salāti ar zaļajiem zirnīšiem
   Redīsus sagriež ripiņās, pievieno svaigus gurķus, lapu salātus, dilles, vā­rītus kartupeļus, zaļos zirnīšus, krējumu.
   10 redīsi, 1 vārīts kartupelis, 1 svaigs gurķis, 1 galviņa lapu salātu, dil­les, 0,5 glāzes zaļo zirnīšu, krējums pēc vajadzības.
   Aukstā zupa ar redīsiem
   Kartupeļus un burkānus izvāra ūdenī mīkstus, atdzesē, sīki sagriež, pie­vieno sīki sagrieztus sīpolus, redīsus, zaļumus, svaigos gurķus, krējumu, si­nepes.
   3 kartupeļi, 1 burkāns, 1,5 litrs ūdens, 1 sīpols, 100 g redīsu, 1 svaigs gurķis, zaļumi, krējums un sinepes pēc garšas.
   Seleriju salāti ar spinātiem
   Seleriju vai pētersīļu saknes sarīvē skaidiņās, pievieno sīki sagrieztus za­ļumus, spinātus, lapu sinepes, mārrutkus, krējumu vai eļļu.
   1 pētersīļu vai seleriju sakne, 1 sīpols, 100 g spinātu, 50 g lapu sinepju, 1 tējkarote mārrutku, krējums vai eļļa.
   Sīpolloku salāti ar olu
   Lociņus sīki sagriež un pievieno tāpat sagrieztu olu, citronu sulu, dilles, eļļu vai krējumu.
   100 g sīpolloku, 2 olas, 1 ēdamkarote citronu sulas vai rabarberu sulas, dilles, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Sīpolloku salāti ar tomātiem
   Lociņus un tomātus sīki sagriež., pievieno dilles, smalkos piparus, eļļu vai krējumu.
   100 g lociņu, 2 tomāti, pipari, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Lociņu salāti ar svaigiem gurķiem
   Lociņus un svaigus gurķus sīki sagriež, pievieno rīvētus mārrutkus, dil­les, pētersīļus, ķimenes, krējumu vai eļļu, sajauktu ar citronu sulu.
   200 g loku, 2 svaigi gurķi, 1 tējkarote mārrutku, dilles, pētersīļi, ķime­nes, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma. (Sajaucot eļļu ar citronu sulu —
   1 ēdamkarote citronu sulas.)
   Sīpolloku salāti ar sieru
   Sieru un cieti novārītas olas sagriež kubikos, pievieno sagrieztus lociņus, ar sāli saspaidītus ķiplokus, visu labi sajauc, pārlej ar krējumu un ļauj 30 minūtes pastāvēt aukstumā.
   4 ēdamkarotes sīpolloku, 400 g Krievzemes vai Holandes siera, 6 olas,
   2  daiviņas ķiploku, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Loku sacepums
   Sīpollokus sagriež 2 cm garos gabaliņos un sautē sviestā. Sautētiem lo­kiem uzliek sagrieztus tomātus, vārītus rīsus, pielej ūdeni un uzliek nedaudz sviesta. Visu sajauc un cep cepeškrāsnī, kamēr risi uzsūc visu ūdeni. Pārlej ar pienā sakultām olām, kam piejaukts klāt rupji sarīvēts siers. Viegli visu samaisa un atkal cep cepeškrāsnī. Galdā pasniedz siltu vai viegli atdzesētu.
   500 g sīpolloku, 50 g sviesta, 3 tomāti, ceturtdaļglāze vārītu rīsu, trīs ce- turtdaļglāzes ūdens, pus glāze piena, 2 olas, pus glāze rīvēta siera.
   Loku salāti ar biezpienu
   Lokus sagriež, pievieno biezpienu, ķimenes, krējumu, ja nepieciešams, arī pienu.
   100 g loku, 1 tējkarote ķimeņu, 50 g biezpiena, piens un krējums pēc va­jadzības.
   Loku salāti ar redīsiem
   Sīki sagrieztiem lokiem pievieno tāpat sagrieztu olu, redīsus, dilles, krē­jumu.
   150 g loku, 1 ola, 100 g redīsu, 50 g diļļu, krējums pēc vajadzības. Sīpolu pīrāgs
   Miltus sajauc ar siltu ūdeni, samīca un izveltnē 1 mm biezu apli, pārziež ar sviestu, uzliek biezu kārtu sagrieztu loku, paceļ malas un saspiež kopā.
   Liek verdoša eļļa un vara bruņu. Var likt arī uz pannas sakarsēta eļļa un cept cepeškrāsnī, bieži apslakot ar ūdeni.
   SPARĢEĻI
   Sparģeļi ir vieni no vērtīgākajiem daudzgadīgajiem dārzeņiem. Tie ir garšīgi un bagāti ar vitamīniem, minerālvielām, labvēlīgi ietekmē podagras un citu slimību ārstēšanu. Lieto tūsku, sirds asinsvadu slimību ārstēšanai. Tos sautē eļļā vai sviestā.
   Sparģeļu salāti
   Tikko uzdīgušus sparģeļus vāra un pārlej ar eļļu, skābina ar citronu sulu vai citronskābi, pārkaisa ar lokiem.
   Sparģeļu zupa
   Sparģeļus vāra 20 minūtes, pievieno sviestu, zaļumus, krējumu, ja vēlas, tumē (1,5 ēdamkarotes miltu iemaisa 100 g ūdens). Pasniedz ar jebkuras maizes grauzdiņiem.
   0,5 kg sparģeļu, 1,5 litri ūdens, 50 g sviesta, zaļumi, krējums pēc garšas, mārrutki, grauzdiņi.
   Sparģeļi ar rivmaizi
   Sparģeļus novāra ūdenī, ūdeni nolej, saknes pārlej ar kausētu sviestu, pārkaisa ar rīvmaizi, zaļumiem.
   0,5 kg sparģeļu, 100 g sviesta, 3 ēdamkarotes rīvmaizes, zaļumi.
   Sparģeļu salāti
   Vārītus sparģeļus sagriež un pievieno sasmalcinātus valriekstus, zaļu­mus, citronu sulu, eļļu, ķiplokus.
   0,5 kg sparģeļu, 4 valrieksti, zaļumi, 50 g eļļas, 2 daiviņas ķiploku, cit­ronu sula.
   Cepti sparģeļi
   Vārītus sparģeļus liek uz sakarsētas pannas eļļā, pievieno vienu ēdamka­roti miltu, visu labi samaisa, pārkaisa ar sarīvētu sieru, uzlej eļļu un cep ce­peškrāsnī 10 minūtes. Gatavus pārkaisa ar zaļumiem.
   0,5 kg sparģeļu, 2 ēdamkarotes eļļas, 100 g siera, 1 ēdamkarote miltu, za­ļumi, 1 glāze mērces.
   Mērce: uz pannas sakarsē 2 ēdamkarotes e||as, pievieno 1 ēdamkaroti miltu, samaisa un izkarsē, lēnām briedinot, pielej 200 g piena, vāra 3 minūtes.
   SPINĀTI
   Bērniem un slimniekiem uzturā jālieto spināti, jo tajos ir daudz vitamī­nu, dzelzs, minerālvielu. Spināti ārstē mazasinību, sirds un asinsvadu slimī­bas (spinātos ir kālija sāļi). Tajos ir karotīns, askorbīnskābe, P, K, E un B grupas vitamīni. Ieteicami arī osteohondrozes slimniekiem.
   Spinātu salāti
   Nr.l
   Spinātus sīki sagriež un pievieno sīki sagrieztas dilles, lokus, kefīru un krējumu.
   200 g spinātu, dilles, loki, kefīrs, krējums pēc garšas.
   Nr.2
   Spinātus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztas krešu lapas vai ziedus, dilles, skābenes, kefīru vai krējumu.
   200 g spinātu, 50 g krešu lapu vai ziedu, dilles, 25 g skābeņu, kefīrs un nedaudz krējuma.
   Nr.3
   Spinātus sīki sagriež un pievieno sīki sarīvētus melnos rutkus, dilles, lo­kus, eļļu vai krējumu.
   200 g spinātu, 1 rutks, dilles, loki, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Nr.4
   Spinātus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus nomizotus rabarberus, ja vēlas — saldina ar medu un pievieno saldu vai skābu krējumu.
   200 g spinātu, 3 rabarberi, 2 ēdamkarotes medus, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Nr.5
   Spinātus sīki sagriež, pievieno skābētus kāpostus, skaidiņās sarīvētus burkānus, eļļu ar sīki sagrieztām dillēm.
   100 g spinātu, 1 glāze skābētu kāpostu, 1 burkāns, dilles un eļļa pēc garšas.
   Omlete ar spinātiem
   Spinātus sīki sagriež, sajauc ar dillēm un pārlej ar sakultām olām, rūguš­pienu, kam pievienotas sinepes. Cep cepeškrāsni, līdz masa sarecējusi. Pār­kaisa ar zaļumiem, pievieno krējumu, ja vēlas — sīki sagrieztus tomātus.
   100 g spinātu, 4 olas, 0,5 glāzes rūgušpiena, dilles, 1 tējkarote sinepju.
   Spinātu un olu sacepums
   Spinātus sīki sagriež, apcep uz pannas eļļā (var pirms tam noplaucēt), pievieno ar pienu sakultas olas, cep cepeškrāsnī, līdz ola sarecējusi. Pārkai­sa ar zaļumiem, sīki sagrieztiem sīpoliem.
   0,5 kg spinātu, 50 g eļļas, 4 olas, 0,5 glāzes piena, zaļumi, sīpoli pēc garšas.
   Spinātu kotletes
   Spinātus sagriež, pieliek olas, krējumu, miltus vai rīvmaizi, zaļumus, pi­parus, sajauc. Liek ar karoti uz pannas sakarsētā eļļā un cep brūnus.
   1 kg spinātu, 2 olas, 100 g krējuma, 3'ēdamkarotes miltu, pipari, zaļumi pēc garšas.
   Spinātu salāti
   Spinātus sīki sagriež un pievieno sasmalcinātus valriekstus, lokus, dilles, kefīru un krējumu vai granātu sulu ar eļļu.
   200 g spinātu, 5 valrieksti, loki, dilles, kefīrs un nedaudz krējuma vai 4 ēdamkarotes granātu sulas ar 1 ēdamkaroti eļļas.
   Spinātu suflē
   Spinātus sagriež, liek katliņā nelielā ūdens daudzumā, sautē 3 minūtes.
   Pienu sajauc ar miltiem, eļļu, pievieno olu dzeltenumus, sautētos spinā­tus, muskatriekstu, visu sajauc, iecilā saputotus olbaltumus, liek ietaukotā un ar rīvmaizi izkaisītā formā, pārkaisa ar sieru un cep cepeškrāsnī apmēram 15 minūtes, līdz masa sarecējusi. Pasniedz ar krējumu un zaļumiem.
   500 g spinātu, 1 glāze piena, 50 g eļļas, 2 ēdamkarotes miltu, 2 olas, rīv­maize, eļļa formas ieziešanai, 100 g siera, krējums, zaļumi pēc garšas.
   Spinātu sacepums
   Spinātus sīki sagriež, pievieno eļļu, ceptus sīpolus, sautē uz pannas 5 minūtes, pievieno biezpienu, pidnu, olas, miltus, cep cepeškrāsnī gatavu. Pasniedz ar krējumu un zaļumiem.
   50 g spinātu, 50 g eļļas, 1 sīpols (cepts), 200 g biezpiena, 1 glāze piena, 1 ola, 1 ēdamkarote miltu, zaļumi, krējums pēc garšas.
   Lāčpurni skāba krējuma
   Nomazgātas sēnes vāra 10 minūtes, pēc tam tās skalo aukstā ūdenī, sīki sagriež, pievieno eļļu un apcep, pārkaisa ar miltiem, sajauc, izkarsē, pievie­no 1 glāzi skāba krējuma, rīvētu sieru, noceļ no uguns, uzliek virsū sviesta piciņas un 5 minūtes cepeškrāsnī apcep. Gatavus pārkaisa ar sakapātiem za­ļumiem.
   0,5 kg sēņu, 4 ēdamkarotes eļļas, 1 tējkarote miltu, 1 glāze skāba krēju­ma, 25 g siera, zaļumi.
   Svaigu sēņu maizītes
   Sēnes, kuras var lietot svaigas, sagriež šķēlītēs, liek uz rupjmaizes vai rupjās kviešu karašas šķēles, kas apziesta ar sviestu. Virsū liek tomātu ripi­ņu, mārrutkus, sīpolus, dilles. Ja vēlas, maizītes var arī restēt.
   Sēņu salāti ar selerijām
   Svaigas vai vārītas sēnes sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztus burkānus, zirnīšus, seleriju, kolrābju gabaliņus, sīki sagrieztu sīpolu, zaļumus, mērci vai krējumu.
   1 vārīts burkāns, 1 glāze sēņu, 1 glāze zaļo zirnīšu, 1 kolrābis, 1 selerija, 1 sīpols, mērce vai krējums.
   RABARBERI
   Rabarberos ir daudz vitamīnu, organisko skābju, minerālsāļu un citas or­ganismam nepieciešamas bioloģiski aktīvas vielas. Pavasaros tas ir pats pir­mais "našķis" dārzos. Rabarberi ir aukstumizturīgi, tos nebojā kaitēkļi. Pie­tiek tos vienreiz iestādīt un ražu varēs vākt vismaz 15 gadus. Rabarberi jā­audzē ēnainās vietās.
   Rabarberu salāti
   Rabarberus sīki sagriež, pārlej ar nelielu daudzumu medus. Ja uzlej me­du vairāk — veidojas saldais ēdiens, ko var pasniegt ar putukrējumu un riek­stiem.
   200 g rabarberu, 100 g medus, 50 g riekstu, krējums.
   Rabarberu putas
   Rabarberus samaļ un pievieno pēc garšas medu. Puto kopā ar olu baltu­miem stingrās putās un pasniedz ar pienu.
   200 g rabarberu biezeņa, 4-5 olu baltumi, 100 g medus, 1 litrs piena.
   Rabarberu krēms
   Rabarberu biezenim pievieno medu pēc garšas, izšķīdinātu želatīnu, ie­cilā saputotu putukrējumu, lej formās un sastindzina. Pasniedz ar pienu vai kādu ogu mērci.
   2 glāzes rabarberu biezeņa, 100 g medus, 2 ēdamkarotes želatīna, 0,5 litri putukrējuma.
   Rabarberu bole
   Rabarberu kompotam pievieno medu, ledu, minerālūdeni.
   1 litrs rabarberu kompota, 1 glāze jebkuras maigas sulas, 20 ledus gaba­liņi, 2 pudeles nesāja minerālūdens.
   Rabarberu sulas kokteilis
   Nr.l
   Rabarberu sulai pievieno saldējumu vai stipri atdzesētu, ar medu saldi­nātu pienu. Sakuļ. Pasniedz ar salmiņu.
   1 glāze rabarberu sulas, 200 g saldējuma.
   Nr.2
   Rabarberu sulai pievieno zemeņu vai aveņu sulu, nedaudz kompota vai svaigu ogu, ledu. Dzērienu var arī uzgāzēt.
   1 glāze rabarberu sulas, 1 glāze aveņu vai zemeņu sulas, 10 ogas, ledus.
   Rabarberu kārtojums
   Uz liela šķīvja ber rīvētu rupjmaizi un pārliek ar sīki sagrieztiem rabar­beriem, pārlej ar medu. Pārkaisa ar rīvētu rupjmaizi un kanēli. Visu nosedz ar biezu putukrējuma kārtu, rotā ar rabarberu kubikiem un riekstiem.
   1/4 kukuļa klona maizes, 1 glāze rabarberu, 100 g medus, 1 ēdamkarote kanēļa, 0,5 litri putukrējuma.
   VASARAS ĒDIENI
   Visbagātākā ēdienkarte, protams, ir ziemā. Vasara ir tas laiks, kad nekas vēl nav izaudzis un vecie dārzeņi ir apēsti, tomēr ir savi jauku­mi arī vasarā, piemēram, ogas. Ja dārzeņus mēs ēdam astoņas reizes par maz, tad ogas — četrpadsmit reizes par maz, tātad faktiski nemaz. Kad lauku rajonos vadu veselīgas kulinārijas kursus, brīnās pašas kursantes un nesaprot, kāpēc viņas patiesi tikpat kā neēd ogas. Un at­risinājām arī šo problēmu, proti — atkal vainīgi konditorejas izstrā­dājumi-. Cukurs ir kaļķa un fosfora zaglis, kauli kļūst mīksti un defor­mējas, bojājas zobi, kad uzturā lietojam ko skābu, tie "atmizojas", tā­pēc neko skābu ēst arī negribas. Vecāki cilvēki kā brīnumu atceras jaunību, kad ar baudu ēduši skābas ogas, citronu bez cukura, un ta­gad, to iedomājoties, noskurinās. Bet jauniešiem nemaz nav šādu bēr­nības atmiņu, jo vecāki viņus no dzimšanas izlutinājuši ar konditore­jas izstrādājumiem. .
   Pat prātā nav nācis ēst ogas, jo sevišķi — rudens savvaļas ogas. Visi ēdam tikai zemenes. Bet, kad jautāju kursantēm vai lekciju klau­sītājiem, vai viņiem garšo avenes, mellenes — jā, garšo visiem — bet cik daudz šo ogu jūs esat apēduši?…
   Laucinieki atklāti pasaka — tik ēdam ogas, cik sēžam pie krūma, kad tās lasām nost, tad gribot negribot pa ogai mutē ieskrien. Viena veida ogas lasa apmēram trīs dienas, tātad — trīs dienas ēdam ogas laukos, bet pilsētā pat tas nesanāk. Salasām mellenes, tajā dienā gan­drīz visi tās ēd ar pienu, otrā dienā viss jau savārīts ziemai un miers — ogu laiks beidzies! Tā ir katastrofa.
   Kartupeļu salāti ar tomātiem un svaigiem gurķiem
   Mizotus vārītus kartupeļus sīki sagriež un pievieno sīki sagrieztus burkā­nus, tomātus, gurķus, ābolus, sīpolus, zaļumus, mērci vai krējumu.
   3    vārīti kartupeļi, 3 vārīti burkāni, 2 svaigi gurķi, 2 tomāti, 1 sīpols, 2 skābi āboli, 4 ēdamkarotes mērces vai krējuma.
   Mērce: skābu sulu sakuļ ar eļļu, 1 ēdamkarote citronu sulas, 4 ēdamkarotes eļļas. Var pievienot garšaugu pulveri.
   Kartupeļu salāti ar biezpienu
   Mizotus vārītus kartupeļus sagriež sīkos gabaliņos un pievieno sīki sa­grieztus sīpolus, svaigus gurķus, tomātus, uz sīkās rīves sarīvētus nevārītus burkānus, biezpienu, zaļumus, krējumu.
   4     vārīti kartupeļi, 2 sīpoli, 1 burkāns, 1 tomāts, 100 g biezpiena, 4 ēdamkarotes zaļumu, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Kartupeļu zupa ar nātrēm
   Nomizotus kartupeļus vāra mīkstus, pievieno sīki sagrieztas nātres, pa­vāra vēl 5 minūtes, skābumam pievieno vai nu skābenes, vai citrona sulu, kefīru, krējumu, zaļumus.
   Kartupeļu zupa ar skābenēm vai zaķkāpostiem
   Kartupeļus izvāra mīkstus, noceļ no uguns, pievieno sīki sagrieztas skā­benes vai zaķkāpostus, krējumu, olas, dilles.
   1 litrs ūdens, 3-4 kartupeļi, 2 vārītas olas, 100 g skābeņu vai zaķkāpos- tu, krējums, dilles pēc garšas.
   Kartupeļu sacepums ar zaļajiem zirnīšiem
   Nomizotus vārītus kartupeļus samaļ kopā ar konservētiem zaļiem zirnī­šiem, pievieno sīki sagrieztu sīpolu, olas, izklāj uz pannas 5 cm biezā kārtā, apziež ar skābu krējumu, pārkaisa ar ķimenēm un cep cepeškrāsnī brūnu. Pa­sniedz ar kādu mērci.
   4 vārīti kartupeļi, 1 glāze zaļo zirnīšu, sīpols, 2 olas, 1 ēdamkarote ķimeņu.
   Burkānu salāti ar puķkāpostiem
   Nomizotu burkānu sarīvē skaidiņās, pievieno skaidiņās sarīvētu kāli, rut­ku, rāceni, mārrutku, kāpostus, sarīvētu vai sīki sagrieztu puķkāpostu, sīki sagrieztus zaļumus, sīpolu, eļļas vai krējuma mērci.
   1 burkāns, 1 kālis, 1 rācenis, 1 rutks, 1 puķkāposts, 1 sīpols, 2 ēdamkarotes zaļumu, 1 tējkarote ķimeņu, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas mērces.
   Krējuma mērce: krējumu sajauc ar mārrutkiem, kaltētu sēņu pulveri vai savvaļas augu pulveri, 4 ēdamkarotēm krējuma, 1 tējkaroti mārrutku, 1 tējkaroti kaltētu sēņu pulvera vai savvaļas zaļumu pulvera.
   Vārītu biešu salāti ar svaigu gurķi
   Sīki sagrieztai bietei pievieno sasmalcinātu sīpolu, svaigus gurķus, ķi­menes, zaļumus, eļļas vai krējuma mērci.
   1 biete, 1 sīpols, 2 svaigi gurķi, zaļumi, ķimenes, mērce pēc vajadzības.
   Burkānu salāti ar redīsiem
   Nomizotus burkānus sīki sarīvē un pievieno ripiņās sagrieztus redīsus, sī­ki sagrieztus ābolus, skaidiņās sarīvētus svaigus kāpostus, mērci vai krējumu.
   4  burkāni, 5 redīsi, 300 g svaigu kāpostu, 1 ābols, eļļa vai krējums ar za­ļumiem pēc garšas.
   Burkānu sautējums ar zaļiem zirnīšiem
   Nomizotus burkānus sīki sagriež, pievieno garšaugus, zaļos zirnīšus, ķi­menes, sviestu un sautē gatavus. Noceļ no uguns un pievieno sīki sasmalci­nātu sīpolu, zaļumus, krējumu.
   5  burkāni, 200 g ūdens, kaltēti garšaugi, 1 glāze zaļo zirnīšu, 1 tējkarote ķimeņu, 1 sīpols, 4 ēdamkarotes zaļumu, 2 ēdamkarotes krējuma.
   Vārītu biešu salāti ar tomātiem un gurķiem
   Bietes sagriež salmiņos, pievieno salmiņos sagrieztus vārītus kartupeļus, tomātus, svaigus gurķus, sasmalcinātus sīpolus, zaļumus, ķimenes, eļļas vai krējuma mērci.
   1 biete, 2 kartupeļi, 1 svaigs gurķis, 2 tomāti, 1 sīpols, zaļumi, eļļas vai krējuma mērce.
   Vārītu biešu salāti ar puraviem
   Bietes sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztus skābētus gurķus, puravus, mārrutkus, zaļumus, krējumu.
   1 biete, 2 skābēti gurķi, 50 g mārrutku, 1 tējkarote ķimeņu, 1 puravs, za­ļumi, krējums pēc vajadzības.
   Biešu lapu zupa
   Ūdeni vāra ķimenes, sīpolu, skābu ābolu vai skābētu gurķi, sīki sagriez­tus biešu lapu kātus. Kad biešu lapu kāti mīksti, pievieno sīki sagrieztas bie­šu lapas, līdz veidojas biezeņzupa. Vāra 6 minūtes, noceļ no uguns, pievie­no rūgušpienu, krējumu, zaļumus, ja vēlas — sīki sagrieztas vārītas olas.
   0,5 kg biešu lapu, 1,5 litri ūdens, 1 ēdamkarote ķimeņu, 1 tējkarote mār­rutku, 1 ābols vai 1 skābēts gurķis, zaļumi, 0,5 glāzes rūgušpiena.
   Biešu zupa ar sēnēm
   Vārītas bietes sīki sagriež, liek aukstā vai karstā ūdenī, pievieno vārītus kartupeļus, kas sagriezti kubikos, sagrieztus skābus gurķus, sālītas sēnes, au­zu pārslas un ļauj pārslām uzbriest. Pievieno skābu krējumu, zaļumus.
   1 vārīta biete, 1,5 litri ūdens, 1 skābēts gurķis, 2 vārīti kartupeļi, 1 glāze sālītu sēņu, 1 sauja auzu pārslu, skābs krējums, zaļumi.
   Biešu zupa ar citronu
   Vārītas bietes sarīvē uz smalkās rīves, pievieno vārošu ūdeni tik daudz, lai veidojas biezeņzupa. Tad pievieno ķimenes, ja vēlas kaut ko skābu­mam — citronu vai ābolu sulu, skābētu gurķu sulu, sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, krējumu, mārrutkus.
   2 vārītas bietes, 1 sīpols, 1 neliels mārrutks, zaļumi pēc garšas, 1 ēdamkarote ķimeņu, skāba sula, krējums.
   Biešu zupa ar kāļiem
   Vārītas bietes sarīvē skaidiņās vai sagriež stienīšos, pievieno virumam, ko veido vārīti kāļi, rāceņi, kartupeļi, kāposti, ābols, garšsaknes, ķimenes, paprika, puķkāposts, sīpols, ķiploks. Pēc garšas pievieno mārrutkus, sine­pes, sīki sagrieztus zaļumus, svaigu tomātu, sīpolus, krējumu. Var pievienot arī sēnes.
   2 vārītas bietes, 1 kālis, 1 burkāns, 1 rācenis, 2 sīpoli, šķēle svaigu kā­postu, 1 puķkāposts, 1 paprika, 1 ābols vai citrona (rabarberu) sula, pētersī­ļu, seleriju saknes, dilles, zaļumi, ķiploks, 2 tomāti. Ja vēlas, sēnes — kaltē­tas vai sālītas, 2,5 litri ūdens.
   Aukstā biešu zupa
   Vārītas bietes sagriež stienīšos, liek aukstā ūdeni, kas uz pusi sajaukts ar kefīru un nedaudz krējuma, pievieno zaļos zirnīšus (konservētus vai vārītus svaigus), sīki sagrieztus tomātus, svaigos gurķus, zaļumus, vārītas olas, ķi­menes.
   Kāļu salāti ar zaļiem zirnīšiem
   Nomizotus kāļus sarīvē skaidiņās, pievieno zaļos zirnīšus, mārrutkus, za­ļumus, sīki sagrieztu sīpolu, krējumu.
   1 kālis, 1 glāze zaļo zirnīšu, 1 sīpols, zaļumi, 1 ēdamkarote krējuma.
   Kāļu vai rāceņu salāti ar puķkāpostiem
   Kāļus vai rāceņus sīki sarīvē, pievieno vismazākajās daiviņās sadalītus puķkāpostus, sagrieztus vārītus sparģeļus, sagrieztas pupiņu pākstis, sīki sagrieztus svaigus gurķus, tomātus, sīpolus, zaļumus, krējumu vai eļļu.
   1 kālis vai rācenis, 1 puķkāposts, 1 sīpols, 3 sparģeļi, 3 pupiņu pākstis, 1 svaigs gurķis, 2 tomāti, 2 ēdamkarotes zaļumu, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Kāļu salāti ar vārītiem kartupeļiem
   Kāļus vai rāceņus sarīvē skaidiņās, pievieno skaidiņās sarīvētus burkā­nus, vārītus sagrieztus kartupeļus, zaļos zirnīšus, pupiņu pākstis, skābos gur­ķus, sīpolus, zaļumus, krējumu vai eļļu.
   1 kālis vai rācenis, 1 burkāns, 2-3 kartupeļi, 0,5 glāzes zaļo zirnīšu, 3-4 pu­piņu pākstis, 1 skābs gurķis, 1 sīpols, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Kāļu salāti ar selerijām
   Nomizotus kāļus sarīvē skaidiņās, pievieno sīki sarīvētu selerijas sakni, sīki sagrieztus virziņkāpostus, sīpolu, zaļumus, krējumu.
   1 kālis, 1 sīpols, 200 g virziņkāpostu, zaļumi, selerijas saknes, krējums pēc vajadzības.
   Kāļu salāti ar mandelēm
   Nomizotu kāli sarīvē skaidiņās, pārlej ar citronu sulu, pārkaisa ar sasmal­cinātām mandelēm, pārlej ar eļļu.
   1 kālis, sauja mandeļu, 1 citrona sula, 4 ēdamkarotes eļļas.
   Rāceņu vai kāļu biezeņzupa
   Nomizotus rāceņus vai kāļus sīki sagriež un vāra kopā ar sīpoliem un kaltētiem garšaugiem mīkstus. Izberž caur sietu un pievieno sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, ķimenes, krējumu.
   1 rācenis vai kālis, 1,5 litri ūdens, 1 sīpols, kaltēti garšaugi, 1 tējkarote ķimeņu, krējums pēc garšas.
   Rāceņu vai kāļu zupa ar puķkāpostiem
   Nomizotus rāceņus vai kāļus sagriež kubikos, pievieno svaigus kāpostus, kartupeļus, sīpolus, kaltētus garšaugus, puķkāpostus, zaļos zirnīšus un visu vāra mīkstu. Noceļ no uguns, pievieno sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, krē­jumu.
   1 kālis vai rācenis, 1 kartupelis, 1 šķēle svaigu kāpostu, 1 glāze zaļo zir­nīšu, 1 sīpols, 1 puķkāposts, zaļumi, krējums pēc vajadzības.
   Rāceņu vai kāļu zupa ar svaigiem gurķiem
   Nomizotus kāļus vai rāceņus sagriež kubikos, pievieno puķkāpostus, skaidiņās rīvētus burkānus, sīki sagrieztus sīpolus, vāra mīkstus. Noceļ no uguns, atdzesē, pievieno sīki sagrieztus svaigos gurķus, mārrutkus, sagriez­tus sīpolus, zaļumus, krējumu. Zupu ēd aukstu.
   2 kāļi vai rāceņi, 1 tējkarote ķimeņu, 1 puķkāposts, 1 burkāns, 1 sīpols, 2 svaigie gurķi, mārrutki, zaļumi, 1 sīpols gatavai zupai, krējums pēc vaja­dzības.
   . Kāļu sautējums ar sēnēm
   Nomizotus kāļus sagriež kubikos, pievieno sīki sagrieztas svaigas vai sā­lītas sēnes (var piebērt ari sēņu pulveri), sīpolus, krējumu un sautē mīkstus. Pievieno sīki sagrieztus tomātus, sīpolus, zaļumus, krējumu.
   1  kālis, 1 glāze sēņu — nevārītu vai 0,5 glāzes — sālītu, vai 20 g sēņu pulvera, 2 sīpoli (1 sautējumam, 1 zaļā veidā), 2 tomāti, zaļumi, krējums pēc vajadzības.
   Kāļu sautējums ar riekstiem
   Nomizotus kāļus sagriež kubikos, pārlej ar medu, kausētu sviestu un sau­tē mīkstus. Gataviem pievieno sasmalcinātus valriekstus, zaļumus.
   2  kāļi, 50 g medus, 50 g sviesta, nedaudz ūdens, 50 g valriekstu kodolu, zaļumi.
   Kāļu sautējums ar āboliem
   Nomizotus kāļus sagriež kubikos, pievieno kausētu sviestu, sīki sagriez­tus ābolus un sautē mīkstus. Gataviem pievieno zaļumus, ķimenes, krējumu.
   1 liels kālis, 1 ābols, 50 g sviesta, 1 tējkarote ķimeņu, 4 ēdamkarotes za­ļumu, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Rutku salāti ar puķkāpostu
   Rutkus sarīvē skaidiņās vai sīki sagriež, pievieno skaidiņās sarīvētus bur­kānus, mārrutkus, kāļus, rāceņus, svaigos kāpostus, puķkāpostus, sīki sa­grieztus sīpolus, zaļumus, ķimenes, citronu sulu, eļļu.
   0,5 rutka, 1 burkāns, 0,5 rāceņa, 0,5 kāļa, 1 šķēle svaigo kāpostu, 0,5 puķkāposta, 1 sīpols, 1 ēdamkarote ķimeņu pulvera, 1 ēdamkarote citro­na sulas, 1 ēdamkarote mārrutku, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas.
   Rutku salāti ar spinātiem
   Rutkus sarīvē sīki vai skaidiņās, pievieno sīki sagrieztus spinātus, sīpo­lus, zaļumus, mērci.
   1 rutks, 100 g spinātu, 1 sīpols, zaļumi, 5 ēdamkarotes mērces.
   Rutku salati ar āboliem un estragonu
   Rutkus sarīvē skaidiņās, pievieno sīki sagrieztus sīpolus, skaidiņās sarī­vētus ābolus, citronu miziņu, skābētus gurķus, sīki sagrieztu baziliku, estra­gonu, pupu mētras, krējumu.
   1 rutks, 1 sīpols, 1 ābols, 1 skābēts gurķis, 1 zariņš estragona, 1 zariņš bazilika, pupu mētras lapiņa, 1 tējkarote citronu mizas pulvera, krējums pēc vajadzības.
   Rutku salāti ar ķimenēm
   Rutkus sarīvē skaidiņās, pievieno sīki sagrieztus zaļumus, mērci vai krē­jumu.
   1 rutks, 1 tējkarote ķimeņu, zaļumi, krējums vai mērce pēc vajadzības.
   Seleriju salāti ar spinātiem
   Seleriju vai pētersīļu sakni sarīvē skaidiņās, pievieno sīki sagrieztus za­ļumus, spinātus, lapu sinepes, mārrutkus, krējumu vai eļļu.
   1 pētersīļa vai selerijas sakne, 1 sīpols, 100 g spinātu, 50 g lapu sinepju, 1 tējkarote mārrutku, krējums vai eļļa.
   Pētersīļu zupa (aukstā)
   Pētersīļu sakni sīki sarivē, pievieno ceptus sīpolus, sīki sarīvētas seleriju saknes, sīki sagrieztus sīpolus, aukstu vārītu ūdeni, citronu sulu, mārrutkus, dilles, kefīru, krējumu, zaļumus (tomātus).
   1 litrs ūdens, 3 pētersīļu saknes, 1 maza selerijas saknīte, 1 cepts sīpols, 1 svaigs sīpols, 1 citrona sula, 0,5 1 kefīra, 3 ēdamkarotes krējuma, zaļumi, ja vēlas — 2 tomāti.
   TOMĀTI
   Tomātu uzturvērtību nosaka organisko skābju daudzums: ābolskābe, cit­ronskābe, askorbīnskābe un skābeņskābe.
   Agrāk domāja, ka tomātos pārsvarā ir skābeņskābe, kas traucē sāļu viel­maiņu. Tagad ir pierādīts, ka šī skābe tomātos ir niecīgā daudzumā, bietēs un kartupeļos tās ir 8 reizes vairāk. Tomātos ir C vitamīns — 20,25 mg.
   Ieteicams lietot uzturā, ja ir sāļu vielmaiņas traucējumi, nespēks, arī pret aptaukošanos, divpadsmitpirkstu zarnas un kuņģa čūlas slimības (bez mizi­ņas). Kā fitoncīdus saturošus iesaka, ārstējot strutojošus procesus. Ziemā to­mātus aizstāj ar tomātu sulu, kurā daļēji saglabājas minerālvielas un organis­kās skābes, kā ari daļēji karotīns.
   Svaigo tomātu salati ar āboliem
   Sagriež tomātus un nomizotus ābolus, kuriem izņemta serde, pievieno krējumu. Salātus sajauc, liek traukā, pārkaisa ar sakapātām dillēm. Var grez­not ar ābolu ripiņām.
   300 g tomātu, 2 āboli, pus glāzes skāba krējuma (krējumam var pievie­not augļu biezeni, vislabāk — dzērveņu vai aprikožu), 1 ēdamkarote augļu biezeņa, pētersīļu un diļļu zaļumi.
   Tomātu salāti ar mārrutkiem
   Tomātus sagriež daiviņās, pārkaisa ar zaļumiem, sarīvētiem mārrutkiem, eļļu vai krējumu.
   2 tomāti, gabaliņš mārrutka, 1 sīpols, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Tomātu salāti ar svaigiem gurķiem
   Tomātus sagriež ripiņās un pievieno tāpat sagrieztus svaigos gurķus, sī­ki sagrieztus sīpolus, zaļumus, sīki sarīvētus mārrutkus, eļļu vai krējumu.
   2 tomāti, 1 sīpols, 2 svaigi gurķi, zaļumi, gabaliņš mārrutka saknes vai 1 tējkarote konservētu mārrutku, 1 ēdamkarote eļļas vai krējuma.
   Tomātu salāti ar bietēm
   Tomātus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus sīpolus, zaļumus, ķime­nes, rupjās skaidās sarīvētu bieti, sīki sarīvētus mārrutkus, eļļu vai krējumu.
   2  tomāti, 1 sīpols, 1 vārīta biete, mārrutki, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Tomātu salāti ar puraviem
   Tomātus sīki sagriež un pievieno tāpat sagrieztus puravus, uz sīkās rīves pierīvē mārrutkus, pievieno eļļu, ja vēlas — vārītas olas.
   3  tomāti, 1 puravs, gabaliņš mārrutka saknes, 4 ēdamkarotes eļļas.
   Tomātu salāti ar olām
   Tomātus sagriež ripiņās, pievieno sīki sagrieztas olas, zaļumus, mārrut­kus, sinepes, krējumu vai eļļu.
   3 tomāti, 3 olas, zaļumi, 1 ēdamkarote rīvētu mārrutku, 1 tējkarote sinep­ju, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Tomātu salati ar sieru
   Tomātus sagriež ripiņās, pievieno rupji sagrieztus pētersīļu zaļumus, sa­rīvētu sieru. Visu labi sajauc, pieliek skābu krējumu vai augu eļļu.
   400 g tomātu, 50 g pētersīļu zaļumu, 100 g siera, 4 ēdamkarotes krējuma vai augu eļļas.
   Tomātu salāti ar biezpienu
   Tomātus sagriež daiviņās vai šķēlēs, pārkaisa ar smalkajiem melnajiem pipariem, biezpienu sajauc ar krējumu un pārlej salātiem, pārkaisa ar sīki sagrieztiem zaļumiem, sīpoliem.
   5 tomāti, 1 sīpols, 1 glāze biezpiena, zaļumi, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Tomātu salāti ar svaigiem gurķiem
   Tomātus sīki sagriež un pievieno plānās šķēlēs sagrieztus svaigos gur­ķus, konservētus zaļos zirnīšus, puķkāpostus, sīki sagrieztas salātu lapas, dilles, lokus, krējumu vai eļļu.
   3 tomāti, 2 svaigi gurķi, 0,5 glāzes konservētu zirnīšu, puse puķkāposta, 5 salātu lapas, zaļumi, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Tomātu salāti ar kartupeļiem
   Tomātus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus vārītus kartupeļus, sīpo­lus, zaļumus, mārrutkus, eļļu vai krējumu.
   2 tomāti, gabaliņš mārrutku saknes, 1 sīpols, 2 vārīti kartupeļi, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Tomātu salāti ar kartupeļiem
   Tomātus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus vārītus kartupeļus, sīpo­lus, zaļumus, mārrutkus, eļļu vai krējumu.
   2 tomāti, gabaliņš mārrutku saknes, l sīpols, 2 vārīti kartupeļi, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   RUDENS ĒDIENI
   Rudenī jāsteidz ēst tie dārzeņi, kuri nesaglabājas uz ziemu, pretē­jā gadījumā organisms nesaņem tās vielas, ko spēj dot viņi tik īsu brī­di kā ir rudenī.
   Šie dārzeņi — puķkāposli, saldie pipari, tomāti, gurķi, lapu salāti, redīsi, baklažāni un, protams, rudens ogas. Par rudens ogām sauc tās, kuras ir gatavas rudenī un svaigas nesaglabājas ziemā ne sausā veidā, ne zem vārīta, atdzesēta ūdens — vilkābeles, aronijas, plūmes, vīno­gas, korintes, kazenes.
   Lietosim bagātīgi uzturā ari zaļumus, ari savvaļas!
   Tomātu salāti ar skābētiem kāpostiem
   Tomātus sagriež šķēlēs un kārto uz skābētu kāpostu kārtiņas. Kā nākamo kārtu liek sīki sagrieztus sīpolus, pārlej ar krējumu un pārkaisa ar sīki sa­grieztiem zaļumiem.
   5 tomāti, 1 glāze skābētu kāpostu, 1 sīpols, zaļumi, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Tomātu salāti ar svaigiem kāpostiem
   Svaigos kāpostus sarīvē skaidiņās, pievieno sīki sagrieztus tomātus, pu­ravu, sīki sarīvētas selerijas, eļļu vai krējumu.
   200 g svaigu kāpostu, 3 tomāti, 1 puravs, 1 selerija, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Tomātu salāti ar pētersīļiem
   Tomātus sagriež ripiņās, pievieno slk sagrieztus pētersīļu zaļumus, dil­les, biezpienu, krējumu, ķimenes.
   0,5 kg tomātu, 50 g pētersīļu, 100 g biezpiena, 50 g diļļu, ķimenes, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Tomātu salāti ar ķiplokiem
   Tomātus sagriež ripiņās, pievieno tāpat sagrieztas vārītas olas, sīki sarī­vētus ķiplokus, citronu sulu, zaļumus, eļļu vai krējumu.
   0,5 kg tomātu, 3 olas, 1 sīpols, 3 ķiploku daiviņas, dilles, zaļumi, 1 cit­rona sula, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Tomātu salāti ar kartupeļiem
   Tomātu sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus vārītus kartupeļus, sīpolus, zaļumus, mārrutkus, eļļu vai krējumu.
   2 tomāti, gabaliņš mārrutku saknes, 1 sīpols, 2 vārīti kartupeļi, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Tomātu salāti ar sieru
   Tomātus sīki sagriež, pievieno skaidiņās sarīvētu sieru, sīki sagrieztus sī­polus, zaļumus, ķimenes, sīki sarīvētus mārrutkus, eļļu vai krējumu.
   3 tomāti, 100 g siera, 1 sīpols, gabaliņš mārrutku saknes, zaļumi, 1 tējkarote ķimeņu, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Tomātu salāti ar pupiņām
   Tomātus sīki sagriež, pievieno vārītas pupiņas, sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, krējumu vai eļļu, mārrutkus.
   3 tomāti, 1 glāze vārītu pupiņu, 1 sīpols, 1 ēdamkarote rīvētu mārrutku, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Tomātu zupa
   Vārošā ūdenī liek veselu sīpolu, ķiploku, skaidiņās sarīvētus burkānus, kubikos sagrieztus kartupeļus un visu vāra mīkstu. Noceļ no uguns un pie­vieno sīki sagrieztus tomātus, eļļā izceptus sīpolus, zaļumus, mārrutkus, krē­jumu.
   2 litri ūdens, 1 sīpols, 1 ķiploks, 2 burkāni, 4 kartupeļi, 5 tomāti, 2 cepti sīpoli, zaļumi, eļļa cepšanai, 2 ēdamkarotes mārrutku, ēdamkarotes krē­juma.
   Cepti tomāti
   Nr 1
   Sautējamā traukā, kas ieziests ar sviestu vai eļļu, liek šķēlēs sagrieztus tomātus, sīki sakapātus sīpolus, sajauktus ar miltiem, sakultām olām un pie­nu. Visu pārkaisa ar pipariem un cep cepeškrāsnī, līdz ola sarecējusi. Gata­vus pārkaisa ar zaļumiem.
   0,5 kg tomātu, 2 sīpoli, pus tējkarotes melno piparu, 100 g sviesta, 2 olas, 5 ēdamkarotes piena, l tējkarote miltu, zaļumi.
   Nr. 2
   Ar eļļu ieziestā sautējamā traukā kārto ripiņās sagrieztus tomātus kārtām ar pipariem, sīpoliem, sarīvētu sieru. Visu pārlej ar olām, kas sakultas ar pie­nu un miltiem. Cep cepeškrāsnī, līdz olas sastingušas. Gatavus pārkaisa ar zaļumiem, pasniedz ar krējumu, salātiem.
   0,5 kg tomātu, 50 g eļļas, pus tējkarotes piparu, 1 sīpols, 1 tējkarote mil­tu, 2 olas, 5 ēdamkarotes piena, zaļumi, 100 g krējuma, 200 g siera.
   Sautēti tomāti
   Nr. 1
   Tomātiem nogriež "vāciņus", izdobj vidu. Izņemto masu saspaida un pievieno sīki sarīvētus ķiplokus, sīki sagrieztus zaļumus, biezpienu, olas, vi­su sajauc un pilda tomātos. Pildītos tomātus liek čuguna sautējamā traukā l>ez vāka, katram uzliek sviesta vai margarīna piciņu, cep cepeškrāsnī gata­vus (jāraugās, lai neizšķīst). Var arī sautēt, traukā ielejot tomātu sulu. Tādā gadījumā gataviem tomātiem šo sulu veido par mērci, pievienojot zaļumus vai sīki sagrieztu sīpolu.
   0,5 kg tomātu, 300 g biezpiena, 100 g sviesta, 1 ola, zaļumi,  ēdamkarotes krējuma. 1 daiviņa ķiploka.
   Nr. 2
   Sautējamo trauku izzieš ar sviestu, liek sīki sagrieztus tomātus, kas sa­jukti ar tāpat sagrieztiem ceptiem saldajiem pipariem, sīpoliem, pārlej ar olām, kas sajauktas ār biezpienu, miltiem, rūgušpienu vai skābu krējumu, dillēm. Liek cepeškrāsnī un sautē, līdz olas sastingušas. Pārkaisa ar zaļu­miem.
   0,5 kg tomātu, 100 g biezpiena, 2 saldie pipari, 2 sīpoli, 2 olas, 5 ēdamkarotes rūgušpiena vai skāba krējuma, dilles, 1 ēdamkarote miltu, za­ļumi.
   Omlete ar tomātiem
   Sagrieztus tomātus un sīpolus eļļā izsautē mīkstus, pārlej ar sakultām olām, kam pievienots ūdens, pārkaisa sīki sagrieztas dilles, pētersīļus, lokus, cep cepeškrāsnī, līdz olas sastingušas.
   4 tomāti, 5 olas, 1 ēdamkarote ūdens, zaļumi, 50 g eļļas, 1 sīpols.
   Tomāti ar sēnēm
   Traukā kārto tomātu šķēles, pārkaisa ar sīki sagrieztām vārītām sēnēm, āboliem, sīpoliem, pārlej ar skābu krējumu, pārkaisa ar dillēm, lociņiem, pi­pariem.
   2 tomāti, 1 glāze sēņu, 1 sīpols, 1 ābols, zaļumi, pipari, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Pildīti tomāti
   Nelieliem apaļiem tomātiem nogriež "vāciņus", izņem saturu. Sarīvētam sieram pievieno skābu krējumu, citronu sulu, melnos piparus. Masu sajauc un iepilda tomātos. Tomātiem uzliek nogrieztos "vāciņus", uzliek pētersīļu lapiņas vai diļļu zariņus, vai arī apkaisa ar rīvētu sieru.
   10 tomāti, 100 g siera, 1 glāze krējuma, 1 ēdamkarote citronu sulas, na­ža gals melno piparu, zaļumi.
   Pildīti tomāti ar dillēm
   Tomātiem nogriež "vāciņus", izdobj vidu, izdobto mīkstumu sajauc ar sī­ki sagrieztām dillēm, eļļu, pilda tomātos, kārto uz ietaukotas pannas, cep ce­peškrāsnī mīkstus, bet ne izšķīdušus. Gatavus pārlej ar krējumu, kurā iejauk­ti sasmalcināti sīpoli, dilles un citi zaļumi, sīki sagriezti tomāti, rīvēts ķip­loks. Var pārliet arī ar sēņu mērci.
   5 tomāti cepšanai, 2 svaigi tomāti, sauja diļļu, 100 g eļļas, 1 glāze krēju­ma, 1 sīpols, zaļumi — pētersīļi, selerijas, puravi, 1 daiviņa ķiploka.
   Pildīti tomāti ar salātiem
   Tomātiem nogriež "vāciņus", izdobj vidu un pilda ar jebkuriem salātiem, virsū liek olas ripiņu, kas nosedz olas pildījumu, abās ripiņas pusēs iesprauž ceturtdaļšķēlītes svaiga gurķa, starp tām — tomātu stienīti. Kārto apaļā trau­kā, gar malām un vidū liekot salātus, bet starp katriem diviem tomātiem — citrona daiviņu ar mizu uz augšu.
   Pildīti tomāti ar baklažāniem
   Tomātiem nogriež "vāciņus", izdobj vidu un pilda ar šādu pildījumu: iz­dobto mīkstumu sakapā, pievieno sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, sīki sarī­vētu muskatriekstu, ķiplokus, samaltu apceptu baklažānu. Tomātus kārto uz cepešpannas, pārliek ar sviesta piciņām un cep gatavus, bet tā, lai neizšķīst. Gatavus pārlej ar krējumu, pārkaisa ar sīki sagrieztiem zaļumiem.
   10 tomāti, 3 baklažāni, 1 ķiploks, 1 sīpols, muskatrieksts, zaļumi, 10 ēdamkarotes krējuma.
   Tomātu sulas kokteilis
   Tomātu sulai pievieno minerālūdeni, ledu.
   200 g tomātu sulas, 100-200 g minerālūdens, ledus.
   SALDIE PIPARI
   Saldos piparus kultivē kā pākšaugus un pārtikas augus. Tautas medicīnā lielo ēstgribas un gremošanas veicināšanai, pie avitaminozēm, psihes trau­cējumiem.
   Iesaka lietot cilvēkiem, kuriem jāuzlabo taukvielu maiņa un dziedzeru darbība. Saldo piparu sula satur daudz silīcija, kas nepieciešams matu un na­gu augšanai. Paprikas satur ari B,, B2 , E un PP vitamīnus, kā arī minerālvie­las: silīciju, kāliju un nātriju.
   Paprikas ziemā ir neatsveramas ēdienu dekorēšanai. Maltas konservē bez sals un ziemā lieto kā piedevu pie mērcēm, zupām, sautējumiem.
   Sautēti saldie pipari
   Saldajiem pipariem izņem sēklotni, sagriež salmiņos un kopā ar tāpat sagrieztiem sīpoliem (puraviem) vai burkāniem cep eļļā, pievieno krējumu, u/.liek vāku un sautē 5 minūtes. Ēd ar vārītiem kartupeļiem. Var pievienot tomātus.
   5 saldie pipari, 2 sīpoli vai puravi, 2 burkāni, 100 g krējuma. Ja vēlas — 3 tomāti.
   Saldo piparu salāti
   Nr. 1
   Pipariem izņem sēklotni, sagriež pusripiņās un pievieno sīki sagrieztus ābolus, sīpolus, zaļumus, eļļu un tomātu sulu vai krējumu.
   6  pipari, 1 sīpols, 1 ābols, 2 daiviņas ķiploku, zaļumi, eļļa, tomātu sula vai krējums pēc vajadzības.
   Nr. 2
   Piparu pākstīm izņem sēklotni, sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus sī­polus, zaļumus, tomātus, krējumu.
   5 pipari, 5 tomāti, I sīpols, zaļumi, 200 g krējuma.
   Nr. 3
   Pipariem izņem sēklotni, sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus puķkā­postus, sīpolus, zaļumus, svaigos gurķus, eļļu ar citronu sulu vai krējumu.
   2 pipari, 1 puķkāposts, 1 sīpols, 2 svaigi gurķi, zaļumi, 100 g eļļas, cit­ronu sula vai krējums.
   Nr. 4
   Pipariem izņem sēklotni, sīki sagriež un pievieno tāpat sagrieztus tomā­tus, baziliku, pētersīļus, sīpolus, eļļu.
   3    piparu pākstis, 3 tomāti, nedaudz bazilika un petersīļu, 1 sīpols, 4 ēdamkarotes eļļas.
   Nr. 5
   Pipariem izņem sēklotni, sagriež plānās sloksnītēs un pārlej ar tomātu su­lu, kurai pievienoti sīki sagriezti sīpoli, dilles, mārrutki, tomāti.
   4  saldie pipari, 2 tomāti, 1 glāze tomātu sulas, 1 sīpols, dilles, mārrutk pēc garšas.
   Nr. 6
   Pipariem izņem sēklotni, sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztu sīpolu un spiedē izspiestu ķiploka daiviņu, dilles, sīki sarīvētu burkānu, eļļu.
   3  pipari, 1 burkāns, 1 sīpols, 1 daiviņa ķiploka, mārrutki, 2 ēdamkarotes eļļas.
   Nr. 7
   Pipariem izņem sēklotni, sagriež strēmelītēs un pievieno kubikos sa­grieztus ābolus, sīpolus, tomātus, sarīvētu pētersīļa sakni, sinepes, krējumu vai eļļu.
   2 pipari, 1 ābols, 1 sīpols, 1 tomāts, 1 pētersīlis ar visiem zaļumiem, 1 tējkarote sinepju, 3 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Nr. 8
   Pipariem izņem sēklotni, sagriež gredzenos, sautē eļļā mīkstus, pievieno tomātus, sīpolus, ķiplokus un sautē vēl 10 minūtes. Gatavus pārkaisa ar za­ļumiem.
   4  pipari, 5 tomāti, 1 sīpols, 1 ķiploks, zaļumi, 3 ēdamkarotes eļļas sautē- šanai.
   Nr. 9
   Pipariem izņem sēklotni, sagriež ripiņās un pievieno sīki sagrieztus skā­bus gurķus, sīpolus, zaļumus, sīki sarīvētus ķiplokus, eļļu vai krējumu.
   5 saldie pipari, 2 skābi gurķi, 3 daiviņas ķiploku, zaļumi, 1 sīpols, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Nr. 10
   Pipariem izņem sēklotni, sagriež ripiņās, pievieno tomātu mērci uz pu­sēm ar eļļu vai krējumu, zaļumus.
   9 saldie pipari, zaļumi, 4 ēdamkarotes tomātu mērces, 4 ēdamkarotes eļ­ļas vai krējuma.
   Nr. 11
   Pipariem izņem sēklotni, sīki sagriež un pievieno tāpat sagrieztus svai­gus gurķus, skaidiņās sarīvētus svaigos kāpostus,, sīki sagrieztus tomātus, sī­polus, zaļumus, mārrrutkus un krējumu.
   3 saldie pipari, 3 tomāti, 1 svaigais gurķis, 1 sīpols, 1 ēdamkarote mār­rutku, 200 g svaigo kāpostu, zaļumi, krējums pēc vajadzības.
   Nr. 12
   Pipariem izņem sēklotni, sagriež plānās ripiņās, pievieno daiviņās sa­grieztus tomātus, sīki sagrieztus svaigos gurķus, zaļumus, sīki sarīvētus mār­rutkus, krējumu vai eļļu.
   2 pipari, 1 sīpols, 2 tomāti, 1 svaigs gurķis, zaļumi, mārrutki, krējums vai f ranču mērce.
   Pildīti saldie pipari
   Nr. 1
   Pipariem izņem sēklotni un pilda ar sīki sagrieztām olām, kas sajauktas nr sīki sagrieztiem sīpoliem, dillēm, nedaudz krējuma.
   3   pipari, 2 olas, 2 ēdamkarotes krējuma, naža gals sinepju, 25 g diļļu,
   1  sīpols.
   Nr. 2
   Pipariem izņem sēklotnes un pilda ar biezpienu vai sieru, kas sajaukts ar ķimeņu pulveri un krējumu, zaļumiem. Var pasniegt gan svaigus, gan krās­nī ceptus.
   0,5 kg piparu, 200 g siera vai biezpiena, 1 ēdamkarote ķimeņu pulvera,
   2  ēdamkarotes krējuma, zaļumi.
   Nr. 3
   Pipariem izņem sēklotni un pilda ar sautētiem dārzeņiem: burkāniem, kā­postiem, pētersīļu saknēm, seleriju saknēm. Ķiploki un sīpoli saknēm pierī­vēti svaigi. Var pasniegt pārlietus ar krējumu un pārkaisītus ar zaļumiem vai arī likt traukā un pārliet:
   a)   ar tomātu mērci,
   b)  ar kausētu sviestu un sautēt gatavus.
   18 pipari, 3 burkāni, 3 šķēles svaigo kāpostu, 1 pētersīļa sakne, 1 seleri­jas sakne, 1 sīpols, 1 ķiploks, tomātu mērce vai krējums, zaļumi.
   Sautēti pipari
   Pipariem izņem sēklotni, sīki sagriež, liek sautējamā traukā, pievien ceptus sīpolus, cepeškrāsnī ceptas baklažānu ripas, kartupeļus, zaļumus, ķip­lokus. Visu pārlej ar eļļu un citronu sulu, sautē gatavus. Pārkaisa ar zaļu miem.
   5 pipari, 2 sīpoli, 2 kartupeļi, 2 ķiploki, 10 ēdamkarotes eļļas, 3 ēdamkarotes citronu sulas, zaļumi pēc garšas.
   KABAČI
   Kabacis ir ķirbju dzimtas dārzenis, kas satur karotīnu (0,03mg/1000 g). Kabacis ārstē avitaminozi, tas tīra, atindē organismu, likvidē neorganiskās skābes, kas rodas no sāls, gaļas, cukura, balto miltu izstrādājumu un tauku lietošanas. Visveselīgāk ir kabaci lietot svaigā veidā. Kabacis, tāpat kā ķir­bis, veicina tūskas samazināšanos. Kabača sēklas satur tādas pat vērtīgas vielas kā ķirbja sēklas, tāpēc ari tās kaltē un lieto uzturā.
   Kabaču salāti
   Kabaci sarīvē skaidiņās, pievieno sīki sagrieztus tomātus, dilles, pētersī­ļus, lokus, eļļas vai krējuma mērci.
   200 g kabaču, 5 tomāti, 50 g diļļu, pētersīļi, loki, mērce.
   Kabaču salāti ar skābiem gurķiem
   Kabaci sarīvē skaidiņās un pievieno sīki sagrieztu skābu gurķi, sīpolu, dilles, lokus, pētersīļus, selerijas, eļļas vai krējuma mērci.
   300 g kabaču, 4 skābi gurķi, 1 sīpols, dilles, pētersīļi, selerijas (zaļumi), loki, mērce pēc vajadzības.
   Kabaču salāti ar ķiplokiem
   Kabačus sagriež ļoti plānās šķēlītēs, pievieno sīki sakapātus sīpolus, ķip­lokus, eļļu, sinepes, zaļumus, piparus.
   0,5 kg kabaču, 2 sīpoli, 2 daiviņas ķiploku, 1 ēdamkarote sinepju, 2 ēdamkarotes eļļas, zaļumi, melnie pipari, 2 ēdamkarotes citronu vai bārbe­ļu sulas.
   Pildīti kabači ar tomātiem
   Kabačus nomizo, pārgriež uz pusēm, izņem sēklas un pilda ar sīki sa- (liK /.tiem tomātiem, kas sajaukti ar ceptiem sīpoliem. Liek sautējamā trau- kA, uzlej nedaudz ūdens, pievieno dilles, tomātus, sīpolus, cep cepeškrāsnī mīkstus. Gatavus pārlej ar krējumu un pārkaisa ar zaļumiem.
   1 kabacis, 6 tomāti, 10 sīpoli, zaļumi, krējums pēc vajadzības.
   Pildīti kabači ar dārzeņiem
   Nelieliem jauniem kabačiem izņem vidiņu (vecākus kabačus nomizo), pilda ar kotlešu vai sautētu dārzeņu masu, liek sautējamā traukā, pielej ne­daudz ūdens, pievieno sagrieztus tomātus, sīpolus, garšsaknes, sviestu un sautē gatavus. Gataviem pievieno krējumu, pārkaisa ar zaļumiem.
   1 kabacis, 2 tomāti, 2 sīpoli, 1 glāze samaltu vārītu dārzeņu, 50 g svies­ta, zaļumi.
   Kabaču kotletes
   Nomizotus kabačus samaļ vai sīki sarīvē, pievieno olas, miltus, pienu, biezpienu, ķimenes, sīki sakapātus pētersīļu zaļumus, visu labi sajauc, liek ar karoti uz pannas sakarsētā eļļā. Pasniedz ar krējumu, salātiem, rūgušpie­nu. Krējumā var iejaukt sakapātus ķiplokus.
   1 kabacis, 2 olas, 4 ēdamkarotes miltu, ceturtdaļglāzes piena, trīs ceturt- daļglāzes biezpiena, 1 tējkarote ķimeņu, zaļumi, eļļa cepšanai.
   Kabači ķiploku mērcē
   Kabačus sagriež plānās ripiņās (bez sēklām), apviļā olā un miltos, apcep, liek sautējamā traukā kārtām ar ķiplokiem, dillēm, krējumu. Virsējā kārtā ir krējums ar ķiplokiem. Sautē cepeškrāsnī 10 minūtes. Ja kabači ir dzelteni — tos nomizo.
   1 kabacis, 2 olas, 100 g miltu, 100 g krējuma, 1 ķiploks, dilles. Kabaču ragū
   Kabačus sagriež kubikos un eļļā apcep, liek sautējamā traukā un pievie­no kubikos sagrieztus burkānus, baklažānus, pētersīļus, sīpolus, tomātus, saldos piparus, svaigus zaļos zirnīšus (konservētus pievieno gatavam ragū), ķiplokus, sautē visu mīkstu. Noceļ no uguns, pievieno sīki sagrieztus sīpo­lus, zaļumus, krējumu, mārrutkus.
   400 g kabaču, 200 g baklažānu, 2 burkāni, pus glāzes zaļo zirnīšu, 2 tomāti, 2 piparu pākstis, 4 ēdamkarotes eļļas, 1 sīpols, zaļumi, krējums pēc vajadzības, 100 g eļļas, 1 ēdamkarote mārrutku.
   Cepti kabači
   Nr. 1
   Kabačus nomizo, sēklas izņem, sagriež plānās ripiņās, cep eļļā caur­spīdīgus. Pasniedz ar krējumu, medu vai ievārījumu.
   Nr. 2
   Kabačus sagriež ļoti plānās šķēlītēs (lai nazis spīdētu cauri), apviļā mīk lā un cep eļļā gaiši brūnas. Pasniedz ar krējumu, medu vai ievārījumu.
   Mīkla: 1 glāze ūdens, 1 ola, 1,5 glāzes rupja maluma miltu, kuros ie­jaukts pa tējkarotei sodas un askorbīnskābes.
   Nr. 3
   Kabačus nomizo, izņem sēklas, sagriež kubikos, cep eļļā brūnus. Pievie­no tomātus, ķiplokus, zaļumus. Miltus iejauc 0,5 glāzēs ūdens un pielej klāt. Noņem no uguns un pārkaisa ar zaļumiem.
   1 kabacis, 50 g eļļas, 2 ēdamkarotes rupja maluma miltu, 4 tomāti, 1 ķiploks, zaļumi.
   Nr. 4
   Kabačus sagriež 0,5 cm biezās šķēlītēs, apviļā miltos un apcep eļļā brū­nus. Sarīvē skaidiņās dārzeņus, apcep eļļā brūnus un sautē mīkstus. Sautēja­mā traukā liek kārtām kabačus un dārzeņus, pārlej ar tomātu mērci, kurai piejaukta eļļa (nedaudz), citronu sula, ingvērs, pipari, zaļumi un cep iepriekš sakarsētā cepeškrāsnī 20 minūtes.
   1 kabacis, 1 burkāns, 0,5 kāļa, 1 sīpols, 5 tomāti vai 6 ēdamkarotes to­mātu mērces, zaļumi, ingvērs, melnie pipari pēc garšas, eļļa cepšanai, milti apviļāšanai.
   BAKLAŽĀNI
   Baklažāni, tāpat kā tomāti, pieder pie laksteņu dzimtas.
   Baklažānu mīkstums ir ļoti maigs, zaļgani dzeltens, satur daudz (91%) ūdens. Baklažāniem ir specifiska smarža: svaigi tie smaržo pēc sēnēm.
   Baklažāni ir pārtikas produkts ar augstu bioloģisko enerģijas līmeni. Ie­kļaujot tos uzturā, pastiprinās holesterīna iekļūšana žultī un tā izvadīšana no' organisma. Jālieto uzturā spēka izsīkuma, vājuma gadījumos. Ieteicami tuk­liem cilvēkiem.
   Baklažāni ir labs kālija avots, veicina ūdens apmaiņas normalizāciju, uz­labo sirds muskuļu darbību. Tie satur arī pektīnvielas, kam ir baktericīdas Īpašības, nedaudz C, PP un B grupas vitamīnu.
   Baklažānu salāti
   Baklažānus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus tomātus, sīpolus, dil­les, lokus, pētersīļus u.c. zaļumus.
   1 baklažāns, 4 tomāti, 1 sīpols, zaļumi, krējums pēc vajadzības.
   Baklažānu salāti ar tomātu mērci
   Baklažānus sīki sagriež., pievieno tāpat sagrieztus sīpolus, zaļumus, to­mātu mērci un krējumu.
   1 baklažāns, 1 sīpols, zaļumi, krējums uz pusi ar tomātu mērci.
   Baklažānu salāti ar ķiplokiem
   Baklažānus sagriež plānās ripiņās un pārlej ar vārošu ūdeni, atdzesē, no­skalo aukstā ūdenī, sajauc ar rīvētiem mārrutkiem un eļļu, kurai pievienoti sarīvēti ķiploki.
   1 baklažāns, 1 ķiploks, 2 ēdamkarotes mārrutku, eļļa ar ķiplokiem. Baklažānu salāti ar svaigiem gurķiem
   Baklažānus sarīvē skaidiņās, pievieno tāpat sarīvētus vai samaltus gur­ķus, eļļu, sarīvētu sieru, skābu sulu.
   1 baklažāns, 2 svaigie gurķi, 1 sīpols, 2 ēdamkarotes skābas sulas, 4 ēdamkarotes eļļas.
   Baklažānu salāti ar tomātiem
   Baklažānus saliek uz pannas, cepeškrāsnī izcep, sīki sakapā, pievieno sī­ki sagrieztus tomātus, sarīvētus ķiplokus, sīpolus, zaļumus, eļļu.
   3 baklažāni, 2 tomāti, 2 daiviņas ķiploku, 1 sīpols, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas.
   Cepti baklažāni
   Nemizotus baklažānus sagriež pirksta platuma šķēlēs, uzkaisa melnos pi­parus, sīki sagrieztus ķiplokus, apslaka ar skābu sulu, dažas minūtes ļauj pie- sātināties, apcep sviestā, liek dziļā šķīvī un pārlej ar riekstu mērci (sasmal­cinātiem riekstiem pievieno vārītu aukstu ūdeni, rīvmaizi, sinepes, eļļu, mār­rutkus; kad rīvmaize uzbriedusi — mērce gatava).
   6 baklažāni, 1 glāze valriekstu kodolu, 50 g sviesta, zaļumi, ķiploki, 50 g citronu vai kādas citas skābas sulas, 1 ēdamkarote sinepju, 1 ēdamkarote eļ­ļas, 1 ēdamkarote rīvmaizes, 3 ēdamkarotes ūdens.
   Cepti baklažāni ar sieru
   Baklažānus sagriež šķēlēs un apcep eļļā, pārkaisa ar pipariem, sīki sa­grieztiem ķiplokiem, skaidiņās sarīvētu sieru, pārlej ar krējumu un pārkaisa ar zaļumiem.
   1  kg baklažānu, 2 sīpoli, 0,5 tējkarotes melno piparu, 1 ķiploks, 200 g siera, eļļa cepšanai, 200 g krējuma, zaļumi.
   Cepti baklažāni ar saldiem pipariem
   Baklažānus sagriež kubikos un apcep eļļā kopā ar sīki sagrieztiem sīpo­liem, tomātiem, saldajiem pipariem, ķiplokiem. Pievieno vārītus rīsus, mel­nos piparus, ķimenes, ūdeni, olas, kas sakultas ar rūgušpienu, liek cepeškrās­nī un cep, līdz olas sarecējušas.
   2  baklažāni, 2 sīpoli, pus glāzes eļļas, 8 saldie pipari, 0,5 glāzes vārītu ri­su, 0,5 tējkarotes melno piparu, 4 tomāti, 4 olas, 1 glāze rūgušpiena.
   Cepti baklažāni ar olu
   Baklažānus sagriež šķēlēs un apcep sviestā vai eļļā brūnus, liek ieziestā veidnē vienā kārtā. Katrai šķēlei pārlej tomātu mērci, pārkaisa sarīvētu sie­ru, uzsit pa olai, cep cepeškrāsnī, līdz olas sarec. Pārkaisa ar zaļumiem.
   1  kg baklažānu, 100 g tomātu mērces, 200 g siera, 8 olas, zaļumi.
   Cepti baklažāni ar tomātu mērci
   Baklažānus sagriež šķēlēs, apviļā miltos un izcep, liek traukā, pārlej ar tomātu mērci, sīki sagrieztiem sīpoliem un sautē cepeškrāsnī 15 minūtes. Gatavus pārkaisa ar zaļumiem.
   2  baklažāni, 5 ēdamkarotes miltu, 5 ēdamkarotes tomātu mērces, 2 sīpoli, zaļumi, eļļa cepšanai.
   Cepti baklažāni ar sīpoliem
   Baklažānus sagriež ripiņās, apcep sviestā un liek sautējamā traukā kārtās ar sīpoliem, tomātu mērci, ķiplokiem, dillēm, miltiem, eļļu un cep cepeš­krāsnī gatavus. Pārkaisa ar zaļumiem.
   500 g baklažānu, 3 sīpoli, 1 ķiploks, 4 ēdamkarotes eļļas, 2 ēdamkarotes miltu, 10 ēdamkarotes tomātu mērces, 25 g diļļu, zaļumi, 100 g sviesta.
   Cepti baklažāni ar dillēm
   Baklažānus sagriež šķēlēs, apviļā miltos, apcep sviestā, liek sautējamā traukā kārtām ar sīki sagrieztiem sīpoliem, dillēm, krējumu un sautē gata­vus. Pārkaisa ar zaļumiem.
   0,5 kg baklažānu, 100 g sviesta, milti apviļāšanai, 2 sīpoli, 50 g diļļu, krējums pēc garšas.
   Cepti baklažāni ar omleti
   Baklažānus sagriež šķēlēs, apcep eļļā brūnus, pārlej ar olām, kas sakul­tas ar pienu. Cep cepeškrāsnī, līdz olas sarecējušas. Pārkaisa ar zaļumiem. Baklažānu vietā var būt baklažānu ikri.
   1  baklažāns vai 200 g baklažānu ikru, 100 g sviesta vai eļļas cepšanai,
   3  olas, 7 ēdamkarotes piena, zaļumi.
   Cepti baklažāni ar sviestu
   Baklažānus sagriež ripiņās, nedaudz apvāra, apviļā miltos un apcep, liek sautējamā traukā, pārkaisa ar sarīvētu sieru, uzliek sviesta piciņas un cep ce­peškrāsnī mīkstus. Pārkaisa ar zaļumiem.
   2  baklažāni, 100 g siera, 100 g sviesta, zaļumi.
   Cepti baklažāni ar ķiplokiem un tomātiem
   Baklažānus sagriež plānās ripiņās, apviļā miltos, apcep sviestā brūnus, liek sautējamā traukā, pārliek ar biezu kārtu sīki sagrieztu sīpolu, ķiploku, to­mātu, cep cepeškrāsnī gatavus. Pārkaisa ar zaļumiem. Var pārliet ar krējumu. 2 baklažāni, milti apviļāšanai, sviests cepšanai, 4 sīpoli, 1 ķiploks,
   4   tomāti, zaļumi.
   Cepti baklažāni ar rīsiem
   Baklažānus sagriež ripiņās un liek sautējamā traukā ar tomātiem, vārī­tiem rīsiem, sīki sagrieztiem sīpoliem, pipariem, ķiplokiem, sviestu, sautē slēgtā traukā gatavus. Pārkaisa ar zaļumiem, var pievienot krējumu.
   0,5 kg baklažānu, 0,5 kg tomātu, 1 tējkarote melno piparu, 100 g svies­ta, 1 glāze vārītu rīsu, 1 sīpols, 1 ķiploks, zaļumi, krējums pēc garšas.
   Cepti baklažāni ar olām
   Baklažānus sīki sagriež, liek uz pannas un cepeškrāsni cep gatavus. Pār­lej ar olām, kas sakaltas stingrās putās ar sāli, sarccina turpat ccpcškrāsn Pārkaisa ar zaļumiem.
   0,5 kg baklažānu, 100 g sviesta cepšanai, 3 olas, sāls, zaļumi.
   Baklažānu ikri
   Baklažānus izcep cepeškrāsnī mīkstus. Noņem mizu, sīki sakapā, pievie­no maltus melnos piparus, sīki sagrieztus sīpolus, ķiplokus, eļļu, zaļumus.
   0,5 kg baklažānu, 2 sīpoli, 3 (laiviņas ķiploku, 1 tējkarote piparu, zaļum
   Baklažānu ikri ar tomātiem
   Baklažānus cepeškrāsnī izcep, nomizo, sīki sagriež, pievieno sīki sa­grieztus tomātus, ceptus sīpolus, melnos piparus, skābu sulu, uzvāra, pārkai­sa ar zaļumiem.
   0,5 kg baklažānu, 4 cepti sīpoli, 4 ēdamkarotes skābas sulas, 3 tomāti, 4 ēdamkarotes eļļas, zaļumi.
   Baklažānu ikri ar granātu sulu
   Baklažānus izcep cepeškrāsnī uz pannas, nomizo, sakapā, pievieno sīki sarīvētu ķiploku, granātu sulu, lokus, dilles, pētersīļus, seleriju, eļļu.
   0,5 kg baklažānu, 2 daiviņas ķiploku, 2 granātu sula, zaļumi,
   1  ēdamkarote eļļas.
   Baklažānu ikri ar burkāniem
   Baklažānus ūdenī vāra mīkstus (apmēram 10 minūtes), nomizo, sakapā un pievieno sīki sagrieztus sīpolus, sīki sarīvētus burkānus, sarīvētus svaigos kāpostus, tomātus, ķiplokus, eļļu, sulu, zaļumus.
   0,5 kg baklažānu, 1 sīpols, 2 daiviņas ķiploka, 2 ēdamkarotes eļļas,
   2  ēdamkarotes skābas sulas, 2 tomāti, tējkarote smalko piparu, zaļumi, 300 g svaigo kāpostu, 1 burkāns.
   Baklažānu ikri ar ķiplokiem
   Baklažānus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus tomātus, sīpolus, sīki sarīvētus ķiplokus, melnos piparus, eļļu, sautē cepeškrāsnī mīkstus. Pārkai­sa ar zaļumiem.
   0,5 kg baklažānu. 4 tomāti, 2 daiviņas ķiploka, 1 sīpols, naža gals pipa­ru, 5 ēdamkarotes eļļas, zaļumi.
   Pildīti baklažani ar sieru
   Baklažānus pārgriež uz pusēm, izņem sēklas un pilda, liek sautējamā iiuukā, pārliek ar sviesta piciņām un cep gatavus. Pilda ar sarīvētu sieru, ku- iiim piejaukti sīki sagriezti sīpoli, ķiploki, ķimenes. Cep cepeškrāsnī ietau- I otā pannā. Pārkaisa ar zaļumiem.
   0,5 kg baklažānu, 100 g sarīvēta siera, 1 ķiploks, 1 sīpols, 50 g sviesta,
   1 tējkarote ķimeņu.
   Pildīti baklažāni ar sēnēm
   Baklažānus pārgriež uz pusēm, izņem sēklas un pilda ar sīki sagrieztām svaigām sēnēm (vai ar vārītām), kas sajauktas ar kausētu sviestu, sīki sa­grieztiem sīpoliem. Liek uz ieziestas pannas, cep cepeškrāsnī gatavus. Pār­kaisa ar zaļumiem. Var pasniegt kā ar auksto, tā karsto mērci.
   2 baklažāni, 1 glāze sēņu, 1 sīpols, 50 g sviesta, zaļumi.
   Pildīti baklažāni ar tomātiem
   Baklažānus nomazgā, nogriež abus galus, pārgriež gareniski uz pusēm, i/.ņem sēklas, 5 minūtes pavāra, pilda ar dārzeņu vai kotlešu masas pildīju­mu, saliek pannā, kas ieziesta ar sviestu vai eļļu, pārkaisa ar sīki sagrieztiem ķiplokiem, tomātiem (vai pārlej ar tomātu mērci), pārlej ar skābu krējumu un cep cepeškrāsnī 1 stundu. Gatavu pārkaisa ar zaļumiem un sīki sagriez­tiem svaigiem tomātiem.
   Pildīti baklažāni ar rīsiem
   Baklažāniem nogriež galu, izdobj vidu, pilda ar vārītiem rīsiem, kas sa­jaukti ar svaigu olu, sviestu, sasmalcinātu izdobto mīkstumu, saliek sautēja­mā traukā, pārliek ar sviesta piciņām, pārlej ar tomātu mērci, pārkaisa ar rīv­maizi un cep cepeškrāsnī gatavu.
   5 baklažāni, 2 glāzes sautētu risu, 1 ola, 2 ēdamkarotes sviesta,
   2  ēdamkarotes rīvmaizes, 1 glāze mērces, zaļumi.
   Baklažānu sautējums armēņu gaumē
   Sautējamā traukā liek kārtām baklažānus, kas sagriezti šķēlēs, sīpolus, tomātus, kartupeļus, saldos piparus, pupiņu pākstis, zaļumus, visu pārlej ar eļļu un nedaudz ūdens, uzliek stingru vāku un sautē cepeškrāsnī gatavu. Pār­kaisa ar zaļumiem.
   0,5 kg kartupeļu, 0,5 baklažanu, 3 sīpoli, 4 ēdamkarotes eļļas, 2 piparu pākstis, 10 pupiņu pākstis, 6 tomāti, zaļumi, ja vēlas — krējums.
   GURĶI
   Gurķi satur vitamīnus, mikroelementus, bet, jo sevišķi — bāziskos mi­nerālsāļus. Tic palīdz ārstēt locītavu iekaisumus, kaulu deformāciju, regulē vielmaiņu, dziedzeru darbību, atjauno šūnas. Gurķu sulu izmanto kosmēti­kā, bet ar gurķa miziņu var norīvēt seju. Salīdzinājumā ar citiem dārzeņiem gurķi satur izmantojamo organisko jodu. Tic spēcīgi šķīdina urīnskābes sā­ļus, atvieglo sirdsdarbību.
   Gurķu salāti ar tomātu sulu
   Gurķus sagriež plānās pusripiņās, pārlej ar eļļu, kurai piejaukta tomātu sula, dilles, pētersīļu zaļumi, sarkanie pipari, sīki sagriezti sīpoli.
   I gurķis, 1 sīpols, 2 ēdamkarotes tomātu sulas, 1 ēdamkarote eļļas, dil­les, pētersīļi, saldie pipari pēc garšas.
   Gurķu salāti ar seleriju
   Gurķus sagriež plānās pusripiņās, pārlej ar eļļu un citronu sulu, smal­kiem sarkanajiem saldajiem pipariem, pievieno sīki sagrieztus sīpolus, dil­les, pētersīļus, selerijas.
   1 gurķis, 1 sīpols, 2 ēdamkarotes eļļas, I ēdamkarote citronu sulas, dil­les, pētersīļi, selerijas, pipari pēc garšas.
   Gurķu salāti ar puķkāpostiem
   Gurķus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus puķkāpostus, sīpolus, pē­tersīļus, lokus, selerijas, eļļu vai krējumu.
   1 gurķis, 1 sīpols, 1 puķkāposts, pētersīļu un seleriju zaļumi, loki, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar tomātiem
   Gurķus sīki sagriež, pievieno daiviņās sagrieztus tomātus, sīki sagrieztus sīpolus, eļļas vai krējuma mērci.
   1 gurķis, I sīpols, 2 tomāti, mērce pēc vajadzības.
   Gurķu salāti ar skābiem gurķiem
   Svaigus gurķus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus skābus gurķus, sī­polus, dilles, eļļu vai krējumu.
   1 svaigs gurķis, 1 skābs gurķis, 1 sīpols, dilles, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar tomātiem un skābiem gurķiem
   Svaigos gurķus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus tomātus, skābos gurķus, sīpolus, dilles, eļļu vai krējumu.
   1 svaigs gurķis, 1 tomāts, 1 skābs gurķis, 1 sīpols, dilles, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma, mārrutki pēc garšas.
   Gurķu salāti ar olu
   Svaigos gurķus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztu olu, dilles, sīpolu, eļļu vai krējumu.
   1 gurķis, 1 ola, 1 sīpols, dilles, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar svaigiem kāpostiem
   Svaigos gurķus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus svaigos kāpostus, kartupeļus, sīpolus, olas, dilles, eļļu vai krējumu.
   1 gurķis, 2 vārīti kartupeļi, 1 sīpols, 1 ola, dilles, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar saldajiem pipariem
   Svaigos gurķus sīki sagriež, pievieno sīki vai strēmelītēs sagrieztus sal­dos piparus, sīpolus, seleriju un pētersīļu zaļumus, dilles, lokus, eļļu vai krē­jumu.
   1 gurķis, 2 saldie pipari, 1 sīpols, 50 g loku, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar tomātiem un saldajiem pipariem
   Svaigos gurķus sīki sagriež, pievieno tāpat sagrieztus tomātus, sīpolus, saldos piparus, zaļumus, eļļu vai krējumu.
   1 gurķis, 2 pipari, 1 sīpols, 2 tomāti, zaļumi, eļļa vai krējums.
   Gurķu salāti ar pupiņām
   Svaigos gurķus sīki sagriež, pievieno vārītas pupiņas, sīki sagrieztus sī­polus, zaļumus, eļļu vai krējumu.
   1 gurķis, 1 glazc varitu pupiņu, 1 sīpols, zaļumi, 4 ēdamkarotēs eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar pupiņu pākstīm
   Svaigos gurķus sīki sagriež, pievieno sagrieztas vārītas pupiņu pākstis, sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, eļļu vai krējumu.
   1 gurķis, 100 g vārītu pupiņu pākstis, 1 sīpols, zaļumi, eļļa vai krē­jums — 4 ēdamkarotes.
   Gurķu salāti ar sēnēm
   Svaigos gurķus sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztas vārītas sēnes, sīpo­lus, zaļumus, krējumu, mārrutkus.
   1 gurķis, 1 sīpols, 100-200 g vārītu sēņu, zaļumi, 4 ēdamkarotes krēju­ma, mārrutki pēc garšas.
   Gurķu salāti ar zaļajiem zirnīšiem
   Svaigos gurķus sīki sagriež un pievieno zaļos zirnīšus, sīki sagrieztus sī­polus, zaļumus, mārrutkus, eļļu vai krējumu.
   1 gurķis, 1 glāze zaļo zirnīšu, 1 sīpols, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar sieru
   Svaigos gurķus sagriež, pievieno skaidiņās sarīvētu sieru, sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, eļļu vai krējumu.
   1 gurķis, 1 sīpols, 200 g siera, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar redīsiem
   Svaigos gurķus sagriež ripiņās, pievieno tāpat sagrieztus redīsus, sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, eļļu vai krējumu.
   1 gurķis, 100 g redīsu, 1 sīpols, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar pelēkiem zirņiem
   Svaigos gurķus sīki sagriež, pievieno vārītus pelēkos zirņus (vai dzelte­nos zirņus), sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, krējumu.
   1 gurķis, 1 sīpols, 1 glāze vārītu zirņu, zaļumi, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Gurķu salāti ar mārrutkiem
   Skābus gurķus sīki sagriež, pievieno sīki sarīvētus mārrutkus, sīki sa­grieztus sīpolus, zaļumus, eļļu vai krējumu.
   2 skābi gurķi, 1 sīpols, zaļumi, ķimenes, 1 ēdamkarote mārrutku, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar sīpoliem
   Svaigus gurķus sagriež pusripiņās, pievieno sīki sagrieztus sīpolus, olas, redīsus, zaļumus, krējumu.
   2 gurķi, 1 sīpols, 1 ola, 3 redīsi, zaļumi, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Gurķu salāti ar puraviem
   Svaigus gurķus sagriež plānās ripiņās, pievieno sīki sagrieztus ābolus, puravus, dilles, krējumu vai eļļu.
   2 gurķi, 2 skābi āboli, 1 puravs, dilles, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Gurķu salāti ar tomātiem un ķiplokiem
   Svaigos gurķus sagriež plānās pusripiņās, pievieno sīki sagrieztus tomā­tus, sīpolus, ķiplokus, mārrutkus, eļļu.
   2 gurķi, 2 tomāti, 1 sīpols, 1 daiviņa ķiploka, 1 tējkarote mārrutku, 4 ēdamkarotes eļļas.
   Gurķu salāti ar lapu salātiem
   Svaigos gurķus sagriež plānās pusripiņās, pievieno daiviņās sagrieztus tomātus, sīki sagrieztus ābolus, sīpolus, lapu salātus, zaļumus, krējumu vai eļļu.
   4 svaigi gurķi, 4 tomāti, 1 sīpols, 1 ābols, 50 g lapu salatu, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar olu
   Svaigos gurķus sagriež plānās ripiņās, pievieno sīki sagrieztus sīpolus, olas, zaļumus, mārrutkus, krējumu vai mērci.
   4 gurķi, 3 vārītas olas, 1 sīpols, 1 ēdamkarote mārrutku, zaļumi, krējums vai mērce pēc vajadzības.
   Gurķu salāti ar sinepēm
   Svaigos gurķus sagriež stienīšos un pārlej ar šādu mērci: traukā sajauc si­nepes ar olu dzeltenumiem, sarīvētu ķiploku, 1 ēdamkaroti ūdens. Pievieno dilles un krējumu.
   0,5 kg gurķu, 1 olas dzeltenums, 1 liela daiviņa ķiploka, 1 ēdamkarotē ūdens, 1 tējkarote sinepju, 1 tējkarote diļļu, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Gurķu salāti ar burkāniem
   Svaigos gurķus sagriež salmiņos, pievieno skaidiņās sarīvētus jaunos burkānus, sīki saplucinātus lapu salātus, dilles, krējumu.
   3 gurķi, 3 burkāni (jaunie), 4 salātu lapas, 100 g diļļu, 4 ēdamkarotes krē­juma.
   Pāraugušu gurķu salāti ar tomātiem
   Pāraugušus gurķus samaļ, pievieno lokus, dilles, tomātus, krējumu vai eļļu.
   2   pārauguši svaigie gurķi, 50 g loku, 50 g di|ļu, 3 tomāti, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Gurķu salāti ar sēņu pulveri
   Šķēlītēs sagrieztus svaigos gurķus pārkaisa ar zaļumiem un sēņu pulve­ri, pārlej ar eļļu, kas sajaukta ar sinepēm un sarīvētiem ķiplokiem, citronu sulu, sarkanajiem pipariem (eļļu pirms pievienošanas sakuļ ar citronu sulu baltu). Var lietot tūlīt, var iepildīt burciņā, aizvākot un pataupīt ilgākam lai­kam.
   0,5 kg svaigo gurķu, 10 g sēņu pulvera, I ēdamkarote eļļas, 1 tējkarote sinepju, 1 daiviņa ķiploka, I citrona sula, naža gals sarkano piparu.
   Gurķu salāti ar skābenēm
   Svaigos gurķus sagriež plānās šķēlītēs, pievieno sīki sagrieztas skābenes, zaļumus, krējumu vai eļļu. Skābeņu vietā var ņemt arī spinātus.
   3   gurķi, 100 g skābeņu vai spinātu, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krē­juma.
   Gurķu salāti ar piparmētrām
   Svaigos gurķus sagriež kubikos, pievieno sīki sagrieztas olas, piparmēt­ras, krējumu.
   0,5 kg svaigo gurķu, 1 ēdamkarote piparmētru (var būt arī kaltētas), 2 olas, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Sautēti svaigi gurķi
   Pāraugušus svaigos gurķus nomizo, izņem sēklas, sagriež šķēlēs, pievic- ļ|o tādu pat daudzumu sagrieztu tomātu, sīpolu, diļļu, pētersīļu un sautē cļ- |;i, līdz sīpoli mīksti. Pārkaisa ar sinepju graudiņiem.
   2 gurķi, 4 tomāti, 2 sīpoli, zaļumi, eļļa sautēšanai, sinepju graudiņi pēc l'.ušas.
   Pildīti gurķi
   Svaigos gurķus pārgriež gareniski uz pusēm, izdobj vidu, iepilda ābolu pildījumu: ābolus sarīvē, pievieno krējumu, dilles, sīki sagrieztus sīpolus, •.kabu sulu. Pilda gurķos, pārlej ar krējumu un pārkaisa ar dažādiem zaļu­miem.
   0,5 kg gurķu, 2 āboli, 1 ēdamkarote krējuma, 1 ēdamkarote diļļu, I sīpols, 1 ēdamkarote jāņogu sulas, krējums, zaļumi.
   Skābo gurķu salāti ar pētersīļu saknēm
   Skābos gurķus sagriež kubikos, pievieno vārītas pupiņas, sīki sarīvētus burkānus, sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, sīki sarīvētus mārrutkus, pētersī­ļu vai seleriju saknes, ķimenes, eļļu vai krējumu.
   2    skābi gurķi, 1 glāze vārītu pupiņu, 1 burkāns, 1 sīpols, zaļumi, I ēdamkarote mārrutku, ķimenes, 1 pētersīļa sakne vai 1 selerijas sakne, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Skābo gurķu salāti ar ķiplokiem
   Skābos gurķus sīki sagriež, pievieno spiedē izspiestus ķiplokus, biezpie­nu, zaļumus, krējumu.
   3      skābi gurķi, 2 daiviņas ķiploku, 2 ēdamkarotes biezpiena, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Skābo vai svaigo gurķu salāti ar spinātiem
   Gurķus sagriež plānās ripiņās, pievieno sīki sagrieztus spinātus, zaļu­mus, baziliku, eļļu vai krējumu.
   200 g gurķu, 200 g spinātu, 1 sīpols, 5 g bazilika, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Skābo gurķu salāti ar kartupeļiem
   Skābos gurķus sīki sagriež, pievieno ķimenes, zaļumus, sīki sagrieztus sīpolus, vārītus kartupeļus, vārītas olas, mārrutkus, eļļu vai krējumu.
   2 skābi gurķi, 1 vārīts kartupelis, 1 sīpols, zaļumi, ķimenes, mārrutki pēc garšas, 1 vārīta ola, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Skābo gurķu salāti ar burkāniem
   Skābos gurķus sīki sagriež, pievieno sīki sarīvētus burkānus, ķimenes vai ķimeņu pulveri, sīki sarīvētus mārrutkus, zaļumus, sīki sagrieztus vārītus kartupeļus, eļļu vai krējumu.
   2 gurķi, 2 vārīti kartupeļi, 1 burkāns, 1 sīpols, 1 ēdamkarote mārrutku, ķimenes, zaļumi pēc garšas, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   ZIEMAS ĒDIENI
   Ziema ir pats bagātākais gadalaiks, kad savākts ir viss — dārzeņi, pākšaugi, āboli, sēnes, zāļu tējas, saskābēti gurķi, kāposti, saspiestas ogu sulas, iepirkti rupjā maluma milti, griķi, auzu pārslas, prosa, žā­vētie augļi, rieksti, saulespuķu, ķirbju sēklas, ziedputekšņi, medus u.c. Tātad dabiski, ka ēdienkarte ir visbagātākā, tā kā var tikai apbrī­not tos, kas tik un tā ēd tikai gaļu ar kartupeļiem, olas un konditore­jas izstrādājumus. Tie cilvēki toties brīnās par mums, kas gatavo kaut ko citu. Daļa vēlētos gatavot ēdienus, bet neprot, tiem ierosmei do­mātas manas receptes. Pārsvarā visas manas receptes ir maksimāli da­biskas, bez termiskās apstrādes.
   KARTUPEĻU ĒDIENI
   Kartupeļi satur dažādus vitamīnus (paraaminoskābes, K, C vitamīnu, inozītu, B vitamīnus, biotīnu — H vitamīnu, pantotēnskābi), bet tic ir baro­joši un tādēļ cilvēki, kam ir nosliece uz aptaukošanos, tos nedrīkst lietot daudz.
   Kartupeļu salāti
   Mizotus vārītus kartupeļus sīki sagriež, pievieno sakapātas olas, sīpolus, zaļumus, skābus gurķus, uz rīves sarīvētu seleriju un burkānus, krējumu vai mērci.
   2 vārīti kartupeļi, 1 sīpols, 2 vārītas olas, 1 selerijas sakne, 1 nevārīts bur­kāns, 1 skābs gurķis, 5 ēdamkarotes mērces vai krējuma.
   Mērcei: 1 ēdamkaroti skābas sulas sakuļ ar 4 ēdamkarotēm eļļas.
   Kartupeļu salāti ar skābiem gurķiem
   Mizotus vārītus kartupeļus sīki sagriež un pievieno sīki sagrieztus skābus un svaigus gurķus, sīkās skaidiņās sarīvētus novārītus burkānus, selerijas vai pētersīļu sakni, ķimeņu pulveri, zaļumus, krējumu vai eļļu.
   4 vārīti kartupeļi, 1 burkāns, 1 pētersīļa vai selerijas sakne, 1 sīpols, •I skābi gurķi, 1 svaigs gurķis, ķimeņu pulveris, 4 ēdamkarotes zaļumu, •I ēdamkarotēs krējuma vai eļļas.
   Kartupeļu salāti ar selerijām un pētersīļiem
   Nomizotus vārītus kartupeļus sīki sagriež un pievieno sīki sagrieztus skābus gurķus, sīpolus, tomātus, uz sīkās rīves sarīvētus burkānus, zaļumus, selerijas, pētersīļu sakni, krējumu vai eļļu.
   4 kartupeļi, 4 gurķi, 4 tomāti, 2 sīpoli, 1 burkāns, 4 ēdamkarotes zaļumu, I pētersīļa sakne, 1 selerijas sakne, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Kartupeļu salāti ar skābētiem kāpostiem
   Mizotus vārītus kartupeļus sagriež sīkos gabaliņos, pievieno skābētus kā­postus vai gurķus, sīpolu, zaļumus, sīkās skaidiņās sarīvētu burkānu, seleri- jas sakni, krējumu vai eļļu.
   4 vārīti kartupeļi, 1 glāze skābētu kāpostu vai 4 skābēti gurķi, zaļumi, I burkāns, 1 selerijas sakne, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Kartupeļu salāti ar sēnēm
   Mizotus vārītus kartupeļus sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztas sēnes un sīpolu, zaļumus, ķimenes, krējumu vai eļļu.
   4 kartupeļi, 1 sīpols, 1 glāze sīki sagrieztu sēņu, 4 ēdamkarotes zaļumu, 4 ēd; karotes eļļas vai krējuma.
   Kartupeļu salāti franču mērcē
   Mizotus vārītus kartupeļus sagriež sīkos gabaliņos un pievieno sīki sa­grieztus lokus, dilles, franču mērci.
   4 vārīti kartupeļi, 100 g loku, dilles, 4 ēdamkarotes franču mērces.
   Mērce: eļļu sakuļ ar skābu sulu (4 ēdamkarotes eļļas, 1 ēdamkarote sulas).
   Kartupeļu salāti ar valriekstiem
   Mizotus vārītus kartupeļus sīki sagriež, pievieno sasmalcinātus sīpolus, ķiplokus, zaļumus, papriku un valriekstus.
   4 kartupeļi, 8 valrieksti, 1 sīpols, 2 ķiploka daiviņas, 2 paprikas, zaļumi, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Kartupeļu salati ar zaļiem zirnīšiem
   Mizotus vārītus kartupeļus sagriež gabaliņos un pievieno sīki sagrieztus skābētus gurķus vai kāpostus, zaļumus, sīpolus, zaļos zirnīšus, kausētos sie­riņus, vārītas pupiņas, svaigo gurķi, tomātus, krējumu vai eļļu.
   4 vārīti kartupeļi, 1 sīpols, 4 skābēti gurķi vai 1 glāze skābētu kāpostu, 1 glāze zaļo zirnīšu, pusglāze vārītu pupiņu, 2 kausētie sieriņi, 1 svaigs gur­ķis, 2 tomāti, 4 ēdamkarotes zaļumu, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Kartupeļu pankūkas
   Mizotus kartupeļus sarīvē un ar ēdamkaroti liek uz pannas.
   Pildītas kartupeļu klimpas
   Nomizotus vārītus kartupeļus samaļ, pievieno miltus, olas, muskat­riekstu un saveļ 5 cm veltnītī, to sagriež pirksta biezuma ripiņās. Katru ripi­ņu saplacina, uzliek virsū pildījumu — rīvētu sieru, ķimenes. Ripiņu malas savieno, lai pildījums paliktu iekšpusē. Klimpas eļļā apcep brūnas.
   1 kg kartupeļu, 1 glāze miltu, 2 olas, naža gals muskatrieksta, 1 glāze rī­vēta siera, 1 ēdamkarote ķimeņu, 100 g eļļas cepšanai.
   Kartupeļu zupa — pamata
   Ūdenī liek sīpolu, ķiploku, ķimenes, kaltētus garšaugus, skaidiņās sarī­vētus burkānus, sīki sagrieztus kartupeļus un vāra mīkstus. Noceļ no uguns pievieno sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, krējumu, mārrutkus pēc garšas.
   1 litrs ūdens, 4 kartupeļi, 2 burkāni, 1 ķiploks, zaļumi, krējums un mār­rutki pēc garšas.
   Kartupeļu lodītes
   Nomizotus kartupeļus izvāra, samaļ, pievieno olas, piparus, muskat­riekstu. Veido lodītes kastaņa lielumā, apviļā miltos, sakultā olā, rīvmaizē vāra eļļā brūnas. Lai eļļa neatdzistu, daudz bumbiņu uzreiz likt tajā nedrīkst
   l kg kartupeļu, 2 olas, 4 ēdamkarotes miltu, 1 glāze rīvmaizes, pipari muskatrieksts pēc garšas, eļļa vārīšanai.
   Kartupeļu bumbas ar sieru
   Nomizotus vārītus kartupeļus samīca kopā ar sviestu, sieru, miltiem, muskatriekstu, veido bumbiņas, apviļā rīvmaizē un vāra eļļā.
   1 kg kartupeļu, 100 g sviesta, 1 glāze miltu, 4 olas; 100 g siera, naža gals muskatrieksta, 1 glāze rīvmaizes, eļļa vārīšanai.
   Kartupeļu zupa ar skābētiem gurķiem
   Gatavai kartupeļu pamata zupai pievieno 2 sīki sagrieztus skābus gurķus.
   Kartupeļu zupa ar skābiem kāpostiem
   Gatavai kartupeļu pamata zupai pievieno 1 glāzi skābētu kāpostu.
   Kartupeļu zupa ar zaļiem zirnīšiem
   Gatavai kartupeļu pamata zupai pievieno 1 glāzi zaļo zirnīšu.
   Kartupeļu zupa ar pupiņām
   Kartupeļu pamata zupai vāroties pievieno 1 glāzi mērcētu pupiņu (jebkuru).
   Kartupeļu zupa ar zirņiem — zaļajiem šķeltajiem vai pelēkajiem
   Kartupeļu pamata zupai vāroties pievieno 1 glāzi šķeltos vai pelēkos zir­ņus (mērcētus).
   Kartupeļu zupa ar sēnēm
   Kartupeļu pamata zupai vāroties pievieno nomazgātas svaigas vai kaltē­tas sēnes. Svaigas — 300 g, kaltētas — 25 g.
   Kartupeļu bumbas
   Nomizotus kartupeļus vāra mīkstus, ūdeni nedaudz nolej, pieliek sviestu un samīca, pievieno masai muskatriekstu, sīki sagrieztus sīpolus, ķimeņu pulveri, krējumu, dilles. Ar divām karotēm veido bumbiņas un servē ar sa­lātiem.
   1 kg kartupeļu, 50 g sviesta, 50 g krējuma, naža gals muskatrieksta, 1 sīpols, 4 ēdamkarotes zaļumu, 1 tējkarote ķimeņu pulvera.
   Kartupeļu sacepums ar sēnēm
   Nomizotus nevārītus kartupeļus sagriež plānās šķēlītēs, liek sautējamā traukā kārtās ar saceptiem sīpoliem, visu pārlej ar sēņu mērci un cep cepeš­krāsnī gatavus. Pārkaisa ar zaļumiem.
   1 kg kartupeļu, 0,5 kg sīpolu, 1 litrs sēņu mērces, zaļumi.
   Folijā cepti kartupeļi
   Kartupeļus nomizo, apviļā atlaidinātā sviestā, ķimenēs, ietin folijā un cep cepeškrāsni gatavus.
   Cepti nemizoti kartupeļi ar biezpienu
   Kartupeļus rūpīgi nomazgā, jo ceptus ēd ar visu mizu. Cep cepeškrāsni gatavus, griež uz pusēm, uzziež pusītēm sviestu un biezpienu, pasniedz ar salātiem un skābputru.
   10 kartupeļu, 100 g sviesta, 200 g biezpiena, zaļumi, salāti, skābputra.
   Kartupeļi ar omleti
   Kartupeļus sagriež plānās šķēlītēs, eļļā izcep mīkstus, pārlej ar olām, kas sakultas kopā ar pienu, cepeškrāsnī sacep, līdz masa sarecējusi. Pārkaisa ar zaļumiem.
   4 kartupeļi, 4 olas, 1 glāze piena, eļļa cepšanai, 4 ēdamkarotes zaļumu. Kartupeļu biezenis kurzemnieku gaumē
   Nomizotus kartupeļus vāra mīkstus, viegli samīca, pievieno sīki sagriez­tus sīpolus, zaļumus, sviestu, krējumu.
   , 0,5 kg kartupeļu, 100 g krējuma, 2 sīpoli, 50 g sviesta, zaļumi.
   KĀPOSTI
   Grieķiem kāposti bija skaidrības, skaidra prāta simbols, kas tika uzskatī­ti arī par iedarbīgu līdzekli pret apdzeršanos — "apēdis kāpostu pirms ie­dzeršanas — esi izdzenājis dzērumu".
   Diemžēl ne visas kāpostu sugas pie mums ir plaši izplatītas. Pavisam ne­sen plašāk sāka audzēt sarkanos galviņkāpostus, kas labi saglabājas ziemā, noder salātu pagatavošanai un skābēšanai. Daudz mazāk mēs lietojam zied- kāpostus, Briseles, Savojas kāpostus, kolrābjus.
   Ziedkāpostus pārsvarā audzē Vidusjūras zemēs, bet mēs esam raduši priekšroku dot galviņkāpostiem. Lielākoties pie mums tiek audzēti brokoļi jeb sparģeļu kāposti, kas bija pazīstami jau senajā Romā. Šo kāpostu galvi­ņa nav blīva, tās veidojas no atsevišķiem stublājiem. īpašā cieņā šie kāpos­ti ir Anglijā. Brokoļus ēd kā salātus. Baltie galviņkāposti satur tik pat daudz C vitamīna, cik apelsīni vai citroni.
   Kāposti izceļas ar augstu P vitamīna saturu, kura daudzums pārsniedz šī vitamīna daudzumu citos dārzeņos (izņemot pētersīļus un spinātus).
   Kāposti organismam piegādā minerālvielas, kas nodrošina normālu sār­mu un skābju līdzsvaru.
   Kāposti satur maz kaloriju, nedaudz olbaltumvielu un ogļhidrātu.
   U vitamīns, ko satur svaigu kāpostu sula, ieteicams kuņģa čūlas ārstēšanai.
   Balto vai sarkano kāpostu salāti
   Nr. 1
   Kāpostus sarīvē skaidiņās un pievieno skaidiņās sarīvētu burkānu, mār­rutku, sīki sagrieztu sīpolu, zaļumus, ķimenes, eļļas vai krējuma mērci.
   300 g kāpostu, 1 burkāns, 1 sīpols, ķimenes, zaļumi, 1 mārrutka sakne, 6 ēdamkarotes mērces.
   Mērce: 4 ēdamkarotēs krējuma iejauc pa tējkarotei mārrutku un sinepju.
   Nr. 2
   Kāpostus sarīvē skaidiņās, pierīvē burkānu, mārrutku, sīpolu, pievieno zaļumus, ķimenes, kāli, rāceni, eļļas vai krējuma mērci, ķimenes.
   300 g kāpostu, 1 burkāns, 1 kālis, 1 rācenis, 1 mārrutks, 1 sīpols, zaļumi. 4 ēdamkarotes mērces, ķimenes.
   Mērce: 4 .ēdamkarotēm krējuma pievieno 1 ēdamkaroti mārrutku. 1 tējkaroti sinepju un 1 tējkaroti ķimeņu pulvera.
   Nr. 3
   Kāpostus sarīvē skaidiņās, pievieno skaidiņās vai sīki sarīvētus burkā­nus, rutkus, sīki sasmalcinātu sīpolu, zaļumus, ķimenes, eļļu vai krējumu.
   300 g kāpostu, 1 burkāns, 1 rutks, 1 sīpols, zaļumi, ķimenes, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Nr. 4
   Kāpostus, burkānus, rutkus, rāceņus, kāļus, mārrutkus sarīvē skaidiņās un sajauc, pievieno sīki sagrieztu sīpolu, zaļumus, ķimenes, eļļu vai krējumu.
   300 g kāpostu, 1 burkāns, 1 kālis, 1 rācenis, 1 rutks, 1 sīpols, 1 mārrutks, ķimenes, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas, kas sakulta ar 2 ēdamkarotēm rabar beru sulas.
   Nr. 5
   Kāpostus un sieru sarīvē skaidiņās, pievieno smalki sarīvētu mārrutku, sīki sagrieztus zaļumus, sīpolu, ķimenes, eļļas vai krējuma mērci.
   200 g kāpostu, 1 tējkarote mārrutku, 200 g siera, 1 sīpols, ķimenes, mērce.
   Mērce: 4 ēdamkarotēm krējuma pievieno minētos zaļumus, ķimenes, mārrutkus.
   Nr. 6
   Kāpostus un svaigos gurķus sagriež salmiņos, pievieno dilles, sinepes u mārrutkus pēc garšas, eļļu ar citrona sulu vai krējumu.
   200 g kāpostu, 3 svaigi gurķi, 1 ābols, puravi, zaļumi, mērce vai krējunr
   Mērce: 4 ēdamkarotēm krējuma pievieno 1 ēdamkaroti rīvētu mārrutku zaļumus.
   Kāpostu salāti ar skābētiem gurķiem
   Kāpostus sarivē skaidiņās un pievieno sīki sagrieztu skābu gurķi, ķim nes, zaļumus, eļļu vai krējumu.
   200 g svaigu balto kāpostu, 100 g skābu gurķu, 1 tējkarote ķimeņu, 50 g zaļumu, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas.
   Svaigo kāpostu zupa
   Nr. 1
   Kāpostus sīki sagriež, aplej ar ūdeni, pievieno skaidiņās sarīvētu sīpolu, ripiņās sagrieztus burkānus, ķimenes, kubikos sagrieztus kartupeļus, garšau gus, sviestu, vāra mīkstus. Noceļ no uguns un pievieno sīki sagrieztu sīpolu, krējumu, zaļumus. Ja vēlas, var pievienot arī sīki sagrieztus tomātus.
   300 g kāpostu, 1 burkāns, 1 sīpols, ķimenes, zaļumi, 1 kartupelis, 1 litrs ūdens, krējums pēc vajadzības.
   Nr. 2
   Kāpostus sarīvē skaidiņās, sautē sviestā kopā ar ripiņās sagrieztu burkā­nu mīkstus. Pievieno ūdenim, kurā 10 minūtes vārījušās sēnes (svaigas), pie­mēram, rudmieses. Pievieno arī lokus, baravikas un kartupeļus, vāra 20 minūtes. Noceļ no uguns un pievieno zaļumus, citrona sulu, sīki sagriez­tu ābolu.
   2 litri ūdens, 500 g kāpostu, 400 g sēņu, zaļumi, 1 sīpols, 2-3 ēdamkarotes sviesta, 1 burkāns, 1 citrons, 2 kartupeļi.
   Nr. 3
   Izcep sīki sagrieztus sīpolus, pārlej ar ūdeni, pievieno ķimenes, skaidiņās sarīvētus kāpostus, burkānus, pētersīļa sakni un vāra mīkstus. Noceļ no uguns un pievieno sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, krējumu, citrona sulu pēc garšas.
   0,5 kg kāpostu, 2 litri ūdens, 300 g sīpolu, 1 burkāns, citrona sula pēc garšas, 1 zaļš sīpols, zaļumi.
   I
   Kāpostu tīteņi ar gaļu
   K ftpostgalviņai izgriež kacenu un veselu nedaudz apvāra, līdz lapas kļūst Iksliis. Lapas atšķeļ un uz katras liek pildījumu: maltu gaļu uz pusi sajauk- »r ceptiem sīpoliem (var būt arī sēnes, kas saceptas kopā ar sīpoliem, to­ni icm). Lapas aizloka, apcep uz pannas, liek sautējamā traukā, uzlej ne- IU<I/ ūdens, pievieno garšsaknes, ķimenes, sīpolus, sviestu, tomātus un sau- iv mikstus. Gatavai mērcei pievieno krējumu, zaļumus, nevārītus tomātus.
   I kg kāpostu, 300 g maltas gaļas, 300 g sīpolu, garšsaknes pēc patikas (petersīļu, seleriju u.c.), 50 g sviesta, 1 tējkarote ķimeņu, 4 tomāti, krējums, zaļumi pēc vajadzības (dilles, pētersīļi, selerijas u.c.).
   Pildījums: 300 g maltas gaļas, 300 g sīpolu, šķipsna sāls, pipari.
   Kāpostu sacepums ar sieru
   Kāpostus un sīpolus sīki sagriež, apcep sviestā, liek sautējamā traukā vai punnā, pārlej ar ūdeni, pievieno kaltētus vai svaigus garšas zaļumus, kaltē- i.i'. garšsaknes, ķimenes, nedaudz muskatrieksta, rīvētu sieru, visu pārlej ar Kiikultu olu. Cep cepeškrāsnī 20 minūtes. Pasniedz ar kādu mērci vai nevā­rītu sakņu salātiem.
   1 kg kāpostu, 2 sīpoli, 100 g sviesta, 3 olas, 200 g siera, nedaudz mus­katrieksta, rīvmaize un eļļa veidnes ieziešanai, garšas zaļumi, garšsaknes, ķimenes.
   Sautēti kāposti ar rīsiem
   Svaigus kāpostus sīki sagriež un liek sautējamā traukā, pievieno ceptus sipolus, vārītus rīsus, ābolus un sautē cepeškrāsnī mīkstus nelielā ūdens dau­dzumā. Pārkaisa ar zaļumiem, piepilina citrona sulu.
   300 g balto vai sarkano kāpostu, 4 cepti sīpoli, 1 glāze risu, 1 ābols, za­ļumi, 1 tējkarote ķimeņu.
   Kāpostu karbonāde
   Kāpostu lapas sadauza, apviļā miltos, olā un cep eļļā gaiši brūnas. Pa­sniedz siltas ar krējumu un rūgušpienu vai tēju.
   Skābētu kāpostu salāti ar tomātiem
   Skābētiem kāpostiem pievieno sīki sagrieztus sīpolus, tomātus, zaļumus, mērci vai krējumu.
   0,5 litri skābētu kāpostu, 1 sīpols, 2 tomāti, zaļumi, 4 ēdamkarotēs krē­juma vai mērces.
   Skābētu kāpostu salāti ar seleriju
   Skābētiem kāpostiem pievieno skaidiņās sarīvētu burkānu, selerijas, mārrutkus, ķimenes, zaļumus, krējumu vai mērci.
   2 glāzes skābētu kāpostu, 1 ēdamkarote ķimeņu, 1 burkāns, 1 sīpols, za­ļumi, 1 selerija, 4 ēdamkarotes krējuma vai mērces.
   Skābētu kāpostu salāti ar sieru
   Skābētiem kāpostiem pievieno rīvētu sieru, sīpolus, zaļumus, ķimenes, ellu, mārrutkus, var arī tomātus.
   1 glāze skābētu kāpostu, 200 g siera, 1 sīpols, I ēdamkarote ķimeņu, za­ļumi, 4 ēdamkarotes eļļas, mārrutki pēc garšas, 2 tomāti.
   Skābētu kāpostu salāti
   Skābētiem kāpostiem pievieno vārītas pupiņas, sīki sarīvētu burkānu, sī­ki sagrieztus sīpolus, zaļumus, ķimenes, sarīvētu pētersīļa sakni, krējumu vai eļļu.
   0,5 litri skābētu kāpostu, I burkāns, I glāze vārītu pupiņu, ķimenes, 1 sīpols, 1 pētersīļa sakne, 4 ēdamkarotes krējuma vai eļļas, zaļumi, ja vē­las — ari mārrutki.
   Skābētu kāpostu zupa
   Skābētus kāpostus liek ūdenī, pievieno skaidiņās sarīvētus burkānus, sī­polu, ķimenes, garšaugus un vāra mīkstus, ja vēlas, var pievienot sviestu. Noceļ no uguns un pievieno sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, krējumu. Ja vē­las — arī tomātu.
   1,5 litri ūdens, 0,5 litri skābētu kāpostu, 1 burkāns, 1 tējkarote ķimeņu, 1 tomāts, garšaugi, zaļumi, 2 sīpoli (1 pievieno zupai vāroties, otru — svai­gā veidā, kad zupa gatava).
   BURKĀNI
   Burkānu sulu dzer gan profilaktiski, gan arī pie dažādām slimībām, jo tā satur daudz vitamīnu, mikroelementu un minerālvielu. Pietiek ar 100 gramiem burkānu, lai nodrošinātu organismam karotīna diennakts devu. (Karotīns organismā pārvēršas A vitamīnā.)
   Burkāni satur B, Bfi , PP, C, E un citus vitamīnus. Minerālvielu komplek­sā galveno vietu ieņem kālija sāļi, kas nepieciešami sirds un asinsvadu sli­mību gadījumos. Burkāni satur kobaltu un dzelzi, kas ārstē mazasinību. Arī tautas gudrība māca: "No burkāniem daudz asiņu".
   Senatnē burkānus lietoja ārstniecībā. Šai nolūkā tos izmantoja gan Hi- pokrāts, gan mūsu senči. Ar burkāniem ārstēja tuberkulozi, urinceļu slimī­bas, klepu, hemoroīdus, aizsmakumu, tos lietoja, lai izdzītu cērmes. Dzerot burkānu sulu, viegli izdalās urīns. Burkāni ir ļoti ieteicami tiem cilvēkiem, kas sirgst ar melanholiju. Tie uzlabo redzi un gļotādu funkcijas. Rīvētu bur­kānu kompreses noņem kakla uztūkumus.
   Burkānu salātus var gatavot gan ar eļļu, gan krējumu, taču gatavotos ar eļļu organisms izmanto labāk. Bez tam eļļā ir E vitamīns, kas aizsargā karo­tīnu un A vitamīnu no sairšanas gremošanas orgānos. Karotīns labāk tiek iz­mantots no sīki sasmalcinātiem burkāniem (arī citiem dārzeņiem).
   Burkānu salāti ar ķiplokiem
   Nomizotus, nomazgātus, nevārītus burkānus sarīvē skaidiņās un pievie­no spiedē izspiestus ķiplokus, zaļumus, krējumu.
   4 burkāni, 2 daiviņas ķiploku, 2 ēdamkarotes zaļumu, 4 ēdamkarotes krē­juma.
   Burkānu salāti ar kāļiem vai rāceņiem
   Nomizotus, nomazgātus, nevārītus burkānus sarīvē skaidiņās un pierīvē nomizotu kāli vai rāceni, pievieno sīki sasmalcinātu sīpolu, zaļumus, sarīvē­tus mārrutkus, krējumu, ķimenes.
   2 burkāni, neliels gabaliņš mārrutka saknes, 1 neliels kālis vai rācenītis, I sīpols, 1 tējkarote ķimeņu, 4 ēdamkarotes krējuma vai mērces.
   Mērce: cidoniju, citronu vai pīlādžu sulu sakuļ ar gaišu eļļu. I ēdamkarote sulas, 4 ēdamkarotes eļļas.
   Burkānu salāti ar sieru
   Nomizotus burkānus sīki sarīvē un pievieno skaidiņās sarīvētu sieru, sī­ki sasmalcinātu sīpolu, zaļumus, ķimenes, krējuma mērci, rīvētu mārrutku.
   4 burkāni, 100 g siera, 1 sīpols, ķimenes, zaļumi, mārrutki pēc garšas, 4 ēdamkarotes krējuma mērces.
   Mērce: krējumam pievieno sīki sasmalcinātas dilles, pēc garšas pulverī sasmalcinātus garšaugus, sakuļ. 4 ēdamkarotes krējuma, garšaugu pulveris, I ēdamkarote diļļu.
   Burkānu salati ar cidonijām
   Nomizotus burkānus sarīvē skaidiņās, pārlej ar cidoniju sulu, pievieno dilles un ļauj piesātināties. Pievieno sarīvētu sieru, krējumu.
   5 burkāni, 300 g siera, 25 g diļļu, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Burkānu salāti ar skābētiem tomātiem
   Nomizotus burkānus sarīvē skaidiņās un pievieno sīki sagrieztus skābē­tus tomātus, sīpolus, sarīvētu pētersīļa sakni, zaļumus, ķiplokus, eļļu.
   3 burkāni, 1 sīpols, 2-3 skābēti tomāti, 2 ķiploka daiviņas, 1 pētersīļa sakne, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma.
   Burkānu salāti ar citronu sulu
   Nomizotus burkānus sarīvē skaidiņās un sajauc ar sīki sarīvētiem mārrut­kiem, citronu sulu, augu eļļu, skābu krējumu.
   3     burkāni, gabaliņš mārrutku saknes, 2 ēdamkarotes citronu sulas, 3 ēdamkarotes eļļas, 2 ēdamkarotes skāba krējuma, zaļumi.
   Burkānu sacepums ar pupiņām
   Nomizotus burkānus sagriež nelielos kubikos un sautē kopā ar mērcētām pupiņām mīkstus. Samaļ vai izberž caur caurduri, pievieno olas, sviesta pi­ciņas, ķimenes, liek ieziestā un ar rīvmaizi pārkaisītā veidnē, virsū uzliek sviesta piciņas un cep 15 minūtes. Gatavam pārkaisa zaļumus, ja vēlas — krējumu.
   4   burkāni, 1 glāze, pupiņu, 50 g sviesta, 1 ola, rīvmaize, krējums pēc va­jadzības, zaļumi.
   Burkānu kotletes
   Nr. 1
   Sautētus burkānus samaļ, pievieno pienu, kausētu sviestu, olas, miltus, citrona miziņu, medu, visu sajauc. No masas veido kotletes, apviļā rīvmai­zē, cep verdošā eļļā.
   3 burkāni, 0,5 glāzes piena, 1 citrona miziņa, 0,5 glāzes rupja maluma miltu, 2 olas, 50 g sviesta.
   Nr. 2
   Vārītus burkānus samaļ kopā ar konservētiem zaļajiem zirnīšiem, pievie­no sviestu, miltus, olas, sīpolus, visu sajauc. No masas veido kotletes, apvi­ļā rīvmaizē un cep eļļā. Pasniedz ar krējumu.
   6 burkāni, 1 giaze zaļo zirnīšu, 1 sīpols, 3 olas, 1 ēdamkarote sviesta, krējums, eļļa cepšanai.
   Burkānu sautējums
   Nomizotus burkānus sīki sagriež un sautē ar sviestu nelielā ūdens dau­dzumā kopā ar sasmalcinātu sīpolu, ķimenēm, garšaugiem, kamēr mīksti. Noceļ no uguns, pievieno zaļumus, krējumu.
   5  burkāni, 1 sīpols, garšaugi, ķimenes, 100 g sviesta, zaļumi, krējums, 100-200 g ūdens.
   Burkānu saldais ēdiens ar ievārījumu
   Nomizotus burkānus sīki sarīvē, liek kārtām lēzenā šķīvī. Starpkārtas veido no citronu sulas un miziņu pulvera, ievārījuma vai samaltām svaigām ogām, augļiem. Virsu noziež ar biezu putukrējuma kārtu. Dekorē ar svaigām vai no kompota izņemtām ogām.
   1 kg burkānu, 1 citrons, 1 glāze ievārījuma, 0,5 litri putukrējuma, 2 ēdamkarotes cukura (putukrējumam).
   Burkānu saldais ēdiens ar brūklenēm
   Nomizotus burkānus sarīvē skaidiņās, pievieno cepeškrāsnī sakarsētas brūklenes, nedaudz medus.
   3 burkāni, 1 tējkarote medus, 1 glāze brūkleņu.
   Burkānu saldais ēdiens ar dzērveņu sulu un riekstiem
   Nomizotus burkānus sīki sarīvē, pārlej ar medu, dzērveņu sulu, pārkaisa ar sasmalcinātiem riekstiem.
   3 burkāni, 2 ēdamkarotes medus, 5 ēdamkarotes dzērveņu sulas, 50 g riekstu.
   Burkānu saldais ēdiens ar āboliem
   Nomizotus burkānus sarīvē skaidiņās un pievieno sasmalcinātus ābolus, medu, citronu sulu, pārliek ar saputotu putukrējumu.
   6    burkāni, 4 āboli, 0,5 litri putukrējuma, l ēdamkarote medus, 1 ēdamkarote citronu sulas.
   Burkānu saldais ēdiens ar medu un riekstiem
   Nomizotus burkānus sarīvē skaidiņās, pievieno medu, riekstus, dzērveņu sulu. Var pasniegt ar vai bez putukrējuma.
   3 burkāni, 50 g medus, sauja riekstu, 100 g dzerveņu sulas, 100 g putu­krējuma.
   Burkānu kokteilis ar saldējumu
   Burkānu sulu saputo kopā ar saldējumu.
   1 glāze burkānu sulas, 200 g saldējuma.
   BIETES
   Bietes satur daudz mangāna sāļu, kas aktīvi piedalās asinsrades procesā, veicina zarnu darbību.
   Bietes no citiem sakņaugiem izceļas ar lielo cukura saturu (9%), tajās ir nedaudz nātrija sāļu, no vitamīniem — pārsvarā C vitamīns. Jaunajās biešu lapās daudz karotīna. Nav ieteicams uzglabāt svaigas nomizotas bietes, jo skābekļa iedarbībā C vitamīns tajās sairst.
   Biešu vārīšanai jāizvēlas piemērots trauks, tāds, kurā pēc iespējas mazāk telpas paliek gaisam. Lai bietes būtu garšīgākas, tās labāk vārīt nemizotas un nesagrieztas. Lai samazinātu vitamīnu zudumu, bietes jāvāra slēgtā traukā. Tās jāliek verdošā ūdenī. Nav ieteicams pievienot ūdenim sāli, jo tad biešu garša pasliktinās.
   Labākajām biešu šķirnēm miziņa ir tumša, bet sakne viegli saspiesta.
   Ilgi vārot vai sautējot, biešu krāsa no tumši sarkanas kļūst brūni dzelte­na. Skābs krējums, pielikts bietēm, palīdz saglabāt to sākotnējo krāsu.
   Biešu lapas satur tās pašas vērtīgās vielas ko bietes, kā ari folijskābi. Bet C vitamīna lapās ir vairāk nekā bietē.
   Vārītu biešu salāti
   Nr. 1 ,
   Sīki sagrieztai bietei pievieno sasmalcinātu sīpolu, skābu gurķi, svaigus gurķus, ķimenes, zaļumus, eļļas vai krējuma mērci.
   1 biete, 1 sīpols, 2 skābi gurķi, 2 svaigi gurķi, zaļumi, ķimenes, mērce pēc vajadzības.
   Nr. 2
   Sīki sagrieztai bietei pievieno sasmalcinātu sīpolu, skābus gurķus, vārī­tas pupiņas vai pupas, zaļumus, eļļas vai krējuma mērci.
   1 biete, 1 sīpols, 2 skābi gurķi, 1 glāze vārītu pupiņu, zaļumi, ķimenes, mērce pēc vajadzības.
   Nr. 3
   Bieti sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztu sīpolu, skābus gurķus, sīki sa­rīvētus rutkus, ķimenes, zaļumus, eļļas vai krējuma mērci.
   1 biete, 1 sīpols, 2 skābi gurķi, 1 rutks, ķimenes, zaļumi, eļļas vai krēju­ma mērce.
   Nr. 4
   Bieti sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztus sīpolus, skābus gurķus, rīvēlu sieru, zaļumus, ķimenes, eļļas vai krējuma mērci.
   1 biete, 1 sīpols, 2 skābēti gurķi, 200 g siera, ķimenes, zaļumi, mērce pēc vajadzības.
   Nr. 5
   Bieti sīki sagriež un pievieno skābētus kāpostus, ķimenes, zaļumus, sī­polus, eļļas vai krējuma mērci.
   1 biete, 1 glāze skābētu kāpostu, 1 sīpols, 1 ēdamkarote ķimeņu, zaļumi, mērce pēc vajadzības.
   Nr. 6
   Bietes sīki sagriež, pievieno skābētus kāpostus, rīvētu sieru, zaļumus, sasmalcinātus sīpolus, skābētus gurķus, eļļas vai krējuma mērci.
   1 biete, 1 sīpols, 200 g siera, 1 glāze skābētu kāpostu, 1 skābēts gurķis, ķ iinenes, zaļumi, mērce pēc vajadzības.
   Nr. 7
   Bietes sīki sagriež un pievieno vai nu skābētus gurķus, vai skābētus kā­postus, zaļos zirnīšus, ķimenes, sīki sasmalcinātus sīpolus, zaļumus, mārrut­kus, eļļas vai krējuma mērci.
   1 biete, 1 sīpols, 1 glāze skābētu kāpostu vai 2 skābēti gurķi, 1 glāze za­ļo zirnīšu, ķimenes, mārrutki pēc garšas, mērce pēc vajadzības.
   Nr. 8
   Bietes sīki sagriež un pievieno skābētus gurķus vai skābētus kāpostus, ķiplokus (rīvētus vai izspiestus spiedē), zaļumus, ķimenes pēc gaišas, mēr- 11 pēc vajadzības.
   1 biete, 2 skābēti gurķi vai 1 glāze skābētu kāpostu, 1 liela ķiploka dai­viņa, zaļumi, ķimenes, mērce.
   Nr. 9
   Bietes sīki sagriež, pievieno sīki sagrieztus skābus gurķus, sasmalcinātus valriekstus, sīpolus, mārrutkus, ķimenes, zaļumus, eļļu vai krējumu.
   1 biete, 1 sīpols, 1 skābēts gurķis, 10 valrieksti, mārrutki, ķimenes, zaļu­mi, eļļa vai krējums pēc vajadzības.
   ' Nr. 10
   Bietes sagriež šķēlēs, pārkaisa ar ķimenēm, pārlej ar krējumu, kam pēc garšas pievienoti sīki sarīvēti mārrutki.
   1 biete, 1 tējkarote ķimeņu, krējums un mārrutki pēc vajadzības.
   Nr. 11
   Bietes sīki sagriež vai sarīvē skaidiņās, pievieno sīki sagrieztus vārītus kartupeļus, skābētus gurķus, ābolus, ķimenes, sīpolus, zaļumus, krējumu vai mērci.
   1 biete, 2 kartupeļi, 1 ābols, 1 sīpols, 1 tējkarote ķimeņu, 1 sīpols, zaļu­mi, krējuma mērce vai krējums pēc vajadzības.
   Nr. 12
   Ceptas bietes sīki sagriež, pievieno sasmalcinātus valriekstus, sīki sarī­vētus ķiplokus, saldos piparus, citronu sulu ar eļļu un zaļumiem.
   1      cepta biete, 1 daiviņa ķiploka, 6 valrieksti, saldie pipari, 1 citrona su­la, eļļa. zaļumi.
   Biešu pudiņš
   Vārītas bietes samaļ un liek ar sviestu ieziestā formā kārtām ar sviesta pi­ciņām, ķimenēm, sagrieztiem sīpoliem, citronu sulu. Pārkaisa ar rīvmaizi, pārlej sakultu olu un cep, līdz masa sastingst. Pārkaisa ar zaļumiem, var pār­liet ar krējumu.
   0,5 kg biešu, 2 sīpoli, 100 g. sviesta, 1 ēdamkarote ķimeņu, 4 olas, 6 ēdamkarotes rīvmaizes, 1 citrona sula.
   Biešu sacepums
   Vārītas bietes samaļ un pievieno biezpienu, sīki sagrieztus sīpolus, ķime­nes, krējumu, olas. Visu sajauc un liek ar eļļu ieziestā un rīvmaizi pārkaisī­tā veidnē, pārlej ar kausētu sviestu un cep cepeškrāsnī 20 minūtes. Gatavu pārkaisa ar zaļumiem, var pārliet ar krējumu.
   2      vārītas bietes, 1 sīpols, 1 ēdamkarote ķimeņu, 4 olas, 200 g biezpiena, 100 g eļļas veidnes ieziešanai, 6 ēdamkarotes rīvmaizes, 100 g krējuma, 2 ēdamkarotes kausēta sviesta.
   Pildītas bietes
   Vārītas bietes pārgriež uz pusēm, izdobj vidu. Izdobto masu sīki sagriež,
   pievieno skaidiņās sarīvētus vārītus burkānus, kubikos sagrieztus vārītus kā­ļus, sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, sīki sarīvētu pētersīļu sakni, sakapātas vārītas olas. Masu iepilda bietēs, virsū liek sviesta piciņas. Cep cepeškrāsnī 5 minūtes. Pasniedz ar krējumu un zaļumiem.
   3 vārītas bietes, 1 vārīts burkāns, 1 neliels vārīts kālis, 1 sīpols, 1 pēter­sīļa sakne, 1 vārīta ola, 5 ēdamkarotes rīvmaizes, 100 g sviesta, krējums, za­ļumi pēc vajadzības.
   Biešu zupa
   Vārītas bietes sarīvē skaidiņās, liek aukstā vai verdošā ūdenī, kurā uz- briedušas auzu pārslas. Pievieno citronu sulu, sīki sagrieztus sīpolus, zaļu­mus, ķimenes, krējumu.
   1 liela vārīta biete, I litrs ūdens, I sauja auzu pārslu, 1 sīpols, 1 citrona sula, 1 tējkarote ķimeņu, zaļumi, krējums pēc garšas, mārrutki.
   RĀCEŅI UN KĀĻI
   Rāceņu dzimtene ir Eiropa un Āzija. Rāceņos un kāļos ir C un PP vita­mīnu, nedaudz B grupas vitamīnu, kā arī daudz šķiedrvielu un ēterisko eļļu.
   C vitamīna ziņā kāļi pārspēj visas sakņaugu grupas (kāļos — 30 mg/100 g produkta, rāceņos — 20 mg/100 g produkta) un tas pieaug dārzeni uzglabājot.
   Rāceņos ir 5%, bet kāļos — 7% cukura. Šie sakņaugi satur arī kāliju, nāt­riju un daudzas minerālvielas, kas nepieciešamas cilvēka organismam.
   Kāļos vitamīnu ir vairāk nekā mandarīnos.
   Kāļu salāti ar burkāniem
   Nomizotus kāļus vai rāceņus sarīvē skaidiņās un pievieno skaidiņās sarī­vētu burkānu, mārrutku, sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, ķimenes, eļļas vai krējuma mērci.
   1 liels kālis vai rācenis, 1 burkāns, 1 sīpols, 1 mārrutka gabaliņš pēc gar­šas, ķimenes, zaļumi, 4 ēdamkarotes eļļas vai krējuma mērces.
   Eļļas mērce: 1 ēdamkaroti citronu sulas sajauc ar 4 ēdamkarotēm eļļas, pēc garšas pievieno sēņu pulveri.
   Kāļu salāti ar rutkiem
   Kāļus sarīvē skaidiņās, pievieno skaidiņās sarīvētus burkānus, rutkus, sī­ki sagrieztus sīpolus, zaļumus, ķimenes, krējumu.
   1 kalis, 1 burkāns, 1 rutks, 2 ēdamkarotēs zaļumu, 1 sīpols, 1 tējkarotē ķimeņu, 4 ēdamkarotes krējuma.
   Kāļu salāti ar dārzeņiem
   Nomizotus kāļus sarīvē skaidiņās, pievieno sarīvētus nomizotus ābolus, rutkus, burkānus, svaigus kāpostus, mārrutkus, pievieno sīki sagrieztus sīpo­lus, zaļumus, ķimenes, krējuma vai eļļas mērci.
   1 kālis, 1 rutks, 1 ābols, mārrutki, 100 g svaigo kāpostu, 1 sīpols, zaļu­mi, ķimenes, mērce pēc vajadzības.
   Kāļu salāti ar sieru
   Nomizotus kāļus sarīvē skaidiņās, pierīvē sieru, mārrutkus, pievieno sīki sagrieztus sīpolus, zaļumus, ķimenes, krējumu.
   1 kālis, 100 g siera, 1 sīpols, 4 ēdamkarotes zaļumu, ķimenes, gabaliņš mārrutku saknes, krējums pēc vajadzības.
   Sautēti kāļi vai rāceņi ar mērci
   Nomizotus rāceņus vai kāļus sagriež kubikos, pievieno ūdeni (tā, lai kā­ļi būtu nosegti), sviestu, ķimenes un sautē mīkstus. Gatavus pārlej ar mērci un pārkaisa ar sīki sagrieztiem zaļumiem.
   1 kālis vai rācenis, 1 tējkarote ķimeņu, 50 g sviesta, 1 glāze mērces, za­ļumi.
   Mērce: krējumam pievieno garšaugu vai sēņu pulveri. 1 glāze krējuma, 2 ēdamkarotes garšaugu pulvera vai 4 ēdamkarotes sēņu pulvera.
   Pildīti kāļi ar sieru un sīpoliem
   Vārītus kāļus pārgriež uz pusēm, izdobj vidu. Izdobto masu samaļ, pic- maļ klāt sīpolus, ķimenes, iepilda kāļos, pārkaisa ar rīvētu sieru, uzliek sviesta piciņas un sautē cepeškrāsnī traukā bez vāka 15 minūtes. Pasniedz ar zaļumiem.
   3 kāļi, 1 sīpols, 1 tējkarote ķimeņu, 4 ēdamkarotes zaļumu, 50 g siera, 50 g sviesta.
   Pildīti kāļi ar sēnēm
   Vārītiem kāļiem izdobj vidu, izdobto masu samaļ, pievieno sīki sagriez­tas ceptas vai vārītas sēnes, sīpolus, ķimenes. Pilda kāļos, virsū liek sviesta piciņas un cep cepeškrāsni 10-15 minūtes. Gatavus pārkaisa ar zaļumiem.
   3 kaļi, 1 sīpols, 2 glāzes sēņu, 1 tējkarote ķimeņu pulvera, 50 g sviesta, zaļumi.
   Kāļu pudiņš
   Nomizotus kāļus sagriež kubikos un sautē mīkstus, saspaida, pievieno mannu, sīki sagrieztas žāvētas aprikozes, biezpienu, olu dzeltenumus, iecilā saputotus olu dzeltenumus, liek ar sviestu ieziestā un ar rīvmaizi izkaisītā Ibrmā, pārliek ar sviesta piciņām un cep 15 minūtes. Pasniedz ar skābu krē­jumu.
   2 kāļi, 100 g aprikožu, 200 g biezpiena, 4 olas, 100 g piena, 150 g svies­ta, 50 g mannas, 100 g krējuma.
   Kāļi ar baraviku pild